1.   Šo direktīvu piemēro šajā direktīvā minētajiem jūrniekiem, kas strādā uz jūras kuģiem, kuri kuģo ar kādas dalībvalsts karogu un kuri nav:

2.   Šīs direktīvas 6. pants attiecas uz jūrniekiem, kuriem ir kādas dalībvalsts izsniegts sertifikāts, neatkarīgi no viņu valstspiederības.

1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka jūrnieki, kuri strādā uz 1. pantā minētajiem kuģiem, būtu sagatavoti vismaz saskaņā ar STCW konvencijas prasībām, kā noteikts šīs direktīvas I pielikumā, un viņiem būtu sertifikāti, kā noteikts 2. panta 35. un 36. punktā, un/vai dokumentārs pierādījums, kā noteikts 2. panta 37. punktā.

2.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tie apkalpes locekļi, kas jāsertificē saskaņā ar SOLAS 74 Noteikumu III/10.4, ir sagatavoti un sertificēti saskaņā ar šo direktīvu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetences sertifikātus un prasmes sertifikātus izsniedz vienīgi kandidātiem, kas atbilst šā panta prasībām.

2.   Sertifikātus kapteiņiem, virsniekiem un radiosakaru operatoriem indosē dalībvalsts, kā paredzēts šajā pantā.

3.   Kompetences sertifikātus un prasmes sertifikātus izsniedz saskaņā ar STCW konvencijas pielikuma Noteikuma I/2 3. punktu.

4.   Kompetences sertifikātus izsniedz vienīgi dalībvalstis pēc visu vajadzīgo dokumentāro pierādījumu autentiskuma un derīguma pārbaudīšanas un saskaņā ar šo pantu.

5.   Attiecībā uz radiosakaru operatoriem dalībvalstis var:

6.   Pēc dalībvalsts ieskatiem indosamentus var iekļaut sertifikātu formātā, ko izsniedz, kā paredzēts STCW kodeksa A-I/2. iedaļā. Tādas iekļaušanas gadījumā izmanto formu, kas izklāstīta A-I/2. iedaļas 1. punktā. Cita veida izsniegšanas gadījumā izmanto to indosamentu formu, kas izklāstīta minētās iedaļas 2. punktā. Indosamentus izsniedz saskaņā ar STCW konvencijas VI panta 2. punktu.

Indosamentus, ar ko apliecina tāda kompetences sertifikāta, un indosamentus, ar ko apliecina tāda prasmes sertifikāta izsniegšanu, kurš izsniegts kapteinim vai virsniekam saskaņā ar I pielikuma Noteikumiem V/1-1 un V/1-2, izsniedz vienīgi tad, ja ir izpildītas visas STCW konvencijas un šīs direktīvas prasības.

7.   Dalībvalsts, kas atzīst kompetences sertifikātu vai prasmes sertifikātu, kurš izsniegts kapteinim vai virsniekam saskaņā ar STCW konvencijas pielikuma Noteikumiem V/1-1 un V/1-2 un ievērojot šīs direktīvas 20. panta 2. punktā noteikto procedūru, indosē minēto sertifikātu, lai apliecinātu tā atzīšanu, bet tikai pēc sertifikāta autentiskuma un derīguma pārbaudīšanas. Izmantotā indosamenta forma ir tā, kas izklāstīta STCW kodeksa A-I/2. iedaļas 3. punktā.

8.   Indosamentus, kas minēti 6. un 7. punktā:

9.   Statusu, kādā sertifikāta īpašnieks drīkst strādāt, indosamentā norāda terminos, kas vienādi ar tiem, kuri izmantoti drošas komandas komplektēšanas prasībās, ko piemēro attiecīgajā dalībvalstī.

10.   Dalībvalsts var izmantot atšķirīgu formātu no tā, kas noteikts STCW kodeksa A-I/2. iedaļā, ar noteikumu, ka vismaz prasītā informācija tur ir norādīta ar romiešu burtiem un arābu cipariem, ņemot vērā atļautos variantus saskaņā ar A-I/2. iedaļu.

11.   Ievērojot 20. panta 7. punktu, ikviens sertifikāts, kas paredzēts šajā direktīvā, ir pieejams tā oriģinālformā uz kuģa, uz kura strādā sertifikāta īpašnieks, papīra vai digitālā formātā, kura autentiskumu un derīgumu var pārbaudīt šā panta 13. punkta b) apakšpunktā noteiktajā procedūrā.

12.   Sertifikāta kandidāti iesniedz pietiekamus pierādījumus:

Šo punktu nepiemēro indosamentu atzīšanai saskaņā ar STCW konvencijas Noteikumu I/10.

13.   Katra dalībvalsts apņemas:

14.   Kad attiecīgie grozījumi STCW konvencijā un STCW kodeksa A daļā attiecībā uz jūrnieku digitālajiem sertifikātiem stājas spēkā, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30. pantu, lai grozītu šo direktīvu, saskaņojot visus attiecīgos tās noteikumus ar minētajiem STCW konvencijas un STCW kodeksa A daļas grozījumiem nolūkā digitalizēt jūrnieku sertifikātus un indosamentus.

1.   Katra dalībvalsts pieņem citas dalībvalsts izsniegtus vai tās pārraudzībā izsniegtus prasmes sertifikātus un dokumentāru pierādījumu papīra vai digitālā formātā, lai ļautu jūrniekiem strādāt uz kuģiem, kas kuģo ar tās karogu.

2.   Katra dalībvalsts atzīst kompetences sertifikātus vai prasmes sertifikātus, ko cita dalībvalsts izsniegusi kapteiņiem un virsniekiem saskaņā ar šīs direktīvas I pielikuma Noteikumiem V/1-1 un V/1-2, indosējot minētos sertifikātus, lai apstiprinātu to atzīšanu. Indosaments, kas apstiprina atzīšanu, attiecas tikai uz tajā noteikto statusu, funkcijām un kompetences vai prasmju līmeņiem. Indosamentu izsniedz tikai tad, ja ir izpildītas visas STCW konvencijas prasības saskaņā ar STCW konvencijas Noteikuma I/2 7. punktu. Izmantotā indosamenta forma ir STCW kodeksa A-I/2. iedaļas 3. punktā norādītā forma.

3.   Katra dalībvalsts, lai ļautu jūrniekiem strādāt uz kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, pieņem medicīniskos sertifikātus, kas izsniegti citas dalībvalsts pārraudzībā saskaņā ar 12. pantu.

4.   Uzņēmējas dalībvalstis nodrošina, ka lēmumi, kas minēti šā panta 1., 2. un 3. punktā, tiek paziņoti saprātīgā laikā. Uzņēmējas dalībvalstis nodrošina arī to, ka jūrniekiem ir tiesības pārsūdzēt atteikumu indosēt vai pieņemt derīgu sertifikātu vai atbildes nesniegšanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un procedūrām un ka jūrniekiem saskaņā ar noteiktajiem valsts tiesību aktiem un procedūrām tiek sniegtas atbilstošas konsultācijas un palīdzība attiecībā uz šādām pārsūdzībām.

5.   Neskarot šā panta 2. punktu, uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes var piemērot statusa, funkciju un kompetences vai prasmju līmeņu papildu ierobežojumus saistībā ar 8. pantā minētajiem piekrastes reisiem vai alternatīviem sertifikātiem, kas izsniegti atbilstoši I pielikuma Noteikumam VII/1.

6.   Neskarot 2. punktu, vajadzības gadījumā uzņēmēja dalībvalsts var atļaut jūrniekam, kam ir atbilstīgs un derīgs sertifikāts, kuru izsniegusi un indosējusi cita dalībvalsts, bet kuru vēl nav atzīšanai indosējusi attiecīgā uzņēmēja dalībvalsts, strādāt uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus, uz kuģa, kurš kuģo ar tās karogu.

Ir tūlītēji pieejami dokumentāri pierādījumi, ka kompetentajām iestādēm ir iesniegts pieteikums par indosamenta saņemšanu.

7.   Uzņēmēja dalībvalsts nodrošina, ka jūrniekiem, kuri uzrāda atzīšanai sertifikātus, kas ļauj pildīt vadības līmeņa funkcijas, ir atbilstīgas zināšanas par minētās dalībvalsts jūrniecības tiesību aktiem, kuri attiecas uz funkcijām, ko viņiem ļauts pildīt.

1.   Definējot piekrastes reisus, dalībvalstis attiecībā uz jūrniekiem, kas strādā uz kuģiem, kuriem ir tiesības kuģot ar citas dalībvalsts vai citas STCW konvencijas dalībvalsts karogu un kuri veic tādus reisus, neizvirza tādas sagatavotības, pieredzes vai sertificēšanas prasības, kuru rezultātā uz minētajiem jūrniekiem attiektos stingrākas prasības nekā uz jūrniekiem, kas strādā uz kuģiem, kuriem ir tiesības kuģot ar attiecīgās dalībvalsts karogu. Dalībvalsts attiecībā uz jūrniekiem, kas strādā uz kuģiem, kuri kuģo ar citas dalībvalsts vai citas STCW konvencijas dalībvalsts karogu, nekādā ziņā neizvirza prasības, kas pārsniedz šajā direktīvā paredzētās prasības attiecībā uz kuģiem, kuri neveic piekrastes reisus.

2.   Dalībvalsts, kura attiecībā uz kuģiem, kuriem ir piešķirti STCW konvencijā paredzētie piekrastes reisu noteikumu atvieglojumi, piekrastes reisu definīcijas robežās ietver piekrastes reisus gar citu dalībvalstu vai STCW konvencijas dalībvalstu krastiem, panāk vienošanos ar attiecīgajām dalībvalstīm vai konvencijas dalībvalstīm, precizējot informāciju gan par iesaistītajām tirdzniecības zonām, gan par citiem atbilstīgiem noteikumiem.

3.   Attiecībā uz kuģiem, kam ir tiesības kuģot ar kādas dalībvalsts karogu un kas regulāri veic piekrastes reisus gar citas dalībvalsts vai citas STCW konvencijas dalībvalsts krastu, tā dalībvalsts, ar kuras karogu kuģim ir tiesības kuģot, attiecībā uz jūrniekiem, kas strādā uz tādiem kuģiem, paredz tādas sagatavotības, pieredzes un sertificēšanas prasības, kas ir vismaz vienādas ar tās dalībvalsts vai STCW konvencijas dalībvalsts prasībām, gar kuras krastu kuģis veic piekrastes reisus, ar noteikumu, ka tās nepārsniedz šajā direktīvā noteiktās prasības attiecībā uz kuģiem, kas neveic piekrastes reisus. Jūrnieki, kas strādā uz kuģa, kura reiss neiekļaujas dalībvalsts noteiktajā piekrastes reisa definīcijā un kurš iekuģo ūdeņos, uz kuriem minētā definīcija neattiecas, pilda šīs direktīvas atbilstīgās prasības.

4.   Dalībvalsts kuģim, kam ir tiesības kuģot ar tās karogu, var piešķirt šajā direktīvā paredzētos piekrastes reisu noteikumu atvieglojumus, ja tas gar valsts, kas nav STCW konvencijas dalībvalsts, krastu regulāri veic piekrastes reisus, kā tos definējusi minētā dalībvalsts.

5.   Jūrnieku kompetences sertifikātus, kurus dalībvalsts vai STCW konvencijas dalībvalsts izsniegusi lietošanai tās definētajās piekrastes reisu robežās, citas dalībvalstis var pieņemt lietošanai savās definētajās piekrastes reisu robežās ar noteikumu, ka attiecīgās dalībvalstis vai konvencijas dalībvalstis panāk vienošanos, precizējot informāciju gan par iesaistītajām tirdzniecības zonām, gan par citiem atbilstīgiem nosacījumiem.

6.   Dalībvalstis, definējot piekrastes reisus, saskaņā ar šā panta prasībām:

7.   Pēc lēmuma pieņemšanas par piekrastes reisu definīciju un izglītības un sagatavotības nosacījumiem saskaņā ar 1., 3. un 4. punkta prasībām dalībvalstis paziņo Komisijai sīku informāciju par noteikumiem, ko tās pieņēmušas.

1.   Dalībvalstis nosaka un īsteno atbilstīgus pasākumus, lai nepieļautu krāpšanu un citas nelikumīgas darbības, kas saistītas ar izsniegtajiem sertifikātiem un indosamentiem, un nodrošina sankcijas, kuras ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.

2.   Dalībvalstis nosaka iestādes, kuras ir kompetentas atklāt un apkarot krāpšanu un citas nelikumīgas darbības un veikt informācijas apmaiņu ar citu dalībvalstu un trešo valstu kompetentajām iestādēm par jūrnieku sertifikātu izsniegšanu.

Dalībvalstis šādu valstu kompetento iestāžu datus nekavējoties paziņo pārējām dalībvalstīm un Komisijai.

Dalībvalstis šādu valstu kompetento iestāžu datus nekavējoties paziņo arī visām trešām valstīm, ar kurām ir panākta vienošanās saskaņā ar STCW konvencijas Noteikuma I/10 1.2. punktu.

3.   Pēc uzņēmējas dalībvalsts pieprasījuma citas dalībvalsts kompetentās iestādes sniedz rakstisku apstiprinājumu vai noliegumu par šajā valstī izsniegtu jūrnieku sertifikātu, atbilstīgo indosamentu vai jebkādu citu dokumentāru sagatavotības pierādījumu autentiskumu.

1.   Dalībvalstis izstrādā procesus un procedūras, lai objektīvi pārbaudītu katru ziņojumu par minētās dalībvalsts izsniegtu kompetences sertifikātu un prasmes sertifikātu vai indosamentu īpašnieku nekompetenci, rīcību, bezdarbību vai nolaidību pret drošības pasākumiem, kas var radīt tiešus draudus dzīvības vai īpašuma drošībai uz jūras vai jūras videi, saistībā ar kompetences sertifikātā un prasmes sertifikātā minēto pienākumu izpildi, un lai tāda iemesla dēļ atsauktu, apturētu un anulētu tādus kompetences sertifikātus un prasmes sertifikātus, kā arī lai novērstu krāpšanu.

2.   Dalībvalstis pieņem attiecīgus pasākumus un nodrošina to izpildi, lai novērstu krāpšanu un citas nelikumīgas darbības saistībā ar izsniegtajiem kompetences sertifikātiem un prasmes sertifikātiem, kā arī indosamentiem.

3.   Sankcijas vai disciplinārus pasākumus paredz un izpilda gadījumos, kad:

4.   Dalībvalstis, kuru jurisdikcijā atrodas kāda kompānija vai persona, ko, pamatojoties uz skaidriem apsvērumiem, uzskata par atbildīgu vai informētu par kādu acīmredzamu neatbilstību šai direktīvai, kā noteikts 3. punktā, sadarbojas ar jebkuru dalībvalsti vai citu STCW konvencijas dalībvalsti, kas tās informē par savu nodomu ierosināt lietas izskatīšanu atbilstīgi savai jurisdikcijai.

1.   Katra dalībvalsts nodrošina to, ka:

Mērķus un attiecīgos kvalitātes standartus, kas minēti pirmās daļas c) apakšpunktā, dažādiem kursiem un sagatavošanas programmām var precizēt atsevišķi, un tie attiecas arī uz sertificēšanas sistēmas vadību.

2.   Dalībvalstis nodrošina arī, ka kvalificētas personas, kas pašas nav iesaistītas attiecīgajās darbībās, ar starplaikiem, kas nepārsniedz piecus gadus, veic zināšanu, izpratnes, prasmju un kompetences iegūšanas un eksaminācijas darbības, kā arī sertificēšanas sistēmas vadības neatkarīgu novērtējumu, lai pārbaudītu, vai:

3.   Par katru novērtējumu, kas veikts saskaņā ar šā panta 2. punktu, attiecīgā dalībvalsts sešu mēnešu laikā pēc novērtējuma dienas iesniedz Komisijai ziņojumu saskaņā ar STCW kodeksa A-I/7. iedaļā noteikto formātu.

1.   Katra dalībvalsts izstrādā medicīniskās atbilstības standartus jūrniekiem un medicīniskā sertifikāta izsniegšanas procedūras saskaņā ar šo pantu un STCW kodeksa A-I/9. iedaļu, attiecīgā gadījumā ņemot vērā STCW kodeksa B-I/9. iedaļu.

2.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka personas, kuras atbild par jūrnieku medicīniskās atbilstības novērtēšanu, ir ārstniecības personas, ko minētā dalībvalsts atzinusi jūrnieku medicīnisko pārbaužu veikšanas nolūkā, saskaņā ar STCW kodeksa A-I/9. iedaļu.

3.   Katram jūrniekam, kuram ir kompetences sertifikāts vai prasmes sertifikāts, kas izsniegts saskaņā ar STCW konvencijas noteikumiem, un kurš strādā jūrā, ir jābūt arī derīgam medicīniskajam sertifikātam, kas izsniegts saskaņā ar šo pantu un STCW kodeksa A-I/9. iedaļu.

4.   Medicīniskās atbilstības sertifikāta kandidāti:

5.   Medicīniskais sertifikāts ir derīgs ne ilgāk kā divus gadus, ja vien jūrnieks nav jaunāks par 18 gadiem; šajā gadījumā maksimālais sertifikāta derīguma termiņš ir viens gads.

6.   Ja medicīniskā sertifikāta derīguma termiņš beidzas reisa laikā, tiek piemērots STCW konvencijas pielikuma Noteikums I/9.

7.   Steidzamos gadījumos dalībvalsts var atļaut jūrniekam strādāt bez derīga medicīniskā sertifikāta. Šādos gadījumos tiek piemērots STCW konvencijas pielikuma Noteikums I/9.

1.   Visiem kapteiņiem, virsniekiem un radiosakaru operatoriem, kuriem ir sertifikāts, kas izsniegts vai atzīts saskaņā ar jebkuru I pielikuma nodaļu, izņemot V nodaļas Noteikumu V/3 vai VI nodaļu, un kuri strādā jūrā vai kuri plāno atgriezties jūrā pēc krastā pavadīta laika, lai saglabātu kvalifikāciju jūras dienestam, ik pēc laika, kas nepārsniedz piecus gadus, prasa:

2.   Visiem tiem kapteiņiem, virsniekiem un radiosakaru operatoriem, attiecībā uz kuriem ir starptautiski saskaņotas īpašas prasības sagatavotībai, lai turpinātu jūras dienestu uz kuģiem, sekmīgi jāiziet apstiprināta attiecīga sagatavošana.

3.   Visiem kapteiņiem un virsniekiem, lai turpinātu jūras dienestu uz naftas tankkuģiem, ir jāatbilst šā panta 1. punkta prasībām un ne retāk kā reizi piecos gados jāpierāda, ka ir uzturēts nepārtraukts profesionālās kompetences līmenis darbam uz naftas tankkuģa saskaņā ar STCW kodeksa A-I/11. iedaļas 3. punktu.

4.   Visi kapteiņi vai virsnieki, lai turpinātu jūras dienestu uz kuģiem, ko ekspluatē polārajos ūdeņos, atbilst šā panta 1. punkta prasībām un ne retāk kā reizi piecos gados pierāda, ka ir uzturēts nepārtraukts profesionālās kompetences līmenis darbam uz kuģiem, ko ekspluatē polārajos ūdeņos, saskaņā ar STCW kodeksa A-I/11. iedaļas 4. punktu.

5.   Katra dalībvalsts salīdzina kompetences standartus, ko tā izvirzījusi līdz 2017. gada 1. janvārim izsniegto kompetences sertifikātu un/vai prasmes sertifikātu kandidātiem, ar tiem standartiem, kas attiecīgajam kompetences sertifikātam un/vai prasmes sertifikātam paredzēts STCW kodeksa A daļā, un nosaka, vai ir vajadzīgs prasīt tādu kompetences sertifikātu un/vai prasmes sertifikātu īpašniekiem apgūt atbilstošus kvalifikācijas celšanas un aktualizācijas kursus vai nolikt eksāmenu.

6.   Katra dalībvalsts salīdzina kompetences standartus, ko tā izvirzījusi pirms 2017. gada 1. janvāra personām, kuras strādā uz kuģiem, ko darbina ar gāzi, ar STCW kodeksa A-V/3. iedaļas kompetences standartiem un nosaka, vai ir vajadzīgs minētajām personām prasīt aktualizēt kvalifikāciju.

7.   Visas dalībvalstis, konsultējoties ar attiecīgajām personām, izstrādā kvalifikācijas celšanas un aktualizācijas kursu programmu, kā paredzēts STCW kodeksa A-I/11. iedaļā, vai veicina tādu izstrādi.

8.   Lai atjauninātu kapteiņu, virsnieku un radiosakaru operatoru zināšanas, katra dalībvalsts nodrošina, lai jaunākie grozījumi valstu un starptautiskajos noteikumos, kas attiecas uz cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras, drošumu un jūras vides aizsardzību, būtu pieejami kuģiem, kam ir tiesības kuģot ar tās karogu, ievērojot 15. panta 3. punkta b) apakšpunktu un 19. pantu.

1.   Saskaņā ar 2. un 3. punktu dalībvalstis uzskata kompānijas par atbildīgām par jūrnieku pieņemšanu darbā uz saviem kuģiem saskaņā ar šo direktīvu un pieprasa, lai ikviena kompānija nodrošinātu, ka:

2.   Kompānijas, kapteiņi un apkalpes locekļi katrs ir atbildīgs par to, lai tiktu nodrošināta šajā pantā izklāstīto pienākumu pilnīga izpilde un lai tiktu veikti citi tādi pasākumi, kas var būt vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka katrs apkalpes loceklis var sniegt uz zināšanām balstītu un pamatotu ieguldījumu kuģa ekspluatācijas drošībā.

3.   Kompānija sniedz rakstiskus norādījumus katra kuģa, uz ko attiecas šī direktīva, kapteinim, izklāstot tajos stratēģiju un procedūras, pēc kurām jāvadās, lai nodrošinātu, ka visiem jūrniekiem, kas tikko pieņemti darbā uz kuģa, tiktu dota saprātīga iespēja iepazīties ar kuģa aprīkojumu, ekspluatācijas procedūrām un citiem noteikumiem, kas vajadzīgi pienācīgai viņu pienākumu izpildei, pirms viņiem uztic tādu pienākumu veikšanu. Tāda stratēģija un procedūras paredz:

4.   Kompānijas nodrošina, ka kapteiņi, virsnieki un citi personāla locekļi, kuriem uzticēti īpaši pienākumi un atbildība uz ro-ro pasažieru kuģiem, ir pabeiguši sagatavošanu, lai iepazītos ar minētajiem pienākumiem, lai iegūtu iemaņas, kas atbilst paredzamajam amatam, pienākumiem un atbildībai, ņemot vērā STCW kodeksa B-I/14. iedaļā dotās norādes.

1.   Noguruma novēršanas nolūkā dalībvalstis:

2.   Lai novērstu narkotiku un pārmērīgu alkohola lietošanu, dalībvalstis nodrošina attiecīgu pasākumu noteikšanu saskaņā ar šo pantu.

3.   Dalībvalstis ņem vērā apdraudējumu, ko rada jūrnieku nogurums, jo īpaši to jūrnieku, kuru pienākumos ietilpst kuģa ekspluatācija drošā un neapdraudētā veidā.

4.   Visām personām, kuras norīko dežurēt sardzes virsnieka vai ierindas jūrnieka, kurš ir viens no sardzes, statusā, kā arī tiem, kuri norīkoti pildīt drošuma, piesārņojuma novēršanas un drošības pienākumus, nodrošina atpūtas laiku, kurš ir ne mazāks kā:

5.   Atpūtas laiku drīkst sadalīt ne vairāk kā divās daļās, no kuriem viena ilgst vismaz sešas stundas, un secīgus atpūtas posmus atdalošais starplaiks nav ilgāks par 14 stundām.

6.   Šā panta 4. un 5. punktā noteiktās prasības attiecībā uz atpūtas laiku nav jāievēro ārkārtas situācijās vai citos svarīgākos darbības apstākļos. Došanās uz pulcēšanās vietām, ugunsdzēsības un kuģa pamešanas mācību trauksmes, kā arī mācību trauksmes, ko paredz valsts tiesību akti un starptautiskie instrumenti, rīko tādā veidā, lai līdz minimumam samazinātu to ietekmi uz atpūtas laiku un neradītu nogurumu.

7.   Dalībvalstis paredz, ka sardzes grafiks ir izlikts viegli pieejamā vietā. Grafikus sagatavo standarta formātā kuģa darba valodā vai valodās un angļu valodā.

8.   Ja jūrnieku izsauc darbā, piemēram, kad mašīntelpa ir bez uzraudzības, un ja izsaukums ir pārtraucis parasto atpūtas laiku, jūrniekam piešķir pietiekamu kompensācijas atpūtas laiku.

9.   Lai varētu uzraudzīt un pārbaudīt atbilstību šim pantam, dalībvalstis prasa, lai jūrnieku dienas atpūtas laika uzskaites dokumenti būtu sagatavoti standarta formātā kuģa darba valodā vai valodās un angļu valodā. Jūrnieki saņem uz viņiem attiecošos uzskaites dokumentu eksemplāru, ko apstiprina kapteinis vai kapteiņa pilnvarota persona, un jūrnieki.

10.   Neatkarīgi no 3. līdz 9. punktā paredzētajiem noteikumiem kuģa kapteinis ir tiesīgs prasīt, lai jūrnieks strādātu jebkādu nepieciešamo stundu skaitu, ja tas nepieciešams kuģa, uz tā esošo personu vai kravas tūlītējai drošībai vai lai sniegtu palīdzību citiem kuģiem vai personām, kuras jūrā nokļuvušas avārijā. Attiecīgi kapteinis var atcelt atpūtas laika grafiku un prasīt, lai jūrnieks strādātu jebkādu nepieciešamo stundu skaitu, līdz tiek atjaunots normālais stāvoklis. Pēc normālā stāvokļa atjaunošanas, tiklīdz tas ir praktiski iespējams, kapteinis nodrošina, lai katram jūrniekam, kurš strādājis plānotajā atpūtas laikā, tiktu piešķirts pietiekams atpūtas laiks.

11.   Pienācīgi ievērojot vispārējos darba ņēmēju veselības aizsardzības un drošības principus un saskaņā ar Direktīvu 1999/63/EK, dalībvalstis var – ar valsts tiesību aktiem vai procedūru attiecībā uz kompetentu iestādi –, atļaut vai reģistrēt koplīgumus, kas pieļauj izņēmumus no šā panta 4. punkta b) apakšpunktā un 5. punktā noteiktā vajadzīgā atpūtas laika, ar noteikumu, ka atpūtas laiks ir ne mazāks kā 70 stundas jebkurā septiņu dienu laikposmā un atbilst šā panta 12. un 13. punktā izklāstītiem ierobežojumiem. Šādos izņēmumos, ciktāl tas iespējams, ievēro noteiktās normas, bet tajos var paredzēt biežākus vai garākus atvaļinājumus vai kompensācijas atvaļinājuma piešķiršanu sardzes jūrniekiem vai jūrniekiem, kas strādā uz kuģa īsos pārbraucienos. Izņēmumos iespēju robežās ievēro norādījumus par noguruma novēršanu, kas paredzēti STCW kodeksa B-VIII/1. iedaļā. Izņēmumi no minimālā atpūtas stundu skaita, kas paredzēts šā panta 4. punkta a) apakšpunktā, nav atļauti.

12.   Šā panta 11. punktā minētie izņēmumi no 4. punkta b) apakšpunktā noteiktā nedēļas atpūtas laika nav pieļaujami ilgāk par divām secīgām nedēļām. Divu šādu izņēmumu starplaiks uz kuģa ir ne mazāks par divkāršu izņēmuma ilgumu.

13.   Atbilstīgi 11. punktā minētajai iespējai pieļaut izņēmumus no 5. punkta prasībām minimālo atpūtas laiku jebkurā 24 stundu laikposmā, kas paredzēts 4. punkta a) apakšpunktā, drīkst sadalīt ne vairāk kā trijos atpūtas posmos, no kuriem viens ilgst vismaz sešas stundas un neviens no abiem pārējiem nav mazāks par vienu stundu. Secīgus atpūtas posmus atdalošais starplaiks nav ilgāks par 14 stundām. Izņēmumu ilgums nepārsniedz divus 24 stundu laikposmus jebkurā septiņu dienu laikposmā.

14.   Alkohola pārmērīgas lietošanas novēršanas nolūkā dalībvalstis nosaka, ka kapteiņiem, virsniekiem un pārējiem jūrniekiem, pildot drošuma, drošības un jūras vides aizsardzības pienākumus, alkohola koncentrācija nedrīkst pārsniegt 0,05 % (asinīs) vai 0,25 mg/l (izelpā) un nav atļauts lietot alkoholu tādā daudzumā, kas noved pie šādas koncentrācijas.

1.   Ārkārtējas vajadzības apstākļos kompetentās iestādes var, ja pēc to atzinuma tas nerada apdraudējumu personām, īpašumam vai videi, izsniegt atļauju, saskaņā ar kuru konkrēts jūrnieks var strādāt uz konkrēta kuģa noteiktu laiku, kas nepārsniedz sešus mēnešus, statusā, kuram tam nav atbilstīga sertifikāta, ja tas nav radiosakaru operatora statuss, izņemot gadījumus, kas paredzēti attiecīgajos noteikumos par radiosakariem, ar noteikumu, ka persona, kam izsniedz īpašo atļauju, ir pienācīgi kvalificēta, lai ieņemtu brīvo amatu, neradot risku, un atbilst kompetento iestāžu prasībām. Īpašās atļaujas tomēr nepiešķir kapteiņiem un vecākajiem mehāniķiem, izņemot nepārvaramas varas gadījumus, un arī tad tikai uz īsāko iespējamo laikposmu.

2.   Jebkuru īpašo atļauju, ko piešķir par kādu amatu, piešķir tikai tādai personai, kas ir pienācīgi sertificēta, lai ieņemtu par vienu pakāpi zemāku amatu. Ja par vienu pakāpi zemākam amatam sertificēšanu neprasa, tad īpašo atļauju var izsniegt personai, kuras kvalifikācija un pieredze, pēc kompetento iestāžu atzinuma, ir skaidri līdzvērtīga ieņemamā amata prasībām ar noteikumu, ka, ja tādai personai nav atbilstīga sertifikāta, tad tai tiek prasīts iziet pārbaudi, ko kompetentās iestādes pieņēmušas kā tādu, kas pierāda, ka tādu īpašo atļauju var droši izsniegt. Turklāt kompetentās iestādes nodrošina, lai attiecīgo amatu pēc iespējas drīzāk ieņemtu atbilstīga sertifikāta īpašnieks.

1.   Dalībvalstis izraugās iestādes vai struktūras, kurām:

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka:

1.   Jūrniekiem, kuriem nav dalībvalstu izsniegtu kompetences sertifikātu vai prasmes sertifikātu, ko dalībvalstis izsniedz kapteiņiem un virsniekiem saskaņā ar STCW konvencijas Noteikumiem V/1-1 un V/1-2, var ļaut strādāt uz kuģiem, kuri kuģo ar kādas dalībvalsts karogu, ar noteikumu, ka lēmums par viņu kompetences sertifikātu vai prasmes sertifikātu atzīšanu ir pieņemts saskaņā ar šā panta 2. līdz 6. punktā izklāstīto procedūru.

2.   Dalībvalsts, kas plāno ar indosamentu atzīt šā panta 1. punktā minēto kompetences sertifikātu vai prasmes sertifikātu, kuru trešā valsts izsniegusi kapteinim, virsniekam vai radiosakaru operatoram darbam uz kuģa, kas kuģo ar tās karogu, iesniedz Komisijai minētās trešās valsts atzīšanas pieprasījumu kopā ar sākotnējo analīzi par trešās valsts atbilstību STCW konvencijas prasībām, apkopojot šīs direktīvas II pielikumā minēto informāciju. Minētajā sākotnējā analīzē dalībvalsts, pamatojot savu pieprasījumu, sniedz papildu informāciju par trešās valsts atzīšanas iemesliem.

Kad dalībvalsts iesniegusi šādu pieprasījumu, Komisija nekavējoties apstrādā minēto pieprasījumu un saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru pieņem lēmumu par trešās valsts sagatavošanas un sertificēšanas sistēmu novērtējuma uzsākšanu saprātīgā laikā, pienācīgi ņemot vērā šā panta 3. punktā norādīto termiņu.

Ja pieņemts pozitīvs lēmums par novērtēšanas sākšanu, Komisija ar Eiropas Jūras drošības aģentūras palīdzību un pieprasījumu iesniegušās dalībvalsts un jebkuru citu ieinteresētu dalībvalstu iespējamu iesaistīšanos apkopo šīs direktīvas II pielikumā minēto informāciju un veic tās trešās valsts sagatavošanas un sertificēšanas sistēmu novērtējumu, attiecībā uz kuru iesniegts atzīšanas pieprasījums, lai pārbaudītu, vai attiecīgā trešā valsts atbilst visām STCW konvencijas prasībām un vai ir īstenoti atbilstoši pasākumi, lai novērstu viltotu sertifikātu izsniegšanu, un izskatītu, vai tā ir ratificējusi 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā.

3.   Ja šā panta 2. punktā minētās novērtēšanas rezultātā Komisija secina, ka visas minētās prasības ir izpildītas, tā pieņem īstenošanas aktus, kuros izklāsta savu lēmumu par trešās valsts atzīšanu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru 24 mēnešu laikā pēc tam, kad dalībvalsts iesniegusi šā panta 2. punktā minēto pieprasījumu.

Ja attiecīgajai trešai valstij jāīsteno nozīmīgi korektīvi pasākumi, tostarp jāveic grozījumi tiesību aktos un izglītības, sagatavošanas un sertificēšanas sistēmā, lai izpildītu STCW konvencijas prasības, šā punkta pirmajā daļā minētos īstenošanas aktus pieņem 36 mēnešu laikā pēc tam, kad dalībvalsts iesniegusi šā panta 2. punktā minēto pieprasījumu.

Dalībvalsts, kura iesniegusi pieprasījumu, var nolemt vienpusēji atzīt trešo valsti līdz brīdim, kad ir pieņemts īstenošanas akts saskaņā ar šo punktu. Šādas vienpusējas atzīšanas gadījumā dalībvalsts paziņo Komisijai to indosamentu skaitu, kas apstiprina atzīšanu un ir izsniegti saistībā ar 1. punktā minētajiem trešās valsts izsniegtajiem kompetences sertifikātiem un prasmes sertifikātiem, līdz ir pieņemts īstenošanas akts par minētās trešās valsts atzīšanu.

4.   Dalībvalsts attiecībā uz kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, var lemt indosēt sertifikātus, ko izsniegušas Kopienas atzītas trešās valstis, ņemot vērā noteikumus, kas paredzēti II pielikuma 4. un 5. punktā.

5.   To sertifikātu atzīšana, ko izsniegušas atzītas trešās valstis un kas līdz 2005. gada 14. jūnijam publicēti Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā, paliek spēkā.

Minēto atzīšanu var izmantot visas dalībvalstis, ja vien Komisija nav vēlāk to atsaukusi, ievērojot 21. pantu.

6.   Komisija sagatavo un atjaunina atzīto trešo valstu sarakstu. Šo sarakstu publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

7.   Neatkarīgi no 4. panta 7. punkta, ja apstākļi to prasa, dalībvalsts var atļaut jūrniekam, kam ir atbilstīgs un derīgs sertifikāts, kuru izsniegusi un pienācīgi indosējusi trešā valsts, bet kuru vēl nav atzīšanai indosējusi attiecīgā dalībvalsts, lai šis sertifikāts būtu derīgs darbam uz kuģa, kurš kuģo ar tās karogu, strādāt statusā, kas nav radista vai radiosakaru operatora statuss, izņemot gadījumus, kas paredzēti noteikumos par radiosakariem, uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus, uz kuģa, kas kuģo ar tās karogu.

Tur gatavībā dokumentāru pierādījumu, ka kompetentajām iestādēm ir iesniegts pieteikums par indosamenta saņemšanu.

1.   Neatkarīgi no II pielikumā noteiktajiem kritērijiem, ja dalībvalsts uzskata, ka atzīta trešā valsts vairs neievēro STCW konvencijas prasības, tā nekavējoties informē Komisiju, sniedzot pienācīgu pamatojumu.

Komisija nekavējoties nosūta šo jautājumu 31. panta 1. punktā minētajai komitejai.

2.   Neatkarīgi no II pielikumā izklāstītajiem kritērijiem, ja Komisija uzskata, ka atzīta trešā valsts vairs neievēro STCW konvencijas prasības, tā nekavējoties informē dalībvalstis, sniedzot pienācīgu pamatojumu.

Komisija nekavējoties nosūta šo jautājumu 31. panta 1. punktā minētajai komitejai.

3.   Ja dalībvalsts plāno atsaukt to visu sertifikātu indosamentus, ko izsniegusi trešā valsts, tā nekavējoties informē Komisiju un pārējās dalībvalstis par savu nodomu, sniedzot tam pienācīgu pamatojumu.

4.   Komisija, kurai palīdz Eiropas Jūras drošības aģentūra, no jauna novērtē attiecīgās trešās valsts atzīšanu, lai pārbaudītu, vai minētā trešā valsts ievēro STCW konvencijas prasības.

5.   Ja ir norādes uz to, ka konkrēta jūrniecības mācību iestāde vairs neievēro STCW prasības, Komisija paziņo attiecīgajai trešai valstij par to, ka minētās trešās valsts sertifikātu atzīšana tiks atsaukta divu mēnešu laikā, ja vien netiks veikti pasākumi, lai nodrošinātu atbilstību visām STCW konvencijas prasībām.

6.   Lēmumu par atzīšanas atsaukšanu pieņem Komisija. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru. Attiecīgās dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai īstenotu lēmumu.

7.   Indosamenti, ar ko apliecina sertifikātu atzīšanu un kas izsniegti atbilstīgi 4. panta 7. punktam pirms dienas, kurā pieņemts lēmums atsaukt trešās valsts atzīšanu, paliek spēkā. Tomēr jūrnieki, kam ir šādi indosamenti, nedrīkst prasīt indosamentus, ar ko atzīst augstāku kvalifikāciju, ja vien šādas kvalifikācijas paaugstināšanas vienīgais pamats nav papildu jūras dienesta pieredze.

8.   Ja dalībvalsts vairāk nekā astoņus gadus nav izsniegusi indosamentus, kas apstiprina atzīšanu saistībā ar 20. panta 1. punktā minētajiem trešās valsts izsniegtajiem kompetences sertifikātiem vai prasmes sertifikātiem, minētās trešās valsts sertifikātu atzīšana tiek atkārtoti pārbaudīta. Pēc trešās valsts atkārtotas pārbaudīšanas Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem lēmumu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru, par to vismaz sešus mēnešus iepriekš paziņojot dalībvalstij un trešai valstij.

1.   Komisija ar Eiropas Jūras drošības aģentūras palīdzību regulāri un vismaz 10 gadu laikā no pēdējā novērtējuma atkārtoti novērtē trešās valstis, kas ir atzītas saskaņā ar 20. panta 3. punkta pirmajā daļā minēto procedūru, tostarp tās, kas minētas 20. panta 6. punktā, lai pārbaudītu, vai tās atbilst attiecīgajiem II pielikumā noteiktajiem kritērijiem un vai veikti vajadzīgie pasākumi, lai novērstu viltotu sertifikātu izsniegšanu.

2.   Komisija ar Eiropas Jūras drošības aģentūras palīdzību atkārtoti novērtē trešās valstis, pamatojoties uz prioritātes kritērijiem. Prioritātes kritēriji ietver šādus datus:

Ja trešā valsts neatbilst STCW konvencijas prasībām saskaņā ar šīs direktīvas 21. pantu, minētās valsts atkārtota novērtēšana ir prioritāte attiecībā pret pārējām trešām valstīm.

3.   Komisija nodod dalībvalstīm ziņojumu ar novērtējuma rezultātiem.

1.   Visus kuģus neatkarīgi no karoga, ar kuru tie kuģo, izņemot 1. pantā minētos kuģu tipus, tiem atrodoties dalībvalsts ostās, pakļauj ostas valsts kontrolei, ko veic virsnieki, kurus konkrētā dalībvalsts ir attiecīgi pilnvarojusi, lai pārbaudītu, vai visiem jūrniekiem, kas strādā uz kuģa un kam saskaņā ar STCW konvenciju jābūt kompetences sertifikātam un/vai prasmes sertifikātam un/vai dokumentāram pierādījumam, ir šāds kompetences sertifikāts vai derīga īpaša atļauja un/vai prasmes sertifikāts un/vai dokumentārs pierādījums.

2.   Īstenojot ostas valsts kontroli atbilstīgi šai direktīvai, dalībvalstis nodrošina, ka tiek piemēroti visi Direktīvā 2009/16/EK paredzētie attiecīgie noteikumi un procedūras.

1.   Neskarot Direktīvu 2009/16/EK, ostas valsts kontrole, ievērojot 23. pantu, attiecas vienīgi uz:

2.   Kuģa jūrnieku spēju uzturēt, attiecīgi, sardzes pildīšanas un drošuma standartus, kā paredzēts STCW konvencijā, novērtē saskaņā ar STCW kodeksa A daļu, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka šādi standarti netiek uzturēti, jo ir iestājusies kāda no turpmāk minētajām situācijām:

3.   Neatkarīgi no sertifikāta pārbaudes, veicot novērtējumu saskaņā ar 2. punktu, no jūrnieka var prasīt pierādīt attiecīgo kompetenci pienākumu pildīšanas vietā. Tāds pierādījums var ietvert pārbaudi, vai ir izpildītas ekspluatācijas prasības attiecībā uz sardzes pildīšanas standartiem un vai ir jūrnieka kompetences līmenim atbilstīga pienācīga reakcija ārkārtas situācijās.

1.   Dalībvalstis paziņo III pielikumā minēto informāciju Komisijai, lai varētu izpildīt 21. panta 8. punktu un 22. panta 2. punktu un dalībvalstis un Komisija to izmantotu politikas veidošanā.

2.   Dalībvalstis katru gadu elektroniskā formātā Komisijai dara pieejamu minēto informāciju, kas reģistrēta līdz iepriekšējā gada 31. decembrim. Dalībvalstis saglabā visas īpašuma tiesības uz informāciju tās neapstrādātajā datu formātā. Apstrādātu statistiku, kas sagatavota uz šādas informācijas pamata, dara publiski pieejamu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1406/2002 4. pantā izklāstītajiem noteikumiem par informācijas pārskatāmību un aizsardzību.

3.   Lai nodrošinātu personas datu aizsardzību, pirms personas informācijas nosūtīšanas Komisijai, dalībvalstīm, izmantojot Komisijas paredzēto vai pieņemto programmatūru, jānodrošina personas informācijas anonimitāte, kā norādīts III pielikumā. Komisija izmanto tikai minēto anonimizēto informāciju.

4.   Dalībvalstis un Komisija nodrošina, ka pasākumi šādas informācijas vākšanai, iesniegšanai, glabāšanai, analizēšanai un izplatīšanai tiek izstrādāti tā, lai būtu iespējama statistiska analīze.

Pirmās daļas vajadzībām Komisija pieņem sīki izstrādātus pasākumus attiecībā uz tehniskajām prasībām, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu statistikas datu pienācīgu pārvaldību. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

1.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30. pantu, ar kuriem šīs direktīvas I pielikumu un saistītos šīs direktīvas noteikumus groza, lai minēto pielikumu un minētos noteikumus saskaņotu ar STCW konvencijas un STCW kodeksa A daļas grozījumiem.

2.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30. pantu, ar kuriem šīs direktīvas III pielikumu groza attiecībā uz konkrētu un atbilstīgu saturu, kā arī detalizētu informāciju, kas dalībvalstīm jāpaziņo, ar noteikumu, ka šādi akti attiecas tikai uz to, lai ņemtu vērā STCW konvencijā un STCW kodeksa A daļā veiktos grozījumus, un tajos ievēro datu aizsardzības prasības. Šādi deleģētie akti nemaina 27. panta 3. punktā paredzētos noteikumus par anonimitātes nodrošināšanu datiem.

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 4. panta 14. punktā un 29. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2019. gada 1. augusta. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 4. panta 14. punktā un 29. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to vienlaikus paziņo Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.   Saskaņā ar 4. panta 14. punktu un 29. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

1.   Komisijai palīdz Kuģošanas drošības un kuģu izraisītā piesārņojuma novēršanas komiteja (COSS), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2099/2002 (13). Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

Ja komiteja atzinumu nesniedz, Komisija nepieņem īstenošanas akta projektu un tiek piemērota Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta 4. punkta trešā daļa.