–

MB vārdā – C. Stothers un J. Mulryne, solicitors, kā arī K. Bretherton un D. Pannick, QC,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – C. Crane un S. Brandon, pārstāvji, kuriem palīdz B. Lask, barrister, un J. Coppel, QC,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Valero un J. Tomkin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvu 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (OV 1979, L 6, 24. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp personu MB un Secretary of State for Work and Pensions (valsts sekretārs darba un pensiju jautājumos, Apvienotā Karaliste) par atteikumu piešķirt viņai valsts vecuma pensiju no pensionēšanās vecuma, kas likumā noteikts personām, kuras ir piederīgas tam dzimumam, kuru viņa ir ieguvusi dzimuma maiņas rezultātā.

3

Direktīva 79/7 atbilstoši tās 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā teiktajam attiecas uz tiesību aktos noteiktajām sistēmām, kas nodrošina aizsardzību vecuma gadījumā.

4

Šīs direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nepastāv nekāda – ne tieša, ne netieša – diskriminācija dzimuma dēļ, jo īpaši atsaucoties uz civilo vai ģimenes stāvokli, konkrēti, attiecībā uz:

[..].”

5

Minētās direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības izslēgt no tās darbības jomas:

6

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV 2006, L 204, 23. lpp.), 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

7

Social Security Contributions and Benefits Act 1992 (1992. gada Sociālā nodrošinājuma iemaksu un pabalstu likums) 44. pantā, lasot to kopsakarā ar šā likuma 122. pantu un Pensions Act 1995 (1995. gada Pensiju likums) 4. pielikuma 1. punktu, ir noteikts, ka sievietei, kas dzimusi pirms 1950. gada 6. aprīļa, ir tiesības saņemt “A kategorijas” valsts vecuma pensiju no 60 gadu vecuma, savukārt vīrietim, kas dzimis pirms 1953. gada 6. decembra, šādas tiesības ir tikai no 65 gadu vecuma.

8

Gender Recognition Act 2004 (2004. gada Dzimuma atzīšanas likums, turpmāk tekstā – “GRA”) 1. pantā – redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, – bija noteikts, ka ikviens var vērsties Gender Recognition Panel (Dzimuma atzīšanas komisija, turpmāk tekstā – “GRP”), lai saņemtu dzimuma atzīšanas galīgu apliecību, kas apliecina viņa dzimuma maiņu, pamatojoties uz to, ka tas dzīvojis kā otra dzimuma persona. Šādas dzimuma atzīšanas apliecības pieteicējs saskaņā ar šajā tiesību normā noteikto formulējumu ir uzskatāms par iegūtā dzimuma personu.

9

Šā likuma 2. panta 1. punktā bija paredzēts, ka GRP ir jāizdod dzimuma atzīšanas apliecība, ja pieteicējs:

10

Lai saņemtu šo apliecību, pieteicējam saskaņā ar minētā likuma 3. pantu “Pierādījumi” ir jāiesniedz medicīnisks atzinums, ko sagatavojuši divi ārsti vai viens ārsts un viens psihologs.

11

GRA 4. panta “Apmierināmie pieteikumi” 2. punktā bija paredzēts, ka pieteicējs, kas nav precējies, var lūgt izdot dzimuma atzīšanas galīgu apliecību, savukārt precējies pieteicējs saskaņā ar šā panta 3. punktu var saņemt tikai pagaidu atzīšanas apliecību.

12

Šā likuma 9. panta 1. punktā bija noteikts, ka dzimuma atzīšanas galīgās apliecības izdošanas rezultātā pieteicēja iegūtais dzimums tiek visādā ziņā pilnībā atzīts. Minētā likuma 5. pielikuma 7. punktā, kurā bija sīki izklāstīts, kā dzimuma atzīšanas galīgā apliecība ietekmē tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, bija noteikts, ka šādas apliecības izdošanas rezultātā visi jautājumi par pieteicēja tiesībām saņemt valsts vecuma pensiju ir izlemjami tā, it kā viņš būtu allaž dzīvojis kā iegūtā dzimuma persona.

13

Dzimuma atzīšanas pagaidu apliecība ļāva laulībā esošam pieteicējam panākt, ka viņa laulība tiek atzīta par neesošu. Saskaņā ar GRA 5. panta 1. punktu tiesai, kas atzīst laulību par neesošu, bija pēc tam jāizdod dzimuma atzīšanas galīgā apliecība.

14

Matrimonial Causes Act 1973 (1973. gada Laulības lietu likums) 11. panta c) punktā – redakcijā, kas bija spēkā pamatlietā aplūkotajā laikposmā, – bija noteikts, ka laulība var likumīgi pastāvēt tikai starp vīrieti un sievieti.

15

Marriage (Same Sex Couples) Act 2013 (2013. gada (Viendzimuma pāru) laulību likums), kas stājies spēkā 2014. gada 10. decembrī, ir ļauts laulāties viena dzimuma personām. Ar šā likuma 5. pielikumu GRA 4. pants ir grozīts tādējādi, ka GRP ir jāizdod dzimuma atzīšanas galīga apliecība, ja pieteicēja laulātais tam ir izteicis savu piekrišanu. Tomēr 2013. gada (Viendzimuma pāru) laulību likums pamatlietā nav piemērojams.

16

MB ir persona, kas 1948. gadā dzimusi kā vīrietis un 1974. gadā noslēgusi laulību. 1991. gadā šī persona sāka dzīvot sievietes statusā un 1995. gadā veica dzimuma maiņas ķirurģisko operāciju.

17

Tomēr personai MB nav viņas dzimuma maiņas atzīšanas galīgas apliecības, jo, lai to saņemtu saskaņā ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu viņas laulība bija jāatzīst par neesošu. Taču gan viņa pati, gan viņas laulātā vēlas palikt laulības attiecībās reliģisku apsvērumu dēļ.

18

2008. gadā persona MB, sasniegusi 60 gadu vecumu, proti, vecumu, kurā sievietes, kas ir dzimušas pirms 1950. gada 6. aprīļa, saskaņā ar valsts tiesību aktiem var saņemt “A kategorijas” valsts vecuma pensiju, iesniedza pieteikumu, lai no šā vecuma saņemtu šo vecuma pensiju, kas ir balstīta uz iemaksām, ko viņa sava darba mūža laikā veikusi valsts pensiju apdrošināšanas sistēmā.

19

Ar 2008. gada 2. septembra lēmumu viņas pieteikums tika noraidīts ar tādu pamatojumu, ka, tā kā personai MB nav dzimuma maiņas atzīšanas galīgas apliecības, likumiskā pensionēšanās vecuma noteikšanas mērķiem viņa nevar tikt pielīdzināta sievietei.

20

Prasību, ko persona MB bija cēlusi par šo lēmumu, noraidīja gan First‑tier Tribunal (Administratīvā pirmās instances tiesa, Apvienotā Karaliste), gan Upper Tribunal (Administratīvā virstiesa), gan Court of Appeal (Apelācijas tiesa).

21

Persona MB iesniedza kasācijas sūdzību Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa), pamatojoties uz to, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums diskriminējot dzimuma dēļ, taču šāda diskriminācija ir aizliegta Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktā.

22

Saskaņā ar lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu teikto persona MB atbilst fiziskajiem, sociālajiem un psiholoģiskajiem kritērijiem, kas pamatlietā aplūkotajā civilstāvokļa valsts tiesiskajā regulējumā paredzēti, lai varētu juridiski atzīt viņas dzimuma maiņu. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka pamatlietas faktu laikā valsts tiesību aktos šī atzīšana, kā arī šā sprieduma 17. punktā minētās apliecības izdošana tomēr bija pakārtotas nosacījumam, ka par neesošu ir jāatzīst laulība, kas noslēgta pirms šīs dzimuma maiņas. Tā piebilst, ka šī laulības atzīšana par neesošu tika prasīta arī tālab, lai persona, kas nomainījusi dzimumu, kā tas ir noticis personas MB gadījumā, varētu saņemt minēto vecuma pensiju no pensionēšanās vecuma, kas likumā noteikts tā dzimuma personām, kuru šī persona ir ieguvusi.

23

Iesniedzējtiesā Secretary of State for Work and Pensions (valsts sekretārs darba un pensiju jautājumos) norādīja, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai, kas izriet no 2004. gada 7. janvāra sprieduma K. B. (C‑117/01, EU:C:2004:7, 35. punkts) un 2006. gada 27. aprīļa sprieduma Richards (C‑423/04, EU:C:2006:256, 21. punkts), nosacījumus, ar kādiem tiek juridiski atzīta personas dzimuma maiņa, noteikt ir dalībvalstu ziņā. Tas apgalvoja, ka šie nosacījumi nav aprobežojami ar sociālajiem, fiziskajiem un psiholoģiskajiem kritērijiem vien, bet var ietvert arī kritērijus attiecībā uz ģimenes stāvokli.

24

Šajā kontekstā Secretary of State for Work and Pensions (valsts sekretārs darba un pensiju jautājumos) vērsa uzmanību uz to, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka dalībvalstis drīkst personas dzimuma maiņas atzīšanu pakārtot nosacījumam par tās laulības atzīšanu par neesošu (ECT, 2014. gada 16. jūlijs, Hämäläinen pret Somiju, CE:ECHR:2014:0716JUD003735909). Tas apgalvoja, ka, lai arī Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītajā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā līgumslēdzējām valstīm ir noteikts pienākums atzīt dzimuma maiņu izdarījušās personas iegūto dzimumu, šajā konvencijā tomēr nav prasīts, lai tās atļautu laulības starp viena dzimuma personām. Proti, dzimuma maiņas atzīšanas pakārtošana šādam nosacījumam varētu būt attaisnota ar mērķi saglabāt tradicionālo izpratni par laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti.

25

Šādos apstākļos Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīva 79/7 liedz valsts tiesību aktos noteikt prasību, saskaņā ar kuru papildus tam, ka ir izpildīti fiziskie, sociālie un psiholoģiskie kritēriji dzimuma maiņas atzīšanai, personai, kura ir mainījusi dzimumu, ir jābūt arī neprecētai, lai iegūtu tiesības saņemt valsts vecuma pensiju?”

26

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 79/7, it īpaši tās 4. panta 1. punkta pirmais ievilkums, lasot to kopā ar 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu un 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā dzimumu mainījušai personai, lai tā varētu pretendēt uz valsts vecuma pensijas saņemšanu no šā iegūtā dzimuma personām likumā noteiktā pensionēšanās vecuma, ir noteikta prasība ne tikai atbilst noteiktiem fiziska, sociāla un psiholoģiska rakstura kritērijiem, bet arī nosacījumam, ka tā nedrīkst būt laulībā ar tā dzimuma personu, kuru viņa ieguvusi šīs maiņas rezultātā.

27

Vispirms ir jānorāda, ka pamatlieta un Tiesai uzdotais jautājums attiecas vienīgi uz nosacījumiem, ar kādiem tiek piešķirta pamatlietā aplūkotā valsts vecuma pensija. Tādējādi Tiesai netiek vaicāts, vai dzimuma maiņas juridisku atzīšanu vispārīgi drīkst pakārtot nosacījumam, ka pirms šīs dzimuma maiņas noslēgtā laulība ir jāatzīst par neesošu.

28

Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka dzimuma maiņas juridiskā atzīšana un laulība ir jautājumi, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē civilstāvokļa jomā. Tāpēc, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstis, kuras neļauj slēgt laulību starp viena dzimuma personām, varot pakārtot valsts vecuma pensijas piešķiršanu nosacījumam par to, ka par neesošu ir jāatzīst šādu personu starpā iepriekš noslēgta laulība.

29

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai arī Savienības tiesības neaizskar dalībvalstu kompetenci personu civilstāvokļa un dzimuma maiņas juridiskās atzīšanas jautājumos, dalībvalstīm, īstenojot šo kompetenci, tomēr ir jāievēro Savienības tiesības, it īpaši noteikumi par nediskriminācijas principu (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2006. gada 27. aprīlis, Richards, C‑423/04, EU:C:2006:256, 21.–24. punkts; 2008. gada 1. aprīlis, Maruko, C‑267/06, EU:C:2008:179, 59. punkts, kā arī 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c., C‑673/16, EU:C:2018:385, 37. un 38. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

30

Tādējādi no Tiesas judikatūras skaidri izriet tostarp, ka valsts tiesiskajā regulējumā, kurā tiesības saņemt pensijas pabalstu ir pakārtotas nosacījumam par civilstāvokli, tik un tā ir jāievēro LESD 157. pantā noteiktais princips par nediskriminēšanu dzimuma dēļ darba ņēmēju atalgojuma jomā (šajā nozīmē par EKL 141. pantu skat. spriedumu, 2004. gada 7. janvāris, K.B., C‑117/01, EU:C:2004:7, 34.–36. punkts).

31

No tā izriet, ka Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkts, ar kuru tiek īstenots princips par nediskriminēšanu dzimuma dēļ sociālā nodrošinājuma jomā, dalībvalstīm ir jāievēro, īstenojot tām civilstāvokļa jomā piekrītošo kompetenci.

32

Savukārt šā 4. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu, ir aizliegta visa veida diskriminācija dzimuma dēļ, tostarp attiecībā uz nosacījumiem par piekļuvi tiesību aktos noteiktajām sistēmām, kas nodrošina aizsardzību vecuma gadījumā.

33

Pamatlietas pušu starpā netiek apstrīdēts, ka šeit aplūkotā valsts pensiju sistēma ir viena no šādām sistēmām.

34

Kā izriet no Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta, tieša diskriminācija dzimuma dēļ ir tad, ja attieksme pret kādu personu tās dzimuma dēļ ir mazāk labvēlīga par attieksmi, kāda līdzīgā situācijā ir, bija vai būtu bijusi pret kādu citu personu. Direktīvas 79/7 kontekstā šis jēdziens būtu jāsaprot tāpat.

35

Tiesas pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka šī direktīva, ņemot vērā gan tās mērķi, gan ar to aizsargājamajām tiesībām piemītošo iedabu, ir piemērojama arīdzan gadījumos, kad attiecīgā persona tiek diskriminēta dzimuma maiņas dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 27. aprīlis, Richards, C‑423/04, EU:C:2006:256, 23. un 24. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Šajā ziņā, lai gan – kā atgādināts šā sprieduma 29. punktā – dalībvalstu ziņā ir paredzēt nosacījumus personas dzimuma maiņas juridiskai atzīšanai, tomēr jākonstatē, ka Direktīvas 79/7 piemērošanas mērķiem personas, kas ilgāku laiku ir dzīvojušas otra dzimuma – nevis tā, ar kuru tās ir piedzimušas, – personu statusā un kurām ir izdarīta dzimuma maiņas operācija, ir jāuzskata par nomainījušām dzimumu.

36

Šajā gadījumā dzimumu mainījušās personas tiesības saņemt valsts vecuma pensiju no vecuma, kādā pēc likuma pensionējas tā dzimuma personas, kuru tā ir ieguvusi, pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā ir pakārtotas tostarp nosacījumam, ka par neesošu ir jāatzīst laulība, kas iespējami bijusi noslēgta pirms šīs dzimuma maiņas. Šis nosacījums par laulības atzīšanu par neesošu turpretim, kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, neattiecas uz tādu personu, kura ir saglabājusi dzimumu, ar kuru tā piedzimusi, un ir laulībā, un kura tādējādi var saņemt minēto vecuma pensiju no pensionēšanās vecuma, kāds likumā noteikts šā dzimuma personām, neatkarīgi no tās ģimenes stāvokļa.

37

Tādējādi ir redzams, ka šajā valsts tiesiskajā regulējumā attieksme pret personu, kas ir mainījusi dzimumu pēc laulībām, ir mazāk labvēlīga nekā attieksme pret personu, kas ir saglabājusi savu iedzimto dzimumu un ir laulībā.

38

Šī attieksme ir mazāk labvēlīga tieši dzimuma dēļ un, iespējams, ir tieša diskriminācija Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkta izpratnē.

39

Vēl tikai jāpārliecinās, vai dzimumu pēc laulībām mainījušas personas situācija ir salīdzināma ar tādas personas situāciju, kura ir saglabājusi savu iedzimto dzimumu un ir laulībā.

40

Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka šīs situācijas nav salīdzināmas, tāpēc ka attiecīgās personas atšķiras sava ģimenes stāvokļa ziņā. Proti, persona, kas pēc laulībām mainījusi dzimumu, izrādīšoties esam laulībā ar tā paša dzimuma, ko tā ieguvusi, personu, kas turpretim tā neesot gadījumā, ja savu iedzimto dzimumu saglabājusi persona ir noslēgusi laulību ar otra dzimuma personu. Ņemot vērā, ka pamatlietā aplūkotā nosacījuma par laulības neesamības atzīšanu mērķis ir novērst, ka pastāv laulības starp viena dzimuma personām, šāda atšķirība šīs valdības ieskatā nozīmējot, ka šīs situācijas nav salīdzināmas.

41

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka prasība par situāciju salīdzināmību nozīmē, ka situācijām ir jābūt nevis identiskām, bet gan tikai līdzīgām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 10. maijs, Römer, C‑147/08, EU:C:2011:286, 42. punkts, un 2017. gada 19. jūlijs, Abercrombie & Fitch Italia, C‑143/16, EU:C:2017:566, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Situāciju salīdzināmība ir jāizvērtē nevis vispārēji un abstrakti, bet gan specifiski un konkrēti, ņemot vērā visus to raksturlielumus un, it īpaši, attiecīgo atšķirīgo attieksmi paredzošā valsts tiesiskā regulējuma priekšmetu un mērķi, kā arī – attiecīgā gadījumā – šā valsts tiesiskā regulējuma jomas principus un mērķus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 25. un 26. punkts; 2015. gada 16. jūlijs, CHEZ Razpredelenie Bulgaria, C‑83/14, EU:C:2015:480, 89. un 90. punkts, kā arī 2017. gada 9. marts, Milkova, C‑406/15, EU:C:2017:198, 56. un 57. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

43

Šajā gadījumā no lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu rodamajām norādēm izriet, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir par to, kā piešķirama “A kategorijas” valsts vecuma pensija, kas pienākas personām, kuras ir sasniegušas likumā noteikto pensionēšanās vecumu. Pamatlietas puses Tiesā notikušajā tiesas sēdē paskaidroja, ka valsts tiesībās šāda pensija tiek piešķirta ikvienam, kas sasniedzis šo vecumu un ir veicis pietiekamas iemaksas Apvienotās Karalistes valsts pensiju sistēmā. Tādējādi ir redzams, ka pamatlietā aplūkotā likumiskā valsts vecuma pensiju sistēma nodrošina aizsardzību vecuma gadījumā, piešķirot attiecīgajai personai individuālas tiesības uz vecuma pensiju, kas iegūtas, pamatojoties uz iemaksām, ko viņa veikusi sava darba mūža laikā, neatkarīgi no viņas ģimenes stāvokļa.

44

Tātad, ņemot vērā šīs vecuma pensijas mērķi un piešķiršanas nosacījumus, kas izklāstīti iepriekšējā punktā, dzimumu pēc laulībām mainījušas personas situācija ir salīdzināma ar tādas personas situāciju, kura ir saglabājusi savu iedzimto dzimumu un ir laulībā.

45

Kā secinājumu 43. punktā norāda ģenerāladvokāts, Apvienotās Karalistes valdības argumentācijā, uzsverot atšķirību šo personu ģimenes stāvoklī, šī atšķirība tiek padarīta par attiecīgo situāciju salīdzināmības noteicošo faktoru, lai arī ģimenes stāvoklis – kā norādīts šā sprieduma 43. punktā – pats par sevi nav būtisks priekšnosacījums pamatlietā aplūkotās valsts vecuma pensijas piešķiršanai.

46

Turklāt minētās valdības piesauktajam mērķim, kuru iecerēts sasniegt ar šo nosacījumu par laulības atzīšanu par neesošu, proti, novērst laulības starp viena dzimuma personām, nav nekā kopīga ar šīs vecuma pensijas sistēmu. Līdz ar to šis mērķis neietekmē to, vai personas, kura ir mainījusi dzimumu pēc laulības noslēgšanas, situācija – ņemot vērā minētās vecuma pensijas mērķi un piešķiršanas nosacījumus, kas izklāstīti šā sprieduma 43. punktā, – ir salīdzināma ar tādas personas situāciju, kura ir saglabājusi savu iedzimto dzimumu un ir laulībā.

47

Šo interpretāciju neatspēko arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, uz kuru Apvienotās Karalistes valdība atsaucas arī tālab, lai apstrīdētu, ka šo personu situācija ir salīdzināma. Proti, kā secinājumu 44. punktā norāda ģenerāladvokāts, 2014. gada 16. jūlija spriedumā Hämäläinen pret Somiju (CE:ECHR:2014:0716JUD003735909, 111. un 112. punkts) jautājumu par to, vai situācija, kurā ir persona, kurai pēc laulībām ir izdarīta dzimuma maiņas operācija, ir vai nav salīdzināma ar situāciju, kurā ir laulībā esoša dzimumu nemainījusi persona, Eiropas Cilvēktiesību tiesa izvērtēja, ievērojot, ka aplūkoto valsts tiesību aktu priekšmets bija dzimuma maiņas juridiskā atzīšana saistībā ar civilstāvokli. Turpretim, kā uzsvērts šā sprieduma 27. punktā, šajā lietā strīds ir par to, vai attiecīgo personu situācija ir salīdzināma saistībā ar tādu tiesisko regulējumu, kurā konkrēti ir reglamentētas tiesības saņemt valsts vecuma pensiju.

48

Tātad jākonstatē, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā pret personu, kura ir mainījusi dzimumu pēc laulības noslēgšanas, tieši dzimuma dēļ ir paredzēts attiekties mazāk labvēlīgi nekā pret personu, kura ir saglabājusi savu iedzimto dzimumu un ir laulībā, lai arī šīs personas ir salīdzināmās situācijās.

49

Apvienotās Karalistes valdība tomēr apgalvo, ka ar mērķi novērst, ka pastāv laulība starp viena dzimuma personām, varēja tikt attaisnots, ka nosacījums par iepriekš noslēgtas laulības atzīšanu par neesošu tiek piemērots vienīgi personām, kas ir mainījušas dzimumu, jo pamatlietas faktisko apstākļu laikā laulība starp viena dzimuma personām valsts tiesībās nebija atļauta.

50

Taču Tiesas judikatūras atziņa ir tāda, ka atkāpties no Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma jebkādi tieši diskriminēt dzimuma dēļ ir iespējams tikai tajos gadījumos, kas ir izsmeļoši uzskaitīti šīs direktīvas noteikumos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 21. jūlijs, Vergani, C‑207/04, EU:C:2005:495, 34. un 35. punkts, kā arī 2014. gada 3. septembris, X, C‑318/13, EU:C:2014:2133, 34. un 35. punkts). Savukārt Apvienotās Karalistes piesauktais mērķis neatbilst nevienai no šajā direktīvā pieļautajām atkāpēm.

51

Runājot konkrēti par atkāpi, kas paredzēta minētās direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā, jāteic, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka šī atkāpe nepieļauj, ka vecuma, no kura rodas tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, ziņā dalībvalstu attieksme pret personu, kura ir mainījusi dzimumu pēc laulības noslēgšanas, būtu atšķirīga no attieksmes pret personu, kura ir saglabājusi savu iedzimto dzimumu un ir laulībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 27. aprīlis, Richards, C‑423/04, EU:C:2006:256, 37. un 38. punkts).

52

Līdz ar to pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir tieši diskriminējošs dzimuma dēļ un tāpēc aizliegts ar Direktīvu 79/7.

53

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 79/7, it īpaši tās 4. panta 1. punkta pirmais ievilkums, lasot to kopā ar 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu un 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā dzimumu mainījušai personai, lai tā varētu pretendēt uz valsts vecuma pensijas saņemšanu no šā iegūtā dzimuma personām likumā noteiktā pensionēšanās vecuma, ir noteikta prasība ne tikai atbilst noteiktiem fiziska, sociāla un psiholoģiska rakstura kritērijiem, bet arī nosacījumam, ka tā nedrīkst būt laulībā ar tā dzimuma personu, kuru viņa ieguvusi šīs maiņas rezultātā.

54

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Padomes Direktīva 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos, it īpaši tās 4. panta 1. punkta pirmais ievilkums, lasot to kopā ar 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu un 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā dzimumu mainījušai personai, lai tā varētu pretendēt uz valsts vecuma pensijas saņemšanu no šā iegūtā dzimuma personām likumā noteiktā pensionēšanās vecuma, ir noteikta prasība ne tikai atbilst noteiktiem fiziska, sociāla un psiholoģiska rakstura kritērijiem, bet arī nosacījumam, ka tā nedrīkst būt laulībā ar tā dzimuma personu, kuru viņa ieguvusi šīs maiņas rezultātā.