Apvienotās lietas no C‑222/05 līdz C‑225/05

J. van der Weerd u.c.

pret

Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit

(College van Beroep voor het bedrijfsleven lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lauksaimniecība – Mutes un nagu sērgas kontrole – Direktīva 85/511/EEK – Kopienu tiesību piemērošana pēc valsts tiesas pašas ierosmes – Procesuālā autonomija – Līdzvērtības un efektivitātes principi

Ģenerāladvokāta M. Pojareša Maduru [M. Poiares Maduro] secinājumi, sniegti 2007. gada 1. martā 

Tiesas (ceturtā palāta) 2007. gada 7. jūnija spriedums 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Prejudiciāli jautājumi – Pieņemamība – Ierobežojumi

(EKL 234. pants)

2.     Kopienu tiesības – Pārsūdzēšana tiesā – Valsts procesuālie noteikumi

(Ar Direktīvu 90/423 grozītās Padomes Direktīvas 85/511 11. un 13. pants)

1.     Uz jautājumiem par Kopienu tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem. Iepriekš minēto atbilstības pieņēmumu nevar atspēkot tas vien, ka kāds pamata lietas dalībnieks apstrīd noteiktus faktus, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda un no kuriem ir atkarīga minētā strīda priekšmeta noteikšana.

(sal. ar 22. un 23. punktu)

2.     Tiesas procesā, kas attiecas uz administratīvā akta tiesiskumu, ņemot vērā pamatus, kas balstīti uz Direktīvas 85/511, ar ko ievieš Kopienas pasākumus mutes un nagu sērgas kontrolei un kas grozīta ar Direktīvu 90/423/EEK, 11. un 13. panta pārkāpumu, Kopienu tiesības neuzliek valsts tiesai pienākumu pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu, kas balstīts uz Kopienu tiesību normu pārkāpumu, ņemot vērā, ka nedz līdzvērtības princips, nedz efektivitātes princips to neprasa.

Pirmkārt, saistībā ar līdzvērtības principu attiecīgajos direktīvas noteikumos nav definēti nedz apstākļi, kādos var ierosināt tiesvedību saistībā ar mutes un nagu sērgas kontroli, nedz iestādes, kuru kompetencē tiesvedības ietvaros ir noteikt attiecīgo personu tiesību un pienākumu apjomu, un tātad tos nevar uzskatīt par tādiem, kas būtu līdzvērtīgi valsts sabiedriskās kārtības noteikumiem, kas ir valsts tiesvedības pamatā, ņemot vērā, ka ar tiem definē apstākļus, kādos var ierosināt tiesvedību, un iestādes, kuru kompetencē tiesvedības ietvaros ir noteikt attiecīgo personu tiesību un pienākumu apjomu. Otrkārt, efektivitātes princips pieļauj valsts tiesību normu, ar ko valsts tiesām tiek liegts pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu par Kopienu noteikumu pārkāpumu, ja saistībā ar šā pamata izskatīšanu tām būtu jāatsakās no pasīvās lomas, kas tām paredzēta, pārkāpjot lietas dalībnieku noteiktās strīda robežas un balstoties uz citiem faktiem un apstākļiem, nevis tiem, ar kuriem ir pamatojis savu prasījumu lietas dalībnieks, kam ir interese minēto noteikumu piemērošanā. Šādā tiesvedībā efektivitātes princips valsts tiesām neuzliek pienākumu pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu, kas balstīts uz Kopienu tiesību normu, neatkarīgi no tā, cik svarīga ir šī norma Kopienu tiesību sistēmā, ja lietas dalībniekiem bijusi patiesa iespēja izvirzīt pamatu, kas balstīts uz Kopienu tiesībām, valsts tiesā.

(sal. ar 29.‑31., 36., 41. un 42. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2006. gada 7. jūnijā (*)

Lauksaimniecība – Mutes un nagu sērgas kontrole – Direktīva 85/511/EEK – Kopienu tiesību piemērošana pēc valsts tiesas pašas ierosmes – Procesuālā autonomija – Līdzvērtības un efektivitātes principi

Apvienotās lietas no C‑222/05 līdz C‑225/05

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko College van Beroep voor het bedrijfsleven (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 17. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 20. maijā, tiesvedībā

J. van der Weerd,

Maatschap Van der Bijl,

J. W. Schoonhoven (C‑222/05),

H. de Rooy sr.,

H. de Rooy jr. (C‑223/05),

Maatschap H. en J. van ’t Oever,

Maatschap F. van ’t Oever en W. Fien,

B. van ’t Oever,

Maatschap A. en J. Fien,

Maatschap K. Koers en J. Stellingwerf,

H. Koers,

Maatschap K. en G. Polinder,

G. van Wijhe (C‑224/05),

B. J. van Middendorp (C‑225/05)

pret

Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents) un T. fon Danvics [T. von Danwitz],

ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 7. decembrī,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       van der Weerd, Maatschap Van der Bijl un Schoonhoven, Maatschap H. en J. van ’t Oever, Maatschap F. van ’t Oever en W. Fien, van ’t Oever, Maatschap A. en J. Fien, Maatschap K. Koers en J. Stellingwerf, Koers, Maatschap K. en G. Polinder un van Wijhe vārdā – A. van Beks [A. Van Beek] un G de Jagers [G. de Jager], advocaten,

–       Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un K. ten Dama [C. ten Dam], pārstāves,

–       Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un R. Lūsli‑Suransa [R. Loosli‑Surrans], pārstāvji,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – F. Erlbahers [F. Erlbacher], M. van Hēzika [M. van Heezik] un T. van Reins [T. van Rijn], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2007. gada 1. martā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas, pirmkārt, uz Kopienu tiesību interpretāciju jautājumā par to, vai valsts tiesa var pēc savas ierosmes izvērtēt administratīvā akta saderību ar Padomes 1985. gada 18. novembra Direktīvu 85/511/EEK, ar ko ievieš Kopienas pasākumus mutes un nagu sērgas kontrolei (OV L 315, 11. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1990. gada 26. jūnija Direktīvu 90/423/EEK (OV L 224, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 85/511”), un, otrkārt, uz šīs direktīvas interpretāciju.

2       Šie lūgumi tika iesniegti tiesvedības ietvaros starp van der Vērdu [van der Weerd], Maatschap Van der Bijl, Šūnhovenu [Schoonhoven], de Roju vec. [de Rooy sr.] un de Roju jaun. [de Rooy jr.], Maatschap H. en J. van ’t Oever, Maatschap F. van ’t Oever en W. Fien, van Toveru [van ’t Oever], Maatschap A. en J. Fien, Maatschap K. Koers en J. Stellingwerf, Koru [Koers], Maatschap K. en G. Polinder, van Veiju [van Wijhe] un van Midendorpu [van Middendorp], no vienas puses, un Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit [lauksaimniecības, dabas un pārtikas kvalitātes ministru], no otras puses, par minētajām personām piederošo dzīvnieku nokaušanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3       Ar Direktīvu 85/511 tiek ieviesti Kopienas pasākumi mutes un nagu sērgas kontrolei. Saskaņā ar tās 4. pantu šī direktīva uzliek dalībvalstīm pienākumu cita starpā nodrošināt, ka gadījumā, ja lauku saimniecībā ir viens vai vairāki dzīvnieki, par kuriem ir aizdomas, ka tie ir slimi vai ir inficēti ar mutes un nagu sērgu, nekavējoties tiek uzsākta oficiāla izpēte, lai apstiprinātu vai izslēgtu saslimstību, un it īpaši ka valsts pilnvarots veterinārārsts noņem vajadzīgos paraugus vai organizē šādu paraugu ņemšanu laboratorijas analīzēm.

4       Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu dalībvalstis nodrošina, ka, tiklīdz ir apstiprināts, ka lauku saimniecībā atrodas viens vai vairāki slimi dzīvnieki, kompetentā iestāde bez kavēšanās veic šajā pantā uzskaitītos pasākumus, tostarp to, saskaņā ar kuru visus pret slimību uzņēmīgo sugu dzīvniekus, kas atrodas lauku saimniecībā, turpat arī nokauj oficiālajā uzraudzībā tādā veidā, lai izvairītos no jebkādiem mutes un nagu sērgas vīrusa izplatīšanās draudiem.

5       No minētās direktīvas 11. panta 1. punkta un 13. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka laboratorijas analīzes mutes un nagu sērgas vīrusa noteikšanai un darbu ar mutes un nagu sērgas vīrusu, kas saistīts ar tā izpēti, diagnostiku un/vai vakcīnu pagatavošanu, veic tikai šīs pašas direktīvas pielikumos uzskaitītajās apstiprinātajās iestādēs un laboratorijās.

6       Direktīvas 85/511 B pielikumā ar virsrakstu “Valstu laboratorijas, kas strādā ar mutes un nagu sērgu saistītiem jautājumiem” sadaļā “Nīderlande” ir norādīts “Centraal Diergeneeskundig Instituut, Lelystad”.

 Valsts tiesiskais regulējums

7       Vispārīgā likuma par administratīvo tiesu procesa noteikumiem (Algemene Wet Bestuursrecht) 8:69. pantā ir noteikts:

“1.      Tiesa, kurā iesniegta prasība, lemj, pamatojoties uz prasības pieteikumu, iesniegtajiem dokumentiem, pirmstiesas izmeklēšanu un lietas izvērtējumu tiesas sēdē.

2.      Tiesa pēc savas ierosmes papildina tiesību pamatus.

3.      Tiesa var pēc savas ierosmes papildināt faktiskos apstākļus.”

8       Šī norma ir piemērojama tiesvedībā College van Beroep voor het bedrijfsleven [Apelācijas tiesā tirdzniecības un rūpniecības jautājumos] atbilstoši Likuma par administratīvo procesu pārvaldības jautājumos (Wet bestuursrechtspraak bedrijfsorganisatie) 19. panta 1. punktam.

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

9       2001. gada februārī tika paziņots par mutes un nagu sērgas epidēmiju Nīderlandē. Tajā laikā prasītāji pamata prāvā turēja lopkopības saimniecības, kurās atradās pārnadžu dzīvnieki. Viņu saimniecības atradās tuvāk nekā divu kilometru attālumā no saimniecībām, attiecībā uz kurām Rijksdienst voor de keuring van Vee en Vlees (Liellopu un gaļas kontroles valsts dienests; turpmāk tekstā – “RVV”) direktors konstatējis saslimšanu ar mutes un nagu sērgu. Šajā sakarā viņš pamatojas uz laboratorijas ID‑Lelystad BV (turpmāk tekstā – “ID‑Lelystad”) veiktās analīzes rezultātiem, kurus paziņoja pa faksu un kuri bija apstiprinoši attiecībā uz saimniecībās, kur konstatēta saslimšana, paņemtajiem paraugiem.

10     Tādējādi konstatējot mutes un nagu sērgas klātbūtni, RVV direktors attiecībā uz prasītājiem pamata prāvā pieņēma lēmumus, saskaņā ar kuriem visi pārnadžu dzīvnieki, kas atradās viņu saimniecībās, bija jāuzskata par iespējami ar mutes un nagu sērgas vīrusu inficētajiem dzīvniekiem, jo, tā kā tuvumā tika konstatēta mutes un nagu sērga, nebija izslēgts, ka šajās lauku saimniecībās esošie dzīvnieki varētu būt inficēti ar šo slimību.

11     Ar tiem pašiem lēmumiem RVV direktors paziņoja prasītājiem pamata prāvā par dažiem pasākumiem, kuru mērķis būtu cīnīties pret mutes un nagu sērgas vīrusu un novērst tā izplatīšanu, tostarp par visu pārnadžu dzīvnieku, kas atradās viņu saimniecībās, vakcinēšanu un nokaušanu. Līdz ar to šie dzīvnieki tika vakcinēti un vēlāk nokauti.

12     Pēc tam, kad RVV direktors noraidīja kā nepamatotas sūdzības par minētajiem lēmumiem, kuras prasītāji pamata lietā viņam bija iesnieguši, tie cēla prasību iesniedzējtiesā par minētā direktora pieņemtajiem nelabvēlīgajiem lēmumiem.

13     Apstrīdot konstatējuma, ka ir aizdomas par mutes un nagu sērgas klātbūtni, tiesiskumu un līdz ar to arī RVV direktora lēmumu tiesiskumu, prasītāji pamatā prāvā izvirzīja pamatus, kas balstīti cita starpā uz to, ka administrācija pieļāvusi pārkāpumu attiecībā uz iespējami slima dzīvnieka definīciju, mutes un nagu sērgas klātbūtnes klīniskām pazīmēm un asins paraugu ņemšanas procedūrām.

14     Iesniedzējtiesa noraidījusi visus šos pamatus. Tomēr tā norāda, ka līdzīgās lietās, ko tā pašlaik izskata un par kurām Tiesa 2006. gada 15. jūnijā taisīja spriedumu lietā C‑28/05 Dokter u.c. (Krājums, I‑5431. lpp.), līdzīgo lēmumu tiesiskums tika apstrīdēts uz citiem pamatiem, ko prasītāji pamata prāvā nav izvirzījuši.

15     Ar minētajiem pamatiem tika apgalvots, ka RVV direktoram nebija tiesību veikt mutes un nagu sērgas kontroles pasākumus, pamatojoties uz ID‑Lelystad veiktās analīzes rezultātiem, jo ID‑Lelystad nebija tiesīga veikt šo analīzi atbilstoši Direktīvai 85/511. Turklāt šis direktors nevarēja pamatot mutes un nagu sērgas kontroles pasākumus tikai ar ID‑Lelystad nosūtītās faksa kopijas, kurā tika paziņoti laboratorijas analīzes rezultāti, saturu. Viņam bija jāizprasa šīs laboratorijas sagatavotie dokumenti, jāizskata tie un jāpārbauda, vai šī analīze ir bijusi veikta pareizi.

16     College van Beroep voor het bedrijfsleven konstatē, ka šādi pamati arī varētu ietekmēt risinājumu šajās pamata lietās. Tomēr, tā kā minētajā tiesā šie pamati netika izvirzīti, valsts procesuālie noteikumi liedz ņemt tos vērā. No Vispārīgā likuma par administratīvo tiesu procesa noteikumiem 8:69. panta izriet, ka tiesa nelemj par strīda aspektiem, kas tai nav iesniegti izskatīšanai. Lai gan tiešām šā panta 2. punktā ir paredzēts, ka tiesa pēc savas ierosmes papildina tiesību pamatus, tomēr no minētā noteikuma būtu jāsecina, ka tiesa ietērpj juridiskajā formā iebildumus, ko prasītājs izvirzījis pret apstrīdēto administratīvo aktu. Būtu jāatšķir šis pienākums pēc savas ierosmes papildināt minētos pamatus no tiesas pienākuma veikt kāda jautājuma izskatīšanu pēc savas ierosmes. Pēdējais pienākums tiek uzlikts tikai gadījumos, kad piemēro sabiedriskās kārtības noteikumus, proti, noteikumus par administratīvo institūciju un pašas tiesas pilnvarām, kā arī noteikumus par pieņemamību.

17     Iesniedzējtiesa tomēr jautā, vai no Kopienu tiesību viedokļa tai ir jāņem vērā argumenti, kas balstīti uz šīm tiesībām un kurus prasītāji pamata prāvā nav izvirzījuši. Jautājums faktiski ir par to, vai valsts procesuālais noteikums, kas paredz, ka tiesa nevar izvērtēt pamatus ārpus strīda robežām, nepadara Kopienu tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu.

18     Šajos apstākļos College van Beroep voor het bedrijfsleven četrās pamata lietās nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Kopienu tiesības uzliek pienākumu pēc savas ierosmes veikt pārbaudi, t.i., pārbaudi pēc kritērijiem, kas neietilpst sākotnējos strīda ietvaros – pēc kritērijiem, kas izriet no Direktīvas 85/511 [..]?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

         vai Direktīvas 85/511 [..] 11. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā, aplūkojot to kopā ar tās 13. panta 1. punkta otro ievilkumu, noteiktajam dalībvalstu pienākumam nodrošināt, ka laboratorijas analīzes mutes un nagu sērgas vīrusa noteikšanai veic laboratorija, kas ir minēta šīs direktīvas B pielikumā, ir tieša iedarbība?

3)      a)     Vai Direktīvas 85/511 [..] 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka faktam, ka mutes un nagu sērgas klātbūtni ir konstatējusi laboratorija, kas nav norādīta šīs direktīvas B pielikumā, ir jābūt kādām tiesiskām sekām?

         b)     Ja atbilde uz trešā jautājuma a) apakšpunktu ir apstiprinoša:

                  vai Direktīvas 85/511 [..] 11. panta 1. punkta mērķis ir aizsargāt privātpersonu, tādu kā [prasītāji pamata prāvā], intereses? Ja nē, vai šādas privātpersonas var atsaukties uz pienākumu, ko šis noteikums uzliek dalībvalstu iestādēm, iespējamu pārkāpumu?

         c)     Ja no atbildes uz trešā jautājuma b) apakšpunktu izriet, ka privātpersonas var atsaukties uz Direktīvas 85/511 [..] 11. panta 1. punktu:

                  kādām tiesiskām sekām ir jābūt faktam, ka mutes un nagu sērgas klātbūtni ir konstatējusi laboratorija, kura nav norādīta šīs direktīvas B pielikumā?

4)      Vai Direktīvas 85/511 B pielikums, ņemot vērā tās 11. un 13. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka norāde “Centraal Diergeneeskundig Instituut, Lelystad” var norādīt vai tai ir arī jānorāda uz [ID‑Lelystad]?

5)      Ja no atbildes uz iepriekšējiem jautājumiem izriet, ka mutes un nagu sērgas klātbūtni var konstatēt laboratorija, kas nav norādīta Direktīvas 85/511 B pielikumā, vai ka šis pielikums ir jāinterpretē tādējādi, ka norāde “Centraal Diergeneeskundig Instituut, Lelystad” var norādīt vai tai ir jānorāda arī uz [ID‑Lelystad]:

         vai Direktīva 85/511 [..] ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts administratīvai iestādei, kura ir pilnvarota pieņemt lēmumus, ir saistošs tādas analīzes rezultāts, ko veikusi laboratorija, kura ir norādīta šīs direktīvas B pielikumā, vai – ja no atbildes uz otrā jautājuma a) apakšpunktu izriet, ka šī administratīvā iestāde var pamatot savus mutes un nagu sērgas kontroles pasākumus arī uz rezultātiem, kurus ieguvusi laboratorija, kas nav norādīta direktīvas B pielikumā, – šī pēdējā laboratorija, vai arī uz iestādes galīgo konstatējumu attiecas dalībvalsts procesuālā autonomija tādējādi, ka tiesai, kura izskata pamata lietu, ir jānoskaidro, vai noteikumi tiek piemēroti neatkarīgi no tā, vai laboratorijas analīze ir veikta, pamatojoties uz Kopienu vai valsts tiesību noteikto pienākumu, un vai valsts procesuālo tiesību piemērošana nepadara Kopienu noteikumu piemērošanu par pārmērīgi grūtu vai praktiski neiespējamu?

6)      Ja no atbildes uz piekto jautājumu izriet, ka to, vai valsts iestādēm ir saistošs laboratorijas analīzes rezultāts, nosaka Direktīva 85/511 [..]:

         vai valsts iestādēm ir bez nosacījumiem saistošs laboratorijas iegūtais mutes un nagu sērgas vīrusa pārbaudes rezultāts? Ja nē, kādu rīcības brīvību Direktīva 85/511 atstāj valsts iestādēm?”

19     Ar Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 7. jūlija rīkojumu lietas no C‑222/05 līdz C‑225/05 rakstveida un mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai tika apvienotas.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

20     Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Kopienu tiesības tādā procesā kā pamata lietā uzliek valsts tiesai pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt administratīvā akta tiesiskumu, ņemot vērā pamatus, kas balstīti uz Direktīvas 85/511 11. un 13. panta pārkāpumu.

 Par pieņemamību

21     Van der Weerd, Maatschap Van der Bijl, Schoonhoven, MaatschapH. en J. van ’t Oever, Maatschap F. van ’t Oever en W. Fien, van ’t Oever, Maatschap A. en J. Fien, Maatschap K. Koers en J. Stellingwerf, Koers, Maatschap K. en G. Polinder un van Wijhe (turpmāk tekstā – van der Vērds u.c.) apstrīd tiesvedības iesniedzējtiesā norises aprakstu. Tie apgalvo, ka tie atsaucās uz Direktīvu 85/511 iesniedzējtiesā un līdz ar to Tiesa nevar izskatīt pirmo jautājumu.

22     Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Kopienu tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums (skat. 2003. gada 15. maija spriedumu lietā C‑300/01 Salzmann, Recueil, I‑4899. lpp., 29. un 31. punkts). Valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra, Recueil, I‑2099. lpp., 39. punkts, un 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑94/04 un C‑202/04 Cipolla u.c., Krājums, I‑11421. lpp., 25. punkts).

23     Iepriekš minēto atbilstības pieņēmumu nevar atspēkot tas vien, ka kāds pamata lietas dalībnieks apstrīd noteiktus faktus, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda un no kuriem ir atkarīga minētā strīda priekšmeta noteikšana (iepriekš minētais spriedums lietā Cipolla u.c., 26. punkts).

24     Aplūkojamajā lietā van der Vērds u.c. apgalvo, ka iesniedzējtiesa nepareizi uzskatīja, ka pamati, ka balstīti uz attiecīgo Direktīvas 85/511 noteikumu pārkāpumu, nav bijuši izvirzīti minētajā tiesā. Tātad runa ir tieši par faktu, kura precizitātes pārbaude nav Tiesas kompetencē.

25     Līdz ar to van der Vērda u.c. izvirzīto argumentu nevar pieņemt.

26     Tas pats attiecas uz argumentiem, kurus tiesas sēdē izteica Komisija, kas apšaubīja vajadzību iesniedzējtiesai uzdot pirmo jautājumu, ņemot vērā Tiesas secinājumus iepriekš minētajā spriedumā lietā Dokter u.c. Būtībā minētais spriedums neliecina acīmredzami par to, ka Tiesas atbildei uz jautājumu šajās lietās nav nozīmes saistībā ar lēmumu, kas iesniedzējtiesai ir jāpieņem.

27     Līdz ar to Tiesai ir jāatbild uz pirmo jautājumu.

 Par būtību

28     No judikatūras izriet, ka, ja nav Kopienu tiesiskā regulējuma attiecīgajā jautājumā, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un procesuālie noteikumi pārsūdzēšanai tiesā, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķir Kopienu tiesības, un, pirmkārt, šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām vietējā rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un, otrkārt, tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu tiesību sistēmas (efektivitātes princips) (1995. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑430/93 un C‑431/93 Van Schijndel un van Veen, Recueil, I‑4705. lpp., 17. punkts, un 2003. gada 9. decembra spriedums lietā C‑129/00 Komisija/Itālija, Recueil, I‑14637. lpp., 25. punkts).

29     Attiecībā uz līdzvērtības principu no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka College van Beroep voor het bedrijfsleven ir tiesīga pēc savas ierosmes izvirzīt pamatus saistībā ar pārkāpumu attiecībā uz sabiedriskās kārtības noteikumiem, par kuriem Nīderlandes tiesības atzīst noteikumus par administratīvo institūciju un pašas tiesas pilnvarām, kā arī noteikumus par pieņemamību. Minētie noteikumi ir valsts tiesvedības pamatā, ņemot vērā, ka ar tiem definē apstākļus, kādos var ierosināt tiesvedību, un iestādes, kuru kompetencē tiesvedības ietvaros ir noteikt attiecīgo personu tiesību un pienākumu apjomu.

30     Attiecīgie Direktīvas 85/511 noteikumi Kopienu tiesību sistēmā nav salīdzināmā situācijā. Ar tiem nedefinē nedz apstākļus, kādos var ierosināt tiesvedību saistībā ar mutes un nagu sērgas kontroli, nedz iestādes, kuru kompetencē tiesvedības ietvaros ir noteikt attiecīgo personu tiesību un pienākumu apjomu.

31     Tātad šos noteikumus nevar uzskatīt par tādiem, kas būtu līdzvērtīgi iepriekš minētajiem valsts sabiedriskās kārtības noteikumiem. Līdz ar to līdzvērtības principa piemērošana šajās lietās nenozīmē, ka iesniedzējtiesai būtu pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt attiecīgo administratīvo aktu tiesiskumu atbilstoši kritērijiem, kas izriet no Direktīvas 85/511.

32     Turklāt, lai gan šie noteikumi ir saistīti ar sabiedrības veselības politiku, pamata lietā tie būtībā tika izmantoti, lai ņemtu vērā attiecīgo personu privātās intereses, uz kurām attiecās mutes un nagu sērgas kontroles pasākumi.

33     Attiecībā uz efektivitātes principu no Tiesas judikatūras izriet, ka ikreiz, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma padara Kopienu tiesību sistēmā privātpersonām piešķirto tiesību īstenošanu par neiespējamu vai pārmērīgi grūtu, tas ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi tiesvedībā, tās norisi un īpatnības kopumā dažādās valsts tiesās. Šajā ziņā attiecīgajos gadījumos ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un efektīva procesa norise (šajā sakarā skat. 1995. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑312/93 Peterbroeck, Recueil, I‑4599. lpp., 14. punkts, un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Van Schijndel un van Veen, 19. punkts).

34     Iepriekš minētajās apvienotajās lietās Van Schijndel un van Veen Tiesa izvērtējusi, cik saderīgs ar efektivitātes principu ir valsts tiesību princips, saskaņā ar kuru tiesas tiesības pēc savas ierosmes izvirzīt pamatus valsts tiesvedībā ir ierobežotas ar šīs tiesas pienākumu pieturēties pie strīda priekšmeta un pamatot savu lēmumu ar faktiem, kas tai iesniegti.

35     Tiesa norādīja, ka šo valsts tiesas tiesību ierobežojumu attaisno princips, saskaņā ar kuru tiesvedības ierosināšana ir lietas dalībnieku kompetencē, un ka līdz ar to tiesa var rīkoties pēc savas ierosmes tikai ārkārtas gadījumos – sabiedriskajās interesēs. Šis princips aizsargā tiesības uz aizstāvību un nodrošina efektīvu procesa norisi, cita starpā novēršot kavēšanos, kas ir saistīta ar jauno pamatu izvērtēšanu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Van Schijndel un van Veen, 21. punkts).

36     Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, Tiesa secinājusi, ka efektivitātes princips pieļauj valsts tiesību normu, ar ko valsts tiesām liedz pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu par Kopienu noteikumu pārkāpumu, ja saistībā ar šā pamata izskatīšanu tām būtu jāatsakās no pasīvās lomas, kas tām paredzēta, pārkāpjot lietas dalībnieku noteiktās strīda robežas un balstoties uz citiem faktiem un apstākļiem, nevis tiem, ar kuriem ir pamatojis savu prasījumu lietas dalībnieks, kam ir interese minēto noteikumu piemērošanā (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Van Schijndel un van Veen, 22. punkts).

37     Aplūkojamajā lietā College van Beroep voor het bedrijfsleven norāda, ka tiesvedība, kas tajā norit, šajā ziņā neatšķiras no tiesvedības iepriekš minētajās apvienotajās lietās Van Schijndel un van Veen. Cita starpā tādu pamatu izskatīšana pēc savas ierosmes, kurus nav izvirzījuši prasītāji pamata lietā, pārsniegtu tai iesniegtā strīda robežas. Šie divi procesi atšķiras tikai tādā veidā, ka aplūkojamajā lietā College van Beroep voor het bedrijfsleven lemj nevis tikai kā pēdējās instances tiesa – kā tas bija iepriekš minētajā lietā –, bet kā pirmās un pēdējās instances tiesa.

38     Taču šis apstāklis vien nenostāda pamata lietas dalībniekus īpašā situācijā, kas ļautu apšaubīt minētos principus. Tātad tas nevarētu izraisīt secinājumu, kas atšķirtos no tā, ko Tiesa izdarījusi iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Van Schijndel un van Veen. Šis apstāklis neietekmē faktu, ka iepriekšējā punktā norādītajā kontekstā – tāpat kā iepriekš minētajā lietā –, tiesai ņemot vērā pamatus, kurus nav izvirzījuši pamata lietas dalībnieki, varētu tikt apdraudētas tiesības uz aizstāvību vai efektīva procesa norise un it īpaši varētu tikt izraisīta nokavēšanās saistībā ar jauno pamatu izskatīšanu.

39     Šo secinājumu nevar atspēkot judikatūra, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Peterbroeck, 1999. gada 1. jūnija sprieduma lietā C‑126/97 Eco Swiss (Recueil, I‑3055. lpp.), 2000. gada 27. jūnija sprieduma apvienotajās lietās no C‑240/98 līdz C‑244/98 Océano Grupo Editorial un Salvat Editores (Recueil, I‑4941. lpp.), 2002. gada 21. novembra sprieduma lietā C‑473/00 Cofidis (Recueil, I‑10875. lpp.) un 2006. gada 26. oktobra sprieduma lietā C‑168/05 Mostaza Claro (Krājums, I‑10421. lpp.).

40     Minētajai judikatūrai nav nozīmes šajā lietā. Pirmkārt, tā ir saistīta ar īpašiem lietas apstākļiem, kuros prasītājam pamata prāvā tika liegta iespēja lietderīgi atsaukties uz valsts tiesību normas nesaderību ar Kopienu tiesībām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Peterbroeck, 16. un turpmākie punkti). Otrkārt, tā bija pamatota ar nepieciešamību nodrošināt patērētājam efektīvu aizsardzību, kas paredzēta Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvā 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.) (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Océano Grupo Editorial un Salvat Editores, 26. punkts; lietā Cofidis, 33. punkts, un lietā Mostaza Claro, 29. punkts). Turklāt uz to nevar lietderīgi atsaukties saistībā ar efektivitātes principa pārkāpuma izskatīšanu, ņemot vērā, ka tajā tika izvērtēta attieksmes vienlīdzība pret pamatiem, kas balstīti uz valsts tiesībām, un pamatiem, kas balstīti uz Kopienu tiesībām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Eco Swiss, 37. punkts).

41     No iepriekš minētā izriet, ka efektivitātes princips tādās lietās kā pamata prāvās valsts tiesām neuzliek pienākumu pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu, kas balstīts uz Kopienu tiesību normu, neatkarīgi no tā, cik svarīga ir šī norma Kopienu tiesību sistēmā, ja lietas dalībniekiem bija patiesa iespēja izvirzīt pamatu, kas balstīts uz Kopienu tiesībām, valsts tiesā. Tā kā prasītājiem pamata prāvā ir bijusi patiesa iespēja izvirzīt pamatus, kas balstīti uz Direktīvu 85/511, efektivitātes princips neuzliek iesniedzējtiesai pienākumu pēc savas ierosmes izskatīt pamatu, kas balstīts uz šīs direktīvas 11. un 13. pantu.

42     Ievērojot iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Kopienu tiesības tādā procesā kā pamata lietā neuzliek valsts tiesai pienākumu pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu, kas balstīts uz Kopienu tiesību normu pārkāpumu, ņemot vērā, ka nedz līdzvērtības princips, nedz efektivitātes princips to neprasa.

 Par pārējiem jautājumiem

43     Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, nav jāatbild uz pārējiem jautājumiem, kas uzdoti tikai gadījumam, ja iesniedzējtiesai būtu pienākums pēc savas ierosmes ņemt vērā pamatus, kurus pamata lietas dalībnieki nav izvirzījuši.

 Par tiesāšanās izdevumiem

44     Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Kopienu tiesības tādā procesā kā pamata lietā neuzliek valsts tiesai pienākumu pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu, kas balstīts uz Kopienu tiesību normu pārkāpumu, ņemot vērā, ka nedz līdzvērtības princips, nedz efektivitātes princips to neprasa.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.