1

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība (turpmāk tekstā – “Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība”) ir ietverti pielikumā Regulai Nr. 31 (EEK)/11 (EAEK), ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas Civildienesta noteikumus un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 1962, 45, 1385. lpp.).

2

Civildienesta noteikumi un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība kopš to pieņemšanas ir tikuši vairākkārt grozīti, tostarp ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (OV 2013, L 287, 15. lpp.).

3

It īpaši ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 27., 32., 46., 61. punktu, 64. punkta b) apakšpunktu, 65. punkta b) apakšpunktu un 67. punkta d) apakšpunktu tika grozīti Civildienesta noteikumu 45., 52. un 66.a pants, kā arī to pašu Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. pants un VII pielikuma 8. pants.

4

Procedūra, kuras rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 1023/2013, sākās 2011. gada 7. septembrī ar apspriešanos ar arodbiedrībām un personāla apvienībām (turpmāk tekstā – “APA”) par Civildienesta noteikumu pārskatīšanas projektu. Pēc tam notika Eiropas Komisijas un APA konsultācijas par administratīviem, tehniskiem un politiskiem jautājumiem šajā saistībā – attiecīgi 2011. gada 6. oktobrī, 28. oktobrī un 7. novembrī.

5

Ar 2011. gada 21. novembra vēstuli Komisija iesniedza Civildienesta noteikumu komitejai priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikums”).

6

Ar 2011. gada 12. decembra vēstuli Civildienesta noteikumu komiteja informēja Komisiju par to, ka tā ir izskatījusi Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu, bet, ņemot vērā nodotās balsis, netika sasniegts tās reglamenta 20. pantā noteiktais vairākums, kas nepieciešams atzinuma sniegšanai par šo priekšlikumu.

7

Ar 2011. gada 13. decembra vēstuli Komisija nodeva Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei.

8

2012. gada 25. aprīlī Parlamenta Juridiskā komiteja pieņēma ziņojumu par Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu.

9

Ar 2013. gada 24. janvāra vēstuli Pastāvīgo pārstāvju komitejas (Coreper) priekšsēdētājs lūdza Parlamentu skaidrot tā nostāju par Parlamenta – kā vienas no likumdevējām iestādēm – iespējamo līdzdalību konsultāciju procedūrā, kas ir noteikta ar Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumu, ar ko izveido trīspusēju konsultāciju procedūru saistībā ar attiecībām ar personālu.

10

Ar 2013. gada 4. marta vēstuli Parlamenta priekšsēdētājs noraidīja aicinājumu piedalīties Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētajā konsultāciju procedūrā, uzskatot, ka vienīgi Padomei pienākas pielāgot minētajā lēmumā paredzēto sociālo dialogu jaunajiem apstākļiem, kas pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā izriet no pārejas uz parasto likumdošanas procedūru Civildienesta noteikumu pārskatīšanas mērķiem. Šajā vēstulē viņš precizēja, ka ar minēto lēmumu izveidotās Konsultatīvās komitejas mērķis ir pārliecināties par to, ka dalībvalstu pārstāvjiem pirms likumdošanas darba ir zināms ierēdņu viedoklis un ka Padome saņem informāciju, kas tai ļauj pieņemt savus lēmumus, esot pilnībā informētai par atbilstīgajiem faktiem. Pēc viņa domām, ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā šis lēmums ir kļuvis, ja ne par novecojušu, tad vismaz par pilnīgi iekšēja rakstura jautājumu. Viņš piebilda, ka neredz nekādu iespēju Parlamentam piedalīties Konsultatīvajā komitejā, un tas tā ir divu iemeslu dēļ. Pirmais iemesls esot šādas līdzdalības juridiskā pamata neesamība. Otrais iemesls esot šādas līdzdalības nepieciešamības neesamība, jo mērķis uzklausīt darbinieku pārstāvju viedokli pirms likumdošanas darba Parlamentā esot sasniegts ar tiešākiem un elastīgākiem līdzekļiem. Saistībā ar šo pēdējo iemeslu Parlamenta priekšsēdētājs norādīja, ka diskusijas Parlamentā ir publiskas, informācija ir viegli pieejama un gan referents, gan “shadow rapporteurs” Civildienesta noteikumu pārskatīšanai piedalās un turpinās piedalīties pastāvīgā dialogā ar APA un pārējām ieinteresētajām pusēm visos Juridiskās komitejas ziņojuma sagatavošanas un pieņemšanas posmos. Viņš arī precizēja, ka Parlamenta priekšsēdētāja vietnieks, Parlamenta ģenerālsekretārs, kā arī Parlamenta priekšsēdētāja biroja vadītājs un Parlamenta personāla ģenerāldirektors bija kopā uzrunājuši Parlamenta personāla pilnsapulci par Civildienesta noteikumu pārskatīšanas lietas stāvokli un ka šajā kontekstā Parlamenta priekšsēdētāja vietnieks bija sniedzis detalizētu atbildi saistībā ar visām norādītajām problēmām. Viņš turklāt norādīja, ka šajā sanāksmē piedalījās ne tikai Parlamenta personāla locekļi, bet arī citu iestāžu, tostarp Padomes, personāla locekļi.

11

2013. gada 25. aprīlī Padome informēja visu iestāžu APA par Parlamenta 2013. gada 4. marta atbildi, kā arī par diskusijām saistībā ar skaidrojošas deklarācijas projektu par tās 1981. gada 23. jūnija lēmumu.

12

2013. gada 6. maijā Padome pieņēma skaidrojošu deklarāciju par savu 1981. gada 23. jūnija lēmumu saistībā ar tā piemērošanu parastajā likumdošanas procedūrā par Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu.

13

Tajā pašā dienā pēc divu APA lūguma notika Konsultatīvās komitejas sanāksme. Nekāds šīs sanāksmes protokols netika sagatavots, bet Padomes ģenerālsekretārs ar 2013. gada 6. maija vēstuli informēja Padomes ģenerālsekretariāta personālu par šo sanāksmi un tajā notikušo viedokļu apmaiņu. Padomes ģenerālsekretārs par minēto sanāksmi arī sniedza mutisku atskaiti Coreper2013. gada 8. maijā.

14

2013. gada 13. maijā notika pirmās trialoga sarunas starp Parlamentu, Padomi un Komisiju. Tajā pašā dienā Coreper priekšsēdētājs tikās ar Padomes APA pārstāvjiem. Viņš tos informēja par Coreper2013. gada 8. maija sanāksmes rezultātiem un uzklausīja viņu nostāju.

15

2013. gada 27. maijā Padomes ģenerālsekretariāta personāla pilnsapulce lūdza Padomes ģenerālsekretāram sasaukt Konsultatīvo komiteju. Šo lūgumu 2013. gada 7. jūnijā apstiprināja Union syndicale fédérale.

16

Vairākas citas trialoga sarunu sanāksmes par politiskiem jautājumiem notika 2013. gada 28. maijā, kā arī 3., 11. un 19. jūnijā. Šajā laikā notika arī tehniskas ekspertu sanāksmes un neformālas Coreper priekšsēdētāja, Komisijas priekšsēdētāja vietnieka un Parlamenta referenta sanāksmes. 2013. gada 19. jūnija sanāksmē Parlaments, Padome un Komisija nonāca pie pagaidu kompromisa par reformas galvenajām sastāvdaļām.

17

2013. gada 20. jūnijā, atbildot uz Union syndicale fédérale lūgumu, notika Konsultatīvās komitejas sanāksme. Coreper priekšsēdētājs tajā izklāstīja kompromisa galvenās sastāvdaļas, tostarp karjeru ierobežojumu AD funkciju grupā līdz AD 12/13 pakāpei, kā arī atbildēja uz jautājumiem par pasākumu kopumu, tostarp saistībā ar to, ka tiek atcelts karjeru līdzvērtības mērķis pirms un pēc 2004. gada reformas. Tajā pašā dienā viņš informēja Coreper par 2013. gada 19. jūnija trialoga sarunu rezultātiem.

18

2013. gada 21. jūnijā Padomes ģenerālsekretariāta personāla pilnsapulcē Padomes Administrācijas ģenerāldirektorāta (ĢD) ģenerāldirektors izklāstīja kompromisa galvenās sastāvdaļas.

19

2013. gada 25. jūnijā starp Parlamentu, Padomi un Komisiju panāktā kompromisa pagaidu teksts vienlaikus tika nosūtīts dalībvalstu delegācijām un Konsultatīvās komitejas locekļiem, kā arī visam Padomes ģenerālsekretariāta personālam. Tajā pašā dienā notika vēl viena trialoga sarunu sanāksme šī teksta izskatīšanai.

20

2013. gada 26. jūnijāCoreper izvērtēja trialoga sarunu rezultātus un uzklausīja Padomes ģenerālsekretāra mutisku ziņojumu par Konsultatīvās komitejas 2013. gada 20. jūnija sanāksmi.

21

2013. gada 27. jūnijā par kompromisa tekstu balsoja Parlamenta Juridiskā komiteja.

22

2013. gada 28. jūnija rītā viena no APA, Union syndicale-Bruxelles, lūdza Padomes ģenerālsekretāram rīkot Konsultatīvās komitejas sanāksmi, bet viņš noraidīja šo lūgumu, pamatojot ar to, ka, pirmkārt, saskaņā ar deklarāciju, kas sniegta Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmuma pielikumā, Konsultatīvās komitejas darbs bija pārtraukts saistībā ar būtiskiem Padomes parastā darba traucējumiem trīs secīgu dienu streika dēļ un, otrkārt, Parlamenta Juridiskā komiteja jau bija apstiprinājusi galīgo kompromisa tekstu.

23

Tajā pašā dienā Coreper veica kompromisa par Civildienesta noteikumu grozījumiem galīgo novērtējumu un to apstiprināja, un Padomes ģenerālsekretārs par to informēja visu Padomes ģenerālsekretariāta personālu.

24

Ar 2013. gada 28. jūnija vēstuli Coreper priekšsēdētājs informēja Parlamenta Juridiskās komitejas priekšsēdētāju par to, ka Coreper ir apstiprinājusi kompromisa pagaidu tekstu. Tajā pašā vēstulē viņš norādīja, ka “[var] apstiprināt to, ka gadījumā, ja [Parlaments] pieņem[tu] savu nostāju pirmajā lasījumā atbilstoši LESD 294. panta 3. punktam tādā veidā, kāds noteikts pagaidu kompromisā, kas pievienots šīs vēstules pielikumā (nodots abu iestāžu juristu lingvistu pārskatīšanai), tad Padome atbilstoši LESD 294. panta 4. punktam apstiprin[ātu] [Parlamenta] nostāju un akts tiktu pieņemts redakcijā, kas atbilst Parlamenta nostājai, vajadzības gadījumā to nododot abu iestāžu juristu lingvistu pārbaudei”.

25

2013. gada 2. jūlijā Parlaments plenārsēdē pieņēma savu nostāju pirmajā lasījumā atbilstoši tā kompromisa tekstam, kas bija panākts neformālo pārrunu laikā ar Padomi un Komisiju.

26

Ar 2013. gada 5. jūlija vēstuli Komisija nodeva Civildienesta noteikumu komitejai Parlamenta 2013. gada 2. jūlija nostāju pirmajā lasījumā, precizējot, ka, tās ieskatā, Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikums, ko tā bija iesniegusi Civildienesta noteikumu komitejai 2011. gada 21. novembrī, nav ticis būtiski grozīts parastajā likumdošanas procedūrā. Tā šajā vēstulē arī precizēja, ka šajā parastās likumdošanas procedūras posmā Civildienesta noteikumu 10. pantu nepiemēro, tomēr tā vēlas iepazīties ar iespējamajiem Civildienesta noteikumu komitejas līdzpriekšsēdētāju apsvērumiem. Šim nolūkam tā lūdza, lai tai piecpadsmit darba dienu laikā, t.i., līdz 2013. gada 26. jūlijam, tiktu nosūtīts Civildienesta noteikumu komitejas atzinums.

27

2013. gada 17. jūlijā Personāla komitejas pārstāvji Civildienesta noteikumu komitejā atbildēja Komisijai ar deklarāciju, kurā tie konstatēja, ka ir neiespējami panākt vienošanos ar Eiropas Savienības iestāžu pārstāvjiem Civildienesta noteikumu komitejā par tās sanāksmes dienas kārtības maiņu, lai atzinuma vietā pieņemtu apsvērumus. Proti, tie apstrīdēja novēlošanos, ar kādu [Komisija] vērsās pie Civildienesta noteikumu komitejas, un to, ka šādos apstākļos būtu lietderīgs Civildienesta noteikumu komitejas atzinums par Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā, kā arī apgalvoja, ka ir pārkāpti sociālā dialoga principi.

28

2013. gada 10. oktobrī Padome apstiprināja Parlamenta nostāju un atbilstoši LESD 294. panta 4. punktam pieņēma Regulu Nr. 1023/2013 formulējumā, kas atbilst Parlamenta nostājai.

29

Pēc tam, kad 2013. gada 22. oktobrī likumdošanas aktu bija parakstījuši Parlamenta priekšsēdētājs un Padomes priekšsēdētājs, Regula Nr. 1023/2013 2013. gada 29. oktobrī tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

30

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 23. janvārī, prasītāja Union syndicale fédérale des services publics européens et internationaux (USFSPEI) [Federālā Eiropas un starptautisko publisko dienestu arodbiedrību apvienība] cēla šo prasību.

31

Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2014. gada 6. un 10. jūnijā, Parlaments un Padome katrs izvirzīja iebildi par nepieņemamību atbilstoši Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 114. panta 1. punktam.

32

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 25. jūnijā, Komisija lūdza atļauju iestāties lietā Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam.

33

2014. gada 1. augustā prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Parlamenta un Padomes izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību.

34

Ar 2014. gada 5. decembra rīkojumu astotās palātas (iepriekšējā sastāvā) priekšsēdētājs atlika lēmuma par iebildēm par nepieņemamību pieņemšanu līdz galīgā nolēmuma taisīšanai.

35

2014. gada 9. decembrī Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniekiem jautājumu. Padome, Parlaments un prasītāja uz šo jautājumu atbildēja attiecīgi 2014. gada 18. decembrī un 2015. gada 6. un 7. janvārī.

36

Ar 2015. gada 28. janvāra rīkojumu astotās palātas priekšsēdētājs atļāva Komisijai iestāties lietā.

37

Komisija savu iestāšanās rakstu iesniedza 2015. gada 12. martā. Prasītāja un Padome attiecīgi 2015. gada 1. un 10. jūnijā iesniedza savus apsvērumus par iestāšanās rakstu.

38

2016. gada 14. janvārī astotās palātas priekšsēdētājs atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta d) punktam nolēma apturēt šīs lietas izskatīšanu līdz galīgajam nolēmumam lietā, kurā kopš tā laika pasludināts 2016. gada 15. septembra spriedums U4U u.c./Parlaments un Padome (T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489).

39

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs bija mainīts, tiesnesis referents tika norīkots uz astoto palātu (jaunajā sastāvā), kurai tādējādi 2016. gada 6. oktobrī tika nodota šī lieta.

40

2016. gada 24. oktobrī Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus izteikt viedokli par to, kādas sekas, pēc viņu domām, šajā lietā ir 2016. gada 15. septembra sprieduma U4U u.c./Parlaments un Padome (T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489) 144.–171. punktam. Parlaments, Padome un Komisija atbildēja uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu 2016. gada 8. novembrī. Prasītāja uz šo jautājumu atbildēja 2016. gada 18. novembrī.

41

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

42

Parlamenta un Padomes, ko atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

43

Prasības pieteikumā prasītāja, kas ir Savienības iestāžu un struktūru arodbiedrību federācija, izvirza gan prasījumus par Regulas Nr. 1023/2013 atcelšanu, gan prasījumus par kaitējuma atlīdzību.

44

Attiecībā, pirmkārt, uz prasījumiem par atcelšanu, tie ir vērsti uz to, lai tiktu atcelts Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 27., 32., 46., 61. punkts, 64. punkta b) apakšpunkts, 65. punkta b) apakšpunkts un 67. punkta d) apakšpunkts (turpmāk tekstā – “apstrīdētās normas”), ciktāl ar šīm normām tika grozīti Civildienesta noteikumu 45., 52. un 66.a pants, kā arī šo pašu Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. pants un VII pielikuma 8. pants. Turklāt prasītāja lūdz atcelt arī solidaritātes nodevu 2014. gadam, kas noteikta ar Regulas Nr. 1023/2013 [1. panta] 46. punktu, pamatojot ar to, ka šī nodeva bija saistīta ar atalgojuma korekcijas metodes piemērošanu un šī metode netika piemērota 2014. gadā.

45

Savu prasījumu par atcelšanu pamatojumam prasītāja būtībā izvirza četrus pamatus, proti, pirmo pamatu par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. panta, Eiropas Sociālās hartas, kas parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī, kāda tā tikusi pārskatīta, 21. panta, Civildienesta noteikumu 10. panta un ar Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumu paredzētās konsultāciju procedūras pārkāpumu, otro pamatu par 2004. gada vienošanās par reformu un iegūto tiesību principa pārkāpumu, trešo pamatu par Pamattiesību hartas 21. panta pārkāpumu un ceturto pamatu – par samērīguma principa pārkāpumu.

46

Otrkārt, runājot par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību, tie ir vērsti uz to, lai Vispārējā tiesa piespriestu atlīdzināt apgalvoto morālo kaitējumu, kas prasītājai nodarīts iestāžu pieļauto dienesta pārkāpumu dēļ, pieņemot Regulu Nr. 1023/2013. Tiesas sēdē Vispārējā tiesa aicināja prasītāju precizēt, vai savu prasījumu par kaitējuma atlīdzību pamatojumam tā papildus Pamattiesību hartas 12. panta pārkāpumam pārņem arī visus tos prettiesiskuma pamatus, ko tā izvirzīja savu prasījumu par atcelšanu pamatojumam. Atbildot uz šo jautājumu, prasītāja norādīja, ka tā savu prasījumu par kaitējuma atlīdzību pamatojumam pārņem prettiesiskuma pamatus, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem Regulas Nr. 1023/2013 pieņemšanā, jo personāla pārstāvji nevarēja tikt informēti un paši nevarēja informēt dalībvalstis par dažiem faktiem saistībā ar konsultāciju sanāksmi un saistībā ar 2004. gada vienošanās pārkāpumu.

47

Parlaments, Padome un Komisija norāda, ka, tā kā prasības pieteikums tika iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā 2014. gada 23. janvārī, prasība par apstrīdēto normu atcelšanu ir jānoraida kā nepieņemama, jo ar LESD 263. pantu noteiktais termiņš bija beidzies 2014. gada 22. janvārī. Parlaments, Padome un Komisija turklāt apgalvo, ka prasītāja neatbilst tieša un individuāla skāruma nosacījumiem, kuriem LESD 263. panta ceturtā daļa pakļauj tādu prasību atcelt tiesību aktus pieņemamību, kuras fiziskas vai juridiskas personas iesniegušas pret vispārpiemērojamiem aktiem, kas pieņemti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.

48

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 263. pantu noteiktajiem termiņiem prasību celšanai ir absolūts raksturs un tie neietilpst lietas dalībnieku un tiesas rīcības brīvībā (skat. rīkojumu, 2016. gada 19. aprīlis, Portugāle/Komisija, T‑556/15, nav publicēts, EU:T:2016:239, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu tiesvedība, ko paredz šī norma, atkarībā no apstākļiem jāuzsāk divu mēnešu laikā pēc tam, kad tiesību akts vai nu publicēts, vai darīts zināms attiecīgai personai, vai arī, ja tas nenotiek, no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms.

50

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka Regula Nr. 1023/2013 tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2013. gada 29. oktobrī.

51

Saistībā ar termiņu aprēķināšanas noteikumiem ir jāatgādina, ka saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 101. panta 1. punkta b) apakšpunktu mēnešos izteikts termiņš beidzas termiņa pēdējā mēneša tā paša datuma, kurā ir noticis notikums vai darbība, no kuras sāk skaitīt attiecīgo termiņu, beigās.

52

1991. gada 2. maija Reglamenta 101. panta 2. punktā ir noteikts, ka tad, ja termiņa pēdējā diena ir sestdiena, svētdiena vai oficiāla svētku diena, termiņa beigas tiek pārceltas uz nākamās darba dienas beigām, un Vispārējai tiesai ir piemērojams Tiesas sagatavotais un Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētais svētku dienu saraksts.

53

Tomēr saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punktu tad, ja termiņš prasības celšanai par kādas iestādes aktu sākas no tā publicēšanas datuma, šis termiņš atbilstoši 1991. gada 2. maija Reglamenta 101. panta 1. punkta a) apakšpunktam jāaprēķina no četrpadsmitās dienas beigām pēc tiesību akta publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī dienas.

54

Turklāt 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 2. punktā ir paredzēts, ka procesuālos termiņus pagarina par vienotu desmit dienu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu.

55

Prasītāja apgalvo, ka 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punktā nav precizēts, vai šī norma attiecas uz darba dienām vai uz kalendārajām dienām, un ka tādējādi ir jāpieņem prasītājai labvēlīgākā interpretācija, uzskatot, ka termiņš prasības celšanai sākās no četrpadsmitās darba dienas beigām pēc Regulas Nr. 1023/2013 publicēšanas dienas, t.i., 2013. gada 18. novembrī. Prasītājas ieskatā, LESD 263. pantā paredzētais termiņš prasības celšanai tādējādi beidzās 2014. gada 18. janvārī. Tomēr, tā kā 2014. gada 18. janvāris bija sestdiena, termiņa prasības celšanai beigas esot tikušas pārceltas uz pirmdienu, 2014. gada 20. janvāri, datumu, kuram esot jāpieskaita 10 dienu termiņš, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu. Prasītājas ieskatā, no tā izriet, ka termiņš prasības celšanai beidzās 2014. gada 30. janvārī un ka prasības pieteikums tika iesniegts pirms minētā termiņa beigām.

56

Prasītāja turklāt apgalvo, ka pat gadījumā, ja 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka termiņš prasības celšanai sākās četrpadsmitās kalendārās dienas beigās pēc Regulas Nr. 1023/2013 publicēšanas, t.i., 2013. gada 12. novembrī, prasība tika iesniegta minētajā termiņā. Proti, pēc prasītājas domām, šajā gadījumā LESD 263. pantā paredzētais divu mēnešu termiņš prasības celšanai beidzās 2014. gada 12. janvārī. Tomēr, tā kā 2014. gada 12. janvāris bija svētdiena, termiņa beigas esot tikušas pārceltas uz pirmās sekojošās darba dienas, t.i., 2014. gada 13. janvāra, beigām, un šim datumam esot jāpieskaita desmit dienu termiņš, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par ceļu. Termiņš prasības celšanai tādējādi esot galīgi beidzies 2014. gada 23. janvārī.

57

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši 1991. gada 2. maija Reglamenta 101. panta 1. punkta d) apakšpunktam termiņos, kas procesuālo darbību veikšanai paredzēti Līgumos, Statūtos un minētajā reglamentā, “iekļauj [svētku dienas], svētdienas un sestdienas”. No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, četrpadsmit dienu termiņā “pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī dienas”, uz kuru ir atsauce 1991. gada 2. maija Reglamenta 101. panta 2. punktā, bez šaubām, ir iekļautas arī svētku dienas, svētdienas un sestdienas. Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru 1991. gada 2. maija Reglamenta 101. panta 2. punkts, kas attiecas vienīgi uz gadījumiem, kad termiņš beidzas sestdienā, svētdienā vai svētku dienā, ir piemērojams vienīgi tad, ja kopējais termiņš, ieskaitot termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, beidzas sestdienā, svētdienā vai svētku dienā (skat. rīkojumu, 1997. gada 20. novembris, Horeca-Wallonie/Komisija, T‑85/97, EU:T:1997:180, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

No tā izriet, ka šajā gadījumā, ņemot vērā, ka Regula Nr. 1023/2013 tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2013. gada 29. oktobrī, LESD 263. pantā paredzētais termiņš prasības celšanai sākās 2013. gada 12. novembrī un beidzās 2014. gada 22. janvārī. Tā kā prasības pieteikums tika iesniegts 2014. gada 23. janvārī, tas tātad tika iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā pēc termiņa prasības celšanai beigām.

59

Ir jāatgādina, ka procesuālo normu stingra piemērošana atbilst tiesiskās noteiktības prasībai un nepieciešamībai novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu attieksmi tiesas spriešanā. Tādējādi atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. panta otrajai daļai no procesuālajiem termiņiem var atkāpties tikai tad, ja pastāv patiešām ārkārtas apstākļi – neparedzēti apstākļi vai force majeure (skat. spriedumu, 2011. gada 22. septembris, Bell & Ross/ITSB, C‑426/10 P, EU:C:2011:612, 43. punkts un tajā minētā judikatūra; rīkojumus, 2014. gada 30. septembris, Faktor B. i W. Gęsina/Komisija, C‑138/14 P, nav publicēts, EU:C:2014:2256, 17. punkts, un 2014. gada 28. novembris, Quanzhou Wouxun Electronics/ITSB – Locura Digital (WOUXUN), T‑345/14, nav publicēts, EU:T:2014:1048, 17. punkts).

60

Šajā gadījumā prasītāja ne savā prasības pieteikumā, ne atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu nav apgalvojusi, ka pastāvētu kādi no iepriekš minētajiem apstākļiem.

61

Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasība ir nepieņemama, ciktāl tā ir vērsta uz apstrīdēto normu atcelšanu, un nav nepieciešams pārbaudīt nepieņemamības pamatus, kuri ir saistīti ar prasītājas locus standi neesamību un kurus Parlaments un Padome izvirzīja savās iebildēs par nepieņemamību.

62

Parlaments, Padome un Komisija apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru, tā kā, pirmkārt, prasītājas prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir cieši saistīti ar prasījumiem par tiesību akta atcelšanu un ir balstīti uz tādiem pašiem iebildumiem kā pēdējie minētie un, otrkārt, tā kā prasītājas prasījumi par tiesību akta atcelšanu ir nepieņemami, arī prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir jānoraida kā nepieņemami.

63

Šajā saistībā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, Padome un Komisija, 2002. gada 4. jūlija spriedumā Arne Mathisen/Padome (T‑340/99, EU:T:2002:174), uz kuru tie atsaucas, Vispārējā tiesa nav lēmusi, ka prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir nepieņemami tāpēc, ka tie ir cieši saistīti ar tādiem prasījumiem par tiesību akta atcelšanu, kuru nepieņemamība bija iepriekš konstatēta.

64

Proti, minētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja prasījumus par kaitējuma atlīdzību, ņemot vērā to ciešo saikni ar prasījumiem par tiesību akta atcelšanu, tāpēc, ka to pamatu pārbaudē, kas bija izvirzīti šo prasījumu par tiesību akta atcelšanu pamatojumam, nebija atklāts nekāds prettiesiskums, ko būtu pieļāvusi akta izdevēja iestāde, un līdz ar to arī neviens pārkāpums, kas varētu radīt tās atbildību (spriedums, 2002. gada 4. jūlijs, Arne Mathisen/Padome, T‑340/99, EU:T:2002:174, 135. punkts).

65

No risinājuma, kuru Vispārējā tiesa izmantoja 2002. gada 4. jūlija spriedumā Arne Mathisen/Padome (T‑340/99, EU:T:2002:174), izriet, ka noteiktos apstākļos, proti, tad, ja prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir balstīti vienīgi uz tā akta pieņemšanu, kura atcelšana tiek prasīta, un ja prasītājs prasījumu par kaitējuma atlīdzību pamatojumam neizvirza jaunus iebildumus salīdzinājumā ar tiem, kas izvirzīti prasījumu par tiesību akta atcelšanu pamatojumam, prettiesiskuma neesamības konstatējums prasījumu par tiesību akta atcelšanu pamatojumam izvirzīto pamatu pārbaudē ļauj uzreiz izslēgt vienu no Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem, proti, akta izdevējas iestādes pieļauto pārkāpumu.

66

Konkrētajā gadījumā, lai arī prasījumi par kaitējuma atlīdzību izriet no tā, ka ir pieņemtas Regulas Nr. 1023/2013 normas, kuru atcelšanu prasītāja turklāt lūdz, tomēr, pirmkārt, prasījumu par tiesību akta atcelšanu noraidīšana izriet nevis no prettiesiskuma neesamības konstatējuma, bet gan no šo prasījumu nepieņemamības, un, otrkārt, prasītāja savu prasījumu par kaitējuma atlīdzību pamatojumam izvirza jaunu iebildumu salīdzinājumā ar tiem, kas izvirzīti prasījumu par tiesību akta atcelšanu pamatojumam, proti, Pamattiesību hartas 12. panta pārkāpumu.

67

Turklāt saskaņā ar tiesību aizsardzības līdzekļu autonomijas principu prasījumu par tiesību akta atcelšanu nepieņemamības konstatējums neatkarīgi no tā, vai tas būtu noilguma dēļ vai tādēļ, ka prasītājai nebija locus standi, principā nevar ietekmēt prasījumu par kaitējuma atlīdzību pieņemamību (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2005. gada 4. maijs, Holcim (France)/Komisija, T‑86/03, EU:T:2005:157, 48. un 50. punkts).

68

Proti, ir jāatgādina, ka LESD 263. panta sestajā daļā paredzētie nosacījumi nav piemērojami prasībām par kaitējuma atlīdzību, kas celtas, pamatojoties uz LESD 340. pantu, un ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantam uz tādām prasībām par kaitējuma atlīdzību, kas celtas pret Savienību, attiecas piecu gadu noilgums.

69

Attiecībā uz argumentu par judikatūru saistībā ar Eiropas civildienesta jomu, ko minējuši Parlaments un Padome, ir jānorāda, ka šī judikatūra attiecas vienīgi uz strīdiem, kuri ir saistīti ar finansēm un kuri ir ierosināti starp Savienības ierēdņiem un darbiniekiem, no vienas puses, un iestādi, kas tos nodarbina, no otras puses (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 1994. gada 29. novembris, Bernardi/Komisija, T‑479/93 un T‑559/93, EU:T:1994:277, 39. punkts). Taču šī lieta ir starp arodbiedrību federāciju, kuras locekles ir arodbiedrības, kas aizstāv Savienības ierēdņu un darbinieku intereses, un Parlamentu un Padomi kā likumdevējām iestādēm.

70

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir pieņemami. Tātad ir jānoraida iebildes par nepieņemamību, ko šajā saistībā ir izvirzījuši Parlaments un Padome.

71

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu ārpuslīgumiskās atbildības gadījumā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, kuru radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus.

72

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no LESD 340. panta otrās daļas izriet, ka Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās un tiesību uz kaitējuma atlīdzību izmantošana ir atkarīga no tā, vai ir iestājušies visi nosacījumi, proti, iestāžu rīcības prettiesiskums, kaitējuma esamība un cēloņsakarība starp šo rīcību un norādīto kaitējumu (spriedumi, 1982. gada 29. septembris, Oleifici Mediterranei/EEK, 26/81, EU:C:1982:318, 16. punkts, un 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 106. punkts).

73

Ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība ir jānoraida kopumā, neesot nepieciešamībai pārbaudīt pārējos Savienības ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumus (spriedums, 1999. gada 14. oktobris, Atlanta/Eiropas Kopiena, C‑104/97 P, EU:C:1999:498, 65. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1994. gada 15. septembris, KYDEP/Padome un Komisija, C‑146/91, EU:C:1994:329, 81. punkts). Turklāt Savienības tiesai nav pienākuma šos nosacījumus pārbaudīt noteiktā secībā (spriedums, 2010. gada 18. marts, Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, C‑419/08 P, EU:C:2010:147, 42. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1999. gada 9. septembris, Lucaccioni/Komisija, C‑257/98 P, EU:C:1999:402, 13. punkts).

74

Konkrētajā gadījumā ir jānorāda, ka prasītāja savu prasību par kaitējuma atlīdzību pamato ar dienesta pārkāpumu esamību. Lai gan nav precīzas dienesta pārkāpuma jēdziena definīcijas, vispārīgi tiek pieņemts, ka tas atbilst administrācijas darbinieka vai darbinieku darbībai vai bezdarbībai pienākumu izpildes laikā, kas izpaužas kā dienesta pienākumu neizpilde. Šis pārkāpums atšķirībā no individuāla pārkāpuma ir attiecināms nevis uz dienesta darbiniekiem, bet uz pašu dienestu un tātad uz administrāciju.

75

Tomēr šajā gadījumā ir jākonstatē, ka pārkāpumi, uz kuriem atsaucas prasītāja, attiecas uz Savienības normatīvo darbību. Tas tā ir, piemēram, attiecībā uz apgalvoto 2004. gada vienošanās par reformu pārkāpumu. Proti, prasītāja apgalvo, ka tas izriet no dažu īpašu Regulas Nr. 1023/2013 normu pieņemšanas.

76

Tas tā ir arī attiecībā uz apgalvoto konsultāciju procedūras pārkāpumu. No 2016. gada 15. septembra sprieduma U4U u.c./Parlaments un Padome (T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 96. punkts) izriet, ka no Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmuma izrietošie noteikumi, ar ko ir paredzēta konsultāciju procedūra, ir atzīstami par procesuālajiem noteikumiem, kuri attiecas uz Regulas Nr. 1023/2013 pieņemšanu un kuru iespējamā neievērošana ir minētās regulas būtisku procedūras noteikumu pārkāpums. Šajos apstākļos prasītāja vēlas, lai tiktu atzīta Savienības atbildība drīzāk tās normatīvās darbības dēļ, nevis dienesta pārkāpumu dēļ, ko Padome un Parlaments būtu pieļāvuši Regulas Nr. 1023/2013 pieņemšanas procedūrā.

77

Turklāt nav jāpārbauda tā pārkāpuma raksturs, kas izrietot no apgalvotās Pamattiesību hartas 12. panta neievērošanas – šajā pantā ir nostiprināta biedrošanās un pulcēšanās brīvība –, jo prasītāja neizvirza nevienu argumentu šādas neievērošanas pierādīšanai.

78

Konkrētāk saistībā ar atbildību par normatīvo darbību Tiesa jau ir norādījusi, ka, lai arī principi, kuri dalībvalstu tiesību sistēmās regulē publisko iestāžu atbildību par kaitējumu, kas privātpersonām nodarīts ar normatīvajiem aktiem, būtiski atšķiras dalībvalstu starpā, tomēr var konstatēt, ka normatīvie akti, kuros izpaužas politikas izvēles ekonomikas jomā, tikai izņēmuma kārtā un īpašos apstākļos rada valsts iestāžu atbildību (spriedums, 1978. gada 25. maijs, Bayerische HNL Vermehrungsbetriebe u.c./Padome un Komisija, 83/76, 94/76, 4/77, 15/77 un 40/77, EU:C:1978:113, 5. punkts).

79

Tāpat Tiesa tostarp ir atzinusi, ka Savienības atbildība par normatīvu aktu, kas saistīts ar politikas izvēli ekonomikas jomā, ņemot vērā LESD 340. panta otrās daļas normas, var iestāties tikai tad, ja ir izdarīts pietiekami būtisks augstāka juridiskā spēka tiesību normas, kas aizsargā privātpersonas, pārkāpums (spriedumi, 1972. gada 13. jūnijs, Compagnie d’approvisionnement, de transport et de crédit un Grands Moulins de Paris/Komisija, 9/71 un 11/71, EU:C:1972:52, 13. punkts; 1978. gada 25. maijs, Bayerische HNL Vermehrungsbetriebe u.c./Padome un Komisija, 83/76, 94/76, 4/77, 15/77 un 40/77, EU:C:1978:113, 4. punkts, un 1987. gada 8. decembris, Les Grands Moulins de Paris/EEK, 50/86, EU:C:1987:527, 8. punkts).

80

Šajā saistībā Tiesa arī ir precizējusi, ka tās tiesību normas mērķim, kuras pārkāpums tādējādi ir jākonstatē, ir jābūt tiesību piešķiršanai privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 4. jūlijs, Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 41. un 42. punkts, un 2007. gada 19. aprīlis, Holcim (Deutschland)/Komisija, C‑282/05 P, EU:C:2007:226, 47. punkts).

81

Tiesa turklāt ir norādījusi, ka ierobežojoša pieeja Savienības atbildībai tās normatīvo darbību dēļ ir skaidrojama ar uzskatu, ka, pirmkārt, likumdošanas funkcijas veikšanu, pat ja pastāv tiesas kontrole pār aktu likumību, nedrīkst kavēt iespēja, ka tiks celtas prasības par kaitējuma atlīdzību ikreiz, kad Savienības vispārīgās intereses liks pieņemt normatīvus aktus, kas var apdraudēt privātpersonu intereses, un, otrkārt, likumdošanas kontekstā, ko raksturo plašas rīcības brīvības pastāvēšana, kas ir nepieciešama Savienības politikas īstenošanai, Savienības atbildība var iestāties tikai tad, ja attiecīgā iestāde ir acīmredzami un būtiski pārkāpusi tai noteiktās pilnvaru īstenošanas robežas (spriedums, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 45. punkts).

82

Tādējādi tas, vai konkrētajā gadījumā ir izpildīti nosacījumi, lai iestātos Savienības atbildība, ir jāvērtē, ņemot vērā iepriekš atgādinātos judikatūras principus.

83

Prasītāja norāda, ka tā, būdama visa personāla pārstāve, kopā ar pārējām APA piedalījās Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētajā konsultāciju procedūrā saistībā ar Civildienesta noteikumu un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības reformu, kā rezultātā tika pieņemta Padomes 2004. gada 22. marta Regula (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza [Eiropas Kopienu] Civildienesta noteikumus un [Kopienu] pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 2004, L 124, 1. lpp.). Šajā konsultāciju procedūrā esot tikusi noslēgta vienošanās ar Padomi par attiecīgo reformu. Pēc prasītājas domām, tā bija vienošanās par to, ka APA akceptē vairākus Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku karjeras modernizācijas pasākumus, kā arī īpašu nodevu, lai atspoguļotu sociālās politikas, darba apstākļu uzlabošanas un Eiropas skolu izmaksas, kā arī sociālā miera nodrošināšanas garantijas, nepretendējot uz atalgojuma un pensiju korekcijām, kas būtu augstākas nekā tās, kuras izriet no daudzgadu korekciju mehānisma. Minot it īpaši Regulas Nr. 723/2004 preambulas 11. un 12. apsvērumu, prasītāja apgalvo, ka modernizācijas pasākumi izpaudās tajā, ka darbinieki no jauna tika sadalīti divās amatu grupās – administratori (AD) un asistenti (AST), tika izveidota lineārā karjera, ieviests karjeru līdzvērtības princips un atvieglota pāreja no pirmās funkciju grupas uz otro funkciju grupu, pateicoties jaunam sertifikācijas mehānismam. Prasītājas ieskatā, šie pasākumi izpaudās arī kā darba apstākļu elastības palielināšana, un tajos ar dažiem nosacījumiem it īpaši bija ietvertas tiesības uz nepilna darba laika darbu, kā arī iespēja izmantot darbavietas dalīšanas kārtību vai saņemt pagarinātu atvaļinājumu personisku iemeslu dēļ, paredzēt jaunus noteikumus atvaļinājumiem saistībā ar ģimenes notikumiem un it īpaši darīt elastīgākas tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, tiesības uz paternitātes atvaļinājumu, adopcijas atvaļinājumu, bērna kopšanas atvaļinājumu vai atvaļinājumu saistībā ar ģimenes locekļa smagu slimību. Tas, ka APA, tostarp prasītāja, esot piekritušas modernizācijas pasākumiem, par ko liecinot Regulas Nr. 723/2004 preambulas 38. apsvērums, esot bijis kompensācija par to, ka ikgadējās atalgojuma korekcijas metode tikusi sistematizēta Civildienesta noteikumos un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā un garantija tās piemērošanai līdz 2012. gada 31. decembrim.

84

No tā izrietot, ka prasītājas norādītā vienošanās par Civildienesta noteikumu un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības reformu, ko ieviesa ar Regulu Nr. 723/2004, rada tās ticamību gan visos darbiniekos, gan likumdevējā un pārējās Savienības iestādēs. Prasītājas ieskatā, apstāklis, ka Regula Nr. 1023/2013 atgriežas pie aplūkojamās vienošanās noteikumiem, it īpaši grozot Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktu un ieviešot jaunu funkciju grupu, kā arī pie lineāras karjeras un karjeru līdzvērtības principa, kaitējot tās ticamībai.

85

Turklāt, prasītājas ieskatā, neesot pārejas pasākumiem, ar grozījumiem, kas Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā un 52. pantā, kā arī Civildienesta noteikumu IVa pielikuma 4. pantā izdarīti ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 27., 32. un 64. punktu, ir pārkāpts Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku iegūto tiesību princips, kas izriet no 2004. gada vienošanās par reformu.

86

Šajā ziņā pirmām kārtām ir jānorāda, ka prasītājas apgalvojums balstās uz kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru 2004. gada vienošanās par reformu, kas tika noslēgta starp Padomi un APA, pieņemot Regulu Nr. 723/2004, var tikt pielīdzināta augstāka juridiska spēka tiesību normai, kuru Savienības likumdevējam bija pienākums ievērot, pieņemot Regulu Nr. 1023/2013.

87

Proti, nepastāvot nepieciešamībai izteikties par to, vai konsultāciju procedūrā panāktā vienošanās starp APA un Padomi šo pēdējo saistīja juridiski, tai pieņemot Regulu Nr. 723/2004, ir jākonstatē, ka šī vienošanās attiecās tikai uz 2004. gada reformu. Līdz ar to šādas vienošanās iedarbība nevar tikt attiecināta uz visiem vēlākiem grozījumiem, ko Savienības likumdevējs veic Civildienesta noteikumos, pretējā gadījumā tam tiktu liegta iespēja īstenot tam ar LESD 336. pantu piešķirtās pilnvaras.

88

Turklāt ir svarīgi atgādināt, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka, tā kā juridiskajai saiknei starp ierēdņiem un administrāciju ir normatīvs raksturs, likumdevējs jebkurā brīdī var grozīt ierēdņu tiesības un pienākumus (spriedums, 2008. gada 22. decembris, Centeno Mediavilla u.c./Komisija, C‑443/07 P, EU:C:2008:767, 60. punkts).

89

Līdz ar to, ņemot vērā 2004. gada vienošanās priekšmetu, Regulas Nr. 1023/2013 pieņemšana nevarēja to apdraudēt.

90

Otrām kārtām attiecībā uz apgalvojumu par iegūto tiesību principa pārkāpumu, pirmkārt, ir jānorāda, ka, pat ja šāds prettiesiskums būtu pierādīts, ar to netiktu pārkāpta 2004. gada vienošanās, kādu to definējusi prasītāja. Proti, apgalvotais 2004. gada vienošanās pārkāpums, kas izrietot no dažu Civildienesta noteikumu normu grozījumiem, kuri izdarīti ar Regulu Nr. 1023/2013, ir jānošķir no iegūto tiesību principa, kas atzīts attiecībā uz Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, pārkāpuma.

91

Otrkārt, ir jānorāda, ka aplūkojamās normas konkrētajā gadījumā neskar iegūto tiesību principu. Pastāv princips, ka tiesību akti, ar kuriem tiek grozīta kāda tiesību norma, tādi kā regulas, ar ko groza Civildienesta noteikumus, ir piemērojami, ja nav paredzētas atkāpes, attiecībā uz tādu situāciju sekām nākotnē, kas ir radušās laikā, kad bija spēkā grozītais tiesību akts. Citādi tas ir tikai tādu situāciju gadījumā, kas ir radušās un galīgi pabeigtas saskaņā ar iepriekšējo tiesību normu, kura rada iegūtās tiesības. Tādējādi tiesības uzskata par iegūtām, ja tās radījušais fakts ir noticis pirms tiesību akta grozījuma. Tomēr tas tā nav attiecībā uz tiesībām, kuras radījušais fakts nav īstenojies, pamatojoties uz tiesību aktu, kurš ir grozīts (skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, Centeno Mediavilla u.c./Komisija, C‑443/07 P, EU:C:2008:767, 61.–63. punkts un tajos minētā judikatūra).

92

Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentāciju, saskaņā ar kuru AD 12 un AD 13 pakāpes ierēdņiem, kuri bija guvuši pietiekami daudz nopelnu, lai tiktu paaugstināti amatā uz augstāku pakāpi 2011. vai 2012. gadā, bet kuri netika paaugstināti amatā ar budžetu saistītu iemeslu dēļ, tagad šī iespēja ir liegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktu, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 27. punktu, tikai tā iemesla dēļ, ka tie neieņem kādu no Civildienesta noteikumu I pielikuma A iedaļā minētajiem amatiem, ir jānorāda, ka tā nozīmē, ka attiecīgie ierēdņi ir zaudējuši nevis tiesības tikt paaugstinātiem amatā, bet tiesības būt paaugstināmiem amatā. Tomēr, kā pamatoti norāda Parlaments, attiecīgajiem ierēdņiem nebija iegūtu tiesību uz tādas paaugstināšanas amatā sistēmas saglabāšanu, kāda pastāvēja pirms reformas, kas ieviesta ar Regulu Nr. 1023/2013.

93

Otrkārt, ir arī jānoraida prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru, no vienas puses, ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 32. punktu un, no otras puses, ar šīs pašas regulas 1. panta 64. punkta b) apakšpunktu – ar kuriem tika grozīti attiecīgi Civildienesta noteikumu 52. pants, kurā paredzēti nosacījumi, ar kādiem ierēdnis var tikt pensionēts, un Civildienesta noteikumu IVa pielikuma 4. pants par algas aprēķinu ierēdnim, kurš ir pārsniedzis 55 gadu vecumu un kuram, gatavojoties aiziešanai pensijā, ir atļauts strādāt nepilnu darba laiku, – ierēdņiem, kuri ir sasnieguši 55 gadu vecumu vai vairāk un kuri pirms 2014. gada 1. janvāra, t.i., pirms šo normu spēkā stāšanās dienas, varēja lūgt iespēju izmantot šīs normas, tagad šīs tiesības ir liegtas, sākot no šī datuma līdz dienai, kad viņiem apritēs 58 gadi.

94

Proti, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 34. punkts, ar ko groza Civildienesta noteikumu 55.a panta 2. punktu, uz kuru ir ietverta atsauce šo pašu Civildienesta noteikumu IVa pielikuma 4. pantā, ir tas, ar kuru līdz 58 gadiem tika paaugstināts vecums, sākot ar kuru ierēdnis var lūgt iespēju strādāt nepilnu darba laiku, gatavojoties aiziešanai pensijā. Turklāt ir jānorāda, ka atbilstoši Civildienesta noteikumiem redakcijā, kas bija piemērojama līdz 2014. gada 31. decembrim, ierēdņa tiesības izmantot priekšlaicīgu pensionēšanos, kā arī tiesības strādāt nepilnu darba laiku, gatavojoties aiziešanai pensijā, bija pakļautas tādu nosacījumu kopumam, kuru izpildīšana bija jāpārbauda iecēlējinstitūcijai, kā arī bija nepieciešams paša ierēdņa iesniegums. Vienīgi minētās institūcijas labvēlīgs lēmums varēja radīt ierēdņiem iegūtās tiesības. Tādējādi šo normu grozījumi paši par sevi nav aizskāruši attiecīgo ierēdņu iegūtās tiesības.

95

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka apgalvotais 2004. gada vienošanās par reformu pārkāpums nevar radīt Savienības atbildības iestāšanos.

96

Prasītāja apgalvo, ka Regula Nr. 1023/2013 tika pieņemta, pārkāpjot Pamattiesību hartas 27. pantu, kurā ir nostiprinātas darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām. Šis pārkāpums izrietot no tā, ka neesot tikuši ievēroti Civildienesta noteikumu 10. pantā paredzētie pienākumi, kā arī Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētā konsultāciju procedūra.

97

Prasītāja tostarp apgalvo, ka, ņemot vērā to grozījumu būtisko raksturu, kurus Parlaments un Padome izdarīja Civildienesta noteikumu pārskatīšanas priekšlikumā, kas sākotnēji tika iesniegts Civildienesta noteikumu komitejai, Komisijai trialoga laikā atbilstoši Civildienesta noteikumu 10. pantam vajadzēja no jauna iesniegt Civildienesta noteikumu komitejai šādi grozīto priekšlikumu apstākļos, kas tai ļautu sniegt savu atzinumu pienācīgā veidā un savlaicīgi. Tomēr Komisija esot vienīgi iesniegusi Civildienesta noteikumu komitejai sava sākotnējā Civildienesta noteikumu pārskatīšanas priekšlikuma grozīto redakciju, lai to informētu, bet nedodot tai iespēju savlaicīgi paust savu nostāju.

98

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Civildienesta noteikumu 10. pantam Komisija apspriežas ar Civildienesta noteikumu komiteju par visiem priekšlikumiem Civildienesta noteikumu pārskatīšanai.

99

Civildienesta noteikumu 10. pants nosaka Komisijai apspriešanās pienākumu, kas papildus formāliem priekšlikumiem attiecas arī uz jau izskatītu priekšlikumu būtiskiem grozījumiem, kurus tā veikusi, izņemot, ja šajā pēdējā gadījumā grozījumi būtībā atbilst Civildienesta noteikumu komitejas ieteiktiem grozījumiem (spriedumi, 2007. gada 11. jūlijs, Centeno Mediavilla u.c./Komisija, T‑58/05, EU:T:2007:218, 35. punkts, un 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 129. punkts).

100

Šādu interpretāciju prasa gan Civildienesta noteikumu 10. panta formulējums, gan Civildienesta noteikumu komitejai piešķirtā loma. Proti, pirmkārt, paredzot apspriešanos ar Civildienesta noteikumu komiteju bez atkāpēm un izņēmumiem par visiem priekšlikumiem Civildienesta noteikumu pārskatīšanai, šī norma ar to noteiktajam pienākumam piešķir plašu apjomu. Tā formulējums tādējādi acīmredzami nav savienojams ar tā apjoma šauru interpretāciju. Otrkārt, Civildienesta noteikumu komiteja, būdama līdztiesīgs orgāns, kurā apvienoti administrācijas un demokrātiski ievēlēti personāla pārstāvji no visām iestādēm, ir radīta, lai ņemtu vērā un paustu visa Savienības civildienesta intereses (spriedumi, 2007. gada 11. jūlijs, Centeno Mediavilla u.c./Komisija, T‑58/05, EU:T:2007:218, 36. punkts, un 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 130. punkts).

101

No tā izriet, ka tad, ja Komisija veic grozījumus savā Civildienesta noteikumu pārskatīšanas priekšlikumā parastajā likumdošanas procedūrā, tai ir pienākums no jauna apspriesties ar Civildienesta noteikumu komiteju, pirms Padome pieņem attiecīgās reglamentējošās normas, ja šie grozījumi būtiski ietekmē priekšlikuma sistēmu (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 135. punkts).

102

Tomēr konkrētajā gadījumā ir jākonstatē, ka, lai arī Komisija izmantoja savas likumdošanas iniciatīvas tiesības, 2011. gada 13. decembrī iesniedzot Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu Parlamentam un Padomei, tā neizmantoja šīs tiesības minētā priekšlikuma grozīšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 136. punkts).

103

Ir taisnība, ka Komisija piedalījās trialoga sarunās aplūkojamajā parastajā likumdošanas procedūrā. Tomēr saskaņā ar Parlamenta, Padomes un Komisijas 2007. gada 13. jūnija Kopīgās deklarācijas par koplēmuma procedūras praktiskajiem aspektiem (EK līguma 251. pants) (OV 2007, C 145, 5. lpp.), kas regulē šīs neoficiālās sanāksmes, 13. punktu Parlamenta pirmā lasījuma stadijā Komisijas loma ir vienīgi veicināt atbilstīgus kontaktus, “lai veicinātu procedūras norisi pirmajā lasījumā”, un “konstruktīvi izmanto[t] savas iniciatīvas tiesības, lai saskaņotu [..] Parlamenta un Padomes nostājas, pienācīgi ievērojot līdzsvaru starp iestādēm un Līgumā noteikto Komisijas lomu” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 137. punkts).

104

Tādējādi tas, ka šajā lietā trialoga sarunu, kas notika Parlamenta pirmā lasījuma stadijā, piedaloties Komisijai, kuras loma tika atgādināta iepriekš 103. punktā, rezultātā starp Parlamentu un Padomi tika panākts kompromiss, lai grozītu Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu, nevar tikt uzskatīts par Komisijas pašas veiktu minētā priekšlikuma grozīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 138. punkts).

105

Turklāt arī tas, ka Parlaments pirmajā lasījumā pieņēma dokumentu, ar ko tika grozīts Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikums, nevar tikt pielīdzināts pašas Komisijas veiktai sava sākotnējā priekšlikuma grozīšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 139. punkts).

106

No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 10. pantu nebija pienākuma no jauna apspriesties ar Civildienesta noteikumu komiteju ne pēc Parlamenta pirmā lasījuma stadijā notikušo trialoga sarunu noslēgšanās, ne pēc tam, kad Parlaments pieņēma tās priekšlikumu pirmajā lasījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 140. punkts).

107

Līdz ar to neatkarīgi no Parlamenta pirmajā lasījumā pieņemto grozījumu būtiskā rakstura ir jānoraida prasītājas argumenti par Civildienesta noteikumu 10. panta pārkāpumu.

108

Prasītāja apgalvo, ka šajā gadījumā konsultāciju procedūrā tika pieļauts prettiesiskums, jo tā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā nav tikusi pielāgota tam, lai paredzētu Parlamenta – tagad vienas no likumdevējām iestādēm – līdzdalību saistībā ar Savienības Civildienesta noteikumu pieņemšanu.

109

Prasītāja arī apgalvo, ka pretēji tam, kas izriet no 2016. gada 15. septembra sprieduma U4U u.c./Parlaments un Padome (T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489) 170. punkta, viena no APA, Union syndicale-Bruxelles, 2013. gada 28. jūnijā, proti, pirms Coreper veica galīgā kompromisa teksta galīgo izvērtēšanu, bija lūgusi rīkot Konsultatīvās komitejas sanāksmi, bet Padomes ģenerālsekretārs bija noraidījis šo lūgumu, pamatojot ar to, ka, pirmkārt, saskaņā ar Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmuma pielikumā ietverto deklarāciju Konsultatīvās komitejas darbs bija pārtraukts saistībā ar būtiskiem Padomes parastā darba traucējumiem trīs secīgu dienu streika dēļ un, otrkārt, Parlamenta Juridiskā komiteja jau bija tekstu apstiprinājusi. Prasītāja piebilst, ka Union syndicale-Bruxelles priekšsēdētājs Padomes ģenerālsekretāram izteica iebildumu par viņa lēmumu nesasaukt Konsultatīvo komiteju, norādot, ka “Padomes ģenerālsekretāra vietnieka un APA 2004. gada 24. maija vienošanās par normām, kas jāpiemēro Padomes ģenerālsekretariāta personāla darba saskaņotas pārtraukšanas gadījumā”, 4. punkts, kurā ir paredzēts, ka abas puses izmanto iepriekšēju streika pieteikumu, lai apspriestu konflikta risinājumu, iespējams, izraugoties mediatoru, ne reizi nav ticis piemērots konkrētajā gadījumā un tātad nav ļāvis izvairīties no streika. Prasītāja arī uzsver, ka saskaņā ar aplūkojamo vienošanos “streiks nevar būt šķērslis tam, lai notiktu Padomes sanāksmes”, un “ģenerālsekretāra vietnieks sagatavo sarakstu ar darbiniekiem, kuriem ir jāpilda savi pienākumi, pamatojoties uz to amatu sarakstu, kas nepieciešami iestādes lēmumu pieņemšanas procesam”. Prasītājas ieskatā, no tā izriet, ka Padomes ģenerālsekretārs kļūdījās, atsakoties rīkot Konsultatīvās komitejas sanāksmi ar pamatojumu, ka ir traucēts parastais Padomes darbs.

110

Prasītāja arī apgalvo, ka Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz vienošanos ar APA, par ko liecinot fakts, ka Padome pagātnē esot APA iesniegusi minētā lēmuma grozījumus, un ka tā tātad nevarēja to grozīt vienpusēji, kā tā esot izdarījusi ar 2013. gada 6. maija skaidrojošo lēmumu. Prasītāja turklāt uzsver, ka skaidrojošās deklarācijas teksts APA tika darīts zināms tikai 2013. gada 26. maijā, t.i., trīs nedēļas pēc Konsultatīvās komitejas 2013. gada 6. maija sanāksmes.

111

Prasītāja turklāt apgalvo, ka, lai gan teksts nebija pieejams abās Konsultatīvās komitejas sanāksmēs 2013. gada 6. maijā un 20. jūnijā, tās vēl būtu varējušas būt lietderīgas ar nosacījumu, ka tiktu ievērots Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmuma 8. pants, kurā ir paredzēts, ka “Konsultatīvās komitejas darbā tās locekļi, cik vien iespējams, cenšas saskaņot nostājas un tādējādi to, lai Padomei tiktu iesniegts ziņojums, kas atspoguļo vienotu nostāju”, un ka tad, “ja tas izrādās neiespējami, ziņojumā izklāsta atšķirīgās nostājas”. Tomēr, prasītājas ieskatā, šajās divās sanāksmēs Konsultatīvās komitejas priekšsēdētājs vienīgi ļāva Coreper priekšsēdētājam īsi izklāstīt Padomes nodomus 2013. gada 6. maijā un Parlamenta nodomus 2013. gada 20. jūnijā un pēc tam ļāva APA pārstāvjiem izklāstīt savas nostājas. Tādējādi neesot bijis centienu saskaņot nostājas un neesot sagatavots nekāds rakstveida ziņojums par šīm sanāksmēm.

112

Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz Parlamenta nepiedalīšanos Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētajā konsultāciju procedūrā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tas nav Pamattiesību hartas 27. pantā minēto darbinieku tiesību uz informāciju un konsultācijām pārkāpums.

113

Proti, Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētā konsultāciju procedūra ir jāaplūko juridiskajā kontekstā, kādā tā tika izveidota. Padome pieņēma minēto lēmumu laikā, kad tikai tās kompetencē bija pieņemt Savienības Civildienesta noteikumus un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību. Šāda procedūra tādējādi pēc sava rakstura nebija pielāgota Civildienesta noteikumu pārskatīšanā atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai. Šī iemesla dēļ Padome, kā tas tika izklāstīts iepriekš 12. punktā, pieņēma skaidrojošu deklarāciju par savu 1981. gada 23. jūnija lēmumu pēc tam, kad Parlaments bija atteicies piedalīties ar minēto lēmumu paredzētajā konsultāciju procedūrā kā viena no likumdevējām iestādēm (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 145. un 146. punkts).

114

Parlamenta atteikšanās piedalīties Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētajā konsultāciju procedūrā varētu būt Pamattiesību hartas 27. panta pārkāpums tikai gadījumā, ja, no vienas puses, šī norma Savienības iestādēm noteiktu pienākumu apspriesties ar APA par priekšlikumiem Civildienesta noteikumu pārskatīšanai un ja, no otras puses, Parlaments šajā gadījumā nebūtu veicis nevienu šādu apspriešanos (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 147. punkts).

115

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pašu Pamattiesību hartas 27. panta formulējumu tajā nostiprināto tiesību īstenošana notiek vienīgi gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti Savienības tiesību aktos. Aplūkojamajā gadījumā no Civildienesta noteikumu 10.b panta izriet, ka par Civildienesta noteikumu pārskatīšanas priekšlikumiem var notikt apspriešanās ar pārstāvošajām APA. Iestādēm, kas to nav vienpusēji apņēmušās, tādējādi nav pienākuma veikt šādu apspriešanos (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 148. punkts).

116

Līdz ar to, pat ja tiktu pieņemts, ka pretēji tam, ko var saprast no 2013. gada 4. marta vēstules, kuru Parlamenta priekšsēdētājs adresēja Padomei, atbildot uz tās uzaicinājumu Parlamentam piedalīties Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētajā konsultāciju procedūrā, nav notikusi Parlamenta apspriešanās ar APA par tādiem grozījumiem Civildienesta noteikumos, kuri ieviesti ar apstrīdētajām normām, šis apstāklis nebūtu uzskatāms par Pamattiesību hartas 27. pantā minēto darbinieku tiesību uz informāciju un konsultācijām pārkāpumu (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 149. punkts).

117

Otrkārt, attiecībā uz grozījumiem Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā pirmām kārtām ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Padomei bija tiesības šo lēmumu grozīt vienpusēji ar 2013. gada 6. maija skaidrojošo deklarāciju. Proti, no klauzulas par 1981. gada 23. jūnija lēmuma pārskatīšanu izriet, ka “Padome jebkurā brīdī vai nu pēc savas ierosmes, vai pēc personālu pārstāvošo Konsultatīvās komitejas locekļu lūguma, vai arī pēc to administrācijas vadītāju lūguma, kas minēti I iedaļas 2. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā, var novērtēt šo noteikumu piemērošanas rezultātus, lai lemtu, vai tajos ir izdarāmi grozījumi”. Šis konstatējums nevar tikt atspēkots ar prasītājas apgalvojumu, ka Padome iepriekš bija iesniegusi APA 1981. gada 23. jūnija lēmuma grozījumu projektus, lai saņemtu to piekrišanu. Proti, no dokumenta, kuru prasītāja ir iesniegusi šī apgalvojuma pamatojumam, nekādi neizriet tas, ka Padome būtu lūgusi APA piekrišanu grozījumiem, ko tā plānoja veikt 1981. gada 23. jūnija lēmumā, bet vienīgi izriet tas, ka tā vēlējās saņemt APA apsvērumus šajā saistībā. No tā izriet, ka šis dokuments neliecina par to, ka Padome uzskatītu, ka šādi apsvērumi tai būtu saistoši, bet liecina par to, ka tā vēlējās būt informēta par APA nostāju saistībā ar plānotajiem grozījumiem.

118

Otrām kārtām no Padomes iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Padomes ģenerālsekretariāta administrācija deva APA iespēju sniegt savu atzinumu par plānotajiem 1981. gada 23. jūnija lēmuma grozījumiem 2013. gada 23. aprīļa sanāksmē un ka skaidrojošās deklarācijas projekta teksts tika nosūtīts APA, kuras piedalījās Konsultatīvās komitejas 2013. gada 30. aprīļa sanāksmē, pirms to 2013. gada 2. maijā iesniedza Coreper un pirms Padome to pieņēma 2013. gada 6. maijā.

119

Treškārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Padomes ģenerālsekretārs kļūdījās, atsakoties labvēlīgi atbildēt uz Union syndicale-Bruxelles2013. gada 28. jūnija lūgumu rīkot Konsultatīvās komitejas sanāksmi, pirmām kārtām ir jānorāda, ka saskaņā ar skaidrojošās deklarācijas par Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumu 7. pamatnostādni aizvien bija pilnībā piemērojama minētā lēmuma pielikumā sniegtā deklarācija, saskaņā ar kuru “gadījumos, ja Padomes parastais darbs būs traucēts, konsultāciju procedūra automātiski tiks apturēta”. No daudzajiem Padomes iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka pēc iepriekšējā streika pieteikuma, ko 2013. gada 20. jūnijā trīs Padomes APA iesniedza par 2013. gada 26., 27. un 28. jūniju, šajās trijās dienās patiešām notika streiks. Sekas šim streikam, kurā piedalījās ievērojams skaits ierēdņu – tāds, kas atbilst vienai trešdaļai personāla, – bija tādas, ka tika atceltas deviņpadsmit Padomes darba grupu sanāksmes. Tāpat ir jānorāda, ka saskaņā ar to, ko norāda Padome, tās ģenerālsekretariātam 2013. gada 27. un 28. jūnijā bija arī jānodrošina Eiropadomes rīkošana. No Padomes iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka 2013. gada 25. jūnijā trīs Padomes APA bija iesniegušas stingru iepriekšēju streika pieteikumu attiecībā uz darba veikšanu nedēļas nogalēs, svētku dienās un virsstundās laikposmā no 2013. gada 25. jūnija līdz 11. jūlijam.

120

Ņemot vērā šos apstākļus, ir jāsecina, ka dienā, kurā Union syndicale-Bruxelles lūdza rīkot Konsultatīvās komitejas sanāksmi, Padomes parastais darbs bija traucēts streika dēļ un līdz ar to konsultāciju procedūra bija automātiski apturēta. Šis konstatējums nevar tikt atspēkots ar prasītājas argumentu, ka Padome neesot izmantojusi Padomes ģenerālsekretāra vietnieka un APA 2004. gada 24. maija vienošanās tekstā paredzēto iespēju par normām, kas piemērojamas Padomes ģenerālsekretariāta personāla darba saskaņotas pārtraukšanas gadījumā, lai novērstu streiku vai mazinātu tā sekas. Proti, šim vienošanās dokumentam nav saistības ar Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmuma noteikumiem, ar kuriem paredz apstākļus, kādos tiek organizēta konsultāciju procedūra.

121

Otrām kārtām ir jānorāda, ka saskaņā ar skaidrojošās deklarācijas par Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumu d) punktu tā piemērošana “neskar Līgumu normas, it īpaši attiecībā uz LESD 294. pantā minētās parastās likumdošanas procedūras termiņiem un norisi”. Ir jāatgādina, ka, lai arī pagaidu kompromisa teksts APA, kas piedalās Konsultatīvajā komitejā, tika paziņots 2013. gada 24. jūnija vakarā, Union syndicale-Bruxelles tikai 28. jūnijā plkst. 12:39 lūdza rīkot Konsultatīvās komitejas sanāksmi, lai gan Coreper galīgajai kompromisa teksta novērtēšanai vajadzēja sākties tajā pašā dienā plkst. 15:00. Konsultatīvās komitejas sanāksmes rīkošana pirms Coreper veiktas kompromisa teksta novērtēšanas nozīmētu nepieciešamību šo novērtēšanu atlikt. Tomēr, kā norāda Padome, Īrijas prezidentūrai bija izdevies nonākt pie politiska kompromisa ar Parlamentu īpaši sarežģītos politiskajos apstākļos un paātrinātā kārtā, lai panāktu politisku vienošanos pirms savas prezidentūras beigām 2013. gada jūnija beigās. Coreper sanāksme piektdienas, 2013. gada 28. jūnija, pēcpusdienā notika Īrijas prezidentūras pēdējās stundās, un tā tātad bija pēdējā šīs prezidējošās valsts iespēja pārliecināt Coreper pieņemt kompromisu, kuru tā sarunās bija panākusi. Turklāt, kā norāda arī Padome, likumdošanas procedūras norisi raksturoja politiska saikne starp, no vienas puses, Parlamenta un Padomes politisko vienošanos par Civildienesta noteikumu reformu un, no otras puses, politisko vienošanos ar Parlamentu par daudzgadu finanšu shēmu, proti, vēl vienu politiski īpaši sarežģītu lietu, par kuru notika sarunas Īrijas prezidentūras laikā. Šī politiskā saikne ļāva Coreper tūlīt pēc politiskās vienošanās par daudzgadu finanšu shēmu pieņemt kompromisu par Civildienesta noteikumu reformu. Kavēšanās Coreper apspriedēs būtu radījusi kompromisa par Civildienesta noteikumu reformu noraidīšanas risku.

122

Ir jāsecina, ka šie apstākļi ir arī tādi, ar kuriem var tikt attaisnots Padomes ģenerālsekretāra atteikums rīkot Konsultatīvās komitejas sanāksmi 2013. gada 28. jūnijā.

123

Ceturtkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Konsultatīvās komitejas 2013. gada 6. maija un 20. jūnija sanāksmes neatbilda Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumam, jo, lai gan puses nebija centušās saskaņot savas nostājas, netika izveidots rakstisks atšķirīgo nostāju kopsavilkums, ir jānorāda, ka Padomei nevar tikt pārmests, ka tā neizveidoja pušu, it īpaši APA, atšķirīgo nostāju rakstisku kopsavilkumu, jo tās, tostarp prasītāja, norāda, ka tām šajās sanāksmēs neizdevās lietderīgi paust savu viedokli tāpēc, ka ar reformu tika iepazīstinātas pārāk vispārīgi.

124

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Savienības atbildības iestāšanās pamatā nevar būt arī apgalvotais Pamattiesību hartas 27. panta, Civildienesta noteikumu 10. panta vai Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmuma pārkāpums.

125

Prasības pieteikuma daļā, kas veltīta prasībai par kaitējuma atlīdzību, prasītāja apgalvo, ka Savienības atbildība Regulas Nr. 1023/2013 pieņemšanas dēļ izriet it īpaši no Pamattiesību hartas 12. panta, ar kuru nostiprināta pulcēšanās un biedrošanās brīvība, pārkāpuma. Tomēr, kā jau norādīts šā sprieduma 77. punktā, prasītāja šajā ziņā neizvirza nevienu konkrētu argumentu, un tādējādi saskaņā ar judikatūru par 1991. gada 2. maija Reglamenta, kas bija piemērojams prasības pieteikuma iesniegšanas dienā, 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu šādu argumentu var vienīgi noraidīt kā nepieņemamu (spriedums, 2013. gada 7. novembris, Budziewska/ITSB – Puma (Lecošs kaķu dzimtas dzīvnieks), T‑666/11, nav publicēts, EU:T:2013:584, 34. punkts).

126

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājai nav izdevies pierādīt, ka Parlaments, Padome un Komisija konkrētajā gadījumā būtu pieļāvuši pietiekami būtisku tiesību normas, kura mērķis ir piešķirt privātpersonām tiesības, pārkāpumu šā sprieduma 79. punktā minētās judikatūras nozīmē.

127

Tā kā tādējādi konkrētajā gadījumā Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās pirmais nosacījums nav izpildīts, prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir jānoraida un nav nepieciešams pārbaudīt, vai abi pārējie minētās atbildības iestāšanās nosacījumi ir izpildīti.

128

Līdz ar to šī prasība ir jānoraida kā daļēji nepieņemama, ciktāl tās mērķis ir panākt apstrīdēto normu atcelšanu, un daļēji nepamatota, ciktāl tās mērķis ir panākt prasītājai nodarīta kaitējuma atlīdzināšanu.

129

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Parlamenta un Padomes tiesāšanās izdevumus atbilstoši to prasījumiem. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par prasījumiem atcelt tiesību aktu

B. Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību

1. Par pieņemamību

2. Par lietas būtību

a) Par 2004. gada vienošanās par reformu pārkāpumu

b) Par Pamattiesību hartas 27. panta, Civildienesta noteikumu 10. panta un Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētās konsultāciju procedūras pārkāpumu

1) Par Civildienesta noteikumu 10. panta pārkāpumu

2) Par Pamattiesību hartas 27. panta un konsultāciju procedūras pārkāpumu

c) Par Pamattiesību hartas 12. panta pārkāpumu

IV. Par tiesāšanās izdevumiem