Lieta T‑446/05

Amann & Söhne GmbH & Co. KG un Cousin Filterie SAS

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Eiropas rūpniecisko diegu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Vienota pārkāpuma jēdziens – Tirgus definīcija – Naudas sodi – Naudas soda augstākā robeža – Pārkāpuma smagums un ilgums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība – Samērīgums – Vienlīdzīga attieksme – Tiesības uz aizstāvību – Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Aizliegums – Pārkāpumi – Vienošanās un saskaņotas darbības, ko var uzskatīt par tādām, kuras veido vienotu pārkāpumu – Jēdziens

(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

2.      Prasība atcelt tiesību aktu – Komisijas lēmums, kas pieņemts uz EKL 81. vai 82. panta pamata – Sarežģīts ekonomisks vērtējums – Pārbaude tiesā – Robežas

(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

3.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Kopienu tiesas neierobežotā kompetence

(EKL 81., 82., 229. un 253. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts un 31. pants)

4.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Rīcības brīvība, kas Komisijai piešķirta ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu – Soda tiesiskuma principa pārkāpums – Neesamība

(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

5.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Vairāki pārkāpumi

(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts)

6.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

7.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Faktiskas iespējas radīt zaudējumus skartajā tirgū novērtēšana

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts)

8.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Attiecīgo uzņēmumu iedalīšana kategorijās ar vienādu īpašu sākumsummu

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

9.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Nepieciešamība ņemt vērā attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu un nodrošināt naudas sodu samērīgumu ar šo apgrozījumu – Neesamība

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

10.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Attiecīgo uzņēmumu iedalīšana kategorijās ar vienādu īpašu sākumsummu

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkta sestā daļa)

11.    Konkurence – Naudas sodi – Lēmums, ar kuru uzliek naudas sodu – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms

(EKL 253. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

12.    Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Piedalīšanās uzņēmumu sanāksmēs ar pret konkurenci vērstu mērķi – Apstāklis, kas gadījumā, ja nenotiek norobežošanās no pieņemtajiem lēmumiem, ļauj secināt piedalīšanos vēlākajā aizliegtajā vienošanās

(EKL 81. panta 1. punkts)

13.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma ilgums – Vidēji ilgi un ilglaicīgi pārkāpumi – Sākumsummas palielināšana 10% apmērā par gadu

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.B punkts)

14.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Atbildību mīkstinoši apstākļi

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 3. punkta trešais ievilkums)

15.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Apgrozījums, kas jāņem vērā, aprēķinot naudas soda apmēru

(Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkts)

16.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Pārkāpuma seku ņemšana vērā

(Padomes Regulas Nr. 17 15. pants)

17.    Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumi, ko var ņemt vērā

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkts)

18.    Konkurence – Administratīvais process – Lūgums sniegt informāciju – Tiesības uz aizstāvību

(Padomes Regulas Nr. 17 11. panta 5. punkts)

19.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Uzņēmuma sadarbība administratīvajā procesā

(Padomes Regulas Nr. 17 11. panta 4. un 5. punkts)

1.      Vienota pārkāpuma jēdziens aptver tādu situāciju, kad vairāki uzņēmumi ir piedalījušies pārkāpumā, ko veido turpināta rīcība, kas vērsta uz vienu ekonomisku mērķi, kas paredz izkropļot konkurenci, vai pat individuāli pārkāpumi, kas savstarpēji saistīti to mērķa identiskuma dēļ (elementu kopuma vienots mērķis) un subjektu identiskuma dēļ (attiecīgo uzņēmumu, kuri apzinās, ka piedalās kopējā mērķī, identiskums). EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu var izraisīt ne tikai atsevišķa darbība, bet arī darbību virkne vai arī turpināta rīcība. Šo interpretāciju nevar apstrīdēt tādēļ, ka viens vai vairāki šādas darbību virknes vai turpinātas rīcības elementi paši par sevi katrs atsevišķi arī var būt minētās normas pārkāpums. Ja dažādas darbības ietilpst “kopējā plānā” to identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci kopējā tirgū, Komisijai ir tiesības noteikt atbildību par šīm darbībām atkarībā no dalības attiecīgajā pārkāpumā kopumā. Turklāt vienota pārkāpuma jēdziens var attiekties uz tādas pret konkurenci vērstas darbības juridisko kvalifikāciju, kura sastāv no nolīgumiem, saskaņotām darbībām un uzņēmumu apvienību lēmumiem.

Vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārīgu norādi uz konkurences izkropļošanu tirgū saistībā ar pārkāpumu, jo konkurences ietekmēšana gan kā priekšmets, gan kā sekas ir nedalāms elements jebkādām darbībām, kas ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šāda vienota mērķa jēdziena definīcija varētu liegt vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienam tā nozīmi, ciktāl tā sekas būtu tādas, ka vairākas darbības, kas skar vienu ekonomisku nozari un ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, būtu sistemātiski jākvalificē kā elementi [apstākļi], kas veido vienotu pārkāpumu. Tādējādi, lai kvalificētu dažādas darbības kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, ir jāpārbauda, vai tās bija ar papildinošu saikni tādā nozīmē, ka katra no tām bija vērsta pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām un ar mijiedarbību deva ieguldījumu visu pret konkurenci vērsto to seku īstenošanā, kuras vēlējās pārkāpuma izdarītāji saistībā ar vispārējo plānu, kas paredzēja vienotu mērķi. Šajā sakarā ir jāņem vērā visi apstākļi, kas varētu pierādīt vai likt apšaubīt minēto saikni, tādi kā piemērošanas periods, saturs un atbilstoši – dažādo attiecīgo nolīgumu un saskaņoto darbību mērķi. Tādējādi objektīvu iemeslu dēļ Komisija var ierosināt atsevišķas procedūras, konstatēt vairākus atsevišķus pārkāpumus un noteikt vairākus atsevišķus naudas sodus.

Noteiktu prettiesisku darbību kvalificēšana par darbībām, kas veido vienu un to pašu pārkāpumu, vai par vairākiem pārkāpumiem principā ietekmē sankcijas, ko par tām var noteikt. Vairāku pārkāpumu konstatēšana var ietvert vairāku atsevišķu naudas sodu noteikšanu – ikreiz atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti EKL 81. un 82. pantā, 23. panta 2. punktā paredzētajām robežām.

(sal. ar 89.–94., 133. un 134. punktu)

2.      Attiecībā uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti EKL 81. un 82. pantā, 23. panta 2. punkta likumīgumu, ņemot vērā soda tiesiskuma principu, ko ir atzinusi Kopienu tiesa atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijā sniegtajām norādēm un dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām, Komisijai nav piešķirtas neierobežotas vērtēšanas pilnvaras, lai, pirmkārt, konstatētu konkurences tiesību normu pārkāpumus, otrkārt, lai noteiktu, vai dažādas pārkāpumu izraisošas darbības veido vienotu un turpinātu pārkāpumu vai vairākus autonomus pārkāpumus, un, treškārt, lai noteiktu naudas sodus par šiem pārkāpumiem.

Vispirms, konkurences tiesību normu pārkāpumi, par kuriem Komisija var, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, uzlikt naudas sodu, ir vienīgi EKL 81. un 82. panta normu pārkāpumi. Jautājums par to, vai ir izpildīti EKL 81. un 82. pantā paredzētie nosacījumi, principā ir Kopienu tiesas pilnīgas pārbaudes priekšmets. Turklāt, lai gan ir taisnība, ka gadījumos, kad šis konstatējums ietver sarežģītus ekonomiskus un tehniskus vērtējumus, judikatūrā Komisijai ir atzīta noteikta rīcības brīvība, taču tā nekādā gadījumā nav neierobežota. Proti, šādas rīcības brīvības esamība nenozīmē, ka Vispārējai tiesai saistībā ar prasību par tiesību akta atcelšanu ir jāatturas pārbaudīt to, kā Komisija interpretējusi šāda rakstura datus. Kopienu tiesai ir it īpaši ne tikai jāpārbauda izvirzītie materiālie pierādījumi, to ticamība un to sakarība, bet arī tas, vai šie pierādījumi veido izvērtēšanai atbilstošu datu kopumu, kas jāņem vērā, lai vērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie var pamatot no tiem izdarītos secinājumus.

(sal. ar 130. un 131. punktu)

3.      Komisijai nav piešķirta neierobežota rīcības brīvība, lai noteiktu naudas sodus par konkurences normu pārkāpumiem. Kaut arī naudas soda augstākā apmēra objektīvais kritērijs un pārkāpuma smaguma un ilguma subjektīvie kritēriji dod Komisijai plašu rīcības brīvību, tie tomēr ir kritēriji, kuri ļauj Komisijai noteikt sodus, ņemot vērā attiecīgās rīcības prettiesiskuma pakāpi. Tādējādi ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti EKL 81. un 82. pantā, 23. panta 2. un 3. punkts, lai gan tie Komisijai piešķir zināmas vērtēšanas pilnvaras, definē kritērijus un robežas, kuras tai ir jāievēro, īstenojot savas pilnvaras saistībā ar naudas sodiem. Turklāt, lai noteiktu naudas sodus saskaņā ar šīm tiesību normām, Komisijai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma princips, kas ir pilnveidoti Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūrā.

Saskaņā ar EKL 229. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu Tiesai un Vispārējai tiesai ir neierobežota kompetence lemt par prasībām, kas celtas par lēmumiem, ar kuriem Komisija nosaka naudas sodus, un tādējādi tās var ne tikai atcelt Komisijas pieņemtos lēmumus, bet arī atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu. Tādējādi Komisijas administratīvo praksi pilnībā kontrolē Kopienu tiesa.

Atbilstoši EKL 253. pantam lēmumā, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, Komisijai, neraugoties uz vispārzināmo situāciju, kurā pieņemts lēmums, ir jānorāda pamatojums it īpaši attiecībā uz uzliktā naudas soda apmēru un šajā nolūkā izvēlēto metodi. Šajā pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jāizklāsta Komisijas argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu zināt iemeslus, kuru dēļ tika veikti pasākumi, un tādējādi izvērtēt iespēju vērsties Kopienu tiesā, un lai pēdējā minētā vajadzības gadījumā varētu īstenot savu pārbaudi.

(sal. ar 140., 142.–144. un 148. punktu)

4.      Noteiktu prettiesisku darbību kvalificēšana par darbībām, kas veido vienu un to pašu pārkāpumu, vai par vairākiem pārkāpumiem principā ietekmē sankcijas, ko par tām var noteikt, jo vairāku pārkāpumu konstatēšana var ietvert vairāku atsevišķu naudas sodu noteikšanu – ikreiz atbilstoši robežām, kas paredzētas Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti EKL 81. un 82. pantā, 23. panta 2. punktā, kurā noteikts, ka naudas sods katram uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, kas piedalās pārkāpumā, nedrīkst pārsniegt 10 % no kopējā apgrozījuma, kas ir veikts iepriekšējā saimnieciskajā gadā. No tā izriet, ka Komisija, nosakot divus naudas sodus, kuru kopējais apmērs pārsniedz robežu 10 % apmērā no apgrozījuma, nepieļauj nekādu nulla poena sine lege principa pārkāpumu.

(sal. ar 150. un 151. punktu)

5.      Preventīvais mērķis, kuru Komisijai ir tiesības īstenot, nosakot naudas soda summu, ir vērsts uz to, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi, veicot savus darījumus Eiropas Kopienā vai Eiropas Ekonomikas zonā, ievēro Līgumā noteiktās konkurences tiesību normas. Daudzveidīgu pārkāpumu gadījumā Komisija var pamatoti uzskatīt, ka šāds mērķis nevar tikt sasniegts tikai ar viena naudas soda piemērošanu par vienu no pārkāpumiem.

(sal. ar 160. punktu)

6.      Samērīguma princips nozīmē to, ka Kopienu iestāžu pieņemtie akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu noteiktos mērķus. Naudas sodu aprēķināšanas kontekstā pārkāpumu smagums ir jānosaka pēc vairākiem apstākļiem un nedrīkst ne uz vienu no šiem apstākļiem attiecināt nesamērīgu nozīmi, salīdzinot ar citiem vērtējuma apstākļiem. Samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli elementiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā sakarā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā.

Novērtējot pārkāpuma smagumu, Komisijai ir pienākums ņemt vērā daudzus apstākļus, kuru raksturs un nozīme atšķiras atkarībā no attiecīgā pārkāpuma veida un attiecīgā pārkāpuma īpašajiem apstākļiem. Nevar izslēgt, ka viens no šiem elementiem, kuri apliecina pārkāpuma smagumu, atbilstošā gadījumā var būt attiecīgās preces tirgus lielums. Tā rezultātā, lai gan tirgus lielums var būt apstāklis, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu pārkāpuma smagumu, tā nozīme atšķiras atkarībā no attiecīgā pārkāpuma īpašajiem apstākļiem.

“Cenu karteļa” veida horizontālie ierobežojumi Pamatnostādņu sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, izpratnē ir “ļoti smagi” pēc to rakstura. Šajā kontekstā konkrēto tirgu neievērojamais lielums ir mazāk nozīmīgs, salīdzinot ar visiem citiem pārkāpuma smagumu apstiprinošiem apstākļiem.

(sal. ar 171., 175., 176. un 178. punktu)

7.      Veicot analīzi, lai noteiktu naudas soda par Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumiem summu, attiecībā uz pārkāpēju sabiedrību faktisko ekonomisko spēju nodarīt būtisku kaitējumu konkurencei, kas ietver arī novērtējumu par šo uzņēmumu reālo nozīmi attiecīgajā tirgū, proti, to ietekmi uz tirgu, kopējais apgrozījums sniedz tikai nepilnīgu informāciju. Nevarētu izslēgt to, ka spēcīgs uzņēmums ar daudziem dažādiem darbību veidiem konkrēto preču tirgū ir pārstāvēts nenozīmīgi. Tāpat nevar izslēgt, ka uzņēmumam, kam ir svarīga vieta ģeogrāfiskā tirgū ārpus Kopienām, ir nenozīmīgs stāvoklis Kopienu vai Eiropas Ekonomikas zonas tirgū. Šādos gadījumos tas vien, ka attiecīgais uzņēmums realizē lielu kopējo apgrozījumu, ne vienmēr nozīmē, ka tam ir noteicoša ietekme konkrētajā tirgū. Tāpēc, lai gan uzņēmuma sasniegtajam apgrozījumam attiecīgajos tirgos nevar būt noteicoša nozīme secinājumā par uzņēmuma ekonomisko varenību, tās tomēr ir svarīgas, nosakot uzņēmuma iespējamo ietekmi tirgū.

Tādējādi tā apgrozījuma daļa, kas realizēta ar precēm, uz kurām attiecas pārkāpums, var diezgan labi liecināt par konkrētajā tirgū izdarītā pārkāpuma apmēru. Šie apgrozījumi ir diezgan laba norāde uz katra uzņēmuma atbildību minētajos tirgos, ņemot vērā, ka apgrozījums ir objektīvs apstāklis, ar kuru var precīzi noteikt, cik šāda prakse ir kaitīga normālai konkurencei, un tātad ir labs rādītājs katra attiecīgā uzņēmuma spējai nodarīt kaitējumu.

(sal. ar 187. un 188. punktu)

8.      Metode, saskaņā ar kuru, lai noteiktu dažādiem aizliegtas vienošanās dalībniekiem nosakāmā naudas soda apmēru, tos sadala vairākās kategorijās, visiem vienā kategorijā esošajiem uzņēmumiem nosakot vienotu sākumsummu, lai gan atbilstoši šai metodei vienā kategorijā esošo uzņēmumu lieluma atšķirības neņem vērā, nevar tikt apšaubīta, ja tiek ievēroti samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principi. Vispārējai tiesai nav jālemj par šādas sistēmas pamatotību, pat pieņemot, ka tā nostāda neizdevīgā situācijā mazākus uzņēmumus. Vispārējā tiesa, veicot Komisijai šajā jomā piešķirtās rīcības brīvības izmantošanas tiesiskuma pārbaudi, tomēr var pārbaudīt vienīgi to, vai šāds aizliegtās vienošanās dalībnieku iedalījums kategorijās ir konsekvents un objektīvi pamatots, bet ne automātiski aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu.

