1

Ar apelācijas sūdzību Westfälische Drahtindustrie GmbH (turpmāk tekstā – “WDI”), Westfälische Drahtindustrie Verwaltungsgesellschaft mbH & Co. KG un Pampus Industriebeteiligungen GmbH & Co. KG lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 23. novembra spriedumu Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑275/20, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2022:723), ar kuru tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību, ar ko galvenokārt ir lūgts, pirmkārt, atcelt Eiropas Komisijas 2020. gada 2. marta vēstuli (turpmāk tekstā – “strīdus akts”), ar kuru pēdējā minētā pieprasījusi apelācijas sūdzības iesniedzējām samaksāt Komisijai summu 12236931,69 EUR, kas Komisijas ieskatā atbilst 2010. gada 30. septembrī tām uzliktā naudas soda summas nesamaksātajam atlikumam, otrkārt, konstatēt naudas soda samaksu pilnībā 2019. gada 17. oktobrī ar naudas summas 18149636,24 EUR pārskaitīšanu un, treškārt, piespriest Komisijai samaksāt WDI naudas summu 1633085,17 EUR, kā arī procentus kopš šī datuma šīs iestādes nepamatotās iedzīvošanās dēļ, kā arī – pakārtoti – piespriest Komisijai tām samaksāt naudas summu 12236931,69 EUR, ko Komisija prasa no WDI, un summu, kura līdzvērtīga šīs iestādes saņemtās pārmaksātās summas apmēram, šajā gadījumā – 1633085,17 EUR, kā arī procentus no 2019. gada 17. oktobra līdz pilnīgai nesamaksātās summas atmaksai.

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. punktā paredzēts:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodu] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

[..].”

3

Šīs regulas 31. pantā noteikts:

“Eiropas Kopienu Tiesai ir neierobežota jurisdikcija pārskatīt lēmumus, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu [naudas sodu] vai periodiska soda naudu [kavējuma naudu]. Tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto [naudas sodu] vai periodiska soda naudu [kavējuma naudu].”

4

Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.) (turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), 35. punktā “Maksātspēja” paredzēts:

“Ārkārtas gadījumos Komisija pēc pieprasījuma var ņemt vērā uzņēmuma maksātnespēju konkrētā sociālajā un ekonomiskajā kontekstā. Nelabvēlīgs finanšu stāvoklis vai zaudējumi nav iemesls, lai Komisija piešķirtu šādu naudas soda samazinājumu. Samazinājumu var piešķirt tikai, pamatojoties uz objektīviem pierādījumiem, ka naudas soda uzlikšana atbilstoši šajās pamatnostādnēs paredzētajiem nosacījumiem neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem.”

5

Tiesvedības priekšvēsture izriet no pārsūdzētā sprieduma 2.–26. punkta un var tikt rezumēta šādi.

6

Ar 2010. gada 30. jūnija Lēmumu C(2010) 4387, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38344 – Priekšspriegojuma tērauds), kurā grozījumi izdarīti ar 2010. gada 30. septembra Lēmumu C(2010) 6676, galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Komisija ir sodījusi vairākus uzņēmumus, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējas, kuras ir priekšspriegojuma tērauda piegādātājas, par piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā priekšspriegojuma tērauda tirgū. Komisija WDI uzlika naudas sodu 46550000 EUR apmērā, savukārt Westfälische Drahtindustrie Verwaltungsgesellschaft un Pampus Industriebeteiligungen tika atzītas par solidāri atbildīgām attiecīgi par 38855000 EUR un 15485000 EUR samaksu.

7

Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu naudas soda samaksa bija jāveic triju mēnešu termiņā no šī lēmuma paziņošanas datuma. Beidzoties šim termiņam, automātiski tika aprēķināti procenti atbilstoši likmei, ko Eiropas Centrālā banka (ECB) aprēķināja savām galvenajām refinansēšanas operācijām, palielinot to par 3,5 procentpunktiem. Apstrīdētajā lēmumā bija arī paredzēts, ka tad, ja sodītie uzņēmumi celtu prasību, tie var segt naudas sodu, iesniedzot bankas garantiju vai veicot naudas soda provizorisku maksājumu.

8

Pēc tam, kad apelācijas sūdzības iesniedzējas bija cēlušas prasību, lūdzot ne tikai atcelt apstrīdēto lēmumu, bet arī samazināt uzlikto naudas sodu, tās iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai būtībā panāktu šī lēmuma izpildes apturēšanu līdz sprieduma par šo prasību pasludināšanai.

9

Ar 2011. gada 13. aprīļa rīkojumu Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑393/10 R, EU:T:2011:178) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs apelācijas sūdzības iesniedzēju pieteikumu par pagaidu noregulējumu daļēji apmierināja, izdodot rīkojumu apturēt apelācijas sūdzības iesniedzējām noteiktā pienākuma iesniegt bankas garantiju par labu Komisijai izpildi, lai novērstu tām piemērotā naudas soda tūlītēju piedziņu ar nosacījumu, ka tās šai iestādei provizoriski, pirmkārt, samaksās naudas summu 2000000 EUR un, otrkārt, līdz sprieduma par atcelšanas prasību pasludināšanas brīdim veiks 300000 EUR ikmēneša maksājumu.

10

Ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑393/10, turpmāk tekstā – “2015. gada 15. jūlija spriedums”, EU:T:2015:515) Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to apelācijas sūdzības iesniedzējām uzlikts naudas sods. Pēc tam šī tiesa piesprieda pēdējām minētajām samaksāt naudas sodu tādā pašā apmērā, kāds noteikts apstrīdētajā lēmumā. Lai nonāktu pie šāda risinājuma, Vispārējā tiesa vispirms konstatēja, ka Komisija pieļāvusi kļūdas, novērtējot apelācijas sūdzības iesniedzēju maksātspēju. Pēc tam, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka no dažādiem netiešiem pierādījumiem, tostarp it īpaši no pārstrukturēšanas, ko pēc šī lēmuma pieņemšanas veikušas pašas apelācijas sūdzības iesniedzējas, izriet, ka tām tomēr nebija pamata pretendēt uz naudas soda samazinājumu to maksātspējas neesamības dēļ.

11

Par 2015. gada 15. jūlija spriedumu apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniedza apelācijas sūdzību, apstrīdot it īpaši to, ka Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ir ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju maksātspēju, kāda tā bija 2015. gadā, nevis kāda tā bija 2010. gadā. Šī apelācijas sūdzība tika noraidīta ar 2016. gada 7. jūlija rīkojumu Westfälische Drahtindustrie un Pampus Industriebeteiligungen/Komisija (C‑523/15 P, EU:C:2016:541).

12

Pēc 2015. gada 15. jūlija sprieduma pasludināšanas starp Komisiju un apelācijas sūdzības iesniedzēju padomdevējiem radās domstarpības par datumu, no kura jāsāk skaitīt saistībā ar šiem naudas sodiem maksājamie procenti. Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskatīja, ka naudas sods jāmaksā tikai no minētā sprieduma pasludināšanas dienas, Komisija uzskatīja, ka procenti jāmaksā no apstrīdētajā lēmumā paredzētā datuma.

13

Šajā kontekstā pēc apelācijas sūdzības noraidīšanas apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza Vispārējo tiesu interpretēt 2015. gada 15. jūlija spriedumu tādējādi, ka šajā spriedumā noteiktā naudas soda summai piemērotie procenti jāmaksā no šī sprieduma pasludināšanas dienas. Pakārtoti tās lūdza Vispārējo tiesu labot vai papildināt šo spriedumu, precizējot datumu, no kura jāsāk maksāt procentus.

14

Ar 2018. gada 17. maija rīkojumu Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑393/10 INTP, EU:T:2018:293) Vispārējā tiesa šos pieteikumus atzina par nepieņemamiem. Attiecībā uz pieteikumu interpretēt nolēmumu Vispārējā tiesa atgādināja – lai pieteikums būtu pieņemams, tam jāattiecas uz interpretējamā spriedumā izskatīto jautājumu. Tomēr 2015. gada 15. jūlija spriedumā netika aplūkots jautājums, no kura brīža jāmaksā nokavējuma procenti, ja apelācijas sūdzības iesniedzējām uzliktā naudas soda samaksa ir atlikta. Vispārējās tiesas ieskatā apelācijas sūdzības iesniedzēju pieteikuma mērķis bija saņemt atzinumu par 2015. gada 15. jūlija sprieduma sekām, uz ko neattiecas pieteikums interpretēt nolēmumu, kas iesniegts, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 168. panta 1. punktu. Runājot par pārējiem diviem pieteikumiem, Vispārējā tiesa tos uzskatīja par novēlotiem. Visbeidzot – Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā tās Reglamenta 164. panta 2. punktā un 165. panta 2. punktā šim nolūkam paredzētos termiņus, pakārtoti iesniegtie pieteikumi labot vai papildināt 2015. gada 15. jūlija spriedumu uzskatāmi par novēlotiem.

15

Izpildot 2011. gada 13. aprīļa rīkojumu Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑393/10 R, EU:T:2011:178) WDI laikposmā no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam provizoriski samaksāja Komisijai kopsummu 16400000 EUR.

16

2019. gada 16. oktobrīWDI informēja Komisiju, pirmkārt, ka tā jau ir samaksājusi 31700000 EUR un, otrkārt, ka tā jau ir paredzējusi samaksāt nesamaksātā naudas soda pamatsummas atlikumu un procentus, ko tā novērtējusi 18149636,24 EUR apmērā. Šajā aprēķinā WDI ņēma vērā uzkrātos procentus, skaitot no 2015. gada 15. oktobra, proti, trīs mēnešus pēc 2015. gada 15. jūlija sprieduma pasludināšanas, un piemēroja 3,48 % likmi.

17

2019. gada 17. oktobrīWDI pārskaitīja minēto summu – 18149636,24 EUR – uz Komisijas bankas kontu, tādējādi kopš 2011. gada 29. jūnija veikto maksājumu kopsumma naudas soda samaksai ir 49849636,24 EUR.

18

Ar strīdus aktu Komisija paziņoja, ka tā nepiekrīt nostājai, ko WDI paudusi 2019. gada 16. oktobra vēstulē. Komisija norādīja, ka saskaņā ar 1995. gada 14. jūlija spriedumā CB/Komisija (T‑275/94, EU:T:1995:141) noteiktajiem kritērijiem procentus, kas aprēķināti ar 4,5 % likmi, sāk skaitīt nevis no 2015. gada 15. jūlija sprieduma, bet gan no apstrīdētajā lēmumā paredzētā datuma, proti, 2011. gada 4. janvāra. Tāpēc Komisija pieprasīja WDI pārskaitīt summu 12236931,69 EUR, kas atbilst nesamaksātajam atlikumam, ņemot vērā valutēšanas datumu – 2020. gada 31. martu.

19

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 11. maijā, apelācijas sūdzības iesniedzējas galvenokārt lūdza, pirmkārt, atcelt strīdus aktu, otrkārt, līdz ar to atzīt, ka Komisijai bija jāiekļauj WDI maksājumi, kuri veikti laikposmā no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam (16400000 EUR) un kuriem pieskaitīti procenti par šo summu šajā laikposmā (1420610 EUR), t.i., par kopējo summu 17820610 EUR, tajā naudas sodā, ko Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, no šī datuma bija noteikusi 2015. gada 15. jūlija spriedumā, un ka šis naudas sods tādēļ ir pilnībā samaksāts ar maksājumu, kuru WDI veica 2019. gada 17. oktobrī18149636,24 EUR apmērā, un, treškārt, piespriest Komisijai samaksāt WDI naudas summu 1633085,17 EUR, kā arī procentus, skaitot no 2019. gada 17. oktobra līdz maksājamās naudas summas pilnīgai atmaksai. Pakārtoti apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza piespriest Eiropas Savienībai, kuru pārstāv Komisija, pirmkārt, izmaksāt apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzību, kas atbilst strīdus aktā pieprasītajai summai, proti, 12236931,69 EUR, un, otrkārt, samaksāt WDI naudas summu 1633085,17 EUR, kurai pieskaitīti procenti, sākot no 2019. gada 17. oktobra līdz pilnīgai maksājamās summas atmaksai.

20

Pārsūdzētajā spriedumā, izvērtējot šī sprieduma 19. punktā minēto apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumu pamatotību, Vispārējā tiesa vispirms izskatīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību par zaudējumu atlīdzību, kas bija pamatota ar vairākiem LESD 266. panta pirmās daļas pārkāpumiem. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka visi norādītie pārkāpumi izriet no pieņēmuma, saskaņā ar kuru apstrīdētajā lēmumā uzlikto naudas sodu Vispārējās tiesa ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu nevis “atstāja” spēkā” vai “apstiprināja”, bet gan atcēla un aizstāja ar jaunu naudas sodu, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas sauc par “tiesas noteikto naudas sodu”.

21

Atzinusi par pieņemamu prasību par zaudējumu atlīdzību, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 98. punktā atgādināja, ka saskaņā ar judikatūru, kas izriet no 1995. gada 14. jūlija sprieduma CB/Komisija (T‑275/94, EU:T:1995:141), naudas sods, kuru Savienības tiesa nosaka, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, nav jauns naudas sods, kas būtu juridiski atšķirīgs no Komisijas uzliktā naudas soda. Tas vien, ka Vispārējā tiesa galu galā ir uzskatījusi par lietderīgu 2015. gada 15. jūlija spriedumā noteikt naudas sodu, kas ir identisks apstrīdētajā lēmumā noteiktajam, neliedz šajā lietā šo judikatūru piemērot.

22

Šo vērtējumu nevar atspēkot arī apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti, kuri tostarp attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa bija atcēlusi sākotnēji uzlikto naudas sodu, pirms tā noteica jaunu naudas sodu, pamatojoties uz apstākļiem, kas radušies pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, un ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ar 2011. gada 13. aprīļa rīkojumu Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑393/10 R, EU:T:2011:178) bija uzdevis apturēt pienākuma iesniegt bankas garantiju izpildi.

23

Turklāt Vispārējā tiesa uzsvēra – ja Savienības tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, pilnībā vai daļēji atstāj spēkā naudas soda apmēru, tad pienākums maksāt procentus ab initio nav sods, kas papildinātu Komisijas sākotnēji uzlikto naudas sodu.

24

Ņemot vērā šos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nebija pietiekami būtiski pārkāpusi LESD 266. pantā paredzētos pienākumus, un noraidīja apelācijas sūdzību iesniedzēju prasību par zaudējumu atlīdzību. Ievērojot, ka pārējie apelācijas sūdzību iesniedzēju izteiktie prasījumi arī būtībā ir balstīti uz pieņēmumu, ka Komisija ir pārkāpusi šo tiesību normu, Vispārējā tiesa noraidīja prasību kopumā, neizvērtējot Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību attiecībā uz prasījumu atcelt strīdus aktu.

25

Apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu:

26

Komisija lūdz Tiesu:

27

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza trīs pamatus.

28

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neievērojot 2015. gada 15. jūlija spriedumu, kā arī esot kļūdaini un pretrunīgi pamatojusi pārsūdzēto spriedumu salīdzinājumā ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu. Otrais pamats attiecas uz apgalvoto LESD 266. panta pārkāpumu, jo neesot ievērota tiesību norma, kas izriet no 2015. gada 15. jūlija sprieduma atceļošā spēka un tajā pieņemtā lēmuma aizstājošā juridiskā rakstura apvienojuma.

29

Ņemot to vērā, no apelācijas sūdzības iesniedzēju procesuālajiem rakstiem izriet, ka ar šiem diviem pamatiem tās būtībā apgalvo, ka Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences īstenošanas rezultātā 2015. gada 15. jūlija spriedumā tā ir noteikusi naudas sodu, kas kvalificējams kā jauns un juridiski nošķirts no naudas soda, kuru Komisija tām bija uzlikusi ar apstrīdēto lēmumu. It īpaši, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējas savu pirmo pamatu formulē kā tādu, kas daļēji attiecas uz pamatojuma pretrunīgumu un kļūdaino raksturu, dažādu šī pamata atbalstam izklāstīto argumentu interpretācija pierāda, ka šajā ziņā tās patiesībā vēlas apstrīdēt nevis pārsūdzētā sprieduma pamatojuma pietiekamību, bet gan tiesiskās sekas, kuras Vispārējā tiesa izsecinājusi no fakta, ka tā 2015. gada 15. jūlija spriedumā ir īstenojusi savu neierobežoto kompetenci. Tāpēc šie divi pamati jāizskata kopā un vispirms jāizvērtē šī pieņēmuma pamatotība.

30

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu Vispārējā tiesa, pirmkārt, esot ex tunc atcēlusi naudas sodu, ko uzlikusi Komisija, un tas to labā ir radījis prasījumu, kas atbilst summai, kuru tās esot provizoriski samaksājušas, izpildot rīkojumu par pagaidu noregulējumu, un kurai pieskaitīti procenti, un, otrkārt, esot noteikusi jaunu, nošķirtu naudas sodu no 2015. gada 15. jūlija sprieduma pasludināšanas dienas, ko tās sauc par “tiesas noteikto naudas sodu” – pretstatā “atceltajam naudas sodam”, kuru Komisija uzlika 2010. gadā.

31

Šajā nolūkā tās it īpaši norāda uz apstākli, ka ar 2015. gada 15. jūlija sprieduma rezolutīvo daļu Vispārējā tiesa pilnībā atcēla apstrīdētā lēmuma 2. panta 8. punktu, tādēļ atbilstoši šajā spriedumā ietvertajam atcelšanas sekām Komisijas uzliktais naudas sods tika pilnībā atcelts ar atpakaļejošu spēku.

32

Turklāt, ņemot vērā Vispārējās tiesas minētajā spriedumā konstatēto kļūdu būtiskumu un to, ka nešķita iespējams ar atpakaļejošu spēku noteikt samazinātu naudas soda apmēru, ievērojot apstrīdētajā lēmumā veiktā līdzdalības novērtējuma kļūdaino raksturu, Vispārējā tiesa atkāpās no savas iepriekšējās tiesu prakses. Tādējādi tā vietā, lai tieši, tāpat kā citos spriedumos, noteiktu atceltā naudas soda apmēru ar summu, kas samazināta ar atpakaļejošu spēku, tā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, esot nolēmusi apvienot šī lēmuma atcelšanu ar apelācijas sūdzības iesniedzējām nelabvēlīgu rezolutīvo daļu. Šī kombinācija esot ļāvusi Vispārējai tiesai vispirms pilnībā atcelt minēto lēmumu un pēc tam to aizstāt ar savu vērtējumu.

33

Par to liecinot arī fakts, ka 2015. gada 15. jūlija spriedumā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tai ir atļauts ņemt vērā maksājumus, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas jau veikušas gandrīz piecu gadu laikposmā, un to maksātspējas uzlabošanos šī sprieduma pasludināšanas dienā.

34

Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma pamatojums esot pretrunīgs, jo tajā neesot ņemts vērā 2015. gada 15. jūlija spriedumā pasludinātā naudas soda jaunais un nošķirtais raksturs. It īpaši pārsūdzētā sprieduma 99. punktā Vispārējā tiesa esot nospriedusi, ka 2015. gada 15. jūlija sprieduma aizstājošās iedarbības dēļ apstrīdētais lēmums vienmēr uzskatāms par tādu, kas izriet no šajā spriedumā veiktā novērtējuma. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējai tiesai esot bijis jānosaka šīs aizstājošās iedarbības apjoms, kas izriet no tās neierobežotās kompetences īstenošanas, ņemot vērā sprieduma rezolutīvo daļu un pamatojumu, no kura izriet šādas sekas. Tomēr šajā lietā no apstrīdētā lēmuma atcelšanas un naudas soda uzlikšanas apelācijas sūdzības iesniedzējām divkāršajām sekām izrietot, ka pēdējām minētajām esot piemērots jauns naudas sods, kas ir juridiski nošķirts no tām sākotnēji uzliktā naudas soda. Turklāt no formulējuma viedokļa minētā aizstājošā iedarbība noteikti nozīmētu vismaz sākotnējā naudas soda izmaiņas un tātad būtībā jauna, juridiski nošķirta naudas soda noteikšanu.

35

Visbeidzot – 2015. gada 15. jūlija sprieduma rezolutīvā daļa un Vispārējās tiesas šajā spriedumā veiktais vispārējais vērtējums parādot, ka apstrīdētais lēmums ir pilnībā grozīts. Aizstājošās iedarbība esot attiekusies gan uz naudas soda pamatojumu, gan uz pārāk augstu novērtēto summu. Tas esot izraisījis izmaiņas, kas liek skaidri nošķirt atcelto sākotnējo naudas sodu un to aizstājošo tiesas noteikto naudas sodu, kā arī ar to saistītās tiesiskās sekas.

36

Komisija apgalvo, ka pirmais un otrais pamats ir pilnīgi nepamatoti.

37

Vispirms jāatgādina, ka Komisijas lēmumu par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūrām pārbaudes tiesā sistēmu veido LESD 263. pantā noteiktā Savienības iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude, kas saskaņā ar LESD 261. pantu un pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju lūguma var tikt papildināta ar Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences īstenošanu attiecībā uz sodiem, kurus šajā jomā noteikusi Komisija (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Orange Polska/Komisija, C‑123/16 P, EU:C:2018:590, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

LESD 263. pantā paredzētās tiesiskuma kontroles tvērums attiecas uz visiem elementiem Komisijas lēmumos par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru, attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa nodrošina gan tiesību, gan faktu ziņā padziļinātu pārbaudi – prasītāja izvirzīto pamatu gaismā un ņemot vērā visus prasītāja izvirzītos elementus kopā. Tomēr šīs kontroles ietvaros Savienības tiesas nekādā gadījumā nevar aizstāt aplūkojamā tiesību akta autora pamatojumu ar savējo (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Orange Polska/Komisija, C‑123/16 P, EU:C:2018:590, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Turpretim tad, kad Savienības tiesa īsteno LESD 261. pantā un Regulas Nr. 1/2003 31. pantā paredzēto neierobežoto kompetenci, tā papildus vienkāršai sankcijas tiesiskuma kontrolei ir tiesīga, nosakot šīs sankcijas apmēru, Komisijas, kas ir tā tiesību akta autore, kurā šis apmērs sākotnēji noteikts, vērtējumu aizstāt ar savu vērtējumu. Līdz ar to Savienības tiesa, pat neatceļot apstrīdēto aktu, var to grozīt, lai atceltu, samazinātu vai palielinātu uzlikto naudas sodu, un šī kompetence tiek īstenota, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Orange Polska/Komisija, C‑123/16 P, EU:C:2018:590, 106. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Tādējādi no Tiesas judikatūras izriet, ka neierobežotā kompetence, kas Vispārējai tiesai ir saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu un kas tai ļauj atcelt, samazināt vai palielināt Komisijas uzlikto naudas sodu, attiecas uz un ir ierobežota vienīgi ar Komisijas sākotnēji uzliktā naudas soda apmēru. (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. jūnijs, Sony Optiarc un Sony Optiarc America/Komisija, C‑698/19 P, EU:C:2022:480, 92. punkts).

41

Turklāt pretēji tam, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta, ar kuru Komisijai ir piešķirtas pilnvaras uzlikt naudas sodus par konkurences tiesību normu pārkāpumu, šīs regulas 31. pantā Vispārējai tiesai ir piešķirta neierobežota kompetence, kas ir neatņemama daļa no tās pilnvarām lemt par lēmumiem, ar kuriem Komisija ir uzlikusi šādu naudas sodu. Līdz ar to pēdējā minētā panta mērķis nav pilnvarot Vispārējo tiesu uzlikt jaunu naudas sodu, kas juridiski ir nošķirts no Komisijas noteiktā naudas soda, bet gan papildināt pārbaudi tiesā, ļaujot Vispārējai tiesai grozīt sākotnēji uzliktā naudas soda apmēru.

42

Tādēļ jāuzsver, kā Vispārējā tiesa darījusi pārsūdzētā sprieduma 99. punktā, ka tad, ja Savienības tiesa ar savu vērtējumu aizstāj Komisijas vērtējumu, tā Komisijas lēmumā sākotnēji noteikto summu aizstāj ar summu, kas izriet no Vispārējās tiesas pašas vērtējuma. Tātad Savienības tiesas pasludinātā sprieduma aizstājošās iedarbības dēļ Komisijas lēmums vienmēr tiek uzskatīts par tādu, kas izriet no minētās tiesas vērtējuma.

43

Šajā lietā Vispārējā tiesa 2015. gada 15. jūlija spriedumā vispirms uzskatīja, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas, novērtējot apelācijas sūdzības iesniedzēju maksātspēju 2006. gada pamatnostādņu 35. punkta izpratnē. Pēc tam, īstenojot savu neierobežoto kompetenci pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju lūguma, jo tās bija lūgušas Vispārējo tiesu ne tikai atcelt apstrīdēto lēmumu, bet arī samazināt uzlikto naudas sodu, Vispārējā tiesa, pamatojoties uz lietas dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem par apelācijas sūdzības iesniedzēju finansiālo situāciju, kā tā bija mainījusies pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nebija pamata apgalvot, ka tām analoģisku iemeslu dēļ, kādi minēti 2006. gada pamatnostādņu 35. punktā, būtu jāpiešķir minētā naudas soda samazinājums to maksātspējas neesamības dēļ.

44

Tā kā 2015. gada 15. jūlija spriedumā Vispārējā tiesa tādējādi ir īstenojusi savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 98. punktā pamatoti ir balstījusies uz savu 1995. gada 14. jūlija spriedumu CB/Komisija (T‑275/94, EU:T:1995:141, 58. un 60. punkts), no kura izriet, ka Savienības tiesai nav pilnvaru, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, aizstāt Komisijas uzlikto naudas sodu ar jaunu, no tā juridiski nošķirtu naudas sodu, un no tā pārsūdzētā sprieduma 102. punktā secinājusi, ka, tā kā šajā lietā naudas sods, ko Vispārējā tiesa grozījusi 2015. gada 15. jūlija spriedumā, nav jauns, tas bija jāmaksā no 2011. gada 4. janvāra.

45

Šajā ziņā jānorāda, ka ne veids, kādā Vispārējā tiesa ir noteikusi naudas soda apmēru, ne to apstākļu raksturs, kurus tā ir ņēmusi vērā 2015. gada 15. jūlija spriedumā, aizstādama Komisijas vērtējumu ar savējo, nevar likt uzskatīt, ka šis šādi grozītais naudas sods ir jauns naudas sods, kas ir juridiski nošķirts no naudas soda, kuru Komisija ir uzlikusi apstrīdētajā lēmumā.

46

Ir taisnība, ka Vispārējā tiesa 2015. gada 15. jūlija sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktā ir atcēlusi apstrīdētā lēmuma 2. panta 8. punktu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējām ir uzlikts naudas sods, un šīs rezolutīvās daļas 4.–6. punktā ir noteikusi dažādas grozītā naudas soda summas, kuras atbilst apstrīdētajā lēmumā uzliktā naudas soda summām. Tomēr, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 55. punktā, šis apstāklis nevar tikt saprasts kā Vispārējās tiesas nodoma izteikums uzlikt jaunu naudas sodu, kas ir juridiski nošķirts no Komisijas noteiktā naudas soda.

47

Proti, ja, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Savienības tiesa naudas soda apmēra noteikšanas mērķiem aizstāj Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu, nosakot jaunu summu, šī aizstāšana noteikti nozīmē sākotnējā naudas soda summas, kādu noteikusi Komisija, atcelšanu neatkarīgi no tā, vai spriedumā šī atcelšana ir vai nav tieši minēta.

48

Līdz ar to, lai gan, protams, būtu vēlams, lai Vispārējā tiesa cik vien iespējams izmantotu vienotu redakcionālo praksi, tomēr nekādas īpašas juridiskas sekas nevar izrietēt no tā, ka Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, rezolutīvajā daļā ir izvēlējusies norādīt nevis to, ka iepriekš noteiktais naudas soda apmērs aizstāts ar jaunu – attiecīgā gadījumā identisku – apmēru, bet gan vispirms to, ka Komisijas uzliktā naudas soda apmērs tika atcelts, un pēc tam, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām tika uzlikts naudas sods tādā pašā apmērā.

49

No iepriekš minētā izriet, ka, tā kā premisa, uz kuru balstās pirmais un otrais pamats, ir kļūdaina, šie pamati jānoraida kā nepamatoti un nav sīkāk jāizvērtē dažādie iebildumi, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzījušas saistībā ar minētajiem pamatiem.

50

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi to tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.

51

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa esot noraidījusi visus tajā izvirzītos pamatus, tikai viena iemesla dēļ, proti, ka no 2015. gada 15. jūlija sprieduma izrietošais naudas sods nav “jauns” naudas sods.

52

Atzīstot, ka starp šiem pamatiem pastāv saikne, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka šis apstāklis tomēr neesot bijis pietiekams, lai ļautu Vispārējai tiesai šādā veidā noraidīt visus minētos pamatus. Lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, Vispārējai tiesai esot bijis individuāli un rūpīgi jāpārbauda visi izvirzītie pamati. No pārsūdzētā sprieduma pamatojuma neizrietot, ka Vispārējā tiesa būtu veikusi šādu pārbaudi.

53

Komisija apgalvo, ka arī trešais pamats ir pilnībā nepamatots.

54

Pārsūdzētā sprieduma 129. un 130. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka otrais līdz ceturtais pamats, kas tajā izvirzīti, izriet no premisas, kura pausta pirmajā Vispārējā tiesā izvirzītajā pamatā un saskaņā ar kuru Komisijas uzliktais naudas sods ir atcelts un aizstāts ar “tiesas noteikto naudas sodu”. Uzskatīdama, ka šī premisa tika atspēkota, izvērtējot pirmo pamatu, Vispārējā tiesa otro līdz ceturto pamatu noraidīja kā nepamatotus, neizvērtējot tos pamatojošos argumentus.

55

Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa nekādā veidā nav pārkāpusi tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ne arī, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas vēlējušās izvirzīt šādu iebildumu, nepietiekami pamatojusi secinājumu, pie kura tā ir nonākusi.

56

Proti, tāpat kā šajā apelācijas sūdzībā, visi tie apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti attiecībā uz otro līdz piekto pamatu, kas tika izvirzīti Vispārējā tiesā, bija balstīti uz premisu, ka Komisijas uzliktais naudas sods esot atcelts un aizstāts ar “tiesas noteikto naudas sodu”. Tā kā šī premisa ir kļūdaina, kā tas turklāt apstiprināts, izvērtējot pirmo un otro pamatu, kas izvirzīti šajā apelācijas sūdzībā, Vispārējai tiesai nekādā ziņā nebija sīkāk jāpamato, kāpēc tā ir noraidījusi tajā izvirzīto otro līdz ceturto pamatu.

57

Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Vispārējai tiesai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. pantā un 53. panta pirmajā daļā noteiktais pienākums norādīt sprieduma pamatojumu nav saistīts ar prasību tai izsmeļoši un vienu pēc otra uzskaitīt visus lietas dalībnieku sniegtos argumentus. Tādēļ pamatojums var tikt pausts arī netieši – ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām uzzināt pamatus, uz kuriem balstīts spriedums, kura atcelšana tiek lūgta, un sniedz Tiesai pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi apelācijas ietvaros (spriedums, 2024. gada 7. marts, Nevinnomysskiy Azot un NAKAzot/Komisija, C‑725/22 P, EU:C:2024:217, 131. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

58

Ar šī sprieduma 52. punktā apkopoto argumentāciju apelācijas sūdzības iesniedzējas nepierāda un pat neapgalvo, ka tās nevarēja uzzināt pārsūdzētā sprieduma pamatojumu. Gluži pretēji – no šīs argumentācijas izriet, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums ļāva apelācijas sūdzības iesniedzējām uzzināt motīvus, uz kuriem Vispārējā tiesa pamatojās. Tas arī ļauj Tiesai iegūt pietiekamu informāciju, lai veiktu pārbaudi saistībā ar šo apelācijas sūdzību.

59

Tādējādi apelācijas sūdzības trešais pamats jānoraida kā nepamatots.

60

Tā kā neviens no apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem pamatiem to apelācijas sūdzības pamatojumam nav apmierināts, apelācijas sūdzība jānoraida kopumā.

61

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

62

Atbilstoši šī Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

63

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējām spriedums ir nelabvēlīgs un tā kā Komisija ir prasījusi piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, apelācijas sūdzības iesniedzējām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: