–

Solvay Chimica Italia SpA, Solvay Specialty Polymers Italy SpA, Solvay Chimica Bussi SpA, Whirlpool Europe Srl, Fenice – Qualità Per L’ambiente SpA, FCA Italy SpA, FCA Group Purchasing Srl, FCA Melfi SpA, Sol Gas Primari Srl, Nuova Solmine SpA, American Husky III, Inovyn Produzione Italia SpA, Sasol Italy SpA, Zignago Power Srl, Radici Chimica SpA, La Vecchia Soc. cons. arl, Santa Margherita e Kettmeir e Cantine Torresella SpA, Zignago Vetro SpA, Chemisol Italia Srl, Vinavil SpA, Italgen SpA, Arkema Srl, Yara Italia SpA un Ineos Manufacturing Italia SpA vārdā – F. Angelini, L. Parola, G. La Rosa, M. Monaco, A. Salzano, G. Berruti un T. Arnoni, avvocati,

–

Erg Power Srl un Erg Power Generation SpA vārdā – L. Acquarone, A. Ricci, M. Saladino un G. Acquarone, avvocati,

–

Eni SpA, Enipower SpA un Versalis SpA vārdā – O. Torrani un P. G. Torrani, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz F. Sclafani, avvocato dello Stato,

–

Grieķijas valdības vārdā – M. Tassopoulou un D. Tsagkaraki, pārstāves,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un C. Schillemans, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – O. Beynet un G. Gattinara, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā jāinterpretē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (OV 2009, L 211, 55. lpp.) 2. panta 5) un 6) punkts, 15. panta 7. punkts, 26. panta 4. punkts, 28. pants un 37. panta 6. punkta b) apakšpunkts.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar tiesvedību starp Solvay Chimica Italia SpA un vairākiem citiem uzņēmumiem, kuri ir privātu elektroenerģijas sadales sistēmu īpašnieki vai operatori, un Autorità per l’energia elettrica, il gas e il sistema idrico (Elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādes regulators, Itālija) (turpmāk tekstā – “AEEGSI”) par šīs iestādes pieņemto lēmumu tiem uzlikt dažādus pienākumus, kuri tostarp attiecas uz trešo personu piekļuvi un uz dispečervadības pakalpojumiem.

3

Direktīvas 2009/72 3., 29., 30. un 35. apsvēruma teksts ir šāds:

[..]

[..]

4

Direktīvas 2009/72 1. pantā “Priekšmets un darbības joma” ir paredzēts:

“Ar šo direktīvu paredz kopīgus noteikumus elektroenerģijas ražošanai, pārvadei, sadalei un piegādei, kā arī patērētāju aizsardzības noteikumus, lai [Eiropas Savienībā] uzlabotu un integrētu konkurētspējīgus elektroenerģijas tirgus. Ar to nosaka normas, kas attiecas uz elektroenerģijas nozares organizāciju un darbību, atvērtu piekļuvi tirgum, kritērijiem un procedūrām, kuras piemēro konkursiem un atļauju piešķiršanai, kā arī uz sistēmu vadīšanu. Tā arī nosaka elektroenerģijas patērētāju vispārējās saistības un tiesības un precizē konkurences prasības.”

5

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

5)   “sadale” ir elektroenerģijas transportēšana augstsprieguma, vidēja sprieguma un zemsprieguma sadales sistēmās, lai to piegādātu patērētājiem, bet neietverot piegādi;

[..]

19)   “piegāde” ir elektroenerģijas pārdošana, tostarp tālākpārdošana, lietotājiem;

[..]

26)   “maza, izolēta sistēma” ir jebkura sistēma, kuras patēriņš 1996. gadā bija mazāks par 3000 GWh un kurā mazāk nekā 5 % gada patēriņa iegūst no starpsavienojuma ar citām sistēmām;

27)   “izolēta mikrosistēma” ir sistēma, kuras patēriņš 1996. gadā bija mazāks par 500 GWh un kurai nav savienojumu ar citām sistēmām;

[..].”

6

Direktīvas 3. panta “Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības un patērētāju aizsardzība” 14. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot 7., 8., 32. un/vai 34. pantu, ja to piemērošana radītu juridiskus vai faktiskus šķēršļus elektroenerģijas uzņēmumiem uzlikto saistību izpildei vispārējās ekonomiskās interesēs, un ciktāl tas neietekmē nozares attīstību tā, ka tas būtu pretrunā [Eiropas Savienības] interesēm. [Eiropas Savienības] interesēs ir, inter alia, konkurence attiecībā uz tiesīgiem lietotājiem saskaņā ar šo direktīvu un [LESD 106. pantu].”

7

Direktīvas 2009/72 15. pants “Dispečervadība un balansēšana” ir formulēts šādi:

“1.   Neskarot elektroenerģijas piegādi saskaņā ar līgumsaistībām, tostarp tām, kas izriet no konkursa dokumentācijas, pārvades sistēmas operators, ja tam ir šāda funkcija, ir atbildīgs par ražošanas iekārtu dispečervadību savā teritorijā, un nosaka, kā jāizmanto savienojumi ar citām sistēmām.

2.   Ražošanas objektu dispečervadību un savienojumu izmantošanu nosaka, ņemot vērā kritērijus, kurus apstiprina valstu regulatīvās iestādes, ja tās ir kompetentas, un kuriem jābūt objektīviem, publicētiem un nediskriminējošiem, nodrošinot elektroenerģijas iekšējā tirgus pareizu darbību. Kritērijos ņem vērā ekonomisko priekšrocību, kāda ir elektroenerģijai, ko iegūst no pieejamiem ražošanas objektiem vai caur savienojumiem, un sistēmas tehniskos ierobežojumus.

[..]

7.   Noteikumi, ko pārvades sistēmu operatori pieņem par elektroenerģijas sistēmas balansēšanu, tostarp noteikumi par maksas iekasēšanu no viņu tīklu sistēmas lietotājiem elektroenerģijas nevienmērīgas piegādes gadījumā, ir objektīvi, pārskatāmi un nediskriminējoši. Noteikumus un nosacījumus, tostarp normas un tarifus attiecībā uz šādiem pakalpojumiem, ko sniedz pārvades sistēmu operatori, nosaka nediskriminējošā un izmaksas atspoguļojošā veidā, ievērojot metodiku, kura ir saderīga ar 37. panta 6. punktu, kā arī tos publicē.”

8

Šīs direktīvas 25. pantā “Sadales sistēmu operatoru uzdevumi” ir noteikts:

“1.   Sadales sistēmas operators ir atbildīgs par sistēmas ilgtermiņa jaudas nodrošināšanu, lai izpildītu pamatotas elektroenerģijas sadales prasības, kā arī par to, lai savā apgabalā nodrošinātu drošas, stabilas un efektīvas elektroenerģijas sadales sistēmas darbību, uzturēšanu un attīstību ar ekonomiski izdevīgiem nosacījumiem, pienācīgi ņemot vērā vides aizsardzības un energoefektivitātes apsvērumus.

[..]

5.   Ikviens sadales sistēmas operators ar pārskatāmām, nediskriminējošām un uz tirgus principiem balstītām procedūrām iepērk enerģiju, ko tas izmanto enerģijas zudumu segšanai un rezerves jaudai savā sistēmā, kad vien tas veic šo funkciju. [..]

6.   Ja sadales sistēmas operators ir atbildīgs par sadales sistēmas balansēšanu, noteikumi, ko tas pieņem šajā nolūkā, ir objektīvi, pārskatāmi un nediskriminējoši, tostarp noteikumi par maksas iekasēšanu no viņu tīkla sistēmas lietotājiem elektroenerģijas nevienmērīgas piegādes gadījumā. Noteikumus un nosacījumus, tostarp normas un tarifus attiecībā uz šādiem pakalpojumiem, ko sniedz sadales sistēmu operatori, nosaka nediskriminējošā un izmaksas atspoguļojošā veidā, ievērojot metodiku, kas ir saderīga ar 37. panta 6. punktu, kā arī tos publicē.

7.   Plānojot sadales tīkla attīstību, sadales sistēmas operators paredz energoefektivitātes/pieprasījuma pārvaldības pasākumus un/vai dalīto ražošanu, kas var aizstāt vajadzību modernizēt vai aizvietot jaudas.”

9

Atbilstoši minētās direktīvas 26. pantam “Sadales sistēmu operatoru nodalīšana”:

“1.   Ja sadales sistēmas operators ir daļa no vertikāli integrēta uzņēmuma, viņš ir neatkarīgs no pārējām darbībām, kas neattiecas uz sadali, vismaz tiktāl, ciktāl tas skar viņa juridisko statusu, organizāciju un lēmumu pieņemšanu. Šie noteikumi nerada pienākumu no vertikāli integrētā uzņēmuma nodalīt īpašumtiesības uz sadales sistēmas operatora aktīviem.

2.   Papildus 1. punktam, ja sadales sistēmas operators ir daļa no vertikāli integrēta uzņēmuma, viņš ir neatkarīgs no citām ar sadali nesaistītām darbībām tiktāl, ciktāl tas attiecas uz organizāciju un lēmumu pieņemšanu. Lai to panāktu, piemēro vismaz šādus obligātus kritērijus:

[..]

3.   Ja sadales sistēmas operators ir daļa no vertikāli integrēta uzņēmuma, dalībvalstis nodrošina, ka regulatīvās iestādes vai citas kompetentas struktūras veic sadales sistēmas operatora darbības uzraudzību, lai tas nevarētu ļaunprātīgi izmantot vertikālo integrāciju, kropļojot konkurenci. [..]

4.   Dalībvalstis var nolemt nepiemērot 1., 2. un 3. punktu integrētiem elektroenerģijas uzņēmumiem, kas apkalpo mazāk nekā 100000 pieslēgtu lietotāju vai apkalpo mazas, izolētas sistēmas.”

10

Direktīvas 2009/72 28. pantā “Slēgtas sadales sistēmas” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var paredzēt, ka valstu regulatīvās iestādes vai citas kompetentās iestādes kā slēgtu sadales sistēmu klasificē sistēmu, kas elektroenerģiju sadala ģeogrāfiski ierobežotās rūpnieciskās, komerciālās vai koplietojuma pakalpojumu vietās un, neskarot 4. punktu, nepiegādā elektroenerģiju mājsaimniecību lietotājiem, ja:

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka valstu regulatīvās iestādes atbrīvo slēgtas sadales sistēmas operatoru no:

3.   Ja 2. punktā minētais atbrīvojums tiek piešķirts, piemērojamos tarifus vai to aprēķināšanas metodiku saskaņā ar 37. pantu pārskata un apstiprina pēc slēgtās sadales sistēmas lietotāja pieprasījuma.

4.   Ja sistēmu nenozīmīgi lieto nodarbinātībā iesaistījušās mājsaimniecības vai līdzīgas apvienības, kurās iesaistīts sadales sistēmas īpašnieks un kuras atrodas slēgtas sadales sistēmas apkalpotā teritorijā, tas neliedz piešķirt 2. pantā paredzētos atbrīvojumus.”

11

Direktīvas 2009/72 32. pantā “Trešo personu piekļuve” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina tādas sistēmas ieviešanu, kas trešām personām dod piekļuvi pārvades un sadales sistēmām, pamatojoties uz publicētiem tarifiem, ko piemēro visiem tiesīgajiem lietotājiem, kā arī objektīvi un bez sistēmas lietotāju diskriminācijas. Dalībvalstis nodrošina, ka šos tarifus vai to aprēķināšanas metodiku pirms to stāšanās spēkā apstiprina saskaņā ar 37. pantu un ka šos tarifus un metodiku, ja apstiprina vienīgi metodiku, publicē pirms to stāšanās spēkā.

2.   Pārvades vai sadales sistēmas operators var atteikt piekļuvi, ja tam nav vajadzīgās jaudas. Šāds atteikums attiecīgi jāpamato, jo īpaši ņemot vērā 3. pantu un izmantojot objektīvus un tehniski un ekonomiski pamatotus kritērijus. Regulatīvās iestādes, ja dalībvalstis tā nosaka, vai dalībvalstis nodrošina, ka šo kritērijus konsekventi piemēro un ka sistēmas lietotājs, kuram pieeja atteikta, var izmantot domstarpību izšķiršanas procedūru. Attiecīgā gadījumā un tad, ja pieeju atsaka, regulatīvās iestādes arī nodrošina to, ka pārvades vai sadales sistēmas operators sniedz attiecīgu informāciju par pasākumiem, kas būtu vajadzīgi tīkla pastiprināšanai. Personai, kam šādu informāciju pieprasa, var likt maksāt saprātīgu samaksu, kas atspoguļo šādas informācijas sniegšanas izmaksas.”

12

Šīs direktīvas 37. panta “Regulatīvās iestādes pienākumi un pilnvaras” 6. punktā ir paredzēts:

“Regulatīvo iestāžu kompetencē ir noteikt vai laikus pirms tās stāšanās spēkā apstiprināt vismaz tādu metodiku, ko izmanto, lai aprēķinātu vai paredzētu noteikumus un nosacījumus attiecībā uz:

[..]

[..].”

13

2009. gada 23. jūlijaLegge n. 99 – Disposizioni per lo sviluppo e l’internazionalizzazione delle imprese, nonché in materia di energie (Likums Nr. 99, ar ko paredz noteikumus uzņēmumu attīstībai un internacionalizācijai, kā arī noteikumus enerģētikas jomā) (GURI Nr. 176, 2009. gada 31. jūlijs, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 99/2009”) 30. panta 27. punktā ir paredzēts:

“Lai garantētu un uzlabotu tādiem tiešajiem lietotājiem sniegto elektroenerģijas pakalpojumu kvalitāti, kuri ar privāto tīklu – kuros, iespējams, notiek arī iekšēja ražošana – starpniecību ir pieslēgti valsts elektroenerģijas sistēmai [..], Ministero dello sviluppo economico [Ekonomikas attīstības ministrija] 120 dienās pēc šā likuma stāšanās spēkā nosaka jaunus kritērijus to attiecību definēšanai, kuras pastāv starp tīkla operatoriem, koncesijā nodotām sadales sabiedrībām, privāto tīklu īpašniekiem un šādiem tīkliem pieslēgtiem tiešajiem lietotājiem. [AEEGSI] ir uzticēts īstenot minētos kritērijus, lai līdzsvarotu un saglabātu iegūtās tiesības, arī atsaucoties uz nepieciešamību racionāli izmantot esošos resursus.”

14

Likuma Nr. 99/2009 33. pantā ir paredzēts:

“[..] iekšējs lietotāju tīkls [..] ir tāds elektroenerģijas tīkls, kurš atbilst šādiem nosacījumiem:

15

2010. gada 10. decembradecreto ministeriale – Attuazione dell’articolo 30, comma 27, della legge 23 luglio 2009, n. 99, in materia di rapporti intercorrenti fra i gestori delle reti elettriche, le società di distribuzione in concessione, i proprietari di reti private ed i clienti finali collegati a tali reti (Ministra dekrēts, ar ko tiek īstenots 2009. gada 23. jūlija Likuma Nr. 99 30. panta 27. punkts par attiecībām starp elektroenerģijas sistēmu pārvaldniekiem, sadales sabiedrībām, kas ir koncensionāres, privāto tīklu īpašniekiem un galalietotājiem, kas pieslēgti šīm sistēmām) (GURI Nr. 305, 2010. gada 31. decembris) privāto tīklu operatoriem ir uzlikts pienākums ļaut šiem tīkliem pieslēgtajiem galalietotājiem pieprasīt un iegūt fizisku un virtuālu savienojumu publiskajam tīklam, kā arī atļaut tos lietot publisko tīklu operatoriem, lai nodrošinātu galalietotāju tiesības iegūt pieslēgumu publiskajam tīklam.

16

2011. gada 1. jūnijadecreto legislativo n. 93 – Attuazione delle direttive 2009/72/CE, 2009/73/CE e 2008/92/CE relative a norme comuni per il mercato interno dell’energia elettrica, del gas naturale e ad una procedura comunitaria sulla trasparenza dei prezzi al consumatore finale industriale di gas e di energia elettrica, nonché abrogazione delle directive 2003/54CE e 2003/55/CE (Leģislatīvais dekrēts Nr. 93, ar ko īsteno Direktīvas 2009/72/EK, 2009/73/EK un 2008/92/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas un dabasgāzes iekšējo tirgu, ar ko izveido Kopienas procedūru, lai veicinātu atklātību attiecībā uz gāzes un elektrības cenām, kas noteiktas tiešajiem lietotājiem rūpniecībā, un ar ko atceļ Direktīvas 2003/54/EK un 2003/55/EK) (2011. gada 28. jūnijaGURI Nr. 148, turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 93/2011”) 38. panta 5. punktā tostarp ir paredzēts:

“Neskarot noteikumus par efektīvas lietošanas sistēmām 2008. gada Leģislatīvā dekrēta Nr. 115 2. panta 1. punkta t) apakšpunkta izpratnē, iekšējo lietotāju tīkli Likuma Nr. [99/2009] 33. panta izpratnē, kā arī citi privātie tīkli Likuma Nr. [99/2009] 30. panta 27. punkta izpratnē ir slēgtas sadales sistēmas [..].”

17

Ar 2015. gada 12. novembradeliberazione n. 539/2015/R/eel – Regolazione dei servizi di connessione, misura, trasmissione, distribuzione, dispacciamento e vendita nel caso di sistemi di distribuzione chiusi (Lēmums Nr. 539/2015/R/eel, ar ko paredz regulējumu par pieslēguma, mērīšanas, transporta, sadales, dispečervadības un pārdošanas pakalpojumiem slēgtos sadales tīklos) (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 539/2015”) AEEGSI atbilstoši Leģislatīvā dekrēta Nr. 93/2011 38. panta 5. punktam iekšējo lietotāju tīklus un citus privātos elektroenerģijas tīklus klasificēja kategorijā “slēgtas sadales sistēmas” Direktīvas 2009/72 28. panta 1. punkta izpratnē.

18

Šā lēmuma A pielikuma 8. pantā ir noteikts, ka “slēgta sadales sistēma ir tīkls ar pienākumu pieslēgt tikai tādus lietotājus, kas saskaņā ar šā lēmuma 6. pantu ietilpst to lietotāju kategorijā, kuri ir pieslēdzami minētajai slēgtajai sadales sistēmai”.

19

Saskaņā ar minētā pielikuma 22. panta 1. punktu “dispečervadības noteikumi tiek piemēroti saistībā ar elektroenerģiju, ko katrs lietotājs ir ievadījis slēgtā sadales sistēmā un paņēmis no tās, izmantojot savu komunikāciju pieslēguma punktu šai sistēmai”.

20

Prasītājas pamatlietā ir tādu privātu elektroenerģijas tīklu īpašnieki vai operatori, kuri atbilstoši Leģislatīvā dekrēta Nr. 93/2011 38. panta 5. punktam ir klasificēti kategorijā “slēgtas sadales sistēmas” un kuriem uz šā pamata saskaņā ar Lēmumu Nr. 539/2015 ir piemērojami dažādi AEEGSI uzlikti pienākumi.

21

Šīs prasītājas Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) cēla prasību par Lēmuma Nr. 539/2015 atcelšanu, jo ar to esot pārkāptas Direktīvas 2009/72 normas, tāpēc ka slēgtām sadales sistēmām esot piemēroti tādi paši noteikumi kā publiskām sadales sistēmām, neizveidojot regulējumu, kurā būtu ņemtas vērā šo slēgto sistēmu īpatnības.

22

Minēto prasītāju izvirzītie iebildumi attiecas respektīvi uz pienākumu nodrošināt pieslēgumu trešajām personām, kā arī slēgto sadales sistēmu operatoriem uzlikto uzskaites un funkcionālās nodalīšanas pienākumu, uz maksājumu par dispečervadības pakalpojumiem piemērošanu katram lietotājam, kas ir pieslēgts slēgtai sadales sistēmai, tā vietā, lai visu šo sistēmu uzskatītu par vienotu šā pakalpojuma lietotāju, kā tas bija iepriekš, un ar vispārējām elektroenerģijas sistēmas izmaksām saistītu maksājumu piemērošanu katra slēgtajai sadales sistēmai pieslēgtā lietotāja elektroenerģijas patēriņam, pat ja šajā sistēmā elektroenerģija tiek ražota.

23

Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas lietās C‑262/17, C‑263/17 un C‑273/17 ir formulēti identiski:

24

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 12. jūnija rīkojumu lietas C‑262/17, C‑263/17 un C‑273/17 tika apvienotas izskatīšanai rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

25

Atbildot uz Tiesas lūgumu sniegt paskaidrojumus, iesniedzējtiesa 2018. gada 12. aprīlī to informēja, ka piektais prejudiciālais jautājums ir zaudējis nozīmi, ciktāl tas attiecas uz noteikumiem nodalīšanas jomā un maksājumiem saistībā ar elektroenerģijas sistēmas vispārējām izmaksām.

26

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2009/72 2. panta 5) punkts un 28. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas sistēmas kā pamatlietā aplūkotās, kuras pirms šīs direktīvas spēkā stāšanās ir izveidotas pašpatēriņam, kuras pārvalda privāti subjekti, kurām ir pieslēgts ierobežots skaits ražošanas un patēriņa vienību un kuras savukārt ir pieslēgtas publiskajam tīklam, ir uzskatāmas par sadales sistēmām, kas ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.

27

Ir jāatgādina, ka Direktīvas 2009/72 mērķis, kā tas izriet no tās 1. panta, ir paredzēt kopīgus noteikumus tostarp par elektroenerģijas sadali, lai Savienībā uzlabotu un integrētu konkurētspējīgus elektroenerģijas tirgus.

28

Lai gan jēdziens “sadales sistēma” Direktīvā 2009/72 pats par sevi nav definēts, šīs direktīvas 2. panta 5) punktā jēdziens “sadale” ir definēts tādējādi, ka tas attiecas uz elektroenerģijas transportēšanu augsta sprieguma, vidēja sprieguma un zema sprieguma sadales sistēmās, lai to piegādātu lietotājiem, bet neietverot pašu “piegādi”; pēdējais minētais jēdziens atbilstoši minētās direktīvas 2. panta 19) punktam ir jāsaprot kā elektroenerģijas pārdošana lietotājiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 22. maijs, citiworks, C‑439/06, EU:C:2008:298, 45. punkts).

29

No šīm definīcijām izriet, ka sadales sistēma ir sistēma, kas tiek izmantota, lai novadītu augstsprieguma, vidēja sprieguma un zemsprieguma elektroenerģiju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 22. maijs, citiworks, C‑439/06, EU:C:2008:298, 46. punkts).

30

No tā izriet, ka novadītās elektroenerģijas spriegums ir vienīgais kritērijs, lai noteiktu, vai sistēma ir uzskatāma par sadales sistēmu Direktīvas 2009/72 izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 22. maijs, citiworks, C‑439/06, EU:C:2008:298, 48. punkts).

31

Savukārt nedz datums, kurā šis tīkls, kam ir pieslēgts ierobežots skaits ražošanas un patēriņa vienību, ir ticis izveidots, nedz fakts, ka tas ir paredzēts pašpatēriņam un to pārvalda privāts subjekts, nav uzskatāmi par šajā ziņā būtiskiem kritērijiem.

32

Gluži pretēji, runājot par pēdējo minēto apstākli, ir jānorāda, ka atbilstoši Direktīvas 2009/72 28. panta 1. punktam dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentās valsts iestādes kā slēgtu sadales sistēmu klasificē sistēmu, kas elektroenerģiju sadala ģeogrāfiski ierobežotās rūpnieciskās, komerciālās vai koplietojuma pakalpojumu vietās un principā nepiegādā elektroenerģiju mājsaimniecību lietotājiem, ja – ņemot vērā katru atsevišķo gadījumu – īpašu tehnisku vai drošības apsvērumu dēļ šādas sistēmas lietotāju darbība vai ražošanas process ir integrēts vai šāda sistēma elektroenerģiju sadala galvenokārt sistēmas īpašniekam vai operatoram vai ar tiem saistītiem uzņēmumiem.

33

Saskaņā ar Direktīvas 2009/72 28. panta 2. punktu dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentajām valsts iestādēm ir tiesības slēgtas sadales sistēmas operatoru atbrīvot, pirmkārt, no šīs direktīvas 25. panta 5. punktā noteiktās prasības ar pārskatāmām, nediskriminējošām un uz tirgus principiem balstītām procedūrām iepirkt enerģiju, ko tas izmanto enerģijas zudumu segšanai un rezerves jaudai, kā arī, otrkārt, no minētās direktīvas 32. panta 1. punktā noteiktās prasības, ka ir jānodrošina, lai tarifi un to aprēķināšanas metodiku pirms to stāšanās spēkā tiktu apstiprināti saskaņā ar šīs pašas direktīvas 37. pantu. Pēdējā minētajā gadījumā sistēmas lietotāji atbilstoši Direktīvas 2009/72 28. panta 3. punktam var pieprasīt kompetentajai valsts iestādei, lai tā apstiprina šos tarifus un šīs aprēķināšanas metodikas.

34

No šiem noteikumiem izriet, ka tādas sistēmas kā pamatlietā aplūkotās, kuras ir izveidotas pašpatēriņam, kuras pārvalda privāts subjekts un kurām ir pieslēgts ierobežots skaits ražošanas un patēriņa vienību, ir uzskatāmas par sadales sistēmām, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, jo kompetentās valsts iestādes tās var kvalificēt kā slēgtas sadales sistēmas minētās direktīvas 28. panta 1. punkta izpratnē, turklāt dalībvalstīm ir tikai tiesības, taču ne pienākums tās atbilstoši šīs pašas direktīvas 28. panta 2. punktam atbrīvot no abiem pēdējā minētajā normā noteiktajiem pienākumiem.

35

Papildus tam ir jānorāda, ka, runājot par sistēmas ierobežoto apmēru, Direktīvā 2009/72 atsauce uz šādu kritēriju ir tikai 2. panta 26) un 27) punktā, lai definētu jēdzienus “maza, izolēta sistēma” vai “izolēta mikrosistēma” – tādējādi Savienības likumdevējs nav vēlējies izslēgt noteiktas sadales sistēmas no šīs direktīvas piemērošanas jomas to lieluma vai elektroenerģijas patēriņa dēļ (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 22. maijs, citiworks, C‑439/06, EU:C:2008:298, 49. punkts).

36

Iepriekš izklāstītos apsvērumus turklāt apstiprina arī Direktīvas 2009/72 mērķis, kas ir pabeigt iekšējā elektroenerģijas tirgus izveidi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 22. maijs, citiworks, C‑439/06, EU:C:2008:298, 44. punkts).

37

Līdz ar to tādi tīkli kā pamatlietā aplūkotie, par kuriem nav strīda, ka tie tiek izmantoti augstsprieguma, vidēja sprieguma un zemsprieguma elektroenerģijas novadīšanai, lai to pārdotu galapatērētājiem, ietilpst Direktīvas 2009/72 piemērošanas jomā.

38

Tāpēc uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2009/72 2. panta 5) punkts un 28. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas sistēmas kā pamatlietā aplūkotās, kuras pirms šīs direktīvas spēkā stāšanās ir izveidotas pašpatēriņam, kuras pārvalda privāti subjekti, kurām ir pieslēgts ierobežots skaits ražošanas un patēriņa vienību un kuras savukārt ir pieslēgtas publiskam tīklam, ir uzskatāmas par sadales sistēmām, kas ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.

39

Ar otro un ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2009/72 28. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstis tādas sistēmas kā pamatlietā aplūkotās var atbrīvot tikai no šīs normas 2. punktā paredzētajiem pienākumiem, kuri attiecas uz tajā minētajām slēgtajām sadales sistēmām, kā arī no šīs direktīvas 26. panta 4. punktā paredzētajiem pienākumiem, vai arī tās var šīs sistēmas iekļaut īpašā sadales sistēmu kategorijā, lai tām piešķirtu minētajā direktīvā neparedzētus atbrīvojumus.

40

Kā izriet jau no šā sprieduma 32.–34. punkta, dalībvalsts, kura paredz, ka kompetentās valsts iestādes kā slēgtas sadales sistēmas kvalificē sistēmas, kuras atbilst Direktīvas 2009/72 28. panta 1. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, var arī atbilstoši šīs direktīvas 28. panta 2. punktam paredzēt, ka šīs iestādes šo sistēmu operatoru atbrīvo no pienākumiem, kuri ir paredzēti minētās direktīvas 25. panta 5. punktā un 32. panta 1. punktā.

41

Tādējādi no paša Direktīvas 2009/72 28. panta 2. punkta formulējuma skaidri izriet, ka sistēmas, kuras valsts kompetentās iestādes ir kvalificējušas kā slēgtas sadales sistēmas, vienīgi uz šīs normas pamata var tikt izslēgtas no pienākumiem, kas tajā ir paredzēti, un tas – kā izriet no šīs direktīvas 30. apsvēruma – var notikt tikai, lai uz šo sistēmu operatoriem neattiecinātu saistības, kas šo operatoru un minētās sistēmas lietotāju attiecību īpašā rakstura dēļ varētu radīt nevajadzīgu administratīvo slogu.

42

Šajā lietā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet – kas arī nav ticis apstrīdēts –, ka pamatlietā aplūkotās sistēmas kompetentā valsts iestāde ir kvalificējusi kā slēgtas sadales sistēmas Direktīvas 2009/72 28. panta 1. punkta izpratnē.

43

Šajā statusā uz šiem tīkliem – ja Itālija ir izmantojusi šīs direktīvas 28. panta 2. punktā paredzētās tiesības – var tikt attiecināti tikai šajā normā paredzētie atbrīvojumi.

44

Ja tā ir – kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 52.–58. punktā –, nekas neliedz to, ka uz slēgtu sadales sistēmu citā statusā var tikt attiecināti papildu atbrīvojumi, kas paredzēti Direktīvā 2009/72.

45

It īpaši šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2009/72 26. panta 4. punkts ļauj dalībvalstīm atbrīvot integrētus elektroenerģijas uzņēmumus, kas apkalpo mazāk nekā 100000 pieslēgtu lietotāju, no šīs direktīvas 26. panta 1.–3. punktā paredzētajiem nodalīšanas pienākumiem un tas atbilstoši minētās direktīvas 29. apsvērumam var tikt darīts, lai maziem sadales tīklu operatoriem neuzliktu nesamērīgu administratīvu un finansiālu slogu.

46

No iesniedzējtiesas veiktajiem konstatējumiem izriet, ka pamatlietā aplūkotās sistēmas var būt atbilstīgas šim izņēmumam, jo tās principā nevar apgādāt lietotājus, kas ir mājsaimniecības, un tās savieno ierobežotu skaitu ražošanas un patēriņa vienību ģeogrāfiski ierobežotā vietā.

47

Papildus tam no iesniedzējtiesas sniegtās atbildes uz Tiesas nosūtīto lūgumu sniegt paskaidrojumus izriet, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā pašlaik atbilstoši Direktīvas 2009/72 26. panta 4. punktam šie tīkli ir atbrīvoti no šīs direktīvas 26. panta 1.–3. punktā paredzētā nodalīšanas pienākuma.

48

Katrā ziņā ir jāuzsver, ka dalībvalstis tādas sistēmas kā pamatlietā aplūkotās, kuras ietilpst Direktīvas 2009/72 piemērošanas jomā, nevar iekļaut tādā sadales sistēmu kategorijā, kas ir atšķirīga no kategorijām, kuras ir skaidri izveidotas ar šo direktīvu, lai uz tām attiecinātu direktīvā neparedzētus atbrīvojumus.

49

Protams, kā izriet no Direktīvas 2009/72 29. un 30. apsvēruma, noteiktu sadales sistēmu veidu, kuru skaitā ir slēgtas sadales sistēmas, īpašais raksturs var attaisnot to, ka dalībvalstis nolemj tās atbrīvot no noteiktiem šajā direktīvā paredzētiem pienākumiem, lai tām neuzliktu nepamatotu administratīvu slogu.

50

Tomēr ir jākonstatē, ka šie apsvērumi ir precīzi atspoguļoti Direktīvas 2009/72 26. panta 4. punktā un 28. panta 2. punktā, kuros skaidri ir noteikti izņēmumi, kas uz šādām sadales sistēmām var tikt attiecināti.

51

Rezultātā uz otro uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2009/72 28. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas sistēmas kā pamatlietā aplūkotās, kuras dalībvalsts ir kvalificējusi kā slēgtas sadales sistēmas šā panta 1. punkta izpratnē, tā šajā statusā var atbrīvot tikai no pienākumiem, kuri ir paredzēti minētā panta 2. punktā, neskarot to, ka šīs sistēmas turklāt var būt atbilstīgas arī citiem šajā direktīvā paredzētiem atbrīvojumiem, it īpaši tās 26. panta 4. punktā paredzētajam atbrīvojumam, ja tās izpilda tajā paredzētos nosacījumus – par to ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai. Katrā ziņā šī dalībvalsts nevar minētās sistēmas iekļaut atsevišķā sadales sistēmu kategorijā, lai tām piešķirtu minētajā direktīvā neparedzētus atbrīvojumus.

52

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Direktīvas 2009/72 32. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka uz slēgtām sadales sistēmām šīs direktīvas 28. panta 1. punkta izpratnē neattiecas pienākums nodrošināt piekļuvi trešajām personām, bet tām ir jānodrošina piekļuve tikai tādām trešajām personām, kuras ietilpst to lietotāju kategorijā, kas var tikt pieslēgti šīm sistēmām; šiem lietotājiem ir tiesības uz piekļuvi publiskajam tīklam.

53

Ir jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2009/72 32. panta 1. punkta pirmajam un otrajam teikumam dalībvalstīm ir pienākums attiecībā uz visiem tiesīgajiem lietotājiem ieviest tādu sistēmu, kas trešajām personām dod piekļuvi pārvades un sadales sistēmām, kas ir balstīta uz publicētiem tarifiem un kas tiek piemērota objektīvi un bez sistēmas lietotāju diskriminācijas. Atbilstoši šīs direktīvas 32. panta 1. punkta trešajam teikumam dalībvalstis nodrošina, ka šos tarifus vai to aprēķināšanas metodiku pirms to stāšanās spēkā apstiprina saskaņā ar šīs direktīvas 37. pantu un ka šos tarifus un metodiku, ja apstiprina vienīgi metodiku, publicē pirms to stāšanās spēkā.

54

Kā Tiesa jau vairākkārt ir uzsvērusi, brīva pieeja sistēmām, kas ir paredzēta Direktīvas 2009/72 32. panta 1. punkta pirmajā un otrajā teikumā, ir viens no būtiskajiem pasākumiem, ko dalībvalstīm ir jāveic, lai nodrošinātu iekšējā elektroenerģijas tirgus pabeigšanu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2008. gada 22. maijs, citiworks, C‑439/06, EU:C:2008:298, 44. punkts; 2008. gada 9. oktobris, Sabatauskas u.c., C‑239/07, EU:C:2008:551, 31., 33. un 46. punkts, kā arī 2016. gada 29. septembris, Essent Belgium, C‑492/14, EU:C:2016:732, 76. punkts).

55

Proti, kā izriet no Direktīvas 2009/72 3. apsvēruma, tajā ir paredzēta pilnīgi atvērta tirgus izveide, kas ļauj visiem patērētājiem brīvi izvēlēties piegādātājus un visiem piegādātājiem – brīvi veikt piegādes lietotājiem.

56

Šajā ziņā, lai gan Direktīvas 2009/72 32. panta 1. punktā dalībvalstīm ir ļauts pašām veikt vajadzīgos pasākumus, lai ieviestu sistēmu trešo personu brīvai pieejai pārvades vai sadales sistēmām, un dalībvalstu kompetencē saskaņā ar LESD 288. pantu ietilpst izvēlēties formu un līdzekļus šai ieviešanai, tomēr, ņemot vērā principa par brīvu pieeju pārvades vai sadales tīklam svarīgumu, šī rīcības brīvība ļauj šo principu neņemt vērā tikai gadījumos, kuros šajā direktīvā ir paredzēti izņēmumi vai atkāpes (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 22. maijs, citiworks, C‑439/06, EU:C:2008:298, 55. punkts).

57

Līdz ar to no Direktīvas 2009/72 3. panta 14. punkta izriet, ka dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības nepiemērot šīs direktīvas 32. panta 1. punkta noteikumus, kuros ir paredzēta trešo personu nediskriminējoša piekļuve pārvades un sadales sistēmām, ja šo normu piemērošana var radīt juridiskus vai faktiskus šķēršļus sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildei, kuras šādi ir uzliktas elektroenerģijas uzņēmumiem, ciktāl dalībvalstis nodrošina, ka šo saistību izpildi nevar nodrošināt ar citiem līdzekļiem, kuri neaizskar tiesības uz piekļuvi sistēmām, kas ir viena no Direktīvā 2009/72 atzītajām tiesībām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 22. maijs, citiworks, C‑439/06, EU:C:2008:298, 60. punkts, un 2016. gada 29. septembris, Essent Belgium, C‑492/14, EU:C:2016:732, 91. punkts).

58

Savukārt – kā izriet no atbildēm uz pirmo, kā arī otro un ceturto jautājumu, it īpaši no šā sprieduma 33., 34., 40. un 41. punkta, – no paša Direktīvas 2009/72 28. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka uz šā panta pamata šīs direktīvas 28. panta 1. punktā minētās slēgtās sadales sistēmas var tikt atbrīvotas tikai no diviem konkrētiem pienākumiem, proti, pirmkārt, no pienākuma saskaņā ar pārskatāmām, nediskriminējošām un uz tirgus principiem balstītām procedūrām iepirkt enerģiju, ko tās izmanto enerģijas zudumu segšanai un rezerves jaudas nodrošināšanai sistēmā, un, otrkārt, no pienākuma nodrošināt, lai tarifi vai to aprēķināšanas metode tiktu apstiprināta pirms to stāšanās spēkā – šajā gadījumā atbilstoši minētās direktīvas 28. panta 3. punktam tīkla lietotāji var lūgt valsts kompetentajai iestādei pārbaudīt un apstiprināt šos tarifus un aprēķina metodes.

59

No tā izriet, ka, lai gan slēgta sadales sistēma var tikt atbrīvota no Direktīvas 2009/72 32. pantā 1. punkta trešajā teikumā paredzētā pienākuma iepriekš apstiprināt tās tarifus vai aprēķina metodes, tā savukārt nevar tikt atbrīvota no pienākuma nodrošināt brīvu piekļuvi trešajām personām, kas ir paredzēts šīs direktīvas 32. panta 1. punkta pirmajā un otrajā teikumā.

60

Šajā ziņā ir turklāt jānorāda, ka, lai gan Direktīvas 2009/72 32. panta 2. punktā ir paredzēts, ka sadales sistēmas operators var atteikt piekļuvi savai sistēmai, ja tai nav vajadzīgās jaudas, ar nosacījumu, ka tas šo atteikumu pamato, šī iespēja atteikt piekļuvi sistēmai ir jānovērtē katrā atsevišķā gadījumā un tā neļauj dalībvalstīm paredzēt vispārējas atkāpes, neveicot konkrētu vērtējumu attiecībā uz katru operatoru par sistēmas tehnisko nespēju apmierināt trešās personas izteiktu piekļuves pieprasījumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 22. maijs, citiworks, C‑439/06, EU:C:2008:298, 57. punkts).

61

Līdz ar to uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2009/72 32. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka uz slēgtām sadales sistēmām šīs direktīvas 28. panta 1. punkta izpratnē neattiecas pienākums nodrošināt piekļuvi trešajām personām, bet tām ir tikai jānodrošina piekļuve tādām trešajām personām, kuras ietilpst to lietotāju kategorijā, kas var tikt pieslēgti šīm sistēmām; šiem lietotājiem ir tiesības uz piekļuvi publiskajam tīklam.

62

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Direktīvas 2009/72 15. panta 7. punkts un 37. panta 6. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka slēgtas sadales sistēmas lietotāju maksājumi par dispečervadības pakalpojumiem tiek aprēķināti, pamatojoties uz elektroenerģiju, ko katrs no sistēmas lietotājiem ir apmainījis ar sistēmu, izmantojot savu komunikāciju pieslēguma punktu minētajai sistēmai.

63

Kā izriet no Direktīvas 2009/72 15. un 25. panta normām, dispečervadības pakalpojums ļauj elektroenerģijas sistēmas operatoram dot rīkojumu noteiktā zonā esošām ražošanas iekārtām, tostarp nolūkā iegādāties enerģiju, ko tas izmanto, lai segtu enerģijas zudumus un saglabātu rezerves spējas savā sistēmā, kā arī lai nodrošinātu šīs sistēmas līdzsvaru un garantētu iekšējā elektroenerģijas tirgus pareizu darbību.

64

Saskaņā ar Direktīvas 2009/72 15. panta 7. punktu un 37. panta 6. punkta b) apakšpunktu noteikumi, ko pārvades sistēmu operatori pieņem attiecībā uz elektroenerģijas sistēmas balansēšanu, tostarp noteikumi par maksas iekasēšanu no sistēmas lietotājiem, ir jānosaka objektīvā, pārskatāmā un nediskriminējošā veidā, un tiem – kā izriet arī no šīs direktīvas 35. apsvēruma – ir jāatspoguļo izmaksas atbilstoši metodei, kura nodrošina, ka balansēšanas pakalpojumi tiek sniegti visekonomiskākajā veidā, un nodrošina pienācīgus stimulus tīkla lietotājiem, lai balansētu to jaudu un patēriņu. Minētās direktīvas 25. panta 6. punktā būtībā ir uzlikts līdzīgs pienākums sadales sistēmas operatoram.

65

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir ticis grozīts tādā veidā, ka maksājumi, ko slēgtas sadales sistēmas lietotāji maksā publiskas sistēmas operatoram, proti, Terna SpA, pašlaik tiek aprēķināti, nevis pamatojoties tikai uz kopējo elektroenerģiju, kuru slēgtā sadales sistēma ir apmainījusi ar publisko tīklu, izmantojot šīs slēgtās sistēmas pieslēguma punktu publiskajam tīklam, bet gan elektroenerģiju, kuru ar slēgto sadales sistēmu ir apmainījis katrs šīs sistēmas lietotājs, izmantojot savu komunikāciju pieslēguma punktu minētajai sistēmai – tādējādi pēdējiem minētajiem piemērojamie noteikumi ir pielāgoti tiem noteikumiem, kas ir piemērojami publisko tīklu lietotājiem. No tā izriet, ka maksājumi, kas ir jāmaksā par dispečervadības pakalpojumiem, ir piemērojami arī slēgtā sadales sistēmā ražotai elektroenerģijai.

66

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vispārējais vienlīdzības princips kā Savienības tiesību vispārējs princips noteic, ka pret salīdzināmām situācijām nevar attiekties atšķirīgi un pret dažādām situācijām nevar attiekties vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi attaisnojama (spriedums, 2008. gada 16. decembris, Arcelor AtlantiqueetLorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 23. punkts).

67

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka tādu sistēmu lietotāji kā pamatlietā aplūkotās, kuras atbilstoši valsts tiesībām ietilpst “slēgtu sadales sistēmu” kategorijā”, ir pieslēgti publiskajam tīklam un šajā ziņā tie – tāpat kā jebkurš cits šāda tīkla lietotājs – var izmantot dispečervadības pakalpojumu. Tāpēc prasītājas pamatlietā nevar pamatoti apgalvot, ka šo slēgto sadales sistēmu lietotāji nerada nekādas izmaksas dispečervadības pakalpojumu sniedzējam, un līdz ar to arī apgalvot, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums tām liek segt tāda pakalpojuma izmaksas, no kura tās negūst labumu.

68

Tomēr nav strīda par to, ka atšķirībā no citiem publiskā tīkla lietotajiem slēgtas sadales sistēmas lietotāji, ciktāl tie būtībā atbilstoši Direktīvas 2009/72 28. panta 1. punkta b) apakšpunktam patērē šīs sistēmas iekšienē ražotu elektroenerģiju, var piekļūt publiskajam tīklam tikai kā rezerves līdzeklim, kad slēgtās sadales sistēmas saražotais nav pietiekams, lai apmierinātu tās lietotāju vajadzības, it īpaši, ja neparedzēti un stipri palielinās sistēmas iekšējais pieprasījums vai ir pārtraukumi šai sistēmai pieslēgto ražošanas vienību darbībā, apkopes vai avārijas dēļ. Ārpus šādām ārkārtas situācijām slēgtās sadales sistēmas operatoram ir pienākums arī pašam nodrošināt balansēšanu starp saražoto apjomu un patēriņu šajā tīklā – tāpat kā tas ir tā uzdevuma gadījumā, ko Terna ir uzņēmusies attiecībā uz publisko tīklu.

69

Šajos apstākļos, pirmkārt, slēgtas sadales sistēmas lietotāji nešķiet esam tādā pašā situācijā kā publiskā tīkla lietotāji. Otrkārt, šķiet, ka publiskās sistēmas dispečervadības pakalpojumu sniedzējam ir jāsedz savi ierobežotie izdevumi attiecībā uz šiem slēgtas sadales sistēmas lietotājiem, ciktāl pēdējie minētie šo pakalpojumu ir izmantojuši tikai kā rezerves iespēju. Tomēr šo apstākļu patiesums ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

70

Taču – kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 105. punktā –, ja šie apstākļi izrādītos patiesi, tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka maksājumi, kas slēgtas sadales sistēmas lietotājiem ir jāmaksā par dispečervadības pakalpojumiem, tiek aprēķināti atbilstoši tai pašai metodei, kura tiek izmantota to maksājumu aprēķināšanai, kuri ir jāmaksā citiem publiskā tīkla lietotājiem, var tikt kvalificēti kā diskriminējoši, ja nepastāv objektīvs attaisnojums.

71

It īpaši nešķiet izslēgts, ka šādai metodei var nebūt pietiekamas saiknes ar dispečervadības pakalpojumu izmaksām atbilstoši prasībām, kuras izriet no Direktīvas 2009/72 15. panta 7. punkta un 25. panta 6. punkta.

72

Turklāt, ja to maksājumu summa, kurus slēgtu sadales sistēmu lietotājiem ir jāmaksā par dispečervadības pakalpojumiem, nav atkarīga no tās elektroenerģijas apmēra, kas ir apmainīta ar publisko tīklu, minētā metode nešķiet arī tāda, kas šīs sistēmas lietotājiem – kā tas ir paredzēts šīs direktīvas 37. panta 6. punkta b) apakšpunktā – sniedz stimulus balansēt to jaudu un patēriņu, lai, cik vien iespējams, ierobežotu šā pakalpojuma izmantošanu.

73

Protams, var būt pamatoti, ka dalībvalsts slēgtas sistēmas lietotajiem, kam ir pieejama publiskā sistēma, uzliek pienākumu veikt samaksu par dispečervadības pakalpojuma izmantošanu, kuras summa netiek aprēķināta, tikai balstoties uz elektroenerģiju, kas faktiski ir apmainīta ar publisko tīklu, ja, piemēram, var pierādīt, ka šāda summa atbilst īpašām izmaksām, kas radušās šā pakalpojuma sniedzējam un kas ir saistītas ar pašu iespēju slēgtās sadales sistēmas lietotājiem apmainīt elektroenerģiju ar publisko tīklu, izmantojot minēto pakalpojumu. Tomēr neviena no ieinteresētajām personām, kas piedalījās šajā tiesvedībā, uz šādu īpašu izmaksu esamību nav atsaukusies.

74

Rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē Itālijas valdība arī apgalvoja, ka slēgtas sadales sistēmas lietotājiem ir iespējams apvienoties, lai izveidotu vienotu dispečervadības punktu; tādā gadījumā maksājumi, kas ir jāmaksā par dispečervadības pakalpojumu, tiktu aprēķināti, balstoties tikai uz elektroenerģiju, kura ir apmainīta ar publisko tīklu.

75

Taču ir jānorāda, ka prasītājas pamatlietā ir apgalvojušas, ka šāda apvienošanās nekādi neietekmētu šā maksājuma aprēķināšanu. Turklāt neviens no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neļauj pamatot Itālijas valdības apgalvojumus.

76

Šajos apstākļos tikai iesniedzējtiesas ziņā ir pārbaudīt, vai šie apgalvojumi, kuri skar tikai valsts tiesību interpretāciju, ir patiesi.

77

Līdz ar to uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2009/72 15. panta 7. punkts un 37. panta 6. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nepastāvot objektīvam attaisnojumam, tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka slēgtas sadales sistēmas lietotāju maksājumi par dispečervadības pakalpojumiem tiek aprēķināti, pamatojoties uz elektroenerģiju, ko katrs no tās lietotājiem ir apmainījis ar šo sistēmu, izmantojot savu komunikāciju pieslēguma punktu minētajai sistēmai, ja izrādās – par ko ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai –, ka slēgtas sadales sistēmas lietotāji nav tādā pašā situācijā kā citi publiskā tīkla lietotāji un ka publiskā tīkla dispečervadības pakalpojumu sniedzējs attiecībā uz šiem slēgtas sadales sistēmas lietotājiem sedz ierobežotas izmaksas.

78

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: