27.2.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/1

---

Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju

(Lieta COMP/M.6787 – IHI Corporation/IHI Charging Systems International)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

2013/C 57/01

Komisija 2013. gada 19. februārī nolēma neiebilst pret iepriekš minēto paziņoto koncentrāciju un atzīt to par saderīgu ar kopējo tirgu. Šis lēmums pamatots ar Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Pilns lēmuma teksts ir pieejams tikai angļu valodā, un to publicēs pēc tam, kad no teksta būs izņemta visa komercnoslēpumus saturošā informācija. Lēmums būs pieejams:

—	Komisijas konkurences tīmekļa vietnes uzņēmumu apvienošanos sadaļā (http://ec.europa.eu/competition/mergers/cases/). Šajā tīmekļa vietnē ir pieejamas dažādas individuālo apvienošanās lēmumu meklēšanas iespējas, tostarp meklēšana pēc sabiedrības nosaukuma, lietas numura, datuma un nozaru kodiem,

—	elektroniskā veidā EUR-Lex tīmekļa vietnē (http://eur-lex.europa.eu/lv/index.htm) ar dokumenta numuru 32013M6787. EUR-Lex piedāvā tiešsaistes piekļuvi Eiropas Kopienu tiesību aktiem.

---

27.2.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/2

---

Euro maiņas kurss (1)

2013. gada 26. februāris

2013/C 57/02

1 euro =

	Valūta	Maiņas kurss
USD	ASV dolārs	1,3077
JPY	Japānas jena	120,20
DKK	Dānijas krona	7,4589
GBP	Lielbritānijas mārciņa	0,86330
SEK	Zviedrijas krona	8,4594
CHF	Šveices franks	1,2167
ISK	Islandes krona
NOK	Norvēģijas krona	7,4595
BGN	Bulgārijas leva	1,9558
CZK	Čehijas krona	25,561
HUF	Ungārijas forints	294,93
LTL	Lietuvas lits	3,4528
LVL	Latvijas lats	0,6996
PLN	Polijas zlots	4,1678
RON	Rumānijas leja	4,3780
TRY	Turcijas lira	2,3637
AUD	Austrālijas dolārs	1,2763
CAD	Kanādas dolārs	1,3418
HKD	Hongkongas dolārs	10,1467
NZD	Jaunzēlandes dolārs	1,5805
SGD	Singapūras dolārs	1,6209
KRW	Dienvidkorejas vona	1 425,53
ZAR	Dienvidāfrikas rands	11,5378
CNY	Ķīnas juaņa renminbi	8,1481
HRK	Horvātijas kuna	7,5925
IDR	Indonēzijas rūpija	12 694,71
MYR	Malaizijas ringits	4,0566
PHP	Filipīnu peso	53,373
RUB	Krievijas rublis	40,0105
THB	Taizemes bāts	39,009
BRL	Brazīlijas reāls	2,5922
MXN	Meksikas peso	16,7459
INR	Indijas rūpija	70,7400

---

(1)  Datu avots: atsauces maiņas kursu publicējusi ECB.

---

27.2.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/3

---

Īpašais ziņojums Nr. 24/2012 “Eiropas Savienības Solidaritātes fonda reakcija uz 2009. gada Abruci zemestrīci – darbu atbilstība un izmaksas”

2013/C 57/03

Eiropas Revīzijas palāta informē, ka ir publicēts Īpašais ziņojums Nr. 24/2012 “Eiropas Savienības Solidaritātes fonda reakcija uz 2009. gada Abruci zemestrīci – darbu atbilstība un izmaksas”.

Ziņojums ir pieejams lasīšanai vai lejupielādei Eiropas Revīzijas palātas tīmekļa vietnē http://eca.europa.eu

Ziņojumu var saņemt bez maksas drukātā veidā. Tas jāpieprasa Eiropas Revīzijas palātas Ziņojumu sagatavošanas atbalsta nodaļā:

European Court of Auditors

Unit ‘Audit: Production of Reports’

12, rue Alcide de Gasperi

1615 Luxembourg

LUXEMBOURG

Tālr.: +352 4398-1

E-pasts: eca-info@eca.europa.eu

vai jāaizpilda elektroniskā pieprasījuma veidlapa virtuālajā grāmatnīcā EU-Bookshop.

---

27.2.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/4

---

Iepriekšējs paziņojums par koncentrāciju

(Lieta COMP/M.6875 – TenneT Offshore/Mitsubishi Corporation/TenneT Offshore 8)

Lieta, kas pretendē uz vienkāršotu procedūru

(Dokuments attiecas uz EEZ)

2013/C 57/04

1.

Komisijas 2013. gada 19. februārī saņēma paziņojumu par ierosinātu koncentrāciju, ievērojot 4. pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 139/2004 (1), kuras rezultātā uzņēmumi Mitsubishi Corporation (“MC”, Japāna) un TenneT Offshore GmbH (“TOG”, Vācija), kas pilnībā pieder TenneT Holding B.V., Apvienošanās regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē iegūst kopīgu kontroli pār uzņēmumu TenneT Offshore 8. Beteiligungsgesellschaft mbH (“HoldCo I”, Vācija), iegādājoties akcijas. Līdz šim TOG ir HoldCo I vienīgais akcionārs.

2.	Attiecīgie uzņēmumi veic šādu uzņēmējdarbību: — uzņēmums MC: vispārējas tirdzniecības darbības dažādās nozarēs, tostarp enerģētikas, metālu, mašīnbūves, ķīmijas, pārtikas un vispārējās preču tirdzniecības jomā, — uzņēmums TOG: darbojas vēja enerģijas pārvades nozarē Vācijā.

3.

Iepriekšējā pārbaudē Komisija konstatē, ka uz paziņoto darījumu, iespējams, attiecas EK Apvienošanās regulas darbības joma. Tomēr galīgais lēmums šajā jautājumā netiek pieņemts. Ievērojot Komisijas paziņojumu par vienkāršotu procedūru noteiktu koncentrācijas procesu izskatīšanai saskaņā ar EK Apvienošanās regulu (2), jānorāda, ka šī lieta ir nododama izskatīšanai atbilstoši paziņojumā paredzētajai procedūrai.

4.

Komisija aicina ieinteresētās trešās personas iesniegt tai savus iespējamos novērojumus par ierosināto darbību. Novērojumiem jānonāk Komisijā ne vēlāk kā 10 dienas pēc šīs publikācijas datuma. Novērojumus Komisijai var nosūtīt pa faksu (+32 22964301), pa e-pastu uz adresi COMP-MERGER-REGISTRY@ec.europa.eu vai pa pastu ar atsauces numuru COMP/M.6875 – TenneT Offshore/Mitsubishi Corporation/TenneT Offshore 8 uz šādu adresi: European Commission Directorate-General for Competition Merger Registry J-70 1049 Bruxelles/Brussel BELGIQUE/BELGIË

---

(1)  OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp. (“EK Apvienošanās regula”).

(2)  OV C 56, 5.3.2005., 32. lpp. (“Paziņojums par vienkāršotu procedūru”).

---

27.2.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/5

---

Iepriekšējs paziņojums par koncentrāciju

(Lieta COMP/M.6859 – Mitsubishi Corporation/Isuzu Motors/Isuzu Motors India Private Limited)

Lieta, kas pretendē uz vienkāršotu procedūru

(Dokuments attiecas uz EEZ)

2013/C 57/05

1.

Komisija 2013. gada 20. februārī saņēma paziņojumu par ierosinātu koncentrāciju, ievērojot Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 4. pantu (1), kuras rezultātā uzņēmumi Mitsubishi Corporation (“MC”, Japāna) un Isuzu Motors Ltd (“Isuzu”, Japāna) iegūst Apvienošanās regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē kopīgu kontroli pār uzņēmumu Isuzu Motors India Private Ltd (“Isuzu India”, Indija), iegādājoties akcijas.

2.	Attiecīgie uzņēmumi veic šādu uzņēmējdarbību: — MC: enerģijas, metālu, mašīnu, ķīmisku vielu, pārtikas preču un vispārējās nozīmes preču piegāde, — Isuzu: mehānisko transportlīdzekļu un dzinēju sastāvdaļu ražošana un piegāde.

3.	Isuzu India ražos un piegādās mehāniskos transportlīdzekļus un rezerves daļas Indijā un, iespējams, citos kaimiņos esošajos jaunietekmes valstu tirgos. Isuzu India nedarbosies EEZ.

4.

Iepriekšējā pārbaudē Komisija konstatē, ka uz paziņoto darījumu, iespējams, attiecas EK Apvienošanās regulas darbības joma. Tomēr galīgais lēmums šajā jautājumā netiek pieņemts. Ievērojot Komisijas paziņojumu par vienkāršotu procedūru noteiktu koncentrācijas procesu izskatīšanai saskaņā ar EK Apvienošanās regulu (2), jānorāda, ka šī lieta ir nododama izskatīšanai atbilstoši paziņojumā paredzētajai procedūrai.

5.

Komisija aicina ieinteresētās trešās personas iesniegt tai savus iespējamos novērojumus par ierosināto darbību. Novērojumiem jānonāk Komisijā ne vēlāk kā 10 dienas pēc šīs publikācijas datuma. Novērojumus Komisijai var nosūtīt pa faksu (+32 22964301), pa e-pastu uz adresi COMP-MERGER-REGISTRY@ec.europa.eu vai pa pastu ar atsauces numuru COMP/M.6859 – Mitsubishi Corporation/Isuzu Motors/Isuzu Motors India Private Limited uz šādu adresi: European Commission Directorate-General for Competition Merger Registry J-70 1049 Bruxelles/Brussel BELGIQUE/BELGIË

---

(1)  OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp. (“EK Apvienošanās regula”).

(2)  OV C 56, 5.3.2005., 32. lpp. (“Paziņojums par vienkāršotu procedūru”).

---

27.2.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/6

---

Pieteikuma publikācija saskaņā ar 50. panta 2. punkta a) apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām

2013/C 57/06

Šī publikācija dod tiesības izteikt iebildumus pret pieteikumu atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1151/2012 51. pantam (1).

VIENOTS DOKUMENTS

PADOMES REGULA (EK) Nr. 510/2006

par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību  (2)

“POPERINGSE HOPSCHEUTEN”/“POPERINGSE HOPPESCHEUTEN”

EK Nr.: BE-PGI-0005-0968-22.02.2012

AĢIN ( X ) ACVN ( )

1.   Nosaukums:

“Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten”

2.   Dalībvalsts vai trešā valsts:

Beļģija

3.   Lauksaimniecības produkta vai pārtikas produkta apraksts:

3.1.   Produkta veids:

1.6. grupa.

Svaigi vai pārstrādāti augļi, dārzeņi un labība

3.2.   Produkta apraksts, uz kuru attiecas nosaukums (1):

“Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” ir dzinumi, kas lēnām aug apiņu auga (Humulus lupulus) apakšzemes daļā. Kad tie ir pilnībā izauguši, to diametrs ir 3 līdz 5 mm un garums 4 līdz 8 cm. “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” vienmēr ir glītā baltā krāsā, attīrīti no zemes paliekām un slimību un kaitēkļu neskarti. Tiem ir stingra struktūra, un tie ir kraukšķīgi (nav šķiedraini, nav arī pārkoksnējušos audu). Tāpēc tie viegli lūst, nesaplūksnājoties galos. Uz šiem apiņu dzinumiem ir redzamas mezglu vietas (atšķirībā, piemēram, no sojas dzinumiem).

“Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” garša ir ļoti specifiska – vislabāk tā raksturojama kā “tipiska riekstu garša” ar cigoriņu piegaršu. Salīdzinājums, lai arī grūti izdarāms, ir piemērots veids, kā aprakstīt to organoleptiskās īpašības. “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” garša atgādina portulaku vai resnus sojas dzinumus, vai arī melnsaknes krēmīgo riekstu garšu. Garša ir svaiga un ļoti dabiska.

“Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” sastāv pārsvarā no proteīniem, tajos nav tauku, un to kaloriju saturs ir praktiski nulle. Turklāt “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” ir bagāti ar mikroelementiem un vitamīniem, jo īpaši B grupas vitamīniem.

3.3.   Izejvielas (tikai pārstrādātiem produktiem):

—

3.4.   Dzīvnieku barība (tikai dzīvnieku izcelsmes produktiem):

—

3.5.   Īpaši ražošanas posmi, kas jāveic noteiktajā ģeogrāfiskajā apgabalā:

Konkrētajā ģeogrāfiskajā apgabalā ir jānotiek šādiem “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” ražošanas posmiem: apiņu augu pārsegšanai ar zemi, atvašu nogriešanai, uz kurām aug “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten”, un dzinumu novākšanai. Tas vienlīdz attiecas gan uz atklātā laukā, gan apsildītās siltumnīcās audzētiem augiem.

3.6.   Īpaši noteikumi griešanai, rīvēšanai, iepakošanai u. c.:

Lai garantētu to autentiskumu un saikni ar konkrēto apgabalu, “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” šķirošanai, iepakošanai un marķēšanai jānoris noteiktajā ģeogrāfiskajā apgabalā. Tiklīdz “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” ir iepakoti, tos var brīvi tirgot parastajos tirdzniecības kanālos ārpus ģeogrāfiskā apgabala.

Iepakošanai ģeogrāfiskajā apgabalā ir jānotiek tāpēc, lai nodrošinātu izcelsmi, izsekojamību, kvalitāti un reputāciju. “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” kvalitātes garantēšanai ir nepieciešama iepakošana noteiktajā ģeogrāfiskajā apgabalā – tādējādi posms starp ražas novākšanu (uz lauka vai siltumnīcās konkrētajā ģeogrāfiskajā apgabalā) un iepakošanu ir ļoti īss, un tas nāk par labu kvalitātei, jo lieka pārcilāšana un pārāk daudz darbību negatīvi ietekmē “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” kvalitāti – tas ir trausls produkts un viegli bojājas.

3.7.   Īpaši noteikumi marķēšanai:

Patērēšanai pārtikā paredzētajam produktam jābūt pievienotai šādai informācijai:

etiķetēm, uz kurām ir norādīts:

—	nosaukums “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten”, audzētāja uzvārds vai nosaukums un individuāls identifikācijas numurs,

—	norāde saistībā ar produkta izsekojamības nodrošināšanu, par ko atbild ražotājs, konsultējoties ar pieteikuma iesniedzēju grupu,

—	Eiropas Savienības AĢIN simbols.

4.   Precīza ģeogrāfiskā apgabala definīcija:

Ražošanas apgabalā ietilpst Poperinges pilsēta (bez pilsētas centra arī šādas pilsētas daļas: Krombeke, Proven, Reningelst, Roesbrugge-Haringe un Watou), kaimiņpilsēta Īpera (Ieper) (bez pilsētas centra arī šādas pilsētas daļas: Boezinge, Brielen, Dikkebus, Elverdinge, Hollebeke, Sint-Jan, Vlamertinge, Voormezele, Zillebeke un Zuidschote) un blakus esošā Vleteren pašvaldība (tostarp Westvleteren, Oostvleteren un Woesten).

5.   Saikne ar ģeogrāfisko apgabalu:

Aizsargātā ģeogrāfiskās izcelsmes norāde “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” ir balstīta uz šā produkta reputāciju un ražošanas tradīciju Poperinges apkārtnē.

5.1.   Ģeogrāfiskā apgabala specifika:

Ir vairāki iemesli tam, kāpēc “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” tiek audzēti Poperinges apkārtnē.

Pirmais iemesls ir vietējās augsnes un klimatisko apstākļu ideālā piemērotība. Poperingē sastopamais augsnes tips ir mēreni mitra smilšmāla augsne, kuras B horizonts ir izteikti plankumains, ar sadrumstalotu struktūru. Dziļākie augsnes slāņi ir blīvāki, un tas nodrošina straujāku augsnes drenāžu.

Laba, dziļa smilšmāla augsne ar šādu drenāžu un labu kaļķu saturu ir ideāli piemērota apiņu audzēšanai. Tajā jābūt pietiekami daudz mitruma, kuru augi uzņem no augsnes dziļākajiem slāņiem.

Poperinges apkārtnē, tāpat kā pārējā Rietumflandrijā, valda mērens jūras klimats ar sausām ziemām un siltām, mitrām vasarām. Jūras tuvuma dēļ temperatūras ir mērenas. Gada vidējais nokrišņu daudzums ir 825 mm. Šāds klimats ir labvēlīgs “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” audzēšanai.

Turklāt šā apgabala lauksaimnieki gadu desmitu laikā ir ieguvuši plašas īpašās zināšanas “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” audzēšanā.

Lauksaimnieki apiņu dzinumu audzēšanai un to novākšanai izmanto divas metodes. Viena no tām ir sensenā un tradicionālā metode audzēt apiņu dēstus laukā – uz šo metodi vēl joprojām paļaujas visos apiņu audzēšanas reģionos, tostarp Poperinges reģionā. Tomēr 1983. gadā zinātniska pētījuma rezultātā apiņu dzinumus sāka audzēt arī apsildītās siltumnīcās. Šo otro ekskluzīvo audzēšanas metodi izmanto tikai Poperinges reģionā, kur viena trešdaļa “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” tiek audzēti apsildītās siltumnīcās un divas trešdaļas – lauka platībās. Šo abu audzēšanas sistēmu kombinācija ir specifiska konkrētajam ģeogrāfiskajam apgabalam. “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” novākšana ir ļoti darbietilpīga un jāveic ārkārtīgi uzmanīgi un rūpīgi, lai nesavainotu trauslos apiņu dzinumus. “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” audzētājiem ir plašas šim nolūkam vajadzīgās zināšanas un prasme.

1983. gadā tika nodibināta “Baltā apiņa brālība” (De Witte Ranke), kas savu nosaukumu ieguva, pateicoties tobrīd plaši izplatītajai apiņu šķirnei. Šīs brālības mērķis bija un vēl joprojām ir pārstāvēt visa Westhoek reģiona, bet jo īpaši Poperinges un “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” intereses.

5.2.   Produkta specifika:

Plašajā “dzinumu” klāstā “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” ir ļoti īpašs produkts, pirmkārt, jau tā īpašās struktūras dēļ. Uzturā tiek izmantota tikai apiņu dzinuma 5 līdz 8 cm garā augšējā kraukšķīgā daļa, kuru nolauž pie otrā mezgla.

Turklāt “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” ir ļoti specifiska garša, kura nav vienkārši aprakstāma. Visprecīzāk tā raksturojama kā “tipiska krēmīga riekstu garša” ar cigoriņu piegaršu. Šī īpašā garša ir ļoti svaiga un dabiska, kas daļēji ir konkrētajam ģeogrāfiskajam apgabalam raksturīgās augsnes un klimata rezultāts.

Tā kā “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” ir tipisks sezonāla rakstura produkts, kuru var novākt tikai no decembra beigām līdz aprīļa beigām, tas ir pieejams ne visu gadu, bet tikai noteiktā un ierobežotā tā periodā.

5.3.   Saikne starp ģeogrāfisko apgabalu un produkta kvalitāti vai īpašībām (ACVN) vai produkta īpašo kvalitāti, reputāciju vai citām īpašībām (AĢIN):

Aldaru valstī Beļģijā apiņi bija svarīgs kultūraugs. Viduslaikos alus bija populāra alternatīva ne īpaši tīrajam ūdenim. Sākot no 13. gadsimta, apiņus izmantoja alus darītavās, un tie izkonkurēja slepeno maisījumu no rūgtām un aromātiskām zālītēm – tā saukto gruut. Šo kultūraugu Poperingē sāka audzēt, aizstājot vadmalas ražošanu. Kā stāsta vēsture, 15. gadsimtā Jānis Bezbailīgais (Jan zonder Vrees) esot mudinājis Poperinges iedzīvotājus, kuri bija zaudējuši tiesības izgatavot vadmalu, sākt audzēt apiņus.

Poperinges reģions savas augsnes struktūras un klimata dēļ ir ārkārtīgi piemērots apiņu audzēšanai. Un tā Poperinges reģions kopā ar Asse-Aalst kļuva par Eiropas apiņu klēti.

Viens no svarīgākajiem posmiem apiņu audzēšanā ir lieko dzinumu noņemšana. Katram augam atstāj divus vai trīs dzinumus, kas izaug par jaunām stīgām, uz kurām var augt apiņu rogas.

Lai gan apiņu dzinumi sākotnēji bija apiņu rogu ieguves blakusprodukts, agrā pavasarī, kad svaigi dārzeņi vēl bija maz pieejami, tie bija gaidīta delikatese.

Ziņas par to, ka “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” tikuši izmantoti kā svaigi dārzeņi, rodamas jau 16. gadsimta rakstos – tiem tika piedēvētas pat ārstnieciskas īpašības.

Tā, piemēram, 1554. gadā ārsts Rembert Dodoens rakstīja, ka “apiņu dzinumus izmanto pārtikā un tie palīdz uzlabot garšu”. Dodoens piedēvēja “Poperingse hopscheuten” arī ārstnieciskas īpašības. “Spēks un iedarbība”. Apiņu jaunos dzinumus vai asnus izmanto uzturā; lai gan tie vairāk palīdz uzlabot garšu, nekā sniedz ķermenim barības vielas – tiem ir ļoti maza uzturvērtība –, tie labvēlīgi ietekmē zarnu traktu, jo veicina urīna rašanos un izvadīšanu un nedaudz atvieglo zarnu iztīrīšanos, kā arī stiprina kuņģi.

1581. gadā speciālists ārstniecības augu jomā un dziednieks Matthias de Lobel (25) publicēja savu Krudtboeck (“Augu grāmatu”), kurā viņš norāda uz parašu ēst sakņu dzinumus kā dārzeņus:

Vēlākos periodos rakstiskas atsauces uz “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” sastopamas aizvien biežāk. Gadsimtu un gadu gaitā šajā ģeogrāfiskajā apgabalā ir uzkrātas tādas zināšanas par “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” audzēšanu un izmantošanu, ka var uzskatīt, ka audzētājiem šajā reģionā ir specifiskas tehniskas zināšanas un dažādas tādas iemaņas, kādas nepazīst citos reģionos (piemēram, audzēšana siltumnīcās).

Tas, ka daudzos (senos) rakstos ir atrodamas norādes uz “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” un šo reģionu, arī uzskatāms par pierādījumu, ka tiem ir radusies reputācija, kas tieši saistāma ar konkrēto produktu, audzētāju izmantotajām metodēm un konkrēto ģeogrāfisko apgabalu. To, ka turpinās ieguldījumi “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten”, pierāda fakts, ka vēl joprojām tiek veikti zinātniski pētījumi par šā auga dažādu šķirņu audzēšanas metodēm. Kopš 19. gadsimta beigām vairāki Poperinges reģiona restorāni piedāvā ēdienus, kuros izmantoti “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten”. Daži restorāni šo produktu iekļauj pat katrā ēdienā. “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” reputācija ir acīmredzama ņemot vērā arī daudzos grāmatās un presē publicētos rakstus par to, kā vietējie restorāni izmanto šos dzinumus. Presē “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” regulāri tiek dēvēti par “Poperinges balto zeltu”.

“Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” izmantojums kulinārijā ir ļoti daudzveidīgs. Kulinārijai veltītie preses izdevumi ik sezonu lielu uzmanību pievērš “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten”, kas tiek uzskatīti par patiesu delikatesi, un gan internetā, gan dažādās pavārgrāmatās atrodamas daudzas specifiskas receptes, kurās izmantoti šie dzinumi.

Ik pavasari “Baltā apiņa brālība” sadarbībā ar Poperinges pilsētu organizē apiņu dzinumu festivālu, kura uzmanības centrā ir “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten”. Labākie Poperinges reģiona restorāni piedāvā īpašu ēdienkarti ar ēdieniem, kuros izmantoti “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten”. Turklāt dažādi audzētāji rīko savu uzņēmumu atvērto durvju dienas, dodot patērētājiem iespēju klātienē iepazīties ar “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” audzēšanu. 2008. gadā par godu savas pastāvēšanas 25 gadu jubilejai brālība publicēja īpaši “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten” veltītu grāmatu.

To, ka ik gadu gan restorāni, gan patērētāji nepacietīgi gaida pirmos “Poperingse hopscheuten”/“Poperingse hoppescheuten”, var novērot ik decembri, kad notiek jauno dārzeņu pārdošana un Beļģijas un ārvalstu pircēji vienmēr ir gatavi maksāt augstu cenu par pirmajiem apiņu dzinumiem.

Atsauce uz specifikācijas publikāciju:

http://lv.vlaanderen.be/nlapps/data/docattachments/dossier%20met%20bijlagen.pdf vai

http://www.vlaanderen.be/landbouw — beleid — kwaliteitssystemen — Europese kwaliteitssystemen — vlaamse dossiers

---

(1)  OV L 343, 14.12.2012., 1. lpp.

(2)  OV L 93, 31.3.2006.,12. lpp. Aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Regulu (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām.

---

27.2.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/11

---

Pieteikuma publikācija saskaņā ar 50. panta 2. punkta a) apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām

2013/C 57/07

Šī publikācija dod tiesības izteikt iebildumus pret pieteikumu atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1151/2012 (1) 51. pantam.

GROZĪJUMU PIETEIKUMS

PADOMES REGULA (EK) Nr. 510/2006

par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību  (2)

GROZĪJUMU PIETEIKUMS SASKAŅĀ AR 9. PANTU

“PIMENT D'ESPELETTE”/“PIMENT D'ESPELETTE-EZPELETAKO BIPERRA”

EK Nr.: FR-PDO-0105-0131-04.04.2011

AĢIN ( ) ACVN ( X )

1.   Produkta specifikācijas nodaļa, kurā izdarīti grozījumi:

—		Produkta nosaukums
—	☒	Produkta apraksts
—	☒	Ģeogrāfiskais apgabals
—	☒	Izcelsmes apliecinājums
—	☒	Ražošanas metode
—		Saikne
—	☒	Marķējums
—	☒	Valsts prasības
—		Citur

2.   Grozījuma(-u) veids:

—	☒	Grozījumi vienotajā dokumentā vai kopsavilkuma lapā
—		Grozījumi reģistrētu ACVN vai AĢIN specifikācijā, ja nav publicēts ne vienots dokuments, ne kopsavilkums
—		Grozījumi specifikācijā, ja publicētajā vienotajā dokumentā (Regulas (EK) Nr. 510/2006 9. panta 3. punkts) nav jāizdara grozījumi
—		Pagaidu grozījumi specifikācijā, kas saistīti ar valsts iestāžu noteikto obligāto sanitāro vai fitosanitāro pasākumu ievērošanu (Regulas (EK) Nr. 510/2006 9. panta 4. punkts)

3.   Grozījums(-i):

—	Atjaunināta atsauce uz dalībvalsts kompetento iestādi.

—

Produkta apraksts: kritēriji organoleptiskai novērtēšanai pēc ožas, kuri specifikācijā bija minēti kļūdas dēļ, ir svītroti. Turklāt precizēti un papildināti produkta apraksta elementi, kas bija definēti valsts tiesību aktos attiecībā uz ACVN (dekrēts par ACVN, piemērošanas tehniskie noteikumi un produkta apstiprināšanas noteikumi): — epidermas gludums veselai svaigai un auklā iesietai paprikai, — pulverveidā sagatavotai paprikai – smalks malums (daļiņu lielums nepārsniedz 5 mm), organoleptiskais raksturojums, oranža līdz sarkanbrūna krāsa, mitruma saturs zemāks par 12 %.

—	Ģeogrāfiskais apgabals: sniegti precizējumi attiecībā uz to ražošanas posmu uzskaitījumu, kuriem jānorisinās apgabalā (ražošana, pārstrāde, iepakošana), un zemes gabalu identifikācijas procedūru. Precizējumi iekļauti specifikācijā tādā redakcijā, kādā tie bija dekrētā par aizsargāto nosaukumu.

—	Izcelsmes apliecinājums: nodaļa papildināta ar noteikumiem par produkta izcelsmes kontroli un garantēšanu un produkta izsekojamību; šie noteikumi grozīti pēc Francijas ACVN kontroles sistēmas reformas.

—

Ražošanas metode: pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, ar kuriem definē ACVN, šī daļa papildināta ar šķirņu aprakstu, nosacījumiem par stādīšanu un audzēšanu attiecīgā zemes gabalā (zemes gabala izmantojums, kas paredzēts tādas paprikas audzēšanai, kuru apzīmē ar šo nosaukumu, plastmasas pārseguma izmantošanas biezības ierobežojums līdz 2 rindām pēc kārtas, atstarpe starp stādiem vismaz 40 cm, aizliegums izmantot dūņas, pilsētas izcelsmes komposta mēslojumu un attīrīšanas staciju nosēdumus), nosacījumiem par atļauju izmantot apūdeņošanu vēlāk par 15. jūliju, neausta pārklāja izmantošanu aizsardzībai pret salu, sistemātiskas fitosanitārās apstrādes aizliegumu, paredzamās ražas aprēķināšanas kārtību (noteikts, ka paprikas vidējais svars ir 35 grami, noteikts, ka papriku daudzums, kāds vajadzīgs kilograma maltās pulverveida paprikas sagatavošanai, ir 8 kg), ražas aprakstu, šķirošanu (paprikām jābūt sausām, tīrām un brīvām no jebkādiem netīrumiem, iebojātas, ieplaisājušas vai nekrozes skartas paprikas ir izbrāķējamas, laikposms starp ražas novākšanu un šķirošanu nedrīkst pārsniegt 48 stundas) un žāvēšanu (aizliegums žāvēt krāsnī vai strauji atūdeņot, žāvēšanai jānoris dabiskā kārtā, atļauta vienīgi ventilēšana bez apsildes sistēmas). Precizēts, ka pulverveida “Piment d’Espelette” tirdzniecībai līdztekus vakuumiepakojumiem atļauts lietot arī stikla iepakojumus.

—	Marķējums: svītrotas norādes “appellation d’origine contrôlée” (kontrolēts cilmes vietas nosaukums) un “AOC” (KCVN) un ieviesta prasība obligāti norādīt Eiropas Savienības ACVN simbolu.

—	Valsts prasības: papildinātas ar Francijas tiesību aktu prasībām atbilstošu tabulu, kurā uzskaitīts, kas un kādā veidā jāpārbauda.

VIENOTS DOKUMENTS

PADOMES REGULA (EK) Nr. 510/2006

par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību  (3)

“PIMENT D'ESPELETTE”/“PIMENT D'ESPELETTE-EZPELETAKO BIPERRA”

EK Nr.: FR-PDO-0105-0131-04.04.2011

AĢIN ( ) ACVN ( X )

1.   Nosaukums:

“Piment d'Espelette”/“Piment d'Espelette-Ezpeletako Biperra”

2.   Dalībvalsts vai trešā valsts:

Francija

3.   Lauksaimniecības produkta vai pārtikas produkta apraksts:

3.1.   Produkta veids:

1.8. grupa.

(Garšvielas u. c.)

3.2.   Produkta apraksts, uz kuru attiecas nosaukums (1):

ACVN “Piment d'Espelette”/“Piment d'Espelette-Ezpeletako-Biperra” attiecina uz Capsicum annuum sugas papriku, kas var būt svaigā un veselā veidā, iesieta auklā vai sagatavota pulverveidā. Šī sīvā paprika izaudzēta no “Gorria” šķirnes sēklas vai no tādas šķirnes sēklas, kura pieder pie šķirņu grupas, kas atbilst šādām pazīmēm: viengadīgs lakstaugs, kas var sasniegt 80 cm augstumu; lapas veselas un ovālas, aug pamīšus; ziedi balti, pa vienam lapu padusēs; auglis gaļains, nokarens, pēc formas konisks, bioloģiskajā gatavībā sarkans. Augļos veidojas starpsieniņa, kas augli pie virsotnes nepilnīgi dala trijās daivās, kurās ir daudz sēklu. Ražotāji var izmantot sēklas materiālu, kas izaudzēts pašu saimniecībā.

Produktam “Piment d'Espelette” raksturīga stipra smarža, kurā dominē augļainuma un/vai apcepuma aromāti, kurus reizumis papildina svaigi pļauta siena aromāta nianse apvienojumā ar stipru, taču ne svelošu sīvumu, kas kairina garšas orgānus. Nogatavojusies “Piment d'Espelette” ir sarkanā krāsā, un papriku sagatavo trijos veidos:

—	svaiga vesela paprika. Tai nav nekāda zaļa iekrāsojuma, tās forma ir regulāra un koniska, tai ir gluda miziņa, tās garums bez ziedkātiņa ir 7–14 cm;

—

auklā iesietas paprikas: tās sasien auklā pa 2 (asakveidā) vai pa 3 (trīsstūrveidā), vai pa 4 (krustveidā), tās ir sarkanā krāsā un regulārā, koniskā formā, to miziņa ir gluda un to garums bez ziedkātiņa ir 7–14 cm. Auklā iesien 20, 30, 40, 60, 80 vai 100 viendabīga lieluma paprikas. Sienot paprikas auklā, tās jāizraugās pēc formas un lieluma viendabīgas, lai viss kopums izskatītos harmonisks un regulārs. Auklas veidojumam jānodrošina papriku nogatavošanos un žūšanu;

—

pulverveidā sagatavotas paprikas: pulverveida sagatavojumā izmantojamas tikai vienā un tajā pašā saimniecībā izaudzētas paprikas. Sadrupināšanu veic pēc nogatavošanas posma un pēc tam, kad žāvēšanas beidzamā daļa veikta krāsnī. Pulverveida “Piment d'Espelette” ir oranžā līdz sarkanbrūnā krāsā. Malumam jābūt tik smalkam, lai daļiņu lielums nepārsniegtu 5 mm. Pulverveida “Piment d'Espelette” raksturīga stipra smarža, kurā pārsvarā ir augļainuma, apcepuma un/vai siena aromāti apvienojumā ar stipru, taču ne svelošu, vairāk vai mazāk paliekošu sīvumu, kas pakāpeniski iekairina garšas orgānus un/vai izraisa siltuma sajūtu mutē. Ēdot pulverveida sagatavotajai “Piment d'Espelette” var būt saldenuma un/vai rūgtenuma piegarša. Pulverveidā sagatavotās paprikas mitruma saturs ir zemāks par 12 %.

3.3.   Izejvielas (tikai pārstrādātiem produktiem):

Nepiemēro.

3.4.   Dzīvnieku barība (tikai dzīvnieku izcelsmes produktiem):

Nepiemēro.

3.5.   Īpaši ražošanas posmi, kas jāveic noteiktajā ģeogrāfiskajā apgabalā:

Paprikām jābūt izaudzētām un pārstrādātām ģeogrāfiskajā apgabalā.

3.6.   Īpaši noteikumi griešanai, rīvēšanai, iepakošanai u. c.:

Iepakošanu veic ražošanas apgabalā. Šīs prasības mērķis ir garantēt ne tikai produkta autentiskumu, bet arī tā kvalitātes un raksturīgo īpašību saglabāšanos un līdz ar to – aizsargāt cilmes vietas nosaukumu “Piment d’Espelette”.

Šo papriku novāc, kad tā ir iekrāsojusies sarkana (nevis zaļa), proti, optimālā gatavības pakāpē. Ražu novāc regulāri. Tā kā paprikas ir nogatavojušās, tās ir vārīgas – pēc novākšanas tās pārcilājot, jāievēro liela saudzība. Specifikācijā ierakstīto noteikumu mērķis ir nodrošināt paprikas specifisko īpašību saglabāšanos.

48 stundu laikā pēc novākšanas paprikas šķiro un vai nu nosūta svaigas, vai iesietas auklā, vai arī atstāj nogatavoties, lai no tām sagatavotu malto pulverveida papriku.

Paprikas, kas paredzētas iepakot veselas un svaigas vai iesiet auklā, šķiro katru atsevišķi. Lai veiktu šo darbību, vajadzīga īpaša prasme pazīt un novērtēt šo produktu, lai garantētu, ka papriku kvalitāte ir nevainojama (regulāra un koniska forma, gluda miziņa un garums no 7–14 cm).

Veselas svaigas paprikas pirms nosūtīšanas uzglabājamas no saules un mitruma pasargātā vietā. Tās iepako caurumotās kastēs, kas paredzētas un izmantojamas vienīgi produktam “Piment d'Espelette”. Kastu maksimālā ietilpība ir 15 kilogrami, un to augstums nedrīkst pārsniegt 25 cm.

Paprikas, kas paredzētas pārdošanai auklā pa 20, 30, 40, 60, 80 vai 100, ražotājs iesien tajā pats, izmantojot roku darbu un pārtikas produktiem lietojamu auklas materiālu. Lai veiktu šo darbību, vajadzīga īpaša prasme pazīt un novērtēt šo produktu. Šī prasme, kas piemīt visiem uzņēmējiem, kuri iesaistīti ar šo ACVN apzīmētā produkta ražošanā, nodrošina, ka auklā iesietās paprikas atbilst produkta aprakstam: tādējādi šī virtene izskatās harmoniska un tai ir regulāra forma gan kopumā, gan arī atsevišķo papriku formas un lieluma ziņā.

Paprikas, ko paredzēts pārdot smalcinātas pulverveidā, pēc šķirošanas vismaz 15 dienas atstāj nogatavoties sausā un labi vēdinātā vietā. Pēc nogatavošanās laika beigām paprikas atbrīvo no kātiņiem un samaļ. Šīs pārstrādes darbības veic darbinieki, kuri ļoti labi pazīst paprikas īpašības un kuru zinātība pārmantota no paaudzes paaudzē.

Pulverveidā sagatavotās paprikas iepakošana ir būtisks posms, kurā nodrošina produkta organoleptisko īpašību saglabāšanos.

Iegūtā pulverveidīgā produkta mitruma saturam jābūt zemākam par 12 %. Pulverveidā sagatavotās paprikas krāsa ir no oranžas līdz sarkanbrūnai, tai piemīt stipra smaržas buķete, kurā pārsvarā ir augļainuma, apcepuma un/vai siena aromāti apvienojumā ar stipru, taču ne svelošu, vairāk vai mazāk paliekošu sīvumu, kas pakāpeniski iekairina garšas orgānus un/vai izraisa siltuma sajūtu mutē. Ēdot pulverveidā sagatavoto “Piment d'Espelette”, tai var būt saldenuma un/vai rūgtenuma piegarša.

Uzreiz pēc samalšanas pulverveidā sagatavotā paprika uzglabājama hermētiski aizdarītos vakuummaisiņos.

Šo darbību veic strauji, tādējādi pasargājot pulverveidā sasmalcināto papriku no tādiem organoleptiskajiem trūkumiem kā izteikts rūgtenums, mitra siena, sēņu, zaļumu smaka vai pat sasmakums. Ja pulverveida papriku neiepakotu uzreiz pēc pagatavošanas, tā no jauna piesūktos ar mitrumu, tiktu pakļauta dažāda veida netīrumu iedarbībai, un tādējādi tai raksturīgās īpašības strauji pasliktinātos.

Sagatavojot patērēšanai, šo pulverveida produktu iepako vai nu vakuummaisiņos pa 250 gr, 500 gr, 1 kg un 5 kg, vai hermētiski aizdarītās stikla burkās. Aizliegts pievienot produktam jebkādu krāsvielu, piedevu vai konservantu, izņemot inerto gāzi.

Turklāt, ņemot vērā, ka pulverveidā sagatavotā paprika viegli sajaucas, produkta izsekojamības un izcelsmes garantēšanai noteikta obligāta prasība iepakot to ražošanas apgabalā.

3.7.   Īpaši noteikumi marķēšanai:

Ar cilmes vietas nosaukumu “Piment d'Espelette”/“Piment d'Espelette-Ezpeletako Biperra” apzīmēto svaigo, auklā iesieto vai pulverveidā sagatavoto papriku marķējumā ietilpst cilmes vietas nosaukums “Piment d'Espelette”/“Piment d'Espelette-Ezpeletako Biperra”, ko ieraksta ar burtiem, kuri ir vismaz 1,3 reizes lielāki par marķējuma vislielākajiem burtiem. Marķējumā ietilpst arī Eiropas Savienības ACVN simbols. Simbolam blakus ir cilmes vietas nosaukums bez jebkādas starpnorādes.

Marķējumā var ietilpt arī norāde “appellation d'origine protégée” (aizsargāts cilmes vietas nosaukums) jeb “AOP” (ACVN), kas ierakstīta tieši cilmes vietas nosaukuma priekšā vai tieši aiz tā bez jebkādas starpnorādes.

Cilmes vietas nosaukumu un norādi “appellation d'origine protégée” un/vai “AOP”, un/vai Eiropas Savienības ACVN simbolu norāda ne tikai marķējumā, bet arī pavaddokumentos, rēķinos un uz etiķetēm.

4.   Precīza ģeogrāfiskā apgabala definīcija:

Ģeogrāfiskajā apgabalā pilnībā vai daļēji ietilpst 10 Pyrénées-Atlantiques departamenta pašvaldību teritorijas – pilnībā: Larressore un Souraïde, bet daļēji: Aïnhoa, Cambo les Bains, Espelette, Halsou, Itxassou, Jatxou, Saint-Pée sur Nivelle un Ustaritz.

Mērijā iesniegts kartogrāfisks dokuments, kurā noteiktas ģeogrāfiskā apgabala robežas pašvaldību teritorijā, kas tajā ietilpst daļēji. Attiecībā uz šīm pašvaldībām kartogrāfiskais zonējums apskatāms valsts kompetentās iestādes tīmekļa vietnē saskaņā ar INSPIRE direktīvas prasībām.

5.   Saikne ar ģeogrāfisko apgabalu:

5.1.   Ģeogrāfiskā apgabala specifika:

Nelielais Espeletes (Espelette) reģions atrodas Francijas dienvidrietumos, un tam ir raksturīgs Vidusjūras un okeāna klimats: vasara ir silta (jūlija maksimālā temperatūra vidēji ir 25 °C), ziema ir maiga (janvāra vidējā temperatūra ir 12 °C), salnas ir reta parādība (gadā vidēji 23 dienas), vēl retāki ir gadījumi, kad dienā neiestājas atlaidens laiks (8 dienas 20 gados).

Kaut arī Espelette apgabals atrodas okeāna tuvumā, tas necieš no jūreņa (“brises marines”), ko izraisa temperatūras starpība starp gaisa masām virs okeāna un virs sauszemes, jo no tiem apgabalu pasargā aptuveni 100 m augstu pauguru grēda, kas darbojas kā vējlauzēju josla un novērš evapotranspirāciju, kā arī pasargā augus no dehidratēšanās.

Turklāt Pireneju kalni un pakalni, kas ieskauj Espeleti, viedo savdabīgu, amfiteātrim līdzīgu, uz ziemeļrietumiem atvērtu reljefa pacēlumu. Kad no okeāna plūstošās gaisa masas savā ceļā saduras ar šiem pirmajiem reljefa pacēlumiem, tajās ietilpstošais mitrums izkrīt bagātīgu un regulāru lietusgāžu veidā. Saskaņā ar aprēķiniem pēdējo divdesmit gadu laikā gada vidējais nokrišņu daudzums Espeletē ir 1 800 mm.

Vidēji 180 dienu gadā šeit ir ar nokrišņiem. Tādējādi šādā augstumā virs jūras līmeņa ūdens bilance – attiecība starp ūdens pienesi un ūdens zaudēšanu – šeit ir visaugstākā Francijā. Visbeidzot, apkārtnē esošie reljefa veidojumi, izraisot mākoņsegas sabiezēšanu, ir temperatūras regulējošs faktors, kas mazina diennakts temperatūras svārstības.

Zemes gabalus papriku audzēšanai izraugās tā, lai varētu izmantot klimata sniegtās priekšrocības. Zemes gabalu izraudzīšanās notiek vairākus mēnešus pirms stādīšanas, un to dara, ievērojot īpašu procedūru. Augsnēm šajos zemes gabalos jābūt pietiekami auglīgām un bagātām ar organiskajām vielām, lai apmierinātu augu vajadzības pēc barības vielām, lai tie būtu labi apgādāti ar ūdeni, lai augsne būtu labi drenēta, lai nogāžu vērsums būtu labvēlīgs tiešās saules gaismas piekļuvei un lai nepieļautu augšņu eroziju. Augšņu mehāniskais sastāvs šajos zemes gabalos ir līdzsvarots – tās ir jauktas māla, smilšmāla un smilšu augsnes, un katru gadu tajās iestrādā labi sadalījušos kūtsmēslus.

Visbeidzot, Pireneju kalnu masīva klātiene izraisa fēnu – dienvidvēju, kurš pūš starp ziemeļu un dienvidu nogāzēm un kuru šeit sauc par “haïze hegoa”. Šajā reģionā šim siltajam vējam ir tāda īpatnība, ka tas saglabā vienādu stiprumu gan naktī, gan dienā; tas bieži pūš rudenī un ziemā un tāpēc ļoti labvēlīgi ietekmē paprikas augļu nogatavošanos un žūšanu.

Meteoroloģiskie novērojumi liecina, ka nelielais Espeletes reģiona izceļas ar savdabīgām klimata īpatnībām, ko rada tā ģeogrāfiskā stāvokļa un ģeomorfoloģisko veidojumu nosacīti faktori.

5.2.   Produkta specifika:

“Piment d'Espelette” raksturīga stipra smarža, kurā dominē augļainuma un/vai apcepuma aromāti, ko reizumis papildina svaigi pļauta siena aromāta nianse apvienojumā ar stipru, taču ne svelošu sīvumu, kas kairina garšas orgānus. Nogatavojusies “Piment d'Espelette” paprika ir sarkanā krāsā, un to sagatavo trijos veidos: svaigas veselas paprikas, pulverveidā sagatavota paprika un auklā iesietas paprikas.

Papriku Espeletes apgabalā introducēja kopš XVI gadsimta; tā caur Spāniju nonākusi Labourd provincē tāpat kā kukurūza ievesta pa Nive ieleju. XVII gadsimtā parādās norādes par Capsicum ģints pipariem, ko izmanto kā garšvielas. Šo piparu priekšrocība bija tāda, ka, konservējot gaļu un pievienojot tai garšvielas, ar tiem veiksmīgi aizstāja melnos piparus, ko līdz tam importēja par augstu cenu.

Šiem pipariem tika piedēvētas arī terapeitiskas īpašības, kas bija par iemeslu to ienākšanai mājas aptieciņās. 1745. gadā katoļu priesteris Manuel de Larramendi savā basku valodas vārdnīcā apraksta “Piment d'Espelette” izmantošanu kā garšvielu.

Šo papriku kultūra attīstījusies sieviešu koptos sakņu dārzos, un paprikas izmantotas galvenokārt pašu vajadzībām un tikai pēc tam iztirgotas gaļas sālījumu ražotājiem vai viesnīcniekiem, kuri pēc karaļa Luija XV izdotās tirgošanās atļaujas Espeletē apmetās samērā lielā skaitā.

Kaut arī visā XIX un XX gadsimta gaitā laukos norisinājās dziļas pārmaiņas, “Piment d'Espelette” kultūras audzēšana turpinājās: tā bija tieši saistīta ar vietējo ēdienu karti un šā apgabala nostiprinājušos identitāti.

No “Piment d'Espelette” gūtā peļņa vēl pavisam nesen veidoja sievietes–audzētājas personiskos ienākumus un papildināja mazapjoma jauktas zemkopības un lopkopības saimniecību pieticīgos ienākumus.

Tāpēc paprikas audzēšanas attīstība ir saistīta ar tradicionālo jauktas zemkopības un lopkopības saimniecību saglabāšanu.

Papriku žāvēšana rudenī pie māju fasādēm ir zīmīgs un raksturīgs šā reģiona kultūras elements.

“Piment d'Espelette” šodien ir vienīgie tradicionālie Francijā ražotie saldie pipari (paprika), ko izmanto kā garšvielu. Paprika pieder pie Capsicum annuum L. sugas, kuras tropiskā izcelsme nedara to par tādu kultūru, kas būtu audzējama un pārstrādājama garšvielā tādos platuma grādos, kādos atrodas Francijas teritorija; tas izdarāms vienīgi ļoti īpašos apstākļos, izmantojot šķirni, kas tiem pielāgojusies.

Ir lietderīgi atgādināt, ka kopš 1930. gada botāniķi pazīst Capsicum annuum kā sugu, kuras jutīgums izpaužas dažādi atkarā no augsnes un klimata.

Tā kā paprikas senčiem ir tropiska izcelsme, augs ir saglabājis augstu prasīgumu pret klimatiskajiem apstākļiem. Auga apgādei ar ūdeni jābūt sevišķi bagātīgai un regulārai, paprika nav izturīga ne pret ūdens trūkumu, ne tā pārpalikumu. Jebkāda lieka ūdens sakrāšanās paprikas sakņu apvidū galīgi apturētu šā auga attīstību. Līdzīga ietekme ir arī temperatūrai – auga attīstība sākas tikai tad, ja augsnes temperatūra ir augstāka par 12 °C, un tas strauji un spēcīgi aug, ja vidējā temperatūra sasniedz 20 °C un ja diennakts temperatūras starpība ir neliela.

5.3.   Saikne starp ģeogrāfisko apgabalu un produkta kvalitāti vai īpašībām (ACVN) vai produkta īpašo kvalitāti, reputāciju vai citām īpašībām (AĢIN):

Mazā Espeletes reģiona klimats ir unikāls: šādā augstumā virs jūras līmeņa tikai tur sastopams tāds temperatūras un mitruma apstākļu apvienojums, kādu prasa šī paprika un tās pārstrāde garšvielā. Raksturīgie temperatūras, nokrišņu un siltumregulācijas faktori ļauj apmierināt auga prasības.

Vietējā šķirne izaudzēta potcelmu selekcijas ceļā, kuru gadsimtiem ilgi veikuši ražotāji, kas iesākumā bija vienīgi sievietes. Visas šīs īpašības ir pilnībā piemērotas vides apstākļiem un ļauj pārstrādāt papriku garšvielā ar nostiprinājušos tipiskumu: tā ir aromātiska un pikanta, bet ne sveloša.

Šī vietējā šķirne ir tiešs vietējo ražotāju novērojumu un zinātības rezultāts: tajā izpaužas ciešās attiecības, kādas ražotāji uzturēja ar vidi, un šķirne ir sevišķi labi piemērota apgabala klimatiskajiem apstākļiem.

Katrs posms no sēklas selekcijas līdz garšvielas uzglabāšanai, nodrošinot visu tai raksturīgo organoleptisko īpašību saglabāšanos, tiek veikts saskaņā ar vietējo un ražošanas apstākļiem pielāgoto zinātību, kas iegūstama, izejot nopietnu apmācību. “Piment d'Espelette” audzēšana un apstrāde prasa lielas novērošanas spējas, un bieži jāizmanto roku darbs. Ļaudis gadsimtu gaitā pratuši saglabāt šķirnes īpašības un tradicionālo agrotehniku, žāvēšanas un apstrādes paņēmienus, tādējādi saglabājot produkta neatkārtojamību.

Vietējā ēdienu kartē un kultūrā “Piment d'Espelette” ieņem būtisku vietu: Francijā tā ir basku zemes garšviela. Piemēram var minēt to, ka daudzos vietējos teicienos izmantots vārds “piment” (pipars) un piparu svētki Espeletē ir noteikti svinams pasākums visam mazajam reģionam, jo šajā dienā aptuveni 20 000 cilvēku sanāk ciematā, gan lai apgādātos ar paprikas krājumiem, gan arī lai nosvinētu “Piment d'Espelette” svētkus.

Ja “Piment d'Espelette” reiz ir ļāvis tās audzētājām sievietēm nodrošināt finansiālu neatkarību, tad pašlaik aptuveni sešdesmit lauku saimniecību no tā gūst nozīmīgu daļu savu ienākumu, un “Piment d'Espelette” ražošana ļauj saglabāt audzējamās platības un nelielas ģimenes saimniecības.

Attiecīgajā apgabalā daudz gaļas pārstrādes un sālījumu uzņēmumu vai gatavo ēdienu ražotāju, kā arī restorāni savā darbībā tieši saistīti ar “Piment d'Espelette”.

Savukārt valsts mērogā Francijas slaveno restorānu pavāri paliek uzticīgi produktam “Piment d'Espelette”, kas bieži vien ir viens no viņu ēdienu recepšu noslēpumiem.

Atsauce uz specifikācijas publikāciju:

(Regulas (EK) Nr. 510/2006 5. panta 7. punkts (4))

https://www.inao.gouv.fr/fichier/CDCPimentDEspelette.pdf

---

(1)  OV L 343, 14.12.2012., 1. lpp.

(2)  OV L 93, 31.3.2006., 12. lpp. Aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Regulu (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām.

(3)  Skat. 2. atsauci.

(4)  Aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Regulu (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām.

---

27.2.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/17

---

Sūdzība CHAP(2012) 1860 – paziņojums par saņemšanu un informācija par plānoto sūdzības izbeigšanu

2013/C 57/08

Eiropas Komisija ir saņēmusi un reģistrējusi ar atsauces numuru CHAP(2012) 1860 lielu skaitu sūdzību, kas vērstas pret jauno tiesisko regulējumu Polijā par valsts īpašumā esošu lauksaimnieciskā īpašuma pārvaldību, ierobežojot apjomu, kādā iznomā lauksaimniecības zemi lauksaimniekiem, kā arī uzliekot par pienākumu nomniekiem atpirkt saimniecības noteiktā laikposmā.

Ņemot vērā ievērojamo skaitu sūdzību, ko tās dienesti ir saņēmuši šajā saistībā, Komisija, rūpējoties par to, lai nodrošinātu ātru atbildi un sniegtu informāciju ieinteresētajām personām, vienlaikus taupot administratīvos līdzekļus, šo apstiprinājumu par saņemšanu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kā arī šādā tīmekļa vietnē: http://ec.europa.eu/eu_law/complaints/receipt/index_en.htm

Pēc sūdzību pārbaudes Komisijas dienesti ir secinājuši, ka šajā posmā nav iespējams identificēt ES tiesību pārkāpumu saistībā ar šo gadījumu.

Sūdzībās norādīts, ka Polijas tiesību akti ir pretrunā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15., 17. un 20. pantu, kā arī Regulas (EK) Nr. 73/2009 2. panta a) un b) punktu.

Attiecībā uz apgalvojumu, ka pārkāpts Regulas (EK) Nr. 73/2009 2. panta a) un b) punkts, kurā iekļautas termina “lauksaimnieks” un “saimniecība” definīcijas, nevar secināt, ka sūdzībā minētie pasākumi ir pretrunā ar šo pantu, jo šīs definīcijas nenosaka lauksaimniecības zemes vai saimniecības lielumu, lai saņemtu tiešos maksājumus. Šī regula nereglamentē līgumiskās attiecības starp nomniekiem un zemes īpašniekiem par viņu saimniecību lielumu.

Vienīgā prasība attiecībā uz lauksaimniecības zemes un saimniecību lielumu, lai saņemtu tiešos maksājumus, ir iekļauta Regulas 124. panta 2. punkta trešajā apakšpunktā, kurā noteikts:

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1121/2009 88. pantu un VII pielikumu Polija ir noteikusi 1 ha kā minimālo atbilstīgās platības lielumu vienai saimniecībai, par kuru var pieprasīt maksājumus. Tādējādi Polijas lauksaimnieki, kuru minimālais saimniecību lielums ir 1 ha, var saņemt maksājumus vienotā platībmaksājuma shēmas ietvaros un valstu pasākumi, kas piemērojami lauksaimniekiem ar saimniecību platību virs 300 ha, kā norādīts sūdzībā, nav pretrunā ar Regulas (EK) Nr. 73/2009 un Regulas (EK) Nr. 1121/2009 noteikumiem.

Šī interpretācija neskar nevienu lēmumu, ko var pieņemt Eiropas Savienības Tiesa, kura vienīgā ir kompetenta pasludināt juridiski saistošus nolēmumus par ES iestāžu pieņemto tiesību aktu spēkā esību un interpretāciju.

Attiecībā uz iespējamo Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. panta pārkāpumu var atzīmēt, ka Harta nav piemērojama ikvienai pamattiesību pārkāpumu iespējamai situācijai. Saskaņā ar tās 51. panta 1. punktu Harta ir piemērojama dalībvalstīs tikai tad, ja tās īsteno Eiropas Savienības tiesību aktus. Pamatojoties uz sniegto informāciju un šo analīzi, nevar secināt, ka sūdzību iesniedzēju minētais gadījums ir saistīts ar Eiropas Savienības tiesību aktu īstenošanu.

Turklāt var atzīmēt, ka Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punktā noteikts, ka “Hartas noteikumi nekādā ziņā nepaplašina Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos” un Līguma par Eiropas Savienības darbību 345. pants paredz, ka šis Līgums nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu. Pēdējais noteikums pilnvaro dalībvalstis to teritorijā veidot īpašumtiesību sistēmas, ieskaitot noteikt nomnieku tiesību ierobežojumus nomāt vai pirkt lauksaimniecības zemi, un Eiropas Komisija nav pilnvarota darboties šajā jomā.

Ievērojot visu minēto, Komisijas dienesti ieteiks Komisijai šo lietu izbeigt.

Ja sūdzības iesniedzēji uzskata, ka viņiem ir jauna informācija, kas var likt Komisijai pārskatīt savu ieteikumu slēgt šo lietu, tad tā jāpaziņo Komisijai mēneša laikā pēc šā paziņojuma publicēšanas. Ja jauna informācija netiks sniegta, Komisija lietu var izbeigt.

---

27.2.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/19

---

Pieteikuma publikācija saskaņā ar 50. panta 2. punkta a) apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām

2013/C 57/09

Šī publikācija dod tiesības izteikt iebildumus pret pieteikumu atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1151/2012 51. pantam.

VIENOTS DOKUMENTS

PADOMES REGULA (EK) Nr. 510/2006

par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību  (1)

“PRÉS-SALÉS DU MONT-SAINT-MICHEL”

EK Nr.: FR-PDO-0005-0813-25.06.2010

AĢIN ( ) ACVN ( X )

1.   Nosaukums:

“Prés-salés du Mont-Saint-Michel”

2.   Dalībvalsts vai trešā valsts:

Francija

3.   Lauksaimniecības produkta vai pārtikas produkta apraksts:

3.1.   Produkta veids:

1.1. grupa.

Svaiga gaļa (un subprodukti)

3.2.   Produkta apraksts, uz kuru attiecas nosaukums (1):

Gaļa, ko apzīmē ar cilmes vietas nosaukumu “Prés-salés du Mont-Saint-Michel”, ir iegūta no jēriem, kuri nav vecāki par 12 mēnešiem un kuru raksturīgās īpašības veidojušās piejūras ganību ietekmē. Šie jēri cēlušies no šādu šķirņu teķiem: Suffolk, Roussin, Rouge de l’Ouest, Vendéen, Cotentin, Avranchin, Charollais vai no teķiem, kas dzimuši no aitām, kuras cēlušās no saimniecībām, kas ir apstiprinātas piejūras solončaku ganību saimniecības ar attiecīgu dokumentu. Vaislas mātītes dzimušas no aitām, kas cēlušās no piejūras solončaku ganību saimniecībām un audzētas ģeogrāfiskajā apgabalā.

Liemeņiem ir jābūt ar šādām īpašībām:

—	minimālais svars 14 kg,

—	liemeņa profils mazizliekts: “profils no taisna līdz ieliektam” un “muskuļi vidēji līdz labi attīstīti” (U, R vai O muskuļaudu klase pēc EUROP skalas),

—	taukaudu stāvoklis – “taukains vaskojums vai klāts ar vieglu tauku slāni” (atbilst 2. vai 3. taukaudu klasei pēc EUROP skalas),

—	ārējie un iekšējie tauki stingri un baltā līdz baltā krēmkrāsā, vienmērīgā klājumā.

Gaļu piedāvā atdzesētu. Aizliegts izmantot sasaldētu un atlaidinātu gaļu.

3.3.   Izejvielas (tikai pārstrādātiem produktiem):

—

3.4.   Dzīvnieku barība (tikai dzīvnieku izcelsmes produktiem):

Jēri un aitas barību uzņem galvenokārt piejūras solončaku ganībās. Jēru audzēšana noris secīgos posmos: pēcdzemdību posms, piejūras solončaku ganību posms un, ja vajadzīgs, noslēguma posms.

—	Pēcdzemdību posma laikā, kas pēc dzimšanas ilgst vismaz 45 dienas, taču ne ilgāk par 105 dienām, jēru pamatbarība ir mātes piens, bet papildbarībā var izēdināt piena pulveri, lopbarības līdzekļus vai barības koncentrātus.

—

Piejūras solončaku ganību posmā, kas ilgst vismaz 70 dienas, jēri piejūras solončakos uzturas identificētās atsevišķās ganību platībās, bet applūduma gadījumā – patvēruma laukumos. Jēri barojas galvenokārt (līdztekus ganībām pieļaujams izēdināt ne vairāk par 400 g barības koncentrātu dienā) vai vienīgi ar ganību zāli.

—	Noslēguma posmā (ja tas vajadzīgs jēriem, kas piejūras solončaku ganību posmā barojušies vienīgi ar ganību zāli) jēri vairs neganās piejūras solončaku ganībās, un ne ilgāk par 30 vai 40 dienām atkarā no gadalaika tiem izēdina lopbarības līdzekļus un barības koncentrātus.

Jebkurā gadījumā piejūras ganību posma ilgums, ieskaitot patvēruma laukumiņos pavadītās ganību dienas, kad piejūras solončakus appludina paisuma ūdeņi, ir vismaz puse no dzīvnieka dzīves ilguma.

Dažādajos dzīvnieku audzēšanas posmos patērētās lopbarības izcelsme ir ģeogrāfiskajā apgabalā, un šo lopbarību veido svaiga zāle, kuru nogana vai uzglabā siena vai skābsiena veidā un kurā sausnas saturs ir vismaz 50 %, saknes un bumbuļi, kā arī dārzeņi.

No 2013. gada 1. jūlija kukurūzas skābbarības izēdināšana ir aizliegta.

Aitām un jēriem izēdināmos barības koncentrātus atkarībā no dažādajiem dzīvnieku audzēšanas posmiem veido šādas sastāvdaļas:

—	labības graudi, labības produkti un blakusprodukti – mieži, kukurūza, kvieši, tritikāle, auzas,

—	eļļasaugu sēklas, eļļasaugu produkti un blakusprodukti – sojas, saulespuķu, rapša un linsēklu rauši, sojas sēklas, sojas pākstis;

—	proteīnaugi – zirņi, lupīna, lauka pupas;

—	bumbuļaugi un sakņaugi, to produkti un blakusprodukti – biešu mīkstumi;

—	lopbarība – lucerna, salmi;

—	melase – cukurniedru melase;

—

piedevas;

—	minerālvielas, vitamīni.

Lopbarībai 100 % apmērā jābūt iegūtai ģeogrāfiskajā apgabalā, bet barības koncentrāti tajā iegūstami 50 % apmērā.

Saimniecībā esošo aitu ganāmpulkam atļauts izēdināt vienīgi tādus augus, blakusproduktus un barības līdzekļus, kas nav iegūti no ģenētiski modificētiem produktiem. Solončaku pļavu lopkopības saimniecībās izmantoto barības līdzekļu sastāvā nedrīkst ietilpt nekādi dzīvnieku izcelsmes produkti, izņemot piena produktus.

3.5.   Īpaši ražošanas posmi, kas jāveic noteiktajā ģeogrāfiskajā apgabalā:

Atnešanās, audzēšana un nokaušana

3.6.   Īpaši noteikumi griešanai, rīvēšanai, iepakošanai u. c.:

—

3.7.   Īpaši noteikumi marķēšanai:

Ar cilmes vietas nosaukumu “Prés-salés du Mont-Saint-Michel” apzīmēto gaļu pēc liemeņa pirmās atdzesēšanas identificē un marķē uz tā ar neizdzēšamas tintes marķējumu, kurā ir norāde “Prés-salés MSM”, apzīmējot galvenās daļas: plecus, sānus un kājas.

Realizācijas posmos līdz pat galīgajam izplatītājam liemeņiem un no tā iegūtajiem izcirtņiem jābūt ar marķējumu, uz kura norādīta vismaz šāda informācija:

—	aizsargātais nosaukums,

—	norāde “appellation d’origine protégée” (aizsargāts cilmes vietas nosaukums),

—	Eiropas Savienības ACVN simbols,

—	lopkopja vārds un uzvārds,

—	lopkopības saimniecības numurs,

—	jēra valsts identifikācijas numurs,

—	kaušanas datums,

—	kaušanas vieta un lopkautuves numurs,

—	norāde “le temps de maturation sur os entre les dates d'abattage des agneaux et de la vente au détail au consommateur final est de 4 jours pleins au minimum” (neatkaulotas gaļas nogatavināšanās laiks no jēru kaušanas dienas līdz mazumtirdzniecībai galīgajam patērētājam ir vismaz 4 pilnas dienas).

4.   Precīza ģeogrāfiskā apgabala definīcija:

Ģeogrāfisko apgabalu, kurā jēri dzimst, tiek audzēti un nokauti, veido šādi Manche un Ille et Vilaine departamenta 42 kantoni, no kuriem 6 – daļēji, un tie ir šādi.

Manche departamentā:   visu pašvaldību teritorija Avranches, Barneville-Carteret, Beaumont-Hague, Bréhal, Bricquebec, Cherbourg-Octeville, Cherbourg-Octeville-Sud-Ouest, Coutances, Ducey, Equeurdreville-Hainneville, Granville, la Haye-Pesnel, Isigny-le-Buat, Jullouville, Lessay, Montmartin-sur-Mer, Les Pieux, Pontorson, Saint-Hilaire-du-Harcouët, Saint-James, Saint-Malo-de-la-Lande, Saint-Ovin, Saint-Sauveur-le-Vicomte, Sartilly, Tourlaville, Valognes un Vesly kantonā;   Haye-du-Puits kantona pašvaldību teritorija, izņemot šādas pašvaldības: Appeville, Coigny, Cretteville, Houtteville, Prétot-Sainte-Suzanne un Vindefontaine;   Saint-Sauveur-Lendelin kantonā: Muneville-le-Bingard un La Ronde-Haye pašvaldības teritorija.

Ille et Vilaine departamentā:   visu pašvaldību teritorija Antrain, Dol-de-Bretagne, Fougères-Nord, Fougères-Sud, Louvigné-du-Désert, Pleine-Fougère, Saint-Aubin-du-Cormier un Saint-Brice-en-Coglès kantonā;   Cancale kantonā: La Fresnaie, Hirel un Saint-Benoit-des-Ondes pašvaldības teritorija;   Saint-Aubin d’Aubigné kantonā: Andouillé-Neuville, Gahard, Romazy, Saint-Aubin-d’Aubigné, Sens-de-Bretagne un Vieux-Vy-sur-Couesnon pašvaldības teritorija;   Vitré-est un Vitré-ouest kantonā: Balazé, Châtillon-en-Vendelais, Montautour, Princé, Saint-M'Hervé un Vitré pašvaldības teritorija.

5.   Saikne ar ģeogrāfisko apgabalu:

5.1.   Ģeogrāfiskā apgabala specifika:

Saikni stiprinoši dabas faktori

Ģeogrāfiskais apgabals atrodas Normandijas-Bretaņas jūras līča apkaimē un plešas Manche un Ille et Vilaine departamenta piekrastes daļā. Šis piekrastes apgabals ievērojams ar savdabīgu jūras krastu, kam ir liela nozīme, un stipru jūras un okeāna klimatisko ietekmi. Šā ģeogrāfiskā apgabala vidienē atrodas pļavas, ko regulāri appludina jūras ūdens un ko sauc par piejūras solončakiem vai zālājiem, kurā dzīvnieki gūst sev pamatbarību. Šie solončaki veido plūdmaiņu zonu augšējo daļu. Tie izveidojušies vietvietām Senmišela kalna (Mont-Saint-Michel) līcī un estuāros uz rietumiem no Cotentin, kur slāņojas smalkas sanesas un nesniedzas viļņi un stipras straumes. Piejūras solončaku augsne pamatā veidota no jūras dūņām, ko sauc par tangue (smilšainas dūņas), un ļoti smalkām, ar kaļķi bagātām smiltīm. Šīs zemes platības klātas ar ļoti biezu, sīki sazarojušos erātisko kanālu un kanāliņu tīklu, kas dala zālāju daudzās izmantojamās vienībās un rada aitu ganāmpulkam pārvaramus pārvietošanās šķēršļus.

Tur sastopama sāļajām augsnēm un applūdumiem pielāgojusies augu valsts, ko veido tā sauktās halofītiskās sugas. Vairākas no tām, piemēram, Puccinellia maritima, Triglochin maritima vai Halimione portulacoides, it īpaši, ja šo sugu augi ir pārcietuši salnu, aitas ir ļoti iecienījušas, un tās tādējādi veido galveno barības daļu jēriem, no kuriem iegūst produktu “Prés-salés du Mont-Saint-Michel”.

Saikni stiprinoši cilvēkfaktori

Par jēru audzēšanu Senmišela kalna līcī rakstiskas liecības ir jau kopš X gadsimta, kad šā kalna klosteros apmetušies mūki izmantoja tiem piešķirtās aitu turēšanas tiesības – “brebiage”. Dati par aitkopības produkcijas ražošanu tajā laikmetā minēti arī Cotentin mazo ostu apgabalā atrodošās Lessay abatijas dibināšanas hartā, jo abatija dāvājumā bija saņēmusi divas aitu kūtis; pēcāk, 1181. gadā, šīs abatijas maksājamo desmito tiesu cita starpā veidoja divas trešdaļas aitu vilnas (Anrī II Plantageneta harta).

Līdz XX gadsimta pirmajai pusei aitu ganāmpulkos dzīvnieki turēti grupās, sasaistīti kopā pa 2–4 īpatņiem, izņemot Senmišela kalna polderus, kur samērā lieli ganāmpulki laisti ganībās piejūras solončakos ganu uzraudzībā. Sākot ar XX gadsimta otro pusi, veidojas lopkopības saimniecības ar lielāku specializāciju, kuru rīcībā ir aitu kūtis.

Lai pielāgotos vides radītajiem fiziskajiem ierobežojumiem, lopkopji vienmēr veikuši selekcijas darbu, izraugoties vaislinieces īpašā veidā – tā lai tās būtu mātītes, kurām ir labākās māšu–zīdītāju īpašības, ņemot vērā dzīvnieku spēju pārvietoties applūstošās zemes platībās un jēru spēju augot pielāgoties piejūras solončaku augu veģetācijas periodam. Šādos apstākļos mātītes, kas ņemtas no pašu ganāmpulka, bet tēviņi, kas iepirkti no ārpuses, pieder pie šķirnēm, kuras labi pielāgojušās piejūras solončaku dzīves apstākļiem un kuru īpatņi muskuļaudu masas ziņā ir salīdzinoši lēnaudzīgāki.

Piejūras sāļo pļavu jēru audzēšana attīstījusies, pateicoties arī kūtu ierīkošanai un to pļavu apsaimniekošanai, kuras atrodas zemes īpašumos piejūras solončaku tuvumā. To pastāvēšana ir nepieciešama, lai dzīvniekiem būtu kur patverties gan atnešanās laikā, gan arī tad, kad paisumu laikā piejūras pļavas applūst ar jūras ūdeņiem.

Lai pārvarētu īpatņu augšanas lielo nevienmērīgumu ganāmpulkā un klimatisko apstākļu nestabilitāti, lopkopji izstrādājuši attiecīgajai vietai pielāgotu papildbarības izēdināšanas stratēģiju. Ja dzīvnieku patvērumu vietas ir krasta tuvumā, papildbarību var izēdināt vakarā pēc ganībām. Ja patvērumu vietas atrodas attālāk, lopkopji var īstenot tikai pirmskaušanas nobarošanu. Tai izmantojamie barības līdzekļi lielākoties ir ražoti uz vietas apgabalā, kaut arī daļa, it īpaši ar slāpekli bagātā barība, var tikt ievesta no ārienes.

Šī īpašā lopkopības prakse un vietējo audzētāju, miesnieku un lopkautuvju sadarbība bija noteicoši faktori, kuru dēļ pastāvīgi izmantoja tuvējās lopkautuves, kas saglabājušas raksturīgos aitu kaušanas līdzekļus un zinātību. Saskaņā ar šo īpašo kaušanas prasmi laiks, kuru jēri pirms nokaušanas pavada lopkautuvē, ir neilgs un apstākļi – ērti, bet jēru nokaušana, liemeņu sadale un iekšu izņemšana tiek veikta sevišķi rūpīgi; tādējādi tiek pasargāti virsējie tauki un netiek pieļauta liemeņa notraipīšana. Regulēti tiek arī mitruma izdalīšanās un gaļas nogatavošanās apstākļi. Liemeņu atbilstību pārbauda tikai pēc tam, kad šīs darbības ir paveiktas, un vērtē jo īpaši tauku kvalitāti un liemeņu izskatu.

5.2.   Produkta specifika:

Liemeņiem raksturīgi balti un stingri tauki, to sadalījums liemenī ir vienmērīgs. Liemeņiem ir taukains vaskojums vai tie ir klāti ar vieglu tauku slāni, liemeņu profils ir mazizliekts, un kājas ir samērā taisnas. Gaļa izceļas ar sārtu krāsu, garām muskuļšķiedrām un marmorējumu (intramuskulārajiem taukiem). Cepot gaļa ir ļoti sulīga, un sulīgums saglabājas visu košļāšanas laiku; gaļas aromātiskā garša mutē ir stipra un paliekoša, nav tauksviedru piegaršas.

Šīs gaļas specifiskums ir atzīts jau sen, kā par to liecina konstatējums, ko sniedzis Pierre Thomas du Fosse – Ruānas (Rouen) zinātnieks un literāts, kas Pontorsonā (Pontorson) ieradies 1691. gada vasarā: „Jūras piekrastes zāle ir kā mazais mārsils, tā piešķir aitas gaļai tik izsmalcinātu garšu, ka tās dēļ varētu atteikties no irbes vai fazāna gaļas – tik stipri šī zāle uzlabo gaļas garšu.”

Šo seno izslavētību jo īpaši apstiprināja nesenāks notikums – Kānas (Caen) apelācijas tiesas 1986. gada 24. janvāra nolēmums, kurā precizēts, ka aitas, ko periodiski laiž ganībās, kuras periodiski klāj jūras ūdens, parasti sauc par sāļo pļavu aitām, un ka ir atzīts, ka šādi audzētu dzīvnieku gaļai piemīt īpaša kvalitāte.

5.3.   Saikne starp ģeogrāfisko apgabalu un produkta kvalitāti vai īpašībām (ACVN) vai produkta īpašo kvalitāti, reputāciju vai citām īpašībām (AĢIN):

Saikni starp gaļu “Prés-salés du Mont-Saint-Michel” un tās ražošanas vietu veido tas, ka aitu ganāmpulks patērē piejūras solončakos augošos augus un veic fizisku piepūli, lai tiktu pie šādas barības. Šai fiziskajai piepūlei ir nozīmīga vieta saiknē ar vietējo zemi gan Senmišela kalna līča solončakos, kas sniedz lielu plašumu, kur dzīvniekiem pārvietoties, gan arī Cotentin mazo ostu apkaimē, kaut arī tur zālāji nav tik plaši. Šādai nozīmei ir savs pamats: piejūras solončaku lopbarība ir samērā mazvērtīga, un aitu iecienīto sugu zāles retums liek tām pārvietoties lielos attālumus, lai nodrošinātu sev vajadzīgo barības devu. Tā rezultātā liemeņi ir mazizliekti un gaļai ir koša krāsa.

Šīs gaļai piemītošās īpašības pastiprina ierobežojumi, kas raksturīgi šīm irdenās zemes platībām, ko drumstalo dziļu erātisko kanālu tīkls un kas pakļautas skarbā klimata ietekmei. Šo skarbo apstākļu dēļ dzīvnieki, kad tie vēl ir pārāk jauni, solončakos bieži vien nevar nokļūt, taču paaugušies, tiem jāpaliek tajos pietiekami ilgi, lai pilnībā izmantotu šo īpašo barību, tādējādi veidojot gaļas sevišķo kvalitāti.

Šādos lopkopības apstākļos izaug dzīvnieki, no kuriem iegūtie liemeņi ir ne tikai mazizliekti, bet arī to tauki ir stingri un to ir nedaudz, kā arī gaļas garša ir īpaša, turklāt bez tauksviedru piegaršas.

Šīs īpašības neiet zudumā, jo dzīvniekus kauj audzēšanas vietu tuvienē. Šāds tuvums neprasa ilgu transportēšanas laiku, tāpēc dzīvnieki tiek pasargāti no stresa – potenciāla gaļas īpašību bojāšanas faktora, un tādējādi gaļa saglabā organoleptiskās īpašības, ko tā ieguvusi, dzīvniekam augot šādās lopkopības saimniecībās. Šī aitu audzēšana ir ļāvusi ģeogrāfiskajā apgabalā attīstīt un saglabāt lopkautuves ar specifisku zinātību – tajās gan ievēro izejvielas kvalitāti, gan arī prot saglabāt virsējo tauku slāni un nepārkāpt aizliegumu mazgāt jērus dušā, vienlaikus atvieglojot liemeņu atbilstības kontroli.

Tādējādi sāļajās pļavās audzēto jēru gaļas sulīgums un labā garša, ko atzinīgi vērtē gastronomi, dara to par ļoti izslavētu gaļu – par to jau vairāk kā gadsimtu liecina pārdošanas cenas, kas ir par 50–100 % augstākas nekā parastai jēra gaļai.

Atsauce uz specifikācijas publikāciju:

(Regulas (EK) Nr. 510/2006 5. panta 7. punkts (2))

https://www.inao.gouv.fr/fichier/CDCPresSalesMontSaintMichel.pdf

---

(1)  Aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Regulu (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām.

(2)  Skat. 1. atsauci.

---

27.2.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/24

---

Pieteikuma publikācija saskaņā ar 50. panta 2. punkta a) apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām

2013/C 57/10

Šī publikācija dod tiesības izteikt iebildumus pret pieteikumu atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1151/2012 (1) 51. pantam.

VIENOTS DOKUMENTS

PADOMES REGULA (EK) Nr. 510/2006

par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību  (2)

“LIETUVIŠKAS VARŠKĖS SŪRIS”

EK Nr.: LT-PGI-0005-0853-28.01.2011

AĢIN ( X ) ACVN ( )

1.   Nosaukums:

“Lietuviškas varškės sūris”

2.   Dalībvalsts vai trešā valsts:

Lietuva

3.   Lauksaimniecības produkta vai pārtikas produkta apraksts:

3.1.   Produkta veids:

1.3. grupa.

Siers

3.2.   Produkta apraksts, uz kuru attiecas nosaukums (1):

“Lietuviškas varškės sūris” ir nenogatavināts skābpiena siers, kam ir trīsstūrveida prizmas forma ar noapaļotiem stūriem un kura resnākajā galā ir siera maisa mezgla nospiedums. To var patērēt svaigu, kūpinātu, ceptu vai žāvētu. Sieru izgatavo pēc senas metodes, kurā piena sarecināšana notiek, izmantojot tikai pienskābo baktēriju ierauga kultūru, neizmantojot fermentus. Sieram raksturīgo formu iegūst, siera graudus ar rokām iepildot tradicionālajos trīsstūrveida siera maisos, ko aizsien ar mezglu platākajā galā, un presējot. Garšaugus un/vai sāli var pievienot un var nepievienot. Siera izmērs atkarīgs no tā paredzētā lietojuma un var svārstīties no dažiem simtiem gramu līdz 5 kg vai vairāk. Sieru gatavo bez piedevām, aromatizētājiem un krāsvielām.

Īpašības

Krāsa. Svaigo un žāvēto sieru krāsa ir balta līdz iedzeltena. Ceptais siers ir iedzeltens līdz brūngans, tā ārējā virsma var būt klāta ar garšvielām un/vai garšaugiem, un šķērsgriezums ir balts līdz iedzeltens. Kūpinātā siera ārējā virsma ir tumši dzeltena līdz brūna, bet šķērsgriezums ir balts līdz dzeltens.

Konsistence. Svaigais siers ir mīksts, viendabīgs un diezgan blīvs, var drupt griežot; ceptais siers ir viendabīgs, blīvs un nedaudz elastīgs, bet kūpinātais siers ir viendabīgs, blīvs un drupans. Žāvētais siers ir viendabīgs, ciets, grūti griežams un laužot drūp. Ja siers izgatavots ar garšvielām, tās var būt sadalītas nevienmērīgi.

Smarža un garša: izteikta pienskāba garša ar nedaudz samanāmu pievienoto garšvielu (ķimenes, sāls utt.) garšu un smaržu. Kūpinātajam sieram ir arī jūtama kūpinājuma smarža un garša.

Fizikālās un ķīmiskās īpašības:

—	atkarībā no sastāva “Lietuviškas varškės sūris” tauku saturs var būt 7–25 masas % vai zems tauku saturs (līdz 0,5 masas %),

—	sausnas saturs ir atkarīgs no siera tauku satura un tā turpmākas apstrādes. Tam jābūt vismaz 31 % svaigos, ceptos un kūpinātos sieros un vismaz 67 % žāvētos sieros,

—	aktīvais skābums PH ir vismaz 4,3 %.

3.3.   Izejvielas (tikai pārstrādātiem produktiem):

—	govs piens,

—	mezofilo pienskābo baktēriju ierauga kultūras,

—

sāls,

—	Lietuvā tradicionāli audzēti garšaugi (ķimenes, ķiploki, piparmētra utt.).

Izejvielas, ko izmanto “Lietuviškas varškės sūris” ražošanai, var būt arī no apgabaliem, kas atrodas ārpus noteiktā ģeogrāfiskā apgabala.

3.4.   Dzīvnieku barība (tikai dzīvnieku izcelsmes produktiem):

Attiecībā uz izcelsmi nav īpašu kvalitātes prasību vai ierobežojumu.

3.5.   Īpaši ražošanas posmi, kas jāveic noteiktajā ģeogrāfiskajā apgabalā:

“Lietuviškas varškės sūris” ražošanas posmi:

—	piena normalizācija, pasterizācija, dzesēšana un recināšana,

—	sūkalu atdalīšana,

—	siera graudu pašpresēšana,

—	siera formas veidošana un siera presēšana: siera graudu masu ar rokām iepilda mazos trīsstūrveida maisos, kas izgatavoti no plānas, austas drānas (siera drāna). Maisus aizsien ar mezglu platākajā galā. Tad tos presē, izmantojot presi vai spiedi, līdz tiek iegūta atbilstošā mitruma pakāpe,

—

siera apstrāde: izveidoto sieru atdzesē līdz 6–12 °C un izņem no siera maisa. Ja gatavo kūpinātu, ceptu vai žāvētu sieru, sieru attiecīgi kūpina, cep vai žāvē pēc atdzesēšanas. Ja gatavo ceptu sieru ar garšvielām, sieru pirms cepšanas ieziež ar garšvielu un sāls maisījumu un atstāj vismaz 12 stundas telpā ar temperatūru 10–20 °C.

3.6.   Īpaši noteikumi griešanai, rīvēšanai, iepakošanai u.c.:

“Lietuviškas varškės sūris” iepako ražošanas vietā, jo tas ir drupans, it īpaši svaigais siers, un grūti sagriežams, tāpēc transportēšana uz citu vietu, lai to iepakotu, varētu bojāt tā izskatu un kvalitāti. Turklāt tā glabāšanas laiks ir īss un pastāv risks saindēties ar baktērijām.

3.7.   Īpaši noteikumi marķēšanai:

Ražotāji, kuri izgatavo “Lietuviškas varškės sūris” saskaņā ar publicētajām šā produkta specifikācijām, marķēšanā, reklamēšanā un tirgošanā drīkst izmantot nosaukumu “Lietuviškas varškės sūris”.

Uz etiķetes jānorāda:

—	konkrētā ražotāja nosaukums,

—	tauku saturs siera masas procentos vai norāde “liesais” (zems tauku saturs),

—	vārdi “aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde” un/vai ES simbols.

4.   Precīza ģeogrāfiskā apgabala definīcija:

Ģeogrāfiskais apgabals, uz ko attiecas pieteikums, ietver visu Lietuvas Republiku. Visā norādītajā apgabalā “Lietuviškas varškės sūris” gatavoja un vēl joprojām gatavo tradicionālā veidā, savukārt apkārtējos reģionos šādu sieru izgatavo tikai atlikušajos Lietuvas “anklāvos” Baltkrievijā. Šā īpašā produkta, kas kopš seniem laikiem ir ražots tikai Lietuvā un ir zināms visā valstī, rašanās ir piedēvējama Lietuvas ģeogrāfiskajai atrašanās vietai un iedzīvotāju dzīvesveidam.

5.   Saikne ar ģeogrāfisko apgabalu:

5.1.   Ģeogrāfiskā apgabala specifika:

Lietuva ir maza valsts, kuras platība ir tikai 65 300 km2, proti, līdzīga dažu dalībvalstu reģionu izmēriem. Sieru sauc par “Lietuviškas varškės sūris”, jo tam ir senas lietošanas tradīcijas visā Lietuvā.

Lietuvā dominēja naturālās saimniecības (industrializācija notika vēlu), kas nozīmēja, ka lauku iedzīvotāju uztura pamatā bija un joprojām ir graudaugi un piena produkti.

Skābpiena sieru Lietuvā gatavoja jau viduslaikos, un rakstītos avotos tas ir minēts muižu inventāros jau 16. gadsimtā. Pēc ēdiena gatavošanas maizes krāsnī – kad krāsns bija nedaudz atdzisusi – tajā ielika podu ar skābu pienu un atstāja, līdz uz tā virsmas uzpeldēja porains dzeltens olbaltums. Pēc tam podu izņēma no krāsns un tā saturu ielika trīsstūrveida maisā (siera maiss), kuru pakāra, lai notecinātu sūkalas. Tad notecināto siera graudu masu presēja īpašās presēs vai novietoja uz cietas virsmas (piemēram, uz galda, sola vai citas horizontālas virsmas), uzlika tam virsū dēli un piespieda ar akmeni. Rudenī un pavasarī, kad laiks bija mitrs, skābpiena siera virsma bieži vien pārklājās ar gļotām vai pelējumu, tādēļ uzglabāšanas nolūkā sieru viegli apcepa mēreni siltā krāsnī vai arī kūpināja. Skābpiena sieru, kas paredzēts ilgākai uzglabāšanai, kaltēja.

5.2.   Produkta specifika:

Pateicoties tā īpašībām un vienlaikus vienkāršajam ražošanas procesam, kurā nav nepieciešams ne siera ferments, ne nogatavināšana, bet tikai piena recināšana un siera graudu presēšana, un tam, ka iegūto sieru var sālīt un pēc tam žāvēt, kūpināt vai cept, “Lietuviškas varškės sūris” ļāva viensētās dzīvojošajiem iedzīvotājiem izveidot krājumus ziemai, kad govis parasti bija ciet.

“Lietuviškas varškės sūris” vienreizīguma pamatā ir tā tradicionālā, ļoti darbietilpīgā ražošanas metode, kura gandrīz nav mainījusies līdz šai dienai. Pamatizejvielas, ko izmanto tā ražošanā, ir pasterizēts govs piens un mezofilo pienskābo baktēriju ierauga kultūras, kas tam piešķir pienskābu garšu. Siera graudu masu ar rokām iepilda tradicionālajos plānajos, austajos trīsstūrveida maisos, kuru platāko galu aizsien ar mezglu, tādējādi izveidojot siera specifisko formu, proti, trīsstūrveida prizmas formu ar noapaļotiem stūriem, savukārt uz siera virsmas paliek drānas nospiedums ar krokām tajās vietās, kur drāna bija sasieta mezglā. Siera maisa forma ir trīsstūrveida arī tāpēc, ka svaigs “Lietuviškas varškės sūris” ir drupans un to ir vieglāk izņemt veselu no trīsstūrveida siera maisa nekā no jebkuras citas formas maisa. “Lietuviškas varškės sūris” ir Lietuvas kulinārijas un nacionālā mantojuma un tēla neatņemama sastāvdaļa.

5.3.   Saikne starp ģeogrāfisko apgabalu un produkta kvalitāti vai īpašībām (ACVN) vai produkta īpašo kvalitāti, reputāciju vai citām īpašībām (AĢIN):

Saiknes starp “Lietuviškas varškės sūris” un ģeogrāfisko apgabalu pamatā ir siera reputācija, par kuru var spriest pēc literārajiem avotiem, pavārgrāmatām un tā popularitātes ikdienā, svētku reizēs un Lietuvas reprezentācijas pasākumos.

Lietuvā strādājošais protestantu priesteris Teodors Lepners 1690. gadā, rakstot par Lietuvas pārtiku un dzērieniem savā grāmatā Der Preusche Littauer (Prūsijas lietuvietis), iekļāva šādu “Lietuviškas varškės sūris” aprakstu: “Sieru viņi gatavo šādi: ieliek labi sasālītu siera graudu masu drānā, ietin to, lai notecinātu sūkalas, un pakar klētī, lai sacietē. Pēc tam sieru ēd sagrieztu gabalos un piedāvā viesiem. Viņiem tas garšo tā, it kā tas būtu labākais Holandes siers.” Aptuveni 300 gadus vēlāk Viļus Purona grāmatā Nuo mamutų iki cepelinų (No mamutiem līdz kartupeļu klimpām) (1999. g.) iekļauts šāds apraksts: ““Lietuviškas varškės sūris” ražoja un patērēja visā Lietuvā (ne tikai vienā etnogrāfiskajā apgabalā), bet mūsu kaimiņi rija siekalas un lūdza mums siera recepti. Mūsu “Lietuviškas varškės sūris” – ar ķimenēm, svaigs vai kaltēts – mūsdienu veikalu skatlogos gandrīz nav mainījies kopš tā laika.”

“Lietuviškas varškės sūris” receptes bija publicētas pirmajā recepšu grāmatā lietuviešu valodā Lietuvos gaspadinė arba pamokinimai kaip prigulinčiai suvartoti dievo dovanas (Lietuvas mājsaimniece jeb pamācības par to, kā vislabāk izmantot Dieva dāvanas), kas iznāca Tilzītē 1893. gadā, un Šeimininkėms vadovėlis (Mājsaimnieces rokasgrāmata), kas publicēta Sejni 1911. gadā. “Lietuviškas varškės sūris” ir aprakstīts arī piena nozares speciālistiem paredzētajā literatūrā, piemēram, Svarbesniais pieno produktų gamybos klausimais nurodymų ir instrukcijų rinkinys (Norāžu un instrukciju kopums par svarīgākajiem jautājumiem piena produktu ražošanā), ko 1947. gadā publicēja Pienocentras (Piena pārstrādes kooperatīvu centrālā savienība), un grāmatā Pieno produktų pardavimas ir vartojimas (Piena produktu pārdošana un patēriņš), kas publicēta Viļņā 1958. gadā. Šo siera veidu, kas pazīstams kā “Lietuvas siers”, rūpnieciski sāka ražot 19. gadsimta beigās. Piena pārstrādes uzņēmumos siera ražošanas process ir mehanizēts, tomēr siera graudu masu siera maisos vēl joprojām pilda ar rokām un maisus aizsien ar rokām tieši tā, kā tas ticis darīts daudzus gadsimtus. Gatavojot sieru mājās, vēl šodien izmanto preses, kas izgatavotas pēc senā parauga.

Lietuvā “Lietuviškas varškės sūris” joprojām ir neatņemama rituāla sastāvdaļa dažādos saviesīgos pasākumos, kristībās, kāzās un citās ģimenes svinībās, un tā ir lieliska dāvana. Tas ir arī neatņemama ikdienas dzīves sastāvdaļa. Lietuvā ir ierasts ēst “Lietuviškas varškės sūris” svaigo sieru vienu pašu, ar ievārījumu vai medu, vai uz sviestmaizes; cepto un kūpināto sieru ēd pie alus vai gira (kvass), savukārt žāvēto sieru ierasts ņemt līdzi izbraucienos vai garākos ceļojumos. Parasti svētkiem tiek izgatavots liels “Lietuviškas varškės sūris”. Dziesmu svētkiem 2007. gadā Ukmerģes pienotava izgatavoja sieru, kas svēra 99 kg. Lielākais kūpinātais “Lietuviškas varškės sūris”, kas svēra 12 kg, tika izgatavots Biržu rajonā 2009. gadā par godu vasaras saulgriežiem. Tā izgatavošanai izmantoja 105 litrus piena, un to kūpināja īpašā krāsnī veselas divas dienas. Kāzās galda dekorēšanai vedējmāte atnes lielu, garšīgu, svaigu “Lietuviškas varškės sūris”, savukārt līgava par jaunā pāra modināšanu ar mūziku kāzu otrajā dienā muzikantiem pasniedz žāvēto “Lietuviškas varškės sūris”, kas ir pāra tuvības un noturības simbols.

Kopš 2006. gada Rokišķu muižā izvietotajā muzejā notiek izglītojoša programma ar nosaukumu “Sūrio kelias” (siera ceļš). Katru gadu aptuveni 6 000 apmeklētāju uzzina par “Lietuviškas varškės sūris” senajām gatavošanas metodēm, aplūko etnogrāfiskos piederumus un nogaršo dažādus sierus. “Lietuviškas varškės sūris” guva lielu popularitāti apmeklētāju vidū starptautiskajā izstādē “Zaļā nedēļa 2009”, kas notika Berlīnē.

Sierdaru pieredze, zināšanas un prasmes, kas attīstītas gadsimtu gaitā, ir ļāvušas pielāgot ražošanas procesu mūsdienu apstākļiem, saglabāt siera īpašo formu un garantēt kvalitāti.

Atsauce uz specifikācijas publikāciju:

(Regulas (EK) Nr. 510/2006 (3) 5. panta 7. punkts)

http://www.zum.lt/index.php?-1085950496

---

(1)  OV L 343, 14.12.2012., 1. lpp.

(2)  OV L 93, 31.3.2006., 12. lpp. Aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Regulu (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām.

(3)  Sk. 2. atsauci.

---

27.2.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/28

---

Pieteikuma publikācija saskaņā ar 50. panta 2. punkta a) apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām

2013/C 57/11

Šī publikācija dod tiesības izteikt iebildumus pret pieteikumu atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1151/2012 (1) 51. pantam.

VIENOTS DOKUMENTS

PADOMES REGULA (EK) Nr. 510/2006

par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību  (2)

“PECORINO DI PICINISCO”

EK Nr.: IT-PDO-0005-0859-28.02.2011

AĢIN ( ) ACVN ( X )

1.   Nosaukums:

“Pecorino di Picinisco”

2.   Dalībvalsts vai trešā valsts:

Itālija

3.   Lauksaimniecības produkta vai pārtikas produkta apraksts:

3.1.   Produkta veids:

1.3. grupa.

Siers

3.2.   Produkta apraksts, uz kuru attiecas nosaukums (1):

“Pecorino di Picinisco” ir cilindriskas formas siera ritulis ar taisnām plaknēm; tas gatavots no svaigpiena, un sieram ir termiski neapstrādāta masa.

Piedāvājot tirdzniecībā ar ACVN “Pecorino di Picinisco” apzīmēto sieru, tam ir divi paveidi – “Scamosciato” (“zamša”) un “Stagionato” (“nogatavināts”) ar šādām īpašībām.

—

Scamosciato: nogatavināšanas ilgums no 30 līdz 60 dienām; diametrs no 12 līdz 25 cm; augstums no 7 līdz 12 cm; lielums pēc svara no 0,7 līdz 2,5 kg; miza plāna un krokaina, salmu dzeltenā krāsā; masa kompakta ar nelielu acojumu; siera masas krāsa no baltas līdz salmu dzeltenai; mitruma saturs zemāks par 45 %; tauku saturs sausnā zemāks par 55 %; garša saldena, piemīt izteikta kalnu ganību zālaugu aromātu buķete. Sieram nepiemīt kūts smaka.

—

Stagionato: nogatavināšanas ilgums pārsniedz 90 dienas; diametrs no 12 līdz 25 cm; augstums no 7 līdz 12 cm; lielums pēc svara no 0,5 līdz 2 kg; miza plāna un krokaina, salmu dzeltenā krāsā; masa kompakta ar nelielu acojumu, salmu dzeltenā krāsā; mitruma saturs zemāks par 35 %; tauku saturs sausnā zemāks par 55 %; garša stipra un sātīga, kas, sieram nogatavinoties, kļūst pikanta, ar izteiktu kalnu ganību zālaugu aromātu buķeti. Sieram nepiemīt kūts smaka.

—	Ražošanas periods: visu gadu.

3.3.   Izejvielas (tikai pārstrādātiem produktiem):

“Pecorino di Picinisco” ražošanā izmantoto pienu iegūst vienīgi no ražošanas apgabalam tipisko šķirņu sīklopiem: Sopravissana, Comisana un Massese vai to krustojumiem, kas izaudzēti, krustojot vismaz vienu no šīm šķirnēm. Atļauts izmantot kazas pienu, ko iegūst no vietējās Capra grigia ciociara vai Capra bianca Monticellana populācijas un to sajaukumiem, taču to īpatsvaram nepārsniedzot 25 %. Minēto šķirņu kazu piena izmantošana vienmēr ir bijusi ierasta prakse, jo ganāmpulkos tradicionāli mēdz turēt vismaz nelielu skaitu šo šķirņu dzīvnieku. Ar ACVN “Pecorino di Picinisco” apzīmētā produkta ražošanai drīkst izmantot tikai svaigu, viena slaukuma vai vairāku slaukumu pilnpienu.

Arī pārējās izmantotās izejvielas pēc prasībām atbilst vietējai tradīcijai: piena sarecināšanai izmanto pastveidā sagatavotu himozīnu, ko iegūst no vēl neatšķirtiem kazlēniem vai jēriem, kurus audzē 4. punktā noteiktajā ražošanas apgabalā.

3.4.   Dzīvnieku barība (tikai dzīvnieku izcelsmes produktiem):

Aitu un kazu barība vismaz 70 % apmērā jāiegūst ražošanas apgabalā.

Dzīvnieki barojas dabiskajās ganībās, un tiem izēdina arī svaigu lopbarību, kas iegūta vienīgi ražošanas apgabalā.

Dzīvniekus tur ganībās vismaz 8 mēnešus gadā.

Visu gadu ir atļauts izēdināt dzīvniekiem papildbarību, kas iegūta no tādām izejvielām kā labība, proteīnaugi un miltu un eļļas rūpniecības blakusprodukti, ko izbaro gan atsevišķi, gan arī sajaucot tos saimniecībā uz vietas, taču tā, lai tie kopumā katram dzīvniekam nepārsniegtu 30 % (pēc bruto masas) no visas dienas barības devas.

Turklāt atļauts izmantot arī graudzāļu, pākšaugu un dabisko pļavu zālaugu sienu, kas veido lopbarības galveno daļu rudens un ziemas periodā, kurpretim pavasara un vasaras periodā to īpatsvars pēc bruto masas katram dzīvniekam nedrīkst pārsniegt 15 % no visas dienas barības devas.

Dzīvniekiem, kas nav laktācijas periodā, atļauts izēdināt skābsienu un skābbarību.

3.5.   Īpaši ražošanas posmi, kas jāveic noteiktajā ģeogrāfiskajā apgabalā:

Visam ražošanas procesam (dzīvnieku audzēšana un piena iegūšana, piena sarecināšana, recekļa apstrāde, formas veidošana, sūkalu notecināšana, siera sālīšana un nogatavināšana) jānotiek 4. punktā norādītajā apgabalā.

3.6.   Īpaši noteikumi griešanai, rīvēšanai, iepakošanai u. c.:

—

3.7.   Īpaši noteikumi marķēšanai:

Uz siera rituļa vai to daļu marķējuma līdztekus ES grafiskajam simbolam un attiecīgajiem, likuma prasībām atbilstošajiem datiem ar skaidriem un labi salasāmiem drukātiem burtiem obligāti jānorāda šādi dati:

—	apzīmējums “Pecorino di Picinisco”, kam blakus ir norāde Denominazione Origine Protetta (aizsargāts cilmes vietas nosaukums) vai tās akronīms D.O.P. (ACVN),

—	produkta logotips,

—	siera paveida nosaukums – “Scamosciato” vai “Stagionato”,

—	ražotāja un iepakotāja vārds un uzvārds vai nosaukums, uzņēmuma nosaukums un adrese.

4.   Precīza ģeogrāfiskā apgabala definīcija:

Siera “Pecorino di Picinisco” ražošanas apgabalu veido visa Valle di Comino teritorija Frosinone provincē.

5.   Saikne ar ģeogrāfisko apgabalu:

5.1.   Ģeogrāfiskā apgabala specifika:

Apvidus, kurā ražo ar ACVN “Pecorino di Picinisco” apzīmēto sieru, ir sevišķi piemērots ganībām un aitas un kazas siera iegūšanai un atrodas Comino ielejā, aizņemot 61 535 ha lielu platību; tas ir dabas baseins Lacijas dienvidu pusē, Frosinone provincē, dažus kilometrus uz ziemeļiem no Cassino un uz austrumiem no Sora, Meta–Mainarde kalnu grēdas rietumdaļā.

Kopumā apgabalā ietilpst 20 pašvaldību teritorija, kas aizņem vairāk nekā 61 535 ha platības, no kuras daļa atrodas Abruzzo, Lazio un Molise nacionālajā parkā; tas ir nelīdzena reljefa kaļķakmens veidojumu apvidus, ko augstu vērtē ainaviskās vides dēļ; plašas platības tur aizņem ganības, kuru augi ir šeit audzēto aitu un kazu galvenais barības avots.

Apgabalā valda galvenokārt mērenajam klimatam raksturīgi apstākļi: gada vidējā temperatūra ieleju lejasdaļā ir 14 °C, bet kalnu grēdu augstākajos ganību apgabalos tā ir 5 °C. Nokrišņu ir sevišķi daudz: gada vidējais nokrišņu daudzums, kas reģistrēts Atina (520 m virs jūras līmeņa) un Picinisco (740 m virs jūras līmeņa) meteoroloģiskajā stacijā, ir 1 460 mm, bet kalnu virsotnēs tas sasniedz vai pat pārsniedz 1 600 mm.

Apgabala ūdensteces ir Liri upes pietekas un tātad pieder pie šā hidroģeoloģiskā baseina. Raugoties no ziemeļiem un dienvidiem, šajā apgabalā atrodas četri dažādi hidroģeoloģiskie baseini: Sora līdzenums ar Lacerno straujupi un Fibreno upi, Comino ieleja ar Melfa upi un tās pietekām, Cassino līdzenums ar Rapido upi un, visbeidzot, Rio Chiaro un Rava, kuras, kaut arī tek tikai pa nelielu apgabala daļu, ir Volturno upes pietekas. Kopumā visas šīs ūdensteces apgabalā neveido pat 100 hektāru lielu platību. Vasarā šeit nevalda sausums – šim faktoram ir liela nozīme mērena klimata veidošanā ar tādām īpašībām, ar kādām tas atšķiras no Vidusjūras klimata; šādi apstākļi nosaka to, ka aitām un kazām par galveno barības avotu izmanto apgabala dabiskās pļavas un pļavu ganības, kurās sastopama liela, apgabalam tipisku vietējo savvaļas augu sugu dažādība: pie graudzāļu dzimtas piederošā lāčauzas suga Bromus erectus, plūksnainā īskāje (Brachypodium pinnatum), Sesleria tenuifolia, grīšļu dzimtas augi (Carex kitaibeliana, Carex pairaei, Carex ovalis, Carex fusca, Carex hallerana, Carex pallescens), pākšaugi (Anthyllis montana, Anthyllis vulneraria un Vicia hybrida), Polypodium cambricum, Asplenium onopteris, Asplenium fissum, Dryopteris pallida ssp., Cerastium cerastioides, Lychnis flos-cuculi, Sedum cepaea, Aphanes arvensis, Mespilus germanica, Astrantia tenorei, Seseli montanum, Grafia golaka, Ammi visnaga, Aster alpinus, Taraxacum glaciale, Reichardia picroides, Juncus compressus, kā arī pundurkadiķis (Juniperus nana).

Šādi temperatūras un nokrišņu daudzuma ziņā īpaši apstākļi ir labvēlīgi tāda zālāja attīstībai, kuru veido tipiskas kalnu pļavām un ganībām raksturīgas zālaugu sugas.

Šādos vides apstākļos izveidojusies un vietējā sabiedrībā iesakņojusies vēsturiska un kultūras tradīcija, kurai ir arī svarīga nozīme produkta īpašību veidošanā – tā ir tradicionālā ganāmpulku pārdzīšanas prakse. Tā ļauj dzīvniekiem izmantot apgabala kalnu ganības, lai patvertos no vasaras svelmes un iespējamā vides un barības meklēšanas stresa, no kā tie ciestu, ja vasaru pavadītu ielejā.

Cilvēkfaktora ieguldījums produkta ražošanā galvenokārt saistīts ar siera meistaru izveicību ražošanas posmu laikā. Gatavojot “Pecorino di Picinisco”, siera meistaram īpaša uzmanība jāveltī piena apstrādei. Ražošanas metode paredz sarecināt svaigpienu, nepievienojot pienskābes baktēriju kultūras, un uzturēt recināšanas temperatūru arī recekļa graizīšanas laikā.

5.2.   Produkta specifika:

“Pecorino di Picinisco” sieram ir raksturīga garša, kas no maigas pamazām pāriet stiprā un sātīgā, un, nogatavojot sieru ilgāk, pat pikantā garšā ar izteiktu kalnu ganību zālaugu aromātu buķeti un bez kūts smakas. Sieram ir kompakta masa salmu dzeltenā krāsā.

5.3.   Saikne starp ģeogrāfisko apgabalu un produkta kvalitāti vai īpašībām (ACVN) vai produkta īpašo kvalitāti, reputāciju vai citām īpašībām (AĢIN):

“Pecorino di Picinisco” iegūts vairāku tādu specifisku faktoru apvienojumā, kuri saistīti ar izcelsmes apgabalu: augsnes un klimatiskie apstākļi, ganu un siera meistaru prasme, kā arī spēja saglabāt un turpināt tradīciju un saglabāt ainavisko vidi.

Mērena klimata apstākļi un ganāmpulku pārdzīšanas prakse, ko tradicionāli turpina gani, ir faktori, kas laika gaitā ir ļāvuši izmantot ganības un nostiprināt aitu un kazu audzēšanas paņēmienus, kuru pamatā ir augstas kvalitātes barība, ko veido galvenokārt lopbarības augi. Dzīvnieku ilgā uzturēšanās ganībās bagātina to pienu ar vērtīgiem organiskajiem savienojumiem: karotinoīdiem, terpēniem un polinepiesātinātajām taukskābēm, kas ievērojami veicina “Pecorino di Picinisco” siera masas salmu dzeltenās krāsas un bagātīgā augu aromāta veidošanos.

Svarīgi “Pecorino di Picinisco” siera kvalitātes īpašību veidošanā ir arī tādi ar ražošanas procesu saistīti aspekti kā svaigpiena izmantošana, iztikšana bez pienskābes baktēriju kultūru pievienošanas un no jēriem un kazlēniem iegūta pastveidā sagatavota himozīna izmantošana, kā arī nostiprinājusies siernieku prasme.

Svaigpiena izmantošana ļauj saglabāt daļu pienā esošo aromātisko vielu un mikrobioloģisko komponentu, kas tajā nonākuši, dzīvniekiem barībā uzņemot lopbarības augus, kuri sastopami apgabala ganībās.

Vietējo siernieku prasme svaigpiena apstrādē, atturēšanās no pienskābes baktēriju kultūru pievienošanas un piena recināšanas temperatūras pareiza uzturēšana recekļa graizīšanas laikā ļauj saglabāt piena specifisko mikrofloru, tādējādi attiecīgi nodrošinot sieram tipisko garšu.

Recināšanas temperatūras kontrole recekļa graizīšanas procesa laikā līdztekus raksturīgā aromāta saglabāšanai ļauj arī nodrošināt mazākus sūkalu zudumus un rezultātā – lielāku mitruma saturu siera masā, kas pēc siera nogatavināšanās saglabājas mīksta, kaut arī ir kompakta.

Tradicionāli izmantojot pastveida himozīnu, kas iegūts no jēriem un kazlēniem, kuri audzēti noteiktajā ražošanas apgabalā, baroti tikai ar mātes pienu un nokauti pēc zīdīšanas, vēl pastiprina piena aromātu un mikrobioloģisko faktoru ietekmē izveidojušās īpašības, kas saistītas ar dzīvnieku audzēšanas vidi un piena pārstrādi. Šā veida himozīns no šķidra un pulverveida himozīna, ko iegūst no teļiem, ievērojami atšķiras lipolīzes fermentu satura ziņā; abu minēto veidu himozīnā, ko iegūst no teļiem, šo fermentu praktiski nav.

Šo faktoru kopums saistībā ar dabas vidi un tradicionālo ražošanas metodi nodrošina to, ka siers “Pecorino di Picinisco” atšķiras no citiem vietējiem ražojumiem, kas iegūti, par izejvielu izmantojot aitu un kazu produkciju.

Vēsturiskas liecības par produktu “Pecorino di Picinisco” atrodamas virknē rakstu (Castrucci XVII gadsimtā, Statistica Murattiana 1811. gadā), kā arī bagātīga dokumentācija arhīvos, kas glabājas Picinisco pašvaldībā: preču pavadzīmes, mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības licences, nodokļu maksājumu apliecinājumi. Lielais aitu un kazu skaits, kāds ražošanas apgabala pašvaldībās un it īpaši Picinisco pašvaldībā reģistrēts, veicot dzīvnieku uzskaiti laikposmā no 1875. gada līdz 2000. gadam, apstiprina to, kas pastāv saikne starp apgabalu un ganību lopkopību, un rezultātā – siera ražošanu. Tātad var apgalvot, ka Picinisco pašvaldība kopā ar ciematiem Fontitune un Valleporcina ir bijuši kaismīgi ganību un šā pecorino siera tradīcijas sargātāji, kuru šodien pelnīti apzīmē Picinisco pašvaldības vārdā.

Sieram “Pecorino di Picinisco” ir ievērojama ietekme uz vietējo ēdienkarti, jo tas kā pamatsastāvdaļa ietilpst daudzu apgabala tradicionālo ēdienu receptēs.

Daudz ir svinīgu pasākumu, lauku svētku un plašu sabiedrību pulcējoši sarīkojumi, kas veltīti ganību tradīcijām un aitu un kazu piena sieram “Pecorino di Picinisco” visā ražošanas apgabalā. Piemēram min ikgadējo, Picinisco pašvaldībā rīkoto ganību tradīciju festivālu, kalnu svētkus, vēstures festivālu, “aitu svētkus” un abbuoto vīna un pecorino siera svētkus. Šajos sarīkojumos produkts “Pecorino di Picinisco” ir apgabala simbols.

Šodien šo produktu pazīst un augstu vērtē gan vietējie, gan arī visa reģiona patērētāji; šis siers savu neapšaubāmo kvalitātes īpašību un tradicionālā rakstura dēļ ir izpelnījies lielu ievērību un saņēmis nozīmīgus atzinības apliecinājumus. Piemēram minams apbalvojums “Premio San Giorgio Bianco – il formaggio del 2012”, ko Romas un Lacijas delegācijai piešķīrusi S. Giorgio akadēmija, un piedalīšanās Parmā notikušā konkursa “Alma Ceseus” siera kategorijā un Turīnas degustācijas salonā. “Pecorino di Picinisco” turklāt ir minēts daudzās Itālijas valsts un privātās televīzijas pārraidēs, kuras veltītas gastronomijai.

“Pecorino di Picinisco” ir laika gaitā nostiprinājies nosaukums, kā par to liecina kvītis, etiķetes, reklāmas materiāli un publikācijas.

Atsauce uz specifikācijas publikāciju:

(Regulas (EK) Nr. 510/2006 (3) 5. panta 7. punkts)

Valdība ir uzsākusi valsts iebildumu procedūru, aizsargātā cilmes vietas nosaukuma “Pecorino di Picinisco” atzīšanas pieteikumu 2010. gada 3. decembrī publicējot Itālijas Republikas Oficiālā Vēstneša (Gazzetta Ufficiale della Repubblica Italiana) 283. numurā.

Ražošanas specifikācijas konsolidētā redakcija ir pieejama internetā šādā tīmekļa vietnē:

http://www.politicheagricole.it/flex/cm/pages/ServeBLOB.php/L/IT/IDPagina/3335

vai tieši atverot Lauksaimniecības un mežsaimniecības ministrijas tīmekļa vietnes mājas lapu (http://www.politicheagricole.it) un tad noklikšķinot uz “Qualità e sicurezza” (ekrāna augšdaļas labajā pusē) un, visbeidzot, uz “Disciplinari di Produzione all’esame dell’UE”.

---

(1)  OV L 343, 14.12.2012., 1. lpp.

(2)  OV L 93, 31.3.2006., 12. lpp. Aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Regulu (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām.

(3)  Skat. 2. atsauci.

---