Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA NIKOLASA EMILIU [NICHOLAS EMILIOU]

SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 25. aprīlī (1)

Lieta C‑646/22

Compass Banca SpA

pret

Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato,

piedaloties:

Metlife Europe Dac,

Metlife Europe Insurance Dac,

Europe Assistance Italia SpA

(Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Direktīva 2005/29/EK – 2. panta d) punkta e) un j) apakšpunkts un 5., 6., 8. un 9. pants – Uzņēmēju negodīga komercprakse attiecībā pret patērētājiem – Aizliegums – Jēdziens “agresīva komercprakse” – Aizdevumu produktu un nesaistītu apdrošināšanas produktu kombinēta pārdošana – Divu attiecīgo līgumu noslēgšanas vienlaicīgums – Komercprakses “agresīvās” iedabas novērtēšana katrā atsevišķā gadījumā – Jēdziens “vidusmēra patērētājs” – Frāzes “pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs” nozīme – Direktīva (ES) 2016/97 – 24. pants – Administratīvās iestādes lēmums noteikt septiņu dienu intervālu starp šo abu līgumu parakstīšanu – Pretrunas ar minēto tiesību normu neesamība)

I.      Ievads

1.        “Pēc tīri liberālas loģikas cilvēki ir brīvi, vienlīdzīgi un pietiekami pieauguši, lai iztiktu bez valsts iejaukšanās [..]. Tomēr likums ņem vērā realitāti un to, ka īstenībā [aizdevuma līguma] puses nav tik brīvas un vienlīdzīgas kā liberālajā teorijā” (2).

2.        Daudzi Savienības likumdevēja pieņemtie dokumenti patērētāju tiesību aizsardzības jomā izriet no tā paša vienkāršā novērojuma: parasti starp patērētāju līguma pusēm, it īpaši starp tādām, kas atrodas parādnieka un kreditora attiecībās, nepastāv vienādas iespējas. Tādēļ ir nepieciešama patērētāju tiesību aizsardzība “augstā” pakāpē.

3.        Direktīva 2005/29/EK (3), kuras nolūks ir aizsargāt patērētājus no tādas “negodīgas” komercprakses sekām, kas ir “tieši saistīta ar to, kā ietekmēt [viņu] lēmumus veikt ar produktiem saistītus darījumus” (4), nav izņēmums no šā vispārīgā principa. Patiesi, tās mērķis ir nodrošināt “vispārēju augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību” (5), aizliedzot šādu “negodīgu” komercpraksi, it īpaši tad, ja tā ir “maldinoša” vai “agresīva” (6).

4.        Pamatlietā strīds ir par komercpraksi, ko īstenojusi Compass Banca SpA (turpmāk tekstā – “Compass Banca”), kura ir apelācijas sūdzības iesniedzēja minētajā lietā. Šī prakse izpaužas kā apdrošināšanas polises pārdošana klientam, kurš jau gatavojas noslēgt ar šo sabiedrību līgumu par patēriņa kredītu. Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Konkurences un tirgus uzraudzības iestāde, Itālija; turpmāk tekstā – “AGCM”), kas ir atbildētāja pamatlietā, uzskata, ka būtībā klienti tiek piespiesti “parakstīt” apdrošināšanas polisi. Šajā ziņā tā norāda aizdevuma produkts un apdrošināšanas polise tiek piedāvāti vienlaikus, un līgumus par katru attiecīgo produktu klients paraksta vienlaikus. Turklāt apdrošināšanas polise ietver segumu personīgiem gadījumiem; lai gan tie nav saistīti ar pašu aizdevuma līgumu, varētu (ja tie īstenotos) ietekmēt klienta spēju atmaksāt aizdevumu, bet tāda iespējamība ietekmē viņa lēmumu iegādāties apdrošināšanas polisi.

5.        Šajā lietā Tiesai ir iespēja precizēt apstākļus, kādos šāda kombinētās pārdošanas komercprakse ir uzskatāma par “agresīvu” un līdz ar to “negodīgu” Direktīvas 2005/29 izpratnē. Tiesa tiek arī rosināta uz plašākām pārdomām par jēdzienu “vidusmēra patērētājs”, kas saskaņā ar minēto tiesību aktu dalībvalstīm un to tiesām vai kompetentajām iestādēm ir jāizmanto kā vērtēšanas kritērijs.

II.    Piemērojamās tiesību normas

A.      Savienības tiesību akti

6.        Direktīvas 2005/29 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

e)      “būtiski kropļot patērētāju saimniecisko rīcību” nozīmē izmantot komercpraksi, lai būtiski mazinātu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, tādējādi liekot patērētājam pieņemt tādus lēmumus par darījuma veikšanu, kādus viņš citādi nebūtu pieņēmis;

[..]

j)      “nesamērīga ietekme” ir varas pozīcijas izmantošana attiecībā pret patērētāju, izdarot spiedienu, pat neizmantojot fizisku spēku un nedraudot ar tā izmantošanu, lai ievērojami ierobežotu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu;

[..]”.

7.        Šīs direktīvas 5. pantā “Negodīgas komercprakses aizliegums” ir noteikts:

“1.      “Negodīga komercprakse ir aizliegta.

2.      Komercprakse ir negodīga, ja:

a)      tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām

un

b)      tā attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts, vai vidusmēra grupas pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz produktu, ja komercprakse ir vērsta uz īpašu patērētāju grupu.

[..]”.

8.        Direktīvas 2005/29 8. pantā “Agresīva komercprakse” ir noteikts:

“Komercpraksi uzskata par agresīvu, ja faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus, tā ar uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu vai nesamērīgu ietekmi, būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu un tādējādi liek vai var likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis”.

9.        Minētās direktīvas 9. pants “Uzmākšanās, piespiešanas un nesamērīgas ietekmes izmantošana” ir formulēts šādi:

“Konstatējot to, vai komercpraksē izmantota uzmākšanās, piespiešana vai nesamērīga ietekme, ņem vērā:

a)      notikuma laiku, vietu, iedabu vai ilgumu;

b)      draudīgas vai aizvainojošas runas vai uzvedības izmantošanu;

c)      to, vai tirgotājs izmanto jebkuru konkrētu nelaimi vai tik nopietnus apstākļus, kas mazina patērētāja spriestspējas, ja tirgotājs apzinās tādas nelaimes un apstākļus, lai ietekmētu patērētāju lēmumu par produktu;

[..]”.

B.      Dalībvalsts tiesību akti

10.      Decreto legislativo del 6 settembre 2005, n. 206, codice del consumo (2005. gada 6. septembra Leģislatīvais dekrēts Nr. 206; turpmāk tekstā – “Patērētāju kodekss”) 20. panta nosaukums ir “Negodīgas komercprakses aizliegums”. Tajā ir noteikts:

“Komercprakse ir uzskatāma par negodīgu, ja tā ir pretrunā prasībām par profesionālo rūpību un ja tā būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tāda vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību attiecībā uz preci, kuru tā sasniedz vai kuram tā ir adresēta, vai tādas konkrētas patērētāju grupas, pret kuru vērsta šī komercprakse, vidusmēra pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz preci”.

11.      Minētā leģislatīvā dekrēta 24. pants attiecas uz “Agresīvu komercpraksi”; ar to ir transponētas Direktīvas 2005/29 8. panta prasības.

III. Fakti, tiesvedība dalībvalstī un uzdotie prejudiciālie jautājumi

12.      Laikā no 2015. gada janvāra līdz 2018. gada jūlijam Compass Banca papildus dažādu veidu patēriņa kredītiem piedāvāja saviem klientiem arī apdrošināšanas polises ar segumu konkrētiem personīgiem gadījumiem, kuri nav saistīti ar aizdevumu. Apdrošināšanas polises iegāde gan nebija priekšnosacījums aizdevuma piešķiršanai, tomēr tā tika piedāvāta kopā ar šo produktu. Turklāt līgumi par katru no šiem diviem produktiem tika parakstīti vienlaikus.

13.      AGCM 2018. gada 13. septembrī sāka izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai šī komercprakse ir “negodīga” Direktīvas 2005/29 izpratnē.

14.      Izmeklēšanas laikā, Compass Banca, lai izvairītos no naudas soda piemērošanas, piekrita dažiem AGCM ieteiktajiem pasākumiem. Šo pasākumu vidū bija beznosacījuma tiesību uzteikt apdrošināšanas līgumu attiecināšana uz visiem klientiem (neietekmējot attiecīgo aizdevuma līgumu), līdz ar ko apdrošināšanas polises darbība tiktu izbeigta un neizmantotās apdrošināšanas prēmijas tiktu atmaksātas.

15.      Vienlaikus Compass Banca noraidīja AGCM pieprasījumu starp šo abu līgumu parakstīšanu ievērot septiņu dienu intervālu. Tā uzskatīja, ka šis pasākums ir nesamērīgs. Tomēr tā ierosināja sazināšanos ar saviem klientiem septiņas dienas pēc apdrošināšanas līguma parakstīšanas, lai pārliecinātos, ka klients joprojām vēlas paturēt apdrošināšanas polisi, piebilstot, ka Compass Banca segtu apdrošināšanas prēmiju izmaksas par šo septiņu dienu posmu.

16.      AGCM šīs uzņemtās saistības atzina par nepietiekamām. Savā 2019. gada 2. aprīļa lēmumā tā norādīja, ka Compass Banca ir īstenojusi “agresīvu” un līdz ar to “negodīgu” komercpraksi Direktīvas 2005/29 izpratnē, kas izpaužas kā “ar kredītu nesaistītu apdrošināšanas produktu, kuru starpnieks ir pati kredītiestāde, uzstājīga piedāvāšana personīga aizdevuma līguma noslēgšanas laikā”. Tā aizliedza turpināt šo praksi un piemēroja Compass Banca naudas sodu 4 700 000 EUR apmērā.

17.      Compass Banca par šo AGCM lēmumu cēla prasību Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Reģionālā administratīvā tiesa, Lacio, Itālija). Minētā tiesa šo prasību noraidīja.

18.      Pēc tam Compass Banca iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesa – Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija).

19.      Compass Banca apgalvo, ka AGCM tās komercpraksi ir atzinusi par “agresīvu” un līdz ar to “negodīgu” Direktīvas 2005/29 izpratnē tikai ar tādu pamatojumu, ka tā izpaužas kā patēriņa aizdevuma un apdrošināšanas polises kombinēta pārdošana, bet nav sniegusi faktiskus pierādījumus par tās “agresīvo” iedabu, kuros būtu ņemtas vērā šīs prakses konkrētās iezīmes vai nozīmīgie apstākļi.

20.      Compass Banca piebilst, ka AGCM izmantotās pieejas dēļ tai ir pienākums pierādīt, ka tās komercprakse faktiski nav “agresīva”. Compass Banca uzskata, ka šāda pierādīšanas pienākuma apvēršana nav attaisnojama un ir nepieņemama.

21.      AGCM apgalvo, ka, kombinēti piedāvādama patēriņa aizdevumus un apdrošināšanas polises, Compass Banca ir ievērojami ietekmējusi un ierobežojusi savu klientu izvēles brīvību attiecībā uz tās apdrošināšanas produktiem. Tā konstatē, ka Compass Banca citastarp nav sniegusi saviem klientiem informāciju par to, ka apdrošināšanas līguma noslēgšana nav obligāta. AGCM uzskata, ka Compass Banca izmantotā prakse nebūtu bijusi “agresīva”, ja abu līgumu parakstīšanas šķirtu septiņu dienu intervāls.

22.      Iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīvā 2005/29 ir paredzēts, ka, izvērtējot komercprakses eventuālo “negodīgumu”, par vērtēšanas kritēriju ir jāizmanto “vidusmēra patērētājs”.

23.      Šajā ziņā tā vēlas noskaidrot, vai saistībā ar šo jēdzienu ir pietiekoši ņemtas vērā teorijas, kas liecina par lielākas patērētāju tiesību aizsardzības nepieciešamību, piemēram, teorija par “ierobežotu racionalitāti”. Saskaņā ar šo teoriju cilvēki bieži vien rīkojas, neieguvuši visu nepieciešamo informāciju, pieņem nesaprātīgus lēmumus (salīdzinājumā ar lēmumiem, kādus būtu pieņēmusi hipotētiski “pietiekami labi informēta, vērīga un piesardzīga persona) un maina savas vēlmes atkarībā no veida, kādā tirgotājs (7) viņiem pasniedz būtisko informāciju vai konkrētas rīcības vai piedāvā produkta alternatīvas (tā dēvētais “prezentēšanas efekts” (framing effect).

24.      Ņemot vērā šos aspektus, tā norāda, ka, lai gan ar Compass Banca pārdoto apdrošināšanas polisi aptvertie personīgie gadījumi (piemēram, veselības problēmas) nav tieši saistīti ar patēriņa aizdevumu, ko šī sabiedrība arī piedāvā, Compass Banca šo divu produktu kombinētos piedāvājumus ir “prezentējusi” tā, ka patērētājs galu galā varētu padomāt, ka aizdevuma līguma noslēgšana nav iespējama bez apdrošināšanas polises iegādes. Tā vēlas noskaidrot, vai šī prakse ir uzskatāma par “agresīvu” un – līdz ar to – “negodīgu” komercpraksi Direktīvas 2005/29 izpratnē.

25.      Visbeidzot – iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai apstāklis, ka Compass Banca izmantotā komercprakse izpaužas kā apdrošināšanas produkta (apdrošināšanas polises) pārdošana kombinācijā ar citu produktu (patēriņa aizdevumu), ietekmē strīda atrisinājumu pamatlietā. Šajā ziņā tā norāda, ka Direktīvas (ES) 2016/97 (8) 24. panta 7. punkts (kas konkrētāk attiecas uz apdrošināšanas produktu “izplatīšanu”) ietver noteikumus par apdrošināšanas produktu pārdošanu kombinācijā ar citiem produktiem. Tā vēlas noskaidrot, vai minētā tiesību norma liedz AGCM, pamatojoties uz Direktīvu 2005/29, aizliegt šo Compass Banca komercpraksi.

26.      Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [Direktīvā 2005/29] minētais “vidusmēra patērētāja” jēdziens, kurš ir saprotams kā patērētājs, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, – ņemot vērā šī jēdziena elastīgumu un nenoteiktību – nebūtu jāformulē, atsaucoties uz labākajām zinātnes un pieredzes atziņām, un tādējādi tas būtu saistāms ne tikai ar klasisko jēdzienu homo economicus, bet arī ar atziņām no [..] [teorijas par] ierobežotu racionalitāti, kas ir pierādījusi, ka, ierobežojot nepieciešamo informāciju, personas bieži pieņem “neracionālus” lēmumus salīdzinājumā ar lēmumiem, kurus būtu pieņēmis hipotētiski uzmanīgs un apdomīgs subjekts, un kuras parāda, ka ir vajadzīga lielāka patērētāju aizsardzība gadījumā – kas mūsdienu tirgus dinamikā ir sastopams arvien biežāk –, kad pastāv kognitīvas ietekmēšanas draudi?

2)      Vai komercprakse, kurā informācijas prezentēšanas (framing) dēļ izvēle var šķist obligāta un bez alternatīvām, pati par sevi ir uzskatāma par agresīvu, ņemot vērā [minētās direktīvas] 6. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru komercpraksi uzskata par maldinošu, ja tā jebkādā veidā (“tostarp vispārējā sniegumā”) maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju?

3)      Vai [Direktīva 2005/29] attaisno [AGCM] pilnvaras (konstatējot, ka pastāv psiholoģiskas ietekmēšanas draudi, kas ir saistīti ar i) grūtībām, kurās nonākušajai personai, kas lūdz kredītu, parasti to piešķir, ii) patērētāja parakstāmo līgumu sarežģītību, iii) kombinācijā piedāvātā piedāvājuma kontekstualitāti un iv) piedāvājuma parakstīšanai atvēlēto īso laiku) paredzēt izņēmumu no principa par iespēju apvienot apdrošināšanas produktu pārdošanu un nesaistīto finanšu produktu pārdošanu, pieprasot noteikt septiņu dienu laika intervālu starp abu līgumu parakstīšanu?

4)      Vai Direktīva 2016/97 un it īpaši tās 24. panta 3. punkts liedz pieņemt [AGCM] lēmumu, kas ir pamatots ar Direktīvas 2005/29/EK 2. panta d) un j) punktu un 4., 8. un 9. pantu, kā arī ar to transponējošo valsts tiesisko regulējumu [..], pēc kredītiestādes atteikuma – finanšu produkta un ar šo produktu nesaistītā apdrošināšanas produkta kombinētās pārdošanas gadījumā un pastāvot patērētāja ietekmēšanas draudiem, kuri ir saistīti ar konkrētā gadījuma apstākļiem un kuri izriet arī no pārbaudāmās dokumentācijas sarežģītības, – piešķirt patērētājam septiņu dienu spatium deliberandi (laiku apdomāšanai) starp kombinētā piedāvājuma izteikšanu un apdrošināšanas līguma parakstīšanu?

5)      Vai divu finanšu un apdrošināšanas produktu kombinācijas vien uzskatīšana par agresīvu praksi varētu izvērsties neatļautajā regulēšanas darbībā un neuzliktu tirgotājam (nevis AGCM, kā tam vajadzētu būt) pienākumu (kas ir grūti izpildāms) pierādīt, ka tā nav agresīva prakse, kura pārkāpj [Direktīvu 2005/29] (it īpaši tāpēc, ka minētā direktīva neļauj dalībvalstīm pieņemt ierobežojošākus pasākumus par tajā noteiktajiem, pat ar mērķi nodrošināt augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni), vai savukārt šāda pierādīšanas pienākuma apgriešana nepastāv, jo, pamatojoties uz objektīviem elementiem, ir jāuzskata, ka, ņemot vērā sarežģītu kombinēto piedāvājumu, faktiski pastāv patērētāja, kuram ir nepieciešams aizdevums, ietekmēšanas risks?”

27.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas datēts ar 2022. gada 10. oktobri, tika reģistrēts 2022. gada 13. oktobrī. Rakstveida apsvērumus iesniedza Compass Banca, Europe Assistance Italia SpA (turpmāk tekstā – “Europe Assistance Italia”), Itālijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēde netika rīkota.

IV.    Juridiskā analīze

28.      Visi pieci iesniedzējtiesas jautājumi ir par to, kā interpretēt Direktīvu 2005/29, ar kuru, kā jau paskaidroju ievadā, ir aizliegta “negodīga” komercprakse. Kā norādīts minētā tiesību akta 5. panta 2. punktā, komercprakse ir “negodīga”, ja tā ir “pretrunā profesionālās rūpības prasībām” (pirmā prasība) un tā “attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts” (otrā prasība) (9).

29.      No šīs definīcijas un minētās direktīvas 18. apsvēruma izriet, ka, novērtējot komercprakses “negodīgumu”, par vērtēšanas kritēriju ir jāizmanto “vidusmēra patērētājs”, kurš ir “pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs, ņemot vērā sociālos, kultūras un valodas faktorus”. (10)

30.      Šajā kontekstā iesniedzējtiesas pirmais jautājums attiecas uz jēdziena “vidusmēra patērētājs” interpretāciju (A). Pārējie četri jautājumi būtībā ir par to, vai tāda kombinētās pārdošanas prakse kā Compass Banca īstenotā ir “agresīva” un līdz ar to “negodīga” Direktīvas 2005/29 izpratnē un kādus pasākumus šādā situācijā var uzdot veikt kompetentā valsts iestāde. Pirms sniegt atbildi uz trešo (D) un ceturto (E) jautājumu, aplūkošu otro (B) un piekto (C) jautājumu.

A.      Jēdziens “vidusmēra patērētājs” (pirmais jautājums)

31.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai jēdziens “vidusmēra patērētājs”, kas saskaņā ar Direktīvu 2005/29 valsts tiesām un iestādēm uz tās pamata ir jāizmanto kā komercprakses “negodīguma” novērtēšanas kritērijs, ir interpretējams vienīgi “klasiskā” jēdziena “homo economicus” kontekstā, vai tomēr var ņemt vērā arī citas teorijas, kas liecina par patērētāju tiesību lielākas aizsardzības nepieciešamību, it īpaši “ierobežotas racionalitātes” teoriju.

32.      Lai atšifrētu šā jautājuma precīzo nozīmi, vispirms paskaidrošu, ko minētā tiesa saprot ar “klasisko” jēdzienu “homo economicus” un “ierobežotas racionalitātes” teoriju.

33.      Tiesa nekad nav lietojusi terminu “homo economicus”. Tas nav arī minēts Direktīvā 2005/29. Šo vārdkopu ieviesa neoklasiskie ekonomisti (11), kuri izvirzīja pieņēmumu, ka pastāv patērētājs, kas rīkojas racionāli, lai maksimāli palielinātu savu “peļņu” (12) vai “personīgo lietderību” (13). Saskaņā ar “homo economicus” modeli “vidusmēra patērētājs” ir racionāls subjekts, kurš ir pārliecināts un proaktīvs, vācot un apstrādājot informāciju pirms lemšanas par darījumu (14), un kuram ir pilnīgs priekšstats par savas izvēles sekām.

34.      Turpretī “ierobežotas racionalitātes” teorija balstās uz pieņēmumu, ka visumā cilvēku spēja uztvert sarežģītu informāciju ir ierobežota un ka viņi ne vienmēr izmanto visu viņiem sniegto vai pieejamo informāciju. Šo teoriju ieviesa uzvedības ekonomisti, kuri atspēkoja mītu, ka patērētāji izdara sev vislabāko izvēli pat tad, ja viņiem ir pieejama visa nozīmīgā informācija (15).

35.      Ņemot vērā šos aspektus, saprotu, ka pirmais jautājums sakņojas dažu autoru (16) argumentā, ka Direktīvas 2005/29 piemērošanas kontekstā jēdziens “vidusmēra patērētājs” attiecas uz racionālu personu, kas proaktīvi cenšas iegūt visu nozīmīgo informāciju, racionāli apstrādā viņai sniegto informāciju un līdz ar to spēj pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus (atbilstoši “homo economicus” modelim). Šī interpretācija ir atvasināta no apstākļa, ka Direktīvas 2005/29 18. apsvērumā ir norādīts, ka ar jēdzienu “vidusmēra patērētājs” ir jāsaprot “pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs” patērētājs.

36.      Saprotu arī to, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa faktiski vēlas noskaidrot, cik lielā mērā tas, kādā veidā Compass Banca saviem klientiem pasniedz (jeb “prezentē”) informāciju, ietekmē novērtējumu par to, vai šīs sabiedrības komercprakse ir “negodīga” minētās direktīvas izpratnē. Ja “vidusmēra patērētājs” ir racionāla persona, kas proaktīvi cenšas iegūt visu nozīmīgo informāciju un racionāli apstrādā viņai sniegto informāciju (gluži kā “homo economicus”), tad veids, kādā tirgotājs viņai pasniedz informāciju, nevarēs “būtiski kropļot” viņas saimniecisko rīcību tik lielā mērā, kā tas būtu, ja viņa būtu persona ar “ierobežotu racionalitāti”, kas rīkojas, nesaņēmusi visu nozīmīgo informāciju vai nespējusi racionāli apstrādāt viņai sniegto informāciju.

37.      Balstoties uz šīm ievadpiezīmēm, varu noraidīt Compass Banca apgalvojumu, ka pirmais jautājums ir nepieņemams, jo tas esot hipotētisks. Šajā ziņā atgādināšu, ka uz valsts tiesas uzdotiem prejudiciāliem jautājumiem attiecas nozīmīguma prezumpcija, ko var atspēkot tikai izņēmumgadījumos, tostarp tad, ja problēma ir hipotētiska un Tiesas rīcībā nav faktisko vai juridisko materiālu, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem (17). Ņemot vērā nupat izklāstītos paskaidrojumus ir skaidrs, ka Consiglio di Stato (Valsts padomei), lai konstatētu, vai Compass Banca komercprakse ir “agresīva” un līdz ar to “negodīga” Direktīvas 2005/29 izpratnē, ir jāizmanto “vidusmēra patērētāja” skatpunkts, ka Tiesai uzdotajā pirmajā jautājumā izklāstītā problēma nav hipotētiska un ka tā tik tiešām ir nozīmīga strīda atrisināšanai pamatlietā.

38.      Pēc šiem precizējumiem paskaidrošu, kāpēc piekrītu Itālijas valdības un Komisijas paustajam viedoklim, ka “vidusmēra patērētājs” Direktīvas 2005/29 piemērošanas kontekstā ne vienmēr ir persona, kas atbilst “homo economicus” modelim. Šis jēdziens ir pietiekami elastīgs, lai dažās situācijās šo personu varētu uzskatīt par personu ar “ierobežotu racionalitāti”, kura rīkojas, nesaņēmusi visu nozīmīgo informāciju vai nespējusi racionāli apstrādāt viņai sniegto informāciju. Pie šāda secinājuma nonāku vairāku iemeslu dēļ.

39.      Pirmkārt, minētās direktīvas 18. apsvērumā ir tieši formulēts, ka jēdziens “vidusmēra patērētājs” ir atkarīgs no Tiesas judikatūras attīstības un ka “metode, ar kuru nosaka vidusmēra patērētāju, nav statistikas metode”. Turklāt valstu tiesām un iestādēm, saistībā ar konkrētu komercpraksi nosakot, kas ir “vidusmēra patērētājs”, ir jāņem vērā “sociālie, kultūras un valodas faktori”. Šajā apsvērumā ir arī norādīts, ka šīm tiesām un iestādēm ir jāizmanto “pašu lemtspēja” [spriestspēja], lai konstatētu, kā “vidusmēra patērētājs” reaģēs, saskaroties ar šādu praksi.

40.      No šiem aspektiem izriet, ka Direktīvas 2005/29 piemērošanas kontekstā jēdziens “vidusmēra patērētājs” ir paredzēts kā elastīgs jēdziens, kas jāpielāgo, ņemot vērā nozīmīgos apstākļus. Saistībā ar konkrētu komercpraksi nav paredzēts, ka “vidusmēra patērētāja” konstatēšana būtu tikai teorētiska. Ir jāņem vērā arī reālistiskāki apsvērumi. Tie var attiekties, piemēram, uz jomas sarežģītību, no “vidusmēra patērētāja” sagaidāmām zināšanām par konkrētu produktu un iespējamību, ka viņš var būt pakļauts kognitīviem aizspriedumiem. Līdz ar to šķiet, ka, lai gan dažās situācijās “vidusmēra patērētāju” varētu uzskatīt par spējīgu rīkoties racionāli un pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, citās situācijās (piemēram, ja produkts ir tāds, ko “vidusmēra patērētājs” drīzāk iegādājas piespiedu kārtā vai emocionāla stresa apstākļos) varētu uzskatīt, ka viņš nav spējīgs tā rīkoties.

41.      Otrkārt, minētajā apsvērumā ir norādīts, ka “vidusmēra patērētājs” ir “tipisks patērētājs”. Turklāt valstu tiesām un iestādēm, novērtējot komercprakses “negodīgumu”, ir jākonstatē “vidusmēra patērētāja tipiskā reakcija katrā konkrētā gadījumā”. No šā formulējuma saprotu, ka šīm tiesām un iestādēm nav pienākuma konstatēt, kāda būtu racionāla patērētāja, kurš proaktīvi iegūst nozīmīgo informāciju, racionāli apstrādā viņam sniegto informāciju un līdz ar to spēj pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus (“homo economicus”), saimnieciskā rīcība. Tām ir tikai jāņem vērā “tipiska patērētāja” “tipiskā reakcija”. Šādu interpretāciju atbalsta arī Komisija savās “Pamatnostādnēs par to, kā interpretēt [Direktīvu 2005/29]”, kurās tā norāda, ka “metodes pamatā ir proporcionalitātes [samērīguma] princips” un ka saskaņā ar [šo direktīvu] “vidusmēra patērētājs nav persona, kam nepieciešams tikai neliels aizsardzības līmenis, jo viņš/viņa vienmēr spēj iegūt pieejamo informāciju un rīkoties, to pienācīgi ņemot vērā” (18).

42.      Ņemot vērā šo informāciju, piekrītu Komisijas viedoklim, ka Direktīvas 2005/29 18. apsvērumā lietotais vārds “pietiekami” frāzē “pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs” nenozīmē nedz “pilnīgi”, nedz arī “īpaši”. Šajā ziņā atgādināšu: kā norādījusi ģenerāladvokāte L. Medina, “vidusmēra patērētāja jēdziens ir fictio juris”, kura nolūks ir “rast kopsaucēju ļoti daudzveidīgām situācijām” (19). Šis jēdziens ir radies lietās, kurās Tiesai nācās izsvērt patērētāju maldināšanas risku salīdzinājumā ar prasībām par preču brīvu apriti (20). Tas ir objektīvs kritērijs, kas tiek izmantots ne tikai Direktīvas 2005/29 kontekstā, bet arī daudzos citos Savienības patērētāju tiesību aktos, kā arī citās Savienības tiesību jomās (21). Norādīšu, ka Tiesa saistībā ar Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (22) ir nospriedusi: nav uzskatāms, ka standarts “vidusmēra patērētājs” citastarp atbilstu patērētājam, kas ir mazāk informēts vai piesardzīgs nekā vidusmēra patērētājs, vai patērētājam, kurš ir labāk informēts vai piesardzīgs par vidusmēra patērētāju (23). Nav konstatējams iemesls, kura dēļ šis standarts Direktīvas 2005/29 piemērošanas kontekstā būtu jāinterpretē citādi.

43.      Ņemot vērā šo plašāko kontekstu, saprotu, ka Direktīvas 2005/29 18. apsvērumā lietotās frāzes “pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs” nolūks nav paaugstināt latiņu attiecībā uz to, ko saistībā ar konkrētu komercpraksi var sagaidīt no tipiska patērētāja, paredzot, ka viņš ad minima būtu sistemātiski racionāla persona, kas proaktīvi iegūst nozīmīgo informāciju, racionāli apstrādā viņai sniegto informāciju un līdz ar to spēj pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus (gluži kā “homo economicus”). Drīzāk šīs frāzes nolūks ir nodrošināt, lai valstu tiesas un iestādes neizmantotu redzējumu par patērētāju, kurš ir tik maz informēts, vērīgs un piesardzīgs, ka viņa aizsargāšana būtu nepamatota vai nesamērīga. Šajā ziņā norādīšu, ka Komisija “Pamatnostādnēs par to, kā interpretēt [Direktīvu 2005/29]” (24) no aizsardzības tvēruma nepārprotami ir izslēgusi tikai “ļoti lētticīgu, naivu vai paviršu patērētāju”, kura aizsargāšana, tāsprāt, būtu “nesamērīga un radītu nepamatotu [neattaisnojamu] šķērsli tirdzniecībai”. Tas ir diezgan zems minimālais slieksnis.

44.      Šā iemesla dēļ nepiekrītu Compass Banca apgalvojumam, ka, tā kā Direktīva 2005/29 ietver speciālu normu par “īpaši neaizsargātu” patērētāju grupu aizsardzību (proti, tās 5. panta 3. punktu), “vidusmēra patērētājs”, uz kuru norādīts minētā tiesību akta 5. panta 2. punktā, savukārt ir persona, kas spēj rīkoties racionāli jebkādos apstākļos. Manuprāt, tas, ka Savienības likumdevējs bija paredzējis nodrošināt lielāku aizsardzību “īpaši neaizsargātām patērētāju grupām”, nenozīmē, ka tas nebija paredzējis nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību patērētājiem, kuri neietilpst šajās grupās, vai uzskatīja viņus par pilnīgi racionālām personām, kas jebkādos apstākļos nav neaizsargātas.

45.      Treškārt, manuprāt, šo interpretāciju atbalsta Direktīvas 2005/29 mērķis, proti, sasniegt “augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību”,. Patiešām, šī aizsardzības funkcija, kas, kā norādīju ievadā, ir pamatā ne tikai šai direktīvai, bet arī daudziem citiem Savienības likumdevēja pieņemtiem dokumentiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā, nebūtu nepieciešama, ja “vidusmēra patērētājs” vienmēr būtu saprotams atbilstoši “homo economicus” modelim. Riskējot apgalvot acīmredzamo, norādīšu, ka Savienības likumdevējs nebūtu pieņēmis Direktīvu 2005/29 (kuras nolūks ir aizsargāt patērētājus pret praksi, kas varētu “būtiski kropļot [viņu] saimniecisko rīcību”), ja tas būtu uzskatījis, ka patērētāji vienmēr spēj rīkoties racionāli.

46.      Šajā ziņā piebildīšu, ka Tiesa jau ar tiešu formulējumu ir atzinusi, ka patērētāju saimniecisko rīcību var nelabvēlīgi ietekmēt komercprakse, kas izmanto viņu kognitīvos aizspriedumus (25). Turklāt Direktīva 2005/29 ietver vairākus terminus un frāzes, no kuriem ir izsecināms, ka ar patērētājiem ir iespējams manipulēt un ka viņi cieš no šādiem aizspriedumiem (piemēram, frāzes “izdarot spiedienu” 2. panta j) punktā, “būtiski kropļot” 2. panta e) punktā un 5. panta 2. punktā, “maldināt” 6. pantā vai “ietekmēt” 8. un 9. pantā).

47.      Ceturtkārt, Tiesa spriedumā Deroo-Blanquart (26) (attiecībā uz komercpraksi, kura izpaužas kā tāda datora pārdošana, kurā iepriekš instalēta programmatūra) gan ir norādījusi, ka Direktīvā 2005/29 izklāstītās taisnīguma prasības var uzskatīt par izpildītām, citastarp “ar pareizas informācijas sniegšanu patērētājam”. Tomēr nedomāju, ka šis apgalvojums balstās uz pieņēmumu, ka patērētāji vienmēr rīkotos racionāli, ja viņiem tiktu sniegta (vai būtu pieejama) visa nozīmīgā informācija (atbilstoši “homo economicus” modelim). Minētajā spriedumā Tiesa ir tikai norādījusi faktu, ka patērētājs bija pareizi informēts, kā vienu no apstākļiem, kas varētu liecināt par to, ka ir izpildītas prasības par godīgas tirgus prakses vai labticības principa ievērošanu (27).

48.      Visbeidzot – piekrītu tam, ka viens no Direktīvas 2005/29 galvenajiem mērķiem ir nodrošināt patērētāju spēju pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus. Par šo mērķi liecina, piemēram, šīs direktīvas 2. panta e) punkts, kurā norādīts uz komercpraksi, kas tiek izmantota, lai “būtiski mazinātu [patērētāja] spēju pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, tādējādi liekot patērētājam pieņemt tādus lēmumus par darījuma veikšanu, kādus viņš citādi nebūtu pieņēmis” (28). Minētās direktīvas 2. panta j) punktā, kurā definēts jēdziens “nesamērīga ietekme”, ir minētas arī “patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu”. Turklāt Direktīvas 2005/29 7. pants (“Maldinoša noklusēšana”) ir balstīts uz šādu loģiku: jo vairāk informācijas tiek sniegts patērētājiem, jo mazāka ir varbūtība, ka viņi tiks maldināti. Tomēr neuzskatu, ka šīs tiesību normas nozīmētu, ka “vidusmēra patērētājs” ir persona, kura, ja vien nebūtu “negodīgās” komercprakses, noteikti pieņemtu šādu uz informāciju balstītu lēmumu (gluži kā darītu “homo economicus”). Tik tiešām, Direktīvas 2005/29 2. panta e) un j) punktā ir tikai norādīts, ka prakse ir “negodīga”, ja tā būtiski (nelabvēlīgi) ietekmē patērētāja spēju (vai potenciālu) pieņemt šādu lēmumu.

49.      Ņemot vērā šos aspektus, uzskatu, ka “vidusmēra patērētājs”, kas saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK valstu tiesām un iestādēm ir jāizmanto kā “kritērijs”, ne vienmēr ir racionāla persona, kura proaktīvi cenšas iegūt nozīmīgo informāciju, racionāli apstrādā tai sniegto informāciju un līdz ar to spēj pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus. Lai gan dažās situācijās “vidusmēra patērētājs” var būt šāda persona, šis jēdziens ir pietiekami elastīgs, lai citās situācijās šo personu varētu uzskatīt par personu ar “ierobežotu racionalitāti”, kura rīkojas, nesaņēmusi nozīmīgo informāciju vai nespējusi racionāli apstrādāt viņai sniegto informāciju (tajā skaitā informāciju, ko viņai sniedz tirgotājs).

50.      Nākamajā iedaļā citastarp aplūkošu, cik svarīgs ir šis pēdējais aspekts (kā tirgotājs sniedz informāciju patērētājam) konkrētajā Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta kontekstā.

B.      Novērtējums par tādas komercprakses “agresīvo” iedabu, kad tirgotājs ne tikai kombinēti pārdod divus produktus, bet arī informāciju saviem klientiem pasniedz tādā veidā, kas rosina klientu domāt, ka abi produkti noteikti ir jāiegādājas kopā (otrais jautājums)

51.      Otrais jautājums attiecas uz to, vai tāda komercprakse, kad tirgotājs ne tikai kombinēti pārdod divus produktus, bet arī informāciju saviem klientiem pasniedz tādā veidā, kas rosina viņus domāt, ka abi produkti noteikti ir jāiegādājas kopā, pati par sevi ir “agresīva” Direktīvas 2005/29 izpratnē.

52.      Pirmkārt, norādīšu, ka, lai gan iesniedzējtiesa jautā par šādas prakses “agresīvo” iedabu, tā min tikai vienu tiesību normu, proti, Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punktu, kurā uzskaitīti apstākļi, kādos komercpraksi var uzskatīt par “maldinošu” (ne “agresīvu”). Šīs direktīvas 5. panta 4. punktā ir nepārprotami norādīts, ka “maldinoša” un “agresīva” komercprakse ir divi dažādi “negodīgas” komercprakses paveidi (29). Kā pamatlietas dalībnieki un ieinteresētās personas norādījuši savos apsvērumos, uz “agresīvu” komercpraksi attiecas nevis Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkts (30), bet gan tās 8. un 9. pants. Tādēļ ierosinu Tiesai pārformulēt otro jautājumu, atstājot tajā tikai atsauci uz pēdējām minētajām normām.

53.      Otrkārt, atgādināšu, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka kombinēti piedāvājumi, kuri izpaužas kā vismaz divu dažādu produktu vai pakalpojumu piedāvājumu apvienošana vienā piedāvājumā, ir uzskatāmi par komercdarbību, kas nepārprotami ir daļa no saimnieciskās darbības veicēja komercdarbības stratēģijas un ir tieši saistīta ar popularizēšanu un pārdošanas apjomu veicināšanu. No tā izriet, ka tie patiešām ir uzskatāmi par “komercpraksi” Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē un līdz ar to ietilpst šā tiesību akta piemērošanas jomā (31). Loģiski, ka tas pats ir sakāms par komercpraksi, kas izpaužas kā divu produktu kombinēta pārdošana (kad tirgotājs ne tikai vienlaikus piedāvā klientam divus produktus, bet arī vienlaikus noslēdz pārdošanas darījumus par šiem diviem produktiem). Faktiski Tiesa nav nepārprotami nošķīrusi šos divus komercprakses paveidus (32).

54.      Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīva 2005/29 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj vispārēju un preventīvu kombinētu piedāvājumu aizliegumu, ja nav veikta pārbaude par to negodīgumu pēc šīs direktīvas 5.–9. pantā minētajiem kritērijiem (33). Manuprāt, tādu pašu argumentāciju – arī bez grūtībām – var piemērot komercpraksei, kas izpaužas kā divu produktu kombinēta pārdošana. Šādu praksi nevar vispārīgi aizliegt un nevar pašu par sevi uzskatīt par “negodīgu”.

55.      Pēc šiem precizējumiem vēlos norādīt, ka iesniedzējtiesa ar otro jautājumu vaicā, vai šai definīcijai atbilst tāda komercprakse, kad tirgotājs ne tikai kombinēti pārdod divus produktus, bet arī informāciju saviem klientiem pasniedz tādā veidā, kas rosina viņus domāt, ka viņiem nav citas izvēles kā abus produktus iegādāties kopā, pati par sevi ir “agresīva” Direktīvas 2005/29 izpratnē. Tā drīzāk vēlas noskaidrot,. Saprotu, ka iesniedzējtiesa ar jēdzienu “pati par sevi” ir domājusi “jebkādos apstākļos” un neatkarīgi no citām komercprakses iezīmēm un konkrētā konteksta.

56.      Pievēršoties Direktīvas 2005/29 8. un 9. pantam, vēlos norādīt, ka pirmajā no šiem pantiem ir paskaidrots, ka novērtējums par to, vai komercprakse ir “agresīva” šo normu izpratnē, ir jāveic, balstoties uz “tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus”. Kompetentajām valstu iestādēm, ņemot vērā šos dažādos elementus, ir jānovērtē, vai attiecīgā komercprakse “būtiski [nelabvēlīgi] ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu un tādējādi liek vai var likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis”. Šajā ziņā Tiesa jau ir apstiprinājusi, ka Direktīvas 2005/29 8. pantā ir paredzēts pienākums ņemt vērā visas tirgotāja rīcības pazīmes konkrētajos faktiskajos apstākļos (34).

57.      Papildu nosacījums ir tāds, ka šajā praksē tiek izmantota “uzmākšanās, piespiešana, tostarp fiziska spēka izmantošana, vai nesamērīga ietekme” minētās direktīvas 9. panta izpratnē (35). Minētajā tiesību normā ir uzskaitīti apstākļi (piemēram, norises laiks, vieta, iedaba vai ilgums), kas ir nozīmīgi pārbaudot, vai pēdējā minētā prasība ir izpildīta.

58.      Manuprāt, jau Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta formulējums liecina, ka tas, vai komercprakse ir “agresīva”, parasti ir atkarīgs no konteksta novērtējuma. Protams, ņemot vērā šīs tiesību normas, nevar izslēgt, ka atsevišķi komercprakses paveidi var būt uzskatāmi par tādiem, kas paši par sevi ir “agresīvi” un līdz ar to “negodīgi” minētās direktīvas izpratnē. Tomēr ir skaidrs: ja tāda prakse pastāvētu, tā drīzāk būtu izņēmums, nevis norma.

59.      Šādu interpretāciju apstiprina Direktīvas 2005/29 I pielikums, kas ietver it kā “melno sarakstu”, kurā uzskaitīti konkrēti prakses paveidi, kas jebkādos apstākļos ir uzskatāmi par “negodīgiem”. Tajā, pirmkārt, tā 1.–24. punktā ir uzskaitīti tādas komercprakses paveidi, kas jebkuros apstākļos var tikt uzskatīta par “maldinošu”, un, no otrkārt, tā 24.–31. punktā ir uzskaitīti tādas prakses veidi, kas ir uzskatāma par “agresīvu” (arī jebkuros apstākļos). Neviens no šajos punktos uzskaitītajiem komercprakses paveidiem, kas attiecas uz šo otro kategoriju, neattiecas uz – un neietver – tādu praksi, kad tirgotājs ne tikai kombinēti pārdod divus produktus, bet arī informāciju saviem klientiem pasniedz tādā veidā, kas rosina viņus domāt, ka abi produkti noteikti ir jāiegādājas kopā.

60.      Šajā ziņā Direktīvas 2005/29 5. panta 5. punktā ir noteikts, ka “I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem” un ka “[t]o pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar [šīs] direktīvas pārskatīšanu”. Turklāt minētā tiesību akta 17. apsvērumā ir teikts, ka tā I pielikumā “ietverts pilns visu šādas prakses paveidu saraksts” un ka “šie ir vienīgie komercprakses piemēri, ko var uzskatīt par negodīgiem, neizvērtējot katra atsevišķa gadījuma atbilstību 5. līdz 9. pantam”. Ņemot vērā šos aspektus, saprotu, ka minētajā pielikumā sniegtais komercprakses paveidu saraksts ir izsmeļošs (36).

61.      Vēl piebildīšu: Tiesa ir nospriedusi, ka ar Direktīvu 2005/29 “ir veikta pilnīga noteikumu par uzņēmumu negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem saskaņošana un ka dalībvalstis, kā tas ir skaidri paredzēts tās 4. pantā, nevar noteikt pasākumus, kas ir vairāk ierobežojoši par [šajā direktīvā] paredzētajiem, pat lai nodrošinātu augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni” (37).

62.      Ņemot vērā šos aspektus, kļūst skaidrs, ka tāda komercprakse, kad tirgotājs ne tikai kombinēti pārdod divus produktus, bet arī informāciju saviem klientiem pasniedz tādā veidā, kas rosina viņus domāt, ka abi produkti noteikti ir jāiegādājas kopā, nav uzskatāma par tādu, kas pati par sevi būtu “agresīva” Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta izpratnē. Proti, šāda prakse nav minēta šīs direktīvas I pielikumā. Tādēļ valstu tiesām un iestādēm, izvērtējot šādas prakses “agresīvo” iedabu, ir jāņem vērā minētajos pantos izklāstītās prasības, no kurām citastarp izriet, ka komercprakse ir jāizvērtē “faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus”.

63.      Visi pamatlietas dalībnieki un ieinteresētās personas piekrīt šim secinājumam.

64.      Vēlos izteikt vēl vienu piezīmi.

65.      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saprotu, ka iemesls tam, kādēļ iesniedzējtiesa otrajā jautājumā min Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punktu, nevis tās 8. un 9. pantu, ir tāds, ka 6. panta 1. punktā ir tieši formulēts, ka informācija patērētājiem, kura tiek sniegta “vispārējā sniegumā”, ir nozīmīga, konstatējot, vai komercprakse ir “maldinoša”. Kā jau norādīju šo secinājumu 50. punktā, šķiet, ka minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta piemērošanas kontekstā nozīmīgs ir arī apstāklis, kādā veidā tirgotājs pasniedz (jeb “prezentē”) informāciju.

66.      Manuprāt, atbildi uz šo pamatjautājumu var viegli izsecināt no aspektiem, kurus izklāstīju šo secinājumu 52.–62. punktā.

67.      Proti, kā jau tikko paskaidroju, Direktīvas 2005/29 8. pantā ir noteikts, ka, novērtējot komercprakses “agresīvo” iedabu, valsts kompetentajām iestādēm citastarp ir jāņem vērā visas šādas prakses “īpašības”. Tāpat kā Itālijas valdība uzskatu, ka veids, kādā tirgotājs pasniedz jeb “prezentē” informāciju saviem klientiem, ir šāda nozīmīga “īpašība”.

68.      Šajā saistībā piebildīšu, ka Direktīvas 2005/29 2. panta j) punktā “nesamērīga ietekme” ir definēta kā “varas pozīcijas izmantošana pret patērētāju nolūkā izdarīt spiedienu, pat neizmantojot fizisku spēku un nedraudot ar tā izmantošanu, lai ievērojami ierobežotu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu”. Manuprāt, no tā izriet, ka “nesamērīga ietekme” var tikt īstenota ar dažādiem līdzekļiem, tostarp ar to, kā tirgotājs pasniedz jeb “prezentē” patērētājam savu piedāvājumu.

69.      Turklāt Tiesa savā judikatūrā, it īpaši spriedumā Orange Polska (38), jau ir uzsvērusi, ka Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta piemērošanas kontekstā svarīgs ir veids, kādā informācija tiek pasniegta patērētājam. Minētajā spriedumā Tiesa ir apstiprinājusi, ka papildu prakse, kas attiecas uz to, kā līguma noslēgšanas vai grozīšanas procesa kontekstā tirgotājs pasniedz patērētājam informāciju (piemēram, tāda prakse, kad tirgotājs vai tā kurjers uzstāj uz nepieciešamību parakstīt līgumu, norādot, ka pēc parakstīšanas atlikšanas līgumu būs iespējams noslēgt ar mazāk izdevīgiem noteikumiem), var novest pie secinājuma, ka komercpraksi, kas pati par sevi nav “agresīva”, šādā situācijā var uzskatīt par “agresīvu” (39).

70.      Ņemot vērā šos apsvērumus, kļūst skaidrs: tas, kā tirgotājs patērētājam pasniedz (jeb “prezentē”) informāciju, ir uzskatāms par komercprakses “īpašību”, kas ir jāņem vērā, novērtējot, vai šāda prakse ir “agresīva” un līdz ar to “negodīga” Direktīvas 2005/29 izpratnē.

71.      No tā izriet, ka, veicot šo novērtējumu attiecībā uz tādu komercpraksi, kad tirgotājs ne tikai kombinēti pārdod divus produktus, bet arī informāciju saviem klientiem pasniedz tādā veidā, kas rosina viņus domāt, ka abi produkti noteikti ir jāiegādājas kopā, valsts kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā šis apstāklis. To sasaistot ar iepriekšējā iedaļā izklāstītajiem apsvērumiem, uzskatu, ka šis fakts ir atzīstams par īpaši svarīgu situācijā, kad ar “vidusmēra patērētāju” (tādu iemeslu dēļ, kas saistīti, piemēram, ar jomas, ar kuru saistīti šie produkti, sarežģītību vai saimniecisku spiedienu, kādam viņš ir pakļauts produktu iegādes brīdī) ir jāsaprot persona ar “ierobežotu racionalitāti”, kura rīkojas, nesaņēmusi nozīmīgo informāciju vai nespējusi racionāli apstrādāt viņai sniegto informāciju (tajā skaitā informāciju, ko viņai sniedz tirgotājs).

C.      Iesniedzējtiesas šaubas par pierādīšanas pienākumu (piektais jautājums)

72.      Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kā tai būtu jāatbild uz Compass Banca argumentu, ka AGCM konstatējums, ka tās komercprakse ir “agresīva”, tikai tāda iemesla dēļ, ka tā izpaužas kā divu produktu kombinēta pārdošana, rada neattaisnojamu un nepieņemamu pierādīšanas pienākuma apvēršanu – no AGCM uz Compass Banca.

73.      Manuprāt, atbildēt uz piekto jautājumu nav grūti. Proti, atbildē uz otro jautājumu jau paskaidroju, ka komercpraksi nevar uzskatīt par tādu, kas pati par sevi ir “agresīva” Direktīvas 2005/29 izpratnē, un aizliegt tikai tāda iemesla dēļ, ka tā izpaužas kā divu produktu kombinēta pārdošana. Gluži pretēji – valsts kompetentajām iestādēm ir jāizvērtē šādas prakses “agresīvā” iedaba, ņemot vērā minētās direktīvas 8. un 9. pantā izklāstītās prasības (proti, “prakses paveidu pēc paveida”, katru no tiem vērtējot “faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus”).

74.      Kļūst skaidrs, ka šādā situācijā tirgotājam nav jāuzņemas nepieņemams (apvērsts) pierādīšanas pienākums. Faktiski tirgotājam vispār nav pierādīšanas pienākuma, jo tieši valsts kompetentajām iestādēm ir jāpierāda aplūkojamās komercprakses “agresīvā” un līdz ar to “negodīgā” iedaba. Piebildīšu, ka gan Europe Assistance Italia, gan Komisija, gan Itālijas valdība piekrīt šim viedoklim.

D.      Iespējamība valsts kompetentajām iestādēm noteikt septiņu dienu intervālu starp līgumu parakstīšanu attiecībā uz kombinēti pārdodamiem produktiem (trešais jautājums)

75.      Iepriekšējās iedaļās jau konstatēju, ka komercpraksi, kas izpaužas kā divu produktu kombinēta pārdošana, nevar uzskatīt par tādu, kas pati par sevi ir “agresīva” Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta izpratnē, un ka tas pats ir sakāms par tādu komercpraksi, kad tirgotājs ne tikai kombinēti pārdod divus produktus, bet arī informāciju saviem klientiem pasniedz tādā veidā, kas rosina viņus domāt, ka abi produkti noteikti ir jāiegādājas kopā.

76.      Tomēr tas nenozīmē, ka šāda prakse nekad nevarētu tikt uzskatīta par “agresīvu” minēto tiesību normu izpratnē. Viss ir atkarīgs no tā, vai aplūkojamā komercprakse “faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus”, ir tāda, kurā izmanto “uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu vai nesamērīgu ietekmi” un kura “būtiski [nelabvēlīgi] ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu un tādējādi liek vai var likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis”.

77.      Trešais jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka Compass Banca īstenotā komercprakse, kas izpaužas kā divu produktu kombinēta pārdošana, ir “agresīva”, ņemot vērā šādus aspektus: i) to, ka persona vēlas saņemt aizdevumu, jo viņai ir konkrētas vajadzības; ii) līgumu, kurus Compass Banca piedāvā parakstīšanai saviem klientiem, sarežģītība; iii) piedāvājumu attiecībā uz patēriņa kredītlīgumu un apdrošināšanas līgumu vienlaicīgums un iv) īso termiņu, kāds atvēlēts šo piedāvājumu pieņemšanai.

78.      Piekrītu iesniedzējtiesai, ka šie dažādie aspekti (apvienojumā ar apstākli, ka, cik saprotu, Compass Banca informāciju saviem klientiem pasniedz jeb “prezentē” tādā veidā, lai rosinātu viņus domāt, ka viņiem nav citas izvēles kā pieņemt apdrošināšanas līgumu vienlaikus ar aizdevuma līgumu) ir nozīmīgi tam, lai pierādītu “nesamērīgu ietekmi” Direktīvas 2005/29 9. panta izpratnē.

79.      Proti, minētajā tiesību normā uzskaitītie elementi ir norises “laiks, vieta, iedaba vai ilgums”, kā arī “tas, vai tirgotājs izmanto jebkuru konkrētu nelaimi [..], ja tirgotājs apzinās tādas nelaimes [un apstākļus], lai ietekmētu patērētāju lēmumu par produktu”. Manuprāt, tādā situācijā kā pamatlietā aplūkojamā šis pēdējais elements varētu ietvert faktu, ka tirgotājs patērētājam norāda uz personīgiem notikumiem (piemēram, saistībā ar viņa veselību), kas, ja tie īstenotos, varētu ietekmēt viņa spēju atmaksāt aizdevumu, par kuru viņš noslēdzis līgumu ar tirgotāju.

80.      Attiecībā uz to, vai šie elementi ir pietiekami, lai varētu atzīt, ka Compass Banca īstenotajā praksē ne tikai tiek izmantota “nesamērīga ietekme” Direktīvas 2005/29 9. panta izpratnē, bet tā arī “būtiski [nelabvēlīgi] ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu”, tādējādi rosinot patērētāju pieņemt tādu lēmumu par darījumu, kādu viņš “citādi nebūtu pieņēmis” (kā noteikts Direktīvas 2005/29 8. pantā), uzskatu, ka atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no tā, vai šai praksei piemīt citas iezīmes un vai pastāv citi nozīmīgi apstākļi, kas mazina vai – gluži pretēji – pastiprina šo elementu ietekmi uz “vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību”. Par to būtu jāpārliecinās iesniedzējtiesai.

81.      Ņemot to vērā, saprotu, ka trešais jautājums būtībā attiecas uz pasākumiem, kurus tāda valsts iestāde kā AGCM var veikt situācijā, kad tā secina, ka tāda komercprakse kā Compass Banca īstenotā atbilst minētajām prasībām. Vai šādos apstākļos šāda iestāde var noteikt septiņu dienu intervālu starp līgumu parakstīšanu attiecībā uz abiem produktiem?

82.      Manuprāt, ņemot vērā visus apsvērumus, ko izklāstīju iepriekšējās iedaļās, arī atbilde uz šo jautājumu ir acīmredzama.

83.      Proti, Direktīvas 2005/29 5. panta 1. punktā ir nepārprotami noteikts, ka “[n]egodīga komercprakse ir aizliegta”. Nav konstatējams iemesls, kādēļ – ja prakse, kas izpaužas kā divu produktu kombinēta pārdošana, ņemot vērā visas tās īpašības un attiecīgos apstākļus, būtu “agresīva” un līdz ar to “negodīga” minētās direktīvas izpratnē; šo aizliegumu nevarētu panākt, pieprasot, lai starp abu līgumu parakstīšanu tiktu ievērots septiņu dienu intervāls, lai nodrošinātu, ka abi darījumi faktiski tiek noslēgti dažādos datumos, kas samērīgi attālināti viens no otra.

E.      Sekas tam, ka produkti ir finanšu un apdrošināšanas produkti (ceturtais jautājums)

84.      Ceturtais jautājums ir saistīts ar to, ka pamatlietā aplūkojamie Compass Banca kombinēti pārdotie produkti daļēji ir apdrošināšanas produkti. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā šo produktu būtību, Direktīvas 2005/29 piemērošanā AGCM joprojām ir iespējams noteikt septiņu dienu intervālu starp minētās sabiedrības piedāvātā aizdevuma līguma parakstīšanu un apdrošināšanas līguma parakstīšanu. Tā norāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2016/97 24. pantu tādu apdrošināšanas produktu “izplatītājiem” (40), kuri tiek kombinēti pārdoti kopā ar citiem produktiem, ir piemērojami konkrēti pienākumi (41). Minētā tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai pastāv pretruna starp minēto tiesību normu un Direktīvu 2005/29/EK.

85.      Norādīšu, ka ceturtajā jautājumā un lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa atsaucas tikai uz Direktīvas 2016/97 24. panta 3. un 7. punktu. Tomēr, aplūkojot šo jautājumu, ņemšu vērā 24. pantu kopumā.

86.      Attiecībā uz to, vai pastāv pretruna starp Direktīvu 2005/29 un minēto tiesību normu, vispirms norādīšu, ka Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā ir noteikts, ka “[j]a šī direktīva un citi Kopienas noteikumi, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, nonāk pretrunā, priekšroku dod minētajiem citiem Kopienas noteikumiem, un tos piemēro attiecībā uz šiem konkrētiem aspektiem” (42).

87.      Otrkārt, atgādināšu, ka Tiesa jau ir paskaidrojusi, ka termins “pretruna” minētajā tiesību normā norāda uz “saistību starp noteikumiem, kas pārsniedz vienkāršu nevienādību vai vienkāršu atšķirību un liecina par novirzi, kura nevar tikt pārvarēta ar vienādojošu formulu, kas ļautu līdzāspastāvēt abām šīm situācijām, nedeformējot tās”. Tā ir norādījusi, ka “līdz ar to Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā paredzētās pretrunas iestājas tikai tad, ja, reglamentējot negodīgas komercprakses konkrētus aspektus no [minētās direktīvas] atšķirīgos Savienības noteikumos, bez jebkādas rīcības brīvības uzņēmējiem ir noteikti pienākumi, kas nav saderīgi ar direktīvā noteiktajiem” (43).

88.      Treškārt, uzskatu – kā to saprot arī Compass Banca, ka ar Direktīvas 2016/97 24. pantu ir uzlikti pienākumi “apdrošināšanas izplatītājiem” divu veidu situācijās. Pirmā situācija šāda: “apdrošināšanas produkts” tiek piedāvāts kā daļa no paketes vai [..] līguma kopā ar kādu papildu produktu vai pakalpojumu, kas nav apdrošināšana” (44). Šādā situācijā ir piemērojami šādi apakšnoteikumi:

–        apdrošināšanas izplatītājs informē klientu, vai ir iespējams iegādāties dažādos komponentus atsevišķi, un, ja tas tā ir, sniedz līguma vai paketes dažādo komponentu atbilstīgu aprakstu, kā arī atsevišķas ziņas par katra komponenta izmaksām un maksām (24. panta 1. punkts);

–        apdrošināšanas izplatītājam ir jāprecizē klienta prasības un vajadzības attiecībā uz apdrošināšanas produktiem, kas ir daļa no kopējās paketes vai viena līguma (24. panta 6. punkts), un

–        dalībvalstis var saglabāt vai pieņemt stingrākus papildu pasākumus vai iejaukties, izskatot katru gadījumu atsevišķi, lai aizliegtu kā daļu no paketes vai tā paša līguma pārdot apdrošināšanu kopā ar papildpakalpojumu vai produktu, kas nav apdrošināšana, ja tās var pierādīt, ka šāda prakse ir nelabvēlīga klientiem (24. panta 7. punkts).

89.      No visiem trim tikko minētajiem apakšnoteikumiem tikai pēdējais (24. panta 7. punkts), šķiet, varētu nebūt saderīgs ar Direktīvu 2005/29. Proti, kā jau paskaidroju iepriekšējā iedaļā, šī direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja komercprakse nav ar tiešu formulējumu minēta tās I pielikumā, to nevar aizliegt ar tādu pamatojumu, ka tā pati par sevi ir “negodīga” (tas ir, “negodīga” jebkuros apstākļos).

90.      Ņemot to vērā, uzskatu, ka 24. panta 7. punkts neparedz un pat neļauj dalībvalstīm ieviest šādu vispārīgu aizliegumu. Minētajā tiesību normā ir tikai noteikts, ka apdrošināšanas produktu un papildu produktu vai pakalpojumu kombinēto pārdošanu dalībvalsts “var” aizliegt “izskatot katru gadījumu atsevišķi”, ja tā var pierādīt, ka prakse ir nelabvēlīga patērētājiem.

91.      Piebildīšu, ka šo šauro interpretāciju, manuprāt, atbalsta Direktīvas 2016/97 53. apsvērums, kurā ir teikts, ka “[k]ombinētās pārdošanas prakse ir izplatīta stratēģija, kuru izmanto apdrošināšanas izplatītāji visā Savienībā”, un ir atzīts, ka, lai gan “var būt arī gadījumi, kad klientu intereses nav pienācīgi apsvērtas”, šāda prakse var arī “dot labumu klientiem”.

92.      Katrā ziņā Direktīvas 2016/97 24. panta 7. punkts ir piemērojams vienīgi tad, ja i) apdrošināšanas produktu var uzskatīt par “galveno” produktu vai “pamatproduktu”, bet otrs produkts vai pakalpojums tiek piedāvāts “kopā ar” to vai “papildus” tam, un ii) abi produkti tiek piedāvāti “kā daļu no paketes vai [..] līguma”. Iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai Compass Banca piedāvātie produkti atbilst šīm prasībām. Tomēr, ņemot vērā lietas materiālos iekļauto informāciju, šaubos, vai patēriņa aizdevumu, ko šī komercsabiedrība piedāvā saviem klientiem, varētu uzskatīt par apdrošināšanas polises, kuru tā piedāvā iegādāties vienlaikus, “papildproduktu”. Manuprāt, īstenībā tas drīzāk notiek pretēji: Compass Banca komercprakse izpaužas kā apdrošināšanas polises pārdošana klientiem, kuri jau gatavojas noslēgt līgumu par patēriņa aizdevumu ar šo sabiedrību.

93.      Otrais pienākumu kopums, kas uzskaitīts Direktīvas 2016/97 24. pantā, attiecas uz gadījumiem, kad “apdrošināšanas produkts kā daļa no paketes vai [..] līguma ir papildpakalpojums attiecībā uz preci vai pakalpojumu, kas nav apdrošināšana” (scenārijs, kas – kā tikko paskaidroju – šķiet, ir tuvāks pamatlietā aplūkotajiem faktiem). Nozīmīgie apakšnoteikumi ir šādi:

–        apdrošināšanas izplatītājam jāpiedāvā klientam iespēja iegādāties preci vai pakalpojumu atsevišķi (izņemot, ja uz preci vai pakalpojumu, kuram apdrošināšanas produkts tiek piedāvāts papildus, attiecas dažu citu direktīvu konkrēti noteikumi) (24. panta 3. punkts), un

–        apdrošināšanas izplatītājam ir jāprecizē klienta vēlmes un vajadzības attiecībā uz apdrošināšanas produktiem, kas ir daļa no kopējās paketes vai tā paša līguma (24. panta 6. punkts).

94.      Arī šajā ziņā nesaskatu nesaderību starp šajos apakšnoteikumos minētajiem pienākumiem un Direktīvas 2005/29 noteikumiem. Citastarp uzskatu, ka Direktīvas 2016/97 24. panta 3. punktā nav paredzēts, ka valsts kompetentajām iestādēm būtu jāveic vairāk, nekā paredzēts Direktīvā 2005/29, piemēram, paredzot, ka tām ir vispārīgi jāaizliedz apdrošināšanas produktu, kas ir citu produktu vai pakalpojumu (tostarp finanšu produktu) papildpakalpojumi, kombinētā pārdošana. Proti, minētā tiesību norma tikai paredz, ka, ja šādi produkti un/vai pakalpojumi tiek “kombinēti pārdoti” klientiem, klientiem ir nepieciešama arī iespēja tos iegādāties atsevišķi.

95.      Tāpat šajā tiesību normā nav paredzēts, ka minētās iestādes veic mazāk, nekā tās ir tiesīgas darīt uz Direktīvas 2005/29 pamata. Konkrētāk, uzskatu, ka Direktīvas 2016/97 24. panta 3. punkts neliedz tādai valsts kompetentajai iestādei kā AGCM noteikt septiņu dienu intervālu starp tādu divu līgumu parakstīšanu, kuri attiecas uz patēriņa aizdevumu un apdrošināšanas polisi un kurus vienlaikus piedāvā viens un tas pats tirgotājs, ja ir pierādīts, ka šāda prakse “faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus”, ir “agresīva” un līdz ar to “negodīga” Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta izpratnē.

96.      Šādos apstākļos ierosinu Tiesai uz ceturto jautājumu atbildēt tādējādi, ka nav konstatējama pretruna starp Direktīvas 2005/29 noteikumiem un Direktīvas 2016/97 24. pantu. Pēdējā minētajā normā nav noteikts, ka valsts kompetentajām iestādēm būtu jāveic vairāk, nekā paredzēts Direktīvā 2005/29, piemēram, vispārīgi aizliedzot komercpraksi, kas izpaužas kā patēriņa aizdevuma un apdrošināšanas polises kombinēta pārdošana. Tā arī neliedz minētajām iestādēm noteikt septiņu dienu intervālu starp divu līgumu parakstīšanu attiecībā uz šiem produktiem, ja ir pierādīts, ka aplūkojamā komercprakse “faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus”, ir “agresīva” un līdz ar to “negodīga” Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta izpratnē.

97.      Noslēgumā tikai piebildīšu, ka produkti, ko Compass Banca kombinēti pārdod saviem klientiem, ir ne tikai “apdrošināšanas produkti” Direktīvas 2016/97 izpratnē, bet arī finanšu produkti. Šajā ziņā nozīmīgā tiesību norma ir Direktīvas 2005/29 3. panta 9. punkts. Tajā ir noteikts, ka “[a]ttiecībā uz “finanšu pakalpojumiem”, kā definēts Direktīvā 2002/65/EK [(45)], [..] dalībvalstis var piemērot noteikumus, ar ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar [Direktīvu 2005/29], jomā, uz ko tā paredz tuvināšanu”. Direktīvas 2002/65 2. panta b) punktā “finanšu pakalpojums” ir definēts kā “jebkurš bankas, kredīta, apdrošināšanas, personālo pensiju, ieguldījumu vai maksājumu rakstura pakalpojums”. Šie pakalpojumi ietver gan patēriņa aizdevuma, gan apdrošināšanas polises –, piemēram, tādu, kādus saviem klientiem piedāvā Compass Banca, – piedāvāšanu.

98.      No šiem apsvērumiem secinu, ka, ja Itālijas likumdevējs būtu nolēmis, pamatojoties uz šīs direktīvas 3. panta 9. punktā ietverto lex specialis, apstiprināt pasākumu, lai vispārīgi aizliegtu kombinēti pārdot patēriņa aizdevumu un apdrošināšanas polisi (par ko būtu jāpārliecinās iesniedzējtiesai), šāds pasākums būtu bijis saderīgs ar minēto tiesību aktu.

99.      Vēl piebildīšu, ka Compass Banca un Europe Assistance Italia tomēr apgalvo, ka Itālijas likumdevējs šādu pasākumu nav apstiprinājis (46). Tāpēc, balstoties uz to, šķiet, ka Direktīvas 2005/29 3. panta 9. punkts neietekmē secinājumus, pie kuriem nonācu iepriekšējās iedaļās.

V.      Secinājumi

100. Ņemot vērā visus izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 “(Negodīgas komercprakses direktīva”).

ir jāinterpretē tādējādi, ka “vidusmēra patērētājs” ne vienmēr ir racionāla persona, kura proaktīvi iegūst nozīmīgo informāciju, racionāli apstrādā viņai sniegto informāciju un līdz ar to spēj pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus. Lai gan dažās situācijās “vidusmēra patērētāju” varētu uzskatīt par spējīgu rīkoties racionāli un pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, šis jēdziens ir pietiekami elastīgs, tā ka citās situācijās viņu varētu uzskatīt par personu ar “ierobežotu racionalitāti”, kura rīkojas, nesaņēmusi nozīmīgo informāciju vai nespējusi racionāli apstrādāt viņai sniegto informāciju, tajā skaitā informāciju, ko viņai sniedz tirgotājs.

2)      Šīs direktīvas 8. un 9. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda komercprakse, kad tirgotājs ne tikai kombinēti pārdod divus produktus, bet arī informāciju saviem klientiem pasniedz tādā veidā, kas rosina viņus domāt, ka abi produkti noteikti ir jāiegādājas kopā, pati par sevi nav “agresīva” minēto tiesību normu izpratnē. Dalībvalstu kompetentajām iestādēm šāda komercprakse ir jāizvērtē “faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus”, lai konstatētu, vai tā atbilst minēto tiesību normu prasībām. Pierādīšanas pienākums nav apvēršams un uzliekams tirgotājam. Tomēr, ja minētās iestādes šā vērtējuma noslēgumā secina, ka komercprakse ir “agresīva” minēto tiesību normu izpratnē, tām tā ir jāaizliedz. Šajā ziņā tās var, piemēram, paredzēt, ka līgumu parakstīšanu attiecībā uz šiem diviem produktiem šķir septiņu dienu intervāls. Turklāt, ja abi produkti ir saistīti ar “finanšu pakalpojumiem”, dalībvalstis uz minētās direktīvas 3. panta 9. punktā ietvertā lex specialis pamata var pieņemt noteikumus, kas aizliedz šo produktu kombinētu pārdošanu.

3)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/97 (2016. gada 20. janvāris) par apdrošināšanas izplatīšanu 24. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz dalībvalstu kompetentajām iestādēm noteikt septiņu dienu intervālu starp tādu divu līgumu parakstīšanu, kuri attiecas uz patēriņa aizdevumu un apdrošināšanas polisi un kurus vienlaikus piedāvā viens un tas pats tirgotājs, ja ir pierādīts, ka šāda komercprakse, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus, faktiski ir “agresīva” un līdz ar to “negodīga” Direktīvas 2005/29 izpratnē.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Carrère, E., D’autres vies que la mienne, Folio, 2010, 194. un 195. lpp. (brīvs tulkojums). Minētajā novelē autors stāsta par tāda Francijas tiesneša dzīvi, kurš iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, par ko taisīts 2002. gada 21. novembra spriedums Cofidis  (C‑473/00, EU:C:2002:705) attiecībā uz jautājumu par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos.

3      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (turpmāk tekstā – “Negodīgas komercprakses direktīva”; OV 2005, L 149, 22. lpp.).

4      Skat. šīs direktīvas 7. apsvērumu.

5      Skat. citastarp Direktīvas 2005/29 11., 23. un 24. apsvērumu, kā arī tās 1. pantu.

6      Skat. Direktīvas 2005/29 5. pantu.

7      Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 2. panta b) punktu “tirgotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas komercpraksē, uz ko attiecas [minētā] [d]irektīva, darbojas nolūkos, kas attiecas uz tā uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju, un arī jebkura persona, kas darbojas tirgotāja vārdā vai uzdevumā.

8      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2016. gada 20. janvāris) par apdrošināšanas izplatīšanu (OV 2016, L 26, 19. lpp.).

9      Komercpraksi var atzīt par negodīgu Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punkta izpratnē vienīgi tad, ja ir izpildīts šis divkāršais nosacījums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, Deroo-Blanquart, C‑310/15, EU:C:2016:633, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

10      Piebildīšu, ka Direktīvas 2005/29 2. panta a) punktā jēdziens “patērētājs” ir definēts kā “jebkura fiziska persona, kas komercpraksē, uz ko attiecas [minētā] direktīva, darbojas nolūkos, kas neattiecas uz tās uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju”.

11      Skat. Siciliani, P., Riefa, C., un Gamper, H., Consumer Theories of Harm: An Economic Approach to Consumer Law Enforcement and Policy Making. 1. izd., Hart Publishing, 2019, 25. lpp.

12      Lobel, O. “A Behavioural Law and Economics Perspective: Between Methodology and Ideology when Behavioural Sciences Meet Law”, no: van Gestel, R., Micklitz, H. W., Rubin, E. L., Rethinking Legal Scholarship: A Transatlantic Dialogue, Cambridge University Press, 2017, 476. lpp.

13      Skat. Wheeler, G., “Bounded Rationality”, no: Zalta, E.N. (red.), The Stanford Encyclopedia of Philosophy, 2020, pieejams: <https://plato.stanford.edu/archives/fall2020/entries/bounded-rationality/.

14      Skat. van Boom, W., un Garde, A., The European Unfair Commercial Practices Directive: Impact, Enforcement Strategies and National Legal Systems, 1. izd., Routledge, 2014, 6. lpp.

15      Skat. Siciliani, P., Riefa, C., un Gamper, H. (11. zemsvītras piezīme), 21. lpp.

16      Skat., piemēram, van Boom, W., un Garde, A., The European Unfair Commercial Practices Directive: Impact, Enforcement Strategies and National Legal Systems, Routledge (14. zemsvītras piezīme), 6. lpp.

17      Skat. spriedumu, 2020. gada 4. jūnijs, Kancelaria Medius (C‑495/19, EU:C:2020:431, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

18      Komisijas paziņojums – Pamatnostādnes par to, kā interpretēt un piemērot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (OV 2021, C 526, 1. lpp.).

19      Skat. ģenerāladvokātes L. Medinas secinājumus lietā Caixabank u.c.  (Pārskatāmības pārbaude kolektīvā tiesvedībā) (C‑450/22, EU:C:2024:64, 46. punkts).

20      Skat. spriedumu, 2000. gada 13. janvāris, Estée Lauder (C‑220/98, EU:C:2000:8, 27.–31. punkts).

21      Visai “amizants” ir šāds piemērs: Tiesa ir tieši formulējusi, ka Direktīvā 2005/29 izmantotais “vidusmēra patērētāja” kritērijs ir piemērojams arī saistībā ar novērtējumu par maldināšanas vai neskaidrību radīšanas risku, kā minēts 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/30/ES (2010. gada 19. maijs) par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm (OV 2010, L 153, 1. lpp.) (skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Dyson (C‑632/16, EU:C:2018:599, 56. punkts)).

22      Padomes Direktīva (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

23      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs) (C‑139/22, EU:C:2023:692, 66. punkts).

24      Skat. 18. zemsvītras piezīmi.

25      Piemēram, Tiesa ir konstatējusi, ka, informējot patērētāju par to, ka viņš laimējis balvu, tika izmantota psiholoģiskā iedarbība un patērētājs tika mudināts pieņemt lēmumu, kas ne vienmēr ir racionāls (skat. spriedumu, 2012. gada 18. oktobris, Purely Creative u.c.  (C‑428/11, EU:C:2012:651, 38. punkts)).

26      Skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, (C‑310/15, EU:C:2016:633, 36. punkts).

27      Turpat, 37. punkts. Pārējie šajā saistībā Tiesas minētie apstākļi ir šādi: kombinētais piedāvājums atbilda tam, ko sagaida ievērojama daļa patērētāju, un patērētājam bija iespējams pieņemt visus šā piedāvājuma elementus vai atteikties no darījuma.

28      Mans izcēlums.

29      Piebildīšu, ka šīs direktīvas 13. apsvērumā ir norādīts, ka “maldinoša” komercprakse un “agresīva” komercprakse ir “divi vispierastākie komercprakses paveidi” (pievienots izcēlums).

30      Direktīvas 2005/29 6. un 7. pants tik tiešām attiecas uz “maldinošu praksi”.

31      Skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, Deroo-Blanquart (C‑310/15, EU:C:2016:633, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      Iepriekšējā piezīmē minētajā spriedumā Tiesa faktiski lietoja terminu “saistīti piedāvājumi”, lai apzīmētu komercpraksi, kas izpaužas kā ar iepriekš instalētu programmatūru aprīkota datora pārdošana bez iespējas patērētājam iegādāties tā paša modeļa datoru, kas nav aprīkots ar iepriekš instalētu programmatūru.

33      Arī šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, Deroo-Blanquart (C‑310/15, EU:C:2016:633, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. jūnijs, Orange Polska (C‑628/17, EU:C:2019:480, 30. punkts).

35      Šajā ziņā skat. arī Direktīvas 2005/29 16. apsvērumu, kurā teikts, ka “agresīva” komercprakse ir “komercprakse, kas ietver uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu, un nesamērīgu ietekmi”.

36      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, Deroo-Blanquart (C‑310/15, EU:C:2016:633, 30. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2013. gada 17. janvāris, Köck (C‑206/11, EU:C:2013:14, 50. punkts),– kurā Tiesa būtībā secinājusi, ka gadījumā, kad uz komercpraksi neattiecas Direktīvas 2005/29 I pielikums, kompetentajai valsts iestādei pašai ir jāveic tās negodīguma novērtējums, ņemot vērā minētās direktīvas 5.–9. pantā minētos kritērijus, un tai nav atļauts vispārēji aizliegt šādu praksi,– un 2019. gada 12. jūnijs, Orange Polska (C‑628/17, EU:C:2019:480, 25. punkts).

37      Skat. spriedumu, 2017. gada 19. oktobris, Europamur Alimentación (C‑295/16, EU:C:2017:782, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Spriedums, 2019. gada 12. jūnijs (C‑628/17, EU:C:2019:480, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Turpat, 46.–49. punkts.

40      Direktīvas 2016/97 2. panta 8. punktā termins “apdrošināšanas izplatītājs” ir definēts kā “ikviens apdrošināšanas starpnieks, apdrošināšanas papildpakalpojuma starpnieks vai apdrošināšanas sabiedrība”.

41      Šajā ziņā norādīšu, ka Direktīva 2016/97 ir piemērojama – kā norādīts tās 7. apsvērumā – visu “apdrošināšanas pakalpojumu tirdzniecībai” (šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2022. gada 29. septembris, TC Medical Air Ambulance Agency (C‑633/20, EU:C:2022:733, 48. punkts). Konkrētāk, šajā kontekstā minētā tiesību akta 24. pants attiecas uz šādu produktu kombinētu pārdošanu kopā ar citiem produktiem.

42      Turklāt Direktīvas 2005/29 10. apsvērumā ir norādīts, ka šis tiesību akts “paredz patērētāju tiesību aizsardzību, ja attiecīgā nozarē nav konkrētu Kopienas tiesību aktu [..]” un līdz ar to “papildina Kopienas acquis, ko piemēro komercpraksei, kas rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm”.

43      Skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Wind Tre un Vodafone Italia (C‑54/17 un C‑55/17, EU:C:2018:710, 60. un 61. punkts).

44      Mans izcēlums.

45      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2002. gada 23. septembris) par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un 98/27/EK (OV 2002, L 271, 16. lpp.).

46      Šajā ziņā piebildīšu: Compass Banca un Europe Assistance Italia apgalvo, ka Itālijas likumdevējs Direktīvas 2005/29 3. panta 9. punktu ir izmantojis tikai tādēļ, lai uzliktu konkrētus pienākumus “tirgotājiem”, kas iesaistās šādā praksē (citastarp paredzot, ka patērētājam sniedz konkrētu informāciju un patērētājam arī piedāvā iespēju minētos produktus iegādāties atsevišķi).