1.

Kodolieroču izplatīšana bez šaubām ir viens no šā gadsimta galvenajiem miera un starptautiskās drošības apdraudējumiem. Uz spēles ir likta tikpat sensitīvu reģionu kā Vidējie Austrumi vai Tālie Austrumi stabilitāte.

2.

Lai cīnītos pret šo apdraudējumu, Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome (turpmāk tekstā – “Drošības padome”) vairākās rezolūcijās ( 2 ) nolēma vērst spiedienu pret Irānas Islāma Republiku, lai tā izbeigtu savas kodoldarbības, kas rada kodolieroču izplatīšanas risku, un kodolieroču nesēju izgatavošanu (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”.

3.

Tādējādi Drošības padomes paredzēto ierobežojošo pasākumu mērķis ir reizē pamudināt Irānas Islāma Republiku ievērot savas starptautiskās saistības, proti, pārliecināt šo valsti sadarboties ar Starptautisko Atomenerģijas aģentūru (SAEA) ( 3 ), un šajā laikā novērst kodolieroču izplatīšanas risku, ko rada minētās valsts kodolprogrammas attīstība.

4.

Eiropas Savienība savas kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) ietvaros nolēma turpināt šo rīcību, īstenojot Drošības padomes secīgās rezolūcijas. Savienības pieņemto pasākumu vidū ir pasākumi saistībā ar tām personām un struktūrām piederošo līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu, kuras tiek uzskatītas par Irānas kodolprogrammas attīstības veicinātājām ( 4 ).

5.

Personas un struktūras, pret kurām šie pasākumi tiek piemēroti, šobrīd arvien biežāk vēršas Savienības tiesās ( 5 ).

6.

Pēdējos mēnešos gandrīz sistemātiski šīs prasības ir tikušas iesniegtas par apstrīdēto līdzekļu iesaldēšanas pasākumu atcelšanu ( 6 ). Šīs atcelšanas pamatotas galvenokārt vai nu ar to, ka konstatēts pienākuma pietiekami pamatot šos pasākumus pārkāpums, vai ar apstākli, ka Eiropas Savienības Padome nav sniegusi pierādījumus savu apgalvojumu pamatojumam, vai pat ar šiem abiem faktoriem.

7.

Šādas sērijveida atcelšanas, manuprāt, ir rezultāts standarta tiesiskuma pārbaudei, kas nav pielāgota konkrēto pasākumu specifikai.

8.

Tāpat kā arī citās Vispārējās tiesas nesen izspriestās lietās, vairākos novērtējumos, ko tā paudusi savā 2012. gada 25. aprīļa spriedumā lietā Manufacturing Support & Procurement Kala Naft/Padome ( 7 ), man šķiet, ka daļēji nav ņemti vērā vairāki apstākļi un faktori, starp kuriem viens no svarīgākajiem ir pret Irānas Islāma Republiku pieņemto ierobežojošo pasākumu preventīvais raksturs.

9.

Līdzekļu iesaldēšanas pasākumu mērķis ir norādītajām personām un struktūrām aizkavēt piekļuvi saimnieciskajiem vai finanšu resursiem, ko tās varētu izmantot, lai atbalstītu kodolaktivitātes, kuras rada kodolieroču izplatīšanas risku, vai kodolieroču nesēju izgatavošanu.

10.

Ja jānovērtē, cik likumīgs ir pasākums, kura mērķis ir novērst risku, proti, nepieļaut, lai draudi tiek realizēti, Savienības tiesa nevar veikt nosacījumu un intensitātes ziņā identisku pārbaudi tādai pārbaudei, kas tai būtu jāveic attiecībā uz pasākumu, kura mērķis ir jau konstatēta tiesībpārkāpuma novēršana.

11.

Taču, kā tas atklājas pārsūdzētajā spriedumā, Vispārējās tiesas pieeja ir piemērot tādu pārbaudes metodi, kas patiesībā ir klasiska krimināllikumā paredzēta pārbaudes metode.

12.

Attiecībā uz atšķirību starp profilaksi un sodu ir jāuzsver, ka pirmā absolūti atšķiras no otrā ar to, ka tās nolūks nav piemērot sankcijas par izdarītu faktu, bet izvairīties no fakta pieļaušanas nākotnē. Nākotnē fakts var būt tikai iespējams. Šī iemesla dēļ, kas ir vēlme izvairīties no kaitējuma, preventīvā pasākuma piemērošanai pēc būtības nevar prasīt pierādīt, ka attiecīgā (fiziska vai juridiska) persona gatavojas un ir patiešām nolēmusi veikt noteiktu sodāmu darbību vai ka tā jau to ir paveikusi, bet var prasīt konstatēt, ka pastāv objektīvs risks, ka šī persona to varētu izdarīt.

13.

Taču Vispārējās tiesas pieejā es saskatu prasību iesniegt pierādījumus, ka struktūra, pret ko ierobežojošais pasākums ir vērsts, ir veikusi darbības, kuru novēršanai šis pasākums ir ticis paredzēts.

14.

Tā darot, Vispārējā tiesa, manuprāt, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neņemot vērā ne KĀDP, ne arī pilnvaru, kuras dotas Savienības šīs nozares iestādēm, īpašo raksturu.

15.

Tomēr šis apstāklis nenozīmē, ka ierobežojošo pasākumu pārbaudes kompetence, ko tiesai nepārprotami piešķir paši līgumi, būtu tikai ilūzija. Protams, ne.

16.

Toties, un tam nekādā veidā nemazinot ne Tiesas varu, ne tai paredzētās misijas cildenumu, tieši pretēji, tai ir skaidri un pedantiski jāseko līdzi, lai netiktu piesavinātas Savienības iestāžu priekšrocības uz KĀDP. Tāpēc būtu jāanalizē konkrētajā KĀDP jomā paredzēto provizorisko pasākumu pati būtība.

17.

No apstākļiem, kādos tika nolemts pieņemt ierobežojošus pasākumus pret Irānas Islāma Republiku, izriet, ka tie tiek piemēroti saspīlētā gaisotnē, lai gan patiesībā šie pasākumi ir pieņemti, lai izvairītos no iespējamas konfliktsituācijas kādā pasaules daļā.

18.

Citiem vārdiem runājot, šajā jomā piemērotie pasākumi ir alternatīva karam vai karadarbību veikšanai un tāpēc tiem ir īpašs raksturs.

19.

Man ir pilnīgi skaidrs, ka šajās situācijās, kuru neapšaubāmo svarīgumu pat nav vajadzības pasvītrot, klasiskajās krimināltiesībās spēkā esošo kritēriju piemērošanu nevar transponēt uz starptautiskā miera un drošības apdraudējuma novēršanu KĀDP ietvaros, neriskējot, kā tas ir šajā gadījumā, iejaukties kompetento politisko iestāžu vērtējumā attiecībā uz pasākumu savlaicīgumu un to nosacījumiem, ko šīs iestādes nosaka atkarībā no apdraudējuma, kuru tās gatavojas novērst, rakstura un intensitātes.

20.

Tādas pārbaudes veikšana minētajiem pasākumiem, ar kuru vispār tiek apšaubīta šo pasākumu piemērošana un efektivitāte, varētu likt uzskatīt, ka dalībvalstis vai Savienības iestādes ir pārspīlēti novērtējušas apdraudējuma vai tā novēršanai nepieciešamo piespiedu pasākumu apjomu, lai gan tas, mūsuprāt, neapstrīdami un ārkārtēji pārsniedz to pilnvaras.

21.

Šajos apstākļos tas, ka no Savienības iestādēm, un tātad no dalībvalstīm, tiek pieprasīts, lai tās pierādītu, ka attiecīgā struktūra jau ir veikusi tādas darbības, kuru veikšanu tai vēlas aizliegt, pirms atļauti to aizkavēšanai paredzēti pasākumi, šķiet ar pašu KĀDP būtību, kā arī ar pasaulē reāli sastopamo bīstamību īpaši nesaistīta rīcība.

22.

Savukārt Tiesai ir jāpārbauda, vai, objektīvi raugoties, veiktie pasākumi tiek piemēroti Padomes attiecībā uz KĀDP pieņemtajos lēmumos noteiktajā jomā un vai, tos piemērojot, piemēram, nenotiek novirzīšanās no procedūras.

23.

Tādas tiesiskuma pārbaudes veikšana, kas ir pielāgota ierobežojošo pasākumu preventīvajam raksturam, nosaka pienākumu Savienības tiesai ņemt vērā piesardzības principu. Tātad tās pienākums ir, ņemot vērā kompetentajai politiskajai iestādei noteikto novērtēšanas apjomu un pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem lietas materiāliem un apstākļiem, pārliecināties, ka šīs iestādes veiktais riska novērtējums nav acīmredzami kļūdains.

24.

Saskaņā ar ierobežojošo pasākumu preventīvo nolūku Savienības tiesas pienākums nav iegūt apliecinājumu tam, ka rīcība, kuru kompetentā politiskā iestāde cenšas nepieļaut, jau ir notikusi vai, citiem vārdiem runājot, ka risks, kura konkretizāciju šī iestāde vēlas aizkavēt, jau ir realizējies.

25.

Protams, ir normāli, ka Savienības tiesa, vēloties attiecīgajām personām un struktūrām nodrošināt efektīvu tiesisko aizsardzību un saskaroties ar pasākumiem, kas būtiski ietekmē to tiesības un brīvības, nevēlas padarīt savu pārbaudi par “tukšu gliemežvāku”.

26.

Taču, saskaroties ar tādu galveno mērķi kā miera un drošības saglabāšana starptautiskā mērogā ( 8 ) un ņemot vērā slepenību, kādā Irānas Islāma Republika izstrādā savu kodolprogrammu, Savienības tiesa var veikt vienlaikus uzticamu un realitātei atbilstošu pārbaudi, tikai ievērojot ierobežojošo pasākumu preventīvo raksturu un atsakoties spriest, izmantojot represīvu loģiku, kas nav tā loģika, kurā ir pamatoti tie pasākumi, kas tai ir jānovērtē.

27.

Savienības tiesas veiktās pārbaudes pielāgošana ierobežojošajiem pasākumiem, kas pieņemti pret Irānas Islāma Republiku, ir nepieciešama arī, lai nodrošinātu Savienības ieņemtās pozīcijas uz starptautiskās skatuves nemainīgumu.

28.

Šī lieta precīzi dod Tiesai iespēju noteikt vadlīnijas par tiesiskuma pārbaudi, kas jāveic saistībā ar līdzekļu iesaldēšanas pasākumiem, kuri attiecas uz personām un struktūrām, kas tiek uzskatītas par atbalsta sniedzējām kodolieroču izplatīšanā.

29.

Šajā sakarā es atbalstītu to, ka, pārbaudot, vai ir ticis ievērots pienākums norādīt pamatojumu, Savienības tiesai būtu jāizvērtē, vai šis pamatojums ir pietiekami precīzs un konkrēts, ņemot vērā kontekstu, kādā iekļaujas konkrētais līdzekļu iesaldēšanas pasākums, un sasaistot savā starpā dažādus pamatojumus, nevis tos mākslīgi saskaldot.

30.

Es arī norādītu, ka Padomei nevar pārmest šajā lietā iesaistītās sabiedrības tiesību uz aizstāvību, ne arī tiesību uz efektīvu tiesisku aizsardzību pārkāpšanu, pamatojot ar to, ka Padome uzņēmumam neesot sniegusi vairāk informācijas par iemeslu izklāstā iekļauto, kāda nemaz nav bijusi tās rīcībā.

31.

Attiecībā uz pamatojuma pamatotības izvērtēšanu es uzsveru, ka, ja, balstoties uz tās rīcībā esošo lietas materiālu kopumu un apstākļiem, Savienības tiesa var konstatēt, ka risks, ko kāda persona vai struktūra rada cīņai pret kodolieroču izplatīšanu, ir pietiekamā mērā noteikts, tad šo personu vai šo struktūru pamatoti var uzskatīt par tādu, kas sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai, un tādējādi pret to paredzēt līdzekļu iesaldēšanas pasākumu.

32.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa atcēla Padomes Lēmumu 2010/413/KĀDP ( 9 ), Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 668/2010 ( 10 ), Padomes Lēmumu 2010/644/KĀDP ( 11 ) un Padomes Regulu (ES) Nr. 961/2010 ( 12 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētie tiesību akti”) tiktāl, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz Manufacturing Support & Procurement Kala Naft Co., Tehran (turpmāk tekstā – “Kala Naft”).

33.

Kala Naft ir Irānas uzņēmums, kas pieder National Iranian Oil Company [Irānas valsts naftas kompānijai] (turpmāk tekstā – “NIOC”) un darbojas kā NIOC grupas centrālā naftas, gāzes un naftas ķīmiskās rūpniecības produktu iepirkumu iestāde.

34.

Ierobežojošo pasākumu ietvaros, kas vērsti pret Irānas Islāma Republiku, lai cīnītos pret kodolieroču izplatīšanu ( 13 ), attiecībā uz Kala Naft tika piemērots līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākums.

35.

Kala Naft iekļaušana attiecīgajā sarakstā nozīmē Savienības tiesību aktu noteikumu piemērošanu, ar ko piemēro līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu personām vai struktūrām, kas tikušas atzītas par līdzdalībniecēm Irānas Islāma Republikas veiktajās kodolaktivitātēs, ir tieši saistītas ar tām vai sniedz tām atbalstu, radot kodolieroču izplatīšanas risku ( 14 ).

36.

Šīs iekļaušanas iemesli ir šādi:

“Komercializē naftas un gāzes nozarē izmantojamas iekārtas, ko var izmantot Irānas kodolprogrammai. Mēģinājusi iegādāties materiālus (ļoti izturīga sakausējuma vārsti), kas pielietojumi vienīgi kodolenerģijas nozarē. Ir saiknes ar uzņēmumiem, kas iesaistīti Irānas kodolprogrammā.”

37.

Apelācijas sūdzībā pārsūdzētā sprieduma attiecīgās daļas ir tās, kurās Vispārējā tiesa:

38.

Padomes iesniegtā apelācijas sūdzība ir koncentrēta uz diviem pamatiem. Pirmajā pamatā Padome kritizē Vispārējās tiesas apsvērumus attiecībā uz trešās valstis pārstāvošu personu iespējām atsaukties uz to pamattiesību pārkāpumu. Savā otrajā pamatā Padome apšauba Vispārējās tiesas apsvērumus attiecībā uz līdzekļu iesaldēšanas pasākuma, ko paredzēts vērst pret Kala Naft, pamatojumu, uz šī uzņēmuma tiesībām uz aizstāvību un uz tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību, kā arī uz konkrētā pasākuma pamatotību.

39.

Savā pirmajā pamatā Padome kritizē argumentāciju, kādu Vispārējā tiesa izklāstīja pārsūdzētā sprieduma 43.–46. punktā, kas formulēti šādi:

40.

Padomes ieskatā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka jautājums par to, vai Kala Naft bija tiesīga atsaukties uz savu pamattiesību pārkāpumu, neattiecās uz šī pamata pieņemamību, bet tikai uz tā pamatotību. Tās viedoklis ir, ka, ja struktūrai, kas ir valsts organizācija Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kura parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 34. panta nozīmē, nevar būt pamattiesības attiecībā uz īpašuma aizsardzību, ne arī citas pamattiesības, tā nevar (locus standi) atsaukties uz iespējamo tās tiesību pārkāpumu Vispārējā tiesā.

41.

Tā pamato savu argumentu ar ECPAK 34. pantu, kas neparedz, ka valsts organizācijas un līdzīgas struktūras var vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un uz citiem salīdzināmiem noteikumiem, piemēram, Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 44. pantu ( 15 ). Ratio regis par valsts struktūru izslēgšanu balstās uz pamattiesību raksturu kā tādu. Patiešām, valsts pienākums ir ievērot fizisko un juridisko personu pamattiesības, kas izriet no tās jurisdikcijas, bet pati valsts nevar būt šo tiesību izmantotāja. Šis princips būtu jāpiemēro pat tad, ja līgumos un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) nebūtu ietverti ECPAK 34. pantam identiski noteikumi.

42.

Tātad būtu jāatbild uz jautājumu, vai Kala Naft ir valsts struktūra. Apstiprinošas atbildes gadījumā tas pēc Padomes uzskata būtu iemesls, lai tā nedrīkstētu atsaukties uz pamattiesībām kā to izmantotāja.

43.

Šajā sakarā Padome min:

44.

Attiecībā uz Kala Naft Padome atzīmē, ka saskaņā ar tās Statūtu 3.1. pantu tās vienīgais sociālais mērķis esot būt par centrālo iepirkumu iestādi, ļaujot īstenot Irānas Naftas ministrijas politiku. Padome arī konstatē, ka sabiedrību Kala Naft esot izveidojusi NIOC un ka tā 100 % piederot šai sabiedrībai, kura esot valsts sabiedrība, kas ir pakļauta Irānas Naftas ministrijai.

45.

NIOC saikne ar Irānas valsti esot konstatēta vairākos lēmumos. Padome šajā sakarā citē spriedumu, ar kuru Francijas kasācijas tiesa esot uzskatījusi, ka NIOC varot baudīt ārvalstīm noteikto imunitāti no jurisdikcijas ne tikai tāpēc, ka starp to un Irānas valsti pastāvot strukturāla saikne, bet arī sakarā ar NIOC īstenoto valsts civildienesta misiju ( 19 ). Padome citē arī šķīrējtiesas spriedumu, kurā Irānas un Amerikas prasību tiesa esot konstatējusi, ka NIOC darbojoties kā Irānas valsts pilnvarotais ( 20 ).

46.

Attiecībā uz strukturālo saikni, kas pastāv starp Kala Naft un NIOC, Kala Naft statūti paredzot, ka tā darbojas NIOC interesēs un saskaņā ar NIOC noteiktajiem noteikumiem. Tātad tai neesot pilnīgi nekādas neatkarības. Padome šajā sakarā atzīmē, ka Kala Naft statūtos vairākkārt norādīts, ka Kala Naft struktūrvienības darbojoties saskaņā ar noteikumiem, ko pārvalda NIOC, ka valdes locekļiem uz pilnu slodzi esot jāstrādā NIOC (statūtu 9. pants) un ka šīs struktūrvienības pienākums ir rīkoties NIOC interesēs (statūtu 11. pants).

47.

Ņemot vērā šos dažādos faktorus, pēc Padomes domām būtu bijis jāpieņem, ka Kala Naft ir Irānas valsti pārstāvoša persona. Tā atzīmē, ka šīs sabiedrības rīcībā esot acīmredzami līdzekļi, lai palīdzētu Irānas valstij izstrādāt savu kodolprogrammu, bet neesot nekādas autonomijas, kas tai ļautu nepildīt Irānas valdības prasības.

48.

Tā kā Kala Naft darbojoties Irānas valsts interesēs ar NIOC starpniecību, tā būtu jāuztver kā Irānas valdības struktūra. Tāpēc Kala Naft nebūtu tiesīga atsaukties uz pamattiesībām. Līdz ar to Vispārējai tiesai būtu vajadzējis atzīt Kala Naft prasību par nepieņemamu.

49.

Padome atzīst, ka iestādes šo iebildumu ir izvirzījušas tikai mutvārdu procesa laikā, bet uzsver, ka prasības pieņemamības nosacījumi neparedz absolūtus šķēršļus tiesas procesam. Tā turklāt norāda, ka šis iebildums par nepieņemamību attiecoties uz visiem Kala Naft izvirzītajiem pamatiem. Patiešām, prasības priekšmets esot vēlme panākt lēmuma par īpašumu iesaldēšanu atcelšanu, kas ir iejaukšanās īpašumtiesībās, tas nekas, ka dažos pamatos šīs tiesības nemaz nav minētas. Tāpēc par nepieņemamu esot jāatzīst visa prasība kopumā.

50.

Komisija uzskata, ka Vispārējai tiesai esot bijis daļēji jāatzīst prasība par nepieņemamu. Pamatojot savu analīzi ar atšķirībām starp procesuālajām tiesībām, uz kurām varētu būt atsaukusies tāda valsts struktūra kā Kala Naft, un tādām pamattiesībām kā īpašumtiesības, uz kurām tā nevarētu atsaukties, Komisija atbalsta viedokli, ka par nepieņemamu būtu bijis jāatzīst tikai pamats, kas attiecas uz īpašumtiesību pārkāpumu.

51.

Uz šiem argumentiem Kala Naft atbild, ka, pirmkārt, Padome nekad nav apstrīdējusi prasības pieņemamību, bet vienīgi iespēju Kala Naft atsaukties uz savām pamattiesībām. Vispārējā tiesa esot pamatoti nospriedusi, ka pamats attiecās uz prasības pamatotību. Nosacījumi, kas regulē tiesību baudīšanu, attiecas uz jautājumu par būtību, nevis uz jautājumu par pieņemamību. Šajos apstākļos, turpmāk apgalvojot, ka Kala Naft iesniegtais lūgums ir nepieņemams rīcības tiesību trūkuma dēļ, Padome tiesas sēdes laikā atsaucās uz jaunu pamatu, kas pats tādējādi būtu nepieņemams.

52.

Otrkārt, Kala Naft uzsvēra, ka šis pamats attiecībā uz prasības pamatotību pirmoreiz esot ticis celts tiesas sēdes laikā un neesot absolūts šķērslis. Runa bijusi par jaunu pamatu, un tādējādi saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktu tas esot nepieņemams.

53.

Treškārt, būtu nepareizi apgalvot, ka Kala Naft nedrīkst iesniegt prasību Vispārējā tiesā, pamatojoties uz to, ka tā esot Irānas valsti pārstāvoša persona. Kala Naft uzsvēra, ka pretēji ECPAK 34. pantam neviens Līguma par Eiropas Savienības darbību noteikums neaizliedzot kādai valstij iesniegt prasību Savienības tiesā. Valsts suverenitāte, kas nozīmē imunitāti no jurisdikcijas, tai ļaujot nebūt piesaistītai pie vienas jurisdikcijas, bet neaizliedzot vienai suverēnai valstij brīvprātīgi pakļauties citas suverēnas valsts jurisdikcijai.

54.

Turklāt Kala Naft apstrīd, ka ir Irānas valsti pārstāvoša persona. Tas, ka tā pilnībā pieder Irānas valstij, tai netraucējot veikt pašai savu un neatkarīgu darbību. Tā apstrīd iepriekš minēto Francijas kasācijas tiesas lēmumu, kas, viņasprāt, neesot atspoguļojis atšķirību, uz kuru parasti atsaucoties dalībvalstīs, starp jure gestionis vai jure imperii tiesību aktiem. Šajā sakarā tā citē Bundesverfassungsgericht [Federālās Konstitucionālās tiesas] lēmumu, ar kuru esot atļauts atsavināt NIOC aizturētos līdzekļus, pamatojoties uz to, ka šie līdzekļi neesot uzskatāmi par īpašumu, kas piešķirti suverēniem mērķiem ( 21 ).

55.

Ceturtkārt, Kala Naft atgādina Lēmuma 2010/413 25. apsvērumu, saskaņā ar kuru “šajā lēmumā ir ievērotas pamattiesības un pamatprincipi, kas atzīti jo īpaši [..] hartā, un īpaši tiesības uz efektīvu aizsardzību un taisnīgu tiesu, īpašuma tiesīb[as] un tiesīb[as] uz personas datu aizsardzību. Šis lēmums būtu jāpiemēro saskaņā ar šīm tiesībām [..]”, kā arī Padomes 2010. gada 29. jūlija vēstules, ar kuru Kala Naft tika informēta par iekļaušanu sarakstā, daļu, kas precizē:

“[..] jūsu uzmanība tiek vērsta arī uz iespēju apstrīdēt Padomes lēmumu Eiropas Savienības Vispārējā tiesā saskaņā ar Līguma per Eiropas Savienības darbību 275. panta 2. punktā un 263. panta 4. un 6. punktā paredzētajiem noteikumiem”.

56.

Piektkārt, Kala Naft uzsver, ka, ja tā tiekot uzskatīta par valsts struktūru, tad visi ierobežojošie pasākumi, kas piemēroti pret to, esot nelikumīgi, jo esot pretrunā LESD 215. panta 2. punktam, kas paredz ierobežojošus pasākumus tikai pret fiziskām vai juridiskām personām, nevalstiskām grupām vai struktūrām.

57.

Tēze, ko Padome izvirzīja sava pirmā pamata pamatojumam, ir apgalvojums, ka Kala Naft kā Irānas valsti pārstāvoša persona Savienības tiesā nevar atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas saistītas ar pamattiesībām, lai tās būtu procesuālas vai materiālas. Uzskatot, ka tajā bija runa par Kala Naft prasības pieņemamības nosacījumu, kas ir absolūts šķērslis tiesas procesam, Padome pārmet Vispārējai tiesai, ka tā izskatījusi šo jautājumu no celto pamatu pamatotības viedokļa, nevis no to pieņemamības viedokļa. Tā uzskata, ka Vispārējai tiesai būtu vajadzējis atzīt Kala Naft prasību par nepieņemamu kopumā, bet Komisija attiecībā uz šo prasību uzskata, ka Vispārējai tiesai būtu vajadzējis atzīt prasību par nepieņemamu tikai daļēji – attiecībā uz pamatu, kas pamatots ar īpašumtiesību pārkāpumu.

58.

Pēc manām domām, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, par galveno uzskatot jautājumu par to, vai trešo valsti pārstāvošai personai ir vai nav iespēja atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas saistītas ar pamattiesībām, nevis jautājumu par pieņemamību.

59.

Patiešām, tā kā nevarēja apstrīdēt to, ka Kala Naft prasība ir saskaņā ar LESD 275. panta otrās daļas noteikumiem, ka šī sabiedrība bija tiesīga apstrīdēt savu iekļaušanu sarakstā Savienības tiesā, šis pasākums viņu skāra tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas nozīmē un ka tās vēlme rīkoties nebija apstrīdēta, Vispārējā tiesa pamatoti varēja uzskatīt, ka tas, vai Kala Naft ir vai nav iespēja atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas saistītas ar pamattiesībām, izriet no prasības pieņemamības nosacījumu izskatīšanas un ir lietas pamatjautājums. Pēc manām domām, ir runa par jautājumu, kuru, ja lietas dalībnieki lietas izskatīšanas laikā to ir laikus pacēluši, vajadzības gadījumā būtu jānovērtē pašā sākumā – minēto pamatu pamatotības pārbaudes ietvaros.

60.

Padomes un Komisijas argumentācija, kas pirmoreiz tika iesniegta Vispārējās tiesas sēdes laikā, lai arī šīs iestādes bija atsaukušās uz faktu, ka tā ir pamatota ar tiesiskajiem vai faktiskajiem apstākļiem, kuri atklājās tiesvedības laikā, bija jauns pamats Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmās daļas nozīmē, ko tā pamatoti atzina par nepieņemamu.

61.

Padomes un Komisijas veiktā atsauce uz ECPAK 34. pantu, kas nepieļauj pieņemt tādus lūgumus, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniedz valdības organizācijas, nav būtiska. Kā Vispārējā tiesa to nesen norādīja ( 22 ), ECPAK 34. pants ir procesuāla norma, kas nav piemērojama Savienības tiesu procedūrām. Turklāt saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesu praksi šīs normas mērķis ir izvairīties no tā, ka kāda valsts, kas ratificējusi ECPAK, minētajā tiesā vienlaicīgi ir gan prasītāja, gan atbildētāja ( 23 ). Šāds arguments nav transponējams uz strīdus situāciju par Savienības tiesību aktu atcelšanu. Savienības tiesībās, proti, LESD 263. panta ceturtajā daļā ir paredzēti tādi prasību atcelt tiesību aktu pieņemamības nosacījumi, kas tām ir raksturīgi un atbilst loģikai, kura atšķiras no ECPAK 34. pantā paustās loģikas. Nebūtu šaubu par tādu prasību, ko iesniegušas trešās valstis pārstāvošas personas pret ierobežojošiem pasākumiem, pieņemamības nodošanu izskatīšanai, ja būtu viens papildu negatīvs nosacījums, proti, neatsaukties uz pamattiesību pārkāpumu.

62.

Bez šīs prasības pieņemamības un pamatu klasifikācijas problēmas tēze, saskaņā ar kuru tāda struktūra kā Kala Naft nevarētu Savienības tiesā atsaukties uz savu pamattiesību pārkāpumu, lai apstrīdētu ierobežojošu pasākumu, kas tai ir piemērots, manuprāt, ir acīmredzami kļūdaina.

63.

Kā to jau parādīja Padome ( 24 ), Kala Naft ar NIOC, Irānas valsts struktūru, un tātad netieši ar Irānas valsti, uztur noteiktas strukturālas un funkcionālas saiknes, kas ļauj to uzskatīt par Irānas valsti pārstāvošu personu vai vismaz par tādu sabiedrību, kas darbojas nevis autonomi, bet gan šīs valsts labā. Kā skaidri izriet no tās statūtu 3.1. panta, šīs centrālās iepirkumu iestādes mērķis ir īstenot Irānas Naftas ministrijas iecerēto politiku.

64.

Šāds konstatējums tomēr, manuprāt, netraucē tādai struktūrai Savienības tiesā atsaukties uz savu pamattiesību pārkāpumu, lai apstrīdētu pret to vērstā ierobežojošā pasākuma likumību. Lai gan ir zināms, ka pret ierobežojošiem pasākumiem iesniegtās prasības galvenokārt ir saistītas ar pamatiem, kuri attiecas uz tādu pamattiesību kā tiesību uz aizstāvību, tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību vai arī īpašumtiesību pārkāpumiem, Padomes izvirzītā tēze noved vienīgi un tikai pie tā, ka personām un struktūrām, kas vienā vai otrā veidā ir atkarīgas no kādas trešās valsts, tiek atņemtas viņu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

65.

Turklāt vairāki noteikumi, kas ir primāri tiesību akti, ļauj šo tēzi viegli atspēkot.

66.

LESD 215. pants rada tiesisko pamatu, kas ļauj Padomei pieņemt ierobežojošus pasākumus attiecībā pret trešām valstīm, personām un struktūrām, kas ar tām ir saistītas, kā arī nevalstiskām personām un struktūrām.

67.

Ja ierobežojošo pasākumu mērķis ir izdarīt spiedienu uz kādu trešo valsti, kā tas ir šajā gadījumā, tad šāda rīcība var apvienot tādu līdzekļu iesaldēšanas pasākumus, kas pieder personām vai struktūrām, kuras saistītas ar attiecīgās trešās valsts režīmu ( 25 ). Nekas nenorāda uz to, ka tādām personām vai struktūrām sakarā ar to saiknēm ar trešo valsti, ko skar Savienības rīcība, būtu jābūt mazākām tiesiskām garantijām nekā tām, kādas var baudīt personas un struktūras, kam nav šādu saikņu ar trešo valsti. Šajā sakarā es konstatēju, ka, LESD 215. panta 3. punktā paredzot, ka “[t]iesību akti, kas minēti [šajā] pantā, ietver nepieciešamos noteikumus par tiesiskām garantijām”, minētais pants neparedz tādu atšķirību. Turklāt deklarācija attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 75. un 215. pantu ( 26 ) atgādina par nepieciešamību ievērot tādu fizisku personu un struktūru pamattiesības un pamatbrīvības, kuras skar ierobežojoši pasākumi, nešķirojot pēc tā, vai tām ir vairāk vai mazāk ciešas saiknes ar kādu trešo valsti, pat ja tā ir tās daļa.

68.

Turklāt es, tāpat kā Vispārējā tiesa savos iepriekš minētajos spriedumos lietās Bank Mellat/Padome un Bank Saderat Iran/Padome ( 27 ), uzskatu, ka ne Harta, ne līgumi neparedz noteikumus, kas juridiskām personām, kuras pārstāv valstis, atceltu iespēju baudīt pamattiesību aizsardzību. Tieši pretēji, Kala Naft celtajam pamatam atbilstīgie Hartas noteikumi, proti, tās 17., 41. un 47. pants, garantē “[v]isu personu” tiesības, tas ir formulējums, kas iekļauj tādas juridiskas personas kā šī sabiedrība.

69.

Tādu pašu konstatējumu var izdarīt attiecībā uz sekundārajiem tiesību aktiem, atsaucoties uz Lēmuma 2010/413 25. apsvērumu, kas apstiprina, ka tajā “ir ievērotas pamattiesības un pamatprincipi, kas atzīti jo īpaši [..] hartā, un īpaši tiesības uz efektīvu aizsardzību un taisnīgu tiesu, īpašuma tiesīb[as] un tiesīb[as] uz personas datu aizsardzību. Šis lēmums būtu jāpiemēro saskaņā ar šīm tiesībām un principiem.”.

70.

Vienīgais ierobežojums, ko es varu atrast saistībā ar to, vai trešo valsti pārstāvošai personai ir vai nav iespēja atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas saistītas ar pamattiesībām, ir, ka šīs pamattiesības, lai uz tām varētu atbilstīgi atsaukties, būtu jāpielāgo personas, kas uz tām atsaucas, fiziskajam vai juridiskajam raksturam.

71.

Visbeidzot ir jāuzsver, ka Padomes un Komisijas atbalstītā tēze ir vēl jo pārsteidzošāka tāpēc, ka tā ir pretrunā līgumos iekļautajai prasībai attiecībā uz Savienības rīcību starptautiskajā mērogā, ievērojot pamattiesības. Šajā sakarā pietiek atsaukties vien uz LESD 205. pantu, kas lasāms saistībā ar LES 21. pantu.

72.

Ņemot vērā visus šos faktorus, šāda tēze ir noteikti izslēdzama un Padomes celtais pirmais pamats noraidāms kā nepamatots.

73.

Vispārīgāk runājot, manuprāt, būtu lietderīgi, ka Tiesa izmantotu šo lietu, lai pieliktu punktu idejai, ko atkārtoti aizstāvējušas Padome un Komisija saistībā ar citām prasībām un kas uzturēta Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedumā lietā Tay Za/Padome ( 28 ), saskaņā ar kuru pamattiesības, un īpaši tiesības uz aizstāvību, neattiecas uz personām un struktūrām, kas minētas regulas par ierobežojošu pasākumu režīma pieņemšanu pret trešām valstīm pielikumā ( 29 ). Šī argumentācija ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 86.– 91. punktā. Tā ir balstīta uz mūsu uztverē mākslīgu atšķirību starp personām un struktūrām, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi sakarā ar to pašu veiktajām darbībām un tādām darbībām, kas tiek veiktas tāpēc, ka tās pieder pie kādas vispārīgas personu un struktūru kategorijas. Tiesības uz aizstāvību varot izmantot tikai pirmās.

74.

Lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā panāca apmierinošu rezultātu, jo atzina, ka Kala Naft var atsaukties uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, argumenti, ko tā pauž šī sprieduma 88. punktā, man nešķiet pareizi. Tā konstatē, ka pretēji personām, saistībā ar kurām tika taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Tay Za/Padome, uz Kala Naft“ierobežojošie pasākumi [..] ir attiecināti tādēļ, ka ir ticis uzskatīts, ka tā pati ir saistīta ar kodolieroču izplatīšanu, un nevis ņemot vērā tās piederību vispārīgai ar Irānas Islāma Republiku saistītai personu un vienību kategorijai”. Tādējādi tā izplata ideju par atšķirību starp divām personu un struktūru kategorijām attiecībā uz to iespēju atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību. Tātad šī lieta ilustrē šādas atšķirības atbilstības trūkumu. Patiešām, kā man būs iespēja to tālāk iztirzāt, Kala Naft strukturālās un funkcionālās saiknes ar Irānas valsti tieši ir viens no faktoriem, kas ļauj uzskatīt, ka tā atbalsta Irānas kodolprogrammu.

75.

Lai pamatotu savu apsvērumu, Vispārējā tiesa tiktāl, ciktāl tas attiecas uz tiesībām uz aizstāvību, būtu varējusi pieturēties pie apgalvojuma, ka Savienības likumdevējs šādu šķirošanu neparedz. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 90. punktā tā pamatoti atzīmēja, ka “Lēmuma 2010/413 24. panta, 3. un 4. punkts, Regulas [(EK)] Nr. 423/2007 ( 30 ) 15. panta 3. punkts un Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. un 4. punkts paredz noteikumus, kas garantē tiesības uz aizstāvību struktūrām, pret kurām vērsti ierobežojošie pasākumi, kuri pieņemti, pamatojoties uz šiem tekstiem”, un ka “[š]o tiesību ievērošanu pārbauda Savienības tiesa”.

76.

Savā otrajā pamatā, kas sastāv no trim daļām, Padome kritizē šādus pārsūdzētā sprieduma punktus.

77.

Ierobežojošo pasākumu piemērošana pret Kala Naft pamatota ar trīs pamatiem. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa kā nepamatotu noraidīja pamatu attiecībā uz pamatošanas pienākuma pārkāpumu tiktāl, ciktāl tas attiecās uz Padomes iesniegto pirmo un otro iemeslu. Attiecībā uz pirmo iemeslu tā konstatēja, ka norādītais pamatojums ļāva Kala Naft pārliecināties par apstrīdēto tiesību aktu pamatotību, nodrošināt savu aizstāvību Vispārējā tiesā un šai tiesai veikt tās īstenojamo pārbaudi ( 31 ). Attiecībā uz otro iemeslu Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tā bija atļāvusi Kala Naft apstrīdēt apgalvotā iegādes mēģinājuma patiesumu un aizbildināties, ka ļoti izturīga sakausējuma vārsti nav izmantojami tikai un vienīgi kodolenerģijas nozarē ( 32 ).

78.

79.

Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 80. punktā nolēma, ka “apstrīdētie tiesību akti ir jāatceļ daļā, kura attiecas uz trešo Padomes norādīto iemeslu”. Pēc tam tā pārsūdzētā sprieduma 81. punktā precizēja, ka, “tā kā visi trīs attiecīgie iemesli ir autonomi, šis konstatējums nenozīmē apstrīdēto tiesību aktu atcelšanu tiktāl, ciktāl ar tiem ieviesti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz prasītāju. Tomēr trešo norādīto iemeslu nebūs iespējams ņemt vērā, izvērtējot pārējos prasības pamatus, it īpaši astoto prasības pamatu, kas attiecas uz kļūdu faktu vērtējumā.”

80.

Pēc tam, izskatot trešo pamatu, kas attiecas uz Kala Naft tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību pārkāpumu, Vispārējā tiesa atbildēja uz argumentu, ar kuru Kala Naft apgalvoja, ka tai neesot bijusi iespēja piekļūt Padomes lietā esošajiem faktiem un informācijai, kas uz to attiecās, neskatoties uz šajā ziņā skaidri pausto lūgumu, kas izteikts 2010. gada 12. septembra vēstulē. Šajā vēstulē Kala Naft būtībā lūdza Padomi tai sniegt informāciju “saprātīgi detalizētā līmenī” par trim minētajiem iemesliem. Atklājusi, ka Padome savā 2010. gada 28. oktobra vēstulē netika atbildējusi uz šo lūgumu, Vispārējā tiesa par to secināja, ka Padome ir pārkāpusi Kala Naft tiesības uz aizstāvību, neatbildot uz lūgumu par piekļuvi lietai, kuru pēdējā tika laikus izteikusi ( 33 ). Vispārējā tiesa pēc tam no tā secināja, ka tikušas pārkāptas šīs sabiedrības tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, kas to pamudināja pieņemt trešo pamatu un attiecīgi atcelt apstrīdētos tiesību aktus tiktāl, ciktāl tie attiecās uz Kala Naft.

81.

Atzīmējot, ka, tā kā saskaņā ar Padomes apgalvojumiem tās lietā nebija citu pierādījumu vai faktu kā vien tie, kas minēti apstrīdēto tiesību aktu pamatos, Vispārējā tiesa uzskatīja par piemērotu “tiesvedības ekonomijas un pareizas tiesvedības interešu labad” izskatīt septīto un astoto pamatu, kas attiecīgi attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar jēdzienu “iesaistīšanās kodolieroču izplatīšanā” un kļūdu ar Kala Naft darbību saistīto faktu novērtējumā.

82.

Par septīto pamatu, kas attiecas uz kļūdainu tiesību piemērošanu saistībā ar jēdzienu “iesaistīšanās kodolieroču izplatīšanā”, Vispārējā tiesa pauda šādus apsvērumus:

83.

Visbeidzot, par astoto pamatu, kas attiecas uz kļūdu ar prasītājas darbu saistīto faktu novērtējumā, Vispārējā tiesa sprieda šādi:

84.

Padome, pirmkārt, apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, katru no trim faktoriem, kas pamatoja Kala Naft iekļaušanu sarakstā, izskatot atsevišķi un balstot uz dažādiem atcelšanas pamatiem. Novērtējot to, vai ir bijis atbalsts kodolieroču izplatīšanai, pirmais iemesls būtu atbilstīgs citu iemeslu kontekstā, kas minēti, lai Kala Naft iekļautu sarakstā. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, neņemot vērā šī pirmā iemesla saistību ar citiem pamatojuma pierādījumiem.

85.

Otrkārt, Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārbaudot otro un trešo pamatu, pienācīgi neņemdama vērā apstākli, ka šie fakti esot pamatoti ar informāciju, kas iegūta no konfidenciāliem avotiem. Tā atzīmē, ka Irānas Islāma Republikas veiktās kodolieroču izplatīšanas darbības esot slepenas, ka par tām neesot ziņots SAEA un ka tās esot tikušas veiktas, pārkāpjot Drošības padomes rezolūcijas. Arī darbības, kas Kala Naft tiek pārmestas pamatojuma otrajā un trešajā daļā, esot slepenas, un pierādījumi, uz kuru pamata tās esot tikušas konstatētas, iegūti no slepeniem avotiem.

86.

Tomēr dažas dalībvalstis var iebilst pret tādas informācijas izpaušanu, kas iegūta no slepeniem avotiem, tiktāl, ciktāl tā varētu ļaut identificēt personas, kas šo informāciju sniegušas, vai atklāt veidu, kādā minētā informācija ir tikusi iegūta. Līdz ar to iesaistīto personu dzīvība vai drošība varētu tikt apdraudēta un varētu pastāvēt risks, ka šīs informācijas iegūšanai izmantotā metode varētu tikt apdraudēta.

87.

Padome arī norāda, ka šo informāciju konfidenciāli dalībvalstij varētu būt sniegusi trešā valsts, kura atsakās apstiprināt abu valstu komunikāciju. Arī šādā gadījumā būtu jāņem vērā informācijas konfidencialitāte, pretējā gadījumā starptautiskā sadarbība starp dalībvalstīm un trešām valstīm riskējot tikt apdraudēta.

88.

Padome no tā secina, ka tad, ja dalībvalsts ierosina iekļaut sarakstā kādu personu vai vienību, bet pierādījumi un informācija, uz kā ir balstīts vai precizēts iekļaušanas iemesls, ir iegūti no konfidenciāliem avotiem, tā var likumīgi veikt šo iekļaušanu, pamatojoties vienīgi uz šīs dalībvalsts sniegto iemeslu izklāstu. Padome precizē, ka šim iemeslu izklāstam ir jābūt objektīvi iespējamam, kā tas būtu konkrētajā gadījumā.

89.

Tiesas sēdes laikā, lai pierādītu iemeslu objektīvi iespējamo raksturu, tā lika uzsvaru uz apstākli, kas izcelts Drošības padomes Rezolūcijas 1929 (2010) septiņpadsmitajā apsvērumā, ka “ķīmiskie procesi, iekārtas un materiāli, ko izmanto naftas ķīmijas rūpniecībā, lielā mērā ir līdzīgi tiem, ko lieto dažās jutīgās kodoldegvielas cikla darbībās”.

90.

Saskaņā ar Padomes viedokli tās aizstāvētā pieeja atbilstot savstarpējās uzticēšanās principam, kam būtu jāvalda dalībvalstu starpā, kā arī starp tām un Savienības iestādēm un kas pamatots ar faktu, ka dalībvalstīm un Savienībai ir kopīgas vērtības saistībā ar pamattiesību ievērošanu. Turklāt minētais secinājums būtu arī saskaņā ar godīgas sadarbības principu, kā paredzēts LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā. Tāpēc būtu pārmērīgi pieprasīt, lai dalībvalsts sniegtu informāciju un pierādījumus, pat ja tie iegūti no konfidenciāliem avotiem.

91.

Padome citē arī dažādus Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, kas attiecas uz ECPAK 6. panta 1. punktu, no kuriem izriet, ka “tiesības iepazīties ar attiecīgajiem pierādījumiem nav absolūtas. Šajā kriminālprocesā var būt konkurējošas intereses – piemēram, valsts drošība vai nepieciešamība aizsargāt lieciniekus, pret kuriem var tikt vērstas represijas, vai paturēt noslēpumā policijā izmantotās likumpārkāpumu izmeklēšanas metodes – kas ir jāsabalansē ar apsūdzētas personas tiesībām” ( 34 ).

92.

Saskaņā ar Padomes viedokli šo Eiropas Cilvēktiesību tiesas konstatējumu, kas izdarīts attiecībā uz apsūdzībām krimināllietā, būtu jāattiecina a fortiori uz šajā apelācijas sūdzībā aplūkotajiem ierobežojošajiem pasākumiem tiktāl, ciktāl tie ir nevis soda sankcijas, bet preventīva rakstura pasākumi ( 35 ).

93.

Visu šo apsvērumu dēļ Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Padomei vajadzēja iesniegt pierādījumus, lai pamatotu pamatojuma otro iemeslu (proti, Kala Naft mēģinājumu iegādāties ļoti izturīga sakausējuma vārstus, kam nav pielietojuma ārpus kodolenerģijas nozares), un papildus precizēt šī pamatojuma trešo iemeslu (proti, ka Kala Naft ir saikne ar sabiedrībām, kas piedalās Irānas kodolprogrammā). Padome arī uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Padome ir pārkāpusi Kala Naft tiesības uz aizstāvību, neatbildot uz tās lūgumu darīt tai zināmu sīkāku informāciju par darbībām, kas tai tiek pārmestas.

94.

Atbildot uz šiem argumentiem, Kala Naft uzsvēra, pirmkārt, ka pati Padome uztvēra katru apstrīdētajos tiesību aktos minēto pamatojumu kā sev pietiekamu, lai pamatotu savu lēmumu. Vispārējā tiesa ne tikai nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, noraidot trešo iemeslu, bet Padomes izvirzītais pamats būtu uzskatāms par jaunu un tāpēc nepieņemamu.

95.

Otrkārt, pārņemot kā savējo Vispārējās tiesas apsvērumu pārsūdzētā sprieduma 114. un 115. punktā, Kala Naft apgalvo, ka ar pirmo iemeslu, kas pēc savas būtības ir spēkā neesošs, nebūtu bijis iespējams apstiprināt trešo iemeslu.

96.

Treškārt, Kala Naft apgalvo, ka, pat aplūkojot pirmo un trešo iemeslu kopā, trešais joprojām būtu neizprotams, jo neesot iespējams saprast, uz kādām sabiedrībām un kādām saiknēm Padome atsaucas.

97.

Attiecībā uz pierādījumiem Kala Naft atzīmē, ka Padome atsaukusies uz pierādījumu konfidencialitāti tikai tiesas sēdes laikā. Tātad runa esot bijusi par jaunu pamatu, kuru saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktu tā nedrīkst izskatīt.

98.

Citējot iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi un Al Barkaat International Foundation/Padome un Komisija un Vispārējās tiesas 2012. gada 21. marta spriedumu lietā Fulmen/Padome ( 36 )Kala Naft uzsver, ka Savienības tiesai ir jābūt tiesīgai pārbaudīt līdzekļu iesaldēšanas pasākumu likumīgumu un pamatotību, neraugoties uz Padomes izmantotās informācijas un pierādījumu slepenību un konfidencialitāti.

99.

Tā pasvītro, ka Padome tai neesot darījusi zināmu nekādu informāciju. Kala Naft atgādina, ka līdzekļu iesaldēšana ir motivēta ar to, ka tā esot mēģinājusi iegādāties materiālus (ļoti izturīga sakausējuma vārstus), kuriem nav pielietojuma ārpus kodolenerģijas nozares, un uzturējusi saiknes ar sabiedrībām, kas piedalās kodolprogrammā. Kala Naft nesaprot, kā informācijas sniegšana par šo varētu radīt risku Padomes vai dalībvalstu informatoru drošībai. Tā drīzāk uzskata, ka aiz šīs šķietamās konfidencialitātes slēpjas taustāmu pierādījumu trūkums, un atzīmē, ka Padome nepiedāvājot nekādus praktiskus pasākumus, piemēram, sazināšanos ar kameru palīdzību, kas ļautu atrisināt problēmu.

100.

Uzreiz jāsaka, ka es neesmu vienisprātis ar Vispārējās tiesas pausto apsvērumu un rezultātu, pie kāda tas ir novedis. Šī viedokļu nesakritība lielā mērā skaidrojama ar to, ka Vispārējā tiesa, manuprāt, ir nepietiekami ņēmusi vērā kontekstu, kādā veikti ierobežojošie pasākumi, kuri vērsti pret Irānas Islāma Republiku, un to preventīvo raksturu.

101.

Šis konteksts ir iezīmēts ar konstatējumu, kas pausts Drošības padomes Rezolūcijas 1929 (2010) ceturtajā apsvērumā, proti, ka, “kā ir apstiprināts [SAEA] ģenerāldirektora ziņojumos [..], Irāna nav ne pilnīgi un uz ilgu laiku pārtraukusi visas darbības, kas saistītas ar degvielas bagātināšanu un pārstrādi, kā arī ar smago ūdeni [..], ne sadarbojusies ar SAEA attiecībā uz atliktajiem jautājumiem, kas ir satraucoši un ir jānoskaidro, lai izslēgtu tās kodolenerģijas programmas iespējamu izmantošanu militāros nolūkos, ne veikusi citus SAEA Vadības padomes noteiktos pasākumus, ne nodrošinājusi atbilstību Drošības padomes Rezolūciju 1696 (2006), 1737 (2006), 1747 (2007) un 1803 (2006) noteikumiem”. Ņemot vērā šo konstatējumu, Drošības padome Rezolūcijas 1929 (2010) 5. punktā nolemj, ka “Irānai bez kavēšanās ir pilnā mērā un bez iebildēm jāpilda savas saistības saskaņā ar drošības pasākumiem [KNL] ( 37 ), par kuriem tā ir vienojusies ar SAEA”.

102.

Saskaroties ar Irānas Islāma Republikas ilgstošu atteikšanos īstenot šīs rezolūcijas un sadarboties ar SAEA, Drošības padomei nekas cits neatlika, kā izdarīt spiedienu uz šo valsti, lai to pārliecinātu pildīt savas starptautiskās saistības. Šim nolūkam pieņemtos pasākumus paredzēts turpināt līdz brīdim, kamēr Drošības padomei sakarā ar Irānas Islāma Republikas pausto atteikumu sadarboties nebūs garantiju, ka šīs valsts kodolenerģijas programma tiek attīstīta vienīgi miermīlīgiem mērķiem.

103.

Bez tā, ka tie ir paredzēti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku un to pamudinātu pildīt savas starptautiskās saistības, Drošības padomes pieņemto ierobežojošo pasākumu mērķis, kā tas izriet no Rezolūcijas 1929 (2010) preambulas divdesmit pirmā apsvēruma, ir likt šķēršļus šī valsts veiktai jutīgu tehnoloģiju, kas paredzētas kodolprogrammu un raķešu programmu atbalstam, izstrādei.

104.

Tādējādi šajā rezolūcijā, tāpat kā iepriekšējās rezolūcijās, galvenā uzmanība ir pievērsta Irānas kodolprogrammas radītajam kodolieroču izplatīšanas riskam ( 38 ) un nepieciešamībai šo risku novērst.

105.

Rezolūcijā 1929 (2010) citiem paredzēto preventīvo pasākumu vidū tās 21. punktā, kā turpinājums iepriekšējās regulās ( 39 ) paredzētajam, ir paredzēta tādu līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana, attiecībā uz kuriem valstīm ir informācija, kas tām dod pamatotu iemeslu uzskatīt, ka tie varētu veicināt Irānas Islāma Republikas kodolaktivitātes, kuras rada kodolieroču izplatīšanas risku, vai kodolieroču nesēju izstrādāšanu.

106.

Tiesa ir viennozīmīgi atzinusi pret Irānas Islāma Republiku piemēroto ierobežojošo pasākumu preventīvo raksturu. Savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Bank Melli Iran/Padome tā norādīja, ka “[n]o [Regulas Nr. 423/2007] apsvērumiem un noteikumiem izriet, ka tās mērķis ir kavēt vai bremzēt šīs valsts īstenoto politiku kodolenerģijas jomā, ņemot vērā tās radīto risku, ar ekonomiku ierobežojošiem pasākumiem” ( 40 ). Tā precizēja, ka “tiek apkarota nevis vispārējā kodolieroču izplatīšanas darbība, bet gan specifiskie Irānas kodolieroču izplatīšanas programmas riski” ( 41 ).

107.

Savā 2011. gada 21. decembra spriedumā lietā Afrasiabi u.c. ( 42 ) Tiesa sprieda, ka “gan no Rezolūcijas 1737 (2006), it īpaši tās 2. un 12. punkta, gan no Kopējās nostājas 2007/140/KĀDP [ ( 43 )], it īpaši tās pirmā un devītā apsvēruma, izriet, ka pret Irānas Islāma Republiku noteikto ierobežojošo pasākumu mērķis ir preventīvs tādā nozīmē, ka ar tiem paredzēts novērst “kodolieroču izplatīšanas risku” šajā valstī ( 44 ).

108.

Interesanti atzīmēt, ka Tiesa saskatīja šī konstatējuma tiešu saistību ar jēdziena “saimnieciskie resursi” interpretāciju Regulas Nr. 423/2007 1. panta i) punkta izpratnē. Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā pret Irānas Islāma Republiku noteikto ierobežojošo pasākumu preventīvo raksturu, “šī jēdziena [..] piemērošanas attiecīgais kritērijs ir atkarīgs no iespējas, ko “šā jēdziena piemērošanas mērķiem atbilstīgais kritērijs [..] ir iespējamība, ka attiecīgie aktīvi var tikt izmantoti, lai iegādātos līdzekļus, preces vai pakalpojumus, ar kuriem Irānā var tikt veicināta kodolieroču izplatīšana” ( 45 ). Lai interpretētu Regulas Nr. 423/2007 7. panta 3. punktu, kas attiecas uz aizliegumu sarakstā minētajām personām un vienībām darīt pieejamus līdzekļus vai saimnieciskos resursus, Tiesa ņēma vērā to, ka aktīvi šīs pašas regulas 1. panta i) punkta izpratnē “paši par sevi rada risku, ka tie varētu tikt izmantoti kodolieroču izplatīšanas atbalstam Irānā” ( 46 ), un uzsvēra “izmantošanas potenciāl[u], ko piedāvā [tāda sinterkrāsns, kāda tiek aplūkota pamatlietā], lai izgatavotu kodolraķešu sastāvdaļas un tātad – lai veicinātu kodolieroču izplatīšanu Irānā” ( 47 ).

109.

Man šķiet, ka Tiesai būtu jāatbalsta šī pieeja, kas atbilst piesardzības principam un kas, interpretējot Savienības tiesību aktu noteikumus attiecībā uz līdzekļu iesaldēšanu, nozīmē likt pie sirds tās apsvērumu attiecībā uz ierobežojošo pasākumu preventīvo nolūku.

110.

Tāpat, ja Tiesa vēlas saglabāt konsekvenci attiecībā uz savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Afrasiabi u.c. nospriesto un dot iespēju atkārtoti atsaukties uz ierobežojošo pasākumu preventīvo raksturu, tai, kā man būs iespēja pie tā sīkāk pakavēties pēc tam, vajadzētu uzskatīt, ka šis ierobežojošo pasākumu preventīvais raksturs savukārt paredz Tiesas veiktās pārbaudes pielāgošanu, lai noteiktu, vai persona vai struktūra ir uzskatāma par tādu, kas sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanā.

111.

Lai novērstu kodolieroču izplatīšanas risku, ko rada Irānas kodolenerģijas programma, un palielinātu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, Rezolūcija 1929 (2010) paplašināja iepriekšējo ierobežojošo pasākumu apjomu un paredzēja papildu ierobežojošus pasākumus pret šo valsti.

112.

Šajā nolūkā tā noteica vairākus ekonomikas sektorus, kuru darbības var veicināt ar kodolenerģētiku saistītas darbības, radot kodolieroču izplatīšanas risku. Starp šiem sektoriem ir enerģijas rūpniecības sektors un it īpaši gāzes un naftas rūpniecības sektors.

113.

Rezolūcijas 1929 (2010) septiņpadsmitais apsvērums skaidri norāda, kāpēc ir skarts šis sektors. Patiešām, Drošības padome šajā apsvērumā uzsver “iespējamo saikni starp ieņēmumiem, ko Irāna[s Islāma Republika] iegūst no sava enerģijas rūpniecības sektora, un tās ar kodolenerģētiku saistīto darbību finansēšanu, radot kodolieroču izplatīšanas risku”, un to, “ka naftas ķīmiskās rūpniecības ķīmiskajos procesos izmantotās vielas un materiāli ir ļoti līdzīgi tiem, ko lieto dažās jutīgās kodoldegvielas ražošanas cikla darbībās”.

114.

Tātad Irānas Islāma Republikas enerģētikas rūpniecības sektors ir viens no sektoriem, pret kuriem ierobežojošie pasākumi ir noteikti divu iemeslu dēļ – jo tas sagādā šai valstij ieņēmumus, kuri varētu tikt izmantoti, lai finansētu ar kodolenerģiju saistītas darbības, radot kodolieroču izplatīšanas risku, un tāpēc, ka materiāli, ko izmanto naftas ķīmiskajā rūpniecībā, varētu tikt lietoti Irānas kodolprogrammas attīstīšanai.

115.

Tātad ierobežojošie pasākumi jo īpaši attiecas uz šo sektoru sakarā ar risku, ko tas rada kodolieroču izplatīšanas ziņā.

116.

Šīs riska situācijas saistībā ar Irānas enerģētikas rūpniecības sektoru celšanu gaismā turpināja aplūkot Eiropadome savos 2010. gada 17. jūnija secinājumos, kuros tā aicināja Padomi pieņemt pasākumus Rezolūcijā 1929 (2010) noteikto pasākumu īstenošanai, kā arī atbalstošos pasākumus. To nozaru vidū, attiecībā uz kurām vajadzēja paredzēt šos pasākumus, bija “tādi svarīgāki rūpniecības sektori kā gāzes un naftas rūpniecības sektors, nosakot jaunu ieguldījumu, tehniskā atbalsta un tehnoloģiju, iekārtu un ar šiem sektoriem saistīto pakalpojumu nodošanas aizliegumu” ( 48 ).

117.

Saskaņā ar šiem Eiropadomes secinājumiem Lēmuma 2010/413 4. panta 1. punktā tika paredzēts aizliegums “dalībvalstu valstspiederīgajiem vai no dalībvalstu teritorijas, vai izmantojot kuģus, vai gaisa kuģus, kas atrodas dalībvalstu jurisdikcijā, pārdot, piegādāt vai nodot svarīgākās iekārtas un tehnoloģijas – neatkarīgi no to izcelsmes – [vairākiem svarīgākajiem] naftas un dabasgāzes rūpniecības sektoriem Irānā vai Irānas vai Irānas īpašumā esošiem uzņēmumiem, kuri ir iesaistīti norādītajos sektoros ārpus Irānas.”

118.

Papildus šim pasākumam Lēmumā 2010/413 ir paredzēti arī pret personām un struktūrām vērsti līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas papildpasākumi, kā arī papildu ierobežojumi attiecībā uz tirdzniecības darbībām ar divējāda lietojuma precēm un tehnoloģijām.

119.

Ar Regulu Nr. 961/2010 tika īstenoti ierobežojošie papildpasākumi, kuri paredzēti Lēmumā 2010/413. Tātad tās VI pielikumā ir saraksts ar galvenajām iekārtām un tehnoloģijām, kas paredzētas Irānas lielākajiem naftas un dabasgāzes ražošanas sektoriem, kuri ir uzskaitīti šīs regulas 8. panta 2. punktā Tajā precizēts arī papildu ierobežojumu apjoms attiecībā uz tirdzniecības darbībām ar divējāda lietojuma precēm un tehnoloģijām, atsaucoties uz Padomes 2009. gada 5. maija Regulu (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei ( 49 ).

120.

Citiem vārdiem runājot, sakarā ar “konkrēto apdraudējumu, ko Irāna[s Islāma Republika] rada mieram un drošībai starptautiskā mērogā” ( 50 ), Padome uzskatīja par vajadzīgu veikt līdzekļu iesaldēšanas sarakstu pielāgošanu.

121.

Tāds ir konteksts, kurā Kala Naft tika iekļauta personu un struktūru sarakstā, kas atrodams Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā. Šis konteksts iezīmējas ar divējādu vēlmi, proti, no vienas puses – vēlmi izdarīt spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, paralizējot stratēģiski svarīgu sektoru, kas tai ir nozīmīgs ienākumu avots, kurus tā potenciāli var izmantot, lai attīstītu savu kodolprogrammu.

122.

No otras puses, attiecībā uz konstatējumu, ko veica Drošības padome savā Rezolūcijā 1929 (2010), par līdzību starp naftas ķīmiskās rūpniecības ķīmiskajos procesos izmantotajām vielām un materiāliem un tiem, ko lieto dažās jutīgās kodoldegvielas ražošanas cikla darbībās, kā arī par nepieciešamību ierobežot tirdzniecības darbības ar divējāda lietojuma precēm un tehnoloģijām, Savienības likumdevējs vēlējās novērst risku, ka preces un tehnoloģijas, kas paredzētas uzņēmumiem, kuri pieder naftas un gāzes sektoram, patiesībā tiek novirzītas izmantošanai Irānas Islāma Republikas kodolaktivitāšu veikšanai. Šī vēlme ir izpaudusies, ne tikai nosakot ierobežojumus tirdzniecības darbībās ar galvenajām iekārtām un tehnoloģijām, kas varētu tikt izmantotas Irānas naftas un gāzes ražošanā, bet arī, iesaldējot līdzekļus un saimnieciskos resursus tādai struktūrai kā Kala Naft, kuras uzdevums ir iegādāties preces tiem uzņēmumiem, kas darbojas šajā sektorā.

123.

Šajā sakarā atgādinu, ka Kala Naft uzdevums ir darboties kā centrālai iepirkumu iestādei saistībā ar NIOC grupas darbību naftas, gāzes un naftas ķīmiskās rūpniecības sektorā.

124.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa izvērsa apsvērumu, kurā nav iekļauti visi konteksta faktori un kurā nav ņemts vērā tas, ka tai vajadzēja novērtēt pasākuma, kura mērķis ir būt preventīvam, nevis represīvam, likumību. Tā kā Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā šo fonu, tā ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā.

125.

Pienākums sarakstā iekļautajai personai vai struktūrai norādīt pamatojumu tās iekļaušanai sarakstā ir skaidri paredzēts Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktā, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā un Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktā.

126.

Veicot pārbaudi par to, vai sarakstā iekļautajai personai vai struktūrai paziņotais pamatojums ir pietiekams, ir jāatsaucas uz Tiesas pastāvīgo judikatūru attiecībā uz pienākumu norādīt Savienības tiesību aktu pamatojumu ( 51 ). Būtībā pamatojuma izklāstam jāļauj ieinteresētajai personai uzzināt veikto pasākumu pamatojumu un kompetentajai tiesai to pārbaudīt. Pamatojuma izklāstā ir jānorāda īpaši un konkrēti iemesli, tāpēc kompetentā iestāde uzskatīja, ka ieinteresētajai personai jāpiemēro ierobežojoši pasākumi, tā, lai minētais izklāsts ļautu ieinteresētajai personai saprast, kas tai tiek pārmests, un lai tā varētu efektīvi aizstāvēties, apstrīdot izvirzītos pamatus. Pienākumam norādīt pamatojumu ir jāļauj ieinteresētajai personai piemēroti izmantot tās rīcībā esošos prasības pamatus, lai apstrīdētu lēmumu par tās iekļaušanu sarakstā.

127.

Pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Šī prasība ir jāizvērtē atbilstoši lietas apstākļiem, tostarp tiesību aktu saturam, norādīto pamatu raksturam un adresātu vai citu personu, ko šis tiesību akts skar tieši un individuāli, iespējamai ieinteresētībai saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu tiesisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu ( 52 ). Nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru ( 53 ).

128.

Atgādinājusi šo jurisprudenci, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka Padome norādījusi trīs autonomus iemeslus, pievērsās katra no tiem atsevišķai novērtēšanai. Pabeidzot šo novērtēšanu, tā secināja, ka diviem pirmajiem iemesliem ir pietiekams raksturs, bet uzskatīja, ka trešā iemesla raksturs ir nepietiekams.

129.

Līdz ar to tā pārsūdzētā sprieduma 80. punktā nolēma “apmierināt [prasības pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi] un līdz ar to atcelt apstrīdētos tiesību aktus tiktāl, ciktāl tie attiecas uz trešo pamatojumu”. Pēc tam tā pārsūdzētā sprieduma 81. punktā precizēja, ka “[t]ā kā visi trīs attiecīgie iemesli ir autonomi, šis konstatējums nenozīmē apstrīdēto tiesību aktu atcelšanu tiktāl, ciktāl ar tiem ir ieviesti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz prasītāju”, pirms norādīt, ka “[t]omēr trešo norādīto iemeslu nebūs iespējams ņemt vērā, izvērtējot pārējos prasības pamatus, it īpaši astoto prasības pamatu, kas attiecas uz kļūdu faktu vērtējumā”.

130.

Es saskatu pretrunu pārsūdzētā sprieduma 80. un 81. punktā tajā ziņā, ka Vispārējā tiesa pirmajā punktā ir nolēmusi atcelt apstrīdētos tiesību aktus tiktāl, ciktāl tie attiecas uz trešo iemeslu, pirms nekavējoties atgriezties pie šī secinājuma nākamajā punktā.

131.

Pat mīkstināts ar pārsūdzētā sprieduma 81. punktu, tā 80. punkts ir apstrīdams tiktāl, ciktāl tajā norādīts, ka konstatējums, saskaņā ar kuru viens iemesls no trim nav pietiekami precīzs un konkrēts, ir pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma pamats. Šis secinājums, manuprāt, ir kļūdains. Tieši pretēji, pamatojums ir jāizskata viss kopā un jāuzskata, ka, ja vismaz vienu pamatojuma daļu var uzskatīt par pietiekami precīzu un konkrētu, tad pienākums norādīt pamatojumu ir izpildīts.

132.

Patiešām, pamatojums ir jāuzskata par pietiekamu, ja tas ļauj attiecīgajai personai vai struktūrai saprast iemeslus tās iekļaušanai sarakstā un apstrīdēt šos iemeslus. Ņemot vērā konkrēto pasākumu preventīvo raksturu, minētajiem iemesliem ir jāparāda, kādā ziņā sarakstā iekļautās personas vai struktūras darbība, izturēšanās vai saiknes var veicināt Irānas kodolprogrammas attīstību. Turklāt iemesli ir jāskata, ņemot vērā kontekstu, kādā ierobežojošie pasākumi tiek piemēroti. Šajā sakarā, novērtējot, cik pietiekams ir pamatojums, ir svarīgi ņemt vērā apstākli, ka šis konteksts vajadzības gadījumā ir zināms sarakstā iekļautajai personai vai struktūrai.

133.

No brīža, kad ierobežojoša pasākuma pamatojums, kas izskatīts kontekstā, kādā šis pasākums tiek īstenots, pietiekami precīzi un konkrēti identificē risku, ko rada sarakstā iekļautās personas vai struktūras darbība, izturēšanās vai saiknes, saistībā ar kodolieroču izplatīšanu, prasība par pamatojuma norādīšanu ir uzskatāma par apmierinātu.

134.

Turklāt man ir iebildes par metodi, ka ierobežojošo pasākumu iemesli tiek izvērtēti atsevišķi, neuzskatot tos par savstarpēji saistītiem. Šādas metodes izmantošana var novest pie mānīga un mākslīga rezultāta. Pieņemot, ka trešais iemesls nav precizitātes paraugs, man šķiet, ka tā novērtēšana atsevišķi vai arī saistībā ar citiem iemesliem var mainīt vērtējuma rezultātus. Turklāt arī šeit Vispārējai tiesai būtu vajadzējis ņemt vērā kontekstu, kādā notiek Kala Naft līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana.

135.

Šajā sakarā, kā jau to skaidroju iepriekšējos apsvērumos, netiek apstrīdēts tas, ka Kala Naft ir strukturāli un funkcionāli saistīta ar valsts uzņēmumu NIOC, kas atrodas Irānas valsts pakļautībā, un ka tā darbojas kā centrālā iepirkumu iestāde saistībā ar NIOC grupas veiktajām darbībām naftas, gāzes un naftas ķīmiskajā rūpniecībā. Turklāt Drošības padome atklāja iespējamo saikni starp ieņēmumiem, ko Irānas Islāma Republika gūst no sava enerģijas ražošanas sektora, un tās kodolaktivitāšu finansēšanu, kura rada kodolieroču izplatīšanas risku, un tā brīdina valstis par to, ka materiāli, ko izmanto naftas ķīmiskās rūpniecības procesos, ir ļoti līdzīgi tiem, kurus lieto dažās jutīgās darbībās kodoldegvielas ražošanas ciklā.

136.

Manuprāt, apgalvojuma, saskaņā ar kuru Kala Naft ir saiknes ar sabiedrībām, kas piedalās Irānas kodolprogrammā, pietiekamais raksturs ir jānovērtē, ņemot vērā šo kontekstu, kā arī citus pamatojuma faktorus.

137.

Ņemot vērā šos faktorus, es bez iebildēm secinu, ka apstrīdēto tiesību aktu pamatojums ir pietiekams, jo tas Kala Naft ļāva, ņemot vērā kontekstu, ko tā varēja mēģināt ignorēt, saprast, kā tai piedēvētā darbība, izturēšanās un saiknes varēja veicināt Irānas kodolprogrammas attīstību, un tādējādi radīt risku kodolieroču izplatīšanas ziņā.

138.

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 80. punktā maldīgi konstatēja pamatojuma norādīšanas pienākuma pārkāpumu.

139.

Pārsūdzētā sprieduma 101. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Padome ir pārkāpusi Kala Naft tiesības uz aizstāvību, nesniedzot atbildi uz tās pausto lūgumu piekļūt lietas materiāliem. Līdz ar to tādā mērā, kā šis apstāklis a priori varēja būt ietekmējis šī uzņēmuma aizstāvību Vispārējā tiesā, tā to iztulkoja kā tiesību uz efektīvu juridisko aizsardzību pārkāpumu. Šī iemesla dēļ Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētos tiesību aktus tiktāl, ciktāl tie attiecas uz Kala Naft.

140.

Es nepiekrītu šim vērtējumam.

141.

Savā 2010. gada 12. septembra vēstulē Kala Naft lūdza Padomi to informēt “saprātīgi detalizētā līmenī” par trijiem pret to iesniegtajiem iemesliem. Tātad Kala Naft pieprasīja Padomei atklāt papildu informāciju, kas sniegta šo iemeslu atbalstam, tā ir informācija, kuru Padome netika sniegusi savā 2010. gada 28. oktobra vēstulē.

142.

Tātad no pārsūdzētā sprieduma 110. punkta izriet, ka savos Vispārējā tiesā iesniegtajos rakstveida apsvērumos Padome ir apstiprinājusi, ka tās lietas materiālos nav pierādījumu vai informācijas, kas atšķirtos no apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā norādītajiem, kura, starp citu, uzskatāma par pietiekami precīzu un konkrētu. Šajos apstākļos tai nevarētu pārmest Kala Naft tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību pārkāpšanu, nedarot tai zināmu informāciju papildus iemeslu izklāstam, kuras Padomei nemaz nebija ( 54 ).

143.

Līdz ar to pašreiz esmu pietuvojies jautājumam par zināšanu, vai Padome varēja pamatoti balstīties tikai uz informāciju, kas bija tās rīcībā, proti, iemeslu izklāstu, kas izskatāms, ņemot vērā kontekstu, kādā tika nolemts piemērot konkrēto ierobežojošo pasākumu, kā arī Kala Naft komentārus, lai pieņemtu un pēc tam nolemtu uzturēt spēkā šo pasākumu. Vispārējā tiesa atzina, ka tas nav tāds gadījums. Es nepiekrītu šim vērtējumam.

144.

Īsumā jāatgādina Vispārējās tiesas argumentācija.

145.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka pirmais iemesls, kas attiecās uz to, ka Kala Naft komercializē iekārtas naftas un gāzes rūpniecības sektoram, kuras var tikt izmantotas Irānas kodolprogrammā, nepierāda atbalsta esamību kodolieroču izplatīšanai Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta, Regulas nr. 423/2007 7. panta 2. punkta un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē. Patiešām, pēc tās domām “[l]ikumdevēja pielietotā formula nozīmē, ka ierobežojošu pasākumu attiecībā uz kādu struktūru, kas pieņemti tās sniegtā atbalsta kodolieroču izplatīšanā dēļ, pieņemšanas priekšnosacījums ir tāds, ka tās iepriekš īstenotā rīcība ir atbildusi šim kritērijam. Savukārt, ja šādas rīcības faktiski nav bijis, ar risku, ka attiecīgā struktūra nākotnē var sniegt atbalstu kodolieroču izplatīšanā, vien nav pietiekami” ( 55 ).

146.

Spriežot šādi, Vispārējā tiesa būtībā apstiprināja argumentāciju, ko Kala Naft izvirzīja pirmajā instancē, proti, ka, lai tiktu uzskatīta par tādu, kas sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai, personas vai struktūras atbalstam kodolprogrammai ir jābūt “reālam un konstatētam, bet nevis tikai eventuālam, varbūt iespējamam” ( 56 ).

147.

Vispārējā tiesa turklāt atteicās ņemt vērā apstākli, ka Padome saskaņā ar LESD 215. panta 1. punktu ir tiesīga pilnībā pārtraukt ekonomiskās un finansiālās attiecības ar trešo valsti vai attiecībā uz to pieņemt sektoriālus ierobežojošus pasākumus.

148.

Vispārējā tiesa secināja, ka ir jāatceļ apstrīdētie tiesību akti tiktāl, ciktāl tie attiecas uz pirmo iemeslu.

149.

Tā kā Vispārējā tiesa, raugoties no faktu juridiskās kvalifikācijas skatupunkta, neuzskatīja pirmo iemeslu par pamatotu, tad Vispārējā tiesa faktu būtības precizitātes novērtējumu veica, tikai pamatojoties uz otro iemeslu, kas attiecās uz to, ka Kala Naft esot mēģinājusi iegādāties materiālus (ļoti izturīga sakausējuma vārstus), kam nav pielietojuma ārpus kodolenerģijas ražošanas nozares.

150.

Šai nolūkā tā veica parasto tiesiskuma pārbaudi, kuras ietvarus un intensitāti tā atgādināja. Tādējādi pēc tās domām saskaņā ar judikatūru “akta, pamatojoties uz kuru attiecībā pret kādu struktūru ir tikuši pieņemti ierobežojoši pasākumi, tiesiskuma pārbaude attiecas uz tā pamatojumam minēto faktu un apstākļu pārbaudi tāpat kā uz pierādījumu un informācijas, uz kuru šis vērtējums balstīts, pārbaudi. Apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāiesniedz attiecīgie pierādījumi, lai Savienības tiesa varētu tos izvērtēt” ( 57 ).

151.

Piemērojot šo pārbaudes standartu, Vispārējā tiesa secināja, ka tiktāl, ciktāl Padome netika iesniegusi pierādījumus par otrajā iemeslā ietvertajiem apgalvojumiem, ir jāatceļ apstrīdētie tiesību akti tajā daļā, kurā tie attiecas uz šo iemeslu.

152.

Šādi spriežot, manuprāt, Vispārējā tiesa ir sniegusi kļūdainu novērtējumu par apstrīdēto tiesību aktu pamatotību.

153.

Vispirms, raugoties tīri no metodes piemērošanas viedokļa, Vispārējā tiesa ir veikusi šo novērtēšanu divos piegājienos, nedaudz pārsteidzošā secībā. Sākotnēji tā izvērtēja septīto pamatu, kas attiecās uz kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar jēdzienu “iesaistīšanās kodolieroču izplatīšanā”, pirms izvērtēt astoto pamatu, kas attiecās uz kļūdu faktu novērtējumā saistībā ar Kala Naft veiktajām darbībām. Rīkojoties šādi, Vispārējā tiesa pievērsās faktu juridiskās kvalifikācijas izvērtēšanai, pirms izvērtēt faktu būtības precizitāti, kas man nešķiet loģiska un tradicionāla secība, kādā būtu jāizvērtē pamati prasības par atcelšanu ietvaros.

154.

Šī pieeja ir vēl jo vairāk pelnījusi kritiku tāpēc, ka tā ir tiešā veidā ietekmējusi Vispārējās tiesas veikto pamatojuma pamatotības novērtējumu. Patiešām, tās rezultātā Vispārējā tiesa mākslīgi saskaldīja pamatojuma atsevišķos elementus, galu galā savā faktu būtības precizitātes izvērtējumā ņemot vērā tikai otro. Vispārējā tiesa tādējādi mēģināja pārbaudīt apgalvojuma attiecībā uz mēģinājumu iegādāties ļoti izturīga sakausējuma vārstus, kuri nav pielietojami ārpus kodolenerģijas nozares, ticamību, kaut gan faktu būtības izvērtēšana, koncentrējoties vienīgi uz šo iegādāšanās mēģinājumu, patiesībā nebija atbilstoša, jo reālitātē risks, ko Kala Naft rada kodolieroču izplatīšanas ziņā, ir saistīts ar citiem faktoriem, piemēram, pašu Kala Naft darbību. Tādējādi Vispārējās tiesas izmantotā metode noveda pie maldīga rezultāta.

155.

Pēc tam un galvenokārt Vispārējās tiesas izdarītie vērtējumi attiecībā uz faktu saturisko pareizību un juridisko kvalifikāciju man šķiet kļūdaini tāpēc, ka tajos nemaz nav ņemts vērā pret Kala Naft vērstā līdzekļu iesaldēšanas pasākuma preventīvais raksturs un konteksts, kādā šis pasākums ir piemērots.

156.

Arī lai pārbaudītu pamatojuma pamatotību, proti, vai tas bija tāds, kas attaisno pret Kala Naft pieņemto ierobežojošo pasākumu, Vispārējai tiesai, reizē pragmātiski un cieņpilni piemērojot piesardzības principu, vajadzēja ņemt vērā šādus apstākļus un faktorus.

157.

Pirmkārt, ņemot vērā līdzekļu iesaldēšanas pasākumu preventīvo raksturu, Savienības tiesai ir jāpielāgo pārbaudes, ko tā veic attiecībā uz šo pasākumu iekšējo likumīgumu, raksturīgās iezīmes un intensitāte, it īpaši attiecībā uz faktu būtības precizitāti un juridisko kvalifikāciju.

158.

Tādu preventīvo pasākumu kā šajā lietā aplūkoto līdzekļu iesaldēšanas pasākumu mērķis ir aizkavēt sarakstā iekļauto personu vai struktūru piekļuvi saimnieciskajiem vai finanšu resursiem, kurus tās varētu izlietot, lai atbalstītu kodolaktivitātes, kas rada kodolieroču izplatīšanas risku, vai kodolieroču nesēju izstrādi.

159.

Saskaņā ar Rezolūcijas 1929 (2010) 21. punktā paredzēto šos pasākumus var pieņemt, ja kompetento iestāžu rīcībā ir informācija, kas tām dod pamatotu iemeslu uzskatīt, ka šie saimnieciskie vai finanšu resursi varētu veicināt šādas kodolaktivitātes.

160.

Tātad, pamatojoties uz to rīcībā esošajām pazīmēm, kompetentās iestādes var pieņemt tādus pasākumus, kas tām šķiet nepieciešami, lai izvairītos no riska īstenošanās, šajā gadījumā šo risku rada iespējama saimniecisko vai finanšu resursu izlietošana Irānas kodolprogrammas labā.

161.

Šie pasākumi nav paredzēti, lai sodītu par rīcību, kura būtu jāpierāda, pamatojoties uz pierādījumiem, un kuras rezultātā patiešām tiktu sniegts ieguldījums šīs programmas attīstībā. Citiem vārdiem runājot, lai pieņemtu preventīvus pasākumus, nav jāpierāda, ka saimnieciskie vai finanšu resursi patiešām tiek izlietoti Irānas kodolprogrammas labā. Pietiek ar to, ka kompetentās iestādes rīcībā ir pietiekami daudz pazīmju, kas norāda uz to, ka šāds risks pastāv.

162.

Tādējādi pret Kala Naft vērstā līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākuma mērķis nav sodīt par konkrētiem tādu preču iepirkumiem, par kurām būtu pierādīts, ka tās patiešām ir tikušas izmantotas kodolieroču izplatīšanas nolūkiem, bet tādus iepirkumus novērst.

163.

Tādējādi riska novēršanu nevajadzētu pielīdzināt sodīšanai par faktiski veiktu noziedzīgu nodarījumu. Savienības tiesai tādēļ tās veiktā pārbaude jāpielāgo atkarībā no tā, vai tā tiek veikta pie vienas vai pie otras kategorijas piederošo pasākumu likumības novērtēšanai.

164.

Šai lielajai atšķirībai starp preventīviem pasākumiem un represīviem pasākumiem tātad ir jāizpaužas Savienības tiesas apstiprinātajā pārbaudes standartā un novērtējumā, ko tā veic attiecībā uz personas vai struktūras ieguldījumu Irānas kodolprogrammā.

165.

Konstatējums, saskaņā ar kuru ierobežojošie pasākumi būtiski ietekmē attiecīgo personu vai struktūru tiesības un brīvības ( 58 ), manuprāt, neattaisno to, ka preventīvo pasākumu tiesiskuma pārbaude tiek pielīdzināta represīvo pasākumu tiesiskuma pārbaudei, jo tas, kā pierāda Vispārējas tiesas nesenā jurisprudence, vienkārši traucētu pieņemt tādus pasākumus kā pasākumu šajā lietā.

166.

Šādam konstatējumam toties nepieciešams, lai kompetentā iestāde pietiekoši pierādītu to, ka risks pastāv. Tomēr tas izdarāms, tikai iesniedzot pierādījumus par to, ka patiešām ir notikusi saimniecisko vai finanšu resursu izlietošana Irānas kodolprogrammas labā. Patiesībā, kā to lieliski parāda šī lieta, riska pastāvēšana var izrietēt no vairākiem objektīviem faktiem, kas, kopā ņemot, padara risku pietiekami iespējamu.

167.

Otrkārt, lai novērtētu tāda ierobežojoša pasākuma pamatotību, kāds ir konkrētais ierobežojošais pasākums šajā lietā, Savienības tiesai ir jāņem vērā konteksts, kurā tas ir ticis pieņemts.

168.

Jāatgādina, ka šajā gadījumā šis konteksts ir iezīmēts ar Drošības padomes vēlmi, kurai pievienojas arī Eiropadome un pēc tam Padome, palielināt spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, paralizējot finanšu resursus, ko tai ienes tās enerģijas ražošanas sektors, un izvairīties no tā, ka preces, kas paredzētas izmantošanai naftas ķīmiskajā rūpniecībā, tiktu novirzītas izmantošanai Irānas kodolprogrammas labā.

169.

Šie konteksta faktori pirmām kārtām ir politiskās izvēles izpausme, proti, tā šajā brīdī ir īpašas uzraudzības attiecināšana uz Irānas enerģijas rūpniecības sektoru, jo politiskās iestādes uzskata, ka šis sektors rada īpašu risku saistībā ar cīņu pret kodolieroču izplatīšanu.

170.

Treškārt, Savienības tiesai ir jāņem vērā tas, ka personu un struktūru kategoriju, pret kuriem vērsti ierobežojošie pasākumi, definēšana ir saistīta ar šo politisko izvēli. Tādēļ ir jāatzīst, ka Padomei ir plašas pilnvaras veikt novērtēšanu, pamatojoties uz dalībvalstu vai Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos tai iesniegtajiem iemesliem ( 59 ), attiecībā uz pietiekama riska pastāvēšanu.

171.

Šī plašā rīcības brīvība, kam ir jābūt Padomei, ir balstīta uz kodolieroču izplatīšanas riska novērtēšanas vienlaicīgi politisko un salikto raksturu, un tā ir jāizmanto, ievērojot piesardzības principu. Šādai rīcības brīvībai, manuprāt, ir jāizpaužas, veicot Savienības tiesas pielāgotu faktu būtības precizitātes un juridiskās kvalifikācijas kontroli.

172.

Tādējādi Savienības tiesai, veicot kontroli, ir jāsargās nepārsniegt robežu, kas tai liktu sakarā ar pārāk stingrām prasībām attiecībā uz pierādījumiem aizstāt tās novērtējumu ar kompetentās iestādes novērtējumu.

173.

Praktiski, Savienības tiesai ir jāveic savs novērtējums par tāda līdzekļu iesaldēšanas pasākuma, kāds tas ir šajā lietā, likumību, balstoties uz visiem faktiem, kas ir tās rīcībā, proti, iekļaušanas sarakstā iemeslu izklāstu un, kā šajā gadījumā, uz sarakstā iekļautās personas vai struktūras apsvērumiem, kā arī uz Padomes atbildē sniegtajiem apsvērumiem. Tai arī, pragmatiski pieejot, ir jāņem vērā informācija, kas sniegta tiesvedības gaitā un var veicināt tās izpratni par identificēto risku un tādējādi arī tās vērtējumu par pasākuma piemēroto raksturu.

174.

Lai ņemtu vērā lielo rīcības brīvību, kas ir Padomei, un ievērojot piesardzības principu, Savienības tiesai ir jāpārbauda, ņemot vērā administratīvā procesā un pēc tam tiesvedībā izvirzītās tēzes, vai Padomes veiktais novērtējums attiecībā uz riska pastāvēšanu nav acīmredzami kļūdains. Manuprāt, tas tāds ir tikai tad, ja Savienības tiesa, pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem faktiem, uzskata, ka risks ir tik acīmredzami izslēgts, ka ierobežojošo pasākumu, kas nodots tās novērtēšanai, iespējams apšaubīt. Piemēram, tas tā varētu būt, ja administratīvā procesa un/vai tiesvedības laikā notikušajās debatēs tiktu konstatēts, ka fakts, uz kuru balstās ierobežojošais pasākums, ir acīmredzami kļūdains.

175.

Tātad Vispārējai tiesai būtu bijis jāvērtē minētā pasākuma pamatotība, ņemot vērā pret Kala Naft vērstā līdzekļu iesaldēšanas pasākuma preventīvo raksturu un kontekstu, kādā šis pasākums ir ticis pieņemts, kopā ar novērtēšanas radītajām sekām attiecībā uz tās veiktās novērtēšanas raksturīgajām iezīmēm un intensitāti. Paturot prātā šos faktorus, tai būtu bijis sev jāuzdod divi jautājumi.

176.

Pirmkārt, ņemot vērā faktus, kas bija Vispārējās tiesas rīcībā, proti, iemeslu izklāstu, Kala Naft apsvērumus tās 2010. gada 12. septembra vēstulē, Komisijas atbildi tās 2010. gada 28. oktobra vēstulē, kā arī informācijas apmaiņu, kura notika tiesvedības laikā Vispārējā tiesā, vai tā varēja konstatēt, ka Kala Naft radītais risks kodolieroču izplatīšanas ziņā ir pietiekami noteikts?

177.

Otrkārt, apstiprinošas atbildes gadījumā uz pirmo jautājumu, vai Kala Naft var uzskatīt par tādu, kas sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai apstrīdēto tiesību aktu attiecīgo noteikumu izpratnē?

178.

Runājot par pirmo jautājumu, Vispārējās tiesas rīcībā bija fakti, kas netika apstrīdēti, proti, strukturālo un funkcionālo saikņu pastāvēšana starp Kala Naft un NIOC, pats Kala Naft darbības mērķis, kas, atgādinu, ir darboties centrālās iepirkumu iestādes statusā saistībā ar NIOC grupas naftas, gāzes un naftas ķīmiskās rūpniecības darbībām. Turklāt, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 77. punkta, apstāklis, ka Kala Naft iegādātās preces saistībā ar gāzes, naftas un naftas ķīmisko rūpniecību var izmantot kodolieroču izplatīšanā, šai sabiedrībai bija zināms, un tā to ir skaidri atzinusi savos rakstveida apsvērumos.

179.

Turklāt, konkrētāk attiecībā uz ļoti izturīga sakausējuma vārstu iegādi Kala Naft uzsvēra, kā to pierāda pārsūdzētā sprieduma 121. punkts, ka “pretēji tam, ko Padome ir norādījusi apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā, vārsti, kurus tā ir iegādājusies, netiek izmantoti tikai un vienīgi kodolieroču nozarē, bet arī naftas, gāzes un naftas ķīmiskās rūpniecības nozarēs”. Tāpēc, ja Kala Naft, saskaroties ar Padomes apgalvojumiem, apstrīd šo vārstu izmantošanu vienīgi kodolieroču nozarē, tā tomēr neapstrīd šādas izmantošanas iespēju. Tieši pretēji, tā to pieļauj, kā apliecina pārsūdzētā sprieduma 77. un 121. punkts, tos skatot abus kopā. Turklāt tā ir piekritusi, ko pierāda pasūtījuma veidlapa, regulāri veikt šāda veida vārstu iegādi.

180.

Kad, pamatojoties uz visiem šiem faktiem, Vispārējā tiesa bija pierādījusi Kala Naft radīto risku cīņai pret kodolieroču izplatīšanu, tai būtu vajadzējis noraidīt kā nepamatotu astoto pamatu, kas attiecas uz kļūdu faktu novērtējumā saistībā ar Kala Naft darbībām, un to darīt, lai arī Padome nebija iesniegusi pierādījumus par to, ka Kala Naft esot mēģinājusi iegādāties ļoti izturīga sakausējuma vārstus, kuriem nav pielietojuma ārpus kodolieroču nozares.

181.

Šobrīd attiecībā uz otro jautājumu par faktu juridisko kvalifikāciju es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir devusi pārāk ierobežojošu definīciju jēdzienam “atbalsts kodolieroču izplatīšanai” Lēmuma 2010/413 20. panta, 1. punkta b) apakšpunkta, Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

182.

Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka, lai konstatētu atbalsta kodolieroču izplatīšanai pastāvēšanu, nepietiek ar to, ka Kala Naft rada īpašu risku, būdama tajā iesaistīta savas kā NIOC grupas centrālās iepirkumu iestādes darbības dēļ.

183.

Taču, lai izprastu šo jēdzienu, Vispārējai tiesai būtu bijusi jāņem vērā Drošības padomes attiecīgā rezolūcija, it īpaši Rezolūcijas 1929 (2010) ( 60 ) teksts un mērķis. Kā jau to norādīju iepriekš, tiktāl, ciktāl šīs rezolūcijas tāpat kā iepriekšējo rezolūciju nolūks ir novērst kodolieroču izplatīšanas risku, jēdziens “atbalsts kodolieroču izplatīšanai” ir jātulko atbilstīgi šim galīgajam mērķim. Šis atbalsta jēdziens, starp citu, ir pietiekami plašs, lai to varētu tulkot atbilstīgi šim mērķim – novērst kodolieroču izplatīšanas risku.

184.

Lai nepieļautu, ka šāds risks īstenojas, ir nepieciešams neitralizēt tādu personu vai struktūru darbības, rīcību un attiecības, par kurām valstīm ir saprātīgi iemesli uzskatīt, ka tās, ja netiktu piemēroti ierobežojoši pasākumi, varētu sniegt atbalstu Irānas kodolprogrammas attīstībai.

185.

Šajā aspektā, lai kādu personu vai struktūru varētu atzīt par tādu, kas sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai, pietiek, ka savas darbības, rīcības vai savu saikņu dēļ šī persona vai šī struktūra var sniegt atbalstu Irānas kodolprogrammai.

186.

Citiem vārdiem runājot, tiklīdz Padomei ir saprātīgi iemesli, pamatojoties uz pietiekami precīzām un konkrētām atsaucēm, uzskatīt, ka kāda persona vai struktūra rada risku cīņai pret kodolieroču izplatīšanu, tā var uzskatīt, ka šī persona vai šī struktūra sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai apstrīdēto tiesību aktu attiecīgo noteikumu nozīmē.

187.

Šajā gadījumā ar iespēju, kas izriet no objektīviem faktiem un ko pieļauj Kala Naft, ka preces, kuras tā iegādājas, it īpaši ļoti izturīga sakausējuma vārsti, varētu tikt izmantotas kodolieroču izplatīšanai, pietiek, lai konstatētu atbalsta esamību tai.

188.

Kā NIOC centrālā iepirkumu iestāde Kala Naft iegādājas naftas, gāzes un naftas ķīmijas ražošanā nepieciešamās preces. Pret šo sabiedrību vērstais ierobežojošais pasākums tieši ir vērsts pret tādu preču iepirkšanu, kas tiek izmantotas šajās nozarēs, jo šīs preces potenciāli var tikt izmantotas Irānas kodolprogrammā. Turklāt Kala Naft nav ne iespējas kontrolēt, ne informācijas par minēto preču galamērķi vai pielietojumu.

189.

Prasība, ko Vispārējā tiesa uzstāda pārsūdzētā sprieduma 113. un 115. punktā attiecībā uz Kala Naft konkrētu rīcību, ir pretrunā līdzekļu iesaldēšanas pasākumu preventīvajam nolūkam. Tiešām, ja sekojam Vispārējās tiesas argumentācijai un šīs sabiedrības paustajai argumentācijai gan Vispārējā tiesā, gan Tiesā, lai to varētu atzīt par tādu, kas sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai, būtībā vajadzētu iesniegt pierādījumus, ka tā ir iegādājusies vārstus, kuri patiešām ir tikuši izmantoti Irānas kodolrūpniecībā.

190.

Es stingri iebilstu pret šādu tēzi, jo tā varētu novest pie absurda rezultāta, ka tāda preventīva pasākuma pieņemšana kā šis, uz kuru attiecas šī lieta un kura mērķis, es atgādinu, ir izvairīties no tā, ka saimnieciskie vai finanšu resursi varētu veicināt Irānas Islāma Republikas veiktās kodolaktivitātes, būtu jāveic tikai tad, ja ir pierādīts, ka šī veicināšana patiešām ir notikusi.

191.

Citiem vārdiem runājot, ņemot vērā Irānas Islāma Republikas attīstītās kodolprogrammas slepeno raksturu, būtu nereāli pieprasīt Padomei, lai tā sniegtu pierādījumus par to, ka Kala Naft iegādātos vārstus patiešām ir izmantojusi Irānas kodolieroču nozare, lai gan tajā pašā laikā, un kā Kala Naft apstiprināja Tiesā, tai pašai nav iespēju pārbaudīt, kāds ir šo vārstu gala pielietojums.

192.

Vēl bez grūtībām, ja tas vispār ir iespējams, iesniegt tādus pierādījumus slepenības apstākļos, un pat neatgādinot problēmas, ko rada smalkā balansēšana starp nepieciešamās informācijas konfidencialitātes saglabāšanu un tiesvedības veikšanu, kurā tiek ievērots sacīkstes princips, Tiesai būtu arī jāuzdod sev jautājums par šādas prasības iesniegt pierādījumus atbilstību.

193.

Kā esmu jau norādījis savos iepriekšējos apsvērumos, ierobežojošo pasākumu, par kuriem mēs runājam, iemesls ir Irānas Islāma Republikas atteikšanās sadarboties ar SAEA un, plašāk ņemot, ievērot savas starptautiskās saistības attiecībā uz kodolieroču neizplatīšanu. Slepenības apstākļi, kas no tā izriet, rezultējas, galvenokārt šīs valsts paustajās iebildēs pret to, ka SAEA inspektori veiktu pārbaudes, kuras ļautu apliecināt, ka Irānas kodolprogrammas galamērķi ir tikai un vienīgi miermīlīgi. Šādi uzturēta noslēpumainība par šīs programmas raksturīgajām iezīmēm un apjomu ir Irānas Islāma Republikas izvēles rezultāts.

194.

Pamatojoties uz šo konstatējumu, vai nebūtu sev jāuzdod jautājums, vai, savstarpības ziņā ir atbilstīgi Padomei pieprasīt vēl detalizētāku informāciju, kamēr tajā pašā laikā Irānas Islāma Republika iebilst pret atkārtotiem informācijas pieprasījumiem no Drošības padomes un SAEA puses? Turklāt, vai ir saprātīgi piemērot Padomei, un tātad dalībvalstīm, prasību sniegt paaugstināta līmeņa pierādījumus, atklāt savus informācijas iegūšanas avotus un metodes, kaut gan šeit runa ir par vienīgo līdzekli, kas ir valstu rīcībā, lai pārvarētu necaurredzamību, kādā Irānas Islāma Republika attīsta savu kodolprogrammu, un lai novērstu tās radīto apdraudējumu?

195.

Paturot prātā šos apsvērumus un pamatojoties uz iepriekš minēto faktoru kopumu, aicinu Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu.

196.

Ja Tiesa izlems pati spriest par Kala Naft iesniegto prasību par tiesību aktu atcelšanu, manis izklāstīto iemeslu dēļ aicinu Tiesu atzīt par nepamatotiem pamatus, kas attiecas uz pamatojuma norādīšanas pienākuma pārkāpumu, uz Kala Naft tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un uz tās tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību pārkāpumu, uz kļūdu faktu novērtējumā saistībā ar šīs sabiedrības darbībām un kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz jēdzienu “atbalsts kodolieroču izplatīšanai”. Līdz ar to Tiesai vajadzētu prasību noraidīt.

197.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai: