Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2009. gada 15. decembra spriedumu lietā T-156/04 Électricité de France (EDF)/Komisija 2010. gada 8. martā iesniedza Eiropas Komisija

(Lieta C-124/10 P)

(2010/C 161/23)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji — E. Gippini Fournier, B. Stromsky un D. Grespan)

Pārējie lietas dalībnieki: Électricité de France (EDF), Francijas Republika un Iberdrola SA

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Eiropas Komisija savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza divus pamatus.

Ar pirmo pamatu tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa sagrozījusi lietas pamatā esošos faktus. Pretēji pārsūdzētajā spriedumā norādītajam Francijas Republika nevis nodokļu kredītu iekļāva kapitālā, bet gan vienkārši piešķīra EDF atbalstu atbrīvojuma no sabiedrības ienākuma nodokļa formā. EDF rekapitalizācija kā tāda apstrīdētajā lēmumā nav tikusi uzskatīta par valsts atbalstu, un Komisija par tādu kvalificēja vienīgi tās fiskālo ietekmi.

Ar savu otro pamatu, ko veido četras daļas, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama Francijas valdības darbības šajā lietā par tirgus ekonomikā pieredzējuša privātā ieguldītāja rīcību.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru atšķirība starp valsti kā akcionāru un valsti kā valsts varas īstenotāju galvenokārt ir atkarīga no valsts īstenotā mērķa — kas šajā gadījumā ir EDF rekapitalizācija —, un nevis no objektīviem un pārbaudāmiem pieradījumiem. Pirmkārt, Tiesa atkārtoti it atgādinājusi, ka EKL 87. panta 1. punkts neparedz atšķirības atkarībā no valsts iejaukšanās iemesliem un mērķiem. Otrkārt, kritērijs par valsts nodomu ir īpaši nepiemērots, lai novērtētu valsts atbalsta pastāvēšanu, jo šāds kritērijs pēc sava rakstura ir subjektīvs un pakļauts interpretācijai.

Otrkārt, Komisija Vispārējai tiesai pārmet, ka tā savu analīzi nav balstījusi uz salīdzinošu izpēti par, pirmkārt, rīcību, kādu līdzīgos apstākļos būtu izvēlējies pieredzējis privātais ieguldītājs bez privilēģijām, un, otrkārt, ar savām valsts varas privilēģijām apveltītās Francijas valsts rīcību šajā lietā.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes pret valsts un privātiem uzņēmumiem princips, tādejādi pieļaujot labvēlīgāku nodokļu attieksmi pret valsti, tostarp attiecībā uz sabiedrībām, kurās valsts nav vienīgais akcionārs.

Visbeidzot, pēc Komisijas domām, Vispārējā tiesa nav ievērojusi noteikumus par pierādīšanas pienākuma sadali attiecībā uz tirgus ekonomikā pieredzējuša privātā ieguldītāja principa piemērojamību, un ir ņēmusi vērā pēc atceltā lēmuma pieņemšanas notikušus faktus.