EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 22.11.2018

COM(2018) 757 final

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

par augu izcelsmes proteīnu ražošanas attīstību Eiropas Savienībā

1.    Ievads

ES līmenī vairākkārt politiskās diskusijas raisījusi augu valsts proteīnu ražošana un ieguve lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozarei. Ar šo ziņojumu ir paredzēts izpildīt Komisijas saistības, ko tā uzņēmās Regulas (ES) 2017/2393 pieņemšanas procesā, — pārskatīt augu valsts proteīnu piedāvājuma un pieprasījuma situāciju ES un apsvērt iespēju turpmāk veicināt to ražošanu ekonomiskā un videi drošā veidā.

Arī Eiropas Parlaments 2018. gada aprīlī pieņēma ziņojumu, kurā aicināja izveidot Eiropas stratēģiju proteīnaugu popularizēšanai 1 .

Šajā ziņojumā apkopots ES proteīnaugu ražošanas nozares analīzes darbs, ko Komisija veikusi saskaņā ar minētajām saistībām. Šajā procesā, izmantojot apsekojumu, tika iesaistītas ieinteresētās personas un dalībvalstu pārstāvji, tika rīkoti četri ekspertu darbsemināri Beļģijā, Rumānijā, Francijā un Nīderlandē un divpusējas diskusijas dalībvalstīs, kā arī veikts neatkarīgs pētījums par ES audzētu augu proteīnu tirgus potenciālu.

2.    Augu valsts proteīnu piedāvājums un pieprasījums ES

Šajā ziņojumā uzmanība pievērsta ar proteīnu bagātiem augiem, kuru kopproteīna saturs pārsniedz 15 % (eļļas augiem: rapsim, saulespuķu sēklām un sojas pupām; pākšaugiem: pupām, zirņiem, lēcām, lupīnām utt.; lopbarības pākšaugiem: galvenokārt sējas lucernai un āboliņam), kas kopā veido aptuveni ceturto daļu no kopējā ES augu valsts kopproteīna piedāvājuma.

Lai gan graudaugi un zālāji dod būtisku ieguldījumu kopējā ES augu valsts proteīnu piedāvājumā, tie šajā ziņojumā nav ietverti attiecīgi zemā proteīna satura un mazās tirgus nozīmes dēļ.

2016./2017. gadā ES pieprasījums pēc augu valsts proteīniem bija aptuveni 27 miljoni tonnu kopproteīna (1. diagramma). Vissvarīgākais noieta tirgus ir lopbarības tirgus (93 % no apjoma 2 ), kuram galvenokārt tiek piegādāti eļļas rauši 3 .

1. diagramma.    Proteīnu un to avotu izmantošana ES 2016./2017. gadā (miljonos tonnu kopproteīna)

Avots: ES Komisija. “Maisījumā” ir iekļauti milti, sēklas un pupas.

ES pašpietiekamības līmenis būtiski atšķiras atkarībā no proteīna avota (rapsis — 79 %, saulespuķes — 42 %, soja — 5 %). Tāpēc ES katru gadu importē aptuveni 17 miljonus tonnu kopproteīna (no tiem 13 miljoni tonnu ir uz sojas bāzes, kas atbilst 30 miljoniem tonnu sojas pupu ekvivalenta), galvenokārt no Brazīlijas, Argentīnas un ASV. ES importē arī 1,5 miljonus tonnu saulespuķu kopproteīna un līdz vienam miljonam tonnu rapša kopproteīna, abos gadījumos galvenokārt no Ukrainas.

Sojas platības ES kopš Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas 2013. gadā ir divkāršojušās un sasniedz gandrīz vienu miljonu hektāru, bet ES ražošanas apjoms 2018. gadā ir 2,8 miljoni tonnu. Galvenās sojas ražotājas ir Itālija, Francija un Rumānija.

Līdzīga pozitīva tendence pastāv attiecībā uz pākšaugiem: kopš 2013. gada to ražošana ES ir gandrīz trīskāršojusies un 2018. gadā ir sasniegusi 6 miljonus tonnu (2,6 miljonus hektāru). Visvairāk audzētie pākšaugi ir lauka zirņi un lauka pupas, savukārt lēcas un aunazirņi tiek audzēti vienīgi ierobežotās platībās. Galvenās lauka zirņu ražotājas ir Francija, Spānija un Lietuva; lauka pupas audzē Apvienotajā Karalistē un Francijā.

Rapša — galvenā ES audzētā eļļas auga — platība laikā no 2003. līdz 2018. gadam ir pieaugusi par 66 %, proti, no 4,1 līdz 6,8 miljoniem hektāru. ES ražošanas apjoms ir sasniedzis 20 miljonus tonnu, ko galvenokārt ir noteicis pieprasījums pēc biodīzeļdegvielas (Atjaunojamo energoresursu direktīva). Tās blakusprodukts (rapša sēklu milti) ir svarīgs ar proteīnu bagātas lopbarības avots. Galvenās rapša ražotājas ir Francija, Vācija un Polija.

2. diagramma.    Proteīnaugu platību īpatsvars dalībvalstīs 2017. gadā

Avots: Eurostat.

Augu valsts proteīnu pārtikas tirgus ir mazāks (7 % no apjoma), bet tas varētu būt ļoti ienesīgs. 2017. gadā ES tika patērēti gandrīz trīs miljoni tonnu zirņu, lauka pupu, lēcu, aunazirņu, citu pākšaugu un sojas pupu. ES lietošanai pārtikā importē aptuveni vienu miljonu tonnu pākšaugu, jo īpaši aunazirņus un lēcas. ES ir lauka zirņu un lauka pupu neto eksportētāja.

3.    Tirgus segmentu attīstība ES

Augu valsts proteīnu tirgū ir trīs dažādi segmenti: parastā lopbarība, augstvērtīga lopbarība un pārtika; katram no tiem ir savas ekonomiskās, sociālās un vidiskās īpatnības.

3.1.Parastais barības maisījums

Barības maisījuma tirgus ir pārliecinoši lielākais augu valsts proteīnu tirgus. Divas trešdaļas šā tirgus ir paredzētas mājputniem (35 %) un cūkām (33 %), savukārt atgremotāji (liellopi, aitas, kazas) veido 28 % 4 . Mājputnu un slaucamo govju barība ir galvenie dzinējspēki, kas nosaka 1 % izaugsmi gada laikā (3. diagramma), turpretī cūku barības jomā vērojama stagnācija.

Paredzams, ka izaugsmes temps līdz 2030. gadam saglabāsies pozitīvs 5 , tomēr būs vērojams tikai 0,3 % pieaugums gadā.

3. diagramma.    Barības maisījumu izmantošana ES (2004.–2017. gads)

Avots: FEFAC, Compound Feed Production (1989-2017).

Parastā barības maisījuma tirgu ļoti ietekmē cena. Lauksaimniecības dzīvnieku audzētāji dzīvnieku uztura prasību (proteīnu un aminoskābju satura) apmierināšanā uzsver “atdevi no ieguldītajiem līdzekļiem”.

Sojas milti ir augstvērtīga barības maisījuma sastāvdaļa, ko nosaka to augstais proteīna saturs (vairāk nekā 40 %), aminoskābju saturs un pieejamība visu gadu, un tas ierobežo nepieciešamību regulāri salāgot barības sastāvu. ES audzētu augu proteīnu izaugsmes iespējas parastā barības maisījuma tirgū ir ierobežotas.

4. diagramma.    Paredzamā dzīvnieku izcelsmes produktu gada izaugsmes dinamika ES                2017.–2030. gadā, kopā un pa reģioniem

Vēl viena svarīga tendence ir relatīvā tradicionālās lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanas pārcelšanās uz Austrumeiropu — Poliju (jo īpaši mājputni) un daļēji Ungāriju un Rumāniju (4. diagramma) —, kur ražošanas izmaksas ir zemākas.

Šīs izmaiņas varētu veicināt pieprasījumu pēc ES

audzētu augu proteīniem, jo šie reģioni sakrīt ar galvenajiem to ražošanas reģioniem.

3.2.Augstvērtīga lopbarība

ES patērētāji arvien vairāk uzmanības pievērš tam, kā tiek ražoti dzīvnieku izcelsmes produkti. Tie pieprasa augstākus dzīvnieku labturības, ietekmes uz vidi (klimata pārmaiņas / atmežošana), ražošanas veida (uz bioloģisko vai ģenētiski nemodificētu barību, reģionālām piegādes ķēdēm balstīta ražošana) standartus.

Reaģējot uz to, ES tirgū ir parādījušies dažādi augstvērtīgas lopbarības tirgus segmenti.

1. tabula. Ģenētiski nemodificētas barības īpatsvars atsevišķās dalībvalstīs (2012. gads)

Šī tendence visacīmredzamāk izpaužas ar ģenētiski nemodificētu barību ēdinātu dzīvnieku izcelsmes produktu gadījumā. Piemēram, Vācijā 2012. gadā ģenētiski nemodificētas liellopu barības īpatsvars bija 9 % (1. tabula), savukārt 2017. gadā VLOG 6 sertificētā piena tirgus daļa pārsniedza 40 %. Austrijā dažādās lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanas nozarēs notikumi attīstījušies līdzīgi.

Diemžēl pašlaik sīkāka notikumu attīstības analīze ir apgrūtināta, jo ES līmenī trūkst visaptverošu datu par augstvērtīgas lopbarības tirgus segmentiem.

5. diagramma.    Situācija Austrijas tirgū

Tas rada ekonomiskās iespējas ES audzētai lopbarībai, kas pēc definīcijas nav ģenētiski modificēta. Ģenētiski nemodificētas sojas uzcenojums ir aptuveni 80–100 EUR par tonnu, galvenokārt zemāka ražīguma un augstāko izmaksu segšanai, bet arī ierobežotās pieejamības dēļ. Pasaulē tikai deviņi miljoni tonnu tiek tirgoti kā ģenētiski nemodificēti 7 , kas atbilst 6 % no globālā sojas pupu tirgus.

ES dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas nozarē straujš izaugsmes temps raksturīgs arī bioloģiskajai ražošanai, pateicoties pieprasījumam, kas vidēji aug par vairāk nekā 10 % gadā.

6. diagramma. ES dzīvnieku izcelsmes bioloģisko produktu ražošanas ikgadējās izaugsmes dinamika

Avots: Eurostat.

2016. gadā ES bioloģiskā piena īpatsvars bija 3 %. Paredzams, ka līdz 2030. gadam šis rādītājs pieaugs līdz 10 %. Piecās dalībvalstīs (Austrijā, Zviedrijā, Dānijā, Latvijā un Grieķijā) šī tirgus daļa jau ir pārsniegusi 10 % (2. tabula).

2. tabula.    Bioloģisko piena produktu ražošana 2017. gadā (*2016. gads)

Dzīvnieku izcelsmes bioloģisko produktu ražošanas izaugsme tieši ietekmē barībai nepieciešamo bioloģisko sauso pākšaugu un citu proteīnaugu audzēšanu, kas pieaugusi par 11 % gadā (3. tabula). Visticamāk, ka šī tendence turpināsies vai pat pieaugs.

Atgremotājdzīvniekiem bioloģiskās ražošanas izaugsme sekmē arī ganību sistēmas brīvās turēšanas apstākļos un lopbarības ražošanu saimniecībā uz vietas, lai izpildītu minimālās prasības par saimniecībā ražotas lopbarības īpatsvaru.

3. tabula. Bioloģisko sauso pākšaugu un proteīnaugu platības (2016. gads)

Spēcīgā augstvērtīgas barības ķēžu attīstība ir svarīgs proteīnaugu ražošanas dzinējspēks ES.

Augošais pieprasījums pēc ģenētiski nemodificētas barības rada iespējas ES sojas pupu ražotājiem, jo to pieejamība ārpus Eiropas patlaban ir ierobežota.

3.3. Pārtikas segments

Proteīni cilvēku uzturā arvien vairāk tiek lietoti daudzos ES reģionos, jo īpaši Rietumeiropā un Ziemeļeiropā. Īpaši daudzsološs ir gaļas un piena aizvietotāju tirgus, kura izaugsmes temps gadā ir attiecīgi 14 % un 11 % (7. diagramma).

Šis segments vairs nav nišas tirgus, jo tirgū ienāk lieli pārtikas ražotāji un lieli mazumtirgotāji ar saviem zīmoliem. Apmēram 90 % gaļas aizvietotāju patērē “elastīgie veģetārieši” 8 . Mazumtirgotāji uz augu proteīnu balstītus produktus bieži vien reklamē tajos pašos plauktos, kuros atrodas tradicionālie gaļas un piena produkti.

7. diagramma.    Gaļas un piena aizvietotāju apgrozījums ES (2013.–2017. gads)

Avots: AGRI ĢD, atsaucoties uz Euromonitor.

ES pārtikas pākšaugu tirgus gūst labumu no pirmstermiskās apstrādes procesu inovācijas, pākšaugu iekļaušanas lietošanai gatavajos pārtikas produktos un jauna pākšaugu produkcijas veida, piemēram, “edamame”, ieviešanas.

Tāpat pākšaugi gūst labumu no augošas patērētāju intereses par reģionālajiem produktiem. Ja pākšaugu īpašības ir saistītas ar to audzēšanas vietu, to vietējais nosaukums var tikt reģistrēts kā aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde vai aizsargāts cilmes vietas nosaukums.

Līdz šim ir atzīti teju 40 pākšaugi no 8 dažādām dalībvalstīm: Spānijas (piemēram, lēcas Armuña), Itālijas, Francijas (piemēram, zaļās lēcas Le Puy), Grieķijas (piemēram, lauka pupas Santorini), Zviedrijas, Latvijas, Austrijas un Polijas. Šie produkti lielākoties tiek pārdoti dārgāk nekā parastie produkti.

Augu valsts proteīnu pārtikas tirgū vērojamā izaugsme ir rakstāma ar divciparu skaitli. Tomēr, lai gūtu labāku pārskatu, šīs notikumu attīstības izsekošanai vajag vairāk datu.

Divos no darbsemināriem, kas tika rīkoti šā ziņojuma ievaddatu iegūšanai (par piegādes ķēdēm un tirgus segmentiem), tika uzsvērts, cik nozīmīgas ir labi funkcionējošas piegādes ķēdes pārtikas segmentā.

4. tabula.    Kopsavilkums: triju segmentu īpašības

Pākšaugi (pākšaugi, kurus novāc to sauso sēklu dēļ, soja un pākšaugu lopbarība (sējas lucerna, āboliņš)) ir augi, kuri piedalās slāpekļa fiksēšanā un kuru sakņu sistēmu gumiņos savairojas simbiotiskas baktērijas, ko sauc par gumiņbaktērijām un kas saista no gaisa slāpekli un veido tā savienojumus.

Slāpeklis ir svarīga proteīna sastāvdaļa un obligāta augu barības viela. Ja augsekā izmanto pākšaugus, parasti samazinās nepieciešamība pēc slāpekļa minerālmēslojuma un slāpekļa organiskā mēslojuma, kas ES veido 25 % no kopējām tiešajām siltumnīcefekta gāzu emisijām lauksaimniecības nozarē 9 .

Pākšaugu iekļaušanai ilgtermiņa augsekas sistēmās ir zināma pozitīva ietekme uz augsnes stāvokli. Augsnē esošais ogleklis būtiski ietekmē oglekļa aprites ciklu, augsnes auglību un augu attīstību, tāpēc tam ir svarīga loma pasaules klimata modeļos un lauksaimniecības sistēmās.

Tāpēc konkrētiem kultūraugiem augsekā pēc pākšaugiem ir augstāka ražība, piemēram, kviešu, kukurūzas vai rapša raža var būt par 10 % lielāka nekā tad, ja tie seko graudaugiem. Tāpat sekošana pākšaugiem uzlabo arī graudaugu kvalitāti (piemēram, augstāks proteīna saturs vai zemāks līmenis kontaminācijai ar mikotoksīniem).

