EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS
SPRIEDUMS (otrā palāta)

2011. gada 15. martā (*)

Civildienests – Ierēdņi – Ikgadējā atvaļinājuma pārcelšana – Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pants – Ar dienesta vajadzībām saistīti iemesli – Civildienesta noteikumu 73. pants – Direktīva 2003/88/EK – Tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu – Slimības atvaļinājums

Lieta F-120/07

par prasību, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,

Guido Strack, bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis, ar dzīvesvietu Ķelnē (Vācija), ko pārstāv H. Tetenborns [H. Tettenborn], advokāts,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un B. Egersa [B. Eggers], pārstāvji,

atbildētāja.

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Tagars [H. Tagaras], tiesneši Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] ( referents) un M. I. Rofesa i Puhola [M. I. Rofes i Pujol],

sekretārs J. Tomaks [J. Tomac], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 5. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts 2007. gada 22. oktobrī ar telefaksa sūtījumu (oriģināls tika iesniegts 2007. gada 30. oktobrī), G. Straks [G. Strack] lūdz:

–        atcelt Eiropas Kopienu Komisijas 2005. gada 30. maija, 2005. gada 25. oktobra, 2007. gada 15. marta un 2007. gada 20. jūlija lēmumus tiktāl, ciktāl ar tiem 2004. gada pārcelto neizmantoto ikgadējā atvaļinājuma dienu skaits ticis samazināts līdz divpadsmit dienām, samazinot arī kompensācijas summu, izbeidzot dienesta attiecības, kā arī

–        piespriest Komisijai izmaksāt kompensāciju, kas atbilst 26,5 ikgadējā atvaļinājuma dienām, pieskaitot nokavējuma procentus, sākot no 2005. gada 1. aprīļa.

 Atbilstošās tiesību normas

 Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi

2        Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 1.e panta 2. punktā ir noteikts:

“Aktīvā dienestā iesaistītiem ierēdņiem rada darba apstākļus, kas atbilst atbilstošiem veselības un drošības standartiem, kas vismaz ir vienlīdzīgi minimālajām prasībām, ko piemēro saskaņā ar šajos reģionos pieņemtajiem pasākumiem atbilstoši līgumiem.”

3        Civildienesta noteikumu 57. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Ierēdņiem ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, kas ir vismaz 24 darba dienas, bet ne vairāk par 30 darba dienām katrā kalendārajā gadā, saskaņā ar noteikumiem, par kuriem [Savienības] iestādes vienojušās pēc apspriedes ar Civildienesta noteikumu komiteju.”

4        Saskaņā ar Civildienesta noteikumu V pielikuma 1. pantu:

“Gadā, kurā ierēdnis stājas dienestā vai atstāj to, viņš ir tiesīgs saņemt atvaļinājumu divas darba dienas par katru pilnu nostrādāto mēnesi, divas darba dienas par katru nepilnu mēnesi, kas sastāv no vairāk kā [piecpadsmit] dienām, un vienu darba dienu par nepilnu mēnesi, kas nepārsniedz [piecpadsmit] dienas.”

5        Civildienesta noteikumu V pielikuma 3. pantā ir precizēts:

“Ja ikgadējā atvaļinājuma laikā ierēdnis saslimst ar tādu slimību, kuras dēļ viņš nevarētu pildīt savus amata pienākumus, ja viņš nebūtu atvaļinājumā, pēc medicīniskās izziņas uzrādīšanas viņa ikgadējo atvaļinājumu pagarina par viņa darbnespējas laiku.”

6        Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantā, kura vācu valodas versijā izdarīti labojumi (OV 2007, L 248, 26. lpp.), ir paredzēts:

“Ja ierēdnis citu, ar dienesta pienākumu pildīšanu nesaistītu iemeslu dēļ ikgadējo atvaļinājumu nav pilnībā izmantojis līdz kārtējā kalendārā gada beigām, atvaļinājuma laiks, kuru var pārcelt uz nākamo gadu, nedrīkst pārsniegt [divpadsmit] dienas.”

Ja ierēdnis, dienestu atstājot, nav pilnībā izmantojis visu savu ikgadējo atvaļinājumu, viņam dienesta atstāšanas brīdī par katru viņam pienākošos atvaļinājuma dienu izmaksā kompensāciju, kas vienāda ar vienu trīsdesmito daļu no viņa ikmēneša atalgojuma.

Ja dienesta atstāšanas brīdī ierēdnis ir izmantojis vairāk ikgadējā atvaļinājuma dienu, nekā viņam uz šo datumu pienākas, no viņam paredzētā maksājuma tiek ieturēta summa, kas aprēķināta iepriekšējā daļā minētajā veidā.”

7        “Personāla un administrācijas” ģenerāldirektorāta (ĢD) apkārtrakstā, kas publicēts 2002. gada 2. augusta Informations administratives Nr. 66-2002, ir paredzēts:

“Ja neizmantotā atvaļinājuma dienu skaits pārsniedz Civildienesta noteikumos paredzētās divpadsmit dienas, tās dienas, kuras pārsniedz šo skaitu, var tikt pārceltas tikai tad, ja ir pierādīts, ka ierēdnis šīs dienas nevarēja izmantot attiecīgajā kalendārajā gadā ar dienesta vajadzībām saistītu iemeslu dēļ.”

8        Minētais apkārtraksts no 2004. gada 1. maija ir aizstāts ar Komisijas 2004. gada 28. aprīļa Lēmumu C(2004) 1597 par piemērošanas noteikumu izveidi attiecībā uz atvaļinājumiem, kurā cita starpā ir paredzēts:

“Vairāk nekā [divpadsmit] dienu pārcelšana ir atļauta tikai tad, ja ir pierādīts, ka ieinteresētā persona tās nav varējusi izmantot attiecīgajā kalendārajā gadā ar dienesta vajadzībām saistītu iemeslu dēļ (kas skaidri jāpierāda), un ar [cilvēkresursu nodaļas atbildīgās personas] lēmumu tās tiek pievienotas nākamā gada atvaļinājumam.

[..]

Nav atļauts pārcelt vairāk nekā [divpadsmit] dienas, ja atvaļinājuma dienas nav izmantotas tādu iemeslu dēļ, kas nav ar dienestu saistīti iemesli (piemēram, ar veselību saistīti iemesli – slimība, nelaimes gadījums, ikgadējā atvaļinājuma atgūšana pēc nelaimes gadījuma vai saslimšana ikgadējā atvaļinājuma laikā, grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, adopcijas atvaļinājums, bērna kopšanas atvaļinājums, atvaļinājums personīgu iemeslu dēļ, bezalgas atvaļinājums, militārā dienesta atvaļinājums u.c.);

[..].”

9        Arī no administrācijas vadītāju 1970. gada 9. janvāra Secinājumiem Nr. 53A/70 izriet, ka atvaļinājuma pārcelšana jāierobežo līdz divpadsmit dienām pat ilgstošas slimības gadījumā.

10      Civildienesta noteikumu 73. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ierēdņa risks saslimt ar arodslimībām un negadījumu risks ir apdrošināts no dienesta uzsākšanas datuma saskaņā ar [Eiropas Savienības] iestāžu kopējo vienošanos, apspriežoties ar Civildienesta noteikumu komiteju. [..]

[Civildienesta] noteikumos paredz, kādi riski nav apdrošināmi.”

 Direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem

11      Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.) preambulas sestajam apsvērumam:

“Jāņem vērā Starptautiskās darba organizācijas principi attiecībā uz darba laika organizēšanu, to skaitā tie, kas attiecas uz darbu naktīs.”

12      Direktīvas 2003/88 1. pantā ir paredzēts:

“Mērķis un darbības joma:

1. Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.

2. Šī direktīva attiecas uz:

a) obligātiem [..] ikgadējiem atpūtas laikposmiem [..].”

13      Šīs direktīvas 7. pants ir formulēts šādi:

“Gadskārtējais atvaļinājums:

1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

2. Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”

14      Direktīvas 2003/88 7. pants nav to tiesību normu vidū, no kurām ir pieļaujamas atkāpes saskaņā ar minētās direktīvas 17. pantu.

 Prāvas rašanās fakti

15      Prasītājs darbu Komisijas dienestā sāka 1995. gada 1. septembrī. No šīs dienas līdz 2002. gada 31. martam viņš pildīja savus pienākumus Eiropas Kopienu Publikāciju birojā (OPOCE). 2001. gada 1. janvārī viņš tika paaugstināts A 6 pakāpē. No 2002. gada 1. aprīļa līdz 2003. gada 15. februārim – pirms norīkošanas darbā Eurostat, sākot no 2003. gada 16. februāra, – viņš strādāja Komisijas ĢD “Uzņēmumi”. No 2004. gada 1. marta līdz 2005. gada 1. aprīlim, kad viņš pensionējās invaliditātes dēļ, viņš bija slimības atvaļinājumā.

16      2004. gada 27. decembrī prasītājs lūdza pārcelt uz 2005. gadu 38,5 atvaļinājuma dienas, ko viņš nebija izmantojis 2004. gadā, norādot, ka viņš šīs atvaļinājuma dienas nevarēja izmantot tieši savas arodslimības dēļ. Par administratīvajām lietām un personālu atbildīgās ĢD “Eurostat” Resursu direkcijas nodaļas vadītājs 2005. gada 30. maijā noraidīja lūgumu attiecībā uz 26,5 dienām, kas pārsniedz 12 dienas, kuras ir pārceltas pilntiesīgi (turpmāk tekstā – “2005. gada 30. maija lēmums”).

17      2005. gada 4. jūlijā prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par 2005. gada 30. maija lēmumu, kurā pakārtoti viņš prasīja apturēt šo lēmumu līdz lēmuma par slimības profesionālās izcelsmes atzīšanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu pieņemšanai.

18      Šī sūdzība ar iecēlējinstitūcijas (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) 2005. gada 25. oktobra lēmumu tika noraidīta. Tomēr šajā lēmumā tika precizēts:

“Ja iecēlējinstitūcija labvēlīgi uzņemtu vēlāko lūgumu atzīt viņa slimības profesionālo izcelsmi, [prasītājs] varētu iesniegt jaunu lūgumu par 2004. gadā neizmantotā atvaļinājuma pārcelšanu. Tikai šādā gadījumā būtu jārisina jautājums par to, vai slimības profesionālā izcelsme nozīmē, ka ir pieļaujama ar dienesta vajadzībām saistītu iemeslu esamība atbilstoši Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantam, ja ikgadējā atvaļinājuma neizmantošanu var izskaidrot ar šādu slimību.”

19      Ar 2006. gada 8. novembra vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka tā atzīst, ka kopš viņam veiktajām medicīniskajām pārbaudēm viņa veselības stāvoklis ir pasliktinājies, un ka tāpēc saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu medicīniskās aprūpes izdevumi viņam tiks atmaksāti tiešā sakarībā ar stāvokļa pasliktināšanos, kamēr ievainojumi sadzīs. No iestādes norīkotā ārsta slēdziena šīs vēstules pielikumā izrietēja, ka tie vēl nav sadzijuši un ka jauns novērtējums šajā sakarā var tikt veikts tikai pēc diviem gadiem.

20      Atbildot uz šo vēstuli, prasītājs 2006. gada 22. novembrī iesniedza jaunu lūgumu pārcelt no 2004. gada atvaļinājuma atlikušās dienas; tas tika noraidīts ar Personāla un administrācijas ĢD B direkcijas “Civildienesta noteikumi: politika, vadība, konsultēšana” par nodarbinātības nosacījumiem atbildīgās nodaļas vadītāja 2007. gada 15. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “2007. gada 15. marta lēmums”).

21      Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu prasītājs 2007. gada 9. aprīlī iesniedza sūdzību par pēdējo minēto lēmumu. Ar iecēlējinstitūcijas 2007. gada 20. jūlija lēmumu šī sūdzība tika noraidīta.

 Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība

22      Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        atcelt Komisijas 2005. gada 30. maija, 2005. gada 25. oktobra, 2007. gada 15. marta un 2007. gada 20. jūlija lēmumus, ar kuriem tā līdz divpadsmit dienām ierobežojusi 2004. gadā neizmantotā atvaļinājuma pārcelšanu un tādējādi samazinājusi prasītājam izmaksājamās kompensācijas summu, viņam izbeidzot dienestu;

–        “piespriest Komisijai samaksāt prasītājam kompensāciju, kas atbilst 26,5 ikgadējā atvaļinājuma dienām, kuras netika izmantotas un par kurām nav saņemta nekāda kompensācija atbilstoši Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta otrajai daļai, pieskaitot kavējuma procentus, sākot no 2005. gada 1. aprīļa, kuri aprēķināti saskaņā ar Eiropas Centrālajā bankā piemērojamo procentu likmi tās galvenajām refinansēšanas operācijām, kas palielināta par [diviem] punktiem”;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23      Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24      Ar Civildienesta tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 16. novembra lēmumu lieta tika nodota izskatīšanai Civildienesta tiesas pirmajai palātai.

25      Ar 2007. gada 16. novembra vēstuli [Civildienesta tiesas] kanceleja uzaicināja lietas dalībniekus uz neformālu sanāksmi 2007. gada 4. decembrī, lai panāktu izlīgumu šajā lietā un citos Civildienesta tiesā iztiesājamajos šo lietas dalībnieku strīdos.

26      Pēc 2007. gada 4. decembra neformālās sanāksmes lietas dalībnieki iepazīstināja ar saviem apsvērumiem par vienošanās projektu, kas iekļauts protokolā, tomēr tie nevienojās par šādas vienošanās noteikumiem.

27      Lietas dalībnieki tika uzaicināti uz otro neformālo sanāksmi, kura bija paredzēta 2008. gada 6. martā – pēc prasītāja atgriešanās no brīvdienām. Prasītājs tomēr uzaicinājumu nepieņēma, jo, ņemot vērā Komisijas nostāju, nesaskatīja nekādu vajadzību rīkot vēl vienu neformālu sanāksmi. Komisija pauda nožēlu, ka neformālā sanāksme nevar notikt prasītāja neierašanās dēļ, tomēr tā izteica cerību, ka varētu tikt panākta vienošanās, un norādīja savu gatavību strādāt, lai panāktu izlīgumu.

28      Ar Civildienesta tiesas priekšsēdētāja 2008. gada 8. oktobra lēmumu šī lieta tika nodota Civildienesta tiesas otrajai palātai.

29      Ar 2010. gada 15. janvāra vēstuli prasītājs lūdza minēto lietu apvienot ar viņa celtajām tobrīd izskatāmajām prasībām, kas reģistrētas ar lietu numuriem F-118/07, F-119/07, F-121/07, F-132/07 un F-62/09. Ar 2010. gada 26. janvāra lēmumu Civildienesta tiesa atteicās apmierināt šo lūgumu un ar kancelejas 2010. gada 18. marta vēstuli par to informēja prasītāju.

30      Ar 2010. gada 30. marta vēstuli prasītājs apstrīdēja šīs lietas nodošanu Civildienesta tiesas otrajai palātai.

31      Tiesas sēdē, kas notika 2010. gada 5. maijā, prasītājs tika uzaicināts iesniegt Civildienesta tiesā dokumentus, kuri uz viņu attiecas saistībā ar procedūras norisi atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam un uz kuriem viņš bija atsaucies, sniedzot mutvārdu paskaidrojumus.

32      Šīs pašas tiesas sēdes laikā Civildienesta tiesa aicināja Komisiju iesniegt rakstveida apsvērumus par Tiesas 2009. gada 20. janvāra sprieduma apvienotajās lietās C-350/06 un C-520/06 Schultz-Hoff (turpmāk tekstā – “spriedums apvienotajās lietās Schultz-Hoff”), uz ko prasītājs mutvārdu apsvērumos bija atsaucies savas prasības pamatojumam, iespējamo ietekmi uz šo tiesvedību.

33      Prasītājs un Komisija šos Civildienesta tiesas lūgumus izpildīja attiecīgi 2010. gada 26. un 31. maijā.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasījumiem attiecībā uz atcelšanu

 Par prasības priekšmetu

34      Prasītājs prasa atcelt ne vien 2005. gada 30. maija un 2007. gada 15. marta lēmumus, bet arī 2005. gada 25. oktobra un 2007. gada 20. jūlija lēmumus, ar kuriem noraidītas abas attiecīgi 2005. gada 4. jūlijā un 2007. gada 9. aprīlī iesniegtās sūdzības. Šajā sakarā jānorāda, ka prasījumu par atcelšanu, kas formāli ir vērsti pret ierēdņa sūdzības noraidīšanu, sekas ir tādas, ka Civildienesta tiesa izskata aktu, pret kuru ir iesniegta sūdzība, un [šiem prasījumiem] nav autonoma rakstura (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedumu lietā 293/87 Vainker/Parlaments, 8. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T-309/03 Camós Grau/Komisija, 43. punkts; Civildienesta tiesas 2009. gada 9. jūlija spriedumu lietā F-85/08 Notarnicola/Revīzijas palāta, 14. punkts). Tāpēc prasība jāuzskata par tādu, kas iesniegta tikai pret 2005. gada 30. maija un 2007. gada 15. marta lēmumiem.

 Par prasības pieņemamību daļā, kas attiecas uz 2005. gada 30. maija lēmumu

35      Jākonstatē, ka par 2005. gada 30. maija lēmumu, ar kuru Komisija noraidīja pirmo lūgumu pārcelt 26,5 ikgadējā atvaļinājuma dienas, kas pārsniedza pilntiesīgi pārceltās divpadsmit ikgadējā atvaļinājuma dienas, atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punktam Civildienesta tiesā trīs mēnešu laikā pēc 2005. gada 25. oktobra, kad tika noraidīta sūdzība par minēto lēmumu, prasība netika iesniegta.

36      Sūdzības un prasības iesniegšanas termiņi, kas minēti Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā, ir saistīti ar sabiedrisko kārtību, un tos lietas dalībnieki vai tiesa nevar brīvi izvēlēties (Pirmās instances tiesas 1991. gada 25. septembra spriedums lietā T-54/90 Lacroix/Komisija, 24. punkts, un 2006. gada 17. maija spriedums lietā T-95/04 Lavagnoli/Komisija, 41. punkts).

37      Tādējādi daļā, kurā prasība ir vērsta pret 2005. gada 30. maija lēmumu, tā ir jānoraida novēlošanās dēļ.

 Par lietas būtību

–       Lietas dalībnieku argumenti

38      Prasītājs izvirza vienu pamatu – Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmās un otrās daļas pārkāpumu. Šā panta pirmajā daļā esot noteikts, ka, ja ierēdnis nav pilnībā izmantojis visu ikgadējo atvaļinājumu ar dienesta vajadzībām saistītu iemeslu dēļ, neizmantoto atvaļinājuma dienu skaits, kuras var pārcelt, var pārsniegt divpadsmit dienas. Šī interpretācija esot apstiprināta Komisijas Informations administratives Nr. 66-2002.

39      Prasītājs uzskata, ka izskatāmajā lietā slimība, kas neļāva viņam izmantot visu atvaļinājumu, ir saistīta ar dienesta vajadzībām tieši Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmās daļas nozīmē, jo, tā kā viņa slimības cēlonis ir pienākumu izpilde, atvaļinājuma neizmantošanas iemeslam esot profesionāla izcelsme.

40      Pirmās instances tiesas 2005. gada 9. jūnija spriedums lietā T-80/04 Castets/Komisija neesot pretrunā šai interpretācijai, jo tas attiecās uz prombūtni tādas slimības dēļ, kas nav arodslimība. Lietā, kurā pieņemts minētais spriedums, tie bija ar ierēdņa personību saistīti apstākļi, kas viņam neļāva doties ikgadējā atvaļinājumā.

41      Prasītājs uzskata, ka Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmajā un otrajā daļā ir paredzēta kompensācijas sistēma gadījumos, kad ierēdnis nav varējis doties ikgadējā atvaļinājumā nevis ar viņa personību saistītu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ, bet gan ar dienesta vajadzībām saistītu iemeslu dēļ. Šajā gadījumā prasītājs esot saslimis ar dienestu saistītu apstākļu dēļ.

42      Tiesas sēdē prasītājs atsaucās uz spriedumu apvienotajās lietās Schultz-Hoff, kas pieņemts pēc šīs prasības iesniegšanas, it īpaši uz minētā sprieduma 25., 44. un 45. punktu, no kuriem izriet, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā nav pieļauts, ka darbiniekam, kurš slimības dēļ ir bijis darba nespējīgs, nebūtu iespējas doties atvaļinājumā, proti, viņam tiktu liegtas jebkādas tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu.

43      Komisija iebilst, ka Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmajā daļā ir aizliegums pārcelt vairāk nekā divpadsmit ikgadējā atvaļinājuma dienas, ja ierēdnis ar dienesta vajadzībām nesaistītu iemeslu dēļ nav izmantojis savu ikgadējo atvaļinājumu līdz kārtējā kalendārā gada beigām.

44      Komisija uzskata, ka no judikatūras (Tiesas 1970. gada 9. jūlija spriedums lietā 32/69 Tortora/Komisija, 13. un 14. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Castets/Komisija, 28. un 29. punkts) izrietot, ka tiesības pārcelt ikgadējo atvaļinājumu esot tikai tad, ja ierēdnis savu ikgadējo atvaļinājumu nav varējis izmantot ar dienesta vajadzībām saistītu iemeslu dēļ, un tātad, ja viņa “profesionālā darbība” viņam ir traucējusi izmantot visu ikgadējo atvaļinājumu. Ja ierēdnis izmanto slimības atvaļinājumu, viņš pēc definīcijas ir atbrīvots no savu dienesta pienākumu pildīšanas un tāpēc neatrodas dienestā Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmās daļas nozīmē. Tā kā viņš a fortiori nav dienestā, viņu nevarot uzskatīt par tādu, kurš ir prombūtnē ar dienestu saistītu vajadzību dēļ.

45      Apstāklis, ka ierēdņa slimība pēc tam tiek atzīta par arodslimību, atbilstīgi iepriekš minētajai judikatūrai neko nemainot attiecībā uz to, ka viņš nebija dienestā slimības atvaļinājuma laikā un tāpēc ikgadējā atvaļinājuma izmantošanas kavēklis nebija saistīts ar dienesta vajadzībām.

46      Komisija piebilst, ka jebkurā gadījumā ierēdņa tiesības attiecībā uz kompensāciju darba nespējas dēļ ir izsmeļoši noteiktas Civildienesta noteikumu 73. pantā un ka neesot pamatota nekāda papildu kompensācija saistībā ar ikgadējo atvaļinājumu, kurš nav izmantots ar veselību saistītu iemeslu dēļ.

47      Šī interpretācija esot apstiprināta Informations administratives Nr. 66-2002 un piemērošanas noteikumos saistībā ar atvaļinājumiem.

48      Pakārtoti Komisija norāda, ka, lai gan Komisijas ārsts ziņojumā, kas pievienots 2006. gada 8. novembra lēmumam, ir uzskatījis, ka prasītāja iepriekšējās slimības saasināšanās notikusi saistībā ar viņa pienākumu izpildi, [ārsts] arī ir norādījis, ka šī saasināšanās nebūtu notikusi, ja nebūtu bijis iepriekšējās saslimšanas. Komisija piebilst, ka galīga lēmuma šajā sakarā atbilstīgi Civildienesta noteikumu 73. pantam vēl nav. Izskatāmajā lietā Civildienesta tiesa nevarot par to lemt, jo saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesas nevarot lemt par profesionālās darbības un materiāla un morāla kaitējuma cēloņsakarību, ja šis kaitējums vienlaikus ir priekšmets procedūrā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu vai principā varētu būt šādas procedūras priekšmets (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2007. gada 2. maija spriedumu lietā F-23/05 Giraudy/Komisija, 200. punkts).

49      Visbeidzot Komisija norāda, ka prasītājs neapstiprina, ka slimību izraisījuši ar profesionālo darbību saistīti notikumi, kuri būtu norisinājušies tikai 2004. gadā. Gluži pretēji, viņš norāda, ka viņa darba nespējas iemesli galvenokārt ir saistīti ar notikumiem 2002. un 2003. gadā. Ar dienesta vajadzībām saistītajiem iemesliem Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta nozīmē jārodas kārtējā kalendārajā gadā, un tiem jābūt šķērslim, kurš neļauj ierēdnim izmantot ikgadējo atvaļinājumu tajā pašā gadā.

50      Turklāt Komisija 2010. gada 31. maija apsvērumos saistībā ar sprieduma apvienotajās lietās Schultz-Hoff piemērošanas jomu uzsver, ka Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pants ir lex specialis, tas ir pārāks par Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktu un, ņemot vērā Direktīvu 2003/88, to nevar interpretēt contra legem. Iepriekš minētajā 4. pantā minēto “dienesta vajadzību” jēdzienā neesot iekļaujama slimība.

51      Komisija piebilst, ka prasītājs nav izvirzījis iebildi par Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta prettiesiskumu attiecībā uz Direktīvas 2003/88 7. pantu un ka tāpēc Civildienesta tiesa šādu iebildi pēc savas iniciatīvas nevarot izskatīt.

52      Pakārtoti Komisija norāda, ka Direktīvas 2003/88 7. pants attiecoties uz ikgadējo atvaļinājumu, nevis uz šā atvaļinājuma pārcelšanas noteikumiem un ka tajā neesot aizliegts izbeigt tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, kas nav izmantots atskaites vai pārcelšanas laikposmā. Ar šādu ierobežojumu tiktu saglabāta Eiropas tautsaimnieciskā konkurētspēja.

53      Tiesa spriedumā apvienotajās lietās Schultz-Hoff esot tikai paudusi viedokli, ka tas, ka darbinieks nevar izmantot visu ikgadējo atvaļinājumu pārcelšanas laikposma beigās, jo viņš atskaites laikposmā bijis slimības atvaļinājumā, kas pārsniedz valsts tiesību aktos noteikto pārcelšanas laikposmu, neatbilstot Direktīvai 2003/88. Šo situāciju nevarot salīdzināt ar izskatāmo lietu, jo Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantā tieši ir atļauts gadījumos, kad ikgadējais atvaļinājums nav izmantots ar veselību saistītu iemeslu dēļ, pārcelt divpadsmit atvaļinājuma dienas, kuras atbilst pusei no ikgadējā atvaļinājuma.

54      Komisija piebilst, ka, dienesta attiecībām beidzoties, prasītājs esot saņēmis kompensāciju, kas atbilst pusei no 2004. gada ikgadējā atvaļinājuma, un proporcionāli viņa 2005. gada ikgadējam atvaļinājumam. Turklāt visu 2004. gadu viņš neesot slimojis un tāpēc varējis izmantot ikgadējo atvaļinājumu, it īpaši jau pārceltās 2003. gada neizmantotās atvaļinājuma dienas.

–       Civildienesta tiesas vērtējums

55      Vispirms jāatgādina, ka atbilstoši Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktam “aktīvā dienestā iesaistītiem ierēdņiem rada darba apstākļus, kas atbilst atbilstošiem veselības un drošības standartiem, kas vismaz ir vienlīdzīgi minimālajām prasībām, ko piemēro saskaņā ar šajos reģionos pieņemtajiem pasākumiem atbilstoši līgumiem”.

56      Direktīvas 2003/88, kura pieņemta, pamatojoties uz EKL 137. panta 2. punktu, mērķis, kā izriet no tās 1. panta 1. punkta, ir noteikt minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.

57      Tāpēc, lai gan šajā posmā nav jāaplūko veids, kādā būtu jārisina iespējamā kolīzija starp Civildienesta noteikumu normu un minimālajām darba ņēmēju drošības un veselības prasībām, kas noteiktas Savienības mērogā, ir pamats uzskatīt, ka izskatāmajā lietā Komisijai bija jānodrošina minēto prasību ievērošana attiecībā uz prasītāju, piemērojot un interpretējot Civildienesta noteikumu normas, kuras it īpaši attiecas uz ikgadējo atvaļinājumu.

58      Šajos apstākļos, – pirms saistībā ar izskatāmās lietas apstākļiem tiek aplūkota Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmās daļas darbības joma, uz kuras pārkāpumu atsaucas prasītājs, – ņemot vērā Tiesas judikatūru, ir jāaplūko attiecīgo Direktīvas 2003/88, it īpaši tās 7. panta, minimālo prasību saturs.

59      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katra darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir jāuzskata par īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, no kura nevar atkāpties un kuru kompetentās valsts iestādes var īstenot, tikai un vienīgi ņemot vērā direktīvā tieši paredzētās robežas (šajā ziņā skat. Tiesas 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā C-173/99 BECTU, 43. punkts; 2004. gada 18. marta spriedumu lietā C-342/01 Merino Gómez, 29. punkts; 2006. gada 16. marta spriedumu apvienotajās lietās C-131/04 un C-257/04 Robinson-Steele u.c., 48. punkts, un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Schultz-Hoff, 22. punkts). Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktā turklāt ir garantētas ikviena darba ņēmēja tiesības uz vienu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

60      Konkrētāk, Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu. No tā paša panta izriet, ka darba ņēmējam parasti jābūt iespējai izmantot faktisku atpūtu, lai nodrošinātu efektīvu darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, jo tikai tad, ja tiek izbeigtas darba attiecības, Direktīvas 7. panta 2. punktā ir ļauts apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu aizstāt ar finansiālu atlīdzību (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā BECTU, 44. punkts; lietā Merino Gómez, 30. punkts, un apvienotajās lietās Schultz-Hoff, 23. punkts). Turklāt Direktīvas 2003/88 7. pants nav to tiesību normu vidū, no kurām saskaņā ar šīs direktīvas 17. pantu ir skaidri atļauts atkāpties.

61      Neapšaubāmi, ka tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķis ir ļaut darba ņēmējiem atpūsties un izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm. Šis mērķis atšķiras no tiesību uz slimības atvaļinājumu mērķa, jo tas darba ņēmējam tiek piešķirts, lai viņš varētu atgūt veselību pēc slimības (spriedums apvienotajās lietās Schultz-Hoff, 25. punkts). Šajā ziņā ir jānorāda, ka atbilstoši Starptautiskās darba organizācijas 1970. gada 24. jūnija Konvencijas Nr. 132 par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu (pārskatītā redakcija) 5. panta 4. punktam – kurš saskaņā ar Direktīvas 2003/88 sesto apsvērumu jāņem vērā, interpretējot Direktīvu 2003/88, – “[..] darba kavējumi tādu iemeslu dēļ, kuri nav atkarīgi no darba ņēmēja gribas, kā, piemēram, slimība [..], ir jāuzskata par darba laiku”.

62      No minētā Tiesa spriedumā apvienotajās lietās Schultz-Hoff (41. punkts) ir secinājusi, ka attiecībā uz darba ņēmēju, kuri ir oficiāli noformētā slimības atvaļinājumā, tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas Direktīvā 2003/88 paredzētas visiem darba ņēmējiem, dalībvalsts nevar paredzēt pienākumu, ka atskaites laikposmā viņiem ir bijis faktiski jāstrādā. Šajā ziņā valsts tiesību normas, kurā paredzēts līdz atskaites laikposma beigām neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma pārcelšanas laikposms, mērķis principā ir sniegt papildu iespēju izmantot ikgadējo atvaļinājumu tādam darba ņēmējam, kurš to nav varējis izmantot (spriedums apvienotajās lietās Schultz-Hoff, 42. punkts).

63      No tā izriet, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam principā nav pretrunā tas, ka valsts tiesiskajā regulējumā tiek paredzēta šajā direktīvā skaidri noteikto tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu zaudēšana atskaites laikposma vai pārcelšanas laikposma beigās, tomēr ar nosacījumu, ka darba ņēmējam, kurš zaudējis tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, ir bijusi faktiska iespēja izmantot viņam direktīvā paredzētās iespējas. Tā, protams, nav gadījumā, ja darba ņēmējs visa atskaites laikposma vai tā daļas laikā un pārsniedzot valsts tiesību aktos noteikto pārcelšanas laikposmu ir bijis slimības atvaļinājumā.

64      Tiesa spriedumā apvienotajās lietās Schultz-Hoff (45. un 50. punkts) ir nospriedusi, – pieļaut, ka šādos īpašos apstākļos, kas saistīti ar darba nespēju, atbilstošajās valsts tiesību normās, it īpaši normās, kurās noteikts pārcelšanas laikposms, varētu tikt paredzēta darba ņēmējam Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā garantēto tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeigšanās pat tad, ja viņam nav bijusi faktiska iespēja izmantot ar šo direktīvu piešķirtās tiesības, nozīmētu, ka ar minētajām tiesību normām tiktu apdraudētas sociālās tiesības, kas katram darba ņēmējam ir paredzētas minētās direktīvas 7. pantā.

65      Visbeidzot, ja apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma izmantošana vairs nav iespējama no darba ņēmēja neatkarīgu iemeslu dēļ, Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā ir paredzētas darba ņēmēja tiesības uz finansiālu atlīdzību. Atbilstoši Tiesas judikatūrai finansiālā atlīdzība, uz kuru darba ņēmējam ir tiesības, jāaprēķina tā, it kā darba ņēmējs būtu situācijā, kas pielīdzināma situācijai, kādā viņš būtu, ja šīs tiesības viņš būtu izmantojis savu darba attiecību laikā. No tā izriet, ka darba ņēmēja parastais atalgojums, kurš ir jāsaglabā apmaksātajam ikgadējam atvaļinājumam atbilstošajā atpūtas laikā, arī ir nozīmīgs, aprēķinot finansiālo atlīdzību par neizmantoto apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, kad beidzas darba attiecības (spriedums apvienotajās lietās Schultz-Hoff, 61. punkts).

66      Pašlaik izskatāmajā lietā ir jāizdara secinājumi no Direktīvas 2003/88, kā to interpretējusi Tiesa Civildienesta noteikumu, it īpaši to V pielikuma 4. panta pirmās un otrās daļas, attiecībā uz ikgadējo atvaļinājumu piemērošanai un interpretācijai.

67      No lietas materiāliem, it īpaši no Komisijas Medicīniskā dienesta 2005. gada 14. aprīļa vēstules, kas adresēta prasītājam, izriet, ka viņš ir bijis nepārtrauktā slimības atvaļinājumā no 2004. gada 2. marta līdz 2005. gada 1. aprīlim, kad viņš kļuva par invalīdu.

68      Jākonstatē, ka prasītājs gandrīz visu 2004. gadu nevarēja izmantot savas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Apstākli, ka viņš būtu varējis izmantot šīs tiesības 2004. gada janvārī un februārī, acīmredzami nevar ņemt vērā, lai tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kā izriet no Tiesas aizsāktās judikatūras, nepadarītu tīri teorētiskas. Turklāt spriedumā apvienotajās lietās Schultz-Hoff (50. un 51. punkts) Tiesa skaidri ir minējusi gadījumu, kad darba ņēmējs, kas strādājis vienā atskaites laikposma daļā pirms ilgstoša slimības atvaļinājuma, ir tādā pašā situācijā kā darba ņēmējs, kurš bijis slimības atvaļinājumā visā atskaites laikposmā un ilgāk par pārceļamo laikposmu, kas noteikts valsts tiesībās.

69      Tādēļ no Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkta izriet, ka prasītājam, kura ārstu apstiprinātā darba nespēja ir ilgusi līdz 2005. gada 1. aprīlim, kad viņš kļuva par invalīdu, nevar liegt iespēju saņemt finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu.

70      Vēl jāpārbauda jautājums par šīs finansiālās atlīdzības apmēru un tas, vai, kā uzsver Komisija, pašā Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmās daļas formulējumā šajā konkrētajā gadījumā netiek pieļauta finansiālās atlīdzības izmaksa par tām neizmantotajām ikgadējā atvaļinājuma dienām, kuras pārsniedz atļauto pārceļamo dienu skaitu.

71      Komisija uzskata, ka tikai ar dienesta vajadzībām saistīti iemesli var attaisnot vairāk nekā divpadsmit atvaļinājuma dienu pārcelšanu uz nākamo gadu.

72      Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantā nav reglamentēts šajā lietā izvirzītais jautājums, proti, vai ir jāpārceļ apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma dienas, ja ierēdnis atskaites laikposmā nav varējis izmantot ikgadējā atvaļinājuma dienas no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ, piemēram, medicīnisku iemeslu dēļ.

73      Šim konstatējumam nav pretrunā 2007. gada 29. marta spriedums lietā T-368/04 Verheyden/Komisija (61.–63. punkts), kurā Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka vārdus “dienesta vajadzības”, kas izmantoti V pielikuma 4. panta pirmajā daļā, nevar interpretēt tādējādi, ka tie attiektos uz prombūtni, ko attaisno slimības atvaļinājums arī ilgstošas slimības gadījumā (šajā ziņā skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Castets/Komisija, 33. punkts). Tik tiešām, ne vien Civildienesta tiesas nostājas pamatā nav nekādas slimības atvaļinājuma pielīdzināšanas prombūtnei, kura tiek attaisnota ar dienesta vajadzībām, bet arī fakti lietā, kas bija iepriekš minētā sprieduma lietā Verheyden/Komisija pamatā, neatbilst šīs lietas faktiem, kurā prasītājam gandrīz visā atskaites laikposmā nav bijusi iespēja izmantot savas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

74      Turklāt no Civildienesta noteikumu V pielikuma 3. panta, kurā reglamentēts cits slimības atvaļinājuma un ikgadējā atvaļinājuma aspekts, – proti, gadījums, kad ikgadējā atvaļinājuma laikā ierēdnis saslimst, – izriet, ka likumdevēja nodoms ir bijis skaidri nodalīt slimības atvaļinājumu un ikgadējo atvaļinājumu, kuru attiecīgie mērķi, kā izriet no šī sprieduma 61. punkta, ir atšķirīgi.

75      Šajos apstākļos jāuzskata, ka minimālās drošības un veselības prasības, kas minētas Civildienesta noteikumu 1.e pantā, un it īpaši Direktīvas 2003/88 7. panta noteikumi papildina Civildienesta noteikumu normas par atvaļinājumiem.

76      Direktīvas 2003/88 7. pantā ir garantēts minimālais apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikposms – četras nedēļas, turpretī saskaņā ar Civildienesta noteikumu 57. panta pirmo daļu Savienības ierēdņiem ir tiesības uz ikgadēju apmaksātu vismaz 24 dienas ilgu atvaļinājumu. Izskatāmajā lietā prasītāja sākotnējais lūgums uz 2005. gadu pārcelt 2004. gadā neizmantotās ikgadējā atvaļinājuma dienas, ņemot vērā 2003. gadā neizmantotās ikgadējā atvaļinājuma dienas, attiecās pat uz 38,5 dienām (skat. šī sprieduma 16. punktu).

77      Tomēr, kaut arī Savienības likumdevējs ierēdņiem ir noteicis 24 dienu ilgu ikgadējo atvaļinājumu, Tiesas sniegtā Direktīvas 2003/88 7. panta interpretācija spriedumā apvienotajās lietās Schultz-Hoff par gadījumu, kad darba ņēmējs nav varējis izmantot ikgadējo atvaļinājumu ilgstošas slimības dēļ, ir pilnībā attiecināma uz visu ikgadējo atvaļinājumu, kas noteikts Civildienesta noteikumos, piemērojot kopā Civildienesta noteikumu 1.e un 57. pantu, neraugoties uz Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmajā daļā noteiktajiem ierobežojumiem attiecībā uz iespēju pārcelt neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu uz nākamo gadu.

78      Visbeidzot, saistībā ar Komisijas izvirzīto argumentu par nepieciešamību saglabāt Eiropas tautsaimniecisko konkurētspēju pietiek konstatēt, ka šis arguments nekādi nav ticis pamatots un tādējādi nevar būt atbalstāms.

79      Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka Komisija, piemērojot Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmo daļu, konkrētajā gadījumā atteikdamās pilntiesīgi pārcelt prasītāja ilgstoša slimības atvaļinājuma dēļ neizmantotās ikgadējā atvaļinājuma dienas, kas pārsniedz divpadsmit dienas, nav ievērojusi minēto normu. Tāpēc 2007. gada 15. marta lēmums ir jāatceļ.

 Par prasību attiecībā uz zaudējumu atlīdzību

 Lietas dalībnieku argumenti

80      Prasītājs uzskata, ka prasības par zaudējumu atlīdzību pieņemamība atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai izriet no tā, ka šī prasība ir prasības par atcelšanu papildinājums.

81      Pēc būtības prasītājs apgalvo, ka dienesta kļūda izskatāmajā lietā ir apstrīdēto lēmumu prettiesiskumā. Nodarītais kaitējums izpaužoties tādējādi, ka nav samaksāta Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta otrajā daļā noteiktās kompensācijas summa par 26,5 apstrīdētajām dienām, kā arī kopš tā laika nesaņemtie procenti. Cēloņsakarība izrietot no tā, ka atbildētāja būtu veikusi nepieciešamo maksājumu, ja nebūtu apstrīdēto lēmumu.

82      Gadījumā, ja Civildienesta tiesa uzskatītu, ka apstrīdētie lēmumi ir likumīgi, prasītājs prasa zaudējumu atlīdzību, kas nodarīti ar vairākām citām Komisijas pieļautām dienesta kļūdām, “cita starpā Komisijas darbinieku prettiesiskajām darbībām un uzmākšanos, kas pret viņu vērsta [OPOCE], kļūdām, kas pieļautas izmeklēšanas procesā, ko veica [Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai], jo īpaši prasītāja nelikumīgo neinformēšanu, uz ko jau norādījis [Eiropas] [O]mbuds, prasītāja nelikumīgu novērtēšanu un nepaaugstināšanu amatā, norīkošanu amatā OPOCE, kas viņam bija nelabvēlīga, kā arī atbildētājas prettiesiskajām darbībām, kas plaši izklāstītas sūdzībā”. Cēloņsakarība starp šīm dienesta kļūdām un prasītāja slimību esot noteikta, ņemot vērā ārsta ziņojumus un atbildētājas lēmumus. Tieši konkrētā slimība esot iemesls, kura dēļ prasītājs neesot varējis 2004. gadā izmantot ikgadējo atvaļinājumu. Tāpēc esot jāatlīdzina nodarītie zaudējumi, kas it īpaši izpaudušies kā kaitējums, jo tā vietā, lai ikgadējā atvaļinājuma laikā atpūstos, prasītājs esot bijis slimības atvaļinājumā, kā arī kaitējums tāpēc, ka neesot bijis iespējams atstāt dienesta vietu. Nodarīto kaitējumu esot iespējams atlīdzināt ar fiksētu summu, atsaucoties uz Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta otro daļu.

83      Prasītājs precizē, ka šis lūgums, kas izvirzīts pakārtoti, esot iesniegts pirmstiesas procedūras posmā, tādējādi Civildienesta noteikumu 90. un nākamajos pantos noteiktās prasības esot ievērotas.

84      Komisija apstrīd, ka prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu būtu iesniedzis lūgumu attiecībā uz atlīdzību par zaudētajām atvaļinājuma dienām Komisijas iespējamās kļūdainās rīcības dēļ, kuru tas īsumā esot aprakstījis un kas, iespējams, esot izraisījusi viņa psihisko saslimšanu.

85      Prasība par zaudējumu atlīdzību katrā ziņā esot jānoraida lis pendens dēļ, jo iespējamie viņa slimības cēloņi jau pilnībā esot iekļauti prasībā, kas reģistrēta ar numuru F-118/07 Strack/Komisija.

86      Visbeidzot, prasība par zaudējumu atlīdzību esot jānoraida arī procedūras atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam prioritātes dēļ.

 Civildienesta tiesas vērtējums

87      No prasījumiem par kompensāciju izriet, ka prasītājs galvenokārt prasa, lai attiecībā uz viņu tiktu piemērota Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta otrā daļa attiecībā uz 2004. gadā neizmantotajām 26,5 ikgadējā atvaļinājuma dienām.

88      Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka minētais lūgums sakrīt ar pasākumiem, kuri Komisijai būs jāveic, izpildot šo spriedumu par atcelšanu.

89      Turklāt nav jāspriež par prasību atlīdzināt zaudējumus, ko pakārtoti izvirzījis prasītājs gadījumā, ja Civildienesta tiesa noraidītu iebildumus pret 2007. gada 15. marta lēmumu.

90      Tāpēc prasījumi par zaudējumu atlīdzību jānoraida to priekšmeta trūkuma dēļ.

 Par tiesāšanās izdevumiem

91      Atbilstoši Reglamenta 122. pantam minētā reglamenta II sadaļas 8. nodaļas noteikumi par tiesāšanās izdevumiem un Civildienesta tiesai radītajiem izdevumiem ir piemērojami vienīgi lietām, kuras Civildienesta tiesā ir ierosinātas, sākot no šā reglamenta spēkā stāšanās dienas, proti, no 2007. gada 1. novembra. Attiecīgie Vispārējās tiesas Reglamenta noteikumi šajā jomā ir piemērojami mutatis mutandis lietām, kuras tiek izskatītas Civildienesta tiesā pirms šā datuma.

92      Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktā ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs lielākajā daļā no tās izvirzītajiem pamatiem, saskaņā ar prasītāja prasījumiem tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Eiropas Komisijas 2007. gada 15. marta lēmumu, ar kuru noraidīts G. Straka lūgums pārcelt 2004. gadā neizmantotās atvaļinājuma dienas;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina G. Straka tiesāšanās izdevumus.

Tagaras

Van Raepenbusch

Rofes i Pujol

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 15. martā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

W. Hakenberg

H. Tagaras

---

* Tiesvedības valoda – vācu.