EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52016AE6911

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti” (COM(2016) 761 final – 2016/0376/(COD))

OV C 246, 28.7.2017, p. 42–47 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

28.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 246/42


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti”

(COM(2016) 761 final – 2016/0376/(COD))

(2017/C 246/07)

Ziņotājs:

Mihai MANOLIU

Apspriešanās

Padome, 9.12.2016.

Eiropas Parlaments, 12.12.2016.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. panta 2. punkts

Atbildīgā specializētā nodaļa

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

11.4.2017.

Pieņemts plenārsesijā

26.4.2017.

Plenārsesija Nr.

525

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas):

115/1/2

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas iedzīvotājiem ir aktīvi jāiesaistās energoefektivitātes veicināšanā, jāuzņemas iniciatīva un jāsadarbojas kopīgu projektu ietvaros, kā arī jāstrādā, lai novērstu ekonomiskos, administratīvos un regulatīvos šķēršļus. Kopīgais mērķis ir īstenot ar COP 21 saistītās vērienīgās ieceres, kas dos daudzveidīgu labumu: jaunus ieguldījumus, kuri radīs darbvietas (ēku renovācija, komforta uzlabošana, efektīvi un taisnīgi skaitītāji), mazāku enerģētisko nabadzību, mazāku piesārņojumu un iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanos, kā arī mazāku atkarību no enerģijas importa. Dalībvalstīm ir cieši jāapņemas īstenot Energoefektivitātes direktīvu, jo jaunie mērķi, kas ierosināti 2030. gadam, ir vērienīgāki nekā tie, kuri noteikti 2020. gadam.

1.2.

Energoefektivitāte ir ļoti svarīgs jautājums Eiropas enerģētikas sistēmas nākotnei. Energoefektivitātes palielināšana visās enerģijas izmantošanas jomās var būt iedarbīgs līdzeklis, ar ko samazināt izmaksas Eiropas ekonomikā, un princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” spēj palīdzēt uzlabot pieejamību cenas ziņā. Šis princips nozīmē, ka būs jāsamazina pieprasījums pēc dārgām aizvietojuma infrastruktūrām. Energotaupības prasības ir saderīgas ar ilgtspējīgu attīstību (ilgtspējīga un droša situācija), un sinerģija būtu jāizmanto, lai atbalstītu efektīvu pāreju uz viedu, noturīgu mazoglekļa energosistēmu (pārreģionālas sadales sistēmas, pieprasījuma pārvaldība, uzglabāšanas sistēmas).

1.3.

EESK pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu, kas paredz līdz 2030. gadam sasniegt saistošu 30 % energoefektivitātes mērķi, tomēr komiteja uzskata, ka iniciatīvu pārsniegt 27 % mērķi vajadzētu pienācīgi pamatot ar ekonomiskām priekšrocībām un šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo ieguldījumu līmeni. Ietekmes novērtējumā ārkārtīgi svarīgi ir ņemt vērā visus pasākumus, uz kuriem attiecas tiesību aktu kopumi enerģētikas un klimata jomā.

1.4.

Lai novērstu galvenos šķēršļus, kas kavē Energoefektivitātes direktīvas 7. panta piemērošanu, EESK aicina palielināt galapatērētāju izpratni, popularizējot un izplatot informāciju par energoefektivitātes sistēmām un alternatīviem pasākumiem. Katrai dalībvalstij ir jāveic papildu ieguldījumi, lai īstenotu ticamus informācijas, komunikācijas, izglītības un palīdzības pasākumus, kas stimulētu iedzīvotājus un uzņēmumus un tādējādi paātrinātu ar klimata pārmaiņām un energoefektivitāti saistītā politiskā mērķa sasniegšanu.

1.5.

EESK aicina dalībvalstis pievērst vairāk uzmanības subsidētiem mājokļiem un enerģētiski nabadzīgām mājsaimniecībām, kam pastāvīgi būtu jānodrošina lētāka enerģija. Būtiski svarīgs mērķis ir uzlabot visu dzīvojamo ēku energoefektivitāti un noteikt minimālos standartus (energoauditus) īres mājokļiem.

1.6.

EESK norāda, ka svarīgi ir izglītot galapatērētājus par kombinētas siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas metodēm (koģenerācija, kondicionēšana), viedo patēriņa uzskaiti un renovācijas plāniem. Tas jādara, lai ieguldītājos, publiskajās iestādēs un uzņēmumos radītu paļāvību, kas vajadzīga, lai minētie dalībnieki īstenotu projektus ar lielu efektivitātes potenciālu un piedalītos pētniecības un izstrādes finansēšanā.

1.7.

EESK pauž cerību, ka noteikumi, ar kuriem ievieš Eiropas finanšu instrumentus (aizdevumus, garantijas, pašu kapitālus, kas paredzēti, lai piesaistītu finansējumu, dotācijas), kalpos arī privātā finansējuma piesaistīšanai enerģētikas projektiem. Nedrīkst atstāt novārtā dotācijas, kas paredzētas projektiem ar lielu sociālo ietekmi. Šādas finanšu shēmas ir jāapstiprina arī projektiem, kas paredzēti patērētājiem ar ierobežotiem ienākumiem. EESK aicina valsts plāniem izstrādāt pārredzamības un salīdzināmības vadlīnijas. EESK uzskata, ka prioritārā kārtā būtu jāatbalsta enerģētiski nabadzīgas mājsaimniecības, tādējādi nodrošinot dalībvalstīm stabilu ilgtermiņa politikas satvaru ilgtspējīgai vietējai attīstībai.

1.8.

EESK uzskata, ka šo ieceri var īstenot, Energoefektivitātes direktīvas piemērošanai nodrošinot tehnisko palīdzību ar inovatīvām, uz tirgu orientētām finansēšanas shēmām. Kvantitatīvs elements, kuram ir būtiska nozīme finansiālu stimulu piešķiršanā, ir energoaudits (MVU definīcija, dubultas sertifikācijas izskaušana, vienota pieeja attiecībā uz paplašinātu de minimis slieksni), kas vienlaikus ir gan energoefektivitātes palielināšanas, gan konkurētspējas veicināšanas instruments. Vajadzīgas arī valsts apmācību programmas energoefektivitātes pakalpojumu sniedzējiem, un ir nepieciešama pareiza pieeja kvalitātes nodrošināšanai.

1.9.

Lai palielinātu energoefektivitāti patērētājiem, EESK iesaka valsts līmenī veikt ieguvumu un izmaksu salīdzinošo analīzi, kas ļautu samazināt izmaksas.

1.10.

EESK aicina pieņemt visaptverošu pieeju un uzlabot energoefektivitāti transporta sistēmā kopumā, ņemot vērā transportlīdzekļu un vilces sistēmu tehnoloģiju nemitīgo attīstību, kā arī pāreju uz energoefektīviem transporta veidiem un intelektiskas transporta sistēmas (ITS), kas ļaus labāk izmantot pieejamo jaudu. Šāda pieeja būtu jāparedz arī aviācijas un jūras transporta jomā. Lietotājiem jābūt informētiem par katra transporta veida degvielas patēriņu, tostarp par noteiktajiem ierobežojumiem attiecībā uz CO2 emisijām.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1.

EESK piekrīt, ka princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” ir viens no svarīgākajiem enerģētikas savienības elementiem, kas ar ierosināto grozījumu tiks īstenots praksē. Lētākā, tīrākā un drošākā enerģija ir tāda enerģija, kas vispār netiek patērēta. Energoefektivitāte ir viens no rentablākajiem veidiem, kā veicināt pāreju uz mazoglekļa ekonomiku un radīt izaugsmi, darbvietas un investīciju iespējas.

2.2.

Energoefektivitātes mērķis 2020. gadam ir 20 %, taču 2030. gadam tika analizēti vairāki skaitliskie mērķi (no 27 % līdz 40 %). Visvērienīgākais ir Eiropas Parlamenta rezolūcijā prasītais saistošais 40 % mērķis. Izanalizējusi ieguvumus tādos aspektos kā nodarbinātība, ekonomikas izaugsme, energoapgādes drošība, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana, veselība un vide, Komisija ierosināja saistošu 30 % energoefektivitātes mērķi. Ņemot vērā šo pieaugumu, EESK uzskata, ka ārkārtīgi svarīgi ir rūpīgi analizēt kvantitatīvo energoefektivitātes mērķu ietekmi uz citiem mērķiem, kas izvirzīti tiesību aktu priekšlikumos attiecībā uz enerģētiku un jo īpaši ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS).

2.3.

Lai sasniegtu šos saistošos mērķus, dalībvalstīm (ar attiecīgo ekonomikas un sociālo lietu padomju palīdzību) un enerģijas piegādes un sadales uzņēmumiem būs jāīsteno svarīgs pasākums, proti, panākt enerģijas ietaupījumus par 1,5 % gadā no vērtības. Par pamatotu EESK uzskata ierosinājumu enerģijas taupīšanas pienākumu pagarināt pēc 2020. gada, saglabājot 1,5 % likmi gadā un veicot šo energotaupības pienākumu ar saistošiem mehānismiem un elastīgiem alternatīviem pasākumiem dalībvalstu līmenī.

2.4.

Jaunā pieeja, kuru EESK atbalsta, sniegs gan dalībvalstīm, gan ieguldītājiem ilgtermiņa perspektīvu, lai varētu izstrādāt ieguldījumu stratēģijas un plānus, kas ļautu sasniegt ES mērķi. To varēs panākt, īstenojot piemērotu valsts un reģionālo politiku; tādā veidā līdz 2030. gadam tiktu gūtas nozīmīgas priekšrocības, piemēram, enerģijas galapatēriņa samazināšanās par 17 % (salīdzinājumā ar 2005. gadu), ekonomikas izaugsme, kas atbilstu IKP pieaugumam par 0,4 %, elektrības cenu pazemināšanās mājsaimniecībām un uzņēmumiem (no 161 līdz 157 euro par MWh), jaunas uzņēmējdarbības iespējas, kas radītu labi (pienācīgi) apmaksātas darbvietas, piesārņojuma un kaitējuma veselībai ierobežošana (ar izmaksu samazināšanos līdz 4,5–8,3 miljardiem euro) un energoapgādes drošības uzlabošana (gāzes importa samazinājums par 12 % 2030. gadā).

2.5.

EESK uzskata, ka būtiski elementi ir enerģijas tirgus galveno dalībnieku informēšana, atbilstīgas, skaidras un kodolīgas informācijas sniegšana mājsaimniecībām un rūpnieciskajiem patērētājiem par patēriņu, kā arī viņu tiesību nostiprināšana uzskaites (attālināti nolasāmi skaitītāji) un rēķinu sagatavošanas jomā, tostarp arī attiecībā uz siltumenerģiju. Nedrīkst aizmirst par neaizsargātiem patērētājiem, kas, pateicoties mazākiem enerģijas rēķiniem, varētu palielināt savu komfortu un dzīves līmeni.

2.6.

Tomēr mazaizsargāto patērētāju aizsardzības labad direktīvā nedrīkstētu uzlikt par pienākumu ieviest individuālus skaitītājus valstīs, kurās izīrētājam likums paredz segt īrnieka enerģijas izmaksas, jo īpaši tāpēc, ka šīs īres tiesību normas mājokļu īpašniekiem rada lielus energoefektivitātes renovācijas stimulus. Būtu jāuzsver arī tas, ka dažās dalībvalstīs daudzus individuālos skaitītājus, kas saskaņā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem ierīkoti tikai nesen, vēl var lietot ilgu laiku, kas krietni pārsniedz Komisijas noteikto 2027. gada termiņu, kad tie būtu jāaizstāj ar attālināti nolasāmām ierīcēm. Šādu skaitītāju nomaiņu var uzskatīt par nevajadzīgām papildu izmaksām ES patērētājiem, tāpēc to nevajadzētu pieļaut.

2.7.

EESK uzskata, ka ļoti svarīgi ir stiprināt energoefektivitātes sociālos aspektus un apkarot enerģētisko nabadzību, it īpaši mazaizsargātu patērētāju gadījumā. ES dalībvalstīm vairāk uzmanības ir jāpievērš sociālajiem pasākumiem. Direktīvas īstenošana ir būtisks labklājības priekšnoteikums.

2.8.

Nevajadzētu aizmirst, ka energoefektivitātes mērķi ir saistīti ar klimata mērķiem – gan vieni, gan otri tiecas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Šī prasība nozīmē, ka ir vajadzīga tāda politika, kas ļauj intensīvāk un ātrāk ieviest jaunās tehnoloģijas. Šīs tehnoloģijas ļaus ietaupīt enerģiju transportā, rūpniecībā, mājsaimniecībās un ēkās. Visbeidzot, saskaņā ar direktīvas priekšlikuma 7. pantu (faktiskie enerģijas ietaupījumi, konkrēti pasākumi energoefektivitātes jomā) jaunās tehnoloģijas dalībvalstīm būs ekonomiski efektīvs veids, kā sasniegt valsts mērķus attiecībā uz ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS) un Kopīgo centienu lēmumu.

2.9.

Attiecībā uz pašlaik spēkā esošajiem tiesību aktiem energoefektivitātes jomā Eiropas Parlaments norāda: “Jaunā Energoefektivitātes direktīva – lai arī tā nav pienācīgi īstenota, tā nodrošina energotaupības sistēmu”; “Konkurējošas tiesību normas kavē panākumus vides jomā, rada birokrātiju un palielina enerģijas izmaksas”; “Enerģētikas tiesību aktu jomā vajadzīga lielāka saskaņotība”; “Uzlabota energoefektivitāte – vairāk darbvietu un izaugsmes” .

2.10.

Šajā sakarā EESK tic, ka jaunajā tiesību akta priekšlikumā par energoefektivitāti tiks ņemts vērā gan šis atzinums, gan arī Eiropas Parlamenta ierosinātie pasākumi.

3.   Īpašas piezīmes

3.1.    Juridiskais pamats, subsidiaritāte un proporcionalitāte

3.1.1.

Enerģētikas jomas pasākumu juridisko pamatu veido Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 194. panta 2. punkts līdz ar Direktīvu 2012/27/ES. Tāpēc grozījumu direktīva ir piemērots instruments.

3.1.2.

EESK uzskata, ka viens no iemesliem, kāpēc līdz šim energoefektivitātes mērķus nevarēja sasniegt, ir tas, ka šajā jautājumā dalībvalstis rīkojās neatkarīgi cita no citas. Lai veicinātu pasākumus dalībvalstu līmenī, ir vajadzīga saskaņota rīcība ES līmenī. Enerģētikas problēmjautājumi rada izaicinājumus politikas, ekonomikas (iekšējais tirgus, attīstība, ieguldījumi, tiesību akti) un sociālajā jomā (enerģijas patēriņš, tarifu problēmas, nabadzība, nodarbinātība), kā arī energoapgādes drošības problēmas. Turklāt nedrīkst aizmirst problēmas, kas saistās ar klimata pārmaiņām.

3.1.3.

EESK stingri uzsver, ka ir jāievēro subsidiaritātes princips un jāsaglabā elastība attiecībā uz energoresursu un enerģētikas pasākumu struktūru, lai līdz 2030. gadam īstenotu ietaupījumus, ko dalībvalstis ir brīvprātīgi apņēmušās panākt.

3.2.    Īstenošana, uzraudzība, vērtēšana un ziņošana

3.2.1.

Dažādi primārās enerģijas samazināšanas līmeņi tika novērtēti, salīdzinot ar 2007. gada atsauces līmeni; lai formulētu mērķi, tika veikta primārās gala enerģijas patēriņa analīze no energotaupības vai energointensitātes viedokļa. Apspriežu rezultāti liecina, ka lielākā daļa ieinteresēto dalībnieku atbalstīja to, lai mērķis 2030. gadam tiktu noteikts 30 % apmērā.

3.2.2.

No analīzes izriet, ka vēlamie varianti ir šādi:

7. pantā, kas attiecas uz enerģijas ietaupījuma pienākumu, priekšroka tiek dota 3. variantam (7. panta pagarināšana līdz 2030. gadam, vienkāršošana un atjaunināšana),

9.–11. pantā, kas saistīti ar noteikumiem par uzskaiti un rēķiniem, izvēlēts ir 2. variants (precizēšana un atjaunināšana, tostarp atsevišķu noteikumu konsolidēšana, lai palielinātu saskaņotību ar iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktiem).

3.2.3.

Viens no svarīgiem secinājumiem skar sociālo ietekmi: uz katriem 1,2 miljoniem euro, kas tiek tērēti energoefektivitātei, tiešā veidā tiek atbalstītas aptuveni 23 darbvietas.

3.2.4.

Attiecībā uz maksas par degvielu samazināšanu, veicot energoefektivitātes pasākumus enerģētikas nabadzībā nonākušajiem iedzīvotājiem, paredzams pozitīvs rezultāts, kas varētu palīdzēt atrisināt dažas no problēmām saistībā ar sociālo atstumtību.

3.2.5.

EESK atzinīgi vērtē to, ka ierosinātajam direktīvas grozījumam būs pozitīva ietekme uz MVU, pateicoties tajā paredzētajiem īpašiem noteikumiem attiecībā uz atbalsta shēmām (noteikumi par energoauditu izmaksu segšanu) un programmām, ar kurām šos uzņēmumus varētu mudināt veikt energoauditus. Pateicoties ēku renovācijai un 7. panta pagarināšanai līdz 2030. gadam, kas pārsniedz tā pašreizējo termiņu, mazi būvuzņēmumi gūs labumu no šīm uzņēmējdarbības iespējām. Arī energoefektivitātes līgumi, kas tiek slēgti ar piegādātājiem, var stimulēt energopakalpojumu uzņēmumus, kuri bieži vien ir MVU.

3.2.6.

Vienlaikus EESK uzskata, ka ierosinātie pasākumi saistībā ar mērījumiem un rēķiniem enerģijas patērētājiem ļaus precizēt un atjaunināt esošos noteikumus atbilstīgi tehnoloģiju attīstībai, jo runa ir par siltumpatēriņa attālinātai mērīšanai paredzētajām ierīcēm (apkure, kondicionēšana). Tāpat informācija par enerģijas patēriņu būs pareiza, individualizēta un biežāk pieejama saskaņā ar valsts enerģētikas politiku.

3.2.7.

Lai gan priekšlikuma piemērošanas termiņš tika pagarināts, tam nevajadzētu pārāk ietekmēt dalībvalstu publisko iestāžu budžetu vai administratīvās izmaksas, ņemot vērā to, ka dalībvalstis jau ir ieviesušas atbilstīgus pasākumus un struktūras. Izmaksas saistībā ar pasākumiem, kas attiecas uz energoefektivitātes pienākumu shēmām, tiks pārnestas uz gala klientiem. Tomēr mazāka enerģijas patēriņa dēļ viņu ieguvums būs mazāki enerģijas rēķini. Priekšlikumam nav nekādas ietekmes uz ES budžetu.

3.2.8.

Jaunā enerģētikas pārvaldība ļaus izveidot elastīgu un pārredzamu analīzes, plānošanas, ziņošanas un pārraudzības sistēmu, kuras pamatā būs integrēti valstu plāni enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā. Tā ļaus pārraudzīt valstu plānu īstenošanu, ņemot vērā energoefektivitātes mērķu sasniegšanu, kā arī virzību uz ES vispārējo mērķi. Šīs pieejas pamatā būs tādu panākumu rādītāju pārraudzība, kuri atbilst vēlamajam variantam: pareiza transponēšana un īstenošana, straujāka virzība uz mērķu īstenošanu, lielāka informācijas pieejamība patērētājiem, administratīvā sloga samazināšana un, visbeidzot, ziņošanas uzlabošana par īstenotajiem ietaupījumiem.

3.3.    Piezīmes par grozījumu direktīvas priekšlikuma īpašiem noteikumiem

3.3.1.

Orientējošais 27 % mērķis tika aizstāts ar ES līmeņa saistošo 30 % mērķi. Katras dalībvalsts ziņā ir noteikt 2020. gadam energoefektivitātes mērķi, kura pamatā ir gala un primārās enerģijas patēriņš. Lai noteiktu sasniegto ceļā uz ES līmeņa mērķa īstenošanu, Komisija novērtēs progresu, analizējot visus paziņotos mērķus. Ja ES nespēs sasniegt šo mērķi, Komisija var ierosināt attiecīgus pasākumus. Izvērtēšanas process būs precīzi definēts Enerģētikas savienības pārvaldības ietvaros.

3.3.2.

Dalībvalstu pienākums būs izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, lai mobilizētu ieguldījumus, kas nepieciešami valsts ēku fonda renovācijai. Energoefektivitātes direktīvas punkts, kurā šis noteikums ir paredzēts, tiks pārvietots uz Direktīvu par ēku energoefektivitāti (ĒEED). EESK uzskata, ka tas ir ļoti svarīgs instruments, ar ko sasniegt mērķus, ko ES sev ir izvirzījusi, jo ēkas ir vislielākais enerģijas patērētājs Eiropā (vairāk nekā 40 % no kopējās gala enerģijas).

3.3.3.

EESK uzskata, ka koģenerācijai ir izšķiroša nozīme, jo tā nodrošina elektroenerģijas un siltumenerģijas vienlaicīgu ražošanu vienā iekārtā (ģenerators ar tvaika turbīnu, iekšdedzes motors utt.) karsta ūdens, tvaika vai dzesēšanas šķidruma veidā. Augstas efektivitātes koģenerācija nozīmē ražošanu, kas nodrošina primārās enerģijas ietaupījumu vismaz 10 % apmērā salīdzinājumā ar atsevišķi saražotās elektroenerģijas un siltumenerģijas atsauces vērtībām. Atšķirībā no tradicionālajām spēkstacijām (ar kondensēšanu), kurās tikai 33 % primārās enerģijas tiek pārveidoti elektroenerģijā, šī pārvēršanas likme pieaug līdz 90 % augstas efektivitātes koģenerācijas stacijās, kur abi procesi, proti, elektroenerģijas un siltuma enerģijas vienlaicīga ražošana, tiek apvienoti.

3.3.4.

Koģenerācijai ir lielas priekšrocības: energoefektivitāte, elastība kurināmā izvēlē, vienkārša ekspluatācija un uzturēšana, komforts klientiem, samazinātas aprites cikla izmaksas, kapitāla izmaksu samazināšanās un elastība sistēmas plānošanā.

3.3.5.

Papildus enerģijas piegādei no atbilstīgiem avotiem (ar mazoglekļa emisijām) un enerģijas patēriņa optimizācijai elektroenerģijas uzglabāšana var būt risinājums uzņēmumiem, kas vai nu ražo atjaunojamo enerģiju un vēlas optimizēt tās patēriņu atkarībā no vajadzībām, vai arī grib samazināt savas izmaksas, ierobežojot patēriņu maksimālās slodzes periodā un dodot priekšroku lētākai elektroenerģijai zemāka noslogojuma stundās.

3.3.6.

EESK piekrīt Komisijas pieejai attiecībā uz 7. pantu, kas ir grozīts tā, lai pagarinātu enerģijas ietaupījuma pienākuma periodu līdz 2030. gadam, saglabājot mērķi panākt 1,5 % ietaupījumu gadā. Panākumi, kas gūti pasākumu īstenošanā, tiks izvērtēti 2027. gadā, bet pēc tam – ik pēc 10 gadiem, līdz varēs uzskatīt, ka ES ilgtermiņa mērķi 2050. gadam klimata un enerģētikas jomā ir sasniegti.

3.3.7.

EESK atzinīgi vērtē grozījumu pantos, kas attiecas uz uzskaiti un rēķiniem, jo ar to tiek precizēti aspekti par centralizētu siltumapgādi, dzesēšanu un mājsaimniecību karsto ūdeni. Tomēr ar ES tiesību aktiem nedrīkst uzlikt par pienākumu ierīkot individuālus skaitītājus valstīs, kurās izīrētājam ir juridisks pienākums segt īrnieka enerģijas izmaksas (bruto īres maksa, par ko valsts pārraudzībā vienojušās īrnieku un namīpašnieku organizācijas). Attiecībā uz gāzes uzskaiti pienākums ir nodrošināt galalietotājam individuālus skaitītājus, kuri precīzi atspoguļo galalietotāja patēriņu.

3.3.8.

Informācija par gāzes patēriņu būs balstīta uz faktisko patēriņu, izmantojot sistēmu, kas ļauj galalietotājam pašam nolasīt skaitītāja rādījumus. Tiks noteikta prasība datus par patēriņu un rēķiniem darīt pieejamus energopakalpojumu sniedzējiem. Ir noteikts, ka elektroniskā formāta rēķinam ir jābūt skaidram un patērētājiem saprotamam. Ņemot vērā ierosinātos uzlabojumus, EESK pauž cerību, ka dalībvalstis aktīvāk iesaistīsies, lai meklētu sociāli un ekonomiski atbilstīgus risinājumus saistībā ar skaitītāju izmaksām (kas segs šīs izmaksas?). Šis jautājums ir jāatrisina, lai taisnīgā un pienācīgā veidā garantētu vienlīdzīgu piekļuvi enerģijai.

3.3.9.

Enerģētikas nozare ir vairākkārt aicinājusi pārskatīt primārās enerģijas faktoru (PEF), kura pamatā ir gala enerģijas patēriņa ietaupījums dalībvalstīs, kas izteikts kWh. Ar ierosināto metodoloģiju un jauno faktoru ir ieviests nozīmīgs uzlabojums. EESK atzinīgi vērtē to, ka iepriekš noteikts PEF koeficients būs 2,0, ievērojot, ka dalībvalstis var piemērot atšķirīgu koeficientu, ja to pienācīgi pamato. Enerģētikas nozare pauž bažas par neizdevīgu aprēķina metodi, ko piemēro kodolenerģijai; tiek lēsts, ka attiecīgajam koeficientam būtu jābūt 1 (pārveidošanas lietderība – 100 %), kas būtu līdzīgs tam, ko piemēro citiem bezoglekļa energoavotiem.

Briselē, 2017. gada 26. aprīlī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


Top