1. 

Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Högsta domstolen (Augstākā tiesa, Zviedrija) jautā, vai Direktīva 85/337 ( 2 ), kas grozīta 2003. gadā, lai pielāgotos Orhūsas konvencijai, ļauj, ka valsts tiesiskais regulējums nodrošina tiesas pieejamību tikai tādām nevalstiskām vides aizsardzības organizācijām, kurās ir vismaz 2000 biedru.

2. 

Sākumā jānoskaidro arī, vai izrakumi elektropārvades kabeļa izvietošanai un gruntsūdeņu novadīšanai, kas nepieciešami, lai izveidotu tuneli kabeļiem, ir viens no minētās direktīvas II pielikumā uzskaitītajiem “projektiem”.

3.

Eiropas Kopiena, dalībvalstis un 19 citas valstis 1998. gadā parakstīja Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas vairāk pazīstama kā Orhūsas konvencija. Šis dokuments tika pieņemts Apvienoto Nāciju Eiropas Ekonomikas komisijas ietvaros tikšanās reizē minētajā Dānijas pilsētā 1998. gada 25. jūnijā. Tā stājās spēkā 2001. gada 30. oktobrī.

4.

Konvencijas septītajā, astotajā, trīspadsmitajā un astoņpadsmitajā apsvērumā ir izteikti iniciatīvas mērķi:

“Atzīstot arī to, ka katrai personai ir tiesības dzīvot vidē, kas atbilst šīs personas veselības stāvoklim un labklājībai, un pienākums gan individuāli, gan sadarbībā ar citiem aizsargāt un uzlabot vidi pašreizējo un nākamo paaudžu labā,

uzskatot, ka, lai īstenotu šīs tiesības un pildītu šo pienākumu, pilsoņiem jābūt pieejamai informācijai, jābūt tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā un iespējai griezties [vērsties] tiesā saistībā ar vides jautājumiem, un šajā sakarā atzīstot, ka iedzīvotājiem var būt nepieciešama palīdzība, lai īstenotu savas tiesības,

[..]

atzīstot tālāk atsevišķu iedzīvotāju, nevalstisko organizāciju un privātā sektora attiecīgās darbības nozīmi vides aizsardzībā

[..]

paužot satraukumu [rūpes], ka sabiedrībai jābūt pieejamam iedarbīgam tiesu mehānismam, tajā skaitā organizācijām, tā, lai to likumīgās intereses būtu aizsargātas un likums izpildīts.”

5.

Konvencijas 2. panta 4. un 5. punktā jēdzieni “sabiedrība” un “ieinteresētā sabiedrība” [“attiecīgā sabiedrības daļa”] definēti šādi:

“Šīs konvencijas mērķiem:

[..]

6.

Konvencijas 9. panta 2., 3. un 4. punktā ir noteikumi par tiesībām vērsties tiesā gan fiziskām personām, gan nevalstiskām organizācijām, kā arī tiesvedībai piemērojamie kritēriji:

“Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka ieinteresētās sabiedrības pārstāvjiem,

To, vai interese ir pamatota un vai ir noticis tiesību aizskārums, nosaka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un ar mērķi nodrošināt ieinteresētajai sabiedrībai plašas iespējas griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar šīs konvencijas piemērošanu. Tādēļ a) apakšpunkta piemērošanas nolūkā par pamatotu uzskata ikvienas tādas nevalstiskas organizācijas interesi, kura atbilst 2. panta 5. punktā minētajām prasībām. Šādas organizācijas uzskata arī par tādām, kam ir tiesības, attiecībā uz kurām ir iespējams tiesību aizskārums, kā paredzēts b) apakšpunktā.

Šā panta 2. punkta noteikumi neizslēdz iespēju pārskatīšanas nolūkā iepriekš griezties [vērsties] administratīvā iestādē, kā arī neiespaido prasību, ka pirms vēršanās tiesā ir jāizmanto visas administratīvas pārskatīšanas procedūras, ja šāda prasība ir paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos.

4.   Turklāt, neskarot 1. punktu, šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajām procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, tostarp — vajadzības gadījumā — pagaidu noregulējums, un tām ir jābūt taisnīgām, objektīvām un ātrām, kā arī tām nav jābūt saistītām ar pārmērīgām izmaksām. Šajā pantā paredzētos lēmumus noformē vai reģistrē rakstiski. Tiesu un, ja iespējams, citu institūciju lēmumi ir publiski pieejami.

5.   Lai šā panta noteikumus padarītu efektīvākus, katra Puse nodrošina to, ka sabiedrība tiek informēta par administratīvajām vai tiesas procedūrām, kas tai pieejamas pārskatīšanas nolūkā, kā arī lemj par atbilstošu palīdzības sistēmu ieviešanu, lai novērstu vai mazinātu finansiālus un citus šķēršļus saistībā ar griešanos [vēršanos] tiesu iestādēs ( 3 ).”

7.

Orhūsas konvencija ir pielāgota Kopienu tiesībām ar vairākiem dokumentiem, kuru starpā ir Direktīva 2003/35. Ar šo dokumentu tiek grozītas vairākas direktīvas, to starpā, kam ir īpaša nozīme šajā lietā, Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu.

8.

Direktīvas 2003/35 preambulas trešajā un ceturtajā apsvērumā ir definēti iniciatīvas mērķi, īpaši norādot uz nevalstisko vides aizsardzības organizāciju lomu:

9.

Direktīvā 85/337 ar 2003. gada reformu tostarp ieviesti šādi grozījumi 1. un 6. pantā, kā arī jauns 10.a pants. Ar 1. pantu ieviesti jēdzieni “sabiedrība” un “attiecīgā sabiedrības daļa”; 6. pantā noteikta dalības un informēšanas gaita novērtēšanā un 10.a pantā iezīmētas tiesības vērsties tiesā Direktīvas 85/337 kontekstā. Grozītajā redakcijā noteikts šādi:

““sabiedrība” nozīmē: viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un — saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai praksi — to apvienības, organizācijas vai grupas;

“attiecīgā sabiedrības daļa” nozīmē: sabiedrības daļa, kuru ietekmē vai var ietekmēt ar vidi saistīto lēmumu pieņemšanas procedūra, kas minēta 2. panta 2. punktā, vai kura ir šajā jautājumā ieinteresēta; piemērojot šo definīciju, uzskata, ka nevalstiskās organizācijas, kuras cīnās par vides aizsardzību un atbilst visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām, ir ieinteresētas.

[..]

6. pants

[..]

2.   Pēc iespējas agrīnākā stadijā ar vidi saistītā lēmuma pieņemšanas procedūrā, kas minēta 2. panta 2. punktā, un vēlākais, tiklīdz pamatoti iespējams šādu informāciju sniegt, sabiedrībai sniedz informāciju (ar publisku paziņojumu vai citā piemērotā veidā, piemēram, elektroniskajos sabiedrības saziņas līdzekļos, ja tie ir pieejami) šādos jautājumos:

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieņemamā termiņā attiecīgajai sabiedrības daļai ir pieejama:

4.   Attiecīgajai sabiedrības daļai laikus dod reālas iespējas piedalīties vides lēmumu pieņemšanas procedūrā, kas minēta 2. panta 2. punktā, un tālab tai ir tiesības sniegt atsauksmes un paust viedokļus kompetentajai iestādei, kamēr vēl tiek izskatītas visas iespējas un nav pieņemts lēmums attiecībā uz atļaujas piešķiršanas lūgumu.

5.   Dalībvalstis paredz sīki izstrādātus noteikumus sabiedrības informēšanai (piemēram, izsūtot informāciju pa pastu noteiktā teritorijā vai publicējot to vietējā laikrakstā) un attiecīgās sabiedrības daļas viedokļa apzināšanai (piemēram, aicinot iedzīvotājus izteikties rakstiski vai veicot sabiedrības aptauju).

6.   Dažādajos lemšanas posmos jāparedz pieņemami termiņi, ar tiem atvēlot pietiekami daudz laika sabiedrības informēšanai un ļaujot attiecīgajai sabiedrības daļai sagatavoties un efektīvi piedalīties vides lēmumu pieņemšanā saskaņā ar šo pantu.

[..]

10.a pants

Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem:

Dalībvalstis nosaka, kurā stadijā minētos lēmumus, darbības vai bezdarbību var apstrīdēt.

Dalībvalstis nosaka, kas tieši uzskatāms par pietiekamu ieinteresētību un tiesību aizskārumu, paturot prātā mērķi — attiecīgajai sabiedrības daļai nodrošināt tiesas pieejamību. Tālab šā panta a) apakšpunkta sakarā jebkuras 1. panta 2. punktā minētajām prasībām atbilstošas nevalstiskās organizācijas interesi uzskata par pietiekamu. Uzskata arī, ka šādām organizācijām ir tiesības, kas var tikt aizskartas, kā noteikts šā panta b) apakšpunktā.

Šā panta noteikumi neliedz lietu nodot iepriekšējai izskatīšanai administratīvā iestādē, un — ja valsts tiesību aktos ir šāda prasība — tie neietekmē prasību pirms juridiskās pārskatīšanas procedūras piemērošanas izmantot visas iespējas administratīvajā pārskatīšanas procedūrā.

Visām šīm procedūrām jābūt godīgām, taisnīgām, laicīgām un ne pārmērīgi dārgām.

Lai veicinātu šā panta noteikumu efektivitāti, dalībvalstis nodrošina, ka sabiedrībai ir pieejama praktiska informācija par piekļuvi administratīvajām un tiesu pārskatīšanas procedūrām.”

10.

Lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu (kas nav galvenais šīs tiesvedības jautājums), ir arī svarīgi uzsvērt minētās Direktīvas 85/337 4. pantu, kā arī I pielikuma 11. punktu un II pielikuma 10. punkta l) apakšpunktu. Šīs direktīvas 4. pants nosaka pienākumu veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, dodot dalībvalstīm dažāda apjoma rīcības brīvību. Saskaņā ar direktīvas I pielikumu projektos, kam katrā ziņā ir jāveic novērtējums, ir ietverta:

“11.   Gruntsūdeņu novadīšana vai mākslīgā gruntsūdeņu pievadīšana, ja novadītā vai pievadītā ūdens daudzums gadā ir līdzvērtīgs vai pārsniedz 10 miljonus kubikmetru.”

11.

Attiecībā uz projektiem, kuriem ir jāveic novērtējums, bet saskaņā ar dalībvalstu noteiktiem kritērijiem II pielikuma 10. punktā ietvertas:

12.

Miljöbalken [Vides aizsardzības likums] 11. nodaļas 2. un 9. pantā ir noteikts, ka pazemes ūdeņu [gruntsūdeņu] ieguve un pazemes ūdeņu [gruntsūdeņu] mākslīgā pievadīšana, lai palielinātu pazemes ūdeņu [gruntsūdeņu] daudzumu, kā arī iekārtu izveidošana šim mērķim ir darbība, kurai nepieciešams novērtējums.

13.

Miljöbalken 6. nodaļā ir noteikumi par ietekmes uz vidi novērtējumu. 4. pantā ir noteikts, ka kādam, kas iecerējis veikt darbus, kam nepieciešama plānošanas atļauja, jākonsultējas ar länsstyrelsen [reģionālo pārvaldi], uzraudzības iestādi un fiziskām personām, kuras varētu tikt uzskatītas par īpaši skartām. Ja saskaņā ar noteikumiem, ar ko ievieš 4. pantu, saskaņā ar länsstyrelsen lēmumu darbiem var būt šāda ietekme, ir jākonsultējas ar citām valsts un pašvaldības iestādēm, sabiedrību un organizācijām, kuras var tikt uzskatītas par skartām.

14.

16. nodaļas 12. un 13. pantā aplūkotas tiesības vērsties tiesā par rezolūcijām un lēmumiem, ar ko piemēro miljöbalken. Lai gan 12. pantā atzītas šādas tiesības, 13. pantā ir ieviesta virkne ierobežojumu, kas skar bezpeļņas asociācijas, kuru statūtos paredzētais mērķis ir dabas un vides aizsardzība. Saskaņā ar 13. panta 2. punktu šādām organizācijām tostarp ir “jādarbojas Zviedrijā vismaz trīs gadus un tām ir jābūt vismaz 2000 biedru”.

15.

Stokholmas pašvaldība noslēdza līgumu par augstsprieguma vadu izvadīšanu caur grunti Jorthāgenas [Hjorthagen] un Fisšengas [Fisksjöäng] rajonos, kas atrodas uz ziemeļiem no Djūrgordenas [Djurgården]. Lai veiktu projektu, uzņēmumam, ar kuru bija noslēgts līgums, bija jāizbūvē vismaz kilometru garš tunelis. Projektam bija nepieciešama gruntsūdeņu, kuri ietek elektroenerģijas kabeļa tunelī un tā piekļuves tunelī, novadīšana. Bija arī jāuzbūvē un jāuztur zināmā teritorijas daļā iekārtas, kas paredzētas ūdens novadīšanai, kā arī iesūknēšanai augsnē vai iežos [uzkalnā], lai kompensētu iespējamo gruntsūdeņu samazinājumu.

16.

Saskaņā ar rīkojumu uzdot prejudiciālu nolēmumu Länsstyrelsen i Stockholms län [Stokholmas lēnes reģionālā pārvalde] iepazinās ar projektu un 2004. gada 27. maijā lēmumā atzina, ka plānotajām darbībām bija būtiska ietekme uz vidi.

17.

Miljödomstolen vid Stockholms tingsrätt (Stokholmas Pirmās instances vides tiesa) 2006. gada 13. decembrī piešķīra Stokholmas pašvaldībai atļauju minēto darbu veikšanai. Šajā procesā Djurgården-Lilla Värtans Miljöskyddsförening [Djūrgordenas un Mazās Vērtanas [jūras šauruma] vides aizsardzības apvienība, turpmāk tekstā — “DVM”] iesniedza iebildumus par atļaujas izsniegšanu.

18.

DVM pārsūdzēja miljödomstolen nolēmumu Miljööverdomstolen (Svea hovrätt) [Sveas Apelācijas tiesas (Vides aizsardzības apelāciju palāta)], kura atzina prasību par nepieņemamu [prasītājas] tiesībspējas trūkuma dēļ. Kā uzskatīja tiesa, prasītāja neatbilda prasībai par 2000 biedru, ko prasa miljöbalken 16. nodaļas 13. pants, lai varētu celt prasību par lēmumiem par atļauju sakarā ar šī tiesību akta piemērošanu.

19.

Miljööverdomstolen nolēmumu DVM kasācijas kārtībā pārsūdzēja Högsta domstolen [..].

20.

Ņemot vērā lietas dalībnieku iesniegtos argumentus, Augstākā tiesa nolēma uzdot Kopienu Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus:

21.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Zviedrijas valdība, DVM un Komisija. 2009. gada 7. maija tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus iesniedza Zviedrijas valdības un Komisijas pārstāvji, kā arī DVM pārstāvis.

22.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā Kopienu Tiesai par grozītās Direktīvas 85/337 piemērošanas apjomu. Tās jautājums attiecas uz direktīvas II pielikuma 10. punkta l) apakšpunkta, kas prasa veikt ietekmes uz vidi novērtējumu (turpmāk tekstā — “IVN”) saskaņā ar dalībvalstu noteiktiem kritērijiem attiecībā uz “pazemes ūdeņu [gruntsūdeņu] ieguvi un pazemes ūdeņu [gruntsūdeņu] mākslīgās pievadīšanas”, apjomu. Būtībā iesniedzējtiesa jautā, vai “ieguve” ir noteikti ierobežota ar norādi uz ūdens izmantošanu kādam peļņas mērķim, vai, gluži pretēji, tā var tikt veikta, tikai lai novadītu ūdeni, nodrošinot tuneļa uzturēšanu. Rīkojumā par prejudiciālo nolēmumu ir norādīts uz atšķirībām 10. punkta l) apakšpunktā dažu valodu versijās.

23.

Šajā sakarā gan Zviedrijas valdība, gan Komisija uzskata, ka attiecīgais projekts ietilpst II pielikumā. Savukārt DVM par to neizsakās.

24.

Konkrētāk, Komisija apgalvo, ka iesniedzējtiesas piedāvātā šaurā interpretācija nav redzama nevienā grozītās Direktīvas 85/337 valodas versijā. Ja šaubas rodas par kādu no tulkojumiem, Komisija piekrīt Zviedrijas valdības argumentam, ka šāda rakstura atšķirības nevar likt direktīvas apjomu interpretēt šauri.

25.

Piekrītu Komisijai un Zviedrijas valdībai.

26.

Kopienu Tiesas judikatūrā ir vairākkārt atkārtots, ka Direktīvas 85/337 “piemērošanas joma ir plaša un tās mērķis ir ļoti plašs”  ( 4 ). Šī apgalvojuma pamatā ir ļoti pamatotas raizes, ka uz projektiem, kuriem nešaubīgi ir ietekme uz vidi, neattieksies prasība par IVN grozītās Direktīvas 85/337 šauras interpretācijas dēļ. Šāds rezultāts būtu pretrunā pašam direktīvas mērķim sasniegt augstu vides aizsardzības līmeni preventīvā ziņā, pamatojoties uz to, ka “vislabāko vides politiku veido, novēršot piesārņojumu un traucējumu rašanos to avotā, nevis vēlāk novēršot to ietekmi”  ( 5 ).

27.

II pielikuma 10. punkta l) apakšpunkta un tā līdzinieka I pielikumā valodu versijās nav būtisku nesaskaņu. Komisija pamatoti uzskata, ka iesniedzējtiesas izteiktās šaubas nerodas no dažādiem tulkojumiem. Nevaru saskatīt, kurā versijā gruntsūdeņu ieguve ir ierobežota ar noteiktu mērķi, vēl jo mazāk — ar no tās izrietošu peļņas mērķi ( 6 ).

28.

Drīzāk pretēji, II pielikuma 10. punktā, kurš attiecas uz “infrastruktūras projektiem”, ir norādīti 13 projekti, no kuriem tikai trīs ierobežoti ar īpaša mērķa īstenošanu. Tā g) apakšpunkts attiecas uz “dambji[em] un cit[ām] iekārt[ām], kas konstruētas, lai noturētu ūdeni vai uzglabātu to ilgstošu laika periodu” ( 7 ). Savukārt k) apakšpunktā norādīts uz “darb[u] krastā, lai novērstu eroziju, un piejūras darbi[em], ar kuriem var pārveidot krastu” ( 8 ). Visbeidzot, h) apakšpunktā ir norāde uz “tramvaju slied[ēm], virszemes un pazemes dzelzceļi[em], gaisa tilti[em] vai līdzīg[ām] konkrēta tipa brauktuv[ēm], kas tiek izmantotas vienīgi vai galvenokārt pasažieru transportēšanai” ( 9 ). Šādas norādes pilnībā kontrastē ar šeit aplūkoto l) apakšpunktu, kura formulējumā nav minētas ūdens ieguves vai pievadīšanas sekas un mērķi.

29.

Turklāt, kā to tiesas sēdē pareizi norādīja Komisija, projekta mērķis ir īpašība, kam nav nekādas saistības ar ietekmi uz vidi, kas projektam varētu būt. Lai gan tas norāda iecerētos mērķus, tie var būt pilnībā nesaistīti ar ietekmi, kāda projektam varētu būt uz vidi. Tādēļ es neuzskatu, ka šim kritērijam būtu jāietekmē direktīvas pielikumu interpretācija.

30.

No Kopienu Tiesas judikatūras, aplūkojot to kopsakarā ar II pielikumu, izriet, ka “gruntsūdeņu novadīšanas vai gruntsūdeņu pievadīšanas” vienīgajam mērķim nav jābūt ūdens resursu izmantošanai peļņas gūšanai. Citādi II pielikuma 10. punkta l) apakšpunkts attiektos tikai uz nelielu skaitu projektu un tas būtu pretrunā “plašajai” piemērošanas jomai, kas grozītajai Direktīvai 85/337 ir saskaņā ar iepriekš minēto Kopienu Tiesas judikatūru.

31.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, secinu, atbildot uz pirmo jautājumu, ka grozītās Direktīvas 85/337 II pielikuma 10. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver ar ūdeņiem saistītus darbus, kuros ietilpst kabeļu elektropārvades tunelī ieplūstošā gruntsūdens novadīšana un ūdens pievadīšana (ievadīšana) gruntī, lai atsvērtu iespējamo gruntsūdens samazinājumu, un [šā ūdens] novadīšanai un pievadīšanai paredzētu iekārtu izbūve un uzturēšana. Nav nepieciešams, lai novadītais gruntsūdens būtu paredzēts īpašai izmantošanai vai īpašam mērķim.

32.

Högsta domstolen turklāt jautā Kopienu Tiesai, vai grozītās Direktīvas 85/337 10.a pants ļauj “attiecīgai sabiedrības daļai”, kas ir piedalījusies apstiprināšanas procesā, tieši vērsties tiesā bez jebkādiem ierobežojumiem.

33.

Šis jautājums liek man konkrētāk analizēt — turklāt šis ir centrālais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums —, vai grozītās Direktīvas 85/337 6. pants, piemērojot to kopsakarā ar 1. panta 2. punktu, kas paredz vides aizsardzības organizāciju kā “attiecīgo sabiedrības daļu” dalību administratīvās apstiprināšanas procedūrā, darbojas kā galvenā atslēga, kura automātiski atver 10.a pantā paredzētās tiesiskās pārskatīšanas (kontroles) durvis.

34.

Tomēr vispirms aplūkošu kādu aspektu, uz ko jāsniedz sākotnēja atbilde miljödomstolen, kas ir administratīvās tiesu sistēmas iestāde, bet kura šajā gadījumā deva piekrišanu apakšzemes kabeļa un ūdens izvadīšanas projektam. Šis mērķis ir jānoskaidro, jo, ja tā rīkotos kā tiesa, būtu jāpiemēro nevis grozītās Direktīvas 85/337 6. pants, bet gan 10.a pants, un tādējādi prejudiciālais jautājums zaudētu savu nozīmi.

35.

Grozītās Direktīvas 85/337 6. pants attiecas uz administratīvo procedūru, kas saliek kopā visu ieinteresēto pušu nostāju, lai pieņemtu vides politikas lēmumu. Ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kas ir iestādēm, veicot ietekmes uz vidi novērtējumu, kas noslēdzas ar lēmumu par atļauju, tiesiskais regulējums, cik vien iespējams, veicina dalību [lēmuma pieņemšanā], lai nodrošinātu, ka ieviestais pasākums būtu ne tikai likumīgs, bet arī pareizs tehnoloģiskā, sociālā, ekonomikas un citā ziņā. Tiesas process savukārt ir pušu debates, kas galvenokārt centrējas ap diskusijām par tiesībām un to turpmāku piemērošanu konkrētiem faktiem.

36.

Šajā lietā viss liecina, ka miljödomstolen veica administratīvu funkciju administratīvās apstiprināšanas procedūrā.

37.

Miljöbalken piešķir noteiktas pārvaldes un uzraudzības funkcijas specializētajām vides tiesu iestādēm. Šajā lietā miljödomstolen, kas pieder pie Zviedrijas tiesu sistēmas, ir veikusi administratīvu funkciju, kas noslēdzas ar piekrišanas došanu vai atteikumu projektam atkarībā no tā ietekmes uz vidi. Kā Komisija to norādīja rakstveida apsvērumos un Zviedrijas valdības pārstāve paskaidroja tiesas sēdē, fakts, ka miljödomstolen ir tiesas iestāde, netraucē tai darboties kā administratīvai iestādei, piemērojot miljöbalken ( 10 ).

38.

Šajā lietā ir skaidrs, ka miljödomstolen veica ne tiesas funkcijas. Tādējādi administratīvās apstiprināšanas procesā, par ko ir šī lieta, pieņemts šīs iestādes lēmums ir grozītās Direktīvas 85/337 6. pantā norādītā “ar vidi saistītā lēmuma pieņemšanas procedūras” daļa.

39.

Sniedzot atbildi uz otro jautājumu, centrēšos uz grozījumiem, kas Direktīvā 85/337 ir ieviesti 2003. gadā, kā arī uz šo grozījumu mērķiem.

40.

Izmantojot tās pašās definīcijas, kuras ir Orhūsas konvencijā, grozītās Direktīvas 85/337 1. panta 2. punktā ir nodalītas “attiecīgā sabiedrības daļa” un “sabiedrība”, lai nošķirtu, kuriem ir tieša interese par to, vai vides projekts tiek turpināts, un tiem, kurus projekts šādi neskar. Lai uzsvērtu vides aizsardzības asociāciju nozīmi, 1. panta 2. punkts papildina, ka “nevalstiskās organizācijas, kuras cīnās par vides aizsardzību un atbilst visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām”, ir “attiecīgā sabiedrības daļa”.

41.

Praktiskās sekas “attiecīgās sabiedrības daļas” nosacījuma izpildei ir atrodamas grozītās Direktīvas 85/337 6. pantā un 10.a pantā. Pirmajā minētajā pantā “attiecīgajai sabiedrības daļai” ir piešķirtas tiesības saņemt vides informāciju ( 11 ), kā arī aktīvi piedalīties administratīvajā procesā saistībā ar novērtējumu ( 12 ). 10.a pantā padziļināta šī pati doma un šīs kategorijas subjektiem nodrošinātas tiesības vērsties tiesā vai līdzīgās iestādēs, lai apstrīdētu lēmumu saskaņā ar grozīto Direktīvu 85/337 likumību, ar nosacījumu, ka ir “aizskartas” to “tiesības”  ( 13 ) un tie ir “pietiekami ieinteresēti”  ( 14 ).

42.

Atšķirībā no fiziskām un juridiskām personām nevalstiskās vides aizsardzības organizācijas vienmēr atbilst “attiecīgās sabiedrības daļas” nosacījumam, ja vien tās atbilst, kā tas norādīts 1. panta 2. punktā, “visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām”. 10.a pantā ir noteikts, ka jebkura vides aizsardzības organizācija, kura atbilst šai definīcijai, tiks uzskatīta par tādu, kuras “tiesības ir aizskartas” vai ka tā ir izrādījusies “pietiekami ieinteresēta”.

43.

Tādēļ šādām organizācijām automātiski ir tiesības vērsties tiesā ( 15 ). Ar 1. panta 2. punktu, piemērojot to kopsakarā ar 10.a pantu, attiecībā pret vides aizsardzības organizācijām ieviestais pieņēmums ļauj tām izmantot labvēlīgāku režīmu nekā tas, kas ir fiziskām personām vai juridiskām personām, kuras neveicina vides aizsardzību.

44.

Patiesībā nevalstiskai organizācijai, kura piedalās ietekmes uz vidi novērtējuma administratīvajā procesā kā “attiecīgā sabiedrības daļa”, ir arī plašas tiesības, ja tā izvēlas pārsūdzēt iestāžu lēmumu tiesā. Tomēr tiesības vērsties šajā tiesā nav dalības administratīvajā procesā sekas. Normas saturs turklāt atklāj, ka 10.a panta durvis atveras, kad vides aizsardzības organizācija atbilst 1. panta 2. punkta prasībām, tai piešķirot “attiecīgās sabiedrības daļas” statusu.

45.

Turklāt nedomāju, ka fakts, ka 10.a panta teksts sākas ar tiesību piešķiršanu vērsties tiesā “saskaņā ar valsts tiesību sistēmu”, nozīmē, ka tas piešķir dalībvalstīm papildu tiesības, transponējot noteikumu. Šī norāde, manuprāt, norāda uz kaut ko, uz ko ir liekams uzsvars: ka noteikumi par tiesībām vērsties tiesā ir piemērojami katras dalībvalsts procesuālajā sistēmā. Tas nozīmē, ka fiziskām un juridiskām personām un vides organizācijām, neskarot tiesības, kas tām piešķirtas 10.a pantā, piemēro normas par valsts tiesu kompetenci, termiņiem, procesuālo tiesībspēju un tā tālāk, kas ir valsts procesuālo tiesību daļa.

46.

Pamatojoties uz šo apgalvojumu, Zviedrijas valdības argumentus var viegli noraidīt.

47.

Minētās valdības nostāja ir balstīta uz dažādajiem mērķiem, kādi ir 6. un 10.a pantam un tiem atbilstošajiem noteikumiem Orhūsas konvencijā. Tā arī apgalvo, ka valsts tiesiskais regulējums piešķir praktiski neierobežotu piekļuvi “sabiedrībai” ietekmes uz vidi novērtējuma administratīvajā procesā. Zviedrijas valdība norāda, ka fakts, ka tās tiesiskajā regulējumā šajā ziņā piešķirta lielāka aizsardzība nekā konvencijā un direktīvā, ļauj tai piemērot 10.a pantu šaurāk.

48.

Es [tam] nepiekrītu.

49.

Ar Zviedrijas valdības pieeju netiek ievērots grūti noliedzams fakts: lietas dalībniece, kas uzsāka šo tiesvedību, ir nevis fiziska vai juridiska persona, bet nevalstiska vides aizsardzības organizācija. Šādām organizācijām ir “attiecīgās sabiedrības daļas” statuss, tiklīdz tās atbilst 1. panta 2. punkta prasībām ( 16 ). Tādēļ tām ir tiesības uz informāciju un dalību administratīvajā posmā, kā arī tiesības vērsties tiesā, lai apstrīdētu administratīvo iestāžu lēmumus.

50.

Izmantojot vienotu “attiecīgās sabiedrības daļas” definīciju visā Direktīvā 85/337, tiek labāk nodrošināti tiesību akta mērķi. Turklāt fakts, ka vides aizsardzības organizācijām ir atbilstoša “attiecīgās sabiedrības daļas” definīcija, kas atšķiras no fiziskām vai juridiskām personām piemērojamās, atklāj, ka norma šādām organizācijām piešķir augstāku uzraudzības lomu. Būtu pretēji šai filozofijai, ja, vienreiz piešķirot šo statusu, tas tiktu sadrumstalots viscaur tekstā, ļaujot katrai dalībvalstij interpretēt definīciju pēc savas patikas un attiecībā uz katru minētās direktīvas noteikumu.

51.

Tādēļ secinu, ka nevalstiskajām vides aizsardzības organizācijām piešķirtais “attiecīgās sabiedrības daļas” statuss ir vienveidīgi jāinterpretē visā grozītajā Direktīvā 85/337 ( 17 ). Ja šī definīcija 6. un 10.a pantam attiecīgi būtu atšķirīga, tad tās tekstā tas būtu skaidri pateikts.

52.

Kopsavilkumā secinu, ka iepriekšēja dalība saskaņā ar grozītās Direktīvas 85/337 6. pantu nav priekšnoteikums, vispārīgi runājot, tiesībām vērsties tiesā, kas ir “attiecīgai sabiedrības daļai”. Tomēr nevalstiskai vides aizsardzības organizācijai, kas atbilst nosacījumiem, lai būtu “attiecīgā sabiedrības daļa” minētās direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē, automātiski ir tiesības vērsties tiesā saskaņā ar tās 10.a pantu ( 18 ).

53.

Ar trešo jautājumu Högsta domstolen vēlas noskaidrot, vai grozītās Direktīvas 85/337 10.a pants ļauj dalībvalstīm ieviest ierobežojumus vides aizsardzības organizāciju tiesībām vērsties tiesā, kad tās ir piedalījušās [administratīvās] apstiprināšanas procedūrā.

54.

Komisija un Zviedrijas valdība ir iesniegušas apsvērumus, kas aizstāv pretējus viedokļus.

55.

Kā uzskata Komisija, minētais noteikums, piešķirot vides aizsardzības organizācijām plašākas tiesības vērsties tiesā nekā fiziskām personām, vēl vairāk ierobežo dalībvalstu rīcības brīvību un liedz tām pieņemt ierobežojumus, kas grauj direktīvas mērķus. Tādēļ Komisija uzskata, ka Zviedrijas likumdevējs pārkāpj Kopienu tiesības, dodot tiesības vērsties tiesā tikai tām vides aizsardzības organizācijām, kurām ir vismaz 2000 biedru.

56.

Savukārt Zviedrijas valdība uzstāj uz saistību starp grozītās Direktīvas 85/337 6. un 10.a pantu, vairākkārt atkārtojot, ka Zviedrijas paredzētais vairāk aizsargājošais režīms attiecībā uz dalību administratīvās apstiprināšanas procesā noteikti nenozīmē, ka tiesības vērsties tiesā būtu jāaplūko tāpat. Tā argumentē, ka dalībvalstis var pieņemt striktākus locus standi nosacījumus tiesā nekā administratīvajā iestādē. Šī pieeja, kas ir identiska tai, kas izmantota attiecībā uz otro prejudiciālo jautājumu, liek Zviedrijas valdībai atzīt, ka apstrīdētā valsts tiesību norma ir saderīga ar grozīto Direktīvu 85/337.

57.

Direktīvas 85/337 6. pants pats nedarbojas kā galvenā atslēga, kas garantē tiesības vērsties tiesā katram, kas atbilst “attiecīgās sabiedrības daļas” statusam ( 19 ). Drīzāk 10.a pantā paredzētas tiešas un neierobežotas tiesības vērsties tiesā tām vides aizsardzības organizācijām, kuras atbilst minētā 1. panta 2. punktā ( 20 ) paredzētajam “attiecīgās sabiedrības daļas” statusam. Tādēļ, ja minētā direktīva ļauj dalībvalstīm ierobežot vides aizsardzības organizāciju tiesības vērsties tiesā, šāda atļauja nav atrodama 10.a pantā, bet gan pašā “attiecīgās sabiedrības daļas” definīcijā, ko piemēro šīm organizācijām un kas paredzēta 1. panta 2. punktā.

58.

Turpmāk analizēšu rīcības brīvību, kas dalībvalstīm ir, transponējot šo definīciju savā valsts tiesiskajā kārtībā ( 21 ). Vispirms papildināšu grozītās Direktīvas 85/337 gramatisko interpretāciju ar Orhūsas konvencijas un direktīvas mērķu attiecībā uz vides aizsardzības organizācijām analīzi.

59.

Noteikumi par tiesībām vērsties tiesā vides jautājumos, par ko ir šī tiesvedība, ir pamatoti ar šādiem pieņēmumiem: dabiskā vide nav privātīpašums, bet gan kopīgs īpašums. Kaitējuma nodarīšanas tai novēršana ir sabiedrības, nevis atsevišķu personu vai interešu atbildība. Šādā perspektīvā Orhūsas konvencijas un grozītās Direktīvas 85/337 noteikumi piešķir tiesisku formu kolektīvās darbības loģikai ( 22 ). Indivīds ir pasargāts, ja darbojas grupā, un indivīdu kopskaits stiprina grupu. Individuālās intereses un vispārējās intereses tādējādi tiek aizsargātas labāk, un visiem dalībniekiem ir vairāk labuma nekā upurējumu. Šī iemesla dēļ abi dokumenti piešķir būtisku lomu nevalstiskajām vides aizsardzības organizācijām.

60.

Šai pieejai ir citi saistītie aspekti, kurus ir vērts aplūkot.

61.

Pirmkārt, nevalstiskās vides aizsardzības organizācijas ir minēto kopējo interešu izpausme. Pārstāvot zināmu skaitu dalībnieku un interešu, tās rīkojas vispārēju mērķu aizstāvībai, kas tām piešķir 57. punktā norādīto kolektīvo dimensiju ( 23 ). Tās arī sniedz specializētas zināšanas, kas palīdz atšķirt būtiskas lietas no citām mazāk būtiskām. Tās runā vienbalsīgi vairāku dalībnieku vārdā un dara to tehniski specializētā līmenī, kas ne vienmēr ir pieejams indivīdam. Rīkojoties tik plaši, šīs organizācijas racionalizē veidu, kā atšķirīgas konfliktējošas intereses izpaužas un darbojas attiecībās ar iestādēm.

62.

Otrkārt, šāda pieeja vides politikai ir paredzēta arī, lai stiprinātu tiesu darbību. Mudinot, ka strīdi tiek virzīti caur nevalstiskām vides aizsardzības organizācijām, Orhūsas konvencijā un grozītajā Direktīvā 85/337 atzīts, ka šīs organizācijas ne pārpludina, ne paralizē tiesas. Drīzāk pretēji — sapludina daudzu fizisko personu sūdzības vienā. Lai gan ir tiesa, ka nekas neliedz nevalstisko organizāciju biedriem pašiem individuāli piedalīties tiesvedībā, tomēr kopējais šīs politikas rezultāts rada filtru, kas ilgtermiņā atvieglo tiesu darbu ( 24 ). Ja tam pievienojam to, kā norādīju iepriekšējā punktā, ka šīm asociācijām bieži ir tehniskas zināšanas, kuru fiziskām personām parasti nav, tehniskās informācijas pienesums šajā procesā arī ir pozitīvs elements, kas nostāda tiesu labākā situācijā, pieņemot galīgo lēmumu.

63.

Treškārt, man šķiet būtiski uzsvērt, ka Orhūsas konvencijā un grozītajā Direktīvā 85/337 ir noraidīta actio popularis ieviešana vides jomā. Lai gan dalībvalstis var izvēlēties izmantot šāda rakstura procesuālo risinājumu savā iekšējā tiesiskajā kārtībā, ne starptautiskajās tiesības, ne Kopienu tiesībās šajā posmā nav izvēlēts šāds pasākums ( 25 ). Tomēr, man šķiet, tieši tādēļ, ka šis ceļš tika noraidīts, Orhūsas konvencijas autori izvēlējās stiprināt nevalstisko vides aizsardzības organizāciju lomu. Izvēloties šo formulu, tika meklēts vidusceļš, kas izlīdzinātu maksimālistu actio popularis pieeju un minimālistu ideju par individuālo rīcību, kas ir tikai tiem, kam ir tieša interese. Īpašu tiesību piešķiršana nevalstiskajām organizācijām apmierina abas nostājas ( 26 ). Man šķiet, ka tas ir ļoti saprātīgs apsvērums.

64.

Iepriekš minēto apsvērumu dēļ uzskatu, ka Orhūsas konvencijā un Direktīvā 85/337, kas grozīta ar Direktīvu 2003/35, ir skaidri izvēlēts stiprināt nevalstisko vides aizsardzības organizāciju pilnvaras. Tās nonāk pie šī rezultāta, saprotot, ka to iesaistīšanās gan administratīvajā, gan tiesas posmā ne tikai stiprina iestāžu pieņemtos lēmumus, bet arī sniedz ieguldījumu procedūru, kas paredzētas kaitējuma videi novēršanā, labākā funkcionēšanā.

65.

Pamatojoties uz šo pieņēmumu, šobrīd analizēšu, vai un ar kādiem ierobežojumiem šo organizāciju dalība ir nosacīta.

66.

Kā norādīju iepriekš, grozītās Direktīvas 85/337 1. panta 2. punktā ir “sabiedrības” un “attiecīgās sabiedrības daļas” definīcijas. Šajā otrajā kategorijā papildināts, ka papildus fiziskām un juridiskām personām, kuras ietekmē vai var ietekmēt, tiek uzskatīts, ka tādas ir “nevalstiskās organizācijas [..], [kuras] atbilst visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām”. Tādēļ ar direktīvu ieviests pieņēmums par labu šīm organizācijām, atbrīvojot tās no pierādīšanas, ka tās jebkādā veidā skar pieņemtais vides lēmums.

67.

Tomēr noteikums sniedz būtisku precizējumu: ka vides aizsardzības organizācijas atbilst valsts tiesiskajā regulējumā paredzētajām atbilstošajām prasībām. Kā uzskata Zviedrijas valdība, tieši šī klauzula grozītās Direktīvas 85/337 1. panta 2. punktā pamato šajā tiesvedībā apspriesto ierobežojumu, dodot tiesības vērsties tiesā tikai tām nevalstiskajām organizācijām, kurās ir vismaz 2000 biedru.

68.

Piekrītu Zviedrijas valdībai un Komisijai, ka šī klauzula piešķir dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību.

69.

Piekrītu arī Komisijai, kad tā norāda, ka, neraugoties uz šo rīcības brīvību, dalībvalstīm ir jāievieš visi pienācīgie pasākumi, kas atbilst grozītās Direktīvas 85/337 mērķiem, lai neatņemtu tai lietderīgo iedarbību.

70.

Saskaņā ar šo pieņēmumu un ņemot vērā šo secinājumu 61.–64. punktā minētos apsvērumus, man šķiet, ka piesardzīgi jānosaka šīs norādes uz “attiecīgajām valsts tiesību aktu prasībām” robežas.

71.

“Attiecīgās sabiedrības daļas” definīcija, iespējams, ir pamatakmens ar Orhūsas konvenciju un grozīto Direktīvu 85/337 izveidotajai ēkai. Kā norādīts 40.–45. punktā iepriekš, tiklīdz vides aizsardzības organizācija iegūst šādu statusu, nav vairs būtiski diskutēt, vai dalība administratīvajā procesā ir priekšnosacījums vēlākām tiesībām vērsties tiesā. Svarīgi ir tas, ka organizācija atbilst “attiecīgās sabiedrības daļas” nosacījumam, nevis tas, vai tā piedalās kādā procesa stadijā.

72.

Ņemot vērā nozīmi, ko iegūst šī definīcija, man šķiet acīmredzams, ka Orhūsas konvencija un grozītā Direktīva 85/337, kuras konkretizētais mērķis ir nodrošināt “sabiedrības līdzdalīb[u] [vides] lēmumu pieņemšanā” un veicināt “jo īpaši nevalstisko vides aizsardzības organizāciju līdzdalīb[u]” ( 27 ), nepieļauj to noteikumu interpretāciju, kas apgrūtinātu šo organizāciju iespējas piedalīties administratīvajos procesos un vērsties tiesā. Turklāt: tieši tādēļ, ka vides organizācijām piemērotā “attiecīgās sabiedrības daļas” definīcija atver durvis visām Orhūsas konvencijā un grozītajā Direktīvā 85/337 esošajām būtiskajām tiesībām, ir īpaši piesardzīgi jāattiecas pret to, kā dalībvalstis varētu interpretēt šo terminu ( 28 ).

73.

Kad grozītās Direktīvas 85/337 1. panta 2. punktā tiek veikta atsauce uz “attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām”, uzskatu, ka tas norāda uz divu veidu nosacījumiem. Pirmkārt, nosacījumiem saistībā ar valsts normām par asociāciju reģistrāciju, izveidošanu un atzīšanu, kuru mērķis ir šo organizāciju esamības juridiskā atzīšana valsts tiesībās. Otrkārt, nosacījumiem par organizāciju darbību un iespējamo saikni ar vides interešu likumīgu aizsardzību. Tieši šeit ir definīcijas būtiskais elements, jo šīs saiknes dēļ varētu tikt ieviesti grozītās Direktīvas 85/337 mērķiem, kas saskaņā ar 10.a pantu ietver mērķi nodrošināt “attiecīgajai sabiedrības daļai tiesas pieejamību”, tieši pretēji ierobežojumi.

74.

Faktiski, kad valsts tiesības uzliek nosacījumus par saiknes esamību starp organizāciju un vides lēmumu, šiem nosacījumiem ir jābūt objektīviem, pārskatāmiem un atbilstošiem grozītās Direktīvas 85/337 mērķiem. Tādējādi ir nepiemēroti dot iestādēm plašu rīcības brīvību katrā gadījumā pārbaudīt, vai vides aizsardzības organizācijai ir likumīgi mērķi. Tāpat nav arī pieļaujami nosacījumi, kas ir formulēti tik pārprotami vai nepienācīgi, ka rada neskaidrību vai diskriminējošu iznākumu. Vēl jo pamatotāk — ir jānoraida jebkurš ierobežojums, kura mērķis ir kavēt, nevis veicināt vides aizsardzības organizāciju tiesības piedalīties administratīvajos procesos un vērsties tiesā.

75.

Miljöbalken 16. nodaļas 13. pantā ir paredzēti trīs nosacījumi, kas jāizpilda vides aizsardzības organizācijām, viens no kuriem ir apstrīdēts šajā tiesvedībā: nosacījums, ka organizācijā jābūt vismaz 2000 biedru. Ņemot vērā manis izklāstīto iepriekšējā punktā, man šķiet, ka šī norma neiztur analīzi saskaņā ar grozīto Direktīvu 85/337.

76.

Lai nonāktu pie šī secinājuma, pamatojos uz manis norādītajiem diviem pēdējiem kritērijiem par pārskatāmību un atbilstību minētās direktīvas mērķiem.

77.

Prasot organizācijai [noteiktu] biedru skaitu, lai iegūtu “attiecīgās sabiedrības daļas” statusu, tiek radīta virkne praktisku problēmu. Pirmkārt, Zviedrijas tiesiskajā regulējumā, šķiet, nav skaidri definēts jēdziens “biedrs”. Iztaujāta par šo tiesas sēdē, Zviedrijas valdības pārstāve apliecināja, ka šāds jēdziens ir pārprotams un ka šīs valsts tiesās nav ticis interpretēts. Otrkārt, skaitliskā prasība attiecas tikai uz nevalstiskām bezpeļņas organizācijām. Kāds statuss ir vides aizsardzības organizācijām, kam ir peļņas mērķis? Arī par šo Zviedrijas valdības pārstāve tika izjautāta, tomēr atbildi nesniedza. Tādēļ uzskatu, ka, lai gan Zviedrijas sistēma varētu būt objektīva, tai trūkst pārskatāmības un tā rada nedrošību. Labāko pierādījumu Zviedrijas noteikuma trūkumiem mums sniedz fakti: kā tiesas sēdē norādīja Zviedrijas valdības pārstāve, tikai divas vides aizsardzības organizācijas šobrīd var vērsties Zviedrijas tiesās saskaņā ar miljöbalken ( 29 ).

78.

Aplūkotais valsts noteikums ir vēl problemātiskāks, ja to aplūko saskaņā ar Orhūsas konvencijas un grozītās Direktīvas 85/337 mērķiem. Norma, kas nosaka ierobežojumu vides aizsardzības organizācijas biedru skaitam, pirms tā vēršas tiesā, var aizvērt ceļu vairākām organizācijām, kam ir leģitīmas intereses, vērsties tiesā. Šeit aplūkotajā lietā noteikums bargi soda vietējās vides aizsardzības organizācijas, neļaujot tām vērsties tiesā pat tad, kad novērtējamam projektam ir vietējs mērogs ( 30 ). Turklāt normas praktiskās sekas ir no tiesu kartes dzēst ne tikai vietējās vides aizsardzības organizācijas, bet arī daudzas citas ar valstisku mērogu un, kas ir vēl iespaidīgāk, ar starptautisku mērogu ( 31 ). Secinājumam — miljöbalken 16. nodaļas 13. pants sasniedz Orhūsas konvencijai un grozītajai Direktīvai 85/337 diametrāli pretēju mērķi ( 32 ).

79.

Vai tas būtu bijis Zviedrijas likumdevēja apzināti vai neapzināti izvēlēts rezultāts, ir skaidrs, ka šobrīd Zviedrijas vides aizsardzības organizācijām tiesas nav pieejamas.

80.

Visbeidzot, gribētos piebilst, ka, manuprāt, šāds iznākums būtu arī tad, ja nebūtu tādu noteikumu kā Orhūsas konvencijas 9. pants un grozītās Direktīvas 85/337 10.a pants. Kopienu Tiesas judikatūrā ir vairākkārt norādīts, ka dalībvalstis nevar pieņemt procesuālos noteikumus, kas padara par neiespējamu īstenot Kopienu tiesībās piešķirtās tiesības ( 33 ). Direktīva 85/337, ar ko ievieš ietekmes uz vidi novērtējuma sistēmu un piešķir tiesības, zaudētu savu iedarbību, ja valsts procesuālo tiesību sistēmas nenodrošinātu tiesu pieejamību. Šeit aplūkotais gadījums ir labs pierādījums tam, ka, ņemot vērā, ka tiesu pieejamība ir liegta praktiski visām vides aizsardzības organizācijām, šāds pasākums būtu nesaderīgs ar Kopienu tiesību efektivitātes principu.

81.

Līdz ar to uzskatu, ka Direktīvas 85/337, redakcijā, kas grozīta ar Direktīvu 2003/35, 10.a pants kopsakarā ar 1. panta 2. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu noteikumu, kāds ir miljöbalken 16. nodaļas 13. pantā, ar kuru tiesas ir pieejamas tikai tām nevalstiskām vides aizsardzības organizācijām, kurās ir vismaz 2000 biedru.

82.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Kopienu Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: