Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA PRĪTA PIKAMĒES [PRIIT PIKAMÄE]

SECINĀJUMI,

sniegti 2023. gada 14. septembrī (1)

Lieta C‑359/22

AHY

pret

Minister for Justice

(High Court (Augstā tiesa, Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patvēruma politika – Par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšana – Regula (ES) Nr. 604/2013 – 17. panta 1. punkts – Suverenitātes klauzulas – 27. pants – Efektīva tiesību aizsardzība – Apturoša iedarbība

1.        Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu High Court (Augstā tiesa, Īrija) lūdz interpretēt Regulas (ES) Nr. 604/2013 (turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”) (2) 17. panta 1. punktu un 27. panta 1. un 3. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2.        Uzdoto jautājumu fonu veido Īrijā šobrīd spēkā esošais īpašais tiesiskais regulējums, ar ko ir transponēta Dublinas III regula. Atbilstoši šim regulējumam dalībvalsts lēmums izmantot vai neizmantot Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā ietverto suverenitātes klauzulu ir jāpieņem administratīvai iestādei, kas nav tā, kurai ir uzdots piemērot šajā regulā paredzētos atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritērijus un pieņemt lēmumu par pārsūtīšanu. Tāpat arī divu dažādu valsts tiesu kompetencē ir pret pirmo un otro lēmumu paredzētie tiesību aizsardzības līdzekļi.

3.        Abu šo procedūru līdzāspastāvēšana apvienojumā ar to savstarpējās koordinācijas neesamību izraisa sarežģītus juridiskus jautājumus Dublinas III regulas kontekstā. Tādējādi Tiesai tās gaidāmajā spriedumā būs iespēja sniegt skaidrojumus par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tvērumu, kā tas ir paredzēts šīs regulas 27. pantā, it īpaši jautājumā par to, vai kādā no abām iepriekš minētajām tiesību normām dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt iespēju no suverenitātes klauzulas izrietošās rīcības brīvības īstenošanu apstrīdēt tiesā ar prasību, kas atšķiras no pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzības. Turklāt Tiesai ir jālemj par to, vai šādas prasības celšanas dēļ pārsūtīšanas lēmuma izpilde noteikti tiek apturēta.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

4.        Dublinas III regulas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.”

5.        Šīs regulas 17. panta “Diskrecionārās klauzulas” 1. punktā ir paredzēts:

“1.      Atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums.

Dalībvalsts, kas nolemj saskaņā ar šo punktu izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kļūst par atbildīgo dalībvalsti un uzņemas ar minēto atbildību saistītos pienākumus. Vajadzības gadījumā tā, izmantojot elektroniskās komunikācijas tīklu DubliNet, kas izveidots saskaņā ar [Komisijas] Regulas (EK) Nr. 1560/2003 [(2003. gada 2. septembris), ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003, L 22, 3. lpp.),] 18. pantu, informē iepriekšējo atbildīgo dalībvalsti, dalībvalsti, kas veic procedūru, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, vai dalībvalsti, kura saņēmusi pieprasījumu par pieteikuma iesniedzēja uzņemšanu vai par viņa atpakaļuzņemšanu.

Dalībvalsts, kas kļūst par atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar šo punktu, to tūlīt norāda Eurodac saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulu (ES) Nr. 603/2013 [(2013. gada 26. jūnijs) par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, un par dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu un Eiropola pieprasījumiem veikt salīdzināšanu ar Eurodac datiem tiesībaizsardzības nolūkos, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 1077/2011, ar ko izveido Eiropas Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (OV 2013, L 180, 1. lpp.)], pievienojot datumu, kad tika pieņemts lēmums izskatīt pieteikumu.”

6.        Minētās regulas 27. pants “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” ir formulēts šādi:

“1.      Pieteikuma iesniedzējam vai citai personai, kas minēta 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā, ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.

2.      Dalībvalstis nodrošina saprātīgu termiņu, kurā attiecīgā persona var īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesisku aizsardzības līdzekli saskaņā ar 1. punktu.

3.      Pārsūtīšanas lēmumu apelācijas vai pārskatīšanas nolūkos dalībvalstis savos tiesību aktos paredz, ka:

a)      apelācija vai pārskatīšana attiecīgajai personai dod tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī līdz brīdim, kad kļūst zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts; vai

b)      pārsūtīšanu automātiski aptur un šāda apturēšana beidzas pēc konkrēta saprātīga termiņa, kura laikā tiesa pēc rūpīgas un padziļinātas izskatīšanas pieņem lēmumu par to, vai apelācijai vai pārskatīšanai būs apturošs spēks; vai

c)      attiecīgajai personai ir iespēja saprātīgā termiņā pieprasīt, lai tiesa aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts. Dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejams efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, apturot pārsūtīšanu līdz brīdim, kad tiks pieņemts lēmums par pirmo apturēšanas pieprasījumu. Lēmumu par to, vai apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, pieņem saprātīgā laikposmā, tomēr dodot iespēju rūpīgai un padziļinātai apturēšanas pieprasījuma izskatīšanai. Ja tiek pieņemts lēmums neapturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, tajā norāda apsvērumus, kas ir tā pamatā.

4.      Dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentās iestādes var nolemt rīkoties ex officio, lai apturētu pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts.”

7.        Šīs pašas regulas 29. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Pieteikuma iesniedzēja vai citas 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētās personas pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.

Ja pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti veic, uzraugot izceļošanu vai izmantojot eskortu, dalībvalstis nodrošina, ka tā tiek veikta humāni un pilnībā ievērojot pamattiesības un cilvēka cieņu.

Vajadzības gadījumā pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts izdod pieteikuma iesniedzējam caurlaidi. Komisija ar īstenošanas aktiem izveido caurlaides paraugu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 44. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Atbildīgā dalībvalsts attiecīgi informē pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti par attiecīgās personas sekmīgu ierašanos vai par to, ka tā nav ieradusies noteiktajā termiņā.

2.      Ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.”

B.      Īrijas tiesības

1.      European Union (Dublin System) Regulations 2018

8.        European Union (Dublin System) Regulations 2018 (S. I. No 62 of 2018) (2018. gada Noteikumi par Eiropas Savienību (Dublinas sistēma) (2018. gada S. I. Nr. 62); turpmāk tekstā – “2018. gada noteikumi”) 3. pantā “Funkciju izpilde saskaņā ar [Eiropas] Savienības regulu” starptautiskās aizsardzības amatpersonām (amatpersonas, kas strādā International Protection Office (Starptautiskās aizsardzības birojs, Īrija; turpmāk tekstā – “Starptautiskās aizsardzības birojs”)) ir piešķirtas funkcijas noteikt dalībvalsti, kura saskaņā ar Dublinas III regulas III nodaļā paredzētajiem kritērijiem ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un pieņemt pārsūtīšanas lēmumus. 2018. gada noteikumu 6. pantā “Pārsūtīšanas lēmumu pārsūdzība” ir paredzēts, ka International Protection Appeals Tribunal (Starptautiskās aizsardzības lietu apelācijas tiesa, Īrija; turpmāk tekstā – “Starptautiskās aizsardzības lietu tiesa”) kompetencē ir izskatīt pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību.

9.        Ar 2018. gada noteikumu 8. pantu “Pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšana līdz pārsūdzības iznākumam” tiek īstenota Dublinas III regulas 27. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētā apturošā iedarbība un pēc būtības ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, kurš iesniedz pārsūdzību saskaņā ar 2018. gada noteikumu 6. pantu, ir tiesības palikt valstī līdz tās iznākumam.

10.      Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā paredzētās rīcības brīvības īstenošana ir tieslietu ministra (turpmāk tekstā – “ministrs”) kompetencē. Procedūrā, kuras iznākumā Starptautiskās aizsardzības birojs saskaņā ar 2018. gada noteikumiem pieņem lēmumu par pārsūtīšanu, nekādi nav paredzēts ņemt vērā šīs regulas 17. panta 1. punktu, un Starptautiskās aizsardzības lietu tiesas kompetence saskaņā ar minēto noteikumu 6. pantu attiecas tikai uz pārsūdzībām par šādiem pārsūtīšanas lēmumiem. Šai tiesai nav kompetences lemt par prasību, ar kuru pārsūdzēts ministra lēmums, kas attiecas uz šīs pašas regulas 17. panta 1. punktā paredzētās rīcības brīvības īstenošanu, un vienīgais iespējamais tiesiskās aizsardzības līdzeklis pret šādu lēmumu ir pieteikuma par “judicial review” (pārskatīšana tiesā) iesniegšana.

2.      Order 84, Superior Courts Rules

11.      Order 84, Rules of the Superior Courts (84. rīkojums, Augstāko tiesu reglaments, kurā 84. rīkojuma panti tiek saukti par “rules” (noteikumi)), konkrēti tā V sadaļā, ir paredzēti procesuālie noteikumi, kas piemērojami pārskatīšanas procedūrām tiesā. High Court (Augstā tiesa) ir pirmās instances tiesa, kas izskata pieteikumus par pārskatīšanu tiesā. Tādējādi visas atsauces uz tiesu 84. rīkojumā attiecas uz High Court (Augstā tiesa) kā pirmās instances tiesu.

12.      84. rīkojuma 20. noteikums būtībā paredz, ka tiesai ir jāpiešķir sākotnēja atļauja (“application for leave”), pirms var izskatīt pieteikumu par pārskatīšanu tiesā, un ka pieteikuma iesniedzējam ir jābūt pietiekamai interesei, lai atļauja tiktu piešķirta. 84. rīkojuma 21. noteikumā ir paredzēts triju mēnešu termiņš pieteikuma iesniegšanai tiesā, taču šo termiņu var pagarināt, it īpaši, ja tam ir pamatots un pietiekams iemesls.

13.      84. rīkojums neparedz apturošu iedarbību. 84. rīkojuma 20. noteikuma 8. punkta b) apakšpunktā ir noteikts – kad ir dota atļauja iesniegt pieteikumu par pārskatīšanu tiesā, tiesa, ja tā uzskata, ka tas ir taisnīgi un lietderīgi, var izdot rīkojumu par lēmuma, uz kuru attiecas pieteikums, apturēšanu, ja ir lūgts izdot rīkojumu par aizliegumu vai certiorari (rīkojums par administratīva lēmuma atcelšanu), līdz brīdim, kad ir pieņemts nolēmums attiecībā uz pieteikumu par pārskatīšanu tiesā vai līdz brīdim, kad tiesa nolemj citādi.

II.    Pamatlietas fakti, tiesvedība pamatlietā, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

14.      Prasītājs pamatlietā AHY ir 1987. gada 21. oktobrī dzimis Somālijas valstspiederīgais.

15.      2020. gada 21. janvārī viņš iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Īrijā, pamatojoties uz to, ka Somālijā viņš ir cietis bumbas sprādzienā, kurā izpostīts viņa veikals, nogalināts viens no viņa darbiniekiem un uz viņa plaukstām un rokām ir palikušas rētas.

16.      No Eurodac meklēšanas rezultātiem izriet, ka viņš jau bija iesniedzis divus starptautiskās aizsardzības pieteikumus Zviedrijā – 2012. gada 5. novembrī un 2017. gada 2. oktobrī. Šie pieteikumi bija noraidīti.

17.      Līdz ar to Īrijas iestādes, pamatojoties uz Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b) apakšpunktu, nosūtīja Zviedrijas Karalistei pieprasījumu par šīs personas atpakaļuzņemšanu, kuru tā 2020. gada 19. februārī akceptēja.

18.      2020. gada 23. jūlijā AHY tika izsniegts paziņojums par lēmumu par pārsūtīšanu uz Zviedriju, un viņš šo lēmumu apstrīdēja Starptautiskās aizsardzības lietu tiesā, lūdzot piemērot Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā paredzēto klauzulu un citastarp apgalvojot, ka viņš cieš no depresijas.

19.      Starptautiskās aizsardzības lietu tiesa šo pārsūdzību 2021. gada 5. oktobrī noraidīja un atstāja spēkā lēmumu par pārsūtīšanu.

20.      2021. gada 8. novembrī AHY tika informēts, ka viņam tā paša gada 16. decembrī ir jāierodas Garda National Immigration Bureau (Valsts imigrācijas birojs, Īrija), lai sagatavotos viņa pārsūtīšanai uz Zviedriju, kam bija jānotiek ne vēlāk kā 2022. gada 6. aprīlī.

21.      2021. gada 15. novembrī viņš vērsās pie ministra, lai tas izmantotu Dublinas III regulas 17. pantā paredzēto rīcības brīvību, it īpaši pamatojoties uz to, ka šādas pārsūtīšanas gadījumā pastāv risks, ka viņš izdarīs pašnāvību. Šajā sakarā AHY iesniedza tiesu medicīnas eksperta ziņojumu, kurā norādīts, ka pārsūtīšana uz Zviedriju viņu pakļauj augstam pašsakropļošanās un iespējamas pašnāvības riskam. Procedūras ietvaros viņš iesniedza otru tiesu medicīnas eksperta ziņojumu, kurā norādīts, ka pašnāvības risks ir augstāks nekā pirmajā ziņojumā aprakstītais.

22.      2022. gada 16. februārī pieteikums ministram īstenot Dublinas III regulas 17. pantā paredzēto rīcības brīvību tika noraidīts.

23.      Pēc otrā tiesu medicīnas eksperta ziņojuma ministrs lēmumam atteikties izmantot šo rīcības brīvību pievienoja papildinājumu, precizējot, ka otrais tiesu medicīnas eksperta ziņojums nav mainījis šajā lēmumā pausto ministra nostāju.

24.      AHY vērsās iesniedzējtiesā ar šī lēmuma pārsūdzību. Viņš tostarp norāda, ka saskaņā ar Dublinas III regulas 27. pantu pārsūdzībām par lēmumiem, ar kuriem atteikts īstenot šīs regulas 17. pantā paredzēto rīcības brīvību, ir automātiska apturoša iedarbība.

25.      Iesniedzējtiesa atstāja spēkā un pagarināja AHY 2021. gada decembrī noteiktos pagaidu pasākumus, ar ko ir aizliegta viņa pārsūtīšana uz Zviedriju, un nolēma iesniegt Tiesā šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

26.      Šajā kontekstā iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot par apturošo iedarbību, kāda prasībai par ministra lēmumu atteikt izmantot tam ar Dublinas III regulas 17. pantā piešķirto rīcības brīvību var būt attiecībā uz lēmumu par pārsūtīšanu, it īpaši tad, ja šis lēmums par pārsūtīšanu jau ir pārsūdzēts saskaņā ar minētās regulas 27. panta 1. punktu.

27.      Šādos apstākļos High Court (Augstā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, “pārsūtīšanas lēmuma” faktisku un juridisku pārsūdzību vai pārskatīšanu tiesā saskaņā ar [Dublinas III regulas] 27. panta 1. punkta noteikumiem, ietver tiesības uz šādu efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli pret dalībvalsts lēmumu, ko tā pieņēmusi saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu, izmantojot tās rīcības brīvību saskaņā ar 17. panta 1. punktu, par to, vai tai jāizskata starptautiskās aizsardzības pieteikums, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja saskaņā ar Dublinas III regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

a)      Vai no tā izriet, ka pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij ir liegts izpildīt lēmumu par pārsūtīšanu, kamēr tiek izskatīts pieteikuma iesniedzēja lūgums par rīcības brīvības īstenošanu saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu?

b)      Vai Dublinas III regulas 27. panta 3. punkta noteikumi, kas paredz, ka dalībvalstīm savos tiesību aktos jāparedz viens no trim apturošās iedarbības veidiem pārsūtīšanas lēmumu pārsūdzības vai pārskatīšanas nolūkos, attiecas arī uz tāda lēmuma apstrīdēšanu, ar kuru saskaņā ar [šīs regulas] 17. panta 1. punktu atsakās izmantot iespēju uzņemties atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikumu [..]?

c)      Ja valsts tiesību aktos nav paredzēts neviens no trim [Dublinas III regulas] 27. panta 3. punktā minētajiem apturošā spēka veidiem, vai tiesām, kurās apstrīd 17. pantā minēto lēmumu par atteikumu, ir pienākums atzīt apturošo spēku vienā no šiem trim veidiem, un, ja tā, tad kurā no šiem veidiem? [..]

d)      Vai visi [Dublinas III regulas] 27. panta 3. punktā paredzētie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildes termiņu saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 1. punktu?

3)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:

a)      Vai tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar [Hartas] 47. pantu liedz pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij izpildīt lēmumu par pārsūtīšanu, kamēr tiek izskatīts pieteikuma iesniedzēja lūgums par rīcības brīvības īstenošanu saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu?

b)      Vai tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli saskaņā ar [Hartas] 47. pantu liedz pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij izpildīt lēmumu par pārsūtīšanu, kamēr tiesā tiek pārskatīts saskaņā ar valsts tiesību normām apstrīdētais Dublinas III regulas 17. pantā minētais lēmums par atteikumu?

c)      Pakārtoti – vai [Dublinas III regulas] 17. pantā minētā lēmuma par atteikumu apstrīdēšana, iesniedzot pieteikumu par pārskatīšanu tiesā (“judicial review”) saskaņā ar valsts tiesību normām, darbojas kā lēmuma par pārsūtīšanu izpildes termiņa apturēšana saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 1. punktu vai kā citādi aptur lēmuma par pārsūtīšanu izpildi?”

28.      Iesniedzējtiesa iesniedza pieteikumu par Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzētās steidzamības tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.

29.      Pieteikuma pamatojumam šī tiesa atsaucās uz AHY veselības stāvokli, it īpaši norādot, ka, ņemot vērā tās rīcībā esošos medicīniskos pierādījumus, tai ir bažas par to, ka parastās prejudiciālā nolēmuma procedūras norises termiņš varētu radīt reālu risku viņa veselībai vai pat dzīvībai, jo pēc lēmuma par viņa pārsūtīšanu uz Zviedriju viņam ir radušās domas par pašnāvību. Iesniedzējtiesa arī norādīja, ka steidzamību pastiprina apstāklis, ka šajā lietā izvirzītie juridiskie jautājumi rodas arī vairākās citās izskatāmās lietās. Tiesiskajai nenoteiktībai attiecībā uz lēmumu atteikties izmantot Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā ietverto klauzulu pārbaudi un attiecībā uz šo lēmumu pārsūdzību apturošo iedarbību esot sistēmiska ietekme uz Īrijā ar šo regulu ieviestās sistēmas darbību un tā izraisot kavēšanos.

30.      2022. gada 21. jūnija administratīvajā sanāksmē otrā palāta nolēma, ka šis iesniedzējtiesas pieteikums nav apmierināms.

31.      Parastajā prejudiciālā nolēmuma procedūrā rakstveida apsvērumus iesniedza AHY, ministrs, Īrijas un Grieķijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

III. Juridiskā analīze

32.      Iesākumā jākonstatē, ka šajā lietā uzdotie prejudiciālie jautājumi, kas skar dalībvalstu iestāžu saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punkta klauzulu pieņemta lēmuma pārskatīšanu tiesā un prasības tiesā, kas celta par šo lēmumu, iespējamo apturošo iedarbību attiecībā uz lēmumu par pārsūtīšanu, iesniedzējtiesas ieskatā pamatojas uz divu veidu apsvērumiem.

33.      Pirmā veida apsvērumi ir saistīti ar īpatnībām, kas piemīt Īrijas sistēmai, kurā lēmums veikt vai neveikt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu un izmantot vai neizmantot no Dublinas III regulas 17. panta 1. punkta izrietošo rīcības brīvību nav vienas un tās pašas iestādes kompetencē. Pirmo lēmumu pieņem Starptautiskās aizsardzības birojs, savukārt otrais ir ministra kompetencē. Turklāt pārsūdzības par pārsūtīšanas lēmumiem ir jāiesniedz Starptautiskās aizsardzības lietu tiesai, kurai savukārt nav kompetences pieņemt nolēmumu saistībā ar prasību par ministra lēmumu attiecībā uz minētās rīcības brīvības īstenošanu. Šo lēmumu var apstrīdēt, tikai iesniedzot High Court (Augstā tiesa) pieteikumu par pārskatīšanu tiesā (“judicial review”).

34.      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet arī, ka atbilstoši pašreizējiem Īrijas tiesību aktiem abas šīs dažādās procedūras var sākt dažādos laikos bez jebkādas koordinācijas citastarp termiņu ziņā. Tādējādi starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, uz kuru attiecas lēmums par pārsūtīšanu Īrijā, nekas neliedz pieteikumu saskaņā ar Dublinas III regulas 17. pantu iesniegt pēc tam, kad Starptautiskās aizsardzības lietu tiesa ir noraidījusi viņa pārsūdzību par šādu pārsūtīšanas lēmumu. Tā tas ir noticis šajā lietā un saskaņā ar pieejamiem avotiem arī daudzos citos gadījumos.

35.      Otrā veida apsvērumi attiecas uz jautājumiem, kuru pamatā ir spriedums M.A. u.c. (3), kurā Tiesa par Īrijas sistēmas īpatnībām lēma tādā faktiskajā kontekstā, kas atšķiras no šīs lietas faktiskā konteksta. Iesniedzējtiesa norāda uz grūtībām noteikt precīzu minētajā spriedumā ietvertās Tiesas argumentācijas un nolēmuma tvērumu.

A.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu

36.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt efektīvu tiesību aizsardzību pret dalībvalsts lēmumu izmantot vai atteikties izmantot tās rīcības brīvību, lai saskaņā ar šīs regulas 17. panta 1. punktu uzņemtos atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas atbilstoši šajā regulā noteiktajiem kritērijiem nebūtu tās pienākums.

37.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesas atbilde noteiks, vai jautājums par Īrijas tiesībās paredzētā un pamatlietā izskatāmā pieteikuma par pārskatīšanu tiesā (“judicial review”) apturošo iedarbību ir jāvērtē no Dublinas III regulas 27. panta 3. punkta (otrā jautājumu grupa) vai Hartas 47. panta (trešā jautājumu grupa) skatpunkta.

38.      Lai atspoguļotu savu nostāju, turpināšu šādi. Vispirms izklāstīšu Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā ietvertās klauzulas saturu definējošos elementus (1. apakšiedaļa). Pēc tam izskatīšu judikatūru par šīs regulas 27. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, lai noteiktu, vai šīs tiesības ietver tiesības uz prasību par lēmumu izmantot vai neizmantot minētās regulas 17. panta 1. punktā paredzēto klauzulu (2. apakšiedaļa). Visbeidzot tādējādi izklāstītā interpretācija tiks pārbaudīta ar atziņām, kas izriet no sprieduma M.A. u.c. (3. apakšiedaļa), lai nonāktu pie priekšlikuma atbildei uz šo prejudiciālo jautājumu (4. apakšiedaļa).

1.      Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā ietvertā klauzula

39.      Uzreiz jāatgādina, ka Dublinas III regulas mērķis ir paredzēt kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm.

40.      Ar šo regulu izveidotā sistēma ir balstīta uz tās 3. panta 1. punktā noteikto principu, saskaņā ar kuru tikai viena dalībvalsts ir kompetenta pārbaudīt pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības vajadzības.

41.      Šajā nolūkā minētās regulas III nodaļā ir noteikta tādu kritēriju hierarhija, kas ir objektīvi un taisnīgi gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan konkrētajām personām (4). Šo kritēriju, kas ietverti šīs regulas 8.–15. pantā, mērķis ir nodrošināt skaidru un praktiski realizējamu metodi ātrai atbildīgās dalībvalsts noteikšanai, lai garantētu efektīvu piekļuvi starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūrām un neapdraudētu starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi (5).

42.      Dublinas III regulas IV nodaļā papildus 16. pantam, kas attiecas uz apgādājamiem, ir ietverts 17. pants “Diskrecionārās klauzulas”. Pēdējā minētā panta 1. punktā ir paredzēts, ka, atkāpjoties no šīs regulas 3. panta 1. punkta, dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pat ja saskaņā ar Dublinas III regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums.

43.      Šī norma pamatā balstās uz trim iezīmēm.

44.      Pirmkārt, tas ir konkrētā tiesiskā regulējuma elastīguma elements. Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā ir pārņemta “suverenitātes” klauzula, kas bija ietverta Regulas (EK) Nr. 343/2003 (turpmāk tekstā – “Dublinas II regula”) (6) 3. panta 2. punktā un iepriekš – Dublinas konvencijas (7) 3. panta 4. punktā. Šī klauzula ir pārdzīvojusi visas Savienības šajā jomā veiktās likumdošanas reformas, jo tajā izpaužas no starptautiskajām tiesībām, un it īpaši no Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu (8), izrietošs princips, atbilstoši kuram tiesību uz patvērumu atzīšana ir valsts prerogatīva (9). Citiem vārdiem, saskaņā ar šo principu valstīm ir jābūt tiesībām pēc būtības izskatīt visus tām iesniegtos patvēruma pieteikumus.

45.      Otrkārt, suverenitātes klauzulas vieta Dublinas III regulas IV nodaļā norāda uz to, ka tā ir autonoma attiecībā pret šīs regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem.

46.      Treškārt un galvenokārt, šī klauzula paredz plašas rīcības brīvības piešķiršanu dalībvalstīm. Kā vairākkārt ir atzīts judikatūrā, tā ir iespēja (“dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks [..]”) (10), kurai nav izvirzīts nekāds īpašs nosacījums. Tiesa uzskata, ka ikvienas dalībvalsts ziņā ir noteikt apstākļus, kuros tā vēlas izmantot šīs tiesības, un izlemt pašai izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru tā saskaņā ar Dublinas III regulā definētajiem kritērijiem nav atbildīga (11).

47.      Kā liecina Komisijas priekšlikums, kura rezultātā tika pieņemta Dublinas II regula (12), attiecīgā klauzula ir ieviesta, lai ļautu katrai dalībvalstij suverēni, atkarībā no politiskiem, humāniem vai praktiskiem apsvērumiem piekrist izvērtēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pat ja tā par to nav atbildīga (13).

48.      Visus argumentus par to, ka lietas īpašo apstākļu dēļ attiecīgās dalībvalsts rīcības brīvība ir ierobežota tādā mērā, lai tai rastos pienākums aktivizēt suverenitātes klauzulu, Tiesa līdz šim ir noraidījusi (14).

49.      No Tiesas judikatūras it īpaši izriet, ka šī klauzula nav paredzēta kā aizsargs pret Dublinas sistēmas darbības traucējumiem, kuri varētu izraisīt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pamattiesību pārkāpumus (15).

50.      Šajā ziņā jāatgādina, ka šī sistēma ir balstīta uz savstarpējo uzticēšanos, tostarp prezumpciju par to, ka citas dalībvalstis ievēro pamattiesības. Šāda uzticēšanās tiek iedragāta divos gadījumos.

51.      Pirmajā gadījumā – kad ir nopietni iemesli uzskatīt, ka sākotnēji par atbildīgo atzītajā dalībvalstī ir sistēmiski trūkumi patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumos, kas var radīt risku tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē. Lai gan šādā gadījumā dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, pati kļūst par atbildīgo dalībvalsti, ja nav iespējams noteikt citu atbildīgo dalībvalsti, tomēr šāds pienākums izriet no Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta otrās un trešās daļas, nevis no suverenitātes klauzulas izmantošanas. Otrais gadījums ir tad, ja pastāv reāls risks, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs veselības stāvokļa dēļ var tikt pakļauts necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē. Spriedumā C. K. u.c. (16)Tiesa ir nospriedusi, ka, lai gan šis risks var attaisnot pārsūtīšanas izpildes apturēšanu, tas nenozīmē, ka dalībvalstij, kurā ir iesniegts pieteikums, saskaņā ar suverenitātes klauzulu ir pienākums atzīt, ka tā atbild par šī pieteikuma izskatīšanu.

52.      Apkopojot, lai gan prasība aizsargāt pamattiesības var uzlikt pienākumu dalībvalstij, kurai iesniegts pieteikums, vismaz provizoriski nepiemērot Dublinas III regulas III nodaļā noteiktos kritērijus, šī prasība nevar dalībvalstis piespiest īstenot izskatīšanas pilnvaras, kas tām piešķirtas ar šīs regulas 17. panta 1. punktu. No tā izriet, ka gadījums, kad pamattiesību aizsardzība attaisno to, ka netiek piemēroti Dublinas III regulā paredzētie kritēriji, ir atšķirīgs no suverenitātes klauzulas izmantošanas. Pavisam nesen spriedumā M.A. u.c. Tiesa atkārtoja savu nostāju, norādot, ka bērna labāko interešu ievērošana arī nevar uzlikt dalībvalstij pienākumu izmantot šo klauzulu un pašai izskatīt pieteikumu, kuru izskatīt nav tās pienākums.

53.      Visbeidzot papildus jānorāda – no judikatūras izriet, ka pat humanitārās krīzes situācijas atsevišķās dalībvalstīs, piemēram, tāda, kāda no 2015. gada beigām līdz 2016. gada sākumam bija izveidojusies Austrumu Balkānos, nevar radīt citām dalībvalstīm pienākumu izmantot suverenitātes klauzulu attiecībā uz tām iesniegtajiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, tomēr Tiesa ir vēlējusies uzsvērt, ka iespējas aktivizēt šādu klauzulu izmantošana šādā gadījumā atbilstu LESD 80. pantā nostiprinātajam un Dublinas III regulas pamatā esošajam solidaritātes principam (17).

2.      Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar Dublinas III regulu

54.      Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju [pārsūdzību] vai pārskatīšanu tiesā.

55.      Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam pieejamās lēmuma par viņa pārsūtīšanu pārsūdzības tvērums ir precizēts Dublinas III regulas 19. apsvērumā, kurā norādīts: lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, šīs regulas efektīvie tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret pārsūtīšanas lēmumiem būtu jāattiecina, pirmkārt, uz šīs regulas piemērošanas un, otrkārt, uz juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru tiek pārsūtīts pieteikuma iesniedzējs (18).

56.      Attiecībā uz konkrētās regulas piemērošanas pārbaudes priekšmetu Tiesa ir konsekventi apstiprinājusi plašu interpretāciju, kas izriet no 2016. gada 7. jūnija spriedumā Ghezelbash (C‑63/15, turpmāk tekstā – “spriedums Ghezelbash”, EU:C:2016:409) sniegtās argumentācijas.

57.      Šīs argumentācijas pamatā bija divi galvenie apsvērumi. Pirmkārt, Savienības likumdevējs, pieņemot Dublinas III regulu, patvēruma meklētājus ir iesaistījis atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesā, liekot dalībvalstīm viņus informēt par atbildības kritērijiem un piedāvāt iespēju iesniegt informāciju, lai ļautu pareizi piemērot šos kritērijus, kā arī nodrošinot viņiem tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli pret pārsūtīšanas lēmumu, ko eventuāli pieņem procesa iznākumā. Otrkārt, Dublinas III regulas mērķis ir uzlabot minētajiem pieteikuma iesniedzējiem sniegto aizsardzību, kas tostarp tiek nodrošināta ar viņiem pieejamo tiesību aizsardzību tiesā.

58.      Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā paredzētās pārsūdzības tvēruma šaura interpretācija Tiesas ieskatā tātad varētu traucēt īstenot šo mērķi, liedzot lietderīgu iedarbību pārējām patvēruma meklētāja tiesībām, kas piešķirtas ar šo regulu (19).

59.      Tādējādi Tiesa spriedumā Ghezelbash vispirms secināja, ka patvēruma meklētājam, pārsūdzot lēmumu par viņa pārsūtīšanu, ir tiesības atsaukties uz Dublinas III regulas III nodaļā noteiktā atbildības kritērija kļūdainu piemērošanu. Turpmākajos spriedumos Tiesa ir atzinusi, ka šis pats patvēruma meklētājs var arī atsaukties uz to, ka nav ievērotas tiesību normas, kuras ietvertas citās Dublinas III regulas nodaļās un kurās patvēruma meklētājiem ir piešķirtas procesuālas garantijas.

60.      Spriedumā Karim (20) ir nospriests, ka viena no šīm tiesību normām ir šīs regulas 19. panta 2. punkta otrā daļa, saskaņā ar kuru, ja trešās valsts valstspiederīgais pēc pirmā patvēruma pieteikuma iesniegšanas dalībvalstī ir pametis dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem, pirms viņš ir iesniedzis jaunu patvēruma pieteikumu citā dalībvalstī, pēdējai minētajai valstij ir jāpabeidz par jaunā pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūra.

61.      Spriedumā Mengesteab (21) ir atzīts, ka vēl viena šāda norma ir Dublinas III regulas 21. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru, ja uzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts regulā paredzētajos termiņos, tad par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga tā dalībvalsts, kurai šis pieteikums ir iesniegts. Spriedumā Shiri (22) Tiesa konkrētajā kategorijā ir ietvērusi arī Dublinas III regulas 29. panta 2. punktu, atbilstoši kuram, ja pārsūtīšana no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti nenotiek šajā pantā paredzētajā termiņā, tad pēdējā minētā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij.

62.      Man šķiet, ka šajā judikatūrā Tiesa ir piešķīrusi izšķirošu nozīmi apstāklim, ka katrā no izskatītajām normām ir definēts ietvars, kādā jānotiek atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesam, un tās, tāpat kā III nodaļā paredzētie kritēriji, palīdz noteikt atbildīgo dalībvalsti (23).

63.      No tā, manuprāt, izriet, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā paredzētās efektīvās tiesību aizsardzības pret pārsūtīšanas lēmumu tvērums ietver minēto normu piemērošanas pārbaudi, pamatojoties uz to, ka tajās ir paredzēti noteikumi, kas, ņemot vērā obligātumu attiecīgajai dalībvalstij, ir tādi, kas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam piešķir tiesības uz to, ka atbildīgā dalībvalsts izskata viņa pieteikumu.

64.      Tas tā nav Dublinas III regulas 17. panta 1. punkta gadījumā, jo tajā ietvertās suverenitātes klauzulas aktivizēšanai, kā tika paskaidrots, ir tikai fakultatīvs raksturs (24).

65.      Tātad jāsecina, ka šīs regulas 27. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli neietver tiesības apstrīdēt dalībvalsts, kurai ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, atteikumu izmantot suverenitātes klauzulu.

66.      Manuprāt, šo analīzi neliek apšaubīt 2022. gada 1. augusta spriedums Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Atteikums uzņemt ēģiptiešu nepilngadīgo bez pavadības) (C‑19/21, EU:C:2022:605).

67.      Protams, Tiesa tajā ir nospriedusi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir jābūt iespējai vērsties tiesā saskaņā ar Dublinas III regulas 27. pantu ne vien tad, kad pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts pieņem lēmumu par pārsūtīšanu, bet arī tad, kad pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts atsakās uzņemt attiecīgo personu. Tomēr šī Tiesas plašā interpretācija bija iespējama tādēļ, ka lēmuma, ar kuru atteikts uzņemt attiecīgo pieteikuma iesniedzēju, tiesiskums tika apstrīdēts attiecībā uz vienu no šīs regulas III nodaļā noteiktajiem atbildības kritērijiem. Tas skaidri izriet no šādi formulēta sprieduma punkta: “[..] nepilngadīga pieteikuma iesniedzēja bez pavadības tiesiskā aizsardzība attiecībā uz Dublinas III regulas 8. panta 2. punktā ietvertā obligātā atbildības kritērija ievērošanu nevar atšķirties atkarībā no tā, vai par šo pieteikuma iesniedzēju pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir pieņēmusi pārsūtīšanas lēmumu vai arī pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru tā noraida pieprasījumu uzņemt minēto pieteikuma iesniedzēju.” (25) No tā secinu, ka atteikums izmantot suverenitātes klauzulu nav viens no lēmumiem, uz kuriem attiecas Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

3.      Sprieduma M.A. u.c. tvērums

68.      Man šķiet, ka iepriekš ierosinātā interpretācija ir pilnībā saderīga ar spriedumu M.A. u.c.

69.      Iesniedzējtiesa konkrēti norāda uz divām sprieduma daļām.

70.      Pirmkārt, Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalstīm ar suverenitātes klauzulu piešķirtā rīcības brīvība ir Savienības likumdevēja izstrādātā mehānisma, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, neatņemama sastāvdaļa (26).

71.      Otrkārt, Tiesa ir lēmusi par tādu pašu problēmjautājumu, par kuru ir iesniegts šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šajā ziņā tā vispirms konstatēja, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā tieši nav paredzēti tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kurus var izmantot attiecībā uz lēmumu par šīs regulas 17. panta 1. punktā paredzētās iespējas neizmantošanu, un mērķis nodrošināt ātru atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, uz kuru ir balstīta ar Dublinas III regulu ieviestā procedūra, aicina nepalielināt tiesiskās aizsardzības līdzekļu skaitu (27). Turpinājumā Tiesa norādīja, ka, protams, Hartas 47. pantā ir noteikts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, ir pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus (28). Tomēr, ja dalībvalsts atsakās izmantot suverenitātes klauzulu, Tiesas ieskatā tas noteikti nozīmē, ka šai dalībvalstij ir jāpieņem pārsūtīšanas lēmums, un šo atteikumu nepieciešamības gadījumā varētu apstrīdēt, ceļot prasību par šādu lēmumu (29). Tādējādi Tiesa secina, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts ir jāuztver tādējādi, ka “tas neuzliek pienākumu nodrošināt tiesiskās aizsardzības līdzekli attiecībā uz lēmumu par šīs regulas 17. panta 1. punktā paredzētās iespējas neizmantošanu, neskarot iespēju, ka šis lēmums var tikt apstrīdēts, ceļot prasību par pārsūtīšanas lēmumu” (30).

72.      Jāatzīst, ka Tiesas argumentācija nav viegli izprotama un iesniedzējtiesas šaubas tādējādi nav pārsteidzošas. Šī tiesa, šķiet, sliecas uz interpretāciju, kuru attiecīgi savos rakstveida apsvērumos aizstāv arī AHY un Komisija un atbilstoši kurai, tā kā Dublinas III regulas 17. pants ir neatņemama atbildīgās dalībvalsts noteikšanas mehānisma sastāvdaļa, šīs regulas 27. panta 1. punktā paredzētajās tiesībās uz efektīvu tiesību aizsardzību pret pārsūtīšanas lēmumu ir jābūt ietvertām arī tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību pret lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar minētās regulas 17. panta 1. punktu.

73.      Manuprāt, nav šaubu par to, ka šāda interpretācija ir kļūdaina.

74.      Uzreiz ir jākonstatē, ka lietā, kurā pasludināts spriedums M.A. u.c., prasītāji ministram nebija lūguši to labā piemērot suverenitātes klauzulu pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas. Savukārt Office of the Refugee Applications Commission (Bēgļu lietu komisijas birojs, Īrija) bija ieteicis viņus pārsūtīt uz Apvienoto Karalisti pēc tam, kad bija atteicies izmantot šo klauzulu. No tā izriet, ka Tiesas atbilde noteikti balstās uz premisu, ka šāds lēmums par atteikumu ir pieņemts pirms nosūtīšanas lēmuma pieņemšanas (31) Runājot par šo gadījumu, Tiesa būtībā nosprieda, ka no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa izrietošās prasības ir izpildītas ar iespēju minēto atteikumu apstrīdēt, pārsūdzot pārsūtīšanas lēmumu.

75.      Manuprāt, būtu neprecīzi izdarīt secinājumu a contrario, kā to dara AHY un Komisija, ka tad, ja lēmums neizmantot suverenitātes klauzulu tiktu pieņemts pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, saskaņā ar tām pašām prasībām būtu nepieciešams, lai pastāvētu atsevišķa iespēja celt prasību par pirmo lēmumu. Proti, šādu interpretāciju varētu būt grūti saskaņot ar Tiesas atbildes uz šo prejudiciālo jautājumu pirmajos punktos izklāstītajiem gramatiskajiem un teleoloģiskajiem apsvērumiem, atbilstoši kuriem attiecīgi Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā nav tieši paredzēta iespēja pārsūdzēt lēmumu neizmantot suverenitātes klauzulu, un mērķis it īpaši nodrošināt ātru atbildīgās dalībvalsts noteikšanu aicina nepalielināt tiesiskās aizsardzības līdzekļu skaitu.

76.      Turklāt minētā sprieduma 79. punkta formulējums, kas citēts iepriekš, ir jāsaprot tādējādi, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā principā nav noteikts, ka jāpastāv īpašai prasībai par dalībvalsts lēmumu atteikties īstenot tai ar suverenitātes klauzulu piešķirtās pilnvaras, un ka vienīgais secinājums attiecībā uz iespēju apstrīdēt šo lēmumu, pārsūdzot lēmumu par pārsūtīšanu, ir atkarīgs no tā, vai pirmais lēmums ir pieņemts agrāk nekā otrais.

77.      Man šķiet, ka tikko izklāstītie apsvērumi sniedz atbildi, kā interpretēt iepriekš citēto sprieduma punktu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ar suverenitātes klauzulu piešķirtā rīcības brīvība ir Dublinas III regulā paredzēto dalībvalstu atbildības noteikšanas mehānismu neatņemama sastāvdaļa.

78.      Kopumā uzreiz jānorāda, ka judikatūras virzienā, kurš aizsākts ar spriedumu N. S. u.c., Tiesa ir balstījusies uz šo konstatējumu, lai secinātu, ka ar lēmumu, ko dalībvalsts ir pieņēmusi, pamatojoties uz suverenitātes klauzulu, tiek īstenotas Savienības tiesības un tādējādi tajā ir jāievēro Hartā nostiprinātās tiesības (32).

79.      Manuprāt, uz minēto konstatējumu nevar pamatoti atsaukties, lai apgalvotu, ka attiecīgās dalībvalsts tiesībās starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem noteikti ir jāparedz īpaša prasība par lēmumu atteikties izmantot suverenitātes klauzulu.

80.      Man šķiet – atzīstot, ka no Dublinas III regulas 17. panta 1. punkta izrietošā dalībvalstu rīcības brīvība ir daļa no atbildīgās dalībvalsts noteikšanas “mehānisma”, Tiesa ir lietojusi valodu, kas atklāj, ka šis pants neietilpst to Dublinas III regulas normu kopumā, kurās dalībvalstīm ir noteikts pienākums un kurās attiecīgi starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ir piešķirtas tiesības.

81.      Izmantojot šo rīcības brīvību, tiek īstenotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, ja tādējādi tiek pieņemts pārsūtīšanas lēmums. Līdz ar to, pārsūdzot pēdējo minēto lēmumu, kā noteikts Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā, var izvirzīt jebkuru pamatu, kas balstīts uz Hartas pārkāpumu. Turpretī gadījumā, ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs apstrīdētu lēmuma par pārsūtīšanu tiesiskumu, pamatojoties uz trūkumu, kas saistīts ar lēmumu atteikties izmantot suverenitātes klauzulu, izvirzītajiem pamatiem noteikti būtu jābalstās uz valsts tiesību aktiem.

4.      Secinājums par pirmo prejudiciālo jautājumu

82.      Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nenosaka dalībvalstīm pienākumu paredzēt efektīvu tiesību aizsardzību pret dalībvalsts lēmumu īstenot vai atteikties īstenot savu rīcības brīvību, lai saskaņā ar šīs regulas 17. panta 1. punktu uzņemtos atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

83.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītās piezīmes par suverenitātes klauzulas būtību, apstāklis, ka prasītājs pamatlietā, pamatojot savu lūgumu aktivizēt šo klauzulu, atsaucās uz elementu, lai pierādītu, ka pastāv risks pārkāpt kādas no viņa pamattiesībām, proti, uz medicīnisku ziņojumu par viņa psiholoģiskās veselības stāvokli, ierosināto interpretāciju neatspēko. Nepastāvot Savienības tiesību aktos noteiktiem ierobežojumiem, ir iespējama vienīgi ministra lēmuma neizmantot šo klauzulu formālā tiesiskuma pārskatīšana tiesā, kā to paredz Īrijas tiesību akti.

84.      Tāpat arī nav saskatāma nesaderība ar Tiesas apgalvojumu spriedumā M.A. u.c. par to, ka Dublinas III regula neprasa, lai atbildīgās dalībvalsts noteikšanu saskaņā ar šajā regulā paredzētajiem kritērijiem un no suverenitātes klauzulas izrietošo rīcības brīvību nodrošinātu viena un tā pati valsts iestāde.

85.      Apzinos, ka ar interpretāciju, par kuru iestājos, ne tikai noteiktu dalībvalstīm pienākumu paredzēt, ka lēmums atbilstoši suverenitātes klauzulai tiek nemainīgi pieņemts pirms pārsūtīšanas lēmuma, bet arī liktu dažām dalībvalstīm, piemēram, Īrijai, pārskatīt kompetenču sadalījumu starp tiesu iestādēm, lai nodrošinātu, ka iestādei, kurā ir iesniegta pārsūdzība par pārsūtīšanas lēmumu, būtu kompetence izvērtēt atteikumu izmantot šo klauzulu. Proti, pat ja būtu paredzēts, ka visi lēmumi par suverenitātes klauzulas izmantošanu tiek pieņemti, pirms Starptautiskās aizsardzības birojs pieņem lēmumu par pārsūtīšanu, tomēr Starptautiskās aizsardzības lietu tiesai tāpat nav kompetences pārbaudīt argumentus, lai apstrīdētu šāda lēmuma tiesiskumu.

86.      Taču jākonstatē, ka tas nav iemesls apstiprināt atšķirīgu interpretāciju, jo, kā zināms, dalībvalsts nevar atsaukties uz savas tiesību sistēmas normām, praksi vai situācijām, lai attaisnotu no Savienības tiesībām izrietošo pienākumu neizpildi (33).

87.      Tā kā uz otro prejudiciālo jautājumu jāatbild tikai tad, ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, ir jāatbild tikai uz iesniedzējtiesas uzdoto trešo jautājumu.

B.      Par trešo jautājumu

88.      Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā galvenokārt, vai Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību liedz dalībvalstij izpildīt lēmumu par pārsūtīšanu, kamēr nav izlemts par lūgumu šai valstij īstenot savu rīcības brīvību saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu vai par īpašu saskaņā ar valsts tiesību normām celtu prasību tiesā par atbildi, kas sniegta uz šādu lūgumu.

89.      Citiem vārdiem, iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju – kurš nav panācis lēmuma par pārsūtīšanu atcelšanu, atsaucoties uz Dublinas III regulas III nodaļas kritērijiem, un kura pieteikums par pārskatīšanu tiesā (“judicial review”) pret lēmumu atteikties izmantot suverenitātes klauzulu vēl nav izskatīts – varētu pārsūtīt, pirms ir izskatīts šis pieteikums. Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturoša iedarbība noteiktā formā līdz brīdim, kad kļūst zināms šī lēmuma par atteikumu pārskatīšanas iznākums, būtu piemērota, lai novērstu to, ka jākonstatē Hartas 47. panta pārkāpums.

90.      Attiecībā uz Hartas 47. pantu kopumā jānorāda, ka Dublinas III regulas preambulā ir atsauces uz šo tiesību normu. Saskaņā ar šīs regulas 19. apsvērumu tās mērķis ir noteikt tiesības uz efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz lēmumiem par pārsūtīšanu, jo īpaši saskaņā ar Hartas 47. pantu. Atbilstoši minētās regulas 39. apsvērumam tās mērķis ir pilnībā nodrošināt Hartas 18. pantā garantētās patvēruma tiesības, kā arī tiesības, kas atzītas tās 1., 4., 7., 24. un 47. pantā.

91.      Hartas 47. pants ir izteikts šādi: “Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.”

92.      No judikatūras izriet, ka šī tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāte izņēmuma gadījumos prasa, lai tam tiktu piešķirta apturoša iedarbība. Konkrētāk, Tiesa attiecībā uz Direktīvu 2008/115/EK (34) ir nospriedusi, ka tad, ja pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanas dēļ tiktu pārkāptas viņa tiesības nebūt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei, šim valstspiederīgajam ipso jure ir jānodrošina pārsūdzības iespēja ar apturošu iedarbību attiecībā uz lēmuma, ar ko šī izraidīšana ir atļauta, izpildi, lai novērstu būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanos līdz pārsūdzības iznākumam (35).

93.      Turklāt attiecībā uz Dublinas III regulu Tiesa nav izslēgusi, ka pārsūtīšanas lēmuma izpilde izņēmuma kārtā varētu radīt šāda apmēra kaitējumu (36) un ka pārsūdzības, kas iesniegta par šo lēmumu, efektivitātei apturoša iedarbība līdz ar to ir absolūti nepieciešama.

94.      Tomēr acīmredzami problēmjautājums saistībā ar prasību nodrošināt šādu efektivitāti neattiecas uz tādu situāciju, kāda ir šajā lietā.

95.      Hartas 47. pantā prasība par efektīvas tiesību aizsardzības esamību ir noteikta tikai tad, ja ir jāaizsargā Savienības tiesību aktos garantētas tiesības (vai brīvība). Savukārt, kā paskaidrots iepriekš, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam nav Savienības tiesībās garantētu tiesību uz to, lai dalībvalsts, kurā ir iesniegts viņa pieteikums, uzņemtos šī pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar Dublinas III regulas 17. pantu. Bez šādām tiesībām nav piemērojamas Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.

96.      Līdz ar to jautājums, vai Īrijas tiesību aktos paredzētajam pieteikumam par pārskatīšanu tiesā (“judicial review”) ir apturoša iedarbība, ir atkarīgs tikai no Īrijas tiesību normām.

97.      Pakārtoti iesniedzējtiesa izvirza jautājumu par Dublinas III regulas 29. panta 1. punkta pirmās daļas interpretāciju.

98.      Jāatgādina – šajā pantā ir noteikts, ka attiecīgās personas pārsūtīšanu veic cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar šīs regulas 27. panta 3. punktu.

99.      Iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai īpaša prasība par lēmumu atteikties izmantot suverenitātes klauzulu aptur Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā paredzētā lēmuma par pārsūtīšanu izpildes termiņu vai arī tam ir apturoša iedarbība attiecībā uz pārsūtīšanas lēmuma izpildi citā veidā. Vēl konkrētāk, tā, šķiet, vēlas uzzināt, vai Dublinas III regulas 29. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais sešu mēnešu termiņš sākas no dienas, kad ir pieņemts galīgais nolēmums par tādu prasību kā Īrijas tiesībās paredzētais pieteikums par pārskatīšanu tiesā (“judicial review”) attiecībā uz dalībvalsts lēmumu neizmantot suverenitātes klauzulu, kas pieņemts pēc lēmuma par pārsūtīšanu pieņemšanas.

100. Manuprāt, atbildei uz šo jautājumu noteikti ir jābūt noliedzošai.

101. Kā jau esmu norādījis iepriekš, Hartas 47. pantā nav prasīts, lai dalībvalstis tādai prasībai kā pieteikums par pārskatīšanu tiesā (“judicial review”), kas iesniegts saskaņā ar valsts tiesību normām, piešķirtu apturošu iedarbību. No tā loģiski izriet, ka sešu mēnešu termiņš starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai konkrētajā gadījumā sākas no dienas, kad ir noraidīta pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzība.

102. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Hartas 47. pantā dalībvalstij nav liegts izpildīt lēmumu par pārsūtīšanu, pirms ir izlemts par lūgumu šai valstij īstenot savu rīcības brīvību saskaņā ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu vai par īpašu saskaņā ar valsts tiesību normām celtu prasību tiesā par atbildi, kas sniegta uz šādu lūgumu.  Šādā gadījumā sešu mēnešu termiņš starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai, kāds paredzēts Dublinas III regulas 29. panta 1. punkta pirmajā daļā, sākas no dienas, kad ir noraidīta pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzība.

C.      Noslēguma piezīmes

103. No Eiropas Komisijas veikta un 2016. gadā publicēta pētījuma izriet, ka jau tolaik Īrijas iestādes bija paudušas neapmierinātību par ievērojamo tiesvedības gadījumu skaita pieaugumu, ko bija izraisījis Dublinas III regulas 17. panta 1. punkts. Kā norādīja šīs iestādes, šī norma valsts līmenī tika uztverta kā tāda, ar kuru ir ieviesta “gandrīz jauna procedūra”, kas radīja ievērojamu administratīvo slogu valstu tiesām (37).

104. Manuprāt, Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu nevar saprast tā, ka tas ļauj izveidot administratīvu procedūru, kas atšķiras no procedūras, kurā tiek pieņemts lēmums par pārsūtīšanu. Gluži pretēji, esmu pārliecināts, ka ar Dublinas III regulu ir izveidots tāds tiesiskais režīms, kurā neviens administratīvs akts, kas seko pēc lēmuma par pārsūtīšanu, nevar ietekmēt šā lēmuma spēkā esamību.

105. No šī viedokļa raugoties, valsts tiesību normas, kuras no suverenitātes klauzulas izrietošās rīcības brīvības īstenošanu nodala no lēmuma par pārsūtīšanu, kas pieņemts saskaņā ar Dublinas III regulu, un kuras lūgumu par šīs rīcības brīvības īstenošanu ļauj iesniegt un izvērtēt neatkarīgi no lēmuma par pārsūtīšanu pieņemšanas un pēc tā pieņemšanas, šķiet, var kavēt Dublinas III regulas pareizu darbību kopumā, kā rakstveida apsvērumos atzīst Komisija.

106. Uzskatu, ka secinājums par to, ka dalībvalstīm ir pienākums paredzēt atsevišķu prasību par lēmumu izmantot vai neizmantot suverenitātes klauzulu, ne tikai ir balstīts uz nepareizu attiecīgo sekundāro tiesību aktu normu interpretāciju, bet arī nozīmē, ka dalībvalstu skatījumā tiktu apstiprināta izvēle valsts likumdošanas jomā, kura varētu radīt iepriekšējā punkta beigās minētās sekas.

107. Šajā ziņā aicinu kā piemēru aplūkot šīs regulas 26. pantu.

108. Saskaņā ar šo pantu, kas pieder pie Dublinas III regulā noteiktajām procesuālajām garantijām, lēmuma par pārsūtīšanu paziņošana ieinteresētajai personai attiecīgā gadījumā ietver paziņošanu par tādu lēmumu neizskatīt tās starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kāds, manuprāt, ir lēmums atteikties izmantot suverenitātes klauzulu. Man šķiet, ka šo lēmumu nevarētu paziņot saistībā ar pārsūtīšanas lēmumu, ja tas ir pieņemts tikai pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas. Turklāt man šķiet, ka šādā gadījumā informācija par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kurai jābūt iekļautai lēmumā, kas paziņots saskaņā ar Dublinas III regulas 26. panta 2. punktu, noteikti būtu daļēja, ņemot vērā, ka tā nevarētu aptvert tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas pieejami attiecībā uz lēmumu atteikties izmantot suverenitātes klauzulu.

IV.    Secinājumi

109. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz High Court (Augstā tiesa, Īrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 27. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tas nenosaka dalībvalstīm pienākumu paredzēt efektīvu tiesību aizsardzību pret dalībvalsts lēmumu īstenot vai atteikties īstenot savu rīcības brīvību, lai saskaņā ar šīs regulas 17. panta 1. punktu uzņemtos atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

2)      Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants neliedz dalībvalstij izpildīt lēmumu par pārsūtīšanu, kamēr nav izlemts par lūgumu šai valstij īstenot savu rīcības brīvību saskaņā ar Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktu vai par īpašu saskaņā ar valsts tiesību normām celtu prasību tiesā par atbildi, kas sniegta uz šādu lūgumu. Šādā gadījumā sešu mēnešu termiņš starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai, kāds paredzēts Regulas Nr. 604/2013 29. panta 1. punkta pirmajā daļā, sākas no dienas, kad ir noraidīta pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzība.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.).

3      Spriedums, 2019. gada 23. janvāris (C‑661/17, turpmāk tekstā – “spriedums M.A. u.c.”, EU:C:2019:53).

4      Skat. Dublinas III regulas 5. apsvērumu.

5      Skat. Dublinas III regulas 4. apsvērumu.

6      Padomes Regula (2003. gada 18. februāris), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003, L 50, 1. lpp.).

7      Konvencija, ar kuru nosaka valsti, kura ir atbildīga par vienā no Eiropas Kopienu dalībvalstīm iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu – Dublinas konvencija (OV 1997, C 254, 1. lpp.).

8      Konvencija par bēgļa statusu, kas parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā, United Nations Treaty Series, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954).

9      Skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūlijs, X (C‑213/17, EU:C:2018:538, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

10      Mans izcēlums.

11      Skat. spriedumu, 2023. gada 16. februāris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Patvēruma pieteikuma brīdī vēl nedzimis bērns) (C‑745/21, EU:C:2023:113, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

12      Priekšlikums Padomes regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (COM(2001) 447, galīgā redakcija – CNS 2001/0182) (OV 2001, C 304 E, 192. lpp.).

13      Skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Fathi (C‑56/17, EU:C:2018:803, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

14      Skat. it īpaši spriedumus, 2013. gada 14. novembris, Puid (C‑4/11, EU:C:2013:740); 2017. gada 16. februāris, C. K. u.c. (C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127), un M.A. u.c.

15      Šajā ziņā skat. Petralia, V. vērtējumu, “Clausola di sovranità e tutela dei diritti umani nel sistema di Dublino”, Studi sull’integrazione europea, XII (2017), 553.–568. lpp.

16      Spriedums, 2017. gada 16. februāris (C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127).

17      Skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Jafari (C‑646/16, EU:C:2017:586, 100. punkts). Skat. arī Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – Eiropas programma migrācijas jomā (COM(2015) 240 final), kurā Komisija pauž vēlmi, lai dalībvalstis “plaši un regulāri [izmantotu] diskrecionārās klauzulas, kas ļauj tām izskatīt patvēruma pieprasījumu un noņemt slogu no dalībvalstīm, kuras ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmās saskaras ar migrāciju”.

18      Skat. spriedumu, 2019. gada 2. aprīlis, H. un R. (C‑582/17 un C‑583/17, EU:C:2019:280, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

19      Skat. spriedumu Ghezelbash (C‑63/15, EU:C:2016:409, 51.–53. punkts).

20      Spriedums, 2016. gada 7. jūnijs (C‑155/15, EU:C:2016:410).

21      Spriedums, 2017. gada 26. jūlijs (C‑670/16, EU:C:2017:587).

22      Spriedums, 2017. gada 25. oktobris (C‑201/16, EU:C:2017:805).

23      Skat. spriedumus, 2016. gada 7. jūnijs, Karim (C‑155/15, EU:C:2016:410, 23.–25. punkts); 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab (C‑670/16, EU:C:2017:587, 53. punkts), un 2017. gada 25. oktobris, Shiri (C‑201/16, EU:C:2017:805, 39. punkts).

24      Šajā ziņā jākonstatē, ka nepieciešamo saistību starp plašas valsts iestāžu rīcības brīvības esamību un adresātu tiesību neesamību ir paudusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”), veicot pārbaudi par to, vai ir izpildīti Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta (tiesības uz taisnīgu tiesu) piemērošanas nosacījumi. Proti, lai gan ECT ir atkārtoti nospriedusi, ka rīcības brīvības elements tiesību normas formulējumā pats par sevi neizslēdz tiesību esamību (skat. ECT spriedumu, 2016. gada 18. oktobris, Miessen pret Beļģiju, CE:ECHR:2016:1018JUD003151712, 48. punkts), tomēr gadījumos, kad kompetentajai iestādei ir bijusi plaša rīcības brīvība, tā arī ir atzinusi, ka tiesības nevar identificēt un tādējādi ECPAK 6. pants nav piemērojams (ECT spriedumi, 1995. gada 28. septembris, Masson un Van Zon pret Nīderlandi, CE:ECHR:1995:0928JUD001534689, 51. punkts, A sērija Nr. 327‑A, 48.–52. punkts, un 2012. gada 3. aprīlis, Boulois pret Luksemburgu, CE:ECHR:2012:0403JUD003757504, it īpaši 102. punkts).

25      Spriedums, 2022. gada 1. augusts, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Atteikums uzņemt ēģiptiešu nepilngadīgo bez pavadības) (C‑19/21, EU:C:2022:605, 41. punkts) (mans izcēlums).

26      Spriedums M.A. u.c., 64. punkts.

27      Spriedums M.A. u.c., 75. un 76. punkts.

28      Spriedums M.A. u.c., 77. punkts.

29      Spriedums M.A. u.c., 78. punkts.

30      Spriedums M.A. u.c., 79. punkts.

31      Tas vēl jo vairāk izriet no 78. punkta sprieduma M.A. u.c. versijā angļu valodā, kas ir tiesvedības valoda (“if a Member State refuses to use the discretionary clause set out in Article 17(1) of the Dublin III Regulation, that necessarily means that that Member State must adopt a transfer decision”) (mans izcēlums).

32      Spriedums, 2011. gada 21. decembris (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 68. un 69. punkts). Skat. arī spriedumu, 2017. gada 16. februāris, C. K. u.c. (C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127, 53. punkts).

33      Spriedums, 2023. gada 27. aprīlis, M.D. (Aizliegums ieceļot Ungārijā) (C‑528/21, EU:C:2023:341, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.).

35      Skat. it īpaši spriedumu, 2014. gada 18. decembris, Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453, 50. punkts).

36      Skat. spriedumu, 2023. gada 30. marts, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Pārsūtīšanas termiņš  –  Cilvēku tirdzniecība) (C‑338/21, EU:C:2023:269, 45. un 46. punkts).

37      Skat. Information and Cooperation Forum Komisijas uzdevumā sagatavoto 2016. gada 18. marta pētījumu Evaluation of the Implementation of the Dublin III Regulation – Final Report (Dublinas III regulas īstenošanas novērtējums – gala ziņojums), 35. lpp.