(1)

Pasaules Veselības organizācija 2020. gada 30. janvārī paziņoja, ka Covid-19 uzliesmojums ir “starptautiska mēroga ārkārtas situācija sabiedrības veselības jomā”, un 2020. gada 11. martā izsludināja pandēmiju (1). Kopš 2020. gada 1. marta tā ir nopietni ietekmējusi gan darījumu, gan atpūtai paredzētos starptautiskos un iekšzemes ceļojumus Eiropā un pārējā pasaulē, un šī ietekme ir visaptveroša.

(2)

Covid-19 pandēmijas dēļ dalībvalstis ir noteikušas ceļošanas aizliegumus un brīdinājumus vai ierobežojumus uz robežām. Tā rezultātā tika atcelts ļoti liels skaits braucienu, un daudziem iedzīvotājiem ir liegts ceļot. Pašreizējie līdz šim nepieredzētie ceļošanas ierobežojumi visā pasaulē (2) ir noveduši pie tā, ka ceļošana Eiropā un daudzās citās pasaules daļās gandrīz nenotiek. Tas būtiski ietekmē pārvadātājus, komplekso ceļojumu organizatorus (“organizatori”) un citu šādos ceļojumos ietilpstošu tūrisma pakalpojumu sniedzējus.

(3)

Tajā pašā laikā daudzi pasažieri un ceļotāji ir izjutuši krīzes ekonomisko ietekmi, jo saimnieciskās darbības ierobežojumu dēļ, kas ietekmē gan darba devēju, gan darba ņēmēju izredzes, ir samazinājušies viņu ienākumi (3).

(4)

Ceļojumu un tūrisma nozare Savienībā ziņo, ka rezervāciju skaits ir samazinājies par 60–90 % salīdzinājumā ar to pašu laikposmu pagājušajā gadā. Atmaksājumi, ko ceļotāji pieprasījuši rezervāciju atcelšanas dēļ, būtiski pārsniedz jauno rezervāciju apjomu. Pēc Eiropas Tūrisma aģentu un operatoru asociācijas (ECTAA) provizoriskajām aplēsēm Covid-19 pandēmija 2020. gada pirmajā ceturksnī varētu būt radījusi 30 miljardu EUR zaudējumus (60 % samazinājums), bet otrajā ceturksnī 46 miljardu EUR zaudējumus (90 % samazinājums), salīdzinot ar prognozēto apgrozījumu pēc iepriekšējā gada rādītājiem.

(5)

Visu transporta veidu pārvadātāji piedzīvo strauju uzņēmējdarbības sarukumu un gandrīz pilnīgu darbības apturēšanu. Tā rezultātā Covid-19 pandēmijas dēļ samazinās to naudas plūsma (4).

(6)

Nosacījumi un kritēriji, kas jāievēro, lai ierobežošanas pasākumus varētu atcelt, lielā mērā ir atkarīgi no datiem, kas laika gaitā mainās, un – cita starpā – arī no epidemioloģiskajiem datiem. Tādējādi skaidrs ierobežojumu atcelšanas grafiks, kas ļaus pilnībā atsākt transporta pakalpojumu sniegšanu un atjaunot tūrismu, vēl nav pieejams (5).

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 261/2004 (6), (EK) Nr. 1371/2007 (7), (ES) Nr. 1177/2010 (8) un (ES) Nr. 181/2011 (9) (“Savienības pasažieru tiesību regulas”) ir paredzētas pasažieru tiesības rezervāciju, lidojumu un braucienu atcelšanas gadījumā. Gadījumā, ja pārvadātājs atceļ rezervāciju, pasažieri var izvēlēties pārvadātāja piedāvātu cenas atlīdzinājumu (atmaksu) vai maršruta maiņu (10). Tā kā pašreizējos apstākļos maršruta maiņa ir praktiski neiespējama, faktiski galvenokārt atliek izvēlēties kādu no dažādajiem iespējamajiem atlīdzinājumiem.

(8)

Pilna biļetes cena jāatlīdzina 7 dienu laikā pēc pasažiera pieprasījuma gaisa, jūras un iekšzemes ūdensceļu transporta gadījumā, 14 dienu laikā – pēc piedāvājuma izteikšanas vai pieprasījuma saņemšanas autobusu transporta gadījumā un 1 mēneša laikā – pēc pieprasījuma iesniegšanas dzelzceļa transporta gadījumā. Savienības tiesību akti nosaka, ka atlīdzinājums veicams naudā vai vaučera veidā. Tomēr atlīdzinājums vaučera veidā iespējams tikai tad, ja pasažieris tam piekrīt (11).

(9)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2302 (12) (“Komplekso ceļojumu direktīva”) nosaka, ka tad, ja kompleksais ceļojums tiek atcelts “nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu” dēļ, ceļotājiem ir tiesības bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā 14 dienu laikā pēc līguma izbeigšanas saņemt visu par komplekso ceļojumu veikto maksājumu pilnu atmaksu. Šajā sakarā organizators ceļotājam var piedāvāt atlīdzinājumu vaučera veidā. Tomēr šī iespēja neliedz ceļotājiem izmantot tiesības uz atlīdzinājumu naudā.

(10)

Tāpat arī tad, ja tiek ierosinātas izmaiņas kompleksā ceļojuma līgumā (piemēram, ceļojuma atlikšana) vai tas tiek aizstāts ar citu kompleksā ceļojuma līgumu (13) un ja šo izmaiņu vai aizstātā līguma rezultātā ceļotājs pieņem zemākas kvalitātes vai zemāku izmaksu kompleksā ceļojuma līgumu (14) vai izbeidz šādu līgumu (15), organizators var piedāvāt vaučeru ar noteikumu, ka ceļotājam netiek liegtas tiesības uz atlīdzinājumu naudā.

(11)

2020. gada 18. martā Komisija pieņēma Skaidrojošas vadlīnijas par ES pasažieru tiesību regulējumu saistībā ar Covid-19 izraisīto mainīgo situāciju (16). Tā atgādināja, ka pasažieri var izvēlēties atlīdzinājumu saņemt naudā vai vaučera veidā.

(12)

2020. gada 19. martā Komisijas vietnē tika publicēti neoficiāli norādījumi par Komplekso ceļojumu direktīvas piemērošanu saistībā ar Covid-19 (17), apstiprinot, ka, lai gan ceļotājiem ir tiesības saņemt pilnu rezervācijas atmaksu, viņi var pieņemt arī vaučeru.

(13)

Daudzskaitlīgie atcelšanas gadījumi, ko izraisīja Covid-19 pandēmija, ir radījuši tādu naudas plūsmas un ieņēmumu situāciju transporta un ceļojumu nozarē, kas nevar turpināties. Organizatoriem radušās likviditātes problēmas pastiprina arī tas, ka viņiem jāatmaksā ceļotājiem pilna kompleksā ceļojuma cena, lai gan pašiem organizatoriem ne vienmēr tiek laikus atlīdzināts par iepriekš samaksātiem pakalpojumiem, kas veido šādu ceļojumu. Tas faktiski var rezultēties netaisni sadalītā slogā starp tūrisma sistēmas operatoriem.

(14)

Organizatoru vai pārvadātāju maksātnespējas gadījumā pastāv risks, ka daudzi ceļotāji un pasažieri vispār nesaņems nekādu atmaksu, jo viņu prasījumi organizatoriem un pārvadātājiem nav aizsargāti. Šāda problēma var rasties starp uzņēmumiem, ja organizatori kā atlīdzību par iepriekš samaksātiem pakalpojumiem saņem vaučeru no pārvadātājiem, kuri vēlāk kļūst maksātnespējīgi.

(15)

Ja kā alternatīva atmaksāšanai naudā tiktu biežāk izmantoti vaučeri, tos daudz labprātāk pieņemtu arī pasažieri un ceļotāji. Tas palīdzētu mazināt pārvadātāju un organizatoru likviditātes problēmas un galu galā ļautu labāk aizsargāt pasažieru un ceļotāju intereses.

(16)

Tālab vaučeri būtu jāaizsargā pret gadījumiem, kad pārvadātājs vai organizators kļūst maksātnespējīgs. Privātais vai publiskais sektors varētu izveidot šādu aizsardzību, kam vajadzētu būt pietiekami efektīvai un stabilai. Šādi būtu jāaizsargā vismaz tie vaučeri, kuri atbilst šajā ieteikumā aprakstītajām iezīmēm.

(17)

Šādām iezīmēm jo īpaši būtu jānosaka minimālais derīguma termiņš, tādu vaučeru gadījumā, kuru derīguma termiņš pārsniedz minimālo – laikposms, pēc kura pasažieri vai ceļotāji, ja viņi to vēlas, vēl arvien ir tiesīgi saņemt atlīdzinājumu, un neizmantoto vaučeru atlīdzināšanas nosacījumi. Tām būtu jānosaka arī pakalpojumi, par kuriem vaučeru var izmantot, vaučera izmantošanas laikposms un tā nododamība. Lai vēl vairāk palielinātu vaučeru pievilcīgumu, var apsvērt citas iezīmes.

(18)

Vaučera izsniegšana un vienlaikus atlīdzinājums uz kredītkarti galu galā varētu radīt dubultu atmaksu. Tāpēc tad, ja pasažieris vai ceļotājs izvēlas vaučeru, pārvadātājam minētā informācija būtu jānosūta organizatoram, ceļojumu aģentam vai citam starpniekam.

(19)

Lai vairotu vaučeru pievilcīgumu pasažieriem vai ceļotājiem, dalībvalstis var apsvērt tādu shēmu pieņemšanu, kas sniedz atbalstu ceļojumu un transporta nozares operatoriem atbilstoši Savienības valsts atbalsta noteikumiem. Piemēram, tās, tieši pamatojoties uz Līguma 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, varētu izveidot īpašas vaučeru garantiju shēmas. Turklāt dalībvalstis varētu atbalstīt ceļojumu un transporta nozares operatorus, piešķirot de minimis atbalstu atbilstoši Komisijas Regulai (ES) Nr. 1407/2013 (18).

(20)

Dalībvalstīm, kuras sniedz atbalstu ceļojumu un transporta nozares operatoriem, lai nodrošinātu Covid-19 pandēmijas izraisīto atlīdzināšanas pieprasījumu apmierināšanu, būtu jānodrošina, ka šādas shēmas tiek piemērotas visiem pasažieriem vai ceļotājiem, uz kuriem attiecas Komplekso ceļojumu direktīva vai attiecīgās Savienības pasažieru tiesību regulas, neatkarīgi no viņu pakalpojumu sniedzēja.

(21)

Attiecībā uz ceļojumu un transporta nozares operatoru iespējamām vajadzībām pēc papildu likviditātes Komisija, pamatojoties uz Līguma 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, 2020. gada 19. martā pieņēma Pagaidu regulējumu valsts atbalsta pasākumiem, ar ko atbalsta ekonomiku pašreizējā Covid-19 uzliesmojuma situācijā (19), lai novērstu nopietnus ekonomikas traucējumus dalībvalstīs. Pagaidu regulējumu 2020. gada 3. aprīlī (20) un 8. maijā (21) grozīja, lai iekļautu vēl citus atbalsta pasākumus.

(22)

Pagaidu regulējums būtībā attiecas uz visām nozarēm un visiem uzņēmumiem, arī uz transporta un tūrisma uzņēmumiem, un tajā transports un tūrisms atzītas par visvairāk skartajām nozarēm. Šāda regulējuma mērķis ir novērst likviditātes trūkumu, ar ko saskaras uzņēmumi, paredzot, piemēram, tiešās dotācijas, nodokļu atvieglojumus, valsts garantijas aizdevumus un subsidētus publiskos aizdevumus. Lai ātri risinātu īpaši mazo un vidējo uzņēmumu steidzamās likviditātes vajadzības, dalībvalstis var piešķirt nulles procentu likmes aizdevumus, aizdevuma garantijas, kas sedz 100 % riska, vai sniegt atbalstu pašu kapitālu veidā, nepārsniedzot nominālvērtību 800 000 EUR vienam uzņēmumam. Turklāt pagaidu regulējums paredz iespējas sniegt atbalstu, kas sedz likviditātes vajadzības vairāk nekā 800 000 EUR apjomā vienam uzņēmumam garantiju un subsidētu procentu likmju veidā, cita starpā ņemot vērā minimālo cenu noteikšanas nosacījumus. Šajā sakarā dalībvalstis var lemt par atbalstu ceļojumu un transporta nozares operatoriem, lai nodrošinātu, ka Covid-19 pandēmijas izraisītie atlīdzināšanas pieprasījumi tiek apmierināti, ar mērķi nodrošināt pasažieru un patērētāju tiesību aizsardzību un vienlīdzīgu attieksmi pret pasažieriem un ceļotājiem.

(23)

Šajā sakarā Komisija ņems vērā dalībvalstu jau pieņemtos lēmumus, ar ko piešķir atbalstu aviācijas nozarei, lai nodrošinātu, ka papildu atbalsts vieniem un tiem pašiem saņēmējiem nerada pārmērīgu kompensāciju, un ievērojot nepieciešamību gādāt par vienlīdzīgiem konkurences nosacījumiem iekšējā tirgū.

(24)

Visbeidzot, dalībvalstis var lemt par pasažieru vai ceļotāju atlīdzinājumu pieprasījumu apmierināšanu, ja pārvadātājs vai organizators kļūst maksātnespējīgs. No šādi segtiem atlīdzinājumu pieprasījumiem iegūtu tikai pasažieri vai ceļotāji, bet ne uzņēmumi. Tāpēc tas nebūtu uzskatāms par valsts atbalstu, un dalībvalstis to varētu īstenot bez iepriekšēja Komisijas apstiprinājuma.

(25)

Komisija ir gatava palīdzēt dalībvalstīm un konsultēt tās valsts atbalsta politikas jautājumos šādu pasākumu izstrādē.

(26)

Dalībvalstis un operatori būtu jāmudina apsvērt iespēju izmantot Savienības shēmas, kas pieejamas, lai atbalstītu uzņēmumu darbību un likviditātes vajadzības.

(27)

Lai maksimāli palielinātu šā ieteikuma ietekmi, visas ieinteresētās personas būtu jāinformē par šo ieteikumu un jāmudina to īstenot,

1.

2.

3.

Ievērojot 5. punktu, pārvadātājiem un organizatoriem būtu automātiski jāatlīdzina pasažierim vai ceļotājam attiecīgā vaučera summa ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc tā derīguma termiņa beigām, ja vaučers nav izmantots. Šādu atlīdzināšanu veic arī par attiecīgā vaučera atlikušo summu, ja pirms tam šāds vaučers jau ir daļēji izmantots.

4.

Pārvadātāji un organizatori var noteikt, ka vaučeri ir atmaksājami agrāk nekā 12 mēnešus pēc attiecīgā vaučera izdošanas, ja pasažieris vai ceļotājs to pieprasa.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

Ja šādas garantēšanas shēmas pasažieriem vai ceļotājiem samazina vaučeru saņemšanas radīto finansiālo risku un palielina iespējamību, ka tie izvēlēsies saņemt šādu vaučeru, nevis atlīdzinājumu naudā, un tādējādi uzlabo operatora likviditātes stāvokli, tad pasākumi attiecīgajam operatoram sniedz priekšrocību likviditātes atvieglojuma veidā un ir uzskatāmi par valsts atbalstu.

Šādi pasākumi nebūtu iekļauti pagaidu regulējuma darbības jomā, bet dalībvalstis par tiem var tieši paziņot saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, un tos novērtēs individuāli. Minētajā novērtējumā Komisija apstiprinātu, ka valsts garantija sedz 100 % no vaučeru vērtības, lai nodrošinātu visu pasažieru un ceļotāju pilnīgu aizsardzību, vienlaikus ņemot vērā citus pagaidu regulējuma 3.2. sadaļas (24) attiecīgos noteikumus, lai nodrošinātu atbalsta proporcionalitāti.

17.

Pagaidu regulējumā ir paredzēts pamats šāda likviditātes atbalsta saderībai, dodot ceļojumu un transporta nozares operatoriem iespēju cita starpā saņemt šādu atbalstu publisku garantiju vai subsidētu aizdevumu veidā, lai ar attiecīgu pamatojumu uz 18 mēnešiem MVU gadījumā un uz 12 mēnešiem lielu uzņēmumu gadījumā segtu to faktiskās likviditātes vajadzības (25).

18.

Ja atlīdzināšana notiek pēc likvidācijas procesa beigām un tādējādi ceļojumu vai transporta pakalpojumu operatoram, kurš vairs neveic uzņēmējdarbību, netiek sniegts likviditātes atvieglojums un ja tā vietā šāda atlīdzināšana dod labumu tikai pasažieriem vai ceļotājiem, tā nav uzskatāma par valsts atbalstu. Tāpēc dalībvalstis var īstenot šādas shēmas, pirms tam nesaņemot Komisijas apstiprinājumu.

19.

20.

21.

22.