1.

Šīs apelācijas tiesvedības pamatā ir strīds starp bijušo misijas Eulex Kosovo ( 2 ) darbinieku Liam Jenkinson (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzējs”) un Eiropas Savienības Padomi, Eiropas Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), kā arī misiju Eulex Kosovo (turpmāk tekstā – “atbildētāji”) par to, ka misija Eulex Kosovo nav pagarinājusi apelācijas sūdzības iesniedzēja pēdējo darba līgumu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “LNL”) līgumu virknē, kurus parakstījis apelācijas sūdzības iesniedzējs un trīs Eiropas Savienības misijas laikposmā no 1994. gada līdz 2014. gadam ( 3 ).

2.

Ar savu apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu atcelt rīkojumu lietā Jenkinson/Padome u.c. ( 4 ), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja viņa prasību galvenokārt par lūgumu, pamatojoties uz LESD 272. pantu, pirmkārt, pārkvalificēt apelācijas sūdzības iesniedzēja līgumattiecības par darba līgumu uz nenoteiktu laiku un atlīdzināt kaitējumu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam esot nodarīts, ļaunprātīgi izmantojot secīgi noslēgtus LNL un nelikumīgi atbrīvojot no darba, un, otrkārt, atzīt, ka EĀDD, Padome un Komisija ir diskriminējoši izturējušies pret apelācijas sūdzības iesniedzēju, un līdz ar to piespriest tiem atlīdzināt kaitējumu, un, pakārtoti, par prasību, pamatojoties uz Eiropas [Savienības] iestāžu ārpuslīgumisko atbildību.

3.

Pirmajā pamatā, kas ir izvirzīts apelācijas sūdzības pirmās prasījumu daļas pamatošanai, apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, kā arī nepietiekamu pamatojumu pārsūdzētajā rīkojumā par Savienības tiesu kompetences apjomu izskatīt strīda līgumisko daļu.

4.

Ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza jaunu jautājumu, kam ir jāpievērš uzmanība. Lai gan Tiesa jau ir spriedusi par šķīrējklauzulas apjomu LESD 272. panta izpratnē saistībā ar turpinātām darba attiecībām, pamatojoties uz secīgi noslēgtiem LNL ( 5 ), šajā lietā tā pirmo reizi tiek aicināta spriest par šādas klauzulas apjomu, kura ietverta pēdējā līgumā, ko parakstījušas puses, lai gan agrākajos līgumos bija paredzēta šķīrējklauzula par labu Briseles tiesām. Atbilstoši Tiesas vēlmei šajos secinājumos tiks analizēts tikai šis konkrētais jautājums.

5.

Vienotās rīcības 2008/124 1. pantā “Misija” ir noteikts, ka Eiropas Savienība izveido Tiesiskuma misiju Kosovā – Eulex Kosovo.

6.

Šīs vienotās rīcības 2. panta “Pamatuzdevums” pirmajā daļā ir noteikts:

“EULEX KOSOVO palīdz Kosovas iestādēm, tiesu iestādēm un tiesībaizsardzības iestādēm to darbā, tiecoties panākt stabilitāti un atbildīgumu un turpinot veidot un stiprinot neatkarīgu un daudznacionālu tiesu sistēmu, kā arī daudznacionālu policijas un muitas dienestu, nodrošinot, ka šo iestāžu darbs norit bez politiskas iejaukšanās, un ievērojot starptautiski atzītus standartus un Eiropas labāko praksi.”

7.

Minētā vienotā rīcība vairākkārt tika pagarināta ( 6 ). Ar Lēmumu 2014/349/KĀDP ( 7 ), kas ir piemērojams šīs lietas apstākļiem, tā tostarp tika pagarināta līdz 2016. gada 14. jūnijam.

8.

Ar šo lēmumu šajā pašā vienotajā rīcībā ir ietverts 15.a pants, kurā ir noteikts:

“EULEX KOSOVO ir rīcībspēja veikt pakalpojumu un piegāžu iepirkumus, slēgt līgumus un administratīvas vienošanās, nodarbināt personālu, turēt bankas kontus, iegādāties un atsavināt aktīvus un izpildīt savas saistības [..].”

9.

Pēdējo reizi Vienotā rīcība 2008/124 tika pagarināta līdz 2018. gada 14. jūnijam ar Lēmumu (KĀDP) 2016/947 ( 8 ).

10.

Tiesvedības priekšvēsturi, kāda tā izriet no pārsūdzētā rīkojuma, var apkopot šādi.

11.

Vispirms apelācijas sūdzības iesniedzēju laikposmā no 1994. gada 20. augusta līdz 2002. gada 5. jūnijam, pamatojoties uz secīgi noslēgtiem LNL, nodarbināja Eiropas Savienības Uzraudzības misija ( 9 ). Vēlāk viņu laikposmā no 2002. gada 17. jūnija līdz 2009. gada 31. decembrim, pamatojoties uz secīgi noslēgtiem LNL, nodarbināja Eiropas Savienības Policijas misija ( 10 ). Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēju laikposmā no 2010. gada 5. aprīļa līdz 2014. gada 14. novembrim, pamatojoties uz vienpadsmit secīgi noslēgtiem LNL, nodarbināja misija Eulex Kosovo ( 11 ).

12.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja darba līguma īstenošanas laikā, kas aptvēra laikposmu no 2014. gada 15. jūnija līdz 14. oktobrim, misijas Eulex Kosovo vadītājs ar 2014. gada 26. jūnija vēstuli informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju par viņa misijas beigām un par viņa darba līguma nepagarināšanu pēc 2014. gada 14. novembra.

13.

Pēdējais LNL starp Eulex Kosovo un apelācijas sūdzības iesniedzēju tika noslēgts uz laikposmu no 2014. gada 15. oktobra līdz 14. novembrim (turpmāk tekstā – “pēdējais LNL”), un tas netika pagarināts. Šī pēdējā LNL 21. pantā ir paredzēts, ka jebkādi strīdi saistībā ar līgumu ietilpst Eiropas Savienības Tiesas kompetencē, pamatojoties uz LESD 272. pantu ( 12 ).

14.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 23. oktobrī, apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla prasību, kurā galvenokārt viņš lūdza Vispārējo tiesu, pirmkārt, pārkvalificēt viņa līgumattiecības par līgumu uz nenoteiktu laiku, konstatēt, ka atbildētāji nav izpildījuši savas līgumsaistības, it īpaši pārkāpuši pienākumu iepriekš paziņot par līguma uz nenoteiktu laiku izbeigšanu, konstatēt, ka viņa atbrīvošana no darba ir bijusi negodīga, un līdz ar to piespriest atbildētājiem samaksāt viņam kompensāciju par kaitējumu, kas nodarīts, ļaunprātīgi izmantojot secīgi noslēgtus LNL, pārkāpjot pienākumu iepriekš paziņot par līguma izbeigšanu un negodīgi atbrīvojot no darba. Otrkārt, viņš lūdza Vispārējo tiesu atzīt, ka Padome, Komisija un EĀDD laikā, kad viņš bija nodarbināts misijās, pret viņu ir izturējušies diskriminējoši attiecībā uz atalgojumu, tiesībām uz pensiju un citām priekšrocībām, konstatēt, ka kādam no atbildētājiem viņš bija jāpieņem darbā kā pagaidu darbinieks, un līdz ar to piespriest tiem izmaksāt viņam kompensāciju. Pakārtoti viņš lūdza Vispārējo tiesu, pamatojoties uz ārpuslīgumisko atbildību, piespriest atbildētājiem atlīdzināt kaitējumu, kas izriet no to pienākumu pārkāpumiem.

15.

Pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa atzina, ka tās kompetencē acīmredzami nav spriest par divām prasījumu daļām, kuras izvirzītas galvenokārt, un kā acīmredzami nepieņemamu noraidīja prasījumu daļu, kas izvirzīta pakārtoti. Līdz ar to Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja prasību un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu, apmierināt prasību un piespriest atbildētājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs. Padome un Komisija lūdz apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. EĀDD un Eulex Kosovo lūdz Tiesu galvenokārt atzīt savu kompetences lemt par apelācijas sūdzību neesamību un, pakārtoti, noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Turklāt Padome un EĀDD lūdz Tiesu gadījumā, ja apelācijas sūdzība tiktu uzskatīta par pamatotu, noraidīt apelācijas sūdzību un prasību kā nepieņemamas, ciktāl tās attiecas uz tiem.

17.

Tiesā par apelācijas sūdzību tika uzsākts rakstveida process. Lietas dalībniekiem tika nosūtīts lūgums mutvārdu paskaidrojumos tiesas sēdē koncentrēties uz pirmo pamatu, kas izvirzīts pirmās prasījumu daļas pamatošanai. Tiesas sēde notika 2018. gada 17. janvārī.

18.

Pirmais pamats, kas ir izvirzīts apelācijas sūdzības pirmās prasījumu daļas pamatošanai, attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumu par Savienības tiesu kompetences izskatīt strīda līgumisko daļu apjomu. Būtībā tas ir sadalīts četrās daļās.

19.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav atbildējusi uz pirmajā instancē izklāstīto argumentu, saskaņā ar kuru viņš uzskata, ka, lai gan Tiesas kompetence izskatīt līgumiskos strīdus var rasties vienīgi tad, ja līgumslēdzējas puses to ir norādījušas līgumā iekļautā šķīrējklauzulā, ja vien šis līgums ir spēkā esošs, tomēr strīdīgās klauzulas spēkā esamība, apjoms un sekas ir jāizvērtē saistībā ar valsts tiesībām, kuras ir piemērojamas līgumam un kuras šajā gadījumā ir Beļģijas tiesības.

20.

Turklāt, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja domām, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izskatot iebildes par nepieņemamību, pēc būtības nevērtējot lietas materiālus. Proti, saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem darba līgums ir jāparaksta, pirms darba ņēmējs uzsāk savas darbības, un, ja tas tā nenotiek, līguma noteikumi nevarot tikt izmantoti, un tā rezultātā vienīgi prasītājs varot atsaukties uz šķīrējklauzulu.

21.

Katrā ziņā attiecībā uz strīdīgās klauzulas interpretāciju un apjomu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka līgumslēdzēju pušu patiesais nodoms attiecībā uz šķīrējklauzulu, parakstot pēdējo LNL, Vispārējai tiesai esot bijis jāanalizē saistībā ar Beļģijas tiesībām, jo šajās tiesībās ir paredzēts, ka šaubu gadījumā prevalē interpretācija, kas ir labvēlīgākā līguma vājākajai pusei. Tomēr, tā kā šķīrējklauzula attiecas uz ilgtermiņa līgumattiecībām, no šīs klauzulas apstiprināšanas konteksta izrietot, ka līgumslēdzēju pušu nodoms nebija sadalīt strīdu, piešķirot Savienības tiesām kompetenci izskatīt vienīgi pēdējo LNL. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka turklāt Vispārējās tiesas izmantotā interpretācija nozīmējot, ka misijām pietiktu paredzēt atšķirīgu klauzulu, ar kuru tiek piešķirta kompetence, katrā LNL, lai izvairītos no tā, ka darbinieki varētu uzsākt tiesvedību tiesā atbilstoši tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu, kas viņiem ir atzītas, un lai viņiem tādējādi būtu jāvēršas tik daudzās tiesās, cik LNL viņi ir parakstījuši. Tādējādi pārsūdzētajā rīkojumā šajā ziņā trūkstot pamatojuma un tajā esot pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā.

22.

EĀDD, Padome, Komisija un Eulex Kosovo apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentus, kuri ir izvirzīti pirmās daļas pamatošanai.

23.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā rīkojuma 41. punktā tā ir noraidījusi savu kompetenci, uzskatot, ka Beļģijas tiesas esot atzinušas savu kompetenci risināt strīdu saistībā ar visiem LNL, izņemot pēdējo LNL. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja domām, nevar tikt izslēgts, ka Beļģijas tiesas interpretē pēdējā LNL šķīrējklauzulu kā tādu, kas attiecas uz visām viņa līgumattiecībām ar atbildētājiem. Katrā ziņā Beļģijas tiesām neesot iespējams atcelt individuālu administratīvu aktu, kuru ir paziņojusi misija vai iestādes vai kurš tām ir piedēvējams; lielākais, tās varētu apturēt tā iedarbību. Līdz ar to pārsūdzētajā rīkojumā ne tikai neesot sniegts pamatojums, bet esot pieļautas arī kļūdas tiesību piemērošanā saistībā ar Beļģijas tiesībām un lis pendens principu.

24.

EĀDD un Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentāciju šīs otrās daļas pamatošanai.

25.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā rīkojuma 39. punktā tā kļūdaini ir uzskatījusi, ka, tā kā tās kompetencē ietilpst tikai pēdējais LNL, tā nevarot spriest par iepriekš noslēgto darba līgumu sekām. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja domām, visu līgumattiecību pārkvalificēšana par līgumu uz nenoteiktu laiku nekādā gadījumā nevarot būt izolēta no pēdējā LNL esamības un, precīzāk, šī līguma izbeigšanas. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzējam esot neiespējami panākt savu līgumattiecību pārkvalificēšanu daļēji valsts tiesās un daļēji Savienības tiesās. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz tajā sniegto argumentāciju un pārsūdzētajā rīkojumā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

26.

EĀDD, Padome un Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentus.

27.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka katrā ziņā Vispārējā tiesa nav izvērtējusi viņa prasību par to dokumentu par līguma izbeigšanu paziņošanu, kas ir paredzēti Beļģijas tiesībās attiecībā uz pēdējā LNL darbības izbeigšanu, un uzskata, ka šis trūkums ir līdzvērtīgs iespējas vērsties tiesā liegšanai.

28.

Padome un Komisija apstrīd argumentus, kurus ir izklāstījis apelācijas sūdzības iesniedzējs saistībā ar ceturto daļu.

29.

Šī analīze attiecas tikai uz jautājumu par Savienības tiesu kompetences, kas izriet no šķīrējklauzulas, pamatojoties uz LESD 272. pantu, izskatīt strīda līgumisko daļu apjomu. Līdz ar to šī analīze ietver šīs tiesību normas autonomu interpretāciju. Tādējādi šajos secinājumos netiks apspriests jautājums par līgumattiecību pārkvalificēšanu, kas ir strīda priekšmets. Proti, šis jautājums būtu jāizvērtē atbilstoši tiesību normām, kas piemērojamas pēc būtības ( 13 ).

30.

Vispirms ir jāatgādina, ka attiecībā uz tiesu, kuras kompetencē ir izskatīt strīdus, kuros viena puse ir Savienība, LESD 274. pantā ir paredzēts, ka “domstarpības, kurās viena puse ir Savienība, tāpat ir dalībvalstu tiesu jurisdikcijā, izņemot gadījumus, kad Līgumi paredz Eiropas Savienības Tiesas jurisdikciju”. Tiesa uzskata, ka tiesu jurisdikcijas sadales sistēma, kas izveidota ar LESD, “neļauj lietas dalībniekiem attiecībā uz strīdiem izvēlēties gan Kopienu tiesas jurisdikciju, gan valsts tiesu jurisdikciju”. Proti, atbilstoši šai sistēmai Savienības tiesas kompetence “izslēdz valsts tiesu kompetenci” ( 14 ).

31.

Attiecībā uz Savienības tiesu ekskluzīvo kompetenci LESD 272. pantā ir noteikts, ka “Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt spriedumus saskaņā ar visām šķīrējklauzulām, kas ietvertas publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, kurus noslēgusi Savienība vai kuri noslēgti tās vārdā” ( 15 ). Šis pants ir speciāla norma, kas ļauj vērsties Savienības tiesā saskaņā ar šķīrējklauzulu, kuru līgumslēdzēji ietvēruši publisko tiesību vai privāttiesību līgumos ( 16 ). Tādējādi Tiesas kompetence ir saistīta ar to, ka pastāv, pirmkārt, līgums, kas noslēgts starp Savienības institūciju, struktūru vai iestādi un privātu līgumslēdzēju, un, otrkārt, šķīrējklauzula, kas ietverta attiecīgajā līgumā ( 17 ).

32.

Proti, lai gan saistībā ar šķīrējklauzulu, kas noslēgta saskaņā ar LESD 272. pantu, Tiesai var tikt lūgts izskatīt strīdu, piemērojot valsts tiesību normas, kas regulē līgumu ( 18 ), Tiesa ir nospriedusi, ka tās kompetenci izskatīt šo strīdu saistībā ar šo līgumu nosaka tikai šī panta un šķīrējklauzulas noteikumi un to neietekmē valsts tiesību normas, kas varētu radīt šķērsli šai kompetencei ( 19 ). Tādējādi, lai noteiktu savu kompetenci, Tiesai ir jāpārbauda šādas klauzulas, kura iekļauta līgumā, kas ir strīda priekšmets, esamība. Tātad šādas klauzulas esamība nozīmē jebkuras citas tiesas kompetences izslēgšanu ( 20 ).

33.

Tādējādi no LESD 272. panta un 274. panta kopīgas interpretācijas izriet, ka parasti strīdi saistībā ar līgumiem, kuros viena puse ir Savienība vai kuros katrā ziņā līgumslēdzējas puses rīkojas, pārstāvot Savienību, ietilpst valsts tiesas kompetencē ( 21 ). Tomēr ar Savienības tiesas kompetenci tiek izslēgta valsts tiesu kompetence ( 22 ). Ja Savienības tiesas uzskata, ka uz prasījumiem prasības ietvaros attiecas šķīrējklauzula, izskatīt prasību vairs nav valsts tiesu kompetencē. Tādēļ šīm tiesām ir jānoraida sava kompetence, pirmkārt, Savienības tiesību pārākuma principa dēļ ( 23 ) un, otrkārt, līgumslēdzēju pušu gribas ievērošanas dēļ.

34.

Tomēr problēmas rodas tad, kad kāda cita tiesa arī ir norādīta kā kompetentā tiesa vai nu tajā pašā līgumā (konkurējošā kompetence) ( 24 ), vai – kā tas ir šajā lietā – LNL, kurus līgumslēdzējas puses ir parakstījušas saistībā ar darba attiecībām pirms pēdējā līguma ( 25 ).

35.

Saskaņā ar judikatūru, tā kā Tiesas kompetence, pamatojoties uz šķīrējklauzulu, ir atkāpe no vispārējām tiesībām, tā ir jāinterpretē šauri. Proti, Tiesa var izskatīt tikai tās prasības, kuras izriet no Savienības noslēgtā līguma un kuras aptver šķīrējklauzula vai kurām ir tieša saikne ar pienākumiem, kas izriet no šī līguma ( 26 ).

36.

Šajā kontekstā, ņemot vērā faktu, ka visi apelācijas sūdzības iesniedzēja iebildumi saistībā ar pirmo pamatu ir balstīti vai nu uz secīgi noslēgto LNL ļaunprātīgu izmantošanu, vai uz viņa nelikumīgo atbrīvošanu no darba, ir jāpārliecinās par saiknēm starp, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja prasībām un, otrkārt, dažādajiem LNL (tostarp pēdējo LNL) vai pienākumiem, kuri no tiem izriet.

37.

Vispirms, lai noskaidrotu, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja prasības saistībā ar pirmo pamatu tieši izriet no pēdējā LNL, kuru parakstījušas puses un kurā ietverta šķīrējklauzula, vai arī šīm prasībām ir tieša saikne ar pienākumiem, kuri izriet no pēdējā LNL, ir jānoskaidro jautājums, vai darba attiecības starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un Eulex Kosovo, pamatojoties uz vienpadsmit LNL virkni, ir jākvalificē kā vienotas un turpinātas darba attiecības vai arī, gluži pretēji, pēdējais LNL ir pamats, uz kuru ir balstītas darba attiecības, kas atšķiras no darba attiecībām saistībā ar iepriekšējiem LNL.

38.

Atgādināšu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju gandrīz divdesmit gadus ir nodarbinājušas trīs dažādas Savienības misijas KĀDP jomā. It īpaši attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja darba attiecībām misijā Eulex Kosovo ir jākonstatē, ka darbība, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs ir veicis šīs misijas labā laikposmā no 2010. gada 5. aprīļa līdz 2014. gada 14. novembrim, ir bijusi pamats nodarbinātības attiecībām, pamatojoties uz vienpadsmit secīgi noslēgtiem LNL.

39.

No tā izriet, ka darba tiesiskās attiecības starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un Eulex Kosovo ir līgumiska rakstura darba attiecības. Tomēr rodas jautājums, vai šādas līgumattiecības ir vai nav vienotas un turpinātas darba attiecības.

40.

Nav nekādu šaubu, ka uz šo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde. Pirmkārt, kā izriet no tiesvedības priekšvēstures, pēdējais LNL starp Eulex Kosovo un apelācijas sūdzības iesniedzēju tika noslēgts attiecībā uz laikposmu no 2014. gada 15. oktobra līdz 14. novembrim. Misijas vadītājs 2014. gada 26. jūnija vēstulē informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju par to, ka Eulex Kosovo nepagarināšot viņa “pēdējo LNL” pēc 2014. gada 14. novembra. Tādējādi šajā vēstulē ir norādīts pēdējā LNL beigu datums, proti, 2014. gada 14. novembris. Atsaukšanās uz pēdējo LNL liecina, ka tas bija saistīts ar vienām un tām pašām darba attiecībām starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un Eulex Kosovo. Otrkārt, kā Eulex Kosovo pati ir atzinusi, atbildot uz tiesas sēdē uzdoto jautājumu par darba attiecību starp pusēm raksturu, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs sāka strādāt Eulex Kosovo labā 2010. gadā, amats, ko viņš ir ieņēmis līdz sava pēdējā LNL beigām, pastāvēja kopš šī datuma un uzdevums, kuru ir pildījis apelācijas sūdzības iesniedzējs, bija identisks uzdevumam, kas tika pildīts saistībā ar iepriekšējiem LNL.

41.

Līdz ar to es uzskatu, ka tādas darba tiesiskās attiecības, kādās apelācijas sūdzības iesniedzējs ir strādājis Eulex Kosovo labā laikposmā no 2010. gada 5. aprīļa līdz 2014. gada 14. novembrim, pamatojoties uz vairākiem LNL, ir jākvalificē par vienotām un turpinātām darba attiecībām starp pusēm.

42.

Vispirms ir jāatgādina, ka secīgi noslēgtajos LNL, kuri parakstīti starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un Eulex Kosovo attiecībā uz laikposmu no 2010. gada 5. aprīļa līdz 2014. gada 14. oktobrim, bija paredzēta šķīrējklauzula par labu Briseles tiesām. Tomēr pēdējā LNL 21. pantā ir paredzēta Eiropas Savienības Tiesas kompetence, pamatojoties uz LESD 272. pantu. Šajā pantā ir noteikts, ka jebkādi strīdi saistībā ar līgumu ietilpst Savienības tiesu kompetencē.

43.

Šajā kontekstā rodas jautājums par to, kuras tiesas kompetencē ir līgumattiecības, pamatojoties uz secīgi noslēgtiem LNL, kuru lielākajā daļā kompetence ir piešķirta dalībvalsts tiesām, savukārt pēdējā līgumā, kas ir šo attiecībā pamatā, ir ietverta šķīrējklauzula, pamatojoties uz LESD 272. pantu, ar kuru kompetence ir piešķirta Savienības tiesām ( 27 ).

44.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāizdara izvēle starp divām iespējām. Tādējādi tiesa, kuras kompetencē ir izskatīt strīdus saistībā ar vienām un tām pašām darba attiecībām, būtu vai nu tiesa, kas ir minēta lielākajā daļā LNL, kuri ir šo darba attiecību pamatā (šajā lietā – Briseles tiesas), vai arī tiesa, kas ir norādīta pēdējā LNL (šajā lietā – Savienības tiesas). Esmu pārliecināts, ka no šīm divām iespējām ir jāizraugās otrā iespēja.

45.

Šajā ziņā ir jāatsaucas uz lietu, kurā tika taisīts spriedums Porta/Komisija (spriedums, 1982. gada 1. jūlijs (109/81, EU:C:1982:253)), kas attiecās uz darba attiecībām, kuras ir analogas šīs lietas darba attiecībām, un bija saistīts ar vairākiem secīgiem līgumiem, kurus T. Porta katru gadu bija noslēgusi ar Kopīgā pētniecības centra Isprā direktoru, lai sniegtu itāļu valodas apmācības kursus piecpadsmit gadus, no kuriem pirmos piecus gadus bez rakstveida līgumiem, bet vēlāk – pamatojoties uz līgumiem vēstuļu formā. Četru pēdējo gadu laikā darba attiecību starp pusēm pamatā bija detalizētāki līgumi, kuros bija ietverta šķīrējklauzula EEK līguma 181. panta izpratnē (tagad – LESD 272. pants), kurā noteikts, ka “vienīgi Tiesas kompetencē ir lemt par visiem strīdiem saistībā ar minēto līgumu spēkā esamību, interpretāciju vai izpildi”.

46.

Šajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka “fakts, ka viena un tā pati [šķīrēj]klauzula nav ietverta iepriekšējos līgumos un ka attiecībā uz pirmajiem gadiem pat nepastāv rakstveida līgumi, nevar būt šķērslis tam, ka Tiesa savā vērtējumā par attiecībām, kas pastāv starp pusēm, ņem vērā visus noslēgtos līgumus” ( 28 ). Tādējādi, lai gan tikai pēdējos līgumos bija ietverta šķīrējklauzula, kurā ir atsauce uz Eiropas Savienības Tiesu, savā situācijas vērtējumā Tiesa ir ņēmusi vērā visas agrākās attiecības, kas pastāvējušas starp pusēm.

47.

Šajā lietā ir jāatgādina, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi ir saistīti ar vienotu un turpinātu darba attiecību esamību, pamatojoties uz secīgi noslēgtiem LNL. Tādējādi ir skaidrs, ka gan apelācijas sūdzības iesniedzēja prasība, pamatojoties uz LNL ļaunprātīgu izmantošanu, gan prasība attiecībā uz nelikumīgu atbrīvošanu no darba ir balstītas uz visiem līgumiem, kuri ir noslēgti laikposmā no 2010. gada 5. aprīļa līdz 2014. gada 14. novembrim, kas, bez šaubām, ietver pēdējo LNL. Proti, tieši ar šo pēdējā LNL nepagarināšanu, kā tas izriet no brīdinājuma vēstules, ir izbeigtas apelācijas sūdzības iesniedzēja darba attiecības ar Eulex Kosovo ( 29 ). Darba tiesisko attiecību starp pusēm izbeigšana nekādā ziņā nevar tikt izvērtēta, neatsaucoties uz attiecīgo pēdējo LNL. Tādējādi tieši saskaņā ar šajā pēdējā LNL iekļauto šķīrējklauzulu ir jānosaka tiesa, kuras kompetencē ir visi strīdi, kas ir saistīti ar darba attiecībām kopumā. Pretēja nostāja varētu izraisīt strīda saistībā tikai ar vienām darba attiecībām sadalīšanu atkarībā no šķīrējklauzulu skaita – piešķirot kompetenci dažādām tiesām. Šāda nostāja būtu pretrunā tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību.

48.

Līdz ar to, ņemot vērā darba tiesisko attiecību, kādās apelācijas sūdzības iesniedzējs ir strādājis Eulex Kosovo labā no 2010. gada līdz 2014. gadam, vienotību, tiesai, kuras kompetencē ir visi strīdi saistībā ar šīm darba attiecībām, pamatojoties uz secīgi noslēgtiem LNL, ievērojot tiesiskās noteiktības principu un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ( 30 ), ir jābūt tiesai, kura ir minēta pēdējā LNL. Proti, ir skaidrs, ka tieši ar šo pēdējo LNL ir saistīts apelācijas sūdzības iesniedzēja darba attiecību ar Eulex Kosovo beigas izraisošais notikums – šī līguma nepagarināšana, un tas tā ir neatkarīgi no brīža, kad apelācijas sūdzības iesniedzējam tikusi nosūtīta brīdinājuma vēstule.

49.

Šo argumentāciju apstiprina fakts, ka līgumslēdzēju pušu izvēle pēdējā LNL iekļaut šķīrējklauzulu, pamatojoties uz LESD 272. pantu, liecina par apzinātu vēlmi pakļaut to darba tiesiskās attiecības Tiesas kompetencei. Šajā ziņā jāatgādina tiesību princips, ka ir jāprevalē pēdējai paustajai pušu gribai. Tādējādi šī principa ievērošana konkrēti nozīmē Tiesas kompetenci risināt strīdu saistībā ar līgumattiecībām, kas pastāv brīdī, kad veiktas pirmās pirmstiesas darbības ( 31 ). Līdz ar to, ja šajos apstākļos līgumslēdzējas puses ir izvēlējušās mainīt tiesu, kuras kompetencē ir izskatīt ar to līgumattiecībām saistītos strīdus, pušu izvēle ir jāievēro.

50.

Kritika, kuru ir izteicis apelācijas sūdzības iesniedzējs savā pirmajā pamatā, attiecas, pirmkārt, uz pārsūdzētā rīkojuma 23.–26. punktu un, otrkārt, uz tā 39.–41. punktu.

51.

Pārsūdzētā rīkojuma 23.–26. punktā, pamatojoties uz judikatūru par LESD 272. pantu, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka tās kompetencē, ņemot vērā tajā iekļauto šķīrējklauzulu, ietilpst tikai pēdējais LNL un ka tādējādi tās kompetencē acīmredzami nav izskatīt strīdus, kas varētu rasties saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja to darba līgumu izpildi, kuri noslēgti pirms pēdējā LNL, jo tajos ir ietverta klauzula, ar kuru kompetence nepārprotami ir piešķirta Beļģijas tiesām.

52.

Norādīšu, ka šī juridiskā argumentācija nevar tikt izmantota saistībā ar vienotām un turpinātām darba attiecībām starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un viņa darba devēju, kuru pamatā ir vairāki secīgi noslēgti LNL.

53.

Kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzējs, šāda Vispārējās tiesas interpretācija nozīmē, ka misijām pietiktu paredzēt atšķirīgu klauzulu, ar kuru tiek piešķirta kompetence, katrā no darbinieku LNL, lai izvairītos no tā, ka viņi varētu uzsākt tiesvedību tiesā atbilstoši tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas viņiem ir atzītas.

54.

Pārsūdzētā rīkojuma 39. punktā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumu par visu līgumattiecību pārkvalificēšanu par līgumu uz nenoteiktu laiku.

55.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka tās kompetence, kas aprobežojas ar pēdējo LNL, tai neļauj spriest par iepriekš noslēgto darba līgumu sekām un ka tādējādi tās kompetencē acīmredzami nav prasības, kuras attiecas uz uzteikuma un dokumentu saistībā ar līguma izbeigšanu paziņošanu, kuri ir paredzēti Beļģijas tiesībās attiecībā uz pēdējā LNL darbības izbeigšanu.

56.

Pārsūdzētā rīkojuma 41. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi savu kompetenci, pamatojoties uz to, ka Beļģijas tiesas esot atzinušas, ka to kompetencē ir risināt strīdu saistībā ar visiem LNL, izņemot pēdējo LNL.

57.

Norādīšu, kā tas izriet no šo secinājumu 47. punkta, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi, ka darba tiesisko attiecību izbeigšana starp pusēm nevar tikt saprasta bez pēdējā LNL. Proti, tieši ar šo pēdējo minēto līgumu ir saistīts apelācijas sūdzības iesniedzēja darba attiecību ar Eulex Kosovo beigas izraisošais notikums – pēdējā līguma nepagarināšana.

58.

Kā esmu izklāstījis šo secinājumu 48. un 49. punktā, tā kā strīdā ir izvirzīts jautājums par darba attiecību turpināto raksturu un tādējādi šo attiecību vienotību, tieši saskaņā ar pēdējā LNL iekļauto šķīrējklauzulu ir jānosaka, kuras tiesas kompetencē ir visi strīdi saistībā ar šīm darba tiesiskajām attiecībām kopumā.

59.

No tā izriet, ka, tā kā Vispārējās tiesas argumentācijā nav ņemts vērā ne darba tiesisko attiecību starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un Eulex Kosovo turpinātais raksturs, ne pušu šķīrējklauzulā brīvi paustās gribas sekas, tā, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, nevarēja balstīties uz apsvērumu, ka šķīrējklauzulas piemērojamība skaidri aprobežojas ar strīdiem par pēdējo LNL un tā nevar tikt attiecināta uz agrākajiem līgumiem.

60.

Tā kā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā jautājumā par tās kompetenci izskatīt prasību, nav jāizvērtē apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti par pārsūdzētā rīkojuma pamatojuma trūkumu un par prasību saistībā ar pēdējā LNL analīzes neesamību.

61.

Līdz ar to apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jāapmierina.

62.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu atcelt pārsūdzēto rīkojumu, ciktāl Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka tās kompetencē acīmredzami nav izskatīt apelācijas sūdzības iesniedzēja prasību.

63.

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tādējādi tā pati var pieņemt galīgo nolēmumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ nolēmuma pieņemšanai Vispārējā tiesā.

64.

Uzskatu, ka tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo nolēmumu. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu pamatotības izvērtēšana liktu Tiesai lemt par faktu jautājumiem, pamatojoties uz apstākļiem, kurus Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā nav vērtējusi, jo tā ir nospriedusi, ka tās kompetencē acīmredzami nav izskatīt prasību. Turklāt faktiskie apgalvojumi attiecībā uz lietas būtību nav tikuši apspriesti Tiesā.

65.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka pirmais pamats, kuru ir izvirzījis apelācijas sūdzības iesniedzējs savas apelācijas sūdzības pirmās prasījumu daļas pamatošanai, ir jāapmierina, un – tikai šī iemesla dēļ un neskarot citu apelācijas sūdzības pamatu pārbaudi – iesaku Tiesai atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 9. novembra rīkojumu Jenkinson/Padome u.c. (T‑602/15, EU:T:2016:660) un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lietu izskatītu pēc būtības, un vienlaikus atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.