Demokrātijas deficīts

“Demokrātijas deficīts” ir termins, ko izmanto, lai apzīmētu situāciju, kad iestādēs un to lēmumu pieņemšanas procedūrās var trūkt demokrātijas un pārskatatbildības. Eiropas Savienības (ES) gadījumā tas attiecas uz priekšstatu par pieejamības neesamību vai parasto iedzīvotāju pārstāvēšanas attiecībās ar ES iestādēm neesamību, proti, sajūtu, ka pastāv plaisa starp šo iestāžu pilnvarām un iedzīvotāju priekšstatu par to, ka viņi nespēj ietekmēt šo iestāžu lēmumus.

Demokrātiskās leģitimitātes jautājums ir bijis aktuāls katrā Eiropas integrācijas procesa posmā. Tas ir ticis risināts Māstrihtas, Amsterdamas un Nicas līgumos, ar kuriem pakāpeniski tika paplašinātas tiešā veidā ievēlēta Eiropas Parlamenta pilnvaras un tika paplašinātas tās jomas, kurās tam ir kopīgas lēmumu pieņemšanas pilnvaras ar Eiropas Savienības Padomi. Tādējādi Parlaments no konsultatīvas asamblejas ir izveidojies par vienu no likumdevējiem.

Vairākas izmaiņas, kas ieviestas ar Lisabonas Līgumu, ko piemēro kopš 2009. gada 1. decembra, kalpoja tam, lai novērstu demokrātijas deficītu ES. Ar šo līgumu stiprināja Parlamenta pilnvaras trīs tālāk minētajās jomās.

• Finanses. Parlamentam ir galvenā loma visu ES gada budžeta izdevumu kategoriju apstiprināšanā.
• Likumdošana. Koplēmuma procedūra kļuva par parasto likumdošanas procedūra, un to piemēro gandrīz visām jomām, kur Padome pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu.
• Iecelšana. Parlaments ievēl Eiropas Komisijas priekšsēdētāju, pamatojoties uz Eiropadomes ierosināto kandidātu, ņemot vērā Parlamenta vēlēšanu rezultātus. Komisijai kā struktūrai ir nepieciešama Parlamenta piekrišana, pirms to ieceļ Eiropadome.

Paturot prātā subsidiaritātes principu, ar Lisabonas Līgumu ieviesa arī veidus, kā mudināt valstu parlamentus piedalīties ES politikas formulēšanā, dodot tiem iespēju detalizēti pārbaudīt Komisijas leģislatīvos priekšlikumus (pazīstams kā subsidiaritātes kontroles mehānisms).

Ar Lisabonas Līgumu izveido arī pilsoņu iniciatīvas tiesības, kad pilsoņi vai lūgt Komisijai ierosināt leģislatīvus aktus ikvienā jomā, kurā tai ir pilnvaras rīkoties. Lai sāktu Eiropas pilsoņu iniciatīvu, ir jāizveido organizatoru grupa, kurā jābūt vismaz septiņiem ES pilsoņiem no septiņām dažādām ES dalībvalstīm. Kad iniciatīva ir savākusi vienu miljonu parakstu un sasniegusi noteiktā minimālā atbalsta robežvērtības septiņās dalībvalstīs, Komisija nolemj, kā un vai rīkoties.

Iestāžu lēmumu pieņemšanas process nereti tiek kritizēts tā pārredzamības trūkuma dēļ, jo sevišķi Padomes, Komisijas un Parlamenta trialoga kontekstā. Tagad iestādes publicē galīgo kompromisa tekstu, kas ir pieņemts iestāžu savstarpējo sarunu rezultātā. Turklāt ir uzlabots oficiālais reglaments, kas attiecas uz sarunu procesu.

Diskutējot par leģislatīvu aktu priekšlikumiem vai balsojot par tiem, Padomes locekļi tiekas atklātās sanāksmēs. Arī pirmā apspriede par svarīgiem neleģislatīviem priekšlikumiem ir atklāta, un Padome arī regulāri sanāk uz atklātām debatēm par pamatjautājumiem, kas skar ES un tās pilsoņu intereses.

Konference par Eiropas nākotni, kas oficiāli noslēdzās 2022. gada 9. maijā (Eiropas dienā), bija augšupējs vienkāršo cilvēku iesaistīšanas pasākums, kas ļāva pilsoņiem izteikties par to, ko viņi sagaida no ES, un uzņemties nozīmīgāku lomu tās nākotnes veidošanā. Šo konferenci kopīgi rīkoja Parlaments, Padome un Komisija, darbojoties kā līdzvērtīgi partneri kopā ar dalībvalstīm. Konferences būtiska sastāvdaļa bija iedzīvotāju paneļdiskusiju izveide ES līmenī un vairākās dalībvalstīs, kurās norisinājās diskusijas un pasākumi, kas paredzēti, lai konferences plenārsēdes vajadzībām apkopotu rekomendācijas ES iestādēm. Konferences rezultāti ir iekļauti ziņojumā, kurā ierosināti 49 priekšlikumi par Eiropas nākotni, aptverot vairākus tematus, tostarp Eiropas demokrātiju. ES institūcijas sniedza atsauksmes par šiem priekšlikumiem atsauksmju pasākumā 2022. gada rudenī.