Lieta C-195/05

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Itālijas Republiku

“Valsts pienākumu neizpilde — Vide — Direktīva 75/442/EEK un Direktīva 91/156/EEK — “Atkritumu” jēdziens — Lauksaimniecības pārtikas nozarē radītās pārtikas paliekas, kas paredzētas dzīvnieku barības ražošanai — Atliekas, kas rodas virtuvēs ēdiena gatavošanas procesā un ir paredzētas mājdzīvnieku aprūpes iestādēm”

Ģenerāladvokāta Jana Mazaka [Ján Mazák] secinājumi, sniegti 2007. gada 22. martā   I - 11703

Tiesas (trešā palāta) 2007. gada 18. decembra spriedums   I - 11721

Sprieduma kopsavilkums

1. Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – Atkritumu jēdziens

   (EKL 174. panta 2. punkts; Padomes Direktīvas 75/442, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, 1. panta a) punkts)

2. Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – Piemērošanas joma

   (Padomes Direktīvas 75/442, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, 1. panta a) punkts un 2. panta 1. punkts)

3. Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – Atkritumu jēdziens

   (Padomes Direktīvas 75/442, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, 1. panta a) punkts)

4. Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – Piemērošanas joma

   (Padomes Direktīvas 75/442, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, 1. panta a) punkts un 2. panta 1. punkts)

5. Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – Piemērošanas joma

   (Padomes Direktīva 75/442, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156)

1.  Vielas vai priekšmeta kvalificēšana par “atkritumiem” Direktīvas 75/442 par atkritumiem, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, 1. panta a) punkta izpratnē vispirms ir atkarīga no turētāja rīcības un vārda “atbrīvoties” nozīmes. Minētais vārds ir interpretējams ne tikai saskaņā ar Direktīvas pamatmērķi, kas atbilstoši tās preambulas trešajam apsvērumam ir cilvēka veselības aizsardzība un vides aizsardzība pret kaitējumiem, ko rada atkritumu savākšana, pārvadāšana, apstrāde, uzglabāšana un noglabāšana, bet arī saskaņā ar EKL 174. panta 2. punktu, kurā ir noteikts, ka Kopienas politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību un pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu. No tā izriet, ka minēto vārdu un tādējādi atkritumu jēdzienu nevar interpretēt šauri.

   (sal. ar 34. un 35. punktu)

2.  Tā kā Direktīva 75/442 par atkritumiem, kas grozīta ar Direktīvu 91/156, nepiedāvā nevienu noteicošu kritēriju, pēc kura būtu iespējams pārliecināties par turētāja gribu atbrīvoties no kādas konkrētas vielas vai priekšmeta, un tā kā Kopienas noteikumu nav, dalībvalstis var brīvi izvēlēties pierādīšanas līdzekļus attiecībā uz dažādajiem elementiem, kas definēti direktīvās, ko tās transponē, ja vien tas neietekmē Kopienu tiesību efektivitāti. Piemēram, dalībvalstis var definēt dažādas atkritumu kategorijas, lai cita starpā atvieglotu to apsaimniekošanas organizāciju un kontroli, ja vien no Direktīvas vai citām Kopienu tiesību normām izrietošie pienākumi attiecībā uz šiem atkritumiem ir ievēroti un ja iespējamās kategorijas, kas izslēgtas no to dokumentu piemērošanas jomas, kas pieņemti no Direktīvas izrietošo saistību transponēšanai, atbilst tās 2. panta 1. punktam.

   (sal. ar 43. punktu)

3.  Direktīvas 75/442 par atkritumiem, kas grozīta ar Direktīvu 91/156, I pielikumā ietvertais atkritumu kategoriju saraksts, kā arī tās II A un II B pielikumā uzskaitītās apglabāšanas un reģenerācijas darbības apliecina, ka no atkritumu jēdziena principā nav izslēgts neviens no atlieku vai citu vielu veidiem, kas rodas ražošanas procesā.

   Tas, vai faktiski pastāv “atkritumi” minētās direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē, tādējādi ir jāizlemj, ņemot vērā visus apstākļus un Direktīvas mērķi, kā arī nodrošinot, ka tās efektivitāte netiek apdraudēta. Noteikti apstākļi var liecināt par to, ka pastāv rīcība, nodoms vai pienākums “atbrīvoties” no vielas vai priekšmeta minētā noteikuma izpratnē. Tas īpaši ir gadījumā, ja viela ir ražošanas vai patēriņa atliekas, proti, produkts, kas nav bijis darbības mērķis, jo vielas apstrādes metode vai izmantošanas veids nav izšķirošs, to kvalificējot par atkritumiem vai nē. Papildus kritērijam, kas saistīts ar to, vai viela ir ražošanas atliekas, šādas vielas atkārtotas izmantošanas iespējamības pakāpe bez tās iepriekšējas apstrādes ir būtisks kritērijs, lai izvērtētu, vai tā ir atkritumi Direktīvas izpratnē. Ja papildus vienkāršai iespējai attiecīgo vielu izmantot atkārtoti tā sniegtu arī turētājam ekonomisku labumu, tad šādas atkārtotas izmantošanas iespējamība ir liela. Šādā gadījumā attiecīgā viela vairs nav uzskatāma par apgrūtinājumu, no kura turētājs vēlētos “atbrīvoties”, bet gan par īstu produktu. Turklāt, lai materiālus varētu uzskatīt nevis par ražošanas atliekām, bet gan par blakusproduktiem, no kuriem turētājs — atbilstoši savai skaidri izteiktajai gribai tos atkārtoti izmantot — negrib “atbrīvoties”, lietas, materiāla vai izejvielas atkārtotai izmantošanai, tostarp tādu uzņēmēju vajadzībām, kas nav to ražotāji, ir jābūt ne tikai iespējamai, bet arī noteiktai, nav jāprasa iepriekšēja apstrāde un jānotiek ražošanas vai izmantošanas procesa turpinājumā. Tādējādi tas vien, ka attiecīgie materiāli ir atkārtoti izmantoti, neļauj secināt, ka tie nav atkritumi Direktīvas izpratnē. Tas, kas turpmāk rodas no priekšmeta vai vielas, pats par sevi nav izšķirošs apstāklis, lai noteiktu, vai tie ir atkritumi, ko nosaka atbilstoši Direktīvas 1. panta a) punktam atkarībā no šā priekšmeta vai vielas turētāja rīcības, nodoma vai pienākuma atbrīvoties no tiem.

   (sal. ar 36., 37., 40., 42., 44.–46., 48. un 49. punktu)

4.  Direktīvas 75/442 par atkritumiem, kas grozīta ar Direktīvu 91/156, 1. panta a) punktā ne vien sniegta “atkritumu” definīcija Direktīvas izpratnē, bet arī — kopsakarā ar Direktīvas 2. panta 1. punktu — noteikta tās piemērošanas joma. 2. panta 1. punktā ir noteikts, kādi atkritumu veidi ir vai var tikt izslēgti no Direktīvas piemērošanas jomas un ar kādiem nosacījumiem, lai gan principā tajā ietilpst visi atkritumi, kas atbilst minētajai definīcijai. Ikvienā valsts tiesību normā, kas vispārīgā veidā ierobežo no Direktīvas izrietošo pienākumu apjomu, pārsniedzot to, kas atļauts šajā 2. panta 1. punktā, noteikti nav ievērota minētās direktīvas piemērošanas joma.

   (sal. ar 53. punktu)

5.  Nevar uzskatīt, ka Direktīvas 75/442 par atkritumiem, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, piemērošanai ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar Kopienu un valsts tiesību aktiem par pārtikas drošību attiecībā uz lauksaimniecības pārtikas nozarē radītajām pārtikas paliekām un atliekām, kas rodas virtuvēs jebkāda veida barības pagatavošanas procesā un ir paredzētas mājdzīvnieku aprūpes iestādēm. Lai gan varētu izrādīties, ka dažiem šo tiesību aktu noteikumiem daļēji ir tāds pat mērķis kā šai direktīvai, tie tomēr ir diezgan atšķirīgi. Turklāt, izņemot minētās direktīvas 2. panta 1. punktā tieši paredzētos gadījumus, nekas šajā direktīvā neliecina par to, ka tā nav piemērojama kumulatīvi ar citiem tiesību aktiem.

   (sal. ar 55. punktu)