(sal. ar 196. punktu)

9.      Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti EKL 81. un 82. pantā, 23. panta 3. punktā nav prasīts, lai gadījumos, kad naudas sods tiek uzlikts vairākiem uzņēmumiem, kas iesaistīti vienā un tajā pašā pārkāpumā, mazam vai vidējam uzņēmumam nosakāmais naudas sods procentuāli no apgrozījuma nebūtu lielāks par lielākiem uzņēmumiem noteikto naudas sodu. Faktiski no šīs normas izriet, ka, nosakot naudas soda apmēru gan maziem un vidējiem uzņēmumiem, gan lieliem uzņēmumiem, ir jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums. Ja Komisija vienā pārkāpumā iesaistītiem uzņēmumiem uzliek pamatotus naudas sodus samērīgi ar pārkāpuma smagumu un ilgumu, tai nevar pārmest, ka attiecībā uz dažiem uzņēmumiem naudas soda apmērs ir lielāks nekā attiecībā uz citiem, rēķinot pēc apgrozījuma. Tādējādi Komisijai nav pienākuma samazināt naudas soda apjomu, ja attiecīgie uzņēmumi ir mazi un vidēji uzņēmumi. Faktiski uzņēmuma lielums ir jau ņemts vērā Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā noteiktajā maksimālajā apmērā un Pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, noteikumos. Bez šiem apsvērumiem par [uzņēmuma] lielumu nav cita pamatojuma, lai pret maziem un vidējiem uzņēmumiem attieksme būtu citādāka nekā pret citiem uzņēmumiem. Tas, ka uzņēmumi ir mazi un vidēji, neatceļ to pienākumu ievērot konkurences noteikumus.

(sal. ar 199. un 200. punktu)

10.    Saistībā ar Pamatnostādnēm naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, kuru 1.A punkta sestajā daļā ir paredzēts, ka ievērojama atšķirība to uzņēmumu lielumā, kuri ir izdarījuši vienādu pārkāpumu, tostarp var pamatot atšķirīgu novērtējumu, izvērtējot pārkāpuma smagumu, Komisija nepārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu ar lēmumu, kurā vienā grupā iedalīti vairāki uzņēmumi, vienam no kuriem kopējais apgrozījums ir acīmredzami un pat “būtiski” zemāks nekā citiem uzņēmumiem, pamatojoties uz to apgrozījumu konkrētajā tirgū un to ļoti līdzīgajām tirgus daļām, un tiem piemērojot īpašu vienādu sākumsummu.

(sal. ar 202. un 205. punktu)

11.    Nosakot naudas soda apmēru par konkurences tiesību pārkāpumiem, būtiskas formas prasības, par kādu atzīstams pienākums norādīt pamatojumu, ir izpildītas, tiklīdz Komisija norāda savā lēmumā vērtēšanas elementus, kas tai ļāvuši izsvērt pārkāpuma smagumu un ilgumu. Šīs prasības nenosaka Komisijai pienākumu savā lēmumā norādīt skaitliskus datus, kas attiecas uz naudas soda aprēķināšanas veidu, uzsverot, ka katrā ziņā Komisija, tikai mehāniski izmantojot aritmētiskas formulas, nevar atteikties no tās rīcības brīvības. Attiecībā uz lēmumu, ar kuru vairākiem uzņēmumiem ir noteikti naudas sodi, pienākuma norādīt pamatojumu nozīme ir jāvērtē, citu starpā ņemot vērā, ka pārkāpumu smagums jānoskaidro, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem, tostarp tādiem kā īpašie lietas apstākļi, lietā pastāvošā situācija un naudas sodu preventīvais raksturs, kaut arī nav izstrādāts saistošs vai izsmeļošs to kritēriju saraksts, kas obligāti jāņem vērā.

(sal. ar 226. punktu)

12.    Apstāklis, ka uzņēmums nav piedalījies daudzpusējā sanāksmē un ka tas bija beidzis paziņot informāciju pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, nav pietiekams, lai pierādītu, ka tas bija beidzis piedalīties aizliegtā vienošanās, ja tas nav publiski norobežojies no tās satura.

(sal. ar 240., 241. un 244. punktu)

13.    Atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti EKL 81. un 82. pantā, 23. panta 3. punktam pārkāpuma ilgums ir viens no tiem elementiem, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu uzliekamā naudas soda summu uzņēmumiem, kas ir vainojami konkurences tiesību normu pārkāpumos.

Lai gan Pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, 1.B punkta normās nav paredzēts nekāds palielinājums par īslaicīgiem pārkāpumiem, kuri principā ir īsāki par vienu gadu, praksē tiek piemērots palielinājums par vidēja ilguma pārkāpumiem, kuri parasti ilgst no viena līdz pieciem gadiem, un šis palielinājums var, piemēram, sasniegt līdz 50% no naudas soda sākumsummas. Kas attiecas uz ilglaicīgiem pārkāpumiem, kas parasti ir ilgāki par pieciem gadiem, ir vienīgi paredzēts, ka [naudas soda] apmēru var palielināt par 10 % par gadu. Šie palielinājumi nav automātiski, jo minētās pamatnostādnes paredz Komisijai rīcības brīvību.

(sal. ar 237., 247. un 249. punktu)

14.    Pamatnostādnēs naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, nav saistoši uzskaitīti atbildību mīkstinošie apstākļi, kuri Komisijai būtu jāņem vērā, lai samazinātu naudas soda pamatsummu. Tādējādi Komisijai paliek zināma brīvība, veicot kopējo vērtējumu par iespējamā naudas soda samazinājuma atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ apmēru. Tātad nevar uzskatīt, ka Komisijai būtu pienākums, īstenojot savu rīcības brīvību, samazināt naudas sodu acīmredzama pārkāpuma izbeigšanas dēļ, neatkarīgi no tā, vai pārkāpums izbeigts pirms vai pēc Komisijas iejaukšanās.

Konkurences tiesību normu pārkāpumu pārtraukšana uzreiz pēc Komisijas iejaukšanās, kā tas paredzēts Pamatnostādņu 3. punkta trešajā ievilkumā, loģiski domājot, atbildību mīkstinošs apstāklis var būt tikai tad, ja pastāv iemesli uzskatīt, ka attiecīgos uzņēmumus to pret konkurenci vērstās darbības izbeigt pamudināja attiecīgā iejaukšanās. Šīs tiesību normas mērķis ir veicināt uzņēmumus nekavējoties pārtraukt savu pret konkurenci vērsto rīcību, tiklīdz Komisija uzsāk izmeklēšanu šajā sakarā. Naudas soda apmēra samazināšana atbilstoši minētajam pamatam nevar tikt piemērota gadījumā, ja šie uzņēmumi bija pieņēmuši stingru lēmumu izbeigt pārkāpumu jau pirms Komisijas pirmās iejaukšanās, vai arī gadījumā, kad pārkāpums ir beidzis pastāvēt pirms šī datuma. Šis pēdējais minētais gadījums tiek pienācīgi ņemts vērā, aprēķinot pārkāpuma perioda ilgumu.

(sal. ar 259. un 260. punktu)

15.    Pamatnostādnēs naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, attiecībā uz subjektīvajiem apstākļiem, kas jāņem vērā, nosakot naudas soda sākumsummu, ir paredzēts, ka ir jāņem vērā pārkāpuma izdarītāju faktiskā ekonomiskā spēja nodarīt būtisku kaitējumu pārējiem tirgus dalībniekiem, tostarp patērētājiem, un jānosaka naudas soda summa tādā līmenī, kas ļauj tai nodrošināt pietiekami preventīvu raksturu. Saskaņā ar šīm pamatnostādnēm gadījumos, kuros iesaistīti vairāki uzņēmumi, piemēram, karteļa gadījumā, varētu būt nepieciešams piemērot koeficientus vispārīgajai sākumsummai, lai ievērotu attiecīgo īpatsvaru un līdz ar to arī katra atsevišķā uzņēmuma prettiesiskās rīcības faktisko iedarbību uz konkurenci, tostarp tad, ja vienāda veida pārkāpuma izdarīšanā ir piedalījušies ļoti dažāda lieluma uzņēmumi, un tā rezultātā vispārīgo sākumsummu pieskaņot katra uzņēmuma specifiskajam raksturam.

Pamatnostādnēm pretrunā nav tas, ka kopējais apgrozījums vai uzņēmumu apgrozījums konkrētajā tirgū tiek ņemts vērā, aprēķinot naudas sodu, lai ievērotu Kopienu tiesību vispārējos principus un ja to prasa apstākļi.

Tādējādi uzņēmumu iedalīšana divās kategorijās, pamatojoties uz to apgrozījumu, nav nesaprātīgs veids, lai ņemtu vērā to attiecīgo nozīmīgumu tirgū, nosakot naudas soda sākumsummu, ja vien šādā veidā nerodas rupji deformēts konkrētā tirgus attēlojums.

(sal. ar 273.–275. un 280. punktu)

16.    Konkurences jomā pienākums pierādīt pārkāpuma ietekmes esamību uz konkrēto tirgu, kas Komisijai ir tad, ja tā to ņem vērā, aprēķinot naudas sodu atkarībā no pārkāpuma smaguma, nav tik stingrs kā tas pierādīšanas pienākums, kas tai ir gadījumā, ja Komisijai jāpierāda pārkāpuma esamība kā tāda aizliegtās vienošanās gadījumā. Proti, lai ņemtu vērā aizliegtās vienošanās konkrētu ietekmi uz tirgu, pietiek, ja Komisija norāda “svarīgu iemeslu tās ņemšanai vērā”.

(sal. ar 301. punktu)

17.    Gadījumos, kad paziņojums par iebildumiem atšķiras no galīgā lēmuma, tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas tikai tad, ja lēmumā minētais iebildums paziņojumā par iebildumiem nav izklāstīts pietiekami, lai adresātam dotu iespēju aizstāvēties.

Ja dokumenti nav tikuši minēti paziņojumā par iebildumiem, attiecīgais uzņēmums var pamatoti uzskatīt, ka tiem nav bijusi nozīme lietas izskatīšanā. Nepaziņojot uzņēmumam, ka atsevišķi dokumenti lēmumā tiks izmantoti, Komisija to aizkavē saprātīgā termiņā paust savu viedokli par šo dokumentu pierādīšanas vērtību. No tā izriet, ka šos dokumentus nevar uzskatīt par derīgiem pierādījumiem, ciktāl tie uz to attiecas.

Komisijas izmantotu dokumentu, lai pamatotu iebildumu gala lēmumā, kaut gan šis dokuments tika izmantots paziņojumā par iebildumiem, lai pamatotu citu iebildumu, lēmumā pret attiecīgo uzņēmumu var norādīt tikai tad, ja tas varējis no paziņojuma par iebildumiem un no dokumenta satura saprātīgi izprast secinājumus, kurus Komisija vēlējusies izdarīt.

(sal. ar 313.–315. punktu)

18.    Absolūtas tiesības uz klusēšanu nevar tikt atzītas uzņēmumam, kas ir lēmuma par informācijas pieprasījumu saņēmējs Regulas Nr. 17 11. panta 5. punkta izpratnē. Šādu tiesību atzīšana pārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai aizsargātu uzņēmumu tiesības uz aizstāvību, un būtu neattaisnots šķērslis Komisijas pienākuma nodrošināt, ka kopējā tirgū tiek ievērotas konkurences normas, izpildei. Tiesības uz klusēšanu var tikt atzītas tikai tiktāl, ciktāl attiecīgais uzņēmums būtu spiests sniegt atbildes, ar kurām tam būtu jāatzīst pārkāpums, kura esamība ir jāpierāda Komisijai.

Lai nodrošinātu Regulas Nr. 17 11. panta lietderīgo iedarbību, Komisijai līdz ar to ir tiesības likt uzņēmumiem nosūtīt visa veida nepieciešamo informāciju par faktiem, par ko tiem varētu būt zināms, un iesniegt tai vajadzības gadījumā ar to saistītos dokumentus, kas ir to rīcībā, pat ja tie var noderēt, lai konstatētu pret konkurenci vērstu rīcību. Šīs Komisijas pilnvaras saņemt informāciju nav pretrunā ne Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. un 2. punktam, ne Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai.

Katrā ziņā fakts, ka pastāv pienākums atbildēt uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem par faktiem un izpildīt tās pieprasījumus uzrādīt jau esošus dokumentus, nevar būt pamatprincipa par tiesību uz aizstāvību ievērošanu pārkāpums, kā arī tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums, kas konkurences tiesību jomā nodrošina aizsardzību, kura ir ekvivalenta Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā garantētajai. Nekas nekavē informācijas pieprasījuma saņēmēju pierādīt vēlākajā administratīvajā procesā vai procesā Kopienu tiesā, ka šajās nosūtītajās atbildēs vai dokumentos izklāstītajiem faktiem ir cita nozīme, nevis tā, ko tiem piedēvē Komisija.

Visbeidzot, ja informācijas pieprasījumā saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu Komisija papildus tikai faktiskiem jautājumiem un lūgumam uzrādīt iepriekš pastāvējušus dokumentus lūdz uzņēmumam aprakstīt vairāku sanāksmju, kurās tas piedalījies, mērķi un norisi, kā arī šo sanāksmju rezultātus vai secinājumus, lai gan ir skaidrs, ka Komisijai ir aizdomas, ka minēto sanāksmju mērķis bija konkurences ierobežošana, šāds lūgums var uzlikt attiecīgajam uzņēmumam pienākumu atklāt tā līdzdalību Kopienu konkurences noteikumu pārkāpumā, kā rezultātā minētajam uzņēmumam uz šāda veida jautājumiem nav jāatbild. Tādā gadījumā tas, ka kāds uzņēmums tomēr iesniedz informāciju par šiem jautājumiem, ir uzskatāms par brīvprātīgu uzņēmuma sadarbību, ar ko var pamatot naudas soda samazinājumu saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību. Šajā pašā gadījumā uzņēmumi nevar apgalvot, ka to tiesības neapsūdzēt sevi ir pārkāptas, ja tie paši labprātīgi ir atbildējuši uz šo pieprasījumu.

(sal. ar 326.–329. punktu)

19.    Saistībā ar administratīvu procesu, kas uzsākts attiecībā uz aizliegtu vienošanos, attiecīgā uzņēmuma sadarbība izmeklēšanas laikā nedod tiesības ne uz kādu naudas soda samazinājumu, ja šī sadarbība nav nekas vairāk kā vien uzņēmuma pienākums saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. panta 4. un 5. punktu. Savukārt gadījumā, ja kāds uzņēmums, atbildot uz informācijas pieprasījumu saskaņā ar 11. pantu, iesniedz informāciju, kas būtiski pārsniedz to, ko Komisija varēja prasīt saskaņā ar šo pantu, attiecīgais uzņēmums var saņemt naudas soda samazinājumu.

(sal. ar 340. punktu)

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2010. gada 28. aprīlī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Eiropas rūpniecisko diegu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Vienota pārkāpuma jēdziens – Tirgus definīcija – Naudas sodi – Naudas soda augstākā robeža – Pārkāpuma smagums un ilgums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība – Samērīgums – Vienlīdzīga attieksme – Tiesības uz aizstāvību – Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai

Lieta T‑446/05

Amann & Söhne GmbH & Co. KG, Beningheima [Bönnigheim] (Vācija),

Cousin Filterie SAS, Dienvidvervika [Wervicq‑Sud] (Francija),

ko pārstāv A. Rēlings [A. Röhling], M. Dītrihs [M. Dietrich] un K. Horstkote [C. Horstkotte], advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre] un K. Mojcesoviča [K. Mojzesowicz], pārstāvji, kuriem palīdz G. Eikštēds [G. Eickstädt], advokāts,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2005. gada 14. septembra Lēmumu C(2005) 3452 par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu [par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru] (Lieta COMP/38.337 – PO/Diegi), kurā izdarīti grozījumi ar Komisijas 2005. gada 13. oktobra Lēmumu C(2005) 3765, un, pakārtoti, prasība samazināt naudas sodu, kas prasītājām piemērots ar minēto lēmumu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši M. Preks [M. Prek] (referents) un V. Čuke [V. Ciucă],

sekretāre T. Veilere [T. Weiler], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 17. decembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Prāvas priekšvēsture

A –  Prāvas priekšmets

1        Ar 2005. gada 14. septembra Lēmumu C(2005) 3452 par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu [par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru] (Lieta COMP/38.337 – PO/Diegi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kurā izdarīti grozījumi ar Komisijas 2005. gada 13. oktobra Lēmumu C(2005) 3765 un kura kopsavilkums publicēts 2008. gada 26. janvāra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 21, 10. lpp.), Eiropas Kopienu Komisija konstatēja, ka prasītājas Amann & Söhne GmbH & Co KG (turpmāk tekstā – “Amann”) un Cousin Filterie SAS (turpmāk tekstā – “Cousin”) ir piedalījušās virknē nolīgumu un saskaņotās darbībās diegu tirgū automobiļu rūpniecības nozares klientiem (turpmāk tekstā – “automobiļu rūpniecības diegi”) Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) laika periodā no 1998. gada maija/jūnija līdz 2000. gada 15. maijam un ka Amann bija piedalījusies arī virknē nolīgumu un saskaņotu darbību diegu tirgū rūpnieciskiem klientiem, kas nav automobiļu rūpniecības nozares klienti (turpmāk tekstā – “rūpnieciskie diegi”), Beniluksa valstīs, Dānijā, Somijā, Norvēģijā un Zviedrijā (turpmāk tekstā – “Ziemeļvalstis”) laika periodā no 1990. gada janvāra līdz 2001. gada septembrim.

2        Komisija, pirmkārt, noteica Amann un Cousin solidāri naudas sodu EUR 4,888 miljonu apmērā par to piedalīšanos kartelī saistībā ar diegu automobiļu rūpniecības nozares klientiem EEZ un, otrkārt, naudas sodu EUR 13,09 miljonu apmērā par to piedalīšanos kartelī saistībā ar diegu rūpnieciskiem klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs.

B –  Administratīvais process

3        2001. gada 7. un 8. novembrī Komisija, pamatojoties uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā regula par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) – 14. panta 3. punktu, veica pārbaudes vairāku šujamdiegu ražošanas uzņēmumu telpās. Šīs pārbaudes tika veiktas, ņemot vērā informāciju, ko 2000. gada augustā sniedza The English Needle & Tackle Co. [Ltd] (apstrīdētā lēmuma 78. apsvērums).

4        2001. gada 26. novembrī Coats Viyella plc (turpmāk tekstā – “Coats”) iesniedza pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu atbilstoši Komisijas paziņojumam par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtām vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”), kam bija pievienoti sagatavotie dokumenti, lai pierādītu šādu aizliegto vienošanos esamību: pirmkārt, aizliegtā vienošanās diegu automobiļu rūpniecības nozares klientiem tirgū EEZ, otrkārt, aizliegtā vienošanās diegu rūpnieciskiem klientiem tirgū Apvienotajā Karalistē, treškārt, aizliegtā vienošanās diegu rūpnieciskiem klientiem tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs (apstrīdētā lēmuma 82. apsvērums).

5        Pamatojoties uz pārbaužu laikā iegūtajiem un Coats iesniegtajiem dokumentiem, Komisija 2003. gada martā un augustā attiecīgajiem uzņēmumiem nosūtīja informācijas pieprasījumus atbilstoši Regulas Nr. 17 11. pantam (apstrīdētā lēmuma 83. apsvērums).

6        2004. gada 18. martā Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kuru tā nosūtīja vairākiem uzņēmumiem to piedalīšanās dēļ vienā vai vairākās aizliegtās vienošanās, kas minētas šī sprieduma 4. punktā, ietverot aizliegto vienošanos diegu tirgū rūpnieciskiem klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs.

7        Visi uzņēmumi, kam bija adresēts paziņojums par iebildumiem, iesniedza rakstveida apsvērumus (apstrīdētā lēmuma 90. apsvērums).

8        Uzklausīšana notika 2004. gada 19. un 20. jūlijā (apstrīdētā lēmuma 92. apsvērums).

9        2004. gada 24. septembrī lietas dalībniekiem tika piešķirta piekļuve atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem nekonfidenciālajai versijai apsvērumiem un tiem tika noteikts termiņš citu apsvērumu iesniegšanai (apstrīdētā lēmuma 93. apsvērums).

10      2005. gada 14. septembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

C –  Apstrīdētais lēmums

1.     Konkrētie tirgi

a)     Preču tirgi

11      Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka diegu nozari var iedalīt divos segmentos, proti, pirmkārt, rūpnieciskie diegi, ko izmanto, lai šūtu vai izšūtu dažādus ar apģērbu saistītus un citus izstrādājumus, tādus kā ādas izstrādājumi, auduma pārklāji automobiļiem un matrači, un, otrkārt, mājsaimniecībā izmantojamie diegi, ko indivīdi lieto šūšanas vai labošanas darbiem un vaļasprieka nodarbēm (apstrīdētā lēmuma 9. apsvērums).

12      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka rūpniecisko diegu segmentu var iedalīt trīs kategorijās atkarībā no to izmantošanas: gatavo apģērbu ražošanai paredzētie šujamdiegi, ko lieto dažādu veidu apģērbiem; izšūšanai paredzētie diegi, ko izmanto rūpnieciskajās automatizētajās iekārtās, lai izrotātu apģērbus, sporta apavus un mājas interjerā izmantojamos audumus, un speciālie diegi, ko izmanto dažādās nozarēs, tādās kā apavu, ādas izstrādājumu un automobiļu ražošana (apstrīdētā lēmuma 11. apsvērums).

13      No tā arī izriet, ka rūpnieciskā diega veidi tāpat var tikt iedalīti vairākās kategorijās pēc tā šķiedras veida un diega struktūras (apstrīdētā lēmuma 12. apsvērums).

14      Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskata, ka rūpniecisko diegu no piedāvājuma viedokļa var uzskatīt par tādu, kas veido vienotu preču tirgu, jo nepastāv cieša saistība starp galīgo izmantošanu un šķiedras veidu un/vai diega struktūru. Komisija precizē, ka, pēc Coats domām, atsevišķi gatavo apģērbu ražošanas nozares klienti izmanto īpašus diegus un ka atsevišķi izšūšanas nozares klienti izmanto gatavo apģērbu ražošanas diegu. Tā piebilst, ka Coats ir uzsvērusi, ka gatavo apģērbu diega, šūšanas diegu un dažādu īpašo diegu ražošanas procesi var būt kopēji vai savstarpēji viegli aizstājami (apstrīdētā lēmuma 13. apsvērums).

15      Tomēr Komisija apstrīdētajā lēmumā nošķir, pirmkārt, diegu automobiļu rūpniecības nozares klientiem, un, otrkārt, diegu, kas paredzēts pārējām rūpniecības nozarēm. Komisija uzskata, ka, lai gan šo divu diegu veidu ražošanas procesi var būt kopēji vai savstarpēji viegli aizstājami, automobiļu rūpniecības klienti ir lieli klienti, kuri izvirza augstākas specifikācijas prasības noteiktām precēm, kuras tie izmanto, piemēram, diegam, ko izmanto drošības jostām, un kuri prasa preču vienveidību dažādās valstīs, kur to rūpniecībai ir nepieciešami šādi diegi (apstrīdētā lēmuma 14. apsvērums).

16      Šajā lietā preces tirgi, uz kuriem attiecas pārkāpumi, kas tiek pārmesti prasītājām, ir diegu tirgū automobiļu rūpniecības nozares klientiem un – attiecībā uz pārkāpumu, kas tiek pārmests Amann, – diegu tirgū rūpnieciskiem klientiem.

b)     Ğeogrāfiskie tirgi

17      Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka diegu tirgus automobiļu rūpniecības klientiem iepriekš minēto augstāko specifikācijas standartu dēļ, kas prasa vienveidību EEZ, ir jānošķir no diegu tirgus rūpnieciskiem klientiem. Tāpēc tā uzskata, ka to diegu tirgus, kas paredzēti automobiļu rūpniecības nozares klientiem, attiecas uz visu EEZ. Komisija konstatē, ka tikai daži piegādātāji var sniegt šo preču standarta piedāvājumu visai EEZ. Iemesli tam ir tādi, ka pircējiem ir vajadzība pēc vienveidīgiem diegiem, lai atvieglotu viņu veikto ražošanu dažādās valstīs, ka šiem diegiem jāatbilst specifiskiem kvalitātes standartiem (piemēram, izmantotais diegs drošības jostu izgatavošanai) un ka saistībā ar preču kvalitātes jautājumiem un atbildību par šo diegu ražošanu ir būtiski, lai būtu iespējams noteikt šādu diegu ražotāju (apstrīdētā lēmuma 21. un 22. apsvērums).

18      Savukārt, attiecībā uz rūpniecībai paredzēto diegu Komisija konstatē, ka saskaņā ar lietas dalībnieku sniegto informāciju konkrētais ģeogrāfiskais tirgus ir reģionāla mēroga. Tā piebilst, ka reģions attiecīgā gadījumā var ietvert vairākas EEZ valstis, piemēram, Beniluksa valstis vai Ziemeļvalstis, vai vienu valsti, piemēram, Apvienoto Karalisti (apstrīdētā lēmuma 17. apsvērums).

19      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka ģeogrāfiskais tirgus, ko skar pārkāpums, ko, kā apgalvots, izdarījusi Amann attiecībā uz rūpniecībai paredzēto diegu, ir Beniluksa valstu un Ziemeļvalstu tirgus, savukārt tirgus, kuru skar pārkāpums, ko, kā apgalvots, izdarījušas prasītājas diegu tirgū automobiļu nozares klientiem, ietver EEZ.

2.     Konkrēto tirgu lielums un struktūra

20      Komisija apstrīdētajā lēmumā precizē, ka rūpniecībai paredzētā diega pārdošanas apgrozījums Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs 2000. gadā sasniedza aptuveni EUR 50 miljonus un 2004. gadā – aptuveni EUR 40 miljonus un ka automobiļu rūpniecības diega tirgus 1999. gadā sasniedza EUR 20 miljonus (apstrīdētā lēmuma 28. un 35. apsvērums).

21      No tā arī izriet, ka 90. gadu beigās galvenie rūpniecībai paredzētā diega piegādātāji Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs tostarp bija Amann, Barbour Threads Ltd (turpmāk tekstā – “Barbour”) pirms to pārņēma Coats, Belgian Sewing Thread NV (turpmāk tekstā – “BST”), Coats, Gütermann AG un Zwicky & Co. AG (turpmāk tekstā – “Zwicky”), bet diegu automobiļu rūpniecības nozares klientiem galvenie piegādātāji tostarp bija prasītājas, Coats, Oxley Threads Ltd (turpmāk tekstā – “Oxley”), Gütermann un Zwicky.

3.     Pārkāpjošo darbību apraksts

22      Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka prasītājām piedēvētās darbības saistībā ar aizliegto vienošanos automobiļu rūpniecības diega tirgū EEZ notika no 1998. gada maija/jūnija līdz 2000. gada maijam.

23      Aizliegtās vienošanās diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem EEZ dalībnieku galvenais mērķis bija augstu cenu saglabāšana (apstrīdētā lēmuma 214. apsvērums).

24      Šim mērķim tika rīkotas piecas sanāksmes, kuru laikā dalībnieki visupirms noteica divu veidu orientējošās cenas pamatprecēm, kuras tiek pārdotas Eiropas automobiļu nozares klientiem, – viena, kas paredzēta esošajiem klientiem un otra – jauniem klientiem. Pēc tam tajās apmainījās ar informāciju par cenām individuāliem klientiem un par minimālajām orientējošām cenām. Dalībnieki tajās vienojās visbeidzot izvairīties no cenu samazināšanas par labu pašreizējam piegādātājam (apstrīdētā lēmuma 215. apsvērums).

25      Attiecībā uz darbībām saistībā ar aizliegto vienošanos rūpniecībai paredzētā diega tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs Komisija konstatē, ka tās ir notikušas no 1990. gada līdz 2001. gadam.

26      Pēc Komisijas domām, attiecībā uz aizliegto vienošanos rūpniecībai paredzētā diega tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs attiecīgie uzņēmumi satikās vismaz vienu reizi gadā un sanāksmes tika sadalītas divās daļās – no kurām viena bija Beniluksa valstu tirgum veltīta sēde, bet otra – Ziemeļvalstu tirgum. Sanāksmju galvenais mērķis bija augstu cenu saglabāšana katrā no šiem abiem tirgiem.

27      Dalībnieki esot apmainījušies ar cenrāžiem un informāciju par atlaidēm, par cenrāžu cenu paaugstināšanas piemērošanu, par atlaižu samazināšanu un par atsevišķiem klientiem piemērojamo cenu paaugstināšanu. Tāpat esot tikušas noslēgtas vienošanās par nākotnes cenu sarakstiem, par maksimālo atlaižu līmeni, par atlaižu samazināšanu un par atsevišķiem klientiem piemērojamo cenu paaugstināšanu, kā arī vienošanās, kuru mērķis bija izvairīties no konkurences, izmantojot pastāvīgajiem piegādātājiem izdevīgas cenas, un veikt klientu sadali (apstrīdētā lēmuma 99.–125. apsvērums).

4.     Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa

28      Apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktā Komisija konstatēja, ka seši uzņēmumi, ieskaitot prasītājas, ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu un EEZ līguma 53. panta 1. punktu, piedaloties nolīgumos un saskaņotās darbībās diegu tirgū automobiļu rūpniecības nozares klientiem EEZ laika periodā no 1998. gada maija/jūnija līdz 2000. gada maijam tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītājām. Tāpat apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā Komisija konstatēja, ka astoņi uzņēmumi, tostarp Amann, ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu un EEZ līguma 53. panta 1. punktu, piedaloties nolīgumos un saskaņotās darbībās diegu tirgū rūpniecības nozarei Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs laika periodā no 1990. gada janvāra līdz 2001. gada septembrim tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Amann.

29      Atbilstoši apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmajai daļai tika noteikti šādi naudas sodi:

a)      par aizliegto vienošanos diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem EEZ:

–        prasītājām, kuras ir solidāri atbildīgas: EUR 4,888 miljoni;

–        Coats: EUR 0,65 miljoni;

–        Oxley: EUR 1,271 miljons;

–        Barbour un Hicking Pentecost plc, kas ir atbildīgi solidāri: EUR 0,715 miljoni;

b)      par aizliegto vienošanos diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, it īpaši:

–        Coats: EUR 15,05 miljoni;

–        Amann: EUR 13,09 miljoni;

–        BST: EUR 0,979 miljoni;

–        Gütermann: EUR 4,021 miljons;

–        Zwicky: EUR 0,174 miljoni.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

30      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 22. decembrī, prasītājas cēla šo prasību.

31      Tā kā Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas piektajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

32      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītājām;

–        pakārtoti, samērīgi samazināt naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

34      Pirmkārt, prasītājas izvirza pamatu par apstrīdētā lēmuma atcelšanu saistībā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un [EKL] 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 7. panta 1. punkta pirmā teikuma pārkāpumu.

35      Otrkārt, prasītājas izvirza vairākus pamatus par naudas soda atcelšanu. No vienas puses, tās pārmet, ka Komisija tām esot noteikusi naudas sodu, kurš pārsniedz augstāko robežu 10 % apmērā no to apgrozījuma. No otras puses, prasītājas izvirza septiņus pamatus, ar ko attiecīgi apgalvo, ka notikuši šādi pārkāpumi: vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principa pārkāpums, nosakot naudas sodu; kļūdaina naudas soda pamatsummas noteikšana saistībā ar noteikto naudas sodu par aizliegto vienošanos attiecībā uz rūpniecībai paredzēto diegu; pārkāpuma saistībā ar rūpniecībai paredzēto diegu ilguma kļūdaina aprēķināšana; noteiktu atbildību mīkstinošu apstākļu neņemšana vērā saistībā ar pārkāpumu rūpniecībai paredzētā diega tirgū; naudas soda, kas noteikts par pārkāpumu diegu tirgū automobiļu rūpniecības nozares klientiem, sākumsummas un naudas soda pamatsummas kļūdains aprēķins; aizliegtās vienošanās saistībā ar automobiļu rūpniecības nozares klientiem paredzēto diegu neīstenošanas neņemšana vērā un tiesību tikt uzklausītam un tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

A –  Par prasītāju izvirzīto pamatu, ar ko prasa apstrīdētā lēmuma atcelšanu saistībā ar Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta pirmā teikuma pārkāpumu

1.     Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

36      Prasītājas apgalvo, ka pārmestie pārkāpumi veido vienotu pārkāpumu Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē tādēļ, ka diegu tirgus automobiļu rūpniecības nozares klientiem un diegu tirgus rūpniecības klientiem nav atsevišķi preču vai ģeogrāfiskie tirgi, ka pastāv kopējs subjektīvs elements starp šīm aizliegtajām vienošanās un kritēriji, ko izmantojusi Komisija, lai konstatētu vienota pārkāpuma neesamību, nav atbilstoši.

37      Attiecībā uz, pirmkārt, vienota preču tirgus esamību prasītājas noliedz, ka tās būtu tieši apstiprinājušas, ka apģērbu nozarei paredzētie diegi un diegi, kuri ir paredzēti automobiļu rūpniecības nozares klientiem, attiecas uz diviem atšķirīgiem tirgiem. Proti, Amann atbilde uz informācijas pieprasījumu, diegu tirgu automobiļu rūpniecības nozares klientiem kvalificējot kā pasaules tirgu, nekādā veidā nenozīmējot šī tirgus autonomā rakstura atzīšanu. Turklāt Amann bija iesniegusi aplēsumus par sešiem dažādiem diegu segmentiem, bet tā nav varējusi tādus iesniegt par automobiļu rūpniecības nozares klientiem paredzēto diegu.

38      Pēc prasītāju domām, arī citu tirgus dalībnieku, tādu kā Coats un Gütermann, paziņojumi neļaut secināt, ka var nošķirt automobiļu rūpniecības diega tirgu un rūpnieciskā diega tirgu.

39      Prasītāju viedokli par konkrētā tirgus vienoto raksturu apstiprinot visu uzņēmumu preču noformējums. Tā tas it īpaši esot segmentācijas gadījums, kuru veikušas Gütermann, Amann un Coats. No tā esot redzams, ka ir iespējama viena un tā paša diega izmantošana vairākās nozarēs.

40      Automobiļu rūpniecības nozares svarīgo klientu izvirzīto stingrāko specifikāciju prasību esamība arī neattaisnojot rūpniecisko diegu un automobiļu rūpniecības nozares klientiem paredzēto diegu nošķiršanu. Proti, vispārējā gadījumā diegi tiekot ražoti atbilstoši automobiļu rūpniecības nozares prasībām un šādā kvalitātē tiekot nosūtīti citu rūpniecības nozaru svarīgiem klientiem. Dažādas kvalitātes divu veidu diegu ražošana tostarp nebūtu pamatota no ekonomiskā viedokļa. Tādējādi automobiļu rūpniecības nozares klientiem paredzētā diega tehniskās īpatnības būtībā esot tādas pašas kā tās, kas ir rūpnieciskā diega nozarei. Līdz ar to diegi esot savstarpēji aizstājami un faktiski to laišana apgrozībā esot atkarīga nevis no klientiem, bet no precēm.

41      Otrkārt, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā neesot izvērtējusi, vai dažādās piedēvētās darbības savstarpēji vienoja kopējs subjektīvs elements un vai tādējādi tās veido vienotu pārkāpumu. Komisija pati esot konstatējusi, ka visi pārkāpumi bija paredzēti, lai izkropļotu normālu cenu attīstību konkrētajā tirgū.

42      Fakts, ka tas attiecās uz nolīgumiem par cenām un ka pieņemtie lēmumi attiecībā uz atbilstošajiem reģioniem praksē bija vienādi, pamatojot konstatēto pārkāpumu vienotā rakstura versiju. Prasītājas piebilst, ka lielākajā daļā dalībvalstu subjektīvais elements esot noteicošais kritērijs, lai konstatētu vienotu pārkāpumu.

43      Prasītājas arī apgalvo, ka, ņemot vērā lielākās daļas iesaistīto uzņēmumu vidējo lielumu, to vadītājiem un partneriem, visticamāk, bija jāapzinās dažādie pārkāpumi. Prasītājas precizē, ka attiecībā uz tām subjektīvais elements turklāt izrietot no iekšējo pilnvaru nenodalīšanas rūpnieciskā diega un automobiļu rūpniecības nozares diega komercializācijas jomā.

44      Turklāt tās būtībā norāda uz Komisijas pieejas neloģiskumu, ciktāl tās vērtējuma pamataspekts ir bijis vienota pārkāpuma princips attiecībā uz secīgiem pārkāpumiem, kas izdarīti katras aizliegtās vienošanās ietvaros, bet kas nav tādā pašā veidā vērtēts šoreiz. Šajā sakarā apstrīdētā lēmuma 266.–270. apsvērumā esot vairākas pretrunas, kas atklājot, ka Komisijas apgalvojums attiecībā uz atsevišķu pārkāpumu esamību neesot pierādāms.

45      Treškārt, prasītājas apstrīd kritērijus, ko izmantojusi Komisija, lai noteiktu vienota pārkāpuma esamību vai neesamību.

46      Pirmkārt, tās apgalvo, ka kritēriji nav atbilstoši. Šajā sakarā tās apgalvo, pirmkārt, ka Komisija pati nav tikusi skaidrībā par to, kā izmantojami kritēriji, lai noteiktu vienota pārkāpuma esamību, jo tā pamato divu atsevišķu pārkāpumu esamību, atsaucoties uz dažādiem dalībniekiem, uz citu darbības veidu un vispārējas koordinācijas neesamību un pēc tam pamatojas uz konkrēto tirgu līmeņa atšķirību, turklāt turpinot paziņot, ka nolīgumi attiecībā uz Beniluksa valstīm un Ziemeļvalstīm ir jāvērtē kopā, ņemot vērā, ka tos saista identiska organizācija, identisks darbības veids un identiski tirgus dalībnieki. Prasītājas tādējādi konstatē, ka vispārējas koordinācijas kritērijs vairs nav svarīgs, ciktāl tas attiecas uz vienota pārkāpuma atzīšanu Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs.

47      Otrkārt, tās uzskata, ka radniecīgu preču gadījumā nav nozīmes preces tirgus nošķiršanas kritērijam. Proti, šī kritērija izmantošana, izņemot acīmredzamus gadījumus, kuros preces nekādā gadījumā neietilpst vienā un tajā pašā tirgū, dotu Komisijai gandrīz nekontrolējamu rīcības brīvību saistībā ar sodu par konkurences tiesību pārkāpumiem. Nav nozīmes arī kritērijam par to, ka tirgus dalībnieki nav identiski. Prasītājas uzsver, ka nav nozīmes jautājumam par to, kurš pārstāv piedalošos uzņēmumus, jo attiecīgais uzņēmums ir vainojams par dalību.

48      Otrkārt, Amann un Cousin apgalvo, ka kritēriju piemērošanai jebkurā gadījumā vajadzēja ļaut Komisijai secināt, ka bija noticis vienots pārkāpums.

49      No vienas puses, tās atsaucas uz apstākli, ka Komisija nevarot atbilstoši pamatot atsevišķu pārkāpumu esamību, pamatojoties uz koordinācijas neesamību starp aizliegtajām vienošanās, jo tā pati esot norādījusi, šajā sakarā pārņemot Coats paziņojumus, ka pārsvarā pa valstīm nošķirtu preču tirgu dēļ nebija jāveic koordinēšana starp attiecīgajiem reģioniem. Tāpat neesot nozīmes Komisijas mēģinājumam nošķirt ģeogrāfisko tirgu koordinēšanu un preču tirgu koordinēšanu, ņemot vērā, ka dažādu ģeogrāfisko tirgu gadījumā nebūtu jēgas nošķirtu preču tirgu koordinēšanai. Tādēļ prasītājas apgalvo, ka jāvērtē attiecīgā rīcība, atzīstot, ka dažādiem reģioniem veltītās sanāksmes ietilpa vispārējā to attiecīgo vadītāju apstiprinātajā plānā, kas apstiprināts ar dokumentiem par biežiem kontaktiem starp Coats un Amann pārstāvjiem par “augstākās stratēģijas” lietām Eiropā. Šādi dokumenti liecinot par kopēja subjektīva elementa esamību. Šajā sakarā prasītājas pārmet Komisijai, ka tā neesot analizējusi jautājumu par to, vai šāda veida kontakti arī nav bijuši starp Coats un citiem konkurentiem.

50      No otras puses, neesot izšķirošas atšķirības nolīgumu dalībnieku līmenī un to organizācijā. Šajā sakarā prasītājas norāda, ka saskaņā ar judikatūru vienots pārkāpums jēdziena juridiskā nozīmē nevar tikt izslēgts vienkārša apstākļa dēļ, ka katrs uzņēmums ir piedalījies pārkāpumā tādā formā, kas tam ir atbilstoša, tādējādi uzņēmums var būt piedalījies vienotas aizliegtas vienošanās ietvaros, nepiedaloties visos to veidojošajos elementos.

51      Ņemot vērā šos apsvērumus, prasītājas norāda, ka tikai trīs uzņēmumi ir piedalījušies vienotā nolīgumā, visi citi bijuši iesaistīti vismaz divos nolīgumos, kuri pārklājas tirgus dalībnieku līmenī, kas liecina par labu vienota pārkāpuma esamībai. Turklāt salīdzinājums starp sanāksmēm saistībā ar aizliegto vienošanos rūpnieciskā diega tirgū un sanāksmēm saistībā ar aizliegto vienošanos automobiļu rūpniecības nozares diega tirgū vispār nepamatojot apgalvojumu, ka pārkāpumi ir nošķirami. Sanāksmes abos gadījumos esot notikušas neregulāri.

52      Komisija apstrīd šos argumentus.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

a)     Par preču un ģeogrāfisko tirgu nošķiršanu

53      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka specifisko īpašību dēļ automobiļu rūpniecības diegu tirgu ir vajadzējis nošķirt no rūpniecisko diegu tirgus, gan no preču viedokļa, gan no ģeogrāfiskā viedokļa (skat. šī sprieduma 12.–16. un 18.–20. punktu).

54      Iesākumā ir svarīgi norādīt, ka preču tirgus definīciju tiktāl, ciktāl tā ietver sarežģītus ekonomiskus vērtējumus, ko veic Komisija, Kopienu tiesa pārbauda tikai ierobežotā mērā (skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 30. marta spriedumu lietā T‑65/96 Kish Glass/Komisija, Recueil, II‑1885. lpp., 64. punkts, un 2002. gada 6. jūnija spriedumu lietā T‑342/99 Airtours/Komisija, Recueil, II‑2585. lpp., 26. punkts). Tomēr tas neliedz Kopienu tiesai pārbaudīt Komisijas veikto ekonomiska rakstura datu interpretāciju. Šajā sakarā Kopienu tiesai ir jāpārbauda, vai Komisija ir pamatojusi savu vērtējumu uz precīziem, ticamiem un konsekventiem pierādījumiem, kas veido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un kas var pamatot no tiem izdarītos secinājumus (skat. 2007. gada 17. septembra spriedumu lietā T‑201/04 Microsoft/Komisija, Krājums, II‑3601. lpp., 482. punkts).

55      Turpinot ir jāatgādina, ka ar vērā ņemamo [konkrēto] tirgu saprot visas preces, kuras to īpašību dēļ, ir īpaši spējīgas tikt izmantotām vienām un tām pašām vajadzībām un nav aizstājamas ar citām precēm (Tiesas 1983. gada 9. novembra spriedums lietā 322/81 Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 37. punkts). Konkrētāk, Tiesa ir nospriedusi, ka preces tirgus jēdziens nozīmē, ka starp tajā ietilpstošajām precēm pastāv efektīva konkurence, tādējādi ir jāpastāv pietiekamam savstarpējās aizstājamības līmenim, lai visām precēm, kas ietilpst vienā un tajā pašā tirgū. varētu izmantot vienām un tām pašām vajadzībām (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann‑La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp., 28. punkts).

56      Attiecībā uz aizstājamību – to novērtē saistībā ar norāžu kopumu tādu kā precēm piemītošās īpašības, konkurences apstākļi un pieprasījuma un piedāvājuma struktūra tirgū (iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā Nederlandsche Banden-Industrie‑Michelin/Komisija, 37. punkts).

57      Lai gan no ekonomiskā viedokļa savstarpējā aizstājamība no pieprasījuma viedokļa ir visātrākais un visefektīvākais novērtēšanas kritērijs attiecībā uz konkrētās preces piegādātājiem (Pirmās instances tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā T‑177/04 easyJet/Komisija, Krājums, II‑1931. lpp., 99. punkts), aizstājamību no piedāvājuma viedokļa arī var ņemt vērā definējot konkrēto tirgu attiecībā uz darījumiem, kuros šādas aizstājamības ietekme efektivitātes un ātruma ziņā ir līdzvērtīga pieprasījuma aizstājamības radītajai ietekmei. Tādējādi piedāvājuma aizstājamības kritērijs ietver to, ka ražotāji var, vienkārši piemērojoties, parādīties šajā tirgū ar pietiekamu spēku, lai veidotu nopietnu pretspēku tirgū jau esošajiem ražotājiem (Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑191/98, no T‑212/98 līdz T‑214/98, Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 829. punkts).

58      Attiecībā uz pašām precēm, ir svarīgi norādīt, ka tās var veidot atsevišķu tirgu, ja tās individualizē ražošanas īpašais raksturs, kas tās padara specifiski piemērotas šim mērķim vai ja tās individualizē to izmantošana (Tiesas 1973. gada 21. februāra spriedums lietā 6/72 Europemballage un Continenatal Can/Komisija, Recueil, 215. lpp., 33. punkts).

59      Visbeidzot, ir jāatgādina, ka Komisija ir pieņēmusi Paziņojumu par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienu konkurences tiesībās (OV 1997, C 372, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par konkrētā tirgus definīciju”), kurā tā ir precizējusi vērtēšanas kritērijus konkrēto preču tirgum un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus nošķiršanai. Konkrētais preču tirgus tajā ir definēts kā tāds, kas “ietver visas tās preces un/vai pakalpojumus, kas produktu [preču] īpašību, cenu vai paredzētā lietojuma dēļ no patērētāja viedokļa uzskatāmi par apmaināmiem vai aizstājamiem”. Ģeogrāfiskais tirgus ir definēts kā tāds, kuru “veido teritorija, kurā konkurences apstākļi ir pietiekami viendabīgi, kurā attiecīgie uzņēmumi ir saistīti ar preču un pakalpojumu piedāvājumu un pieprasījumu un kuru no blakus esošajām teritorijām var nodalīt tādēļ, ka minētajās teritorijās pastāv diezgan atšķirīgi konkurences apstākļi”. Konkrētais tirgus, kurā ir jāvērtē konkrētā konkurences problēma, tiek noteikts, kombinējot preču tirgu un ģeogrāfisko tirgu.

60      Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē to, cik pamatoti ir Komisijas secinājumi, kas ietverti apstrīdētā lēmuma 14. un 22. apsvērumā attiecībā uz divu atsevišķu preču un ģeogrāfisko tirgu esamību, proti, automobiļu rūpniecības nozares diegu tirgus EEZ, no vienas puses, un rūpniecisko diegu tirgus Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, no otras puses. Komisija, lai to veiktu, vērtēja preču aizstājamību, pirmkārt, no pieprasījuma viedokļa