—

no 2013. gada 25. novembra līdz 27. novembrim tiekoties Adisabebā (Etiopijā),

—

ņemot vērā tās Reglamenta 18. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 2. pantu un 21. panta 1. un 2. punktu,

—

ņemot vērā Kotonū nolīgumu, jo īpaši tā 8. panta 4. punktu, 9. pantu, 33. panta 1. punktu un 96. pantu,

—

ņemot vērā 2007. gada 30. janvārī pieņemto Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu, jo īpaši tās 2. panta 2., 5., 6. un 9. punktu, 3. panta 1., 2., 5., 7., 8. un 9. punktu un 4., 10., 12., 15., 17., 27., 32. un 33. pantu,

—

ņemot vērā CARICOM1997. gada 19. februāra Pilsoniskās sabiedrības hartu, jo īpaši tās XVII pantu,

—

ņemot vērā Āfrikas vienotības organizācijas 2002. gada 8. jūlija Deklarāciju par demokrātiju un politisko, ekonomisko un korporatīvo pārvaldību, jo īpaši tās 7. un 14. pantu,

—

ņemot vērā Āfrikas Savienības 2003. gada 11. jūlija Konvenciju par korupcijas novēršanu un apkarošanu, jo īpaši tās 3. un 17. pantu (2),

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2012. gada 16. marta ziņojumu „Taisnīguma nodrošināšana: rīcības programma tiesiskuma stiprināšanai valsts un starptautiskā līmenī”,

—

ņemot vērā ANO pamatprincipus par tiesu iestāžu neatkarību,

—

ņemot vērā 2001. gada 21. decembrī Dakarā pieņemto Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas Protokolu A/SP1/12/01 par demokrātiju un labu pārvaldību;

—

ņemot vērā Politikas lietu komitejas ziņojumu (ACP-EU/101.521/A/galīgā redakcija),

A.

tā kā tiesiskuma ievērošana un pilnvaru (izpildvaras, likumdošanas varas un tiesu varas) līdzsvars ir sine qua non stabilas demokrātijas ieviešanai un darbībai — kopējam mērķim, kas ir ES un ĀKK valstu sadarbības pamatā, — un būtisks labas pārvaldības elements, kā arī priekšnoteikums taisnīgas valsts un ilgtspējīgas politiskās, ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšanai, kas atvieglo parlamentārās demokrātijas darbu;

B.

tā kā, lai nodrošinātu patiesi objektīvu, neatkarīgu un pieejamu tiesu varu, būtiska nozīme ir efektīvai, noteiktai un skaidrai pilnvaru nošķiršanai;

C.

tā kā ar ieviestajām tiesiskajām struktūrām būtu jāgarantē līdzsvars starp visām trim konstitucionālajām pilnvarām, kam jābūt neatkarīgām no personām, kuras ieņem konkrētus amatus;

D.

tā kā pareizu līdzsvaru starp konstitucionālajām pilnvarām varētu palīdzēt nodrošināt brīvs un ētisks preses tīkls un pilsoniskā sabiedrība, kuras tiesības tiek ievērotas un kura tiek ņemta vērā politisku lēmumu pieņemšanā;

E.

tā kā gan ES, gan ĀKK valstis ir nopietni ieinteresētas demokrātijas attīstības nepārtrauktības nodrošināšanā un pienācīgi funkcionējoša konstitucionālisma izveidē;

F.

tā kā objektīva, neatkarīga un pieejama tiesu vara ir būtisks jebkuras valsts tiesiskuma aspekts un tā ir vajadzīga, lai nodrošinātu vispārēju atbilstību tiesību aktiem, veicinātu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un stiprinātu iedzīvotāju uzticēšanos valdībai, tādējādi uzlabojot politisko stabilitāti un drošību;

G.

tā kā korupcija tieslietu nozarē pārkāpj nediskriminācijas principu un tiesības uz tiesu pieejamību, taisnīgu tiesu un efektīvu tiesību aizsardzību, kam ir būtiska nozīme visu pārējo cilvēktiesību īstenošanā, un tā kā korupcija nopietni grauj tiesu un valsts pārvaldes iestāžu neatkarību, kompetenci un objektivitāti, radot neuzticēšanos valsts iestādēm, apdraudot tiesiskumu un veicinot vardarbību;

H.

tā kā, lai nodrošinātu tiesu iestāžu un policijas pienācīgu darbību, ir vajadzīgs pietiekami liels un labi mācīts personāls, kas pieņemts darbā, pamatojoties uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem;

I.

tā kā iedzīvotāju uzticēšanās valsts tiesību sistēmai un tiesu leģitimitātei ir atkarīga no taisnīgas, pārredzamas, godīgas un efektīvas tiesu varas;

J.

tā kā labas pārvaldības un tiesiskuma pamatā ir sabiedrisko lietu un valsts līdzekļu pārvaldības integritāte, ko uzskata par korupciju mazinošu faktoru; tā kā politiskajiem vadītājiem ir jābūt politiski un tiesiski atbildīgiem par valsts līdzekļu privātu piešķiršanu; tā kā plaši izplatītā korupcija, pārredzamības un informācijas pieejamības trūkums, kā arī tas, ka trūkst iekļaujošas līdzdalības lēmumu pieņemšanā, neļauj iedzīvotājiem saukt valdības un politiskos pārstāvjus pie atbildības, lai nodrošinātu, ka ar resursu un tirgus izpēti saistītie ieņēmumi tiek izmantoti cilvēktiesību īstenošanā; tā kā valdībām ir jādara viss iespējamais, lai cīnītos pret korupciju gan valsts, gan privātajos uzņēmumos;

K.

tā kā laba pārvaldība, kas ir ES un ĀKK valstu sadarbības pamatprincips, ir definēta kā ilgtermiņa pārmaiņu process, kura pamatā ir vispārēji mērķi un principi un kopēji centieni, kas attiecināmi uz valsts pamatfunkcijām un attiecībām starp valsts iestādēm un iedzīvotājiem (3);

L.

tā kā izglītībai, jo īpaši pilsoniskuma apziņas veidošanai, jau agrīnā vecumā, kā arī vispārējai iedzīvotāju informētībai par miera kultūru, cilvēktiesībām, demokrātiju, tiesiskumu un pilsoņu brīvībām ir būtiska nozīme iedzīvotāju piederības un atbildības sajūtas veidošanā attiecībā uz sabiedrību un tiesiskuma ievērošanas nostiprināšanā;

M.

tā kā visiem ir jāpiemēro vienādi principi un tos nedrīkst pakļaut īpašiem valsts vai reģionāliem „standartiem”, pat ja to piemērošanas veids katrā valstī var būt atšķirīgs,

1.

atgādina, ka jebkuras demokrātiskas sistēmas pamatā ir konstitūcija un ar to saistītā tiesu sistēma, un šajā saistībā uzsver tiesu iestāžu neatkarības principa nozīmi;

2.

prasa efektīvi pieņemt un piemērot attiecīgos pantus par tiesiskumu, pilnvaru nošķiršanu un neatkarīgu tiesu varu, kas ietverti starptautisku organizāciju, piemēram, ANO, Āfrikas Savienības, ES un reģionālo organizāciju, līgumos, hartās, nolīgumos un deklarācijās;

3.

aicina starptautiskās organizācijas un reģionālās organizācijas izmantot savu ietekmi, lai valstu parlamentiem palīdzētu īstenot izpildvaras kontroles funkciju; šajā saistībā mudina ĀKK valstu un ES dalībvalstu parlamentus apmainīties ar labāko praksi;

4.

atzinīgi vērtē reģionālās pārvaldības iniciatīvu, piemēram, Āfrikas salīdzinošās pārskatīšanas mehānisma (APRM), sākšanu un aicina līdzīgus instrumentus izstrādāt arī tieslietu jomā;

5.

iesaka konstitūcijās vai konstitucionālos pamatdokumentos izstrādāt skaidrus noteikumus par pilnvaru nošķiršanu un aprakstīt attiecīgo iestāžu sistēmu; šajā saistībā iebilst pret novērojamo, konstitucionāli apšaubāmo praksi, kad vairākums, kuram ir kvorums konstitūcijas grozīšanai, var ierobežot mazākuma tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas pieņemti politiskās pārbaudes nolūkā; uzsver, ka konstitūcijas būtu jāpārskata tikai izņēmuma gadījumos un ar mērķi apmierināt institucionālas, nevis politiskas vajadzības; tāpēc mudina izveidot sistēmas, lai institucionalizētu neatkarīgas tiesas veiktu politisko un konstitucionālo pārbaudi, pirms konstitūcijā tiek izdarīti jebkādi grozījumi;

6.

uzsver, ka, lai nodrošinātu demokrātisku uzraudzību, pilnvaru līdzsvaru un ilgtspējīgu demokrātiju, ir ļoti būtiski noteikt efektīvas tiesības, parlamenta mazākuma pārstāvjiem, turklāt politisko partiju finansēšanai ir jāpiemēro stingri noteikumi, kas nodrošina augsta līmeņa pārredzamību;

7.

atkārto, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir pozitīva un aktīva nozīme attiecībās starp valsts pilnvarām, politiskajām partijām un iedzīvotājiem, kā arī valsts apvērsumu un tiesiskuma pārkāpumu novēršanā;

8.

uzsver brīvu, neatkarīgu un plurālistisku plašsaziņas līdzekļu nozīmi demokrātiskas kontroles veicināšanā un valsts pilnvaru līdzsvarošanā, izmantojot tiesības, kas aizsargātas ar tiesību aktiem par informācijas brīvību; aicina izbeigt žurnālistu vajāšanu, jo viņiem vajadzētu spēt veikt savu darbu neatkarīgi un nebaidoties no vardarbības un savstarpējiem apvainojumiem, un nekavējoties atbrīvot visus žurnālistus un emuāristus, kas ir nepamatoti ieslodzīti darba dēļ; aicina grozīt tiesību aktus pret terorismu un ekstrēmismu, kā arī tādus likumus par valsts drošību, nodevību vai apvērsumu, kurus var izmantot, lai apsūdzētu un apcietinātu žurnālistus;

9.

īpaši iesaka nostiprināt valsts struktūras un iestādes, sevišķi tās, kas saistītas ar tiesu varu; aicina valsts iestādes šim nolūkam piešķirt vajadzīgos līdzekļus; norāda, ka tiesu pieņemtos spriedumus nav iespējams izpildīt bez uzticamas sodu sistēmas, kurai ir piešķirts vajadzīgais finansējums un kura ievēro cilvēktiesības;

10.

uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāpievērš lielāka uzmanība situācijai „nefunkcionējošās valstīs” saskaņā ar ESAO principiem starptautiskai rīcībai nestabilās valstīs un situācijās;

11.

aicina ekonomikas jomā nodrošināt skaidru un pārredzamu likumdošanas procesu, kas kopā ar neatkarīgu tiesu varu palielinātu ieguldītāju uzticēšanos un tādējādi būtiski veicinātu ilgtspējīgu ekonomikas attīstību; šajā saistībā aicina īpašu uzmanību pievērst īpašuma noteikumiem un uzsver, cik svarīgi ir īstenot tādus demokrātijas pamatprincipus kā tiesības piedalīties un tiesības piekļūt informācijai un sabiedriskās atbildības mehānismiem, piemēram, atvērtajiem datiem;

12.

uzsver, ka, mācot un pārkvalificējot par tiesu sistēmu atbildīgos dalībniekus (konstitucionālās tiesas, neatkarīgas valsts vēlēšanu komisijas, tiesnešus, prokurorus, kriminālizmeklēšanas pārvaldes), ir jāpastiprina viņu patiesās spējas un jāinstitucionalizē iekšējās integritātes kontroles mehānismi;

13.

iesaka izveidot disciplināru tribunālu tiesu sistēmai piederīgajām amatpersonām, lai garantētu tiesnešu neatkarību saistībā ar iespējamo karjeras izaugsmi un iecelšanu amatā;

14.

uzsver, cik svarīgi ir risināt tādas ikdienas problēmas kā nabadzība, pieejamas veselības aprūpes trūkums un korupcija, kas nostiprina sabiedrības uzskatu, ka demokrātija nav uzlabojusi dzīves apstākļus;

15.

uzskata, ka spēcīga un ar pietiekamiem resursiem nodrošināta tiesu sistēma pasargā no endēmiskas korupcijas; šajā saistībā uzskata, ka tiesu un policijas amatpersonām būtu jāsaņem pienācīgs atalgojums un tās būtu jāpasargā no jebkāda spiediena, kas varētu apdraudēt to godprātību vai traucēt tām pildīt savus pienākumus;

16.

uzsver, cik svarīgas ir kvalitatīvas tiesu un policijas darbinieku mācības, kuru pamatā ir vērtības un humānisma ētikas normas, kā arī demokrātijas un labas pārvaldības principi un tiesiskums;

17.

atbalsta tādu parlamentāru iestāžu un mehānismu izveidi, kas rosinās sabiedrības mentalitātes pārveides procesu, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību pret korupciju un patronāžu; atzinīgi vērtē 2012. gada novembrī Džakartā pieņemto paziņojumu par principiem pretkorupcijas aģentūrām; uzsver, ka ir jārisina problēma saistībā ar neefektīvo cīņu pret korupciju daudzās valstīs izveidotajās pretkorupcijas iestādēs, jo tās galvenie cēloņi ir šo iestāžu institucionālā kārtība, funkcionālā atkarība no izpildvaras, politiskā atbalsta trūkums, finansējuma avoti, amatpersonu atlases un iecelšanas noteikumi un īstenošanas pilnvaras; aicina starpvaldību līmenī izstrādāt starptautiskus standartus attiecībā uz pretkorupcijas iestāžu neatkarību un efektivitāti, lai galīgajā variantā tos pieņemtu ANO Ģenerālā asambleja un tie būtu līdzvērtīgi Parīzes principiem valstu cilvēktiesību aizsardzības iestādēm ar tikpat skaidru darbības jomu; uzsver, ka šie principi būtu jāizmanto kā pārskatatbildības kritēriji, veicot darbības rezultātu salīdzinošo izvērtēšanu;

18.

atbalsta starptautiskas pretkorupcijas komisijas izveidi, pamatojoties uz starptautisku līgumu vai ANO Pretkorupcijas konvencijas protokolu, ar ko tiktu izveidota starptautiska kriminālizmeklēšanas struktūra, kurai piešķirtas tādas pašas pilnvaras kā valstu tiesībaizsardzības un kriminālvajāšanas iestādēm parakstītājvalstu teritorijās izmeklēt korupcijas noziegumus un saukt par tiem pie atbildības, kā arī izvirzīt apsūdzību pret fiziskām personām valstu krimināltiesās;

19.

uzsver, ka vietējā līmenī būtu jāievieš labas pārvaldības principi un prakse tieslietu jomā, proti, jāizveido kvalitatīva tiesu infrastruktūra, kas darbojas visā teritorijā;

20.

atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir reformēt tiesu sistēmas, un uzskata, ka attiecīgajām Eiropas delegācijām, to dažādajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai būtu pilnīgi jāiesaistās šo reformu īstenošanā;

21.

iesaka valstu izglītības programmās iekļaut pilsoniskuma apziņas veidošanu jau agrīnā vecumā, lai veicinātu atbildības kultūru, izpratni par cilvēktiesībām, demokrātiju un tiesiskumu, jo īpaši ar mērķi apkarot endēmisku korupciju;

22.

iesaka tiesu iestāžu organizācijā un valsts vispārējā demokrātiskajā struktūrā iekļaut vietējos elementus, lai iedzīvotājiem radītu lielāku piederības sajūtu, vienlaikus pilnīgi ievērojot demokrātijas noteikumus un principus; šajā saistībā uzsver, cik svarīgs ir dialogs vietējā līmenī un iedzīvotāju iesaistīšana sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, lai novērstu noziedzību un veicinātu to, ka iedzīvotāji ievēro un aizsargā tiesiskumu un tiesu sistēmu;

23.

uzsver Starptautiskās Krimināltiesas (SK) būtisko nozīmi efektīvu pasākumu veikšanā, lai apkarotu nesodāmību; šajā saistībā norāda, ka SK neaizstāj efektīvu valsts krimināltiesu sistēmu; mudina noteikt institucionālu kārtību regulāram dialogam starp SK un valdībām, jo īpaši Āfrikas Savienības valstu un to valdību vadītājiem, lai uzlabotu Tiesas pašreizējo darbību, ņemot vērā Romas Statūtu dažādo pušu intereses;

24.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju Āfrikas Savienības un Eiropas Savienības iestādēm, ĀKK Padomei, Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienai, Starpvaldību attīstības iestādei, Dienvidāfrikas attīstības kopienai un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

—

no 2013. gada 25. novembra līdz 27. novembrim tiekoties Adisabebā,

—

ņemot vērā tās Reglamenta 18. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts Kotonū 2000. gada 23. jūnijā (5) (Kotonū nolīgums), pirmo reizi grozīts Luksemburgā 2005. gada 25. jūnijā (6) un otro reizi grozīts Vagadugu 2010. gada 22. jūnijā (7),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu, kurā noteikts, ka “Savienības politikai attīstības jomā galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un ilgākā laika posmā — tās izskaušana. Politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”,

—

ņemot vērā deklarāciju, ko Apvienotā parlamentārā asambleja pieņēma Budapeštā (2011. gada maijā), par 2011. gadā Pusanā (Dienvidkorejā) notikušo ceturto Augsta līmeņa forumu par palīdzības efektivitāti (8),

—

ņemot vērā deklarāciju, kas tika pieņemta valstu un valdību vadītāju septītajā augstākā līmeņa sanāksmē Malabo, jo īpaši tās 18. punktu, kurā tiek aicināts īpašu uzmanību pievērst jaunattīstības valstu un trīspusējai sadarbībai ar mērķi izbeigt atkarību no palīdzības (9),

—

ņemot vērā Pusanas partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā, par kuru vienojās 2011. gada 1. decembrī (10),

—

ņemot vērā 2005. gada 2. marta Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti un 2008. gada 4. septembra Akras rīcības programmu (11),

—

ņemot vērā 2012. gada 14. maijā notikušās Eiropas Savienības Padomes (ārlietas/attīstība) 3166. sanāksmes secinājumus “ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: pārmaiņu programma” (12),

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2012. gada 12. aprīļa piezīmi par darbības pamatnostādņu struktūru attiecībā uz ANO atbalstu jaunattīstības valstu un trīspusējai sadarbībai (SSC/17/3) (13),

—

ņemot vērā ĀKK un Starptautiskās Frankofonijas organizācijas (OIF) simpoziju par jaunattīstības valstu sadarbības stiprināšanu: iespējas un izaicinājumi ĀKK valstu grupai (14),

—

ņemot vērā 2012. gada 5. un 6. martā Briselē notikušās strukturālās sanāksmes par jaunattīstības valstu un trīspusējo sadarbību galīgo dokumentu (15),

—

ņemot vērā ESAO un Portugāles valdības organizētā, 2013. gada 16. un 17. maijā Lisabonā notikušā politikas dialoga par trīspusējo sadarbību secinājumus (16),

—

ņemot vērā Nairobi noslēguma dokumentu, kas tika pieņemts ANO Augsta līmeņa konferencē par jaunattīstības valstu sadarbību (17),

—

ņemot vērā ziņojumu par 2013. gada 4. februārī Ņujorkā notikušo UNDP/UNFPA/UNOPS, UNICEF, UN Women un WFP valžu apvienoto sanāksmi par jaunattīstības valstu sadarbības un trīspusējās sadarbības pastiprināšanu (18),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei par regulu, ar ko izveido finansēšanas instrumentu sadarbībai attīstības jomā (19),

ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju,

—

ņemot vērā Ekonomikas attīstības, finanšu un tirdzniecības komitejas ziņojumu par jaunattīstības valstu sadarbību un trīspusējo sadarbību: iespējas un izaicinājumi ĀKK valstīm (AP101.516/13/galīgā redakcija),

A.

tā kā 21. gadsimta pirmajā desmitgadē bija vērojama strauja ekonomikas izaugsme lielākajās dienvidu jaunietekmes valstīs (Ķīnā, Indijā, Brazīlijā, Argentīnā, Indonēzijā, Dienvidāfrikā u. c.), kuras kļūst par aizvien nozīmīgākām attīstības procesa dalībniecēm, jo saskaņā ar ESAO aplēsēm 2010. gadā tās veidoja gandrīz 50 % no pasaules IKP salīdzinājumā ar 36 % pirms 10 gadiem;

B.

tā kā šajā saistībā, ņemot vērā ar attīstību saistītos izaicinājumus, ĀKK valstis aizvien vairāk izmanto pieejas, kas saistītas ar jaunattīstības valstu partnerību, ietverot ne tikai finanšu plūsmas, bet arī pieredzes apmaiņu, tehnoloģiju pārnesi, preferenciālu piekļuvi tirgum un savstarpēji atbalstošākas pieejas tirdzniecībai;

C.

tā kā jaunattīstības valstu turpmākas sadarbības pamatā ir kolektīvi pasākumi, kas veicina visu iesaistīto valstu attīstību un risina kopīgas problēmas;

D.

tā kā ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem, kurus ratificē ĀKK valstis, ir jākļūst par Eiropas Savienības partnervalstu attīstības instrumentiem, jo īpaši diversificējot šo valstu ekonomiku un uzlabojot sadarbību starp ĀKK valstīm;

E.

tā kā ĀKK valstis aizvien biežāk apsver jaunas iespējas, kā nabadzības izskaušanas un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanas mērķus sasniegt reģionālākā mērogā, izmantojot horizontālas partnerības;

F.

tā kā trīspusējā sadarbība ir process, kas ietver jaunattīstības valstu sadarbību ar kādas ziemeļu valsts atbalstu, un no parastajām tehniskās sadarbības programmām tā atšķiras ar to, ka ikviens dalībnieks nosaka savu ieguldījumu, pamatojoties uz savām salīdzinošajām priekšrocībām, tādējādi uzņemoties daļu atbildības par attīstības rezultātiem;

G.

tā kā jaunattīstības valstu sadarbībai vajadzētu būt pārredzamākai un tai būtu aktīvāk jāiesaista vietējā pilsoniskā sabiedrība;

H.

tā kā progress Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā ir bijis būtisks, tomēr ārkārtīgi nevienmērīgs;

I.

tā kā ziemeļu valstīm ir likumīga interese nodrošināt, lai jaunattīstības valstu un trīspusējā sadarbība būtu veiksmīga;

J.

tā kā ārvalstu tiešie ieguldījumi (ĀTI) starp jaunattīstības valstīm 2010. gadā veidoja 16 % no pasaules kopējiem ieguldījumiem (t. i., aptuveni USD 210 miljardus salīdzinājumā ar USD 187 miljardiem 2008. gadā) un ir palicis neizmantots potenciāls plašākai jaunattīstības valstu pārrobežu ekonomiskajai integrācijai;

K.

tā kā saskaņā ar ANO ģenerālsekretāra ziņojumu jaunattīstības valstu sadarbība attīstības jomā ir strauji paplašinājusies, 2008. gadā sasniedzot USD 16,2 miljardus, kas salīdzinājumā ar 2006. gadu ir par 63 % vairāk,

1.

uzskata, ka gan jaunattīstības valstu, gan arī trīspusējā sadarbība, lai gan pēc būtības un darbības jomas ir atšķirīgas, rada pilnīgi jaunus forumus un jaunas sadarbības iespējas, ļaujot dienvidu jaunietekmes valstīm nodot mazāk attīstītām valstīm, jo īpaši vismazāk attīstītajām (VAV), savu panākumu pieredzi un mācību, kas gūta, ciešot neveiksmes, un sniegt tām palīdzību attīstības jomā;

2.

norāda, ka jaunietekmes valstis (Ķīna, Indija, Brazīlija, Turcija, Maroka, Persijas līča valstis u. c.) veic milzīgus ieguldījumus ĀKK valstīs un ka tās būtu jāmudina iesaistīties svarīgu starptautisku problēmu risināšanā, sākot no ekonomikas atveseļošanas, līdz pārtikas nodrošinājumam, cilvēktiesībām un klimata pārmaiņām;

3.

atzīst, ka ģeogrāfiskā tuvuma un pieaugošās reģionālās papildināmības dēļ ĀKK valstīm ir savai teritorijai raksturīga tehnoloģiskā kompetence, lai gan tirdzniecības nelīdzsvarotība saglabājas, kā tas ir Ķīnas gadījumā Āfrikā;

4.

neatzīst starp ĀKK valstīm un jaunietekmes valstīm pastāvošo tirdzniecības struktūru, kas kvalitātes ziņā nemainās, jo ĀKK valstis joprojām ir avots precēm un izejvielām, kuras izmanto rūpniecības izaugsmes nodrošināšanai citās valstīs; mudina šīs valstis demonstrēt savas spējas veicināt jauna veida attīstības mehānismus un līdzekļu mobilizāciju, lai ekonomiskajās attiecībās ar jaunietekmes valstīm tiktu atbalstīta ekonomikas strukturālā diversifikācija;

5.

aicina pašreizējos tirdzniecības partnerus sniegt palīdzību mācību nodrošināšanā un veikt ieguldījumus nozarēs, kas ĀKK valstu un citu dienvidu valstu precēm dod pievienoto vērtību, lai uzlabotu prasmes un, izmantojot šo valstu resursus, radītu vislielāko vērtību, kas vajadzīga ilgtspējīgai izaugsmei nākotnē;

6.

tāpēc aicina Eiropas Savienību atbalstīt jaunattīstības valstu sadarbību attīstības jomā, kas tiek īstenota, stingri ievērojot savstarpējo interešu un vienlīdzības principus, ņemot vērā starp abām partnerības pusēm pastāvošo nelīdzsvarotību; uzskata, ka izejvielu izpārdošana būtu jāpārtrauc un būtu jāatbalsta godīga resursu tirdzniecība, jo īpaši intensīva izglītošana un zināšanu un tehnoloģiju pārnese;

7.

uzskata, ka trīspusējās sadarbības projekti sniedz Eiropas Savienībai vēl vienu iespēju veicināt ilgtspējīgas partnerattiecības ar ĀKK valstīm;

8.

mudina veidot novatoriskus finansēšanas mehānismus, piemēram, iespēju ieviest oglekļa dioksīda nodokli, kura pamatā ir princips “piesārņotājs maksā”, ņemot vērā, ka straujās industrializācijas dēļ attīstītās un jaunietekmes valstis bieži vien ir lielākais, lai gan ne vienīgais oglekļa dioksīda emisiju avots; šajā saistībā izsaka atzinību ES dalībvalstīm par to centieniem pakāpeniski pārtraukt fosilā kurināmā izmantošanu saskaņā ar Savienības starptautiskajām saistībām cīņā pret klimata pārmaiņām un mudina trīspusējā sadarbībā galveno uzmanību pievērst tam, lai tiktu veicināta ilgtspējīgā energoresursu struktūrā iekļauto atjaunojamo energoresursu un videi nekaitīgu tehnoloģiju izmantošana;

9.

aicina Komisiju un Eiropas Investīciju banku palielināt finansējumu trīspusējās sadarbības iniciatīvām, jo īpaši starp valstīm, kurām ir kopīga robeža;

10.

mudina visas ieinteresētās personas veicināt ĀKK valstu spēju stiprināšanu ilgtermiņā, īstenojot trīspusējo sadarbību, kurā tiek izmantotas salīdzinošās priekšrocības un papildināmība starp dažādiem attīstības procesa dalībniekiem, apvienojot valstis ceļā ar kopīgo mērķi izskaust nabadzību visā pasaulē un veicināt ilgtspējīgu attīstību;

11.

uzskata, ka jaunattīstības valstu sadarbībā un trīspusējā sadarbībā būtu jāpievēršas arī cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, lai veicinātu ilgtspējīgu ekonomikas attīstību, kuras pamatā ir tiesiskums;

12.

uzskata, ka jaunattīstības valstu sadarbībai un trīspusējai sadarbībai būtu jāveicina ilgtspējīga un ekonomiski pamatota dabas resursu un izejvielu izmantošana;

13.

atgādina, ka, lai jaunattīstības valstu sadarbība un trīspusējā sadarbība sniegtu jūtamu labumu iedzīvotājiem, tā būtu jāveido kā papildinājums aktīviem valsts, privātiem un kopīgiem ieguldījumiem sabiedriskos pakalpojumos, piemēram, transportā, enerģētikā, jo īpaši elektroapgādē un elektroenerģijas pieejamībā, un IKT infrastruktūrā, un tā būtu jāīsteno kopā ar izaugsmi veicinošu valsts politiku, tostarp pienācīgu fiskālo režīmu un decentralizācijas līmeni, lai pastiprinātu reģionu un vietējās sabiedrības nozīmi;

14.

atzīst, ka, ņemot vērā iekšējo resursu vājo mobilizāciju un attīstības palīdzības apjoma samazināšanos, jaunattīstības valstu sadarbības ceļā iegūtais finansējums ir vienīgais atbalsts daudzām ĀKK valstīm, kuru vajadzības pēc finansējuma ir milzīgas; tomēr pauž nožēlu, ka šādam finansējumam ir raksturīga izteikta koncentrēšanās uz tādām nozarēm kā dabas un minerālu resursu ieguve;

15.

uzskata, ka attīstības palīdzības un sadarbības projektos lielāka uzmanība būtu jāpievērš ĀKK valstu iekšējo resursu labākai izmantošanai;

16.

mudina paplašināt jaunattīstības valstu un trīspusējo sadarbību, aptverot jomas (piemēram, attiecībā uz labu pārvaldību), kas veicinātu ilgtspējīgu attīstību;

17.

uzsver, ka ir jāpastiprina ĀKK valstu spējas izstrādāt un īstenot tiesību aktus par savstarpēji atbalstošu attīstību, kas garantē cilvēktiesību ievērošanu, labu pārvaldību, sociālo taisnīgumu, godīgumu, demokrātiju, cieņu pret vidi un tās aizsardzību;

18.

uzskata, ka ĀKK valstīm jāspēj risināt vides problēmas, tādas kā klimata pārmaiņas, enerģētika, vides degradācija un bioloģiskās daudzveidības zudums, jo īpaši izmantojot līdzekļus, kas paredzēti dabas resursu apguvei, un tas jāveic ilgtspējīgā veidā;

19.

ierosina, ka globālā partnerība efektīvai sadarbībai attīstības jomā var nodrošināt forumu partneriem, kuri ievēro vienus un tos pašus principus un kuru saistības ir pareizi definētas, lai gūtu jūtamus attīstības rezultātus, izpētot salīdzinošās priekšrocības un papildināmību un uzlabojot pārredzamību attiecībā uz līdzekļu izmantošanu, saņēmējiem un attiecīgajos procesos iesaistīto vietējo un reģionālo dalībnieku pārskatatbildību;

20.

uzsver, ka tradicionālie līdzekļu devēji joprojām ir galvenie palīdzības sniedzēji ĀKK valstīm un tirdzniecības partneriem, turklāt ES un tās dalībvalstis ir atkārtoti apliecinājušas apņemšanos ieguldīt 0,7 % no nacionālā kopienākuma, lai paātrinātu progresu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā līdz 2015. gadam un turpmāk;

21.

mudina veidot partnerības konkrētās jomās un konkrētiem pasākumiem, lai panāktu lielāku ietekmi uz starptautiskiem lēmumiem; aicina ieinteresētās personas pievērst uzmanību šo jauno sadarbības formu ilgtspējai, ņemot vērā ar zināšanu un tehnoloģiju pārnesi saistītos galvenos jautājumus un vides aizsardzību ārpus to robežām;

22.

uzskata, ka, lai īstenotu jauna veida teritoriālo integrāciju, attīstības projekti ir jānodod vietējiem un reģionālajiem dalībniekiem;

23.

uzsver, ka būtiska nozīme ir jāpiešķir pētniecībai un inovācijai, starptautisko attiecību kontekstā pārrunājot nosacījumus, kas būtu izdevīgi uz attīstību vērstai pētniecībai;

24.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai, ES Padomes prezidentūrai, Āfrikas Savienībai, Panāfrikas parlamentam, reģionālajiem un valstu parlamentiem un ĀKK valstu reģionālajām organizācijām.

—

no 2013. gada 25. novembra līdz 27. novembrim tiekoties Adisabebā (Etiopijā),

—

ņemot vērā tās Reglamenta 18. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Āfrikas Savienības “Ganību lopkopības ietvarpolitiku Āfrikā: lopkopju kopienu dzīves apstākļu, iztikas līdzekļu un tiesību nodrošināšana, aizsardzība un uzlabošana”, ko 2010. gada oktobrī pieņēma Āfrikas lauksaimniecības ministru konferencē un 2011. gada janvārī apstiprināja Izpildpadomes 18. kārtējā sesijā Adisabebā (dokuments Nr. EX.CL/631 XVIII),

—

ņemot vērā Ndžamenas 2013. gada 29. maija Deklarāciju par ganību lopkopības ieguldījumu drošībā un attīstībā,

—

ņemot vērā regulējumu un pamatnostādnes attiecībā uz zemes politiku Āfrikā, ko 2009. gadā apstiprināja Āfrikas Savienības lauksaimniecības, zemkopības un lopkopības ministru apvienotajā konferencē,

—

ņemot vērā ECOWAS valstu vadītāju Lēmumu Nr. A/DEC.5/10/98, ar ko reglamentē lopu sezonālu pārvietošanu starp ECOWAS valstīm,

—

ņemot vērā ECOWAS valstu lauksaimniecības politiku, kas tika pieņemta 2005. gada 19. janvārī Abudžā,

—

ņemot vērā WAEMU lauksaimniecības politiku, kas ar papildu aktu Nr. 03/2001 tika pieņemta 2001. gada 10. decembrī,

—

ņemot vērā COMESA 2009. gada decembra ietvarpolitikas projektu attiecībā uz pārtikas nodrošinājumu lopkopības apgabalos,

—

ņemot vērā 2009. gada decembrī apstiprināto IGAD reģionālo ietvarpolitiku attiecībā uz dzīvnieku veselību un tirdzniecību,

—

ņemot vērā ĀKK un EK Partnerattiecību nolīgumu (Kotonū nolīgumu), jo īpaši tā 32. panta 1. punktu par vidi un dabas resursiem, 32.A pantu par klimata pārmaiņām, 31. pantu par dzimuma jautājumiem un 23. pantu par ekonomikas nozares attīstību, aptverot lauku stratēģijas un lauksaimniecisko ražošanu,

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada marta paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Māšu un bērnu uztura uzlabošana ārējā palīdzībā — ES politikas satvars” (COM(2013)0141),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “ES nostāja attiecībā uz izturētspēju: pārtikas nodrošinājuma krīžu sniegtā mācība” (COM(2012)0586),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas” (COM(2010)0127),

—

ņemot vērā ES vadītās AGIR un SHARE iniciatīvas, lai novērstu pārtikas un uztura krīzes,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) ziņojumu “Lopkopības nozare pasaulē 2011. gadā. Lopkopība saistībā ar pārtikas nodrošinājumu” (Roma, 2012. gads),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām, ko 2007. gadā pieņēma Ģenerālā asambleja (A/RES/66/142),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2002. gada 18. novembra secinājumus par pirmiedzīvotāju tautām (13466/02),

—

ņemot vērā Tūkstošgades attīstības mērķus, ko Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma 2000. gadā,

—

ņemot vērā Sociālo lietu un vides komitejas ziņojumu (ACP-EU/101.526/13/galīgā redakcija),

A.

tā kā visā Āfrikā dzīvo aptuveni 268 miljoni lopkopju un ganību lopkopība dažos reģionos ir galvenais iztikas līdzekļu avots; tā kā ganību lopkopības apgabali aizņem gandrīz 40 % no Āfrikas kontinenta un ganību lopkopība atsevišķos reģionos ir galvenā darbības joma, piemēram, Nigērā, kur mājlopu kapitāls tiek lēsts FCFA2 000 miljardu apmērā un ienākumi no šīs nozares veido 21 % no valsts eksporta resursiem;

B.

tā kā lopkopjiem ir dziļi iesakņojušās intuitīvās zināšanas un viņi izmanto gan sociālos tīklus, gan arī jaunās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (JIKT), lai sausos un pussausos apgabalos atrastu leknākās ganības un uz tām stratēģiski pārvestu savus ganāmpulkus, tādējādi izmantojot nekultivētu zemi, kas citiem nolūkiem nav piemērota;

C.

tā kā statistikas informācija par ganību lopkopības ieguldījumu valsts ekonomikā ir ļoti nepilnīga, lai gan šai nozarei ir liela nozīme mājlopu audzēšanā un saistīto pakalpojumu tīkla izveidē;

D.

tā kā sausos un pussausos apgabalos ganību lopkopība uz hektāru saražotās gaļas un nodrošinātās kaloritātes ziņā ir produktīvāka par lopkopību saimniecībā, tāpēc tā palīdz paēdināt iedzīvotājus un uzlabo pārtikas un uzturvielu nodrošinājumu un izturētspēju;

E.

tā kā ganāmpulka pārvietošanai pa sausiem un pussausiem apgabaliem, kā arī zālāja potenciālajai spējai piesaistīt oglekļa dioksīdu varētu būt pozitīva ietekme uz vidi; tā kā, no otras puses, ja sīklopu ganāmpulki netiek pārvietoti, pļavas tiek pārmērīgi noganītas un bioloģiskā daudzveidība samazinās, jo augu populācija nespēj pietiekami ātri atjaunoties;

F.

tā kā klimata pārmaiņas palielina lopkopju neaizsargātību pret pārtikas trūkumu un nabadzību, lai gan, ņemot vērā lopkopju mobilitāti, klimata pārmaiņām viņi spēj pielāgoties vieglāk nekā lopu audzētāji saimniecībās;

G.

tā kā iedzīvotāju pieaugums palielina vajadzību pēc lauksaimniecības zemes un urbanizācijas Āfrikā — faktoriem, kas spēj ierobežot dzīvnieku mobilitāti, tāpēc, lai saglabātu dzīvnieku mobilitāti, īpaši liela nozīme ir rūpīgai zemes izmantošanas kodu un plānu pārvaldībai un izveidei;

H.

tā kā pārrobežu mobilitātes pārvaldības jautājuma risināšana reģionālā līmenī var sniegt risinājumu starpkopienu konfliktiem saistībā ar piekļuvi ūdenim un zemei;

I.

tā kā lopkopji, pārvietojoties pa attāliem apgabaliem, var sniegt pozitīvu ieguldījumu drošībā;

J.

tā kā, dažādojot savu darbību, daži lopkopji var palielināt ienākumus;

K.

tā kā lopkopjiem var būt grūtības ar piekļuvi atbilstošai un kvalitatīvai veselības aprūpei, izglītībai, ūdenim un dzīvnieku veterinārajai aprūpei un tā kā problēmas saistībā ar viņu iekļaušanu tautas skaitīšanas datos var radīt politisko atstumtību;

L.

tā kā Āfrikas Savienības (ĀS) ganību lopkopības ietvarpolitika paredz aizsargāt lopkopju iztikas līdzekļus, palīdzēt risināt problēmas, ar kurām viņi saskaras, aizsargāt viņu tiesības un pastiprināt viņu ieguldījumu ekonomikā,

1.

mudina ĀKK valstis un vietējās iestādes savu valsts, vietējo un reģionālo politiku saskaņot ar ĀS ietvarpolitiku un izmantojamo stratēģiju noteikšanā iesaistīt lopkopjus;

2.

aicina ES atzīt ganību lopkopību par vērtīgu ražošanas sistēmu un atbalstīt ĀKK valstis ietvarpolitikas īstenošanā;

3.

norāda, ka ir vajadzīgi atbilstoši dzīvnieku veselības un higiēnas pasākumi, lai izvairītos no dzīvnieku slimību izplatīšanās, saglabātu ganību lopkopību un aizsargātu sabiedrības veselību; norāda, cik svarīgas ir lopkopju zināšanas par dzīvnieku slimību profilaksi un ārstēšanu;

4.

aicina ĀKK valstis izstrādāt un īstenot vietējās, valsts, divpusējās un reģionālās iniciatīvas, tiesību aktus un kodus attiecībā uz ganību lopkopību, lopu sezonālu pārvietošanu un zemes izmantošanu; aicina ĀKK valstis izstrādāt arī novatoriskas piedāvājuma koncepcijas tādās jomās kā izglītība un sabiedrības veselība, lai ar šiem pakalpojumiem varētu labāk nodrošināt mobilās iedzīvotāju grupas;

5.

mudina valsts un privātos dalībniekus nodrošināt, ka robežas negatīvi neietekmē lopkopju drošu mobilitāti un piekļuvi resursiem un ka lopkopji joprojām var ganīt savus ganāmpulkus privatizētā zemē;

6.

iesaka ĀKK valstīm atbalstīt un informēt lopkopes par to ekonomiskajām iespējām;

7.

aicina ĀKK valstis pastiprināt savas pārvaldības struktūras, lai nodrošinātu lopkopju labāku pārstāvību, tostarp pilnvarojot tradicionālās iestādes un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tādējādi nodrošinot, ka tiek izmantoti atbilstoši līdzekļi, lai sasniegtu šādus mērķus:

8.

aicina ĀKK valstis īpašu uzmanību pievērst lopkopju kopienās dzīvojošo meiteņu izglītošanai un izstrādāt mehānismus, kā nodrošināt tām piekļuvi izglītībai;

9.

aicina ĀKK valstis un ES iesaistīt lopkopjus lēmumu pieņemšanā, sniegt atbalstu lopkopjiem konfliktu risināšanā, attiecīgā gadījumā, ja iespējams, izmantojot parastos līdzekļus, un uzlabot juridisko pakalpojumu pieejamību;

10.

aicina ĀKK valstis atbalstīt un informēt lopkopjus, kuri izvēlas savu darbību pārtraukt;

11.

iesaka ĀKK valstīm ievākt papildu informāciju par lopkopjiem, lai labāk novērtētu viņu ieguldījumu ekonomikā, un veikt sociāli ekonomiskus pētījumus, lai precīzāk klasificētu lopkopju neaizsargātību, piemēram, no klimata pārmaiņām, konfliktiem, zemes izmantošanas maiņas vai pārtikas trūkuma;

12.

aicina ES un ĀKK valstis darīt visu iespējamo, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām, jo tām ir postoša ietekme uz ganību populācijām; šajā saistībā uzsver, cik svarīgi ir ne tikai atbalstīt ĀKK valstīs dzīvojošo lopkopju pielāgošanos klimata pārmaiņām un uzlabot viņu izturētspēju, bet arī censties īstenot vērienīgu programmu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai gan ES, gan ĀKK valstīs;

13.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai, ES Padomes prezidentūrai, Āfrikas Savienībai, Panāfrikas parlamentam, reģionālajiem un valstu parlamentiem un ĀKK valstu reģionālajām organizācijām.

—

no 2013. gada 25. novembra līdz 27. novembrim tiekoties Adisabebā,

—

ņemot vērā tās Reglamenta 18. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (Beninā) parakstīto un 2005. un 2010. gadā secīgi pārskatīto Partnerattiecību nolīgumu 2000/483/EK starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 2098 (2013. gads) par Kongo Demokrātisko Republiku (KDR),

—

ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas rezolūciju par nestabilitātes un nedrošības stāvokli Lielo ezeru reģionā, jo īpaši KDR austrumos, ko tā pieņēma 2012. gada 29. novembra sanāksmē Paramaribo (Surinamā),

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2013. gada 14. novembra paziņojumu par situāciju KDR,

—

ņemot vērā Paktu par drošību, stabilitāti un attīstību Lielo ezeru reģionā, ko 2006. gada decembrī Nairobi (Kenijā) parakstīja Starptautiskās konferences par Lielo ezeru reģionu (ICGLR) dalībvalstu un to valdību vadītāji,

—

ņemot vērā Kongo Demokrātiskās Republikas un reģiona miera, drošības un sadarbības programmu, ko 2013. gada 24. februārī Adisabebā (Etiopijā) parakstīja vienpadsmit ICGLR dalībvalstu un to valdību vadītāji un Dienvidāfrikas Attīstības kopiena (SADC),

—

ņemot vērā ICGLR dalībvalstu un to valdību vadītāju deklarāciju, kas tika pieņemta 2013. gada 5. septembrī Kampalā (Ugandā), par drošības situāciju KDR Ziemeļkivu provincē,

—

ņemot vērā 2013. gada 4. novembrī Pretorijā notikušās SADC un ICGLR apvienotās augstākā līmeņa sanāksmes galīgo paziņojumu;

—

ņemot vērā 2013. gada 14. novembrī notikušajā Āfrikas Savienības (ĀS) Miera un drošības padomes 406. sanāksmē pieņemto lēmumu par situāciju KDR austrumos,

—

ņemot vērā ES, ANO, ĀS un ASV īpašo sūtņu un pārstāvju 2013. gada 9. septembra un 4., 6. un 11. novembra kopīgās deklarācijas par Lielo ezeru reģionu,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton2013. gada 30. augustā sniegtos paziņojumus ar situāciju Ziemeļkivu un 2012. gada 7. jūnijā un 10. jūlijā sniegtos paziņojumus par situāciju Kongo austrumos,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par KDR, jo īpaši 2009. gada 17. decembra, 2012. gada 13. decembra un 2013. gada 12. septembra rezolūcijas,

—

ņemot vērā ES komisāres starptautiskās sadarbības, humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas jautājumos Kristalina Georgieva2012. gada 26. jūnijā sniegto paziņojumu par humanitārās situācijas pasliktināšanos KDR,

—

ņemot vērā 1949. gadā pieņemtās Ženēvas Konvencijas 3. pantu un II protokolu, kas aizliedz tūlītēju nāvessodu izpildi, izvarošanu, piespiedu vervēšanu un citus nežēlīgus noziegumus,

—

ņemot vērā 1989. gada 20. novembra Starptautisko Konvenciju par bērna tiesībām, kas īpaši aizliedz bruņotos konfliktos iesaistīt bērnus,

—

ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un 1966. gadā pieņemto Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—

ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, ko KDR ratificēja 1982. gadā,

A.

paužot nopietnas bažas par notiekošo vardarbību, masveida cilvēktiesību pārkāpumiem, visu veidu noziegumiem (patvaļīgiem arestiem, izspiešanu, laupīšanu, piespiedu darbu, seksuālu vardarbību, bērnu piespiedu vervēšanu, spīdzināšanu un nāvessodu izpildi) un nedrošību Lielo ezeru reģionā;

B.

tā kā bruņoto grupu atrašanās un darbība Lielo ezeru reģionā esošajā KDR, jo īpaši tās austrumu daļā, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc reģionā joprojām valda nedrošība, un tā rada pastāvīgus draudus mieram, drošībai, stabilitātei, ekonomiskajai un sociālajai attīstībai un sadarbībai starp reģiona valstīm;

C.

tā kā pastāvīgi notiekošā nelikumīgā KDR dabas un kalnrūpniecības resursu izmantošana un izlaupīšana, jo īpaši valsts austrumos, joprojām ir viens no galvenajiem nedrošības cēloņiem Lielo ezeru reģionā; tā kā pieaugošais bezdarbs un nabadzība, pārtikas krīze un sociālo pamatpakalpojumu nepietiekamība arī rada atkārtotu vardarbību un nestabilitāti reģionā;

D.

tā kā pagājušajā gadā sadursmju dēļ tika pārvietoti vairāk nekā 100 000 cilvēku, tādējādi pastiprinot humanitāro krīzi šajā reģionā, kur ir aptuveni 2,6 miljoni iekšzemē pārvietotu personu un 6,4 miljoni cilvēku, kuriem ir vajadzīga pārtika un ārkārtas palīdzība; šīs situācijas galvenais cēlonis ir M23 sacelšanās un citu bruņoto grupu noziedzīgās darbības KDR austrumos;

E.

tā kā pēc militārās ofensīvas, kas ar MONUSCO intervences brigādes atbalstu tika sākta 2013. gada oktobra beigās, KDR bruņotie spēki (FARDC) izbeidza M23 sacelšanos un ļāva nemiernieku okupētajās teritorijās pakāpeniski pārveidot valsts teritoriālo pārvaldi;

F.

ņemot vērā M23 līderu 2013. gada 5. novembra deklarāciju, kurā viņi paziņo par sacelšanās izbeigšanu un pauž vēlmi savas kustības mērķus sasniegt, izmantojot vienīgi politiskus līdzekļus;

G.

tā kā par spīti šai FARDC uzvarai un starptautiskās sabiedrības centieniem un izmantotajiem resursiem Lielo ezeru reģionā, jo īpaši KDR austrumos, vardarbība un nopietni cilvēktiesību pārkāpumi, kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci, ko izdara bruņotas grupas, kā arī KDR dabas resursu nelikumīgā izmantošana un izlaupīšana joprojām ne tuvu nav beigusies; tā kā tāpēc ir svarīgi turpināt centienus nostiprināt mieru un drošību reģionā;

H.

paužot nožēlu par grūtībām ātri noslēgt Kampalā notiekošās sarunas starp KDR valdību un M23, jo puses nespēja vienoties par šo sarunu sankcionējošā galīgā teksta saturu un nosaukumu, lai gan jau tika gūti panākumi;

I.

tā kā steidzami un uz visiem laikiem ir jāaptur visu pārējo negatīvo bruņoto spēku darbība KDR austrumos, ietverot Ruandas atbrīvošanas demokrātiskos spēkus (FDLR), Apvienotos demokrātiskos spēkus / Nacionālo armiju Ugandas atbrīvošanai (ADF/NALU) un dažādas Mai-Mai grupas, un nekavējoties jāatjauno miers un drošība Lielo ezeru reģionā;

J.

tā kā diemžēl visas iesaistītās puses nav izpildījušas apņemšanos, kas pausta iepriekš minētajā pamatnolīgumā, kurš tika parakstīts 2013. gada 24. februārī Adisabebā;

K.

tā kā Pasaules Bankas prezidents, 2013. gada maijā kopā ar ANO ģenerālsekretāru apmeklējot Lielo ezeru reģionu, paziņoja, ka Pasaules Banka reģiona attīstības projektos ieguldīs USD 1 miljardu, tādējādi papildinot starptautiskās sabiedrības pašreizējos centienus panākt ilgstošu mieru Lielo ezeru reģionā,

1.

vēlreiz visstingrākajā veidā nosoda reģionā notiekošo vardarbību, noziedzību, cilvēktiesību pārkāpumus, izvarošanas gadījumus un bērnu vervēšanu armijā un atkārtoti pauž atbalstu Lielo ezeru reģiona tautām, kas ir piedzīvojušas kara šausmas; mudina valstis veicināt dialogu, mediāciju un sarunas par iekšējo konfliktu risināšanu, lai novērstu iemeslus strīdiem, kas noved pie mēģinājumiem gāzt demokrātiskā ceļā ievēlētu valdību;

2.

aicina KDR valdību visā KDR teritorijā izmantot visas savas pilnvaras un uzlabot valsts vispārējo pārvaldību, tostarp cilvēktiesību jomā, kā arī apzināt un ieviest atbilstošus līdzekļus, lai nodrošinātu, ka visiem Kongo sabiedrības slāņiem ir vienādas tiesības;

3.

aicina Lielo ezeru reģiona parlamentus sadarboties ar savām valdībām un politiskajām partijām, lai veicinātu sociālo taisnīgumu, tādējādi nodrošinot ilgstošu mieru;

4.

aicina parlamentus un valdības nodrošināt visu iedzīvotāju kategoriju, tostarp sieviešu un jauniešu, minoritāšu un neaizsargāto grupu, vienlīdzīgu līdzdalību demokrātiskajā procesā un pārvaldībā;

5.

aicina starptautisko sabiedrību, tostarp ĀS, ES un ANO, turpināt sniegt būtisku, saskaņotu un efektīvāku atbalstu cilvēkiem, kurus ietekmējusi drošības situācija Lielo ezeru reģionā, un saglabāt gatavību reaģēt uz humanitāro krīzi reģionā;

6.

atkārtoti apliecina stingru apņemšanos atbalstīt suverenitāti, neatkarību, teritoriālo integritāti un valstisko vienotību Lielo ezeru reģiona valstīs kopumā un konkrēti KDR un uzsver, ka, lai veicinātu mieru, drošību un attīstību Lielo ezeru reģionā, šie principi ir jāievēro;

7.

atkārtoti apliecina ikvienas reģiona tautas neatņemamās un neapstrīdamās tiesības pilnīgi izmantot savas valsts resursus un tos izlietot pilnīgi suverēni saskaņā ar saviem tiesību aktiem;

8.

pauž atbalstu Kongo Demokrātiskās Republikas un reģiona miera, drošības un sadarbības programmai, kas tika parakstīta Adisabebā, un aicina visas parakstītājas puses nekavējoties un godprātīgi pildīt savas saistības; tāpēc aicina ANO Drošības padomi saskaņā ar rezolūcijas Nr. 2098 (2013. gads) 6. punktu veikt atbilstošus pasākumus attiecībā uz jebkuru no pusēm, kas nav izpildījusi šajā programmā noteiktās saistības;

9.

atzinīgi vērtē ES atbalstu pamatnolīgumam un mudina to kopā ar citām starptautiskām organizācijām darīt visu iespējamo, lai veicinātu mieru un uzlabotu sadarbību starp KDR, Ugandu, Ruandu, Burundi un Tanzāniju;

10.

pauž atbalstu visiem pasākumiem, kuru mērķis ir miera un drošības atjaunošana Lielo ezeru reģionā un kurus ir ierosinājušas un veikušas tādas organizācijas kā ANO, ĀS, ES, ICGLR un SADC, un mudina tās turpināt centienus, jo īpaši izveidojot programmu reģiona harmoniskai attīstībai, lai jauniešiem un Lielo ezeru reģiona iedzīvotājiem kopumā piedāvātu tādu alternatīvu karam, kas viņiem nodrošinās labāku nākotni;

11.

atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 2098 (2013. gads) par KDR un aicina Lielo ezeru reģiona valstu vadītājus un starptautisko sabiedrību kopumā steidzami rīkoties, lai nodrošinātu rezolūcijas atbilstošu un pilnīgu īstenošanu;

12.

atzinīgi vērtē saskaņā ar rezolūciju izveidotās MONUSCO intervences brigādes karaspēka izvietošanu Ziemeļkivu provincē; pauž atzinību par šīs brigādes aktīvo iesaistīšanos M23 sacelšanās apspiešanā un aicina to turpināt sniegt atbalstu Kongo valdības karaspēkam, lai izformētu visas pārējās bruņotās grupas KDR teritorijā un izbeigtu to noziedzīgās darbības Lielo ezeru reģionā;

13.

mudina starptautisko sabiedrību, jo īpaši palīdzības sniedzējus, pēc militārās uzvaras pār M23 kustību atbalstīt KDR iestāžu centienus veikt institucionālas, politiskas, ekonomiskas un sociālas strukturālās reformas, jo īpaši aizsardzības, drošības un tieslietu jomā, lai nostiprinātu demokrātiju, tiesiskumu un labu pārvaldību visos valsts pārvaldes līmeņos;

14.

aicina KDR un tās kaimiņvalstis veidot ciešāku un efektīvāku reģionālo sadarbību, lai kopīgi cīnītos ar reģionā periodiski notiekošo konfliktu sekām, kā arī risinātu ar drošību saistītus un politiskus jautājumus, tādējādi veicinot ekonomikas attīstību Lielo ezeru reģionā; aicina starptautisko sabiedrību, jo īpaši ICGLR, ĀS, ES, ANO un ASV, atbalstīt šādu sadarbību;

15.

tāpēc uzsver, ka ir jāatjauno Lielo ezeru valstu ekonomiskā kopiena un jānodrošina tai nepieciešamie līdzekļi miera, integrācijas, ekonomikas izaugsmes veicināšanai un darbavietu radīšanai, lai uzlabotu reģiona iedzīvotāju dzīvi;

16.

atzinīgi vērtē panākumus, kas gūti ICGLR vadībā notiekošajās Kampalas sarunās, un mudina mediatoru un visas puses šīs sarunas ātri noslēgt, lai atrisinātu tādus steidzamus jautājumus kā to bijušo M23 nemiernieku izdošana, kuri ir atraduši patvērumu kaimiņvalstīs, un to cilvēku izdošana, kuri ir uzaicināti ierasties tiesā par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem;

17.

aicina demobilizēt, atbruņot, rehabilitēt un reintegrēt (DDRR) bijušos nemierniekus, stingri ievērojot gan starptautiskos pamatstandartus šajā jomā un īpašās karadienesta prasības, kas minētas ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas rezolūcijā par militāro apvērsumu radītajiem draudiem demokrātijai un politiskajai stabilitātei ĀKK valstīs, gan arī starptautiskās sabiedrības uzdevumus;

18.

ņem vērā valsts līmeņa apspriedes, kas KDR notiek starp prezidentūras vairākumu, politisko opozīciju un pilsonisko sabiedrību un ko sasaucis prezidents Joseph Kabila, un mudina KDR iestādes rīkoties saskaņā ar šo apspriežu secinājumiem un ieteikumiem, lai veicinātu nacionālo izlīgumu un reizi par visām reizēm likvidētu KDR periodiski notiekošo politisko krīžu pamatcēloņus;

19.

uzsver, ka nedrīkst zaudēt laiku, ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja un Starptautiskā Sarkanā Krusta palīdzību apzinot bijušos M23 nemierniekus un Kongo bēgļus Ruandā un Ugandā, lai viņus varētu brīvprātīgi repatriēt uz savu izcelsmes valsti un lai ikviens, kurš to vēlas, varētu piedalīties DDRR programmā;

20.

uzsver, ka nesodāmības izbeigšana ir viens no priekšnosacījumiem miera un drošības atjaunošanai Lielo ezeru reģionā, un atkārtoti aicina ICGLR dalībvalstu tiesu iestādes un Starptautisko Krimināltiesu saukt pie atbildības un sodīt tos, kuri ir vainīgi cilvēktiesību pārkāpumos, noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos, izvarošanas gadījumos un bērnu-kareivju vervēšanā Lielo ezeru reģionā;

21.

pieprasa, lai visas bruņotās grupas, kas klejo pa Lielo ezeru reģionu, nekavējoties noliktu ieročus (ja tās to vēl nav izdarījušas) un apņemtos atsākt normālu, civilizētu dzīvi savās attiecīgajās valstīs;

22.

mudina visas Lielo ezeru reģiona valstis, kuras ir uzņēmušas civilos vai militāros bēgļus no citām valstīm, stingri ievērot 1951. gada Ženēvas Konvenciju par bēgļa statusu un Āfrikas vienotības organizācijas (ĀVO) 1967. gada Konvenciju par īpašiem bēgļu problēmu aspektiem Āfrikā, jo īpaši aizliegumu šādām personām iesaistīties politiskā un militārā darbībā pret savām izcelsmes valstīm;

23.

aicina Pasaules Banku izpildīt solījumu, ko tās prezidents deva 2013. gada 22. maijā Kinšasā, Lielo ezeru reģiona attīstības projektos ieguldīt USD 1 miljardu un iesaka šo finansējumu piešķirt kā prioritāti konfliktu skartajiem apgabaliem;

24.

mudina ĀS, ICGLR un tās dalībvalstis, ANO un ES, ievērojot starptautiskā līmenī pieņemtos pārredzamības principus, veikt stingrus un efektīvus pasākumus, lai apkarotu KDR un citu Lielo ezeru reģiona valstu dabas resursu nelikumīgu izmantošanu un tirdzniecību, jo īpaši uzlikt sodu uzņēmumiem, kuri iesaistīti šādās darbībās;

25.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju Āfrikas Savienībai, ĀKK un ES Padomei, Eiropas Savienības Padomei un Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO ģenerālsekretāram, ANO ģenerālsekretāra īpašajam sūtnim Lielo ezeru reģionā, Starptautiskās konferences par Lielo ezeru reģionu dalībvalstīm un attiecīgo valstu prezidentiem, valstu un to valdību vadītājiem un parlamentiem.

(a)

valstis, kurās notiek Partnerattiecību nolīguma ratifikācijas process;

(b)

ĀKK grupas dalībvalstis.

(i)

pastāvīgo komiteju iesniegtie ziņojumi. Vienā sesijā tādi var būt trīs. Ziņojumos iekļauto rezolūciju priekšlikumu garums ir noteikts šā reglamenta II pielikumā;

(ii)

pastāvīgo komiteju vai paša Prezidija iesniegtās neatliekamās tēmas. Tās var iekļaut tikai ārkārtas gadījumā, un sesijas laikā tās var būt tikai divas. Citas tēmas nosūta atbildīgajai pastāvīgajai komitejai;

(iii)

nozīmīgas tēmas augsta līmeņa debatēm.

—

demokrātijas procesu veicināšana ar dialoga un apspriežu palīdzību;

—

ekonomikas, finanšu un tirdzniecības jautājumi un Eiropas Attīstības fondu izmantošana;

—

sociālie un vides jautājumi.

I.

POLITIKAS LIETU KOMITEJA

Šī komiteja atbild par šādiem jautājumiem:

Saskaņā ar Asamblejas Reglamenta 28. pantu šī komiteja saskaņos faktu vākšanas un izpētes misiju darbu, īpaši vēlēšanu novērošanas misiju darbu.

II.

EKONOMIKAS ATTĪSTĪBAS, FINANŠU UN TIRDZNIECĪBAS KOMITEJA

Šī komiteja atbild par šādiem jautājumiem:

III.

SOCIĀLO LIETU UN VIDES KOMITEJA

Šī komiteja atbild par šādiem jautājumiem:

—

paskaidrojumi, sagatavošanas darba dokumenti un faktu vākšanas komandējumu ziņojumi — sešas lappuses;

—

ziņojumos iekļauto rezolūciju priekšlikumi un steidzami jautājumi — četras lappuses, ieskaitot apsvērumus, bet neieskaitot norādes.

a)

Ikvienā sanāksmē, kas organizēta Eiropas Parlamenta parastajās darba vietās,

(b)

Ikvienā sanāksmē, kas organizēta ārpus Eiropas Parlamenta parastajām darba vietām,