1.

1.1.2.2.2. iedaļā piezīmi aiz 1.1. tabulas aizstāj ar šādu piezīmi:

“Piezīme

Vispārējās robežvērtības izteiktas masas procentos, izņemot gāzveida maisījumus tādās bīstamības klasēs, kurās vispārējās robežvērtības var vislabāk izteikt tilpuma procentos.”

2.

1.1.3.1. iedaļā pirmā teikuma sākumu aizstāj ar šādu tekstu: “Ja testētais maisījums”.

3.

1.1.3.2., 1.1.3.3. un 1.1.3.4. iedaļu aizstāj ar šādām iedaļām:

“1.1.3.2.   Produkta partijas

Var pieņemt, ka maisījuma vienas testētas ražošanas partijas bīstamības kategorija ir būtiski līdzīga tā paša komercprodukta citai netestētai ražošanas partijai, ja to ražojis viens un tas pats piegādātājs vai ja ražošana ir notikusi viņa pārraudzībā, ja vien nav pamata uzskatīt, ka ir ievērojamas variācijas, kuru dēļ netestētās partijas klasifikācija ir mainījusies. Ja ir iestājies pēdējais minētais apstāklis, ir jāveic jauna novērtēšana.

1.1.3.3.   Ļoti bīstamu maisījumu koncentrācija

Attiecībā uz 3.1., 3.2., 3.3., 3.8., 3.9., 3.10. un 4.1. iedaļas maisījumu klasificēšanu, ja testēts maisījums ir klasificēts augstākās bīstamības kategorijā vai apakškategorijā un ja šo kategoriju vai apakškategoriju testēto maisījumu sastāvdaļu koncentrācija ir palielināta, jauno netestēto maisījumu klasificē attiecīgajā kategorijā vai apakškategorijā bez papildu testēšanas.

1.1.3.4.   Interpolācija vienas toksicitātes kategorijas robežās

Attiecībā uz 3.1., 3.2., 3.3., 3.8., 3.9., 3.10. un 4.1. iedaļas maisījumu klasificēšanu, ja trīs maisījumiem (A, B un C) ar identiskas bīstamības sastāvdaļām, kur A un B maisījumi ir testēti un ietilpst vienā un tajā pašā bīstamības kategorijā un kur netestētā maisījuma C sastāvā ir tās pašas aktīvās bīstamās sastāvdaļas, bet tādās koncentrācijās, kas vidēji atbilst šo bīstamo sastāvdaļu koncentrācijai maisījumos A un B, tad pieņem, ka maisījums C atrodas tajā pašā bīstamības kategorijā, kurā maisījumi A un B.”

4.

1.1.3.5. iedaļā pēdējo teikumu aizstāj ar šādu teikumu:

“Ja vai nu i) maisījums, vai ii) maisījums, jau klasificēts, pamatojoties uz testa datiem, tad otru maisījumu iekļauj tajā pašā bīstamības klasē.”

5.

1.2., 1.2.1., 1.2.1.1., 1.2.1.2. un 1.2.1.3. iedaļu aizstāj ar šādām iedaļām:

“1.2.   Marķējums

1.2.1.   31. panta vispārīgie noteikumi par etiķešu izmantošanu

1.2.1.1.   Bīstamības piktogrammas ir tāda kvadrāta formā, kas novietots uz vienas virsotnes.

1.2.1.2.   Bīstamības piktogrammas, kas noteiktas V pielikumā, ir melns simbols uz balta fona sarkanā rāmī, kas ir pietiekami plats, lai būtu skaidri saskatāms.

1.2.1.3.   Katra bīstamības piktogramma sedz vismaz vienu piecpadsmito daļu no marķējuma minimālās virsmas, kas paredzēta informācijai, kura pieprasīta 17. pantā. Katras bīstamības piktogrammas minimālā virsma nav mazāka par 1 cm2.

1.2.1.4.   Marķējuma un katras piktogrammas izmēri ir šādi:

1.3. tabula

Marķējumu un piktogrammu minimālie izmēri

6.

1.5.2.1.3. daļas ievadteikumu aizstāj ar šādu:

“Piktogrammu, signalvārdu, bīstamības apzīmējumu un drošības prasību apzīmējumu, kas saistīti ar bīstamības kategorijām, var neietvert 17. pantā noteiktajos marķēšanas elementos, ja:”.

7.

1.5.2.2. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu apakšpunktu:

1.

2.1.4.1. iedaļu groza šādi:

2.

2.1.4.2. iedaļā piezīmi aizstāj ar šādu piezīmi:

“Piezīme

Ja organiska materiāla eksotermiskās sadalīšanās enerģija ir mazāka par 800 J/g, netiek prasīts ne 1. sērijas a) tipa detonācijas izplatības tests, ne 2. sērijas a) tipa tests jutīgumam pret detonācijas triecienu. Organiskām vielām un organisku vielu maisījumiem, kuru sadalīšanās enerģija ir 800 J/g vai lielāka, 1. a) tests un 2. a) tests nav jāveic, ja pēc ballistiskā mīnmetēja Mk.IIId testa (F.1) vai ballistiskā mīnmetēja testa (F.2), vai BAM Trauzl testa (F.3), kurā kā izraisītāju izmanto standarta detonatoru Nr. 8 (skatīt ANO Ieteikumu par bīstamo preču pārvadāšanu 1. papildinājumu, rokasgrāmatu par testiem un kritērijiem), atbilde ir “nē”. Šajā gadījumā tiek uzskatīts, ka 1. a) un 2. a) testa rezultāti ir “-”.”

3.

2.2.2.1. iedaļā piezīmi aiz 2.2.1. tabulas aizstāj ar šādu piezīmi:

“Piezīme

Aerosolus nekvalificē kā uzliesmojošas gāzes; skatīt 2.3. iedaļu.”

4.

2.3.2.1. iedaļā piezīmi aizstāj ar šādām piezīmēm:

“1. piezīme

Uzliesmojošas sastāvdaļas neietver piroforas, pašsasiluma vai ar ūdeni reaģējošas vielas un maisījumus, jo tādas sastāvdaļas nekad neietilpst aerosolu sastāvā.

2. piezīme

Uzliesmojoši aerosoli papildus neietilpst 2.2. iedaļā (uzliesmojošas gāzes), 2.6. iedaļā (uzliesmojoši šķidrumi) vai 2.7. iedaļā (uzliesmojošas cietas vielas).”

5.

2.3.2.2. iedaļā daļas beigās iekļauj šādu piezīmi:

“Piezīme

Aerosolus, kas nav pieteikti šajā iedaļā noteiktajām uzliesmojamības klasifikācijas procedūrām, klasificē kā uzliesmojošus aerosolus, proti, 1. kategorijā.”

6.

2.4.2.1. iedaļā piezīmi aiz 2.4.1. tabulas aizstāj ar šādu piezīmi:

“Piezīme

Gāzes, kuras var izraisīt vai veicināt citu materiālu degšanu lielākā mērā nekā gaiss, ir tīras gāzes vai gāzu maisījumi, kuru oksidācijas jauda, ko nosaka, izmantojot metodi, kas noteikta ISO 10156 ar grozījumiem vai ISO 10156-2 ar grozījumiem, ir lielāka par 23,5 %”.

7.

2.5.3. iedaļā aiz 2.5.2. tabulas iekļauj šādu piezīmi:

“Piezīme

Zem spiediena esošām gāzēm nav nepieciešama GHS04 piktogramma, ja ir redzama GHS02 vai GHS06 piktogramma.”

8.

2.6.2.1. iedaļā aiz 2.6.1. tabulas iekļauj šādu piezīmi:

“Piezīme

Aerosolus nekvalificē kā uzliesmojošus šķidrumus; skatīt 2.3. iedaļu.”

9.

2.6.4.2. iedaļu groza šādi:

10.

2.6.4.4. iedaļā 2.6.3. tabulā svītro visu rindu: “British Standard Institute, BS 2000 170. daļa ar grozījumiem (identisks EN ISO 13736)”.

11.

2.6.4.5. iedaļu aizstāj ar šādu iedaļu:

2.6.4.5.   Šķidrumi, kam uzliesmošanas punkts ir augstāks par 35 °C un nepārsniedz 60 °C, nav klasificējami 3. kategorijā, ja ilgstošā degtspējas testā (L.2. ANO Ieteikumu par bīstamo preču pārvadāšanu Testu un kritēriju rokasgrāmatas III daļas 32. iedaļa) ir gūti negatīvi rezultāti.”

12.

Iekļauj šādu jaunu 2.6.4.6. iedaļu:

2.6.4.6.   Iespējamās testa metodes, lai noteiktu uzliesmojošu šķidrumu vārīšanās punktu, ir sniegtas 2.6.4. tabulā.

2.6.4. tabula

Uzliesmojošu šķidrumu vārīšanās punkta noteikšanas metodes

13.

2.7.2.3. iedaļā piezīmi aiz 2.7.1. tabulas aizstāj ar šādu piezīmi:

“1. piezīme

Tests ar vielu vai maisījumu jāveic tādā fizikālajā formā, kādā tā/tas atrodas. Ja, piemēram, piegādes vai pārvadāšanas vajadzībām ķīmisku produktu fizikālā forma tiek mainīta tā, ka tā atšķiras no fizikālās formas, kurai veikts tests, un ja tiek uzskatīts, ka šī mainītā fizikālā forma būtiski varētu mainīt produkta darbību klasifikācijas testā, šo vielu testē arī jaunā fizikālā formā.

2. piezīme

Aerosolus nekvalificē kā uzliesmojošas cietas vielas; skatīt 2.3. iedaļu.”

14.

2.8.4.2. iedaļas 2.8.1. attēla 7.4., 8.4. un 9.4. punktā vārdu “Nekāda” aizstāj ar vārdu “Nemaz”.

15.

2.11.1.2. iedaļu aizstāj ar šādu iedaļu:

2.11.1.2.   Vielas vai maisījuma pašsasilšana ir process, kura laikā, šai vielai vai maisījumam pakāpeniski reaģējot ar skābekli (kas ir gaisā), rodas siltums. Ja siltuma rašanās daudzum pārsniedz siltuma zuduma daudzumu, ceļas vielas vai maisījuma temperatūra, kas pēc indukcijas laika var izraisīt pašuzliesmošanos un aizdegšanos.”

16.

2.15.4.2. iedaļas 2.15.1. attēla 7.4., 8.4. un 9.4. punktā vārdu “Nekāda” aizstāj ar vārdu “Nemaz”.

1.

3.1.2.1. iedaļu aizstāj ar šādu iedaļu:

3.1.2.1.   Vielas var iekļaut vienā no četrām toksicitātes kategorijām, pamatojoties uz to akūto toksicitāti, ja tās tiek uzņemtas perorāli, dermāli, vai ieelpojot, atbilstīgi 3.1.1. tabulā norādītajiem skaitliski izteiktajiem kritērijiem. Akūtas toksicitātes vērtību izsaka kā (aptuvenu) LD50 (perorāli, dermāli) vai LC50 (ieelpojot) vērtību vai kā aprēķināto akūto toksicitāti (ATE). Skaidrojošās piezīmes ir aiz 3.1.1. tabulas.

3.1.1. tabula

Akūtās toksicitātes bīstamības kategorijas un aprēķinātā akūtā toksicitāte (ATE), kas nosaka attiecīgās kategorijas

Piezīmes 3.1.1. tabulai

2.

3.1.3.2. iedaļu aizstāj ar šādu iedaļu:

3.1.3.2.   Attiecībā uz akūto toksicitāti maisījumu klasificēšanai ņem vērā visus iedarbības ceļus, bet var pietikt tikai vienu iedarbības ceļu, ja šo ceļu (aprēķinos vai testos) attiecina uz visām sastāvdaļām un nav būtisku pierādījumu, kas liecina par dažādu ceļu akūtu toksicitāti. Ja ir attiecīgi pierādījumi par dažādu iedarbības ceļu toksicitāti, ir jāveic klasificēšana visiem attiecīgajiem iedarbības ceļiem. Ņem vērā visu pieejamo informāciju. Piktogramma un izmantotais signālvārds atspoguļo visaugstāko bīstamības kategoriju, un tiek izmantoti visi attiecīgie bīstamības apzīmējumi.”

3.

3.1.3.3. iedaļā pievieno c) un d) punktu:

4.

3.1.3.5.2. iedaļu aizstāj ar šādu iedaļu:

3.1.3.5.2.   Ja testējamais maisījums ir izšķīdināts šķīdinātājā, kura toksicitātes klasifikācijas kategorija ir tāda pati vai zemāka, salīdzinot ar tām sākotnējām sastāvdaļām, kuru toksicitāte ir viszemākā, un nav domājams, ka šis šķīdinātājs ietekmēs citu sastāvdaļu toksicitāti, tad jauno atšķaidīto maisījumu var klasificēt kā ekvivalentu sākotnējam testētajam maisījumam. Alternatīvi var izmantot 3.1.3.6.1. iedaļā norādīto formulu.”

5.

3.1.3.6.1. iedaļu groza šādi:

6.

3.1.3.6.2.1. iedaļas a) punktā 1. zemsvītras piezīmi aizstāj ar šādu zemsvītras piezīmi:

7.

3.1.3.6.2.2. iedaļu aizstāj ar šādu iedaļu:

3.1.3.6.2.2.   Ja maisījumā ir izmantota sastāvdaļa koncentrācijā, kas ir 1 % vai lielāka, un ja par to nav nekādas izmantojamas informācijas, secina, ka uz maisījumu nevar attiecināt noteiktu aprēķinātu akūto toksicitāti. Šajā gadījumā maisījumu klasificē, pamatojoties tikai uz tā zināmajām sastāvdaļām, drošības datu lapai (DDL) un marķējumam pievienojot papildu paziņojumu: “× procenti maisījumā ir sastāvdaļa(-as), kuras(-u) toksicitāte nav zināma”.”

8.

3.1.3.6.2.3. iedaļā 3.1.2. tabulas virsrakstu aizstāj ar šādu virsrakstu:

9.

3.1.4.1. iedaļai pievieno šādu teikumu:

“Neskarot 27. pantu, kombinētus bīstamības apzīmējumus drīkst izmantot saskaņā ar III pielikumu.”

10.

3.1.3., 3.2.5., 3.3.5., 3.4.4. un 3.8.4. tabulā piktogrammu ar izsaukuma zīmi aizstāj ar šādu piktogrammu:

“”

11.

3.4.1.5. iedaļā vārdus “3.4.4. sadaļā” aizstāj ar “II pielikuma 2.8. iedaļā”.

12.

3.4.1.6. iedaļas pirmajā ievilkumā aiz vārdiem “sensibilizācija ieelpojot” iekļauj vārdu “, un”.

13.

3.4.2. līdz 3.4.2.2.4.1. iedaļu aizstāj ar šādām iedaļām:

“3.4.2.   Vielu klasificēšanas kritēriji

3.4.2.1.   Elpceļu sensibilizatori

3.4.2.1.1.   Bīstamības kategorijas

3.4.2.1.1.1.   Elpceļu sensibilizatorus klasificē 1. kategorijā, ja dati ir nepietiekami, lai noteiktu apakškategoriju.

3.4.2.1.1.2.   Ja dati ir pietiekami, tad detalizētāks novērtējums saskaņā ar 3.4.2.1.1.3. iedaļu ļauj iedalīt elpceļu sensibilizatorus apakškategorijās, spēcīgus sensibilizatorus – 1.A apakškategorijā vai citus elpceļu sensibilizatorus – 1.B apakškategorijā.

3.4.2.1.1.3.   Elpceļu sensibilizatoru ietekme uz cilvēkiem un dzīvniekiem parasti pamato klasifikāciju ar pierādījumu daudzumu. Vielas var iedalīt vienā no divām apakškategorijām – 1.A vai 1.B, izmantojot pierādījumu daudzuma pieeju saskaņā ar 3.4.1. tabulā sniegtajiem kritērijiem un pamatojoties uz ticamiem un kvalitatīviem pierādījumiem, kas gūti cilvēku saslimšanas gadījumos vai epidemioloģiskos pētījumos un/vai atbilstīgos pētījumos uz dzīvniekiem.

3.4.2.1.1.4.   Vielas klasificē kā elpceļu sensibilizatorus saskaņā ar 3.4.1. tabulā sniegtajiem kritērijiem.

3.4.1. tabula

Bīstamības kategorija un apakškategorijas elpceļu sensibilizatoriem

3.4.2.1.2.   Pierādījumi par ietekmi uz cilvēkiem

3.4.2.1.2.1.   Pierādījumi, ka viela var izraisīt specifisku elpceļu hiperjutību, parasti pamatojas uz pieredzes par cilvēkiem. Šajā kontekstā hiperjutība parasti izpaužas kā astma, bet ir jāņem vērā arī citas hiperjutības reakcijas, piemēram, rinīts/konjunktivīts un alveolīts. Stāvoklim ir alerģiskai reakcijai raksturīgās klīniskās pazīmes. Tomēr imunoloģiskie mehānismi nav jāpierāda.

3.4.2.1.2.2.   Apsverot pierādījumus par iedarbību uz cilvēkiem, lai pieņemtu lēmumu par klasificēšanu, papildus pierādījumiem par cilvēku saslimšanas gadījumiem ir jāņem vērā:

Pētījumos ar cilvēkiem iegūtu datu izmantošana ir izklāstīta 1.1.1.3., 1.1.1.4. un 1.1.1.5. iedaļā.

3.4.2.1.2.3.   Iepriekš minētie pierādījumi var būt:

3.4.2.1.2.4.   Slimības vēsturē jāiekļauj medicīniskā vēsture un arodvēsture, lai noteiktu sakarību starp specifiskas vielas iedarbību un elpceļu hiperjutības izveidošanos. Attiecīgā informācija iekļauj pastiprinošus faktorus mājās un darba vietā, attiecīgā pacienta slimības sākumu un attīstību, ģimenes vēsturi un medicīnisko vēsturi. Medicīniskajā vēsturē jāiekļauj arī piezīme par citām alerģiskām vai elpceļu slimībām kopš bērnības un smēķēšanas ieradumiem.

3.4.2.1.2.5.   Uzskata, ka pozitīvs bronhu provokācijas testa rezultāts ir klasificēšanai pietiekams pierādījums. Tomēr parasti praksē daudzi no iepriekš uzskaitītajiem izmeklējumiem jau būs izdarīti.

3.4.2.1.3.   Pētījumi ar dzīvniekiem

3.4.2.1.3.1.   Atbilstīgas pārbaudes ar dzīvniekiem (6), kas var norādīt uz vielas spēju izraisīt cilvēkiem sensibilizāciju ieelpojot (7), var ietvert:

3.4.2.2.   Ādas sensibilizatori

3.4.2.2.1.   Bīstamības kategorijas

3.4.2.2.1.1.   Ādas sensibilizatorus klasificē 1. kategorijā, ja dati ir nepietiekami, lai noteiktu apakškategoriju.

3.4.2.2.1.2.   Ja dati ir pietiekami, tad detalizētāks novērtējums saskaņā ar 3.4.2.2.1.3. iedaļu ļauj iedalīt ādas sensibilizatorus apakškategorijās, spēcīgus sensibilizatorus – 1.A apakškategorijā vai citus ādas sensibilizatorus – 1.B apakškategorijā.

3.4.2.2.1.3.   Ādas sensibilizatoriem ietekme uz cilvēkiem vai dzīvniekiem parasti pamato klasifikāciju ar pierādījumu daudzumu, kā izklāstīts 3.4.2.2.2. iedaļā. Vielas var iedalīt vienā no divām apakškategorijām – 1.A vai 1.B apakškategorijā, izmantojot pierādījumu daudzuma pieeju saskaņā ar 3.4.2. tabulā sniegtajiem kritērijiem un pamatojoties uz ticamiem un kvalitatīviem pierādījumiem, kas gūti cilvēku saslimšanas gadījumos vai epidemioloģiskos pētījumos un/vai atbilstīgos pētījumos ar izmēģinājuma dzīvniekiem saskaņā ar orientējošajām vērtībām, kas 1.A apakškategorijai ir sniegtas 3.4.2.2.2.1. un 3.4.2.2.3.2. iedaļā un 1.B apakškategorijai – 3.4.2.2.2.2. un 3.4.2.2.3.3. iedaļā.

3.4.2.2.1.4.   Vielas klasificē kā ādas sensibilizatorus saskaņā ar 3.4.2. tabulas kritērijiem:

3.4.2. tabula

Bīstamības kategorija un apakškategorijas ādas sensibilizatoriem

3.4.2.2.2.   Pierādījumi par ietekmi uz cilvēkiem

3.4.2.2.2.1.   1.A apakškategorijai pierādījumi par ietekmi uz cilvēkiem var ietvert:

3.4.2.2.2.2.   1.B apakškategorijai pierādījumi par ietekmi uz cilvēkiem var ietvert:

Pētījumos ar cilvēkiem iegūtu datu izmantošana ir izklāstīta 1.1.1.3., 1.1.1.4. un 1.1.1.5. iedaļā.

3.4.2.2.3.   Pētījumi ar dzīvniekiem

3.4.2.2.3.1.   Attiecībā uz 1. kategoriju, ja izmanto ādas sensibilizācijas testa metodi ar palīgvielām, vismaz 30 % dzīvnieku atbildes reakcija ir uzskatāma par pozitīvu rezultātu. Ja izmanto testa metodi bez palīgvielām jūrascūciņām, par pozitīvu uzskatāma vismaz 15 % dzīvnieku atbildes reakcija. 1. kategorijai, ja stimulācijas indekss ir trīs vai lielāks, atbildes reakciju uzskata par pozitīvu vietējā limfmezgla novērtējumā. Ādas sensibilitātes testa metodes ir izklāstītas ESAO 406. pamatnostādnē (Maksimizācijas tests jūrascūciņām un Bīlera tests jūrascūciņām) un 429. pamatnostādnē (Vietējs limfmezgla novērtējums). Var izmantot citas metodes ar nosacījumu, ka tās ir pienācīgi validētas un ir dots zinātnisks pamatojums. Piemēram, peļu ausu pietūkuma tests (MEST) varētu būt ticams skrīninga tests, lai noteiktu vidējus un spēcīgus sensibilizatorus, un to varētu izmantot kā pirmo pakāpi sensibilitātes iespējamības novērtējumā.

3.4.2.2.3.2.   Rezultāti 1.A apakškategorijas testā ar dzīvniekiem var ietvert datus ar 3.4.3. tabulā norādītajām vērtībām.

3.4.3. tabula

Rezultāti 1.A apakškategorijas testā ar dzīvniekiem

3.4.2.2.3.3.   Rezultāti 1.B apakškategorijas testā ar dzīvniekiem var ietvert datus ar 3.4.4. tabulā norādītajām vērtībām.

3.4.4. tabula

Rezultāti 1.B apakškategorijas testā ar dzīvniekiem

3.4.2.2.4.   Īpaši apsvērumi

3.4.2.2.4.1.   Lai klasificētu vielu, ir jābūt visiem vai vienam no turpmāk minētajiem datiem, pamatojoties uz pierādījumu daudzumu:

3.4.2.2.4.2.   Pierādījumi, ko gūst, pētot dzīvniekus, parasti ir daudz ticamāki nekā pierādījumi par cilvēku pakļaušanu sensibilizatora ietekmei. Ja pierādījumi ir kā par cilvēkiem, tā par dzīvniekiem un ja rezultāti ir pretēji, klasificēšanas jautājumu atrisina, katrā gadījumā atsevišķi izvērtējot no abiem avotiem gūto pierādījumu kvalitāti un ticamību. Parasti bīstamības klasificēšanai datus par cilvēkiem gūst nevis laboratorijas eksperimentos ar brīvprātīgajiem, bet gan riska izvērtējumā, lai apstiprinātu ietekmes neesamību, kas novērota testos ar dzīvniekiem. Tādējādi apstiprinošus datus par cilvēkiem attiecībā uz sensibilizāciju, nonākot saskarē ar ādu, parasti gūst no datiem par atsevišķiem slimības gadījumiem vai citu mazāk formālu pētījumu rezultātā. Tāpēc par cilvēkiem gūtie dati jāvērtē piesardzīgi, jo papildus pašas vielas raksturīgajām īpašībām gadījumu biežums atspoguļo tādus faktorus kā situāciju, kurā indivīdi ir pakļauti vielas iedarbībai, bioloģisko pieejamību, individuālo uzņēmību un veiktos profilakses pasākumus. Negatīvus datus par cilvēkiem parasti neizmanto, lai noliegtu pozitīvus rezultātus, kas gūti pētījumos ar dzīvniekiem. Ir jāsniedz apsvērumi par nesēja ietekmi, tas attiecas gan uz datiem par dzīvniekiem, gan uz datiem par cilvēkiem.

3.4.2.2.4.3.   Ja nav neviena no iepriekš minētajiem apstākļiem, vielu nepieskaita ādas sensibilizatoriem. Tomēr, ja ir atrodama divu vai vairāku turpmāk uzskaitīto kontakta sensibilizācijas rādītāju kombinācija, šo lēmumu var mainīt. Katru gadījumu izskata atsevišķi.

3.4.2.2.4.4.   Imunoloģiskā kontakta nātrene

Vielas, kas atbilst kritērijiem, pēc kuriem nosaka elpceļu sensibilizatorus, var papildus izraisīt imunoloģisko kontakta nātreni. Jāapsver, vai šīs vielas ir klasificējamas arī kā ādas sensibilizatori. Jāapsver, vai vielas, kas izraisa imunoloģisko kontakta nātreni, neatbilstot elpceļu sensibilizatoru kritērijiem, arī ir klasificējamas kā ādas sensibilizatori.

Nav atzīta modeļa, pēc kura veikt pārbaudes ar dzīvniekiem tādu vielu identifikācijai, kas būtu imunoloģiskās kontakta nātrenes cēlonis. Tādēļ līdzīgi kā attiecībā uz ādas sensibilizāciju klasifikāciju parasti pamato ar pierādījumiem, kas gūti par cilvēkiem.

14.

3.4.3.3.1. iedaļā atsauci “3.4.3. tabulā” aizstāj ar atsauci “3.4.5. tabulā”.

15.

3.4.3.3.2. iedaļu groza šādi:

16.

3.4.4.1. iedaļu aizstāj ar šādu iedaļu:

3.4.4.1.   Marķējuma zīmju elementus vielām vai maisījumiem, kas atbilst kritērijiem klasificēšanai šajā bīstamības klasē, izmanto saskaņā ar 3.4.7. tabulu.

3.4.7. tabula

Marķējuma elementi elpceļu vai ādas sensibilizācijai

17.

3.8.3.4.5. iedaļas beigās pievieno šādu teikumu:

“Elpceļu kairinājumu un narkotisku iedarbību izvērtē atsevišķi saskaņā ar 3.8.2.2. iedaļā minētajiem kritērijiem. Veicot šo bīstamību klasificēšanu, katras sastāvdaļas ietekme ir jāuzskata par papildu ietekmi, ja vien nav pierādījumu, ka sastāvdaļai nav papildu ietekmes.”

18.

3.9.1.2. iedaļā aiz vārda “vielu” iekļauj vārdus “vai maisījumu”.

19.

Iekļauj šādu 3.10.1.6.2.a iedaļu:

3.10.1.6.2.a   Kaut arī ieelpas definīcija 3.10.1.2. iedaļā ietver cietu vielu iekļūšanu elpošanas sistēmā, klasifikāciju 1. kategorijai saskaņā ar 3.10.1. tabulas b) punktu ir paredzēts piemērot tikai šķidrām vielām un maisījumiem.”

a)

“Akūta toksicitāte ūdens videi” ir vielai piemītoša īpašība radīt bojājumus ūdens organismam, ja tas tiek īslaicīgi ūdens vidē pakļauts vielas iedarbībai.

b)

“Akūta (īstermiņa) bīstamība” klasifikācijas nolūkā ir vielas vai maisījuma bīstamība, ko organismam izraisa tās akūta toksicitāte, ja tas tiek īslaicīgi ūdens vidē pakļauts šīs vielas vai maisījuma iedarbībai.

c)

“Vielas pieejamība” ir tas, kādā mērā viela kļūst šķīstoša vai dezagregējas. Metāliem tā ir spēja metāla savienojuma (M°) metālisko jonu porcijai dezagregēties no pārējā savienojuma (molekulas).

d)

“Biopieejamība” jeb “bioloģiskā pieejamība” ir vielas spēja tikt uzņemtai organismā un nogādātai uz noteiktu organisma vietu. Tā ir atkarīga no vielas fizikālķīmiskajām īpašībām, organisma anatomijas un fizioloģijas, farmakokinētikas un iedarbības ceļa. Pieejamība nav biopieejamības priekšnoteikums.

e)

“Bioakumulācija” ir vielas uzņemšanas organismā, pārveidošanas un izvadīšanas tīrais rezultāts pa visiem iedarbības ceļiem (t. i., gaisu, ūdeni, nogulsnēm/augsni un barību).

f)

“Biokoncentrācija” ir vielas uzņemšanas organismā, pārveidošanas un izvadīšanas tīrais rezultāts, ja iedarbība notikusi ar ūdens starpniecību.

g)

“Hroniska toksicitāte ūdens videi” ir vielas raksturīgā spēja radīt kaitīgu ietekmi uz ūdenī esošajiem organismiem iedarbības rezultātā, ko nosaka atbilstīgi organisma dzīves ciklam.

h)

“Sadalīšanās” ir organisko molekulu sairšana mazākās molekulās un visbeidzot – oglekļa dioksīdā, ūdenī un sāļos.

i)

“ECx” ir ietekmes koncentrācija saistībā ar x % atbildes reakciju.

j)

“Ilgtermiņa bīstamība” klasifikācijas nolūkā ir vielas vai maisījuma bīstamība, ko izraisa tās hroniska toksicitāte pēc ilgtermiņa iedarbības ūdens vidē.

k)

“Nenovērojamas ietekmes koncentrācija (NOEC)” ir testa koncentrācija tieši zem mazākās testētās ietekmes koncentrācijas ar statistiski būtisku negatīvu ietekmi. NOEC nav statistiski būtiskas negatīvas ietekmes, salīdzinot ar kontroli.

—

akūta bīstamība ūdenim,

—

ilgtermiņa ūdens bīstamība.

—

akūta toksicitāte ūdens videi,

—

hroniska toksicitāte ūdens videi,

—

faktiskās bioakumulācijas potenciāls, un

—

(biotiska vai abiotiska) organisko ķīmisko vielu sadalīšanās.

a)

ja 28 dienu ilgos biosadalīšanās pētījumos tiek sasniegti vismaz šādi sadalīšanās līmeņi:

šie biosadalīšanās līmeņi ir jāpanāk 10 dienās no sadalīšanās sākuma, ko nosaka kā brīdi, kad ir sadalījušies 10 % vielas, ja šī viela nav noteikta kā UVCB viela vai kompleksa daudzkomponentu viela, kurai ir strukturāli līdzīgas sastāvdaļas; šajā gadījumā un ja ir pietiekams pamatojums, 10 dienu intervāla nosacījumu var atcelt un piemērot 28 dienu pārbaudes līmeni;

b)

gadījumos, kad ir pieejami tikai BSP un ĶSP dati, kad BSP5/ĶSP attiecība ir ≥ 0,5; vai

c)

ja ir pieejami citi pārliecinoši zinātniski pierādījumi par vielas (biotisko un/vai abiotisko) sadalīšanos ūdens vidē līdz līmenim > 70 % 28 dienu laikā.

—

klasificēšanu, kam pamatā ir testēti maisījumi,

—

klasificēšanu, kam pamatā ir savienošanas principi,

—

“klasificēto sastāvdaļu summēšanas” un/vai “pieskaitīšanas formulas” izmantošanu.

a)

Ja ir pieejami atbilstīgi akūtās toksicitātes testa dati par maisījumu kopumā (LC50 vai EC50) un tie parāda L(E)C50 ≤ 1 mg/l,

maisījumu klasificē kategorijā “akūts 1” saskaņā ar 4.1.0. tabulas a) punktu.

b)

Ja ir pieejami atbilstīgi akūtās toksicitātes testa dati par maisījumu kopumā (LC50(s) vai EC50(s)) un tie parāda L(E)C50(s) >1 mg/l parasti visiem trofiskajiem līmeņiem,

nav jāklasificē akūtās bīstamības kategorijā.

a)

Ja ir pieejami atbilstīgi hroniskās toksicitātes dati par maisījumu kopumā (ECx vai NOEC) un tie parāda testētā maisījuma ECx vai NOEC ≤ 1mg/l,

b)

Ja ir pieejami atbilstīgi hroniskās toksicitātes dati par maisījumu kopumā (ECx vai NOEC) un tie parāda testētā maisījuma ECx(s) vai NOEC(s) > 1 mg/l parasti visiem trofiskajiem līmeņiem,

nav jāklasificē hroniskās bīstamības 1., 2. vai 3. kategorijā kā ilgtermiņā bīstamu.

a)

Pamatojoties uz akūtu toksicitāti ūdens videi:

kur

Aprēķināto toksicitāti var izmantot, lai piešķirtu akūtās bīstamības kategoriju tai maisījuma daļai, ko vēlāk izmanto, piemērojot summēšanas metodi.

b)

Pamatojoties uz akūtu toksicitāti ūdens videi:

kur

Ekvivalentā toksicitāte tādējādi parāda faktu, ka vielas, kas ātri nesadalās, klasificē par vienu bīstamības kategorijas līmeni “stingrāk” nekā vielas, kuras ātri sadalās.

Aprēķināto ekvivalento toksicitāti var izmantot, lai saskaņā ar kritērijiem vielām, kas ātri sadalās (4.1.0. tabulas b), ii) punkts), piešķirtu ilgtermiņa bīstamības kategoriju tai maisījuma daļai, ko vēlāk izmanto, piemērojot summēšanas metodi.

—

4.1.3.5.5.3. un 4.1.3.5.5.4. iedaļā izklāstītā daudzpakāpju pieeja, piemērojot masas summu, reizinot kategorijas “akūts 1” un “hronisks 1” sastāvdaļu koncentrācijas ar koeficientu, nevis vienkārši saskaitot procentus. Tas nozīmē, ka kategorijas “akūts 1” koncentrāciju 4.1.1. tabulas kreisajā slejā un kategorijas “hronisks 1” koncentrāciju 4.1.2. tabulas kreisajā slejā reizina ar atbilstīgo koeficientu. Koeficientus, ko izmanto šīm sastāvdaļām, nosaka, izmantojot toksicitātes vērtības, kas ir apkopotas 4.1.3. tabulā. Tāpēc, lai klasificētu maisījumu, kas satur kategorijas “akūts/hronisks 1” sastāvdaļas, klasificētājam, piemērojot summēšanas metodi, ir jāzina m koeficienta vērtība.

—

Pieskaitīšanas formula (sk. 4.1.3.5.2. iedaļu), ja dati par toksicitāti ir pieejami par visām ļoti toksiskajām sastāvdaļām maisījumā un ja ir pārliecinoši pierādījumi par to, ka visas citas sastāvdaļas, ieskaitot tās, par kuru akūto un/vai hronisko toksicitāti nav pieejami īpaši dati, ir ar zemu toksicitāti vai netoksiskas un ievērojami neietekmē maisījuma bīstamību videi.

a)

2.8. iedaļu aizstāj ar šādu iedaļu:

“2.8.   Maisījumi, kas satur vismaz vienu sensibilizējošu vielu

Marķējuma zīmē uz maisījumu iepakojuma, kuri nav klasificēti kā sensibilizējoši, bet satur vismaz vienu vielu, kas klasificēta kā sensibilizējoša un kas maisījumā ir koncentrācijā, kura ir vienāda vai lielāka par I pielikuma 3.4.6. tabulā noteikto koncentrāciju, ir jābūt šādam apzīmējumam:

EUH208 – “Satur (sensibilizējošās vielas nosaukums). Var izraisīt alerģisku reakciju”.

Maisījumiem, kuri klasificēti kā sensibilizējoši un satur citu(-as) vielu(-as), kas klasificēta(-as) kā sensibilizējoša(-as) (papildus tai vielai, kura ir pamatā maisījuma klasifikācijai) un kas maisījumā ir koncentrācijā, kura ir vienāda vai lielāka par I pielikuma 3.4.6. tabulā noteikto koncentrāciju, marķējuma zīmē ir jābūt šīs/šo vielas(-u) nosaukumam(-iem).”;

b)

2.10. iedaļā pirmo ievilkumu aizstāj ar šādu:

“3.2.2.1.

Šis noteikums neattiecas uz aerosoliem, kas ir tikai klasificēti un marķēti kā “uzliesmojoši aerosoli, 1. kategorija” vai “uzliesmojoši aerosoli, 2. kategorija”. Šis noteikums arī neattiecas uz transportējamām gāzes tvertnēm.”

a)

Ievadteikumu aizstāj ar šādu ievadteikumu:

“Bīstamības apzīmējumu piemēro atbilstīgi I pielikuma 2., 3., 4. un 5. daļai.

Izvēloties bīstamības apzīmējumus saskaņā ar 21. un 27. pantu, piegādātāji var izmantot šā pielikuma kombinētos bīstamības apzīmējumus.

Saskaņā ar 27. pantu marķēšanai var piemērot šādus bīstamības apzīmējumu prioritātes principus:

Lai norādītu iedarbības ceļu, var izmantot 1.2. tabulā sniegtos kombinētos bīstamības apzīmējumus.”;

b)

svītro 1.1. tabulas koda H200 zemsvītras piezīmi;

c)

1.2. tabulu groza šādi:

d)

1.3. tabulu groza šādi:

a)

virsrakstā svītro vārdus “vielām un”;

b)

kodā EUH201/201A pirmajā slejā svītro visas atsauces uz “201/201A”;

c)

kodā EUH209/209A pirmajā slejā svītro visas atsauces uz “209/209A”.

a)

6.2. tabulu groza šādi:

b)

6.3. tabulu groza šādi:

c)

6.5. tabulu aizstāj ar šādu tabulu:

“6.5. tabula

Drošības prasību apzīmējumi – Iznīcināšana

a)

1. slejā GHS07 piktogrammu aizstāj ar šādu piktogrammu:

“GHS07

”

b)

2. ailē vārdus “Sensibilizācija, nonākot saskarē ar ādu, 1. bīstamības kategorija” aizstāj ar vārdiem “Sensibilizācija, nonākot saskarē ar ādu, 1., 1.A, 1.B bīstamības kategorija”.

a)

1.1. tabulu groza šādi:

b)

1.1.2.3. iedaļā pēdējo rindkopu aizstāj ar šādu rindkopu:

“Gadījumā, ja m koeficients ir harmonizēts attiecībā uz tām vielām, kuras klasificētas kā bīstamas ūdens videi kategorijā “akūts ūdens vidē 1” vai “hronisks ūdens vidē 1”, šo m koeficientu norāda 3.1. tabulā tajā pašā slejā, kurā norāda specifisko robežkoncentrāciju. Gadījumā, ja m koeficients kategorijai “akūts ūdens vidē 1” un m koeficients kategorijai “hronisks ūdens vidē 1” ir harmonizēts, katru m koeficientu norāda rindā ar tam atbilstīgo diferenciāciju. Ja 3.1. tabulā ir norādīts viens m koeficients un viela ir klasificēta kā “akūta ūdens vidē 1” un “hroniska ūdens vidē 1”, ražotājs, importētājs vai pakārtotais lietotājs šo m koeficientu izmanto, lai pēc summēšanas metodes klasificētu maisījumu, kas satur šo vielu “akūta ūdenim” vai “hroniska bīstamība ūdenim”. Gadījumā, ja m koeficients 3.1. tabulā nav uzrādīts, tad, pamatojoties uz pieejamiem datiem par vielu, m koeficientu(-us) nosaka ražotājs, importētājs vai pakārtotais lietotājs. Par m koeficientu noteikšanu un izmantošanu skatīt I pielikuma 4.1.3.5.5.5. punktu.”;

c)

1.1.3.1. iedaļā svītro “H piezīmi (3.1. tabula)” un “H piezīmi (3.2. tabula)”;

d)

svītro 1.1.4.4. iedaļu.

a)

pirmās divas rindkopas aizstāj ar šādām rindkopām:

“3.1. tabula. Bīstamo vielu harmonizētās klasifikācijas un marķējuma saraksts.

3.2. tabula. Direktīvas 67/548/EEK I pielikumā minēto bīstamo vielu harmonizētās klasifikācijas un marķējuma saraksts.”;

b)

3.1. tabulas un 3.2. tabulas pēdējā slejā svītro visas atsauces uz H piezīmi;

c)

3.1. tabulā ierakstus 602-002-00-2, 602-008-00-5, 602-013-00-2 un 602-084-00-X aizstāj ar šādiem: