Eiropas Nodarbinātības stratēģija (ENS)

ENS, kas uzsākta 1997. gadā Luksemburgas Eiropadomē, ir Eiropas Savienības galvenais instruments ES valstu reformu pasākumu saskaņošanai darba tirgus un sociālās politikas jomā. Mehānisms ir balstīts uz salīdzinošu vērtēšanu, uzraudzību un mācīšanos, bet nevis uz likumdošanu.

Kopš 1997. gada ENS ir piedzīvojusi dažādas izmaiņas gan pārvaldībā, gan politikas orientācijā. 2005. gadā tā tika atkārtoti uzsākta kā daļa no Lisabonas stratēģijas. Tā rezultātā Eiropas Nodarbinātības pamatnostādnes tika apvienotas ar ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm (EPVP), un tika radīts Izaugsmes un nodarbinātības integrēto pamatnostādņu vienots kopums. Lisabonas stratēģiju pārskatīja 2010. gadā līdz ar stratēģijas “Eiropa 2020” uzsākšanu. ES valstis vienojās par jaunām prioritātēm, kas tika izteiktas aunos mērķos un integrētās pamatnostādnēs. Kopš 2011. gada ENS ir pilnībā iekļauta Eiropas semestrī - ekonomikas politikas koordinēšanas ikgadējā ciklā.

ENS ir balstīta uz:

• vienoto nodarbinātības ziņojumu, kurā tiek analizētas galvenās problēmas nodarbinātības jomā, ar kurām saskārušās ES valstis, un tas, kā ievērotas nodarbinātības pamatnostādnes iepriekšējā gadā;
• gada izaugsmes pētījumu, kurā noteiktas ES makroekonomikas prioritātes ekonomikas izaugsmes un darbavietu radīšanas veicināšanai un ar kuru tiek atklāts Eiropas semestris;
• integrētajām pamatnostādnēm, kurās noteiktas galvenās politikas prioritātes attiecībā uz nodarbinātību un sociālajiem jautājumiem;
• konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem, kuros tiek piedāvāti konkrēti ieteikumi ES valstīm par to, kā risināt ekonomikas, nodarbinātības un sociālās problēmas, ar kurām tās saskaras.