Pākšaugu ietveršana augsekā arī mazina kaitēkļu ietekmi, jo rada pārtraukumu vairākos graudaugus apdraudošu kaitēkļu ciklos. Tomēr ir kaitēkļi, kas attiecīgi skar arī pašus pākšaugus.

Lielākā daļa pākšaugu šķiet ļoti pievilcīgi bitēm un nereti dod patvērumu citiem savvaļas dzīvniekiem, tāpēc tie var pozitīvi ietekmēt bioloģisko daudzveidību zema ražošanas resursu patēriņa lauksaimniecības sistēmās. Sējas lucerna un āboliņš arī labvēlīgi ietekmē turpmāko kultūraugu nezāļu apkarošanu, tādējādi tie var mazināt herbicīdu lietošanu vai būt par pamatu, lai atteiktos no tiem vispār.

Lai dotu šos ieguvumus videi, ir nepieciešama pareiza agronomijas prakse. Daudzu pākšaugu ražošanas sistēmas ir relatīvi prasīgas, un pākšaugiem, salīdzinot ar graudaugiem vai rapsi, ir lielāka ražības starpība un lielāks ražības mainīgums.

Pēdējais minētais faktors ir būtisks tālākas paplašināšanās šķērslis, un tā uzlabošana svarīgs uzdevums, kas jāpaveic, lai uzlabotu proteīnaugu audzēšanu. Selekcijas resursu trūkuma un zināšanu nepilnīguma dēļ (zema agronomiskā zinātība, nepietiekama sadarbība starp lauksaimniekiem un citām iesaistītajām personām u. c.) pākšaugu audzēšanai patlaban tiek izmantoti tikai 3 % ES aramzemes, neraugoties uz to sniegtajiem agronomiskajiem un vidiskajiem ieguvumiem.

5.    Pētniecība un inovācija ES līmenī

Pašreizējais ES pētniecības un inovācijas regulējums atbalsta inovāciju ar Eiropas inovācijas partnerību lauksaimniecībai (EIP-AGRI), kurai ir divi finansējuma avoti: Eiropas pētniecības programma “Apvārsnis 2020” un lauku attīstības programmas (LAP), kas sniedz atbalstu darba grupām (DG) un inovācijas atbalsta dienestiem (sk. 8. diagrammu).

8. diagramma.    Eiropas inovācijas partnerība lauksaimniecībai — programmas “Apvārsnis 2020” sasaiste ar KLP

Pākšaugiem ieguvumus nodrošinājuši dažādu mērogu pētniecības projekti. Balstoties uz iepriekšējiem projektiem, kuros aplūkotas ar biotisko un abiotisko stresu saistītas pākšaugu selekcijas problēmas, pākšaugu izmantojums pārtikā un lopbarībā un pākšaugu sniegtie ieguvumi videi, pašreizējie programmas “Apvārsnis 2020” projekti meklē ceļus, kā pāriet uz ilgtspējīgām un konkurētspējīgām uz pākšaugiem balstītām ražošanas sistēmām un pievienotās vērtības veidošanas ķēdēm ES, kā arī aplūko selekcijas stratēģijas un pārtikas produktu raksturīpašības.

2018. gadā tematiskais tīkls “Legumes Translated” sāka apkopot pastāvošās zināšanas un paraugpraksi ilgtspējīgu pākšaugu audzēšanas sistēmu un pievienotās vērtības veidošanas ķēžu jomā. EIP-AGRI organizēja proteīnaugu pārdomu grupu, kas sagatavoja ziņojumu 10 .

Lai risinātu vietēja mēroga problēmas, vairums dalībvalstu lauku attīstības programmu ietvaros finansē darba grupas (DG). Vairākas no tām aplūko proteīnaugus (pākšaugu nodrošinātus ekosistēmu pakalpojumus, augkopību, izmantošanu lopbarībā un pārtikā), piemēram, šādi nosauktas grupas:

·Zirņu, lupīnu un lauka pupu ražošanas nodrošināšana un paplašināšana Bretaņā (Francija);

·Lopbarības sistēmu (tostarp sējas lucernas) uzlabošana ar ACVN “Parmigiano Reggiano” apzīmētā siera ražošanai (Itālija).

Pākšaugiem ir liela nozīme transversālos jautājumos, kas ir saistīti ar kultūraugu dažādošanu, ilgtspējīgu augsnes pārvaldību un barības vielu apriti un ko risina arī pētniecība un inovācija. Visu minēto darbību gaitā pieeja, kas apvieno dažādas iesaistītās personas, un sistēmiska pieeja ir noteikusi un noteiks pētniecības un inovācijas darbības programmas “Apvārsnis Eiropa” priekšlikumos, kā arī KLP nākotni. Pētniecība un inovācija var palīdzēt šos kultūraugus padarīt konkurētspējīgākus, un šajā nolūkā ir svarīgi vienlaikus attīstīt noieta tirgus, koordinēt piegādes ķēdes un uzlabot ražošanas paņēmienus.

6.    ES politikas instrumenti un dalībvalstu iniciatīvas

6.1.Svarīgākie KLP instrumenti proteīnaugu atbalstam

Pašreizējā KLP paredz vairākus instrumentus, kas tieši vai netieši atzīst pākšaugu radītos ieguvumus vides ziņā vai uztur un atbalsta proteīnaugu audzēšanu ES, piemēram:

·zaļināšanu — tā paredz iespēju audzēt noteiktas slāpekļsaistītāju kultūras, kas labvēlīgi ietekmē ekoloģiski nozīmīgu platību (ENP) bioloģisko daudzveidību, un nosaka kultūraugu dažādošanas prasību;

·lauku attīstības programmas — tās paredz, piemēram, agrovides un klimata pasākumus (AECM), zināšanu pārnesi, konsultāciju pakalpojumus, sadarbību un inovāciju, kā arī ieguldījumu instrumentus;

·brīvprātīgu saistīto atbalstu — tas var tikt sniegts nozarēm, kas saskaras ar zināmām grūtībām, lai saglabātu pašreizējo ražošanas līmeni.

Šie pasākumi kopā ar pozitīvu tirgus vidi pēdējos gados ir veicinājuši pozitīvu tendenci, kā arī proteīnaugu ražošanas pieaugumu ES.

Visas dalībvalstis (izņemot Dāniju) ļauj lauksaimniekiem pildīt saistības attiecībā uz ekoloģiski nozīmīgām platībām, audzējot slāpekļsaistītāju kultūras (2017. gadā — 8,3 miljoni hektāru, t. i., 15 % aramzemes). Slāpekļsaistītāju kultūras ir visbiežāk norādītais ENP veids (37 % no visām ENP).

Vairākas dalībvalstis papildus paredz prasības par kultūrām, kas jāaudzē pirms un pēc slāpekļsaistītāju kultūrām ekoloģiski nozīmīgās platībās, lai nodrošinātu ieguvumu bioloģiskās daudzveidības ziņā. Ietekmi uz bioloģisko daudzveidību patlaban izvērtē 11 .

Pastāv plašas iespējas proteīnaugu atbalstam izmantot lauku attīstības programmu pasākumus. Ņemot vērā to būtību un lielo šādu programmu skaitu, šajā ziņojumā nav mēģināts to izmantošanu raksturot kvantitatīvi, bet ar piemēriem parādīts, kā daži no tiem ir piemēroti proteīnaugu atbalstam.

Proteīnaugi ir ietverti dažos agrovides un klimata pasākumos. Dalībvalstis var sniegt lauksaimniekiem atbalstu proteīnaugu iekļaušanā augsekā vai augsnes zaļā seguma saglabāšanā, lai noteiktās platībās uzlabotu augsnes un ūdens kvalitāti.

2014.–2020. gada plānošanas periodā augsekas un kultūraugu dažādošanas prakse ir īstenota vairāk nekā 3 miljonos hektāru. Piemēram, Valonijā ir tiesības saņemt atbalstu par augseku, kurā izmanto graudaugus kopā ar vismaz 20 % pākšaugu, taču ar noteikumu, ka netiek lietoti mēslošanas līdzekļi un pesticīdi.

Vācijā pastāv agrovides un klimata pasākums augsekas atbalstam laukkopībā ar nosacījumu, ka tiek ietverti vismaz 10 % pākšaugu.

5. tabula.    Dalībvalstu paziņojumi par brīvprātīga saistītā atbalsta (X) un ekoloģiski nozīmīgu platību (zaļais lauks) izmantošanu
dažādiem proteīnaugiem 2019. gadā

Atbalsts bioloģiskajai lauksaimniecībai lauku attīstības programmu ietvaros, visticamāk, būtiski ietekmēs proteīnaugu attīstību ES, jo bioloģiskā lauksaimniecība ir atkarīga no pākšaugu izmantošanas slāpekļa un saimniecībā ražotas lopbarības iegūšanai.

Zināšanu pārnesi un konsultatīvos pasākumus var izmantot, lai veicinātu informētību par augsekas sistēmu agronomiskajiem un vidiskajiem ieguvumiem, kā arī sniegtu padomus lauksaimniekiem. Sadarbības pasākumi veicina lauksaimnieku un citu iesaistīto personu mijiedarbību, piemēram, tādu, kuras mērķis ir izveidot un attīstīt īsas piegādes ķēdes un vietējos tirgus.

Dalībvalstis šo programmu ietvaros var izmantot arī citus pasākumus, ar ko tiek sniegts atbalsts ieguldījumiem materiālajos aktīvos, lai mainītu ražošanas ievirzi, piemēram, par labu proteīnaugiem.

Saskaņā ar tiešo maksājumu shēmu dalībvalstis var piešķirt brīvprātīgu saistīto atbalstu nozarēm, kas saskaras ar grūtībām, lai saglabātu pašreizējo ražošanas līmeni. Šajā shēmā var saņemt atbalstu par eļļas augiem, pākšaugiem un citiem proteīnaugiem.

2019. gadā 16 dalībvalstis atbalstīs proteīnaugus, izmantojot brīvprātīgu saistīto atbalstu. Gandrīz 12 % no brīvprātīga saistītā atbalsta budžeta ir piešķirti “proteīnaugiem”. Atbalsta līmenis ir no 35 EUR līdz 660 EUR par hektāru (vidēji — 79 EUR par hektāru).

Atzītas ražotāju organizācijas 2017. gadā 222 gadījumos bija savās darbībās iekļāvušas proteīnaugus 12 . Lielākā daļa šo organizāciju uzlabo piegādes ķēdi un piekļuvi tirgum, izmantojot atbrīvojumus no ES konkurences noteikumiem attiecībā uz kopēju mārketingu.

13 dalībvalstis tuvāko gadu laikā plāno izplatīt kaltētus pākšaugus bērniem, izmantojot ES skolu programmu (pamatojoties uz to iesniegtajām valstu stratēģijām).

6.2.Dalībvalstu iniciatīvu piemēri

Daļēji izmantojot ES politikas instrumentus, Vācija, Francija (sadarbībā ar starpnozaru organizāciju) un Polija 13 ir izveidojušas valstu plānus proteīnaugu audzēšanas atbalstam.

Vācija	Francija	Polija
Paraugsaimniecību tīkls, agrovides un klimata pasākums un dialogs ar ieinteresētajām personām	Piegādes ķēžu stiprināšana, vērtības radīšana sertificējot, pētniecība	Iekšzemē iegūta proteīna plašāka izmantošana lopbarībā
Pētniecības un inovācijas programma kopā ar bioloģiskiem un tradicionāliem sojas (vairāk nekā 100 saimniecību), zirņu un pupu (vairāk nekā 75 saimniecības) un lupīnu (vairāk nekā 50 saimniecību) demonstrējuma tīkliem. Šie tīkli pārbauda šķirnes un nodod bioloģisko lauksaimnieku zināšanas tradicionālajiem lauksaimniekiem un otrādi. Agrovides un klimata pasākums augsekai ar pākšaugiem. Platforma ieinteresēto personu dialogam par ilgtspējīgāku proteīna lopbarību.	Uzsvars uz lopbarības un pārtikas piegādes ķēžu veidošanu un stiprināšanu. Ražošanas (proteīnaugi 500 000 hektāru platībā līdz 2022. gadam un par 10–20 % uzlabots ienesīgums) un vides mērķi (par 20–30 % samazināta pesticīdu izmantošana un siltumnīcefekta gāzu emisijas). Galvenie elementi ir: pētniecība un inovācija, produktu veidu izmantošanas uzlabošana kopumā, sertifikācijas shēmas.	Daudzgadu pētniecības un izstrādes programmas, kuru mērķis ir palielināt iekšzemē audzētu augu proteīnu ražošanu, izmantojot pētniecību (selekcija, šķirņu pielāgošana, agronomiskā prakse, piegādes ķēžu attīstīšana, proteīna izmantošanas uzlabošana lopbarībā). Galvenais mērķis ir samazināt atkarību no sojas importa.

Dānija, Austrija un Nīderlande ir ieviesušas iniciatīvas augu valsts proteīnu popularizēšanai. Dānijas Valsts bioekonomikas komisija 2018. gada pavasarī publicēja ieteikumus par proteīnu nākotni 14 . Tie ir cieši saistīti ar Ūdens pamatdirektīvas mērķu sasniegšanu vides jomā, siltumnīcefekta gāzu emisiju un pesticīdu izmantošanas samazināšanu. Uzmanība tiek vērsta uz pētniecību un izstrādi, sākot ar proteīnu iegūšanu no graudzālēm, lauka pupām un citiem proteīna avotiem (kukaiņu un jūras proteīns) un beidzot ar šo proteīnu izmantošanu lopbarībā, pārtikā un biomateriālos ar mērķi komerciālos apmēros ilgtspējīgi ražot izejvielas uz proteīnu bāzes.

Lai gan Austrijai nav valsts plāna, tā koncentrējas uz vietējas izcelsmes augu valsts proteīniem un pēdējo gadu laikā ir būtiski palielinājusi proteīnkultūru audzēšanas platību. Pateicoties lielam pieprasījumam pēc vietējās ģenētiski nemodificētās barības ražošanas un uzsvaram uz saimniecību konsultatīvajām sistēmām, soja ir kļuvusi par ceturto izplatītāko laukaugu un tuvāko gadu laikā varētu apsteigt kukurūzu.

Nīderlandes politika pārtikas jomā ietver mērķi panākt jaunu līdzsvaru starp dzīvnieku un augu izcelsmes proteīnu cilvēku pārtikā. Viena no jomām, kam tiek pievērsta uzmanība, ir sabiedrības informēšana un izglītošana uztura jautājumos, lai uzlabotu patērētāju informētību. Nīderlandes piena un piena produktu nozare ir ieviesusi plānu, saskaņā ar kuru līdz 2025. gadam 65 % no piensaimniecībās izmantotā proteīna ir jāiegūst pašā saimniecībā vai 20 kilometru rādiusā no tās. Šis mērķis stimulēs proteīnkultūru un zāles un āboliņa mistru audzēšanu reģionos.

Pārvalstiskā līmenī 2017. gada jūlijā 14 dalībvalstis parakstīja “Eiropas deklarāciju par soju” 15 , apņemoties veicināt ilgtspējīgu sojas audzēšanu tam piemērotos Eiropas reģionos, iekļaut to dažādu veidu augsekā, kā arī attīstīt ilgtspējīgus sojas un citu pākšaugu tirgus Eiropā. Parakstītāji ir apņēmušies īstenot tādus pasākumus kā veselīga un ilgtspējīga augu valsts proteīnu saturoša uztura veicināšana, precīzākas lauksaimniecības dzīvnieku ēdināšanas veicināšana, atkarības no importētās sojas mazināšana, ko panāk, efektīvāk izmantojot Eiropas proteīnavotus, kā arī spēcīgāks atbalsts ilgtspējīgi audzētu sojas pupu sertifikācijai.

7.    Secinājumi

Pozitīva tirgus vide un pastāvošie politikas pasākumi ir palīdzējuši ES augu valsts proteīna ražošanas nozarei pēdējos gados dinamiski attīstīties, jo īpaši augstvērtīgās lopbarības un pārtikas segmentos.

Pēc pašlaik pieejamajiem datiem nav viegli kvantitatīvi noteikt, cik dinamiska būs šo segmentu izaugsme nākotnē. Tomēr attīstību turpinās ietekmēt šādi dzinējspēki:

·ES audzētu proteīnkultūru relatīvās konkurētspējas palielināšanās attiecībā pret citiem kultūraugiem un trešo valstu augu valsts proteīnu, piemēram, tāpēc, ka būs pieejamas labākas šķirnes un labākas zināšanas par konkrētu agronomisko praksi un citiem ražošanas cikla aspektiem;

·organizētu piegādes ķēžu un ražotāju organizāciju attīstība nozarē, kas ļautu panākt apjomradītus ietaupījumus, kvalitātes uzlabojumus un marķēšanu ES audzētu proteīnkultūru popularizēšanai;

·plašāka tā ieguldījuma atzīšana, ko pākšaugi kā agroekoloģiskās prakses, piemēram, paplašinātās augsekas, sastāvdaļa sniedz vidisko un klimatisko mērķu sasniegšanā;

·pārmaiņas patērētāju attieksmē un izvēlē, tostarp augu un dzīvnieku izcelsmes proteīnu attiecības pārbalansēšana cilvēku uzturā, kā arī dabai draudzīga lauksaimniecība;

·citu politikas pasākumu un sabiedrības diskusiju ietekme uz proteīnaugu ražošanu (piemēram, tropu mežu iznīcināšanas apturēšana ar mērķi sniegt ieguldījumu Parīzes klimata nolīgumā, ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķos, Atjaunojamo energoresursu direktīvā un Eiropas ilgtspējas un bioekonomikas stratēģijā).

Vairāki pastāvoši politikas instrumenti, kā arī politikas priekšlikumi jaunajam ES daudzgadu budžetam (daudzgadu finanšu shēmai), jo īpaši lauksaimniecības un pētniecības jomā, piedāvā iespējas vēl vairāk stiprināt ES proteīnkultūru audzēšanas attīstību.

1.Atbalstīt lauksaimniekus, kas audzē proteīnkultūras, ar ierosinātās turpmākās KLP starpniecību iekļaujot tos valstu KLP stratēģiskajos plānos

Proteīnkultūru attīstīšana varētu palīdzēt sasniegt vairumu no deviņiem KLP mērķiem (ekonomisko, vides, klimata un sociālekonomisko, ieskaitot veselīgāku uzturu).

Lai palīdzētu dalībvalstīm noteikt mērķpasākumus atbilstīgi valstu pašu vajadzību analīzei, Komisija sniegs padomus par to, kā iekļaut augu valsts proteīnus valsts stratēģiskajos plānos, tajā skaitā par:

·tādu nozaru programmu izveidošanu, kas tieši vai netieši rada ieguvumus proteīnam, lai stiprinātu piegādes ķēdes, realizētu augu valsts proteīnu tirgus potenciālu un padarītu lauksaimniekus izturētspējīgākus;

·to, kā par labumu, ko pākšaugi rada vides un klimata mērķiem (piemēram, augsnes zaļais segums vai augseka), sniegt atalgojumu, izmantojot ekoshēmas un vidiskās vai klimatiskās pārvaldības saistības lauku attīstības programmu ietvaros. Abi minētie piemēri radītu iespējas palīdzēt ražotājiem pāriet uz ilgtspējīgāku lauksaimniecību, ieskaitot ilgtspējīgu intensifikāciju, saglabājošo lauksaimniecību un agroekoloģisko praksi;

·lauku attīstības atbalsta piesaisti ieguldījumiem saimniecībās, atbalstu lauksaimnieciskajām konsultācijām, zināšanu pārnesi, ražotāju organizāciju izveidi un sadarbību pārtikas piegādes ķēdē;

·pienācīgu līdzekļu novirzīšanu saistītajam ienākumu atbalstam par augu valsts proteīniem, kas saskaras ar attīstības grūtībām, lai padarītu tos konkurētspējīgākus un ilgtspējīgākus vai uzlabotu kvalitāti (neaprobežojoties ar minētajiem papildu 2 %).

2.Turpināt uzlabot konkurētspēju, izmantojot pētniecību un inovāciju

Pētniecība un inovācija ir svarīgs ES audzētu proteīnkultūru konkurētspējas uzlabošanas dzinējspēks. Turpināts ES un dalībvalstu pētniecības programmu atbalsts palīdzēs mazināt nepilnības selekcijā, lai atsvērtu zemu privātā sektora ieguldījumu “mazāk nozīmīgākos” proteīnaugos un pievērstos videi draudzīgai kultūraugu aizsardzībai, ilgtspējīgai augsnes pārvaldībai un piegādes ķēdēm.

Priekšlikums programmai “Apvārsnis Eiropa”, kurā dubultots lauksaimniecības un pārtikas ražošanas budžets, ļaus mums risināt šīs problēmas, tostarp, ja nepieciešams, izmantojot uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus proteīnaugu pētniecības un inovācijas projektiem.

EIP-AGRI, ko atbalsta gan programma “Apvārsnis Eiropa”, gan lauku attīstības programmas, palīdz īstenot inovāciju saimniecību līmenī un piegādes ķēdēs.

Tematiskie tīkli un darba grupas EIP-AGRI ietvaros turpinās apkopot paraugpraksi un izmantot pētījumu rezultātus, kopīgojot tos ar visu ES.

3.Uzlabot tirgus analīzi un pārredzamību, izmantojot labākus augu valsts proteīnu uzraudzības instrumentus

Uzlabota cenu, tirdzniecības plūsmu un ražošanas/patēriņa rādītāju datu vākšana palīdzēs mums labāk izprast tirgus dinamiku.

Lauksaimniecības un lauku attīstības ĢD sistemātiski iekļaus proteīnaugus Kultūraugu tirgus novērošanas centra darbā un sāks apspriesties ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām par regulāru datu vākšanu un apmaiņu.

Atbalstot pārredzamāku augu valsts proteīnu tirgu visā pievienotās vērtības veidošanas ķēdē, tirgus dalībnieki varēs labāk pielāgot lēmumus par ražošanas un ieguldījumu jautājumiem. Vidējā termiņā tas varētu palīdzēt attīstīt riska pārvaldības rīku iespējas, iekļaujot eiro izteiktus sojas un citu proteīnkultūru nākotnes tirgus.

4.Popularizēt augu valsts proteīna radīto labumu uzturam, veselībai, klimatam un videi

Dalībvalstis un ieinteresētās personas tiek aicinātas izmantot dažādās iespējas proaktīvi informēt par proteīnaugu izmantošanu lauksaimniecībā, lopbarībā un pārtikā un popularizēt to. Viena no iespējām ir izmantot gaidāmos uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus ES lauksaimniecības un pārtikas produktu popularizēšanas programmā, piemēram:

–programmās par ES kvalitātes shēmām, bioloģiskās lauksaimniecības produktiem, 

–programmās, kurās uzsvērtas lauksaimnieciskās ražošanas sistēmu īpatnības, piemēram, izsekojamība, autentiskums, marķēšana, uzturvērtība un veselības aspekti, vide un ilgtspēja.

2019. gadā popularizēšanas programmu līdzfinansēšanai būs pieejami 200 miljoni EUR.

Komisija arī apņemas plaši informēt par augu valsts proteīnu priekšrocībām (piemēram, izstādēs un sociālajos plašsaziņas līdzekļos), kā arī turpināt kontaktēšanos ar bērniem, izmantojot skolu programmas.

5.Uzlabot zināšanu un paraugprakses apmaiņu par piegādes ķēžu pārvaldību un ilgtspējīgu agronomisko praksi, kā arī apkopot informāciju par pētniecības darbībām selekcijas, tehniskās inovācijas un apstrādes jomā, izmantojot, piemēram, īpašu platformu zināšanu apmaiņai

Komisija aicina turpināt diskusijas ar dalībvalstīm, Eiropas Parlamentu un citām ieinteresētajām personām par to, kā labāk stimulēt reģionālo un valsts pieeju un tādējādi atraisīt augu valsts proteīnu ekonomisko potenciālu, izmantojot pašreizējos un nākotnes politikas instrumentus turpmākai ES augu valsts proteīnu ražošanas izaugsmei.

(1)    2017/2116(INI).

(2)    Balstoties uz ekspertu aplēsēm (Agrosynergy, 2018. gads, sagatavošanā).

(3)    2016./2017. gada ES proteīna bilance .

(4)    FEFAC statistikas gadagrāmata, 2017.

(5)      2018. gada ES lauksaimniecības vidēja termiņa perspektīvas, sagatavošanā (2018. gada decembris).

(6)      VLOG (Verband Lebensmittel Ohne Gentechnik) ir Vācijas apvienība, kas sertificē un izdod marķējumu “Ohne Gentechnik” (“Bez ĢM”).

(7)    Rabobank ziņojums “Decommoditising Soy”, 2018. gada maijs.

(8)      ES ekspertu darbseminārs “Augu proteīnu tirgus segmenti”.

(9)      Pérez Domínguez, I., u. c., An economic assessment of GHG mitigation policy options for EU agriculture (EcAMPA 2), JRC Science for Policy Report (ES lauksaimniecības SEG mazināšanas politikas risinājumu ekonomisks izvērtējums (EcAMPA 2), JRC ziņojums “Zinātne politikai”), 2016.

(10)     https://ec.europa.eu/eip/agriculture/en/publications/eip-agri-focus-group-protein-crops-final-report.

(11)      KLP ietekmes uz biotopiem, ainavām un bioloģisko daudzveidību izvērtējums (sagatavošanā).

(12)      Ecorys, Study on Producer Organisations and their activities in the olive oil, beef and veal and arable crops sectors (Pētījums par ražotāju organizācijām un to darbību olīveļļas, liellopu un teļa gaļas, laukaugu nozarēs), 2018.

(13)      Vācija: “Beans, Peas & Co. BMEL’s Protein-Crop Strategy for promoting the cultivation of pulses in Germany” (“Pupas, zirņi u. c. Pārtikas un lauksaimniecības federālās ministrijas (BMEL) proteīnaugu stratēģija pākšaugu audzēšanas veicināšanai Vācijā”), kopš 2012. gada;
Francija: “Plan de filière 2018-22”;
Polija: “Increase the use of domestically sourced plant protein for animal feed and produce high quality animal products within the framework of sustainable development” (“Palielināt iekšzemes izcelsmes augu valsts proteīnu izmantošanu dzīvnieku barībā un ražot augstas kvalitātes dzīvnieku izcelsmes produktus ilgtspējīgas attīstības ietvaros — 2016.–2020. gads”).

(14)      National Bioeconomy Panel, Proteins for the future (Proteīni nākotnei), 2018.

(15)     http://www.donausoja.org/fileadmin/user_upload/Activity/Media/European_Soya_signed_declaration.pdf.