–

Fallimento Traghetti del Mediterraneo SpA vārdā – M. Contaldi, P. Canepa, V. Roppo un S. Sardano, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. De Bellis, avvocato dello Stato,

–

Francijas valdības vārdā – J. Bousin, kā arī P. Dodeller, D. Colas un R. Coesme, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Stancanelli un D. Recchia, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 1. panta b) punkta iv) un v) apakšpunkta, EEK līguma 93. panta 3. punkta (pēc grozījumiem EK līguma 88. panta 3. punkts, tagad LESD 108. panta 3. punkts), kā arī tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principu interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Presidenza del Consiglio dei Ministri (Ministru padomes prezidentūra, Itālija) un Fallimento Traghetti del Mediterraneo SpA (turpmāk tekstā – “FTDM”) par prasību atlīdzināt zaudējumus, ko šī sabiedrība esot cietusi Tirrenia di Navigazione SpA (turpmāk tekstā – Tirrenia”), FTDM konkurējošā uzņēmuma, no 1976. līdz 1980. gadam piešķirto subsīdiju dēļ.

3

Regulas Nr. 659/1999 1. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā regulā:

[..]

[..].”

4

Šīs regulas 15. pantā “Noilguma periods” ir noteikts:

“1.   Uz Komisijas tiesībām atgūt atbalstu attiecas desmit gadu noilguma periods.

2.   Noilguma periods sākas dienā, kad nelikumīgais atbalsts piešķirts saņēmējam vai nu kā individuāls atbalsts, vai kā atbalsts saskaņā ar atbalsta shēmu. Visas darbības attiecībā uz nelikumīgu atbalstu, kuras veic Komisija vai dalībvalsts pēc Komisijas lūguma, pārtrauc noilguma periodu. Pēc katra pārtraukuma noilgums sākas no jauna. Noilguma periodu pārtrauc uz laiku, kamēr Komisijas lēmumu izskata Eiropas Kopienu Tiesas procesā.

3.   Jebkāds atbalsts, attiecībā uz kuru ir beidzies noilguma periods, uzskatāms par pastāvošu atbalstu.”

5

Subsīdijas pamatlietā tika piešķirtas Tirrenia, FTDM konkurējošam navigācijas uzņēmumam, saskaņā ar legge n. 684 – Ristrutturazione dei servizi marittimi di preminente interesse nazionale (1974. gada 20. decembra Likums Nr. 684 par kuģniecības pakalpojumu, kuriem ir būtiska valsts nozīme, reorganizāciju) (1974. gada 24. decembraGURI Nr. 336, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 684”).

6

Likuma Nr. 684 7. pantā ir paredzēts:

“Jūras tirdzniecības lietu ministram ir tiesības piešķirt subsīdijas, kas paredzētas iepriekš minētajā pantā noteikto pakalpojumu sniegšanai, noslēdzot ikgadējās ad hoc vienošanās, saskaņojot ar finanšu ministru un valsts dalības ministru.

Iepriekš minētajā daļā norādītajām subsīdijām trīs gadu laikā ir jānodrošina pakalpojumu pārvaldība finansiālā līdzsvara apstākļos. Vispirms šīs subsīdijas tiek iepriekš noteiktas, pamatojoties uz neto ieņēmumiem, ieguldījumu amortizāciju, darbības izdevumiem, organizatoriskajām izmaksām un finansiālajiem izdevumiem.

[..]”

7

Likuma Nr. 684 8. pantā ir noteikts:

“Satiksmes pakalpojumiem ar lielajām un mazajām salām, kas norādīti 1. panta c) punktā, kā arī iespējamiem tehniski un saimnieciski nepieciešamiem pagarinājumiem jāgarantē to prasību izpilde, kuras saistītas ar attiecīgo reģionu, it īpaši Mecodžorno [Mezzogiorno] [reģiona], ekonomisko un sociālo attīstību.

Līdz ar to jūras tirdzniecības lietu ministram ir tiesības piešķirt subsīdijas minēto pakalpojumu sniegšanai, noslēdzot ad hoc vienošanos uz 20 gadiem, saskaņojot ar finanšu ministru un valsts dalības ministru.”

8

Atbilstoši Likuma Nr. 684 9. pantam:

“Iepriekš minētajā pantā paredzētajā vienošanās jānorāda:

Katru gadu pirms 30. jūnija tiek veikta attiecīgajā gadā izmaksājamo subsīdiju pielāgošana, ja iepriekšējā gadā vismaz vienā no vienošanās dokumentā norādītajām saimnieciskajām norādēm ir bijuši grozījumi, kuri pārsniedz divdesmito daļu no vērtības, kura attiecībā uz to pašu posteni tika ņemta vērā, nosakot iepriekšējās subsīdijas.”

9

Likuma Nr. 684 18. pantā ir noteikts:

“Finanšu slogs, kas rodas, piemērojot šo likumu, tiek segts līdz 93 miljardiem ITL no fondiem, kuri jau ietverti 1975. finanšu gadam ieplānoto Jūras tirdzniecības ministrijas izdevumu apkopojuma 3061. nodaļā, un fondiem, kas atbilstošajās nodaļās tiks paredzēti turpmākajiem finanšu gadiem.”

10

Likuma Nr. 684 19. pantā ir paredzēts:

“Līdz dienai, kad šajā likumā paredzētās vienošanās tiek apstiprinātas, jūras tirdzniecības lietu ministrs, vienojoties ar finanšu ministru, izmaksā atliktus ikmēneša maksājumus avansā, kuru kopējais apmērs nepārsniedz [deviņdesmit] procentus no kopējās summas, kas norādīta 18. pantā.”

11

Itālijas Republikas prezidenta 1979. gada 1. jūnija Dekrēta Nr. 501 (1979. gada 18. oktobraGURI Nr. 285), kas tika pieņemts, lai īstenotu Likumu Nr. 684, 7. pantā ir noteikts, ka minētā likuma 19. pantā minētie avansi sabiedrībām, kas sniedz pakalpojumus, kuriem ir būtiska valsts nozīme, tiek izmaksāti līdz brīdim, kad Corte dei conti (Revīzijas palāta, Itālija) iereģistrē aktus, ka ir noslēgtas jaunas vienošanās.

12

Kā izriet no 2006. gada 13. jūnija sprieduma Traghetti del Mediterraneo (C‑173/03, EU:C:2006:391) un 2010. gada 10. jūnija sprieduma Fallimento Traghetti del Mediterraneo (C‑140/09, EU:C:2010:335), FTDM un Tirrenia ir divi jūras transporta uzņēmumi, kas 20. gs. 70. gados nodrošināja regulāru jūras satiksmi starp Itālijas kontinentālo daļu un Sardīnijas salu un Sicīlijas salu.

13

1981. gadā FTDM pret Tirrenia cēla prasību Tribunale di Napoli (Neapoles tiesa, Itālija), lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas tai esot nodarīts saistībā ar šīs sabiedrības īstenoto zemo cenu politiku no 1976. līdz 1980. gadam. FTDM norādīja, ka Tirrenia esot ļaunprātīgi izmantojis savu dominējošo stāvokli konkrētajā tirgū, īstenojot par faktiskajām izmaksām daudz zemākus tarifus, izmantodams valsts subsīdijas, kas tika izmaksātas, pārkāpjot Savienības tiesības.

14

FTDM prasība tomēr tika noraidīta ar Tribunale di Napoli (Neapoles tiesa) 1993. gada 26. maija spriedumu, kas tika apstiprināts ar Corte d’appello di Napoli (Neapoles apelācijas tiesa, Itālija) 1996. gada 13. decembra spriedumu.

15

FTDM, kas starplaikā bija kļuvusi par likvidējamu sabiedrību, maksātnespējas administratora iesniegtā apelācijas sūdzība tika noraidīta ar Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) 2000. gada 19. aprīļa spriedumu, ar kuru sūdzības iesniedzējai konkrēti tika atteikts uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus par Likuma Nr. 684 saderību ar Savienības tiesībām, pamatojoties uz to, ka tiesu, kuras lietu izskatīja pēc būtības, noteiktajā risinājumā esot ievērotas atbilstošās normas un tas esot atbilstošs Tiesas judikatūrai.

16

Ar 2002. gada 15. aprīļa pieteikumu FTDM maksātnespējas administrators cēla prasību Tribunale di Genova (Dženovas tiesa, Itālija) pret Itālijas valsti, lai šo valsti sauktu pie atbildības no dažādiem aspektiem: pildot likumdevēja funkciju, par to, ka tā atbilstoši Likumam Nr. 684 ir piešķīrusi atbalstu, kas nav saderīgs ar EKK līgumu, pildot tiesas funkciju, ka tā ar Corte di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) 2000. gada 19. aprīļa nolēmumu nav izpildījusi pienākumu vērsties Tiesā, uzdodot prejudiciālus jautājumus par Likuma Nr. 684 atbilstību Savienības tiesībām, un, visbeidzot, pildot pārvaldes funkciju, par to, ka tā nav informējusi Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) par pārkāpuma procedūras uzsākšanu Eiropas Komisijā attiecībā uz šo likumu, tādējādi neizpildot pienākumu lojāli sadarboties ar Eiropas iestādēm.

17

Ar savu prasību FTDM lūdz piespriest Itālijas valstij tai samaksāt summu 9240000 EUR apmērā kā zaudējumu atlīdzību.

18

Tribunale di Genova (Dženovas tiesa) 2003. gada 14. aprīli iesniedza Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Saistībā ar to tika pasludināts 2006. gada 13. jūnija spriedums Traghetti del Mediterraneo (C‑173/03, EU:C:2006:391).

19

Pēc šī sprieduma pasludināšanas Tribunale di Genova (Dženovas tiesa) ar 2009. gada 27. februāra spriedumu konstatēja “valsts tiesas prettiesisku rīcības” un ar atsevišķu rīkojumu noteica lietas turpmāku izskatīšanu, lai tiktu pieņemts nolēmums attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzību, kas izriet no šīs prettiesiskās rīcības. Šajā minētā procesa stadijā, uzdodot jautājumus saistībā ar Savienības tiesību par valsts atbalstu interpretāciju, tā atkārtoti vērsās Tiesā.

20

2010. gada 10. jūnija spriedumā Fallimento Traghetti del Mediterraneo (C‑140/09, EU:C:2010:335) Tiesa nosprieda, ka “Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka subsīdijas, kuras pamata lietu raksturojošos apstākļos tikušas izmaksātas saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta samaksa avansā pirms vienošanās apstiprināšanas, ir valsts atbalsts, ja šīs subsīdijas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļo vai rada draudus izkropļot konkurenci, kas ir jāpārbauda valsts tiesai.”

21

Tribunale di Genova (Dženovas tiesa) ar 2012. gada 30. jūlija spriedumu piesprieda Ministru padomes prezidentūrai samaksāt FTDM summu 2330355,78 EUR apmērā, to palielinot saskaņā ar naudas vērtības pārvērtēšanu un tai pieskaitot likumīgos procentus, kā atlīdzību par kaitējumu, kas nodarīts valsts prettiesiskās rīcības dēļ, pildot savu tiesas funkciju.

22

Sākotnēji Ministru padomes prezidentūra un pēc tam FTDM par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību.

23

Corte d’appello di Genova (Dženovas apelācijas tiesa, Itālija) ar 2014. gada 24. jūlija spriedumu atcēla minēto spriedumu un izlēma lietu pēc būtības.

24

Šī tiesa, vienlaikus noraidot FTDM prasījumus atlīdzināt zaudējumus, pamatojoties uz Itālijas valsts atbildību, pildīdama savas tiesas un pārvaldes funkcijas, apmierināja prasību, pamatojoties uz šīs dalībvalsts atbildību, pildīdama likumdevēja funkciju, saistībā ar to, ka Itālijas Parlaments bija pieņēmis Likumu Nr. 684. Līdz ar to tā piesprieda minētajai valstij samaksāt FTDM summu 2330355,78 EUR apmērā, to palielinot saskaņā ar naudas vērtības pārvērtēšanu un tai pieskaitot likumīgos procentus, par kaitējumu, kas esot nodarīts šai sabiedrībai.

25

Corte di appello di Genova (Dženovas apelācijas tiesa) it īpaši uzskatīja, ka Tirrenia piešķirtās subsīdijas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo “ar ģeogrāfisko tuvumu saistītu iemeslu dēļ Tirrenia apkalpotos maršrutus varētu izmantot citu dalībvalstu, it īpaši [Spānijas Karalistes] un [Francijas Republikas], kas tomēr salīdzinājumā ar pirmo minēto atrastos neizdevīgākos apstākļos, transportlīdzekļi”.

26

Turklāt šī tiesa uzskatīja, ka to, ka Tirrenia apkalpotajos maršrutos piedalās arī citu dalībvalstu uzņēmumi, ir konstatējusi Komisija savā 2001. gada 21. jūnija Lēmumā 2001/851/EEK par Itālijas sniegto valsts atbalstu jūras kompānijai Tirrenia di Navigazione (OV 2001, L 318, 9. lpp.).

27

Turklāt minētā tiesa konstatēja, ka, ņemot vērā attiecīgajos gados izmaksāto subsīdiju lielo summu, proti, aptuveni 400 miljardu ITL, un to, ka Tirrenia darbojās arī starptautiskajā satiksmē, attiecībā uz šīm subsīdijām esot arī piemērojama tā saukto šķērssubsīdiju aizliegtā shēma.

28

Šādos apstākļos Corte d’appello di Genova (Dženovas apelācijas tiesa) uzskatīja, ka subsīdijas pamatlietā, ciktāl tās nepastāvēja pirms EEK līguma stāšanās spēkā, bija jāuzskata par jaunu atbalstu, uz kuru ir attiecināms paziņošanas pienākums atbilstoši EEK līguma 93. panta 3. punktam, kas nozīmē, ka bez šādas paziņošanas ir izdarīts Savienības tiesību pārkāpums.

29

Ministru padomes prezidentūra iesniedza par šo spriedumu kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, it īpaši apgalvojot, ka Tirrenia piešķirtās subsīdijas esot kļūdaini kvalificētas par jaunu atbalstu, nevis pastāvošu atbalstu.

30

Iesniedzējtiesa vispirms norāda, ka, lai tādu valsts atbalstu kā pamatlietā, kas piešķirts neliberalizēta tirgus kontekstā, juridiski kvalificētu vai nu par pastāvošu atbalstu, vai par jaunu atbalstu, ir jāizvērtē Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkta piemērojamība ratione temporis, kā arī tā piemērošanas joma.

31

Turpinot šī tiesa uzsver vienas no konkrētā tirgus iezīmēm, proti, tā liberalizācijas neesamības, svarīgumu. Tādējādi tā uzskata, ka 2000. gada 15. jūnija sprieduma Alzetta u.c./Komisija (T‑298/97, T‑312/97, T‑313/97, T‑315/97, no T‑600/97 līdz T‑607/97, T‑1/98, no T‑3/98 līdz T‑6/98 un T‑23/98, EU:T:2000:151) 143. punktā Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa ir noteikusi principu, saskaņā ar kuru tāda valsts atbalsta shēma, kas izveidota konkurencei sākotnēji slēgtā tirgū, šī tirgus liberalizācijas ietvaros ir uzskatāma par jau pastāvošu atbalsta shēmu, un piebilst, ka Tiesa šo principu ir apstiprinājusi 2004. gada 29. aprīļa sprieduma Itālija/Komisija (C‑298/00 P, EU:C:2004:240) 66.–69. punktā. Tādējādi, lai pamatlietā aplūkotās subsīdijas juridiski kvalificētu vai nu par pastāvošu atbalstu, vai par jaunu atbalstu, esot jāizvērtē arī minētā principa piemērošanas joma.

32

Iesniedzējtiesa tomēr arī norāda, ka no virknes lietu attiecībā uz Gruppo Tirrenia di Navigazione uzņēmumiem, kurās tika pasludināts Tiesas 2005. gada 10. maija spriedums Itālija/Komisija (C‑400/99, EU:C:2005:275) un Vispārējās tiesas 2007. gada 20. jūnija spriedums Tirrenia di Navigazione u.c./Komisija (T‑246/99, nav publicēts EU:T:2007:186) un 2009. gada 4. marta spriedums Tirrenia di Navigazione u.c./Komisija (T‑265/04, T‑292/04 un T‑504/04, nav publicēts, EU:T:2009:48), izriet, ka tam, ka jūras kabotāžas tirgus formāli nebija liberalizēts, nav nozīmes, lai konkrētus šajās lietās aplūkotos valsts pasākumus kvalificētu par jaunu atbalstu.

33

Visbeidzot iesniedzējtiesai rodas šaubas par Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta iv) apakšpunkta, skatot to kopsakarā ar šīs regulas 15. pantu, piemērojamību subsīdijām, kas piešķirtas pirms šīs pašas regulas stāšanās spēkā. Šī tiesa uzskata, ka no 2015. gada 16. aprīļa sprieduma Trapeza Eurobank Ergasias (C‑690/13, EU:C:2015:235) izriet, ka šīs regulas normas varētu būt piemērojamas faktiem, kuri notikuši, pirms tā pati ir stājusies spēkā.

34

Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tādas subsīdijas kā pamatlietā, kas uzņēmumam tika piešķirtas pirms attiecīgā tirgus liberalizācijas, var tikt kvalificētas par pastāvošu atbalstu tikai tādēļ, ka minētais tirgus to piešķiršanas brīdi formāli nebija liberalizēts.

36

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts pasākuma kvalificēšanai par “valsts atbalstu” tiek prasīta visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpilde. Pirmkārt, to piešķir valsts vai no valsts līdzekļiem. Otrkārt, tam jābūt tādam, lai ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīvas priekšrocības tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai tiek radīti draudi to izkropļot (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 53. punkts).

37

Ņemot to vērā, tādā lietā kā pamatlietā, kurā attiecīgais tirgus vēl nebija formāli atvērts konkurencei, ir jāpārbauda, vai attiecīgās subsīdijas to piešķiršanas brīdī bija valsts atbalsts, jo tās atbilda nosacījumam par tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu un konkurences izkropļošanu.

38

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan ir taisnība, ka valsts atbalsts principā var tikt uzskatīts par pastāvošu, jo var tikt konstatēts, ka tas neveidoja valsts atbalstu tā ieviešanas brīdī it īpaši tādēļ, ka attiecīgais tirgus nebija liberalizēts, Tiesa jau ir nospriedusi, ka šādas liberalizācijas neesamība obligāti neizslēdz to, ka valsts atbalsts var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un ka tas izkropļo vai draud izkropļot konkurenci (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 10. jūnijs, Fallimento Traghetti del Mediterraneo, C‑140/09, EU:C:2010:335, 49. punkts).

39

Valsts atbalsts var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot vai draudēt izkropļot konkurenci pat tad, ja attiecīgais tirgus ir tikai daļēji atvērts konkurencei.

40

Pietiek, ka valsts pasākuma īstenošanas brīdī attiecīgajā tirgū pastāv efektīvas konkurences stāvoklis, lai valsts intervence vai valsts līdzekļu izmantošana varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot vai draudēt izkropļot konkurenci.

41

Šajā gadījumā, kā norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 67. punktā, apstāklis, ka pamatlietā aplūkotais jūras kabotāžas tirgus ar normatīvajiem aktiem ir ticis liberalizēts tikai pēc strīdīgo subsīdiju izmaksāšanas, neļauj izslēgt, ka pirms šīs liberalizācijas tās veidoja valsts atbalstu, kas atbilst iepriekš šī sprieduma 36. punktā atgādinātajiem nosacījumiem.

42

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā arī tas izriet no 2010. gada 10. jūnija sprieduma Fallimento Traghetti del Mediterraneo (C‑140/09, EU:C:2010:335) 50. punkta, ka nevar tikt izslēgts, pirmkārt, ka Tirrenia ir konkurējis ar citu dalībvalstu uzņēmumiem attiecīgajās iekšējās līnijās un, otrkārt, ka tas ir bijis konkurences situācijā ar šādiem uzņēmumiem starptautiskajās līnijās un ka, nepastāvot atsevišķiem grāmatvedības datiem par šīm dažādām darbībām, ir bijis šķērssubsīdiju risks, proti, risks, ka no kabotāžas, par ko iegūtas subsīdijas pamata lietā, gūtos ienākumus tas ir izmantojis veiktajās darbībās minētajās starptautiskajās līnijās.

43

Tādējādi no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka, lai arī attiecīgais tirgus nebija formāli liberalizēts, šķiet, ka šis tirgus pamatlietas faktu rašanās laikā bija konkurētspējīgs tirgus un ka Tirrenia piešķirtās subsīdijas varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot vai draudēt izkropļot konkurenci.

44

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka, tā kā uz subsīdijām pamatlietā to piešķiršanas brīdī attiecās “valsts atbalsta” jēdziens tādēļ, ka tās atbilda visiem šajā ziņā nepieciešamajiem kritērijiem, it īpaši tādēļ, ka tās varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot vai draudēt izkropļot konkurenci, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, šos pasākumus principā nevar kvalificēt par pastāvošu atbalstu tikai tādēļ, ka attiecīgais tirgus nebija formāli liberalizēts.

45

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka tādas subsīdijas, kas uzņēmumam tika piešķirtas pirms attiecīgā tirgus liberalizācijas, kā pamatlietā nevar tikt kvalificētas par pastāvošu atbalstu tikai tādēļ, ka minētais tirgus to piešķiršanas brīdī nebija formāli liberalizēts, ciktāl šīs subsīdijas varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot vai draudēt izkropļot konkurenci, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

46

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai tādā situācijā kā pamatlietā, lai aplūkotās subsīdijas varētu kvalificēt par pastāvošu vai jaunu atbalstu, ir jāpiemēro Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta iv) apakšpunkts vai arī ir jāpamatojas uz tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principiem.

47

Vispirms attiecībā uz šīs regulas 1. panta b) punkta iv) apakšpunkta piemērošanu tādā situācijā kā pamatlietā, pirmkārt, ir jānorāda, ka šajā tiesību normā minētais jēdziens “pastāvošs atbalsts”, šķiet, ir cieši saistīts ar Komisijas lomu, kā arī īpašajām funkcijām un pilnvarām, kas tai piešķirtas valsts atbalstu kontroles sistēmā.

48

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar minēto tiesību normu pastāvošs atbalsts ir atbalsts, ko uzskata par pastāvošu atbalstu saskaņā ar Regula Nr. 659/1999 15. pantu.

49

Atbilstoši šīs regulas 15. panta 3. punktam jebkāds atbalsts, attiecībā uz kuru ir beidzies desmit gadu noilguma periods, ir uzskatāms par pastāvošu atbalstu.

50

Savukārt minētās regulas 15. panta 2. punktā ir paredzēts, ka visas darbības attiecībā uz nelikumīgu atbalstu, kuras veic Komisija vai dalībvalsts pēc Komisijas lūguma, pārtrauc noilguma periodu un pēc katra pārtraukuma noilgums sākas no jauna.

51

No šo tiesību normu formulējuma izriet, ka atbalsta kvalificēšana par pastāvošu valsts atbalstu šīs pašas regulas 1. panta b) punkta iv) apakšpunkta izpratnē principā ir atkarīga no jautājuma, vai Komisija attiecībā uz konkrēto atbalstu ir vai nav veikusi pasākumus līdz noilguma perioda beigām.

52

Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punktu Komisijas pilnvarām valsts atbalsta atgūšanas jomā ir piemērojams desmit gadu noilguma periods.

53

Otrkārt, ir jānorāda, ka valsts atbalstu kontroles sistēmā valsts tiesām ir īpaša loma un zināms neatkarības līmenis attiecībā uz Komisiju, it īpaši, kad tajās ir iesniegta prasība par zaudējumu atlīdzību, nepastāvot Komisijas lēmumam.

54

Šajā ziņā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šīs kontroles sistēmas īstenošana ir, pirmkārt, Komisijas un, otrkārt, valsts tiesu ziņā un to attiecīgās lomas ir viena otru papildinošas, bet atšķirīgas (spriedums, 2013. gada 21. novembris, Deutsche Lufthansa, C‑284/12, EU:C:2013:755, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Konkrētāk, atbalsta pasākumu saderības ar kopējo tirgu izvērtēšana ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē, kuras darbību kontrolē Savienības tiesas, taču valstu tiesas rūpējas, lai tiktu nodrošināta indivīdu tiesību aizsardzība gadījumos, kad nav izpildīts EEK līguma 93. panta 3. punktā paredzētais pienākums iepriekš paziņot par valsts atbalstu Komisijai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 5. oktobris, Transalpine Ölleitung in Österreich, C‑368/04, EU:C:2006:644, 38. punkts).

56

Pildot savu uzdevumu, valsts tiesām var nākties apmierināt prasības par tādu zaudējumu atlīdzību, kas atbalsta saņēmēja konkurentiem radušies nelikumīga valsts atbalsta dēļ.

57

Kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 82. un 84. punktā, šādās prasībās par zaudējumu atlīdzību šīm tiesām, pildot savus pienākumus aizsargāt indivīdu tiesības, ir zināma neatkarība attiecībā pret Komisijas iejaukšanos, jo iespēja pieprasīt zaudējumu atlīdzību principā ir neatkarīga no jebkuras paralēlas izmeklēšanas procedūras, ko veic Komisija saistībā ar attiecīgo atbalstu.

58

Šajā ziņā no pastāvīgās Tiesas judikatūras izriet, ka tas, ka Komisija ir uzsākusi formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz valsts atbalstu, nevar atbrīvot valsts tiesas no to pienākuma aizsargāt indivīdu tiesības gadījumā, ja, iespējams, ir pārkāpts EEK līguma 93. panta 3. punkts (spriedums, 2013. gada 21. novembris, Deutsche Lufthansa, C‑284/12, EU:C:2013:755, 32. punkts).

59

Tāpat attiecībā uz valsts tiesu neatkarības līmeni ir jāatgādina, ka Komisijas lēmums, kurā nepaziņots atbalsts ir atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu, a posteriori nepadara par likumīgiem īstenošanas aktus, kas nav spēkā tādēļ, ka tie ir pieņemti, neievērojot šajā normā noteikto aizliegumu, pretējā gadījumā būtu aizskarta EEK līguma 93. panta 3. punkta tiešā iedarbība un nebūtu ievērotas indivīdu intereses, kuru aizsardzība ir minēto tiesu uzdevums. Jebkāda citāda interpretācija izraisītu to, ka attiecīgajai dalībvalstij būtu izdevīgi neievērot minēto tiesību normu un šī norma zaudētu savu lietderīgo iedarbību (spriedums, 2006. gada 5. oktobris, Transalpine Ölleitung in Österreich, C‑368/04, EU:C:2006:644, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Tādējādi, ja prasītājs valsts tiesā var pierādīt, ka viņam ir nodarīts kaitējums, kas radīts ar priekšlaicīgu atbalsta īstenošanu un, konkrētāk, ar nelikumīgu laikā ierobežotu priekšrocību, ko no tā ir guvis saņēmējs, prasība par zaudējumu atlīdzību var tikt apmierināta, pat ja brīdī, kad valsts tiesa lemj par prasību, Komisija attiecīgo atbalstu jau būtu apstiprinājusi.

61

No iepriekš šī sprieduma 47.–60. punktā minētajiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā valsts tiesu lomu valsts atbalstu kontroles sistēmā, kā arī to neatkarības līmeni attiecībā pret Komisiju, it īpaši, kad tajās ir iesniegta prasība par zaudējumu atlīdzību, nepastāvot Komisijas lēmumam, ir jāuzskata, kā arī to norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 91. punktā, ka Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punktā paredzētā desmit gadu noilguma perioda izbeigšanās tikai ierobežo laikā Komisijas pilnvaras attiecībā uz nelikumīga atbalsta atgūšanu.

62

Līdz ar to Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punktā paredzētā desmit gadu noilguma perioda izbeigšanās sekas nevar būt tādas, ka nelikumīgs valsts atbalsts tiek atzīts par likumīgu ar atpakaļejošu spēku tikai tādēļ, ka tas kļūst par pastāvošu atbalstu 1. panta b) punkta v) apakšpunkta izpratnē un ka pēc tam prasībai par zaudējumu atlīdzību, ko pret attiecīgo dalībvalsti cēluši indivīdi un konkurenti, kurus skāris piešķirtais nelikumīgais atbalsts, tiktu atņemts jebkāds juridiskais pamatojums.

63

Jebkāda citāda interpretācija nozīmētu, ka tiek samazināts pienākuma paziņot par atbalsta pasākumiem, kas ir uzlikts dalībvalstīm, apjoms, un tādējādi EEK līguma 93. panta 3. punktam tiktu atņemta tā lietderīgā iedarbība it īpaši tādēļ, ka šajā tiesību normā nav nevienas atsauces uz Komisijas lomu un īpašajiem uzdevumiem un pilnvarām.

64

Attiecībā uz iesniedzējtiesas šaubām, kas izriet no 2015. gada 16. aprīļa sprieduma Trapeza Eurobank Ergasias (C‑690/13, EU:C:2015:235), par Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta iv) apakšpunkta piemērošanu, lai subsīdijas pamatlietā kvalificētu par pastāvošu atbalstu vai jaunu atbalstu, ir jāuzsver, kā arī ģenerāladvokāts to norādījis secinājumu 102. punktā, ka lieta, kurā tika taisīts minētais spriedums, attiecās nevis uz prasību par zaudējumu atlīdzību, bet gan uz jautājumu, vai valsts tiesību normas, ar kurām bija ieviestas privilēģijas, kas, iespējams, nav saderīgas ar Savienības tiesību noteikumiem valsts atbalsta jomā, bija vai nebija jāpaziņo EK līguma 88. panta 3. punkta izpratnē, un apstiprinošas atbildes gadījumā, vai šīs tiesību normas bija jāatstāj nepiemērotas.

65

Tādējādi, pamatojoties uz šo judikatūru, nevar uzskatīt, ka Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta iv) apakšpunktā ietvertā “pastāvoša atbalsta” jēdziena definīcija ir piemērojama tādā prasībā par zaudējumu atlīdzību kā pamatlietā.

66

Turklāt ir jāatgādina, ka, tā kā Regulā Nr. 659/1999 ir ietverti procesuālie noteikumi, kas attiecas uz visām administratīvajām procedūrām valsts atbalsta jomā, kuras atrodas izskatīšanā Komisijā, tajā ir kodificēta un pastiprināta Komisijas prakse valsts atbalstu pārbaudes jomā un šajā regulā nav nevienas normas par valsts tiesu pilnvarām un pienākumiem, ko joprojām reglamentē Līguma normas saskaņā ar Tiesas interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 5. oktobris, Transalpine Ölleitung in Österreich, C‑368/04, EU:C:2006:644, 34. un 35. punkts).

67

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka “pastāvoša atbalsta” jēdziena definīcija, kas ietverta Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta iv) apakšpunktā, nav piemērojama tādā situācijā kā pamatlietā.

68

Turklāt attiecībā uz iespēju atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir jānorāda, ka uz šo principu nevar atsaukties persona, kura ir pārkāpusi spēkā esošās tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 14. jūlijs, ThyssenKrupp/Komisija, C‑65/02 P un C‑73/02 P, EU:C:2005:454, 41. punkts).

69

Šis konstatējums, kā to norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 109. punktā, vēl jo vairāk ir spēkā attiecībā uz valsts struktūrām, kuras ir piešķīrušas valsts atbalstu, neievērojot EEK līguma 93. panta 3. punktā paredzēto procedūru.

70

No tā izriet, ka gadījumā, ja subsīdijas ir piešķirtas, pārkāpjot EEK līguma 93. panta 3. punktā paredzēto iepriekšējas paziņošanas pienākumu, valsts iestādes nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 15. decembris, Unicredito Italiano, C‑148/04, EU:C:2005:774, 104. punkts).

71

Visbeidzot attiecībā uz tiesiskās drošības principa piemērošanu tādā situācijā kā pamatlietā ir jāatgādina, ka noilguma periodiem vispār ir tiesiskās drošības nodrošināšanas funkcija (spriedums, 2013. gada 13. jūnijs, Unanimes u.c., no C‑671/11 līdz C‑676/11, EU:C:2013:388, 31. punkts). Lai izpildītu to funkciju nodrošināt tiesisko drošību, šādi periodi ir jānosaka iepriekš un jebkādai noilguma perioda piemērošanai “pēc analoģijas” indivīdam ir jābūt pietiekami paredzamai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 5. maijs, Ze Fu Fleischhandel un Vion Trading, C‑201/10 un C‑202/10, EU:C:2011:282, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

72

Šajā ziņā un tā kā šajā jomā nav Kopienu tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesībās ir jānosaka kompetentās tiesas un jāpieņem procesuālie noteikumi par vēršanos tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt tādu tiesību aizsardzību, kuras indivīdiem izriet no Kopienu tiesībām, ja, pirmkārt, šie noteikumi nav nelabvēlīgāki par tiem, kas reglamentē tiesības, kuru izcelsme ir valsts tiesību sistēmā (līdzvērtības princips), un, otrkārt, ja tie nepadara par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Kopienu tiesību sistēmas piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (spriedums, 2006. gada 5. oktobris, Transalpine Ölleitung in Österreich, C‑368/04, EU:C:2006:644, 45. punkts).

73

Tātad vienīgie noteikumi par noilgumu, kuri ir piemērojami šajā lietā, ir tie, kas izriet no valsts tiesībām, interpretējot tos efektivitātes un līdzvērtības principu gaismā.

74

Šādā kontekstā tiesiskās drošības principam būtu pretrunā pēc analoģijas piemērot Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punktā paredzēto desmit gadu noilguma periodu prasībai par zaudējumu atlīdzību, ko pret attiecīgo dalībvalsti cēlis valsts atbalsta saņēmējas sabiedrības konkurents.

75

Indivīdam nevar tikt noteikts pienākums ievērot noilguma periodu, kas paredzēts tiesību normā, kuras mērķis ir vienīgi ierobežot laikā Komisijas pilnvaras valsts atbalsta atgūšanas jomā. Šāda perioda beigas nevar radīt šķērsli valsts tiesā saukt pie atbildības valsti par EEK līguma 93. panta 3. punktā paredzētā iepriekšējas paziņošanas pienākuma pārkāpumu.

76

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta iv) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams tādai situācijai kā pamatlietā. Ciktāl subsīdijas pamatlietā tika piešķirtas, pārkāpjot EEK līguma 93. pantā paredzēto iepriekšējas paziņošanas pienākumu, valsts iestādes nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Tādā situācijā kā pamatlietā, kurā prasību par zaudējumu atlīdzību pret dalībvalsti ir cēlis sabiedrības, atbalsta saņēmējas, konkurents, tiesiskās drošības princips neļauj pēc analoģijas noteikt prasītājam pienākumu ievērot tādu noilguma periodu, kas paredzēts šīs regulas 15. panta 1. punktā.

77

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: