1.

Ar šo apelācijas sūdzību MASDAR (UK) Ltd (turpmāk tekstā — “Masdar”) lūdz Tiesu atcelt Pirmās instances tiesas (piektās palātas) 2006. gada 16. novembra spriedumu lietā T-333/03 Masdar/Komisija ( 2 ) (turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Tiesa noraidīja Masdar prasību par zaudējumu, ko Kopienu atbalsta projektu ietvaros radījusi nemaksāšana par tā sniegtajiem pakalpojumiem, atlīdzību saskaņā ar EKL 235. un 288. pantu. Tas prasa no Komisijas EUR 448947,78 atlīdzību, kā arī procentus.

2.

Apelācijas sūdzībā galvenokārt rodas jautājums, vai Pirmās instances tiesa pamatoti ir atzinusi, ka šīs lietas faktiskajā un tiesiskajā situācijā, kad atbilstoši Kopienas atbalsta programmai Komisijas (galvenā) uzņēmēja apakšuzņēmējs no galvenā uzņēmēja nesaņem samaksu par tā sniegtajiem pakalpojumiem, nevar uzskatīt, ka Komisijai, pamatojoties uz nepamatotas iedzīvošanās aizlieguma, neuzdotās lietvedības, tiesiskās paļāvības aizsardzības vai rūpības pienākuma principiem, ir jāmaksā apakšuzņēmējam kompensācija.

3.

Pārsūdzētajā spriedumā prāvas rašanās fakti, kas ir pašreizējā strīda pamatā, bija šādi:

4.

Ar 2003. gada 30. septembra prasības pieteikumu Masdar Pirmās instances tiesā cēla prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojot savu prasību ar nepamatotas iedzīvošanās aizlieguma principu (de in rem verso), neuzdotas lietvedības principu, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un, visbeidzot, apstākli, ka Komisijas darbība ietverot tīšu vainu vai neuzmanību, kas radīja tam zaudējumus.

5.

Tā kā lietas dalībnieki nebija panākuši mierizlīgumu, Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā noraidīja prasību un piesprieda Masdar atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, pamatojoties uz tālāk aprakstīto.

6.

Vispirms Tiesa minēja nosacījumus, kādos saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iestājas Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība atbilstoši EKL 288. panta otrajai daļai gan par nelikumīgu rīcību, gan Kopienas iestāžu rīcību, kas nav uzskatāma par prettiesisku.

7.

Tad tā atzīmēja, ka Masdar prasība par atlīdzību tiktāl, ciktāl tā attiecas uz nepamatotu iedzīvošanos un neuzdotu lietvedību, ir pamatota ar noteikumiem par ārpuslīgumisko atbildību, kas nav saistīta ar nelikumīgu rīcību no Kopienas iestāžu puses, un tiktāl, ciktāl tā attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un Kopienas tīšu vainu vai neuzmanību, — pamatota ar noteikumu kopumu par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību par prettiesisku rīcību.

8.

Tālāk Tiesa pārbaudīja prasības sakarā ar de in rem verso (nepamatotu iedzīvošanos) un neuzdotu lietvedību.

9.

Piekrītot, ka prasība par zaudējumu atlīdzību principā var būt pamatota ar šiem principiem, Tiesa sāka izvērtēt, vai aplūkotajā situācijā ir izpildīti nosacījumi, kas attiecas uz de in rem verso prasību vai prasību sakarā ar neuzdotu lietvedību.

10.

Šajā ziņā tā secināja, ka šīs lietas faktiskajā un tiesiskajā kontekstā prasības sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos vai neuzdotu lietvedību nevar tikt apmierinātas.

11.

Nonākot pie šāda secinājuma, Tiesa nolēma, ka saskaņā ar vispārējiem principiem, kas kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmām, šīs prasības nevar celt tad, ja iedzīvojušās personas vai pārstāvamā ieguvums ir pamatots ar līgumu vai likumā paredzētu pienākumu, un šādas prasības parasti var celt tikai pakārtoti, proti, gadījumā, kad cietusī persona, lai saņemtu to, kas tai pienākas, nevar celt nevienu citu prasību.

12.

Šajā ziņā Tiesa uzsvēra šīs lietas līgumiskos ietvarus, proti, līgumattiecības starp Komisiju un Helmico, no vienas puses, un līgumattiecības starp Helmico un Masdar, no otras puses. Cita starpā tā uzskatīja, ka nav apstrīdams, ka Helmico ir jāmaksā atlīdzība par Masdar izpildīto darbu un jāuzņemas atbildība, kas, iespējams, izriet no nemaksāšanas, un ar iespējamo Helmico maksātnespēju nevar pamatot to, ka šī atbildība būtu jāuzņemas Komisijai.

13.

Tiesa nolēma, ka iespējamo Komisijas iedzīvošanos vai prasītāja finansiālā stāvokļa pasliktināšanos nevar atzīt par tādām, kas ir notikušas bez iemesla, jo to izcelsme bija pastāvošās līgumattiecības.

14.

Līdzīgā veidā Tiesa nolēma, ka nosacījumi civilprasības celšanai sakarā ar neuzdotu lietvedību šajā gadījumā acīmredzami nav izpildīti. Šajā ziņā tā uzskatīja, ka, tā kā Masdar sazinājās ar Komisijas dienestiem pirms projektu izpildes uzsākšanas, Masdar līgumisko pienākumu izpildi attiecībā uz Helmico nebija pamata atzīt par brīvprātīgu iesaistīšanos cita lietās, un tāpat atzina, ka Masdar argumentācija ir pretrunā arī principiem, kas saistīti ar neuzdoto lietvedību, tiktāl, ciktāl runa ir par to, vai pārstāvamajam bija zināma lietveža darbība.

15.

Piebilstot, ka nav pierādīts, ka Masdar ir radīti neparasti un īpaši zaudējumi, kuri pārsniedz ekonomiskā un komerciālā riska robežas, kas ir neatņemama tā veiktās darbības daļa, Tiesa nolēma, ka prasības par zaudējumu atlīdzību sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos vai neuzdoto lietvedību ir jānoraida kā nepamatotas.

16.

Tiesa noraidīja pamatu attiecībā uz iespējamo tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, jo pēc tās uzskatiem pieejamie dokumenti neliecina par konkrētām Komisijas garantijām, kas varētu prasītājam radīt pamatotas cerības, lai atsauktos uz šo principu.

17.

Tiesa Masdar argumentus par Komisijas iespējamo tīšo vainu vai neuzmanību noraidīja kā nepamatotus, būtībā uzskatot, ka tie nav pietiekami pamatoti attiecībā uz apgalvoto rūpības pienākumu, kā arī nav pierādīta cēloņsakarība starp norādītā pienākuma pārkāpumu un minētajiem zaudējumiem.

18.

Visbeidzot, Tiesa noraidīja arī Masdar pieteikumu nopratināt liecinieku, proti, Masdar direktoru W, par 1998. gada 2. oktobrī notikušās sanāksmes saturu. Šajā sakarā tā uzskatīja, ka, pat ja šī liecība pierādītu, kā to norāda Masdar, ka Komisijai un Masdar bija kopīga griba, lai Masdar īstenotu attiecīgos projektus, tas nebūtu pietiekoši, lai pierādītu, ka pastāv precīza, beznosacījumu un saskaņota informācija par to, ka Komisija apņemas, sākot no minētās dienas, prasītājam izmaksāt atlīdzību tieši.

19.

Masdar lūdz Tiesu:

20.

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

21.

Pirms tiek uzsākta Masdar apelācijas sūdzībā sniegtā pamatojuma izvērtēšana, vēlos izteikt dažas ievada piezīmes.

22.

Vispirms saistībā ar šīs lietas kontekstu ir jāatzīmē, kā to tiesas sēdē šajā tiesvedībā skaidri apliecināja Masdar, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka starp Masdar un Komisiju netika izveidotas tiešas līgumattiecības un ka šādas līgumattiecības attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu attiecīgo Kopienas atbalsta programmu ietvaros pastāvēja tikai starp Helmico un Komisiju, no vienas puses, un starp Helmico un Masdar, no otras puses.

23.

Taču, kā tas izriet no lietas dalībnieku sniegtās informācijas, Helmico, kas Masdar ir parādā maksājumu par pakalpojumu sniegšanu, par ko tas bija noslēdzis apakšuzņēmuma līgumu, ir uzskatāms par maksātnespējīgu un tās direktori nav atrodami. Prasības, ko Anglijas un Velsas tiesās, kas saskaņā ar apakšuzņēmuma līgumiem ir kompetentās iestādes iespējamo saistībā ar līgumu radušos strīdu risināšanai, cēlis Masdar, lai saņemtu maksājumu, ko tam ir parādā Helmico, ir atliktas uz nenoteiktu laiku.

24.

Šādā kontekstā Masdar cēla Pirmās instances tiesā prasību pret Komisiju, prasot radušos zaudējumu kompensāciju, tostarp samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem ( 3 ) un procentus no summas.

25.

Kā pats Masdar norādīja šīs apelācijas tiesvedības sēdē, prasība pret Komisiju būtībā ir pamatota ar diviem pamata argumentiem, proti, pirmkārt, ka Komisija tam ir sniegusi garantijas attiecībā uz maksājumu par sniegtajiem pakalpojumiem un, otrkārt, pat nepastāvot šādām garantijām, Komisijai iestājas ārpuslīgumiskā atbildība maksāt, pamatojoties uz nepamatotas iedzīvošanās aizliegumu un neuzdotu lietvedību.

26.

Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka šajā lietā, kā to tiesas sēdē paskaidroja lietas dalībnieki un kā Pirmās instances tiesa to konstatēja pārsūdzētajā spriedumā, nav strīda par to, vai prasību par zaudējumu atlīdzību būtību varētu pamatot ar iepriekš minētajiem principiem, ko gan Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā, gan lietas dalībnieki uzskatīja par attiecināmiem uz noteikumiem par ārpuslīgumisko atbildību. Līdz ar to šajā prasībā nav apstrīdēta principu, uz kuriem atsaucās Masdar, pastāvēšana kā tāda Kopienas tiesību sistēmā.

27.

Drīzāk ar šo apelācijas sūdzību ir uzdots jautājums, vai Pirmās instances tiesa pareizi uzskatīja, ka jebkurā gadījumā, ņemot vērā lietas apstākļus, Masdar prasība, kas pamatota ar šiem principiem, nevar tikt apmierināta.

28.

Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, Masdar izvirza septiņus pamatus.

29.

Ar pirmo pamatu Masdar apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, uzskatot, ka Masdar ir rīkojies tikai atbilstoši savām līgumsaistībām pret Helmico un tādēļ, noraidot prasījumus sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos un neuzdotu lietvedību, esot pieļāvusi juridisku kļūdu. Kā otro pamatu tas min, ka neatkarīgi no šī jautājuma Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi juridisku kļūdu, neņemot vērā ne faktu, ka Komisijai bija piedziņas tiesības, ne veidu, kādā Komisija izmantoja šīs tiesības. Trešais pamats ir izvirzīts pret Pirmās instances tiesas atzinumu par to, ka Masdar nav rīkojies labā ticībā, jo Komisija pati esot varējusi vadīt projektu, un ka pastāvot prasība, ka personai, kas atsaucas uz neuzdotās lietvedības principu, noteikti ir jārīkojas, pārstāvamajam par to nezinot. Ar savu ceturto pamatu Masdar norāda, ka pamati, kas attiecas uz nepamatotu iedzīvošanos un neuzdoto lietvedību, no vienas puses, un pamati, kuri attiecas uz tiesisko paļāvību, no otras puses, esot pretrunīgi. Ar savu piekto pamatu tas apgalvo, ka, noraidot prasījumu sakarā ar nolaidību vai atbildību vainas dēļ, Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka Masdar nav norādījis pietiekamus argumentus. Visbeidzot, ar sesto un septīto pamatu Masdar apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka Komisija tam nav sniegusi nekādas garantijas.

30.

Tā kā pirmais, otrais un trešais pamats ir saistīts ar prasījumu sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos un neuzdotu lietvedību, tie tiks pārbaudīti vienlaikus. Tāpat arī sestais un septītais pamats tiks pārbaudīts vienlaikus, jo tie abi apstrīd Pirmās instances tiesas vērtējumu, ka Komisija nav sniegusi nekādas garantijas, kas noveda pie prasījuma par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpšanu noraidīšanas. Turklāt šie divi pamati ir jāpārbauda pirms ceturtā pamata, ar kuru Masdar apgalvo, ka šis Pirmās instances tiesas vērtējums ir pretrunā vērtējumam attiecībā uz nepamatotu iedzīvošanos un neuzdotu lietvedību.

31.

Ar savu pirmo pamatu Masdar apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 98., 99. un 101. punktā uzskatot, ka tas ir rīkojies tikai atbilstoši savām līgumsaistībām pret Helmico. Pārsūdzētā sprieduma 146.–148. punktā acīmredzami piekrītot, ka Masdar1998. gada 2. oktobra sanāksmē nevēlējās turpināt sava līguma ar Helmico izpildi, Pirmās instances tiesai bija jāpārbauda, vai Masdar vēl arvien bija juridisks pienākums turpināt apakšuzņēmuma līguma izpildi. Atbilstoši Lielbritānijas tiesībām krāpšana Helmico un nemaksāšana Masdar esot pietiekami nopietns pārkāpums, kas tam dodot tiesības uzskatīt līgumu par lauztu un lūgt no Helmico parādu un zaudējumu atmaksu par līguma nepildīšanu. Tāpat procesuāls pārkāpums esot Masdar tiesību uz apakšuzņēmuma līguma laušanu neņemšana vērā.

32.

Ar savu otro pamatu Masdar apgalvo, ka neatkarīgi no tā, vai tas rīkojās atbilstoši savām līgumsaistībām pret Helmico, Pirmās instances tiesa, nosakot, vai Komisija ir nepamatoti iedzīvojusies, esot kļūdījusies, neņemot vērā faktu, ka Komisija nebija vienkārši līgumslēdzēja puse, jo tai atbilstoši Finanšu regulai bija piedziņas tiesības, kas tai ļāva atņemt saturu iepriekš pastāvošajām līgumsaistībām. Sevišķi tas norāda, ka savā pamatojumā attiecībā uz prasību sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos un neuzdotu lietvedību Pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā faktu, ka Komisija, lai izdotu pret Helmico vērstu iekasēšanas rīkojumu, nogaidīja līdz 2000. gada aprīlim, kad Masdar bija pabeidzis darbu.

33.

Visbeidzot, ar savu trešo pamatu Masdar konkrētāk apstrīd Pirmās instances tiesas vērtējumu attiecībā uz nepamatotu iedzīvošanos un neuzdotu lietvedību. Pēc tā domām, pārsūdzētā sprieduma 101.–103. punktā minētie apsvērumi attiecībā uz neuzdotu lietvedību esot pretrunīgi un acīmredzami neatbilstot faktiem.

34.

Pirmkārt, tas norāda, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka Masdar nevar pamatoties uz savu labticību. Šajā sakarā tas norāda, ka tā saistības ar Helmico bija gandrīz izpildītas un tikai fakts, ka Masdar 1998. gada oktobrī sazinājās ar Komisijas dienestiem, nenozīmē, ka tas neesot rīkojies labā ticībā, jo 1998. gada 2. oktobra sanāksmē netika pieņemts nekāds oficiāls dokuments.

35.

Otrkārt, tas apstrīd apgalvojumu, ka Komisija bija spējīga pati īstenot šos projektus. Visiem ir zināms, ka iemesls, kādēļ Komisija piešķir tādus projektus kā lietā aplūkotie ārējiem uzņēmējiem, esot tieši tāds, ka tai nav iekšējo resursu, lai šādus projektus īstenotu. Turklāt Komisija neesot darījusi zināmu Masdar, ka tā izbeidz šo līgumu un meklē citu līgumslēdzēju.

36.

Treškārt, Masdar apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka neuzdotas lietvedības principu nevar piemērot, ja pilnvarotais apzinās nepieciešamību rīkoties. Lai gan patiesi šis princips tiekot piemērots gadījumos, kad pilnvarotais nezina par nepieciešamību rīkoties, lai izvairītos no saviem zaudējumiem, nav loģiska iemesla, kādēļ pilnvarotajam jābūt neziņā par šādu nepieciešamību.

37.

Komisija norāda, ka pirmais pamats esot nepieņemams un acīmredzami nepamatots. Tā atzīmē, ka Masdar iepriekš Pirmās instances tiesā neesot apgalvojis, ka tas ir izbeidzis savus līgumus ar Helmico, un no lietas dokumentiem ir skaidrs, ka tas nav tos izbeidzis. Atbilstoši Lielbritānijas tiesībām būtiska līguma pārkāpuma gadījumā nevainīgajai pusei patiesi ir tiesības lauzt līgumu, bet pats pārkāpums nepadara līgumu par spēkā neesošu. Tāpat nav pareizi, ka Pirmās instances tiesa neizskatīja šo jautājumu, jo pārsūdzētā sprieduma 103. punktā tā apgalvo, ka Masdar turpināja pildīt savu līgumu ar Helmico.

38.

Kas attiecas uz izvirzītajiem argumentiem par Komisijas piedziņas tiesībām, Komisija norāda, ka Pirmās instances tiesa būtībā esot atbildējusi uz visiem argumentiem, kas pamato apgalvojumu, ka Komisija ir nepamatoti iedzīvojusies. Prasību sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos nevarot apmierināt, pamatojoties uz to, ka Komisija esot guvusi labumu no tās līguma ar Helmico un Masdar esot bijis pienākums rīkoties atbilstoši tā apakšuzņēmuma līgumam ar šo pusi.

39.

Visbeidzot, atspēkojot trešo pamatu, Komisija piebilst, ka secinājums, ka Komisija bija spējīga vadīt savus projektus, ir faktisks jautājums, kas nav izskatāms apelācijas sūdzībā, un ka katrā ziņā pārsūdzētā sprieduma 97. un nākamajos punktos izteiktais vērtējums, ka Masdar rīkojās atbilstoši savam līgumam ar Helmico, esot pietiekošs, lai noraidītu argumentus par neuzdotu lietvedību.

40.

Vispirms ir jāatgādina, ka Kopienu tiesību sistēmā apelācijas process, kas noteikts EKL 225. pantā, nav paredzēts tam, lai Tiesa vispārēji pārskatītu Pirmās instances tiesā iesniegtu prasības pieteikumu.

41.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai apelācijas ietvaros ir kompetence tikai izvērtēt juridisko risinājumu, kas tika sniegts par Pirmās instances tiesnešu klātbūtnē apspriestajiem pamatiem ( 4 ). Tādējādi Tiesa šādas procedūras ietvaros ir kompetenta tikai izvērtēt, vai apelācijas sūdzībā izklāstītā argumentācija atklāj juridisku kļūdu pārsūdzētajā spriedumā ( 5 ). Turklāt šajā sakarā no EKL 225. panta, Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības pamatojumam ( 6 ).

42.

Līdz ar to man nav tālāk jāvērtē vispārējā Pirmās instances tiesas pieeja attiecībā uz nepamatotas iedzīvošanās un neuzdotas lietvedības principiem, uz kuriem primāri ir atsauce pirmajos trīs pamatos, un īpaši to piemērošana rīcībai, kas nav atzīta par prettiesisku ( 7 ), jo šis jautājums šajā apelācijas sūdzībā nav izvirzīts ( 8 ).

43.

Tomēr es uzskatu, ka pirms konkrētu Masdar izvirzītu pamatu pārbaudes vispirms ir jāveic dažas vispārējas piezīmes par nepamatotas iedzīvošanās un neuzdotas lietvedības jēdzieniem, lai šajā kontekstā pārbaudītu Pirmās instances tiesas vērtējumu.

44.

Kas attiecas uz ārpuslīgumisko atbildību, ar EKL 288. panta otro daļu ir noteikts Kopienas pienākums “saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām”, novērst jebkādu kaitējumu, ko radījušas tās iestādes.

45.

Kā savā prasības pieteikumā ir atzinis pats Masdar, šis noteikums nenozīmē, ka principi, ar kuriem ir noteikta Kopienas tiesu piemērotā ārpuslīgumiskā atbildība, tieši atbilst vai tie pat varētu tieši atbilst tiem, kas ir noteikti dalībvalstu likumos, vai ka tos varētu kaut kā “mehāniski” secināti no šo likumu kopuma ( 9 ). Tādēļ parasti gadījumos, kad vispārējo tiesību principi ir izmantoti kā tiesību avoti, runāt par konkrēto šī principa saturu, ja vien jau nepastāv noteikta tiesu prakse šajā jomā, zināmā mērā varētu būt līdzīgi kā runāt par rēgu. Tomēr EKL 288. panta ietvaros Tiesas piemērotajam risinājumam jāsasaucas ar atbilstošu jēdzienu pamata pazīmēm valstu tiesību sistēmās, kas ir pielāgotas, lai, kad nepieciešams, atbilstu Kopienu tiesību īpašajām prasībām.

46.

Kas attiecas uz prasībām sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos un neuzdotu lietvedību, ko Masdar izmanto šajā lietā, dalībvalstu tiesību sistēmu salīdzinājums attiecībā uz to atzīšanu un piemērošanu atklāj lielu dažādību.

47.

Tomēr kopumā dalībvalstu tiesību sistēmu attieksmi šajā sakarā var raksturot kā ļoti piesardzīgu, un tas pat vairāk attiecas uz neuzdotu lietvedību nekā uz nepamatotu iedzīvošanos. Kamēr pirmo principu dažas tiesību sistēmas pat nepazīst, var teikt, ka tur, kur šie principi pastāv kā atbildības pamats, parasti uz tiem var atsaukties tikai pie stingriem nosacījumiem un kā uz papildu kompensācijas līdzekļiem. Parasti šīs prasības vai principi darbojas kā “plaisu aizpildītāji” un kā pēdējās cerības pamati, kurus iedvesmojuši vispārējie apsvērumi par taisnību un vienlīdzību, tādēļ daudzos gadījumos tos atzīst un attīsta galvenokārt tiesas.

48.

Līdzīgā veidā atbildība, kas pamatota ar šiem principiem, parasti ir tikai papildus jebkurai līgumiskai atbildībai. Patiesi, gan nepamatotas iedzīvošanās, gan neuzdotas lietvedības principu kā atbildības tiesisko pamatu apjoms parasti attiecīgajās dalībvalstīs ir noteikts ar mērķi saglabāt principu, ka līgums būtībā var piešķirt tiesības vai uzlikt pienākumus, kas no tā rodas, tikai personām, kas ir līgumslēdzējas puses (līguma ekskluzivitāte), un vispārīgākā izpratnē — tiesiskās drošības principu.

49.

Līdz ar to līgumattiecību pastāvēšana parasti izslēdz paļaušanos uz nepamatotas iedzīvošanās aizliegumu, jo izpildīšana šādā kontekstā netiks uzskatīta kā “bez iemesla”, un līdzīgi tā tiks uzskatīta par pretēju labas ticības vai citu lietu neieinteresētas vadīšanas prasībai, kas, vispārīgi runājot, ir neuzdotas lietvedības jēdziena pamats.

50.

Turklāt, īpaši, kas attiecas uz (trīspusējām) līgumattiecībām, kas tiek aplūkotas šajā lietā, ir redzams, ka vairākumā dalībvalstu vairāku iemeslu dēļ, ieskaitot cēloņsakarības apsvērumus, parasti tiktu noraidīta iespēja apakšuzņēmuma līguma slēdzējam, kas ir salīdzināmā situācijā ar to, kādā ir Masdar, uz nepamatotas iedzīvošanās un neuzdotas lietvedības pamata saņemt tiešu kompensāciju no līgumslēdzējas puses, kas slēgusi līgumu ar galveno līgumslēdzēju, proti, no puses, kas ir līdzīgā situācijā kā Komisija šajā lietā.

51.

Šādā kontekstā Pirmās instances tiesas uzskats, pamatojoties uz detalizētiem apsvērumiem, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 96.–104. punktā, ka aplūkotajā gadījumā nav izpildīti nosacījumi prasības izvirzīšanai sakarā ar šiem principiem, manuprāt, būtībā bija atbilstošs nepamatotas iedzīvošanās un neuzdotas lietvedības jēdzienu galvenajām pazīmēm dalībvalstu tiesībās.

52.

Tās galvenais arguments, kas izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 97. un 98. punktā, bija, ka šāda lieta pamatā ir jāvērtē attiecīgo līgumattiecību ietvaros un līdz ar to, pamatojoties uz līgumisko atbildību.

53.

Šajā sakarā, kas attiecas uz Masdar pirmo norādīto pamatu, ir jāatzīmē, ka Masdar neapgalvo, ka tā apakšuzņēmuma līgums ar Helmico bija beidzies vai ka tas bija spēkā neesošs laikā, kad tas turpināja izpildi. Drīzāk tas apgalvo, ka Helmico līguma neizpildes dēļ tas bija tiesīgs izbeigt līgumu un ka Tiesai bija jāpārbauda, vai tam vēl arvien bija tiesisks pienākums turpināt darbu.

54.

Tomēr, pat ja Helmico līgumisko saistību neizpildes dēļ Masdar būtu bijis tiesīgs pārtraukt attiecīgo pakalpojumu sniegšanu un izbeigt līgumu, tas nav galvenais jautājums šajā kontekstā. Jautājums ir, vai attiecības starp Masdar un Helmico vēl arvien noteica viņu noslēgtie apakšuzņēmuma līgumi, jo līguma pārkāpšana pati par sevi, kas šajā gadījumā izpaužas kā nemaksāšana no Helmico puses, neatceļ līgumu, bet, kā Pirmās instances tiesa to pareizi norādīja pārsūdzētā sprieduma 98. punktā, rada līgumisko atbildību, kas gulstas uz vainīgo līgumslēdzēju pusi.

55.

Tā kā atbildība, kas balstīta uz nepamatotu iedzīvošanos un neuzdotu lietvedību, kā Pirmās instances tiesa to pareizi skaidroja 97.–100. punktā, attiecībā pret līgumisko atbildību ir tikai sekundāra, tā varēja, nepieļaujot juridisku kļūdu, noraidīt Masdar prasību, kas pamatota ar šiem principiem, neatkarīgi no iespējamām Masdar tiesībām izbeigt šos līgumus. Turklāt šādos apstākļos nevar apgalvot, ka Pirmās instances tiesa, neņemot vērā Masdar tiesības izbeigt līgumus, būtu pieļāvusi procesuālu kļūdu.

56.

No tā izriet, ka pirmais prasības pamats nav pamatots.

57.

Tālāk, kas attiecas uz kritiku, ka, izskatot prasības sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos un neuzdotu lietvedību, Tiesai bija jāņem vērā fakts, ka Komisijai atbilstoši Finanšu regulai bija piedziņas tiesības, es arī nesaskatu, kādā veidā šāds faktors būtu nozīmīgs attiecībā uz šo prasību novērtēšanu.

58.

Kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 99. un 100. punkta, Pirmās instances tiesa izslēdza šo principu piemērojamību, būtībā pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā sniegto pakalpojumu līgumisko raksturu, — Komisija guva labumu no tās līguma ar Helmico un Masdar darbojās saskaņā ar apakšuzņēmuma līgumu ar šo līgumslēdzēju pusi — nekāda Komisijas iedzīvošanās nav uzskatāma par nepamatotu un izņēmuma atbildība sakarā ar neuzdotu lietvedību nevar rasties.

59.

Turklāt pretēji Masdar apgalvojumam, kā to pareizi secinājusi Komisija, ņemot vērā līguma ekskluzivitāti, nevar apgalvot, ka iekasēšanas rīkojumi, kas izdoti pret Helmico, atņemtu saturu līgumiskajām attiecībām starp apakšuzņēmēju Masdar un līgumslēdzēju pusi Helmico.

60.

No tā izriet, ka otrais pamats nav pamatots.

61.

Visbeidzot, kas attiecas uz minētajām Pirmās instances tiesas kļūdām tiesību piemērošanā attiecībā uz veidu, kādā tā pārsūdzētā sprieduma 101.–103. punktā piemēroja neuzdotas lietvedības institūtu, jāpatur prātā, ka saskaņā ar vispārējiem principiem, kas kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmām, kā Pirmās instances tiesa to pareizi norādīja pārsūdzētā sprieduma 100. punktā, tikai īpašos izņēmuma apstākļos atbildības pamatā var būt šis princips ( 10 ).

62.

Šajā sakarā, pirmkārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 101. punktā, manuprāt, pareizi noteica, ka prasītāja līgumisko pienākumu izpildi attiecībā pret Helmico nav pamata atzīt par brīvprātīgu iesaistīšanos cita lietās. Īpaši Masdar tiesības izbeigt savus līgumus ar Helmico noteikti nav pietiekamas, lai Masdar pakalpojumus klasificētu kā brīvprātīgus.

63.

Otrkārt, tādu projektu pārvaldības kontekstā kā šajā lietā apskatītie attiecībā uz neuzdotu lietvedību nav nozīmes, vai Komisija būtu varējusi īstenot projektus pati, jo arī parastos apstākļos šādus projektus Komisija bieži īsteno nevis pati, bet ar līgumslēdzēju pušu palīdzību, kā tas ir šajā gadījumā. Līdz ar to Pirmās instances tiesa varēja pamatoti atsaukties uz Komisijas 1998. gada 5. oktobra vēstulē sniegto paziņojumu, ka tā“izmantos citus līdzekļus, lai nodrošinātu minētā projekta īstenošanu”, lai parādītu, ka Masdar apgalvojums par to, ka Komisija nebija spējīga pārvaldīt attiecīgos projektus, bija nepareizs.

64.

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 101. punktā paustais Pirmās instances tiesas apgalvojums par to, ka “lietveža darbība parasti tiek veikta, pārstāvamajam par to nezinot, vai vismaz tad, kad pārstāvamajam nav zināma nepieciešamība nekavējoties rīkoties”, manuprāt, saskan ar neuzdotas lietvedības jēdzienu un stingrajiem nosacījumiem attiecībā uz tā piemērošanu.

65.

Šo apgalvojumu, kas ir tikai viens no vairākiem iemesliem, kurus Pirmās instances tiesa minējusi 101. punktā, lai pamatotu savus secinājumus par to, ka nav izpildīti nosacījumi attiecībā uz civilprasību saistībā ar neuzdotu lietvedību, nevar atspēkot ar iebildi, ka var būt gadījumi, kad šo principu piemēro ar pilnvarotā ziņu kā Masdar minētajā piemērā par nopietni slimu, bet pie apziņas esošu personu, kuru trešā persona ved uz slimnīcu, kas acīmredzami nav salīdzināms ar aplūkoto lietu.

66.

No tā izriet, ka trešās prasības pamatošanai izvirzītie argumenti nav pamatoti.

67.

No iepriekš minētā izriet, ka pirmie trīs prasības pamati, kas izvirzīti pret Pirmās instances tiesas vērtējumu attiecībā uz nepamatotu iedzīvošanos un neuzdotu lietvedību, ir jānoraida.

68.

Ar savu piekto prasības pamatu Masdar apgalvo, ka, noraidot tā prasību sakarā ar tīšu vainu vai neuzmanību, Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka tas nav norādījis pietiekamus argumentus, ņemot vērā, ka šī lieta izriet jau no pašas situācijas, kurā Komisija īsteno piedziņas tiesības atbilstoši Finanšu regulai.

69.

Tas apgalvo, ka, lai gan Komisija kopš 1998. gada oktobra zināja par Helmico veiktajām nelikumībām, pirmkārt, tā atļāva vai pat mudināja apelācijas sūdzības iesniedzēju pabeigt darbu un tad īstenoja savas piedziņas tiesības, atprasot no Helmico visus līdzekļus, kas saņemti saistībā ar līgumiem. Komisija zināja, ka tas izjauks Masdar apmaksas mehānismu, kas tika izveidots ar Komisijas ziņu un piekrišanu. Šādos apstākļos vienīgais iespējamais secinājums ir, ka Komisija, kurai bija rūpības pienākums, rīkojās nolaidīgi vai neuzmanīgi attiecībā uz Masdar kaitējošām sekām.

70.

Visbeidzot, Masdar apgalvo, ka atbildības apjoms par tīri finansiālu zaudējumu, salīdzinot to ar nosacījumiem par atbildību, kas noteikta Lielbritānijas tiesībās, par tīri finansiālu zaudējumu, Kopienu tiesību kontekstā esot jāpaplašina, ņemot vērā Komisijas īpašās piedziņas tiesības, jo esot skaidrs, ka sekas iekasēšanas rīkojumam būs atlīdzības neizmaksāšana nevainīgiem apakšuzņēmējiem. Pakārtoti tas būtu jāpaplašina uz šīs lietas īpašajiem apstākļiem.

71.

Pēc Komisijas domām, Masdar sniegtie argumenti esot nepieņemami, jo tie apstrīd konstatētos faktus, un neatbilstoši, jo tie attiecas uz jautājumu, ko Pirmās instances tiesa neizskatīja. Tā norāda, ka Pirmās instances tiesa esot pareizi secinājusi, ka Masdar vienkārši nav pamatojis savus argumentus, un noraidījusi prasību saistībā ar vainu.

72.

Vispirms ir jāatzīmē, ka Masdar prasījumi Pirmās instances tiesā saistībā ar tīšu vainu vai neuzmanību, kā tiesa to norādīja pārsūdzētā sprieduma 140. punktā, bija saistīti ar Komisijas rīcību tiktāl, ciktāl tā apturēja Helmico izmaksājamos maksājumus, ko Masdar neapstrīd šajā tiesvedībā. Attiecīgi pārsūdzētā sprieduma 140. un 141. punktā, uz ko attiecas piektais prasības pamats, Pirmās instances tiesa tikai pārbaudīja, vai Komisija, apturot Helmico izmaksājamos maksājumus, rīkojās neuzmanīgi vai ar tīšu vainu.

73.

No tā izriet, ka tiktāl, ciktāl Masdar atsaucas uz iekasēšanas rīkojumiem, kas ir Komisijas lēmums, kurš ir jāatšķir no iepriekšējās maksājumu apturēšanas 1999. gadā, apgalvo, ka Komisija tādējādi galu galā esot liegusi tam saņemt maksājumu no Helmico, un norāda uz citiem dažādiem lietas faktiem, kas nav tieši saistīti ar šo apturēšanu vai radušies no tās, Masdar argumenti, kā to pareizi atzina Komisija, ir neatbilstoši un nevar tikt ņemti vērā.

74.

Tādējādi šī piektā pamata daļa ir jānoraida.

75.

Kas attiecas uz apgalvojumu, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 141. punktā norādot, ka Masdar savas prasības pamatošanai ir sniedzis nepietiekamu pamatojumu, vai kas attiecas uz šī pienākuma rašanos un apmēru, pirmkārt, ir jānorāda, kā tas izriet no šajā punktā minētajiem Pirmās instances tiesas apsvērumiem, ka šajā ziņā pamatota prasības pamata neesamība bija tikai viens no iemesliem, kura dēļ prasība sakarā ar vainu vai nolaidību tika noraidīta kā nepamatota. Tāpat Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka nav pierādīts, ka pastāv cēloņsakarība starp norādītā pienākuma pārkāpumu un minētajiem zaudējumiem. No tā izriet, ka pat tad, ja pastāvētu Masdar apgalvotais rūpības pienākums, tas pats par sevi neietekmētu Pirmās instances tiesas lēmumu noraidīt šo pamatu.

76.

Otrkārt, lai gan var droši apgalvot, ka, veicot savus uzdevumus, Komisijai ir vispārējs rūpības pienākums, kas izriet no labas pārvaldības principa ( 11 ), un atkarībā no apstākļiem dažādi citi pienākumi, nav noteikts, ka tādā līgumiskā situācijā kā aplūkotais gadījums pastāvētu pienākums attiecībā uz trešām personām, kas tādos apstākļos kā šajā lietā aplūkotie atturētu Komisiju no izmaksājamo maksājumu apturēšanas. Tādēļ šī lieta nav pati par sevi saprotama, kā to apgalvoja Masdar, atsaucoties uz īpašiem apstākļiem, tāpat nevar a priori apstiprināt, ka Komisija rīkojās ar nolaidību vai neapdomīgi attiecībā uz Masdar kaitējošām sekām.

77.

Tādēļ es uzskatu, ka attiecībā uz Masdar izvirzītajiem argumentiem savas prasības sakarā ar neuzmanību vai tīšu vainu pamatošanai Pirmās instances tiesa bija tiesīga uzskatīt, ka Masdar nav pietiekoši pamatojis savu prasību.

78.

No tā izriet, ka piektais pamats ir jānoraida kopumā.

79.

Sestajā un septītajā pamatā Masdar apstrīd pārsūdzētajā spriedumā sniegto vērtējumu, kas bija iemesls Masdar prasības noraidīšanai attiecībā uz to, ka Komisija bija sniegusi garantijas, kas radīja tiesisku paļāvību.

80.

Lai pamatotu šos pamatus, Masdar, pirmkārt, apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka nebija pierādījumu tam, ka garantijas, uz kurām atsaucās Masdar, tika paziņotas 1998. gada 2. oktobra sanāksmē. Atsakoties uzklausīt liecības par šīm garantijām pārsūdzētā sprieduma 143. un 149. punktā paskaidroto iemeslu dēļ, Pirmās instances tiesa nevarēja nonākt pie šāda secinājuma.

81.

Otrkārt, Masdar apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka ir maz ticams, ka šādas garantijas tika sniegtas. Pirmās instances tiesas pamatojums šādam apgalvojumam esot nepareizs un nepilnīgs, jo tajā neesot ņemts vērā īpašais lietas konteksts, tajā skaitā Masdar tiesības izbeigt apakšuzņēmuma līgumu un Komisijas tiesības pārtraukt galvenos līgumus un izdot iekasēšanas rīkojumus. Turklāt, pēc Masdar domām, nav iedomājams, ka Komisijas un Masdar kopīgā griba, lai projekti tiktu īstenoti un Masdar saņemtu atlīdzību par darbu, kā tas minēts pārsūdzētā sprieduma 148. punktā, būtu radusies citādi, kā tādā vai citādā veidā sniedzot abpusējas garantijas.

82.

Treškārt, Masdar apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 128. punktā atzīstot, ka tas, ka Komisija nebija sagatavojusi 1998. gada 2. oktobra sanāksmes protokolu, liecina par sanāksmes neformālo raksturu, un tādējādi tā nepamatoti esot izslēgusi iespēju, ka Komisija bija sniegusi minētās garantijas.

83.

Visbeidzot, Masdar atzīmē, ka, pamatojoties uz to, nevar būt nekādu šaubu par to, ka Komisija bija sniegusi garantijas.

84.

Turpretī Komisija apgalvo, ka ar šiem prasības pamatiem Masdar īstenībā cenšoties atgriezties pie faktu jautājumiem un tādēļ tie esot nepieņemami. Katrā ziņā Pirmās instances tiesa detalizēti pārbaudīja jautājumu, vai konkrētas garantijas ir vai nav sniegtas, un tās secinājumi par šo jautājumu bija pareizi.

85.

Pamatojot sesto un septīto pamatu, Masdar būtībā apstrīd Pirmās instances tiesas pārsūdzētā sprieduma 119.–130. punktā sniegto vērtējumu par to, vai 1998. gada 2. oktobra sanāksmē tika sniegtas garantijas, uz kurām atsaucas Masdar, apgalvojot, ka Pirmās instances tiesai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, esot bijis jāsecina, ka Komisija patiesi ir sniegusi šādas garantijas.

86.

Līdz ar to Masdar skaidri apstrīd Pirmās instances tiesas veikto pierādījumu novērtējumu attiecībā uz garantiju paziņošanu.

87.

Jāatgādina, ka tad, ja ir iesniegta apelācija, Tiesai nav kompetences konstatēt faktus, ne arī — principā — izvērtēt pierādījumus, ko Pirmās instances tiesa ir akceptējusi, lai apstiprinātu šos faktus. Ja šie pierādījumi ir iegūti likumīgi un ir ievēroti vispārīgie tiesību principi un piemērojami procesuālie noteikumi, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un rīkošanos ar pierādījumiem, tikai Pirmās instances tiesai ir jāvērtē, kāda nozīme piešķirama iesniegtajiem pierādījumiem ( 12 ).

88.

Tādējādi šis tiesas vērtējums nav tiesību jautājums, kas ir pakļauts tiesas kontrolei, ja vien nav notikusi pierādījumu, kas ir iesniegti Pirmās instances tiesā, sagrozīšana ( 13 ).

89.

Tā kā šajā lietā Masdar nav minējis vai katrā ziņā pamatojis Pirmās instances tiesā iesniegto faktu un pierādījumu sagrozīšanu, sestais un septītais prasības pamats ir nepieņemami tiktāl, ciktāl tie ir vērsti pret Pirmās instances tiesas veikto pierādījumu novērtējumu.

90.

Turklāt, kas attiecas uz Masdar norādi par Pirmās instances tiesas pārsūdzētā sprieduma 143.–149. punktā minēto atteikumu uzklausīt liecinieka liecību par 1998. gada 2. oktobra sanāksmi, pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa vienīgā var spriest par iespējamo nepieciešamību papildināt informāciju, kas ir tās rīcībā par lietām, kuras tā izskata ( 14 ). Tiesa ir īpaši atzinusi, ka pat tad, ja pieteikumā nopratināt liecinieku ir precīzi norādīti fakti, attiecībā uz kuriem ir jāuzklausa liecinieks, un iemesli, kuru dēļ viņš ir jānopratina, Pirmās instances tiesai ir jānovērtē, vai pieteikums ir piemērots prāvas priekšmetam, un vajadzība nopratināt uzaicināto liecinieku ( 15 ).

91.

Tas ir tieši tas, ko Pirmās instances tiesa veica attiecīgajos tās sprieduma fragmentos, 148. punktā konstatējot, ka paredzētais liecības saturs katrā ziņā nebūs pietiekošs, lai pierādītu attiecīgo faktu, proti, ka pastāv garantijas no Komisijas puses attiecībā uz maksājumu Masdar.

92.

Otrkārt, tiktāl, ciktāl Masdar šajā kontekstā šķiet ierosinām, ka pārsūdzētais spriedums ietver pretrunu starp atteikšanās iemesliem uzklausīt liecinieka liecības un vērtējumu, ka piesauktās garantijas nav sniegtas, šis apgalvojums ir nepamatots, jo, kā Pirmās instances tiesa to pareizi piebilda pārsūdzētā sprieduma 148. punktā, pušu kopīgā griba, lai Masdar īstenotu projektu un saņemtu atlīdzību par darbu, skaidri atšķiras no konkrētām Komisijas garantijām, ka tā Masdar izmaksās atlīdzību tieši.

93.

No tā izriet, ka sestais un septītais pamats ir jānoraida.

94.

Masdar pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā, pārbaudot tiesiskās paļāvības aizsardzības principa piemērošanu, esot atzinusi, ka stingrie nosacījumi tā piemērošanai nav izpildīti, lai gan Pirmās instances tiesa pamatā uzskatīja, ka Komisija pamudināja Masdar turpināt sniegt pakalpojumus (pārsūdzētā sprieduma 101. punkts) un ka Masdar un Komisijai bija kopīgs nodoms, lai Masdar īstenotu projektus un saņemtu atlīdzību par savu darbu (pārsūdzētā sprieduma 148. punkts).

95.

Ar līdzīgiem argumentiem kā tie, kas izvirzīti iepriekšējos pamatos, tas apgalvo, ka 1998. gada 2. oktobra sanāksmē un/vai tai sekojošās apmaiņas ar Komisiju laikā esot noticis kaut kas, kas pamudināja Masdar turpināt sniegt pakalpojumus, kas ir noteikti tā apakšuzņēmuma līgumā ar Helmico. Lai gan šis “kaut kas” var neatbilst Pirmās instances tiesas lietotajai mērauklai attiecībā uz prasību sakarā ar tiesisko paļāvību pamatošanu, tas noteikti esot bijis pietiekoši iedarbīgs, lai pārliecinātu Masdar turpināt sniegt pakalpojumus, kas nozīmē, ka Pirmās instances tiesa nepareizi secināja, ka pieejamie pierādījumi neatklāj konkrētas Komisijas sniegtas garantijas, kas dod tiesības paļauties uz šādu prasību.

96.

Papildus tas apgalvo, ka Pirmās instances tiesas lietotā mēraukla ir pārāk stingra un rada netaisnīgu rezultātu tādos gadījumos kā aplūkotā lieta. Tādēļ jābūt noteiktam, ka tādos apstākļos kā aplūkotajā lietā var secināt, ka ir sniegtas konkrētas garantijas.

97.

Visbeidzot, Masdar apstrīd konstatējumu, kas sniegts pārsūdzētā sprieduma 103. punktā, ka, turpinot darbu pie projekta, tas uzņēmās komercrisku, ko var atzīt par parastu. Neviens saprātīgs uzņēmējs neturpinātu darbu attiecīgajos apstākļos, ja vien Komisijas rīcība nebūtu tāda, kas viestu šai personai tiesisku paļāvību, ka tai tiks samaksāta atlīdzība par pakalpojumiem.

98.

Pēc Komisijas domām, šī pamata ietvaros izvirzītie argumenti ir nepieņemami un katrā ziņā acīmredzami nepamatoti.

99.

Pirmkārt, kas attiecas uz iespējamo pretrunīgumu starp Pirmās instances tiesas pārsūdzētā sprieduma 101. punktā sniegto konstatējumu, no vienas puses, un 148. punktā sniegto konstatējumu, no otras puses, prasība ir vismaz daļēji pamatota ar nepareizu 101. punkta izpratni, kurā Pirmās instances tiesa tikai norādīja, ka: “lietveža darbība parasti tiek veikta, pārstāvamajam par to nezinot, vai vismaz tad, kad pārstāvamajam nav zināma nepieciešamība nekavējoties rīkoties. Tomēr prasītājs pats apgalvo, ka tā izvēle turpināt darbus 1998. gada oktobrī tika izdarīta pēc Komisijas ierosinājuma”.

100.

Lasot šādā kontekstā, ir skaidrs, ka Pirmās instances tiesas apgalvojuma mērķis bija izcelt kontrastu starp Masdar prasību sakarā ar neuzdotu lietvedību un tā argumentu attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzību tādā veidā, ka Komisija drīzāk ierosināja tam turpināt sniegt pakalpojumus, nevis piekrita pēdējam argumentam. Turklāt Masdar, šķiet, netieši apliecina, ka Pirmās instances tiesa nepiekrita šim uzskatam, apgalvojot, ka tam bija jāsniedz ziņas par dažiem gadījumiem, kas pamudināja to turpināt darbu.

101.

Katrā ziņā, pat ja Pirmās instances tiesa pamatā atzina, ka Komisija pamudināja Masdar turpināt sniegt pakalpojumus, kā to apgalvo Masdar, tad tas nebūt vēl nenozīmē, ka ir dotas konkrētas garantijas, kas pamato prasību sakarā ar tiesisku paļāvību.

102.

Līdzīgi es jau esmu noraidījis prasību attiecībā uz pretrunīgu pamatojumu neatkarīgi no Pirmās instances tiesas vērtējuma pārsūdzētā sprieduma 148. punktā, ka Masdar un Komisijai bija kopīga griba attiecībā uz projektu īstenošanu.

103.

Pārējie argumenti, kas sniegti ceturtās prasības pamatošanai, ir vērsti pret Pirmās instances tiesas vērtējumu, ka nekādas konkrētas garantijas netika sniegtas, kas, kā es jau teicu, ir apgalvojums sakarā ar faktu novērtēšanu, kuri paši par sevi nevar tikt apstrīdēti apelācijas tiesvedībā ( 16 ).

104.

Šajā sakarā, kā to Komisija pareizi uzsvēra tiesas sēdē, pietiek atzīt, ka ir ļoti nepārliecinoši apgalvot, ka vienīgais izskaidrojums faktam, ka Masdar turpināja darbu, pat ja tādēļ uzņemtais komerciālais risks var tikt uzskatīts par augstāku nekā parasti, varētu būt tas, ka Komisija 1998. gada 2. oktobra sanāksmē un/vai tai sekojošās apmaiņas laikā sniedza garantijas, uz kurām Masdar varēja paļauties.

105.

Tātad ceturtais pamats arī ir jānoraida.

106.

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida.

107.

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar šī reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Masdar atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Masdar spriedums ir nelabvēlīgs, tad tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

108.

Ar šādu pamatojumu es iesaku Tiesai: