–

R. A. Coman un R. C. Clabourn Hamilton vārdā – R. Iordache un R. Wintemute, consilieri, kā arī R.‑I. Ionescu, advokāte,

–

Asociaţia Accept vārdā – R. Iordache un R. Wintemute, consilieri, kā arī R.‑I. Ionescu, advokāte, kuriem palīdz J. F. MacLennan, solicitor,

–

Rumānijas valdības vārdā – sākotnēji R.‑H. Radu, kā arī C. M. Florescu, E. Gane un R. Mangu, vēlāk – C.‑R. Canţăr, kā arī C. M. Florescu, E. Gane un R. Mangu, pārstāvji,

–

Consiliul Naţional pentru Combaterea Discriminării vārdā – C. F. Asztalos, kā arī M. Roşu un C. Vlad, pārstāvji,

–

Latvijas valdības vārdā – I. Kucina un V. Soņeca, pārstāves,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, kā arī M. M. Tátrai, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – A. M. de Ree un K. Bulterman, pārstāves,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, kā arī M. Kamejsza-Kozłowska un M. Szwarc, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Nicolae un E. Montaguti, kā arī I. V. Rogalski, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 3. panta 1. punktu un 2. punkta a) un b) apakšpunktu, kā arī 7. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts Relu Adrian Coman un Robert Clabourn Hamilton, kā arī Asociaţia Accept (turpmāk tekstā kopā – “Coman u.c.”) tiesvedībā pret Inspectoratul General pentru Imigrări (Imigrācijas ģenerālinspekcija, Rumānija) (turpmāk tekstā – “Inspekcija”) un Ministerul Afacerilor Interne (Iekšlietu ministrija, Rumānija) par pieteikumu saistībā ar nosacījumiem par tiesību uzturēties Rumānijā ilgāk nekā trīs mēnešus piešķiršanu R. C. Hamilton.

3

Direktīvas 2004/38 preambulas 31. apsvērumā ir noteikts:

4

Šīs direktīvas 2. panta “Definīcijas” 2. punkta a) un b) apakšpunktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

5

Šīs direktīvas 3. pantā “Saņēmēji” ir noteikts:

“1.   Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.

2.   Neskarot attiecīgo personu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, kas tām var būt katrai atsevišķi, uzņēmēja dalībvalsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem veicina šādu personu ieceļošanu un uzturēšanos:

Uzņēmēja dalībvalsts sīki pārbauda personiskos apstākļus un pamato aizliegumu šīm personām iebraukt vai uzturēties.”

6

Šīs pašas direktīvas 7. pants “Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus” ir šāds:

“1.   Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

2.   Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.

3.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Savienības pilsonis, kas vairs nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu šādos apstākļos:

4.   Atkāpjoties no šā panta 1. punkta d) apakšpunkta un 2. punkta, tikai laulātajam, reģistrētajam partnerim, kas minēts 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā, un apgādībā esošajiem bērniem ir uzturēšanās tiesības kā tāda Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kurš atbilst šā panta 1. punkta c) apakšpunkta nosacījumiem. Šīs direktīvas 3. panta 1. punkts attiecas uz viņa/viņas, kā arī viņa/viņas laulātā vai reģistrētā partnera apgādībā esošajiem tiešajiem augšupējiem radiniekiem.”

7

Codul Civil (Civilkodekss) 259. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Laulība ir brīvprātīga savienība starp vīrieti un sievieti, kas noslēgta saskaņā ar nosacījumiem, kuri ir paredzēti likumā.

2.   Vīrietim un sievietei ir tiesības stāties laulībā, lai izveidotu ģimeni.”

8

Civilkodeksa 277. panta 1., 2. un 4. punkts ir formulēti šādi:

“1.   Laulība starp viena dzimuma personām ir aizliegta.

2.   Laulības starp viena dzimuma personām, ko ārvalstīs noslēguši Rumānijas pilsoņi vai ārvalstu pilsoņi, Rumānijā netiek atzītas. [..]

4.   Ir piemērojami tiesību normu noteikumi par Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu pilsoņu brīvu pārvietošanos Rumānijas teritorijā.”

9

R. A. Coman, kas ir Rumānijas un Amerikas Savienoto Valstu pilsonis, un R. C. Hamilton, kas ir Amerikas Savienoto Valstu pilsonis, satikās 2002. gada jūnijā Ņujorkā (Amerikas Savienotās Valstis), un šajā pilsētā viņi dzīvoja kopā no 2005. gada maija līdz 2009. gada maijam. Tad R. A. Coman apmetās uz dzīvi Briselē (Beļģija), lai strādātu Eiropas Parlamentā par deputāta palīgu, savukārt R. C. Hamilton palika Ņujorkā. Viņi salaulājās Briselē 2010. gada 5. novembrī.

10

2012. gada martā R. A. Coman beidza darbu Parlamentā un palika dzīvot Briselē, kur viņš līdz 2013. gada janvārim saņēma bezdarbnieka pabalstu.

11

2012. gada decembrī R. A. Coman un R. C. Hamilton vērsās Inspekcijā, lūdzot viņus informēt par procedūru un nosacījumiem, ar kādiem R. C. Hamilton, kurš nav Savienības pilsonis, kā R. A. Coman ģimenes loceklis varētu iegūt tiesības likumīgi uzturēties Rumānijā ilgāk nekā trīs mēnešus.

12

Atbildot uz šo pieprasījumu, Inspekcija 2013. gada 11. janvārī informēja R. A. Coman un R. C. Hamilton, ka šim pēdējam ir vienīgi tiesības uzturēties trīs mēnešus, jo saskaņā ar Civilkodeksu viena dzimuma personu laulība netiek atzīta, un turklāt R. C. Hamilton pagaidu uzturēšanās tiesību Rumānijā pagarinājums ģimenes atkalapvienošanās nolūkā nevar tikt piešķirts.

13

2013. gada 28. oktobrīComan u.c. cēla prasību pret Inspekciju Judecătoria Sectorului 5 București (Bukarestes 5. iecirkņa pirmās instances tiesa), lai tiktu atzīts, ka pastāv diskriminācija dzimumorientācijas dēļ attiecībā uz tiesību uz brīvu pārvietošanos Savienībā īstenošanu, un panāktu, ka Inspekcijai šī diskriminācija ir jāizbeidz un jāizmaksā viņiem atlīdzība par nodarīto morālo kaitējumu.

14

Šīs lietas ietvaros viņi izvirzīja iebildi par Civilkodeksa 277. panta 2. un 4. punktā ietverto tiesību normu neatbilstību Konstitūcijai. Coman u.c. uzskata, ka laulību starp viena dzimuma personām, kas noslēgtas ārvalstī, neatzīšana uzturēšanās tiesību īstenošanas nolūkos ir Rumānijas Konstitūcijas normu, ar kurām tiek aizsargātas tiesības uz intīmo dzīvi, ģimenes dzīvi un privāto dzīvi, kā arī normu par vienlīdzības principu pārkāpums.

15

Ar 2015. gada 18. decembra rīkojumu Judecătoria Sectorului 5 București (Bukarestes 5. iecirkņa pirmās instances tiesa) vērsās Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa, Rumānija), lai tā lemtu par minēto iebildi.

16

Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) norāda, ka izskatāmā lieta attiecas uz tādas laulības atzīšanu, kas starp Savienības pilsoni un viņa tā paša dzimuma laulāto, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais, likumīgi noslēgta ārvalstī, saistībā ar tiesībām uz ģimenes dzīvi un tiesībām brīvi pārvietoties, skatot tās no diskriminācijas aizlieguma dzimumorientācijas dēļ viedokļa. Šajā kontekstā šai tiesai ir šaubas par interpretāciju, kas sniedzama attiecībā uz vairākiem jēdzieniem, kuri ir izmantoti Direktīvā 2004/38, lasot tos kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk tekstā – “Harta”) un neseno Tiesas, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.

17

Šādos apstākļos Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Direktīvas 2004/38 mērķis ir atvieglot pamattiesību un individuālo tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas Savienības pilsoņiem tieši ir piešķirtas LESD 21. panta 1. punktā, īstenošanu un ka šīs direktīvas mērķis ir it īpaši nostiprināt šīs tiesības (spriedumi, 2014. gada 12. marts, O. un B., C‑456/12, EU:C:2014:135, 35. punkts; 2014. gada 18. decembris, McCarthy u.c., C‑202/13, EU:C:2014:2450, 31. punkts, kā arī 2017. gada 14. novembris, Lounes, C‑165/16, EU:C:2017:862, 31. punkts).

19

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktu šī direktīva ir piemērojama visiem Savienības pilsoņiem, kuri pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, kā arī viņu ģimenes locekļiem – atbilstoši definīcijai šīs direktīvas 2. panta 2. punktā – kuri viņus pavada vai pārceļas kopā ar tiem.

20

Šajā ziņā, kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, no Direktīvas 2004/38 noteikumu gramatiskās, sistēmiskās un teleoloģiskās interpretācijas izriet, ka tajā ir reglamentēti vienīgi Savienības pilsoņa ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumi dalībvalstīs, kas nav tās, kuras pilsonis viņš ir, un ka tā neļauj pamatot trešo valstu valstspiederīgo, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, atvasinātās uzturēšanās tiesības šī pilsoņa pilsonības dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 12. marts, O. un B., C‑456/12, EU:C:2014:135, 37. punkts; 2017. gada 10. maijs, Chavez-Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 53. punkts, kā arī 2017. gada 14. novembris, Lounes, C‑165/16, EU:C:2017:862, 33. punkts).

21

Šajā gadījumā, kā izriet no izklāsta šā sprieduma 9.–11. punktā, R. A. Coman, kas ir Rumānijas un Amerikas Savienoto Valstu pilsonis, un R. C. Hamilton, kas ir Amerikas Savienoto Valstu pilsonis, vērsās Inspekcijā, lūdzot viņiem darīt zināmu procedūru un nosacījumus, ar kādiem R. C. Hamilton kā R. A. Coman ģimenes loceklis varētu iegūt atvasinātās uzturēšanās tiesības Rumānijā – dalībvalstī, kuras pilsonība ir R. A. Coman. No tā izriet, ka Direktīva 2004/38, kuras interpretāciju vēlas saņemt iesniedzējtiesa, neļauj pamatot R. C. Hamilton atvasinātās uzturēšanās tiesības.

22

Tomēr, kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, pat ja iesniedzējtiesa savus jautājumus formāli ir uzdevusi tikai par Direktīvas 2004/38 interpretāciju, šāds apstāklis neliedz Tiesai sniegt valsts tiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kuri tai var būt noderīgi, izspriežot iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa ir uz šīm tiesībām atsaukusies savu jautājumu formulējumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 10. maijs, Chavez-Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 48. punkts, kā arī 2017. gada 14. novembris, Lounes, C‑165/16, EU:C:2017:862, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Šajā ziņā Tiesa noteiktos gadījumos jau ir atzinusi, ka trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi un kas, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 tiesību normām, nevar iegūt atvasinātās uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kuras pilsonība ir minētajam pilsonim, šādas tiesības tomēr var tikt piešķirtas, pamatojoties uz LESD 21. panta 1. punktu (spriedums, 2017. gada 14. novembris, Lounes, C‑165/16, EU:C:2017:862, 46. punkts).

24

Konkrēti, Tiesa ir nospriedusi, ka, ja Savienības pilsonim, faktiski uzturoties dalībvalstī, kas nav viņa pilsonības dalībvalsts, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 nosacījumiem un ievērojot tos, šajā pēdējā minētajā dalībvalstī ir izveidojusies vai nostiprinājusies ģimenes dzīve, to tiesību lietderīgā iedarbība, kas attiecīgajam Savienības pilsonim izriet no LESD 21. panta 1. punkta, prasa, lai šī pilsoņa ģimenes dzīve, kas norisinājusies šajā dalībvalstī, varētu tikt turpināta, viņam atgriežoties dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir, piešķirot atvasinātās uzturēšanās tiesības attiecīgajam ģimenes loceklim, kas ir trešās valsts valstspiederīgais. Šādu atvasināto uzturēšanās tiesību neesamības gadījumā šis Savienības pilsonis varētu tikt atturēts pamest dalībvalsti, kuras pilsonis viņš ir, lai saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu īstenotu savas tiesības uzturēties citā dalībvalstī, tādēļ, ka viņš nav pārliecināts, ka savā izcelsmes dalībvalstī viņš varēs turpināt ģimenes dzīvi, kas tādējādi ir izveidota vai nostiprināta uzņēmējā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 12. marts, O. un B., C‑456/12, EU:C:2014:135, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

25

Runājot par atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanas nosacījumiem, Tiesa ir uzsvērusi, ka tie nedrīkst būt stingrāki par tiem, kas ir paredzēti Direktīvā 2004/38, lai piešķirtu šādas uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa, kurš ir īstenojis savas brīvas pārvietošanas tiesības, apmetoties uz dzīvi dalībvalstī, kuras pilsonis viņš nav, ģimenes loceklis. Šī direktīva pēc analoģijas ir jāpiemēro šā sprieduma iepriekšējā punktā aprakstītajai situācijai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 12. marts, O. un B., C‑456/12, EU:C:2014:135, 50. un 61. punkts; 2017. gada 10. maijs, Chavez-Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 54. un 55. punkts, kā arī 2017. gada 14. novembris, Lounes, C‑165/16, EU:C:2017:862, 61. punkts).

26

Šajā gadījumā iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi balstās uz premisu, saskaņā ar kuru R. A. Coman, faktiski uzturoties Beļģijā atbilstoši Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktam, ir izveidojis vai nostiprinājis ģimenes dzīvi ar R. C. Hamilton.

27

Uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus.

28

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai situācijā, kad Savienības pilsonis ir izmantojis savu pārvietošanās brīvību, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem ieceļojot un uzturoties dalībvalstī, kas nav viņa pilsonības dalībvalsts, un tur ir izveidojis vai nostiprinājis ģimenes dzīvi ar tā paša dzimuma trešās valsts valstspiederīgo, ar kuru viņš ir saistīts ar uzņēmējā dalībvalstī likumīgi noslēgtu laulību, LESD 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj to, ka tās dalībvalsts, kuras pilsonība ir Savienības pilsonim, kompetentās iestādes atsakās šim valstspiederīgajam piešķirt uzturēšanās tiesības šīs dalībvalsts teritorijā ar pamatojumu, ka šīs dalībvalsts tiesībās nav paredzēta laulība starp viena dzimuma personām.

29

Jāatgādina, ka R. A. Coman kā Rumānijas pilsonim atbilstoši LESD 20. panta 1. punktam ir Savienības pilsoņa statuss.

30

Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir atgādinājusi, ka Savienības pilsonība ir paredzēta kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss (spriedumi, 2001. gada 20. septembris, Grzelczyk, C‑184/99, EU:C:2001:458, 31. punkts; 2011. gada 8. marts, Ruiz Zambrano, C‑34/09, EU:C:2011:124, 41. punkts, un 2016. gada 2. jūnijs, Bogendorff von Wolffersdorff, C‑438/14, EU:C:2016:401, 29. punkts).

31

Kā izriet no Tiesas judikatūras, dalībvalsts pilsonis, kurš – kā pamatlietā – savā Eiropas pilsoņa statusā ir īstenojis savu pārvietošanās un uzturēšanās citā dalībvalstī, kura nav viņas izcelsmes dalībvalsts, brīvību, var atsaukties uz ar šo statusu saistītām tiesībām, kas paredzētas it īpaši LESD 21. panta 1. punktā, tostarp attiecībā pret viņa izcelsmes dalībvalsti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 23. oktobris, Morgan un Bucher, C‑11/06 un C‑12/06, EU:C:2007:626, 22. punkts; 2013. gada 18. jūlijs, Prinz un Seeberger, C‑523/11 un C‑585/11, EU:C:2013:524, 23. punkts, kā arī 2017. gada 14. novembris, Lounes, C‑165/16, EU:C:2017:862, 51. punkts).

32

Savienības pilsoņiem ar šo tiesību normu atzītās tiesības ietver tiesības īstenot normālu ģimenes dzīvi gan uzņēmējā dalībvalstī, gan dalībvalstī, kuras pilsonība viņiem ir, kad viņi atgriežas šajā dalībvalstī, viņu ģimenes locekļiem esot viņiem līdzās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1992. gada 7. jūlijs, Singh, C‑370/90, EU:C:1992:296, 21. un 23. punkts, kā arī 2017. gada 14. novembris, Lounes, C‑165/16, EU:C:2017:862, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Attiecībā uz jautājumu par to, vai iepriekšējā punktā minētie “ģimenes locekļi” ietver trešās valsts valstspiederīgo, kas ir tā paša dzimuma kā Savienības pilsonis, ar kuru viņš ir noslēdzis laulības dalībvalstī atbilstoši tās tiesībām, sākumā ir jāatgādina, ka Direktīvas 2004/38, kas, kā norādīts šā sprieduma 25. punktā, tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ir piemērojama pēc analoģijas, 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā “laulātais” ir konkrēti minēts kā “ģimenes loceklis”.

34

Šajā tiesību normā minētais “laulātā” jēdziens apzīmē personu, kuru ar otru personu saista laulības saites (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 25. jūlijs, Metock u.c.,C‑127/08, EU:C:2008:449, 98. un 99. punkts).

35

Attiecībā uz jautājumu par to, vai šis jēdziens ietver trešās valsts valstspiederīgo, kas ir tā paša dzimuma kā Savienības pilsonis, ar kuru viņš ir noslēdzis laulības dalībvalstī atbilstoši tās tiesībām, visupirms ir jāuzsver, ka “laulātā” jēdziens Direktīvas 2004/38 izpratnē ir neitrāls no dzimuma viedokļa un tādējādi var aptvert attiecīgā Savienības pilsoņa tā paša dzimuma laulāto.

36

Turpinājumā ir jānorāda, ka, lai gan nolūkā noteikt, vai partnerim, ar kuru Savienības pilsonis, pamatojoties uz dalībvalsts tiesībām, ir noslēdzis reģistrētas partnerattiecības, ir “ģimenes locekļa” statuss, Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir atsauce uz tās dalībvalsts attiecīgajos tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem, kurā šis pilsonis ir iecerējis ieceļot vai uzturēties, šīs direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kas šajā lietā ir piemērojams pēc analoģijas, šādas atsauces attiecībā uz “laulātā” jēdzienu šīs direktīvas izpratnē savukārt nav. No tā izriet, ka dalībvalsts nevar atsaukties uz savām valsts tiesībām, lai – vienīgi atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanas trešās valsts valstspiederīgajam nolūkā – iebilstu pret tādas laulības atzīšanu savā teritorijā, ko šis valstspiederīgais ir noslēdzis ar tā paša dzimuma Savienības pilsoni citā dalībvalstī atbilstoši šīs pēdējās dalībvalsts tiesībām.

37

Taisnība, personu statuss, kas ietver ar laulību saistītus noteikumus, ir jautājums, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē, un Savienības tiesības šo kompetenci neaizskar (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 2. oktobris, Garcia Avello, C‑148/02, EU:C:2003:539, 25. punkts; 2008. gada 1. aprīlis, Maruko, C‑267/06, EU:C:2008:179, 59. punkts, kā arī 2008. gada 14. oktobris, Grunkin un Paul, C‑353/06, EU:C:2008:559, 16. punkts). Tādējādi dalībvalstīm ir brīvība paredzēt vai neparedzēt viena dzimuma personu laulību (spriedums, 2016. gada 24. novembris, Parris, C‑443/15, EU:C:2016:897, 59. punkts).

38

Tomēr no iedibinātās judikatūras izriet, ka dalībvalstīm, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro Savienības tiesības, it īpaši Līguma tiesību normas attiecībā uz katram Savienības pilsonim atzīto brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 2. oktobris, Garcia Avello, C‑148/02, EU:C:2003:539, 25. punkts; 2008. gada 14. oktobris, Grunkin un Paul, C‑353/06, EU:C:2008:559, 16. punkts, kā arī 2016. gada 2. jūnijs, Bogendorff von Wolffersdorff, C‑438/14, EU:C:2016:401, 32. punkts).

39

Ja dalībvalstīm tiktu atstāta iespēja atļaut vai atteikt iebraukt vai uzturēties tās teritorijā trešās valsts valstspiederīgajam, kura laulība ar tā paša dzimuma Savienības pilsoni ir noslēgta kādā dalībvalstī atbilstoši tās tiesībām, atkarībā no tā, vai valsts tiesību normās ir vai nav paredzēta laulība starp tā paša dzimuma personām, iznākums būtu tāds, ka to Savienības pilsoņu brīva pārvietošanās, kuri jau ir izmantojusi šo brīvību, dažādās dalībvalstīs atšķirtos atkarībā no šādām valsts tiesību normām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 25. jūlijs, Metock u.c., C‑127/08, EU:C:2008:449, 67. punkts). Šāda situācija būtu pretrunā Tiesas judikatūrai, kuru ģenerāladvokāts atgādinājis secinājumu 73. punktā un saskaņā ar kuru, ņemot vērā Direktīvas 2004/38 kontekstu un mērķus, tās tiesību normas, kas šajā gadījumā ir piemērojamas pēc analoģijas, nevar tikt interpretētas šauri un tām katrā ziņā nedrīkst liegt to lietderīgo iedarbību (spriedumi, 2008. gada 25. jūlijs, Metock u.c., C‑127/08, EU:C:2008:449, 84. punkts, kā arī 2014. gada 18. decembris, McCarthy u.c., C‑202/13, EU:C:2014:2450, 32. punkts).

40

No tā izriet, ka dalībvalsts atteikums – vienīgi atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanas trešās valsts valstspiederīgajam nolūkā – atzīt viņa laulību, kas ar tā paša dzimuma Savienības pilsoni, kurš ir šīs dalībvalsts pilsonis, ir noslēgta viņu faktiskās uzturēšanās citā dalībvalstī laikā atbilstoši šīs pēdējās valsts tiesībām, var kavēt LESD 21. panta 1. punktā nostiprināto šī pilsoņa tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanu. Šāda atteikuma sekas būs tādas, ka šim Savienības pilsonim varētu tikt liegta iespēja atgriezties dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, sava laulātā pavadītam.

41

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tāda personu pārvietošanās brīvības ierobežošana, kas – kā pamatlietā – nav atkarīga no skarto personu pilsonības, var tikt attaisnota, ja tā ir pamatota ar objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem un ir samērīga ar valsts tiesībās leģitīmi izvirzīto mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 14. oktobris, Grunkin un Paul, C‑353/06, EU:C:2008:559, 29. punkts; 2015. gada 26. februāris, Martens, C‑359/13, EU:C:2015:118, 34. punkts, kā arī 2016. gada 2. jūnijs, Bogendorff von Wolffersdorff, C‑438/14, EU:C:2016:401, 48. punkts). No Tiesas judikatūras izriet, ka pasākums ir samērīgs tad, ja tas ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo (spriedums, 2015. gada 26. februāris, Martens, C‑359/13, EU:C:2015:118, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Attiecībā uz vispārējo interešu apsvērumiem ir jākonstatē, ka vairākas Tiesai apsvērumus iesniegušās valdības šajā ziņā ir norādījušas uz laulības institūta fundamentālo raksturu un uz vairāku dalībvalstu vēlmi saglabāt šī institūta kā savienības starp vīrieti un sievieti koncepciju, kas dažās dalībvalstīs tiek aizsargāta ar konstitucionāla ranga normām. Tā Latvijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka, pieņemot, ka tādos apstākļos kā pamatlietā atteikums atzīt citā dalībvalstī noslēgtas laulības starp tāda paša dzimuma personām veido LESD 21. panta ierobežojumu, šo ierobežojumu attaisno apsvērumi, kas saistīti ar sabiedrisko kārtību un LES 4. panta 2. punktā minēto nacionālo identitāti.

43

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu Savienība ievēro dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 2. jūnijs, Bogendorff von Wolffersdorff, C‑438/14, EU:C:2016:401, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Turklāt Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka “sabiedriskās kārtības” jēdziens kā attaisnojums atkāpei no pamatbrīvības ir jāinterpretē šauri, lai tā piemērošanas jomu nevarētu vienpusēji noteikt katra dalībvalsts atsevišķi bez Savienības iestāžu kontroles. No tā izriet, ka uz sabiedrisko kārtību var atsaukties tikai tad, ja pastāv reāls un pietiekami nopietns sabiedrības pamatinterešu apdraudējums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 2. jūnijs, Bogendorff von Wolffersdorff, C‑438/14, EU:C:2016:401, 67. punkts, kā arī 2017. gada 13. jūlijs, E, C‑193/16, EU:C:2017:542, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Šai ziņā jāatzīst, ka pienākums dalībvalstij atzīt laulību starp viena dzimuma personām, kas noslēgta citā dalībvalstī atbilstoši tās tiesībām, vienīgi atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanas trešās valsts valstspiederīgajam nolūkā neaizskar laulības institūtu šajā pirmajā dalībvalstī, kas ir definēts valsts tiesībās un kas, kā atgādināts šā sprieduma 37. punktā, ietilpst dalībvalstu kompetencē. Tas minētajai dalībvalstij nenozīmē pienākumu savās valsts tiesībās paredzēt laulības institūtu starp viena dzimuma personām. Tas ir ierobežots ar pienākumu atzīt šādas laulības, kas ir noslēgtas citā dalībvalstī atbilstoši tās tiesībām, un vienīgi tiesību, kas šīm personām izriet no Savienības tiesībām, īstenošanas nolūkā.

46

Tādējādi šāds pienākums vienīgi atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanas trešās valsts valstspiederīgajam nolūkā atzīt [šīs laulības] neaizskar nacionālo identitāti un neapdraud attiecīgās dalībvalsts sabiedrisko kārtību.

47

Jāpiebilst, ka valsts pasākums, kas var kavēt personu brīvu pārvietošanos, var tikt attaisnots tikai tad, ja tas atbilst ar Hartu garantētajām pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 13. septembris, Rendón Marín, C‑165/14, EU:C:2016:675, 66. punkts).

48

Kas attiecas uz Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietverto jēdzienu “laulātais”, ar Hartas 7. pantu garantētās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ir pamattiesības.

49

Šajā ziņā, kā izriet no paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.), saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu tās 7. pantā garantēto tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā garantētajām tiesībām.

50

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka uz homoseksuāla pāra attiecībām “privātās dzīves” un “ģimenes dzīves” jēdziens var attiekties tāpat kā uz tādā pašā situācijā esoša dažāda dzimuma pāra attiecībām (ECT, 2013. gada 7. novembris, Vallianatos u.c. pret Grieķiju, CE:ECHR:2013:1107JUD002938109, 73. punkts, kā arī ECT, 2017. gada 14. decembris, Orlandi u.c. pret Itāliju, CE:ECHR:2017:1214JUD002643112, 143. punkts).

51

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka situācijā, kad Savienības pilsonis ir izmantojis savu pārvietošanās brīvību, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem ieceļojot un uzturoties dalībvalstī, kas nav viņa pilsonības dalībvalsts, un tur ir izveidojis vai nostiprinājis ģimenes dzīvi ar tā paša dzimuma trešās valsts valstspiederīgo, ar kuru viņš ir saistīts ar uzņēmējā dalībvalstī likumīgi noslēgtu laulību, LESD 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj to, ka tās dalībvalsts, kuras pilsonība ir Savienības pilsonim, kompetentās iestādes atsakās šim valstspiederīgajam piešķirt uzturēšanās tiesības šīs dalībvalsts teritorijā ar pamatojumu, ka šīs dalībvalsts tiesībās nav paredzēta laulība starp tā paša dzimuma personām.

52

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tad, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, LESD 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir tāda paša dzimuma kā Savienības pilsonis, ar kuru viņa laulība ir noslēgta kādā dalībvalstī atbilstoši tās tiesībām, ir tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus tās dalībvalsts teritorijā, kuras pilsonība ir Savienības pilsonim.

53

Kā atgādināts šā sprieduma 23. un 24. punktā, ja Savienības pilsonim, faktiski uzturoties dalībvalstī, kas nav viņa pilsonības dalībvalsts, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 nosacījumiem un ievērojot tos, šajā pēdējā minētajā dalībvalstī ir izveidojusies vai nostiprinājusies ģimenes dzīve, to tiesību, kas attiecīgajam Savienības pilsonim izriet no LESD 21. panta 1. punkta, lietderīgā iedarbība prasa, lai ģimenes dzīve, kas šim pilsonim ir bijusi šajā dalībvalstī, varētu tikt turpināta, viņam atgriežoties dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir, piešķirot atvasinātās uzturēšanās tiesības attiecīgajam ģimenes loceklim, kas ir trešās valsts valstspiederīgais.

54

Runājot par šo atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanas nosacījumiem, Tiesa ir uzsvērusi, kā norādīts šā sprieduma 25. punktā, ka tie nedrīkst būt stingrāki par tiem, kas ir paredzēti Direktīvā 2004/38, lai piešķirtu šādas uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir tāda Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, kurš ir īstenojis savas brīvas pārvietošanas tiesības, apmetoties uz dzīvi dalībvalstī, kuras pilsonis viņš nav.

55

Šajā ziņā, kā izriet no Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punkta, uzturēšanās tiesības, kas noteiktas šī panta 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst šī paša panta 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.

56

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka LESD 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir tāda paša dzimuma kā Savienības pilsonis, ar kuru laulība ir noslēgta kādā dalībvalstī atbilstoši tās tiesībām, ir tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus tās dalībvalsts teritorijā, kuras pilsonība ir Savienības pilsonim. Šīs atvasinātās uzturēšanās tiesības nedrīkst tikt pakļautas nosacījumiem, kas ir stingrāki par tiem, kuri ir paredzēti Direktīvas 2004/38 7. pantā.

57

Ņemot vērā atbildi uz pirmo un otro jautājumu, uz trešo un ceturto jautājumu nav jāatbild.

58

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: