Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62023CJ0182

Tiesas spriedums (astotā palāta), 2024. gada 11. jūlijs.
Dyrektor Krajowej Informacji Skarbowej pret J.S.
Naczelny Sąd Administracyjny lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Kopējā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts – 9. panta 1. punkts – 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts – Ar nodokli apliekamu preču piegāde – Tādu īpašumtiesību uz lauksaimniecības zemi nodošana, par ko tiek samaksāta kompensācija saskaņā ar valsts pārvaldes iestādes lēmumu – Ekspropriācija.
Lieta C-182/23.

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2024:604

 TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2024. gada 11. jūlijā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Kopējā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts – 9. panta 1. punkts – 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts – Ar nodokli apliekamu preču piegāde – Tādu īpašumtiesību uz lauksaimniecības zemi nodošana, par ko tiek samaksāta kompensācija saskaņā ar valsts pārvaldes iestādes lēmumu – Ekspropriācija

Lietā C‑182/23 [Makowit] ( i )

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija) iesniegusi ar 2023. gada 18. janvāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2023. gada 22. martā, tiesvedībā

Dyrektor Krajowej Informacji Skarbowej

pret

J.S.,

TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs N. Pisarra [NPiçarra], tiesneši N. Jēskinens [NJääskinen] (referents) un M. Gavalecs [MGavalec],

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

Dyrektor Krajowej Informacji Skarbowej vārdā – BKołodziej un TWojciechowski,

Polijas valdības vārdā – BMajczyna, pārstāvis,

Eiropas Komisijas vārdā – MHerold un MOwsiany‑Hornung, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 9. panta 1. pantu un 14. panta 2. panta a) apakšpunktu.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp J.S. un Dyrektor Krajowej Informacji Skarbowej (Valsts nodokļu informācijas direktors, Polija; turpmāk tekstā – “nodokļu iestāde”) saistībā ar prasību atcelt 2017. gada 31. oktobra nodokļu nolēmumu (turpmāk tekstā – “nodokļu nolēmums”).

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Saskaņā ar PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu PVN uzliek preču piegādei, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds.

4

Šīs direktīvas 9. panta 1. punktā noteikts:

““Nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par “saimniecisku darbību”. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

5

Minētās direktīvas 14. pantā paredzēts:

“1.   “Preču piegāde” ir tiesību nodošana rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam.

2.   Papildus 1. punktā minētajam darījumam par preču piegādi uzskata šādus darījumus:

a)

īpašumtiesību nodošanu par atlīdzību, ja to dara ar valsts iestādes vai tās vārdā izdotu rīkojumu vai arī pildot kādu tiesību aktu;

[..].”

6

Šīs pašas direktīvas 167. pants formulēts šādi:

“Atskaitīšanas tiesības rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams.”

Polijas tiesības

7

2004. gada 11. martaustawa o podatku od towarów i usług (Preču un pakalpojumu nodokļa likums; 2022. gada Dz. U., 931. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “PVN likums”) 7. panta 1. punktā noteikts:

“5. panta 1. punkta 1. apakšpunktā minētā preču piegāde ir tiesību nodošana rīkoties ar precēm kā īpašniekam, tostarp:

“1)

īpašumtiesību uz precēm nodošana, ja to dara ar valsts pārvaldes iestādes vai vienības, kura darbojas šīs iestādes vārdā, rīkojumu, vai īpašumtiesību uz precēm nodošana par atlīdzību;

[..].”

8

Šī likuma 15. panta 1. un 2. punktā noteikts:

“1.   Par nodokļa maksātājiem uzskata juridiskas personas, organizācijas bez juridiskas personas statusa un fiziskas personas, kas patstāvīgi veic jebkuru 2. punktā norādīto saimniecisko darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

2.   Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par saimniecisku darbību. Tāpat par saimniecisku darbību uzskata materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošanu ar nolūku gūt no tā pastāvīgus ienākumus.”

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

9

J.S. pārvalda lauku saimniecību, kurā kopš 2001. gada viņš nodarbojas ar piena govju audzēšanu un piena ražošanu. Kopš 2013. gada janvāra viņš ir reģistrēts kā pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) maksātājs. 2003. gadā un pēc tam 2015. gadā viņš nopirka zemesgabalus, kas bija paredzēti šīs saimniecības paplašināšanai. Šai iegādei netika piemērots PVN un PVN par to netika atskaitīts.

10

Ar vojevodas, kas ir valsts pārvaldes iestāde, 2017. gada 6. marta lēmumu īpašumtiesības uz daļu no zemesgabaliem, uz kuriem atrodas J.S. saimniecība, tika nodotas Skarb Państwa (Valsts kase, Polija), lai veiktu ieguldījumus ceļu satiksmē. Vienlaikus vojevoda uzsāka procedūru, lai noteiktu J.S. maksājamo kompensāciju par Valsts kases iegūto zemesgabalu īpašumtiesību nodošanu.

11

Šajos apstākļos J.S. nodokļu iestādē iesniedza lūgumu sniegt nodokļu nolēmumu, lai noteiktu, pirmkārt, vai viņš uzskatāms par PVN maksātāju saistībā ar zemesgabalu, kurus Valsts kase ir iegādājusies, lai veiktu ieguldījumus ceļu satiksmē, pārdošanu, un, otrkārt, vai par to saņemtajai kompensācijai jāpiemēro PVN. Tā uzskatīja, ka uz šiem jautājumiem bija jāsniedz negatīvas atbildes.

12

Nodokļu nolēmumā nodokļu iestāde norādīja, ka īpašumtiesību uz zemesgabaliem nodošana Valsts kasei ekspropriācijas ceļā, lai veiktu ieguldījumus ceļu satiksmē, jāuzskata par preču piegādi par atlīdzību, ko veic J.S. kā subjekts, kurš veic saimniecisku darbību PVN likuma 15. panta 2. punkta izpratnē, proti, kā PVN maksātājs.

13

J.S. apstrīdēja šo interpretāciju Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Vojevodistes administratīvā tiesa Varšavā, Polija), kas ar 2018. gada 15. oktobra spriedumu atcēla nodokļu nolēmumu. Pamatojumā šī tiesa uzsvēra, ka J.S. nav veicis nekādas darbības, lai pārdotu attiecīgos zemesgabalus, un ka to ekspropriācija izlemta neatkarīgi no viņa gribas. Tādējādi, pēc minētās tiesas domām, šī ekspropriācija nebija saistīta ar J.S. lauksaimniecisko darbību un tāpēc viņš nerīkojās kā PVN maksātājs, kad attiecīgie zemesgabali tika nodoti Valsts kasei.

14

Nodokļu iestāde par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija), it īpaši norādot, ka attiecīgo zemesgabalu iegāde ekspropriācijas ceļā ir saistīta ar J.S. veikto saimniecisko darbību, kas izpaužas kā minēto zemesgabalu izmantošana viņa lauksaimnieciskajā darbībā. Tādējādi tās ieskatā šī iegāde jāuzskata par preču piegādi par atlīdzību, kas apliekama ar PVN.

15

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tajā izskatāmā strīda risinājums ir atkarīgs no tā, vai īpašumtiesību uz nekustamo īpašumu nodošana Valsts kasei, lai būvētu valsts ceļus, jāuzskata par preču piegādi, ko īstenojis nodokļa maksātājs, kurš veic saimniecisku darbību, tāpēc ka šis nodokļa maksātājs minēto nekustamo īpašumu izmantojis savā lauksaimnieciskajā saimnieciskajā darbībā.

16

Pirmkārt, šī tiesa norāda, ka šajā gadījumā no šī strīda pamatā esošo faktu apraksta, kā konstatējusi nodokļu iestāde, neizriet, ka attiecīgie zemesgabali būtu nodoti J.S. īpašuma daļai, kas nav paredzēta lauku saimniecībai, jo šie zemesgabali vienmēr bijuši viņa uzņēmuma aktīvi.

17

Otrkārt, minētā tiesa atgādina, ka it īpaši no 2011. gada 15. septembra sprieduma Słaby u.c. (C‑180/10 un C‑181/10, EU:C:2011:589) izriet, ka tad, ja uzņēmējs veic aktīvas zemes pārdošanas darbības, kas ļauj to uzskatīt par komersantu, pārdotajām precēm jāpiemēro PVN. Tomēr tā norāda, ka šajā gadījumā J.S. nav veicis nekādas darbības, lai pārdotu minētos zemesgabalus. Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Polijas judikatūru tas vien, ka persona ir PVN maksātājs, nav nepieciešams nosacījums, lai darījums tiktu aplikts ar PVN, bet šajā nolūkā nepieciešams, lai tas būtu rīkojies kā PVN maksātājs saistībā ar konkrētu darījumu, kas attiecas uz konkrētā saimnieciskās darbības subjekta saimniecisko darbību. Tā norāda, ka šajā gadījumā J.S. nedarbojās zemes pārdošanas jomā, lai pārdotu attiecīgos zemesgabalus, un ka viņš neveica nekādu citu saimniecisko darbību kā vien lauksaimniecisko darbību, par kuru viņš bija PVN maksātājs.

18

Treškārt, šī tiesa uzsver, ka PVN netika piemērots, J.S. iegādājoties šos zemesgabalus, tāpēc šajā gadījumā PVN netika atskaitīts.

19

Šādos apstākļos Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [PVN direktīvas] 9. panta 1. punkta normas kopsakarā ar 14. panta 2. punkta a) apakšpunktu neliedz uzskatīt lauksaimnieku – kurš ir PVN maksātājs atbilstoši parastajam režīmam un kurš par atlīdzību nodod īpašuma tiesības uz zemes gabalu ekspropriācijas ceļā Valsts kasei saistībā ar zemesgabala lietošanas mērķa maiņu uz mērķiem, kas nav saistīti ar lauksaimniecību, – par nodokļa maksātāju, kam ir pienākums maksāt PVN par šo piegādi, tikai tādēļ, ka šis zemesgabals tika izmantots ar PVN apliekamai lauksaimniecības darbībai?”

Par prejudiciālo jautājumu

20

Ievadā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgu judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātajā sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūrā otrai minētajai jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas atļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (spriedums, 2023. gada 7. septembris, Groenland Poultry, C‑169/22, EU:C:2023:638, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Šajā gadījumā, ņemot vērā iesniedzējtiesas norādītos apstākļus, pamatlietas risinājums ir atkarīgs no tā, vai tāda lauksaimniecības zemesgabalu ekspropriācijas darbība kā pamatlietā aplūkotā, samaksājot kompensāciju šī zemesgabala sākotnējam īpašniekam, jāapliek ar PVN.

22

PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēti nosacījumi, kuriem jāatbilst preču piegādei, lai to varētu kvalificēt par darījumu, kas apliekams ar PVN.

23

Turklāt iesniedzējtiesa jautājumā atsaucas arī uz PVN direktīvas 9. panta 1. punktu, kurā definēti nodokļa maksātāja un saimnieciskās darbības jēdzieni. Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka jautājums par to, vai J.S. ir PVN maksātājs un vai viņš veic saimniecisku darbību, netiek apstrīdēts.

24

Tātad jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts, skatīti kopsakarā, jāinterpretē tādējādi, ka īpašumtiesību uz lauksaimniecības zemesgabaliem nodošanas ekspropriācijas ceļā darījums, samaksājot atlīdzību šī zemesgabala īpašniekam, apliekams ar PVN, ja šis īpašnieks ir lauksaimnieks, kas ir PVN maksātājs, pat ja viņš nenodarbojas ar zemes pārdošanu un nav veicis nekādas darbības šādas nodošanas nolūkā.

25

Šajā ziņā jānorāda, ka PVN direktīvā ir noteikta kopēja PVN sistēma, kas balstīta it īpaši uz darījumu, kas apliekami ar nodokli, vienotu definīciju (spriedums, 2018. gada 13. jūnijs, Gmina Wrocław, C‑665/16, EU:C:2018:431, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktam PVN uzliek preču piegādei, kuru par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds. Tātad jāpārbauda, vai šī sprieduma 24. punktā aprakstītie apstākļi gan atbilst jēdzienam “preču piegāde par atlīdzību”, gan jēdzienam “nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds”.

27

Pirmām kārtām, attiecībā uz jēdzienu “preču piegāde” PVN direktīvas 14. panta 1. punktā tas definēts kā tiesību nodošana rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam. Šīs direktīvas 14. panta 2. punkta a) apakšpunktā piebilsts, ka papildus šī panta 1. punktā minētajam darījumam par preču piegādi uzskata īpašumtiesību nodošanu par atlīdzību, ja to dara ar rīkojumu, ko izdevusi valsts pārvaldes iestāde vai kas izdots tās vārdā, vai arī pildot kādu likumu.

28

Šī panta 2. punkts salīdzinājumā ar tā 1. punktā ietverto vispārējo definīciju ir lex specialis, kura piemērošanas nosacījumiem ir autonoms raksturs salīdzinājumā ar šī 1. punkta piemērošanas nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 13. jūnijs, Gmina Wrocław, C‑665/16, EU:C:2018:431, 36. punkts, un 2021. gada 25. februāris, Gmina Wrocław (Lietošanas tiesību pārveide), C‑604/19, EU:C:2021:132, 55. punkts).

29

Tādējādi, lai “preču piegādi” kvalificētu PVN direktīvas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, jāizpilda trīs kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, jānotiek īpašumtiesību nodošanai. Otrkārt, šai nodošanai jābūt veiktai uz valsts pārvaldes iestādes vai tās vārdā izdota rīkojuma pamata vai arī pildot kādu likumu. Visbeidzot – jāsamaksā atlīdzība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 13. jūnijs, Gmina Wrocław, C‑665/16, EU:C:2018:431, 37. punkts, un 2021. gada 25. februāris, Gmina Wrocław (Lietošanas tiesību pārveide), C‑604/19, EU:C:2021:132, 56. punkts).

30

Šajā gadījumā, runājot par pirmajiem diviem iepriekšminētajiem nosacījumiem, atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm netiek apstrīdēts, ka, pirmkārt, pamatlietā aplūkotie lauksaimniecības zemesgabali ir kļuvuši par Valsts kases īpašumu un, otrkārt, ka šī īpašumtiesību nodošana izriet no vojevodas, kas ir valsts pārvaldes iestāde, 2017. gada 6. martā pieņemtā vienpusējā lēmuma.

31

Attiecībā uz trešo nosacījumu, kas noteikts PVN direktīvas 14. panta 2. punkta a) apakšpunktā, proti, nosacījumu par kompensācijas samaksu, Tiesa uzskatīja, ka, lai noteiktu, vai šis nosacījums ir izpildīts, vienīgi jāpierāda, ka attiecīgā atlīdzība ir tieši saistīta ar īpašuma nodošanu un ka tās samaksa ir faktiski notikusi (spriedums, 2021. gada 25. februāris, Gmina Wrocław (Lietošanas tiesību pārveide), C‑604/19, EU:C:2021:132, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkotā kompensācija ir tieši saistīta ar īpašumtiesību uz attiecīgo lauksaimniecības zemesgabalu nodošanu Valsts kasei. Tā kā šīs kompensācijas samaksa ir faktiski notikusi, un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai, attiecīgais darījums ir “preču piegāde” PVN direktīvas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

33

Attiecībā uz PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto nosacījumu par to, ka šī piegāde jāveic “par atlīdzību”, pietiek ar to, ka nodokļa maksātājs vienkārši saņēmis atlīdzību šīs direktīvas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, lai būtu izpildīts nosacījums par darījumu par atlīdzību šīs pēdējās minētās tiesību normas piemērošanas nolūkā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. jūnijs, Gmina Wrocław, C‑665/16, EU:C:2018:431, 44. punkts).

34

Otrām kārtām, attiecībā uz PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietverto jēdzienu “nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds”, lai gan J.S. ir reģistrēts kā PVN maksātājs, iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai viņš šajā statusā ir rīkojies, nododot īpašumtiesības uz attiecīgajiem lauksaimniecības zemesgabaliem. Šajā kontekstā tā uzsver, ka viņš neveica nekādu zemesgabalu pārdošanas saimniecisko darbību un arī neveica nekādas darbības šo zemesgabalu pārdošanai.

35

Šajā ziņā svarīgi norādīt, ka nodokļa maksātājs PVN direktīvas 9. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē principā rīkojas šajā statusā tikai tad, ja viņš rīkojas savas saimnieciskās darbības ietvaros (spriedums, 2018. gada 13. jūnijs, Polfarmex, C‑421/17, EU:C:2018:432, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Šis pēdējais kritērijs ir izpildīts, ja nodokļa maksātājs nodod īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu, kas tiek izmantots šai saimnieciskajai darbībai plašā nozīmē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. jūnijs, Polfarmex, C‑421/17, EU:C:2018:432, 42. punkts).

36

Savukārt nodokļa maksātājs, kas veic darījumu privātā statusā, nerīkojas kā nodokļa maksātājs. Tādējādi PVN neattiecas uz darbību, ko nodokļa maksātājs veic privāti (spriedumi, 1995. gada 4. oktobris, Armbrecht, C‑291/92, EU:C:1995:304, 17. un 18. punkts, kā arī 2001. gada 8. marts, Bakcsi, C‑415/98, EU:C:2001:136, 24. punkts).

37

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka, pēc nodokļu iestādes domām, attiecīgie lauksaimniecības zemesgabali dienā, kad tie tika nodoti Valsts kasei, bija J.S. uzņēmuma aktīvi.

38

No tā izriet, ka J.S., kurš ir PVN maksātājs savas lauksaimnieciskās darbības dēļ, ir rīkojies kā nodokļa maksātājs, nododot īpašumtiesības uz lauksaimniecības zemesgabaliem, kas tiek izmantoti viņa saimnieciskajai darbībai, pat ja viņš neveic nekādu zemes pārdošanas darbību un šajā nolūkā nav veicis nekādus pasākumus.

39

Šajā ziņā jāpiebilst, ka nosacījums, kura mērķis ir prasīt nodokļa maksātājam aktīvi rīkoties, arī nebūtu saderīgs ar PVN direktīvas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta lietderīgo iedarbību, jo šajā normā principā ir atsauce uz īpašuma nodošanu pēc valsts pārvaldes iestādes vai tās vārdā izdota rīkojuma vai saskaņā ar likumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. februāris, Gmina Wrocław (Lietošanas tiesību pārveide), C‑604/19, EU:C:2021:132, 75. punkts).

40

Gadījumā, ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka J.S. ir veicis pamatlietā aplūkoto darījumu, pārvaldot to viņa īpašuma daļu, kas nav nodota lauksaimniecībai, būtu jāuzskata, ka viņš nav rīkojies kā nodokļa maksātājs un ka minētais darījums nav apliekams ar PVN.

41

Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts, skatīti kopsakarā, jāinterpretē tādējādi, ka īpašumtiesību uz lauksaimniecības zemesgabaliem nodošanas ekspropriācijas ceļā darījums, samaksājot kompensāciju šī zemesgabala īpašniekam, apliekams ar PVN, ja šis īpašnieks ir lauksaimnieks, kas ir PVN maksātājs, un rīkojas kā tāds, pat ja viņš nenodarbojas ar zemes pārdošanu un nav veicis nekādas darbības, kuras vērstas uz šādu nodošanu.

Par tiesāšanās izdevumiem

42

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

 

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts, skatīti kopsakarā,

 

jāinterpretē tādējādi, ka

 

īpašumtiesību uz lauksaimniecības zemesgabaliem nodošanas ekspropriācijas ceļā darījums, samaksājot kompensāciju šī zemesgabala īpašniekam, apliekams ar PVN, ja šis īpašnieks ir lauksaimnieks, kas ir pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātājs, un rīkojas kā tāds, pat ja viņš nenodarbojas ar zemes pārdošanu un nav veicis nekādas darbības, kuras vērstas uz šādu nodošanu.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – poļu.

( i ) Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.

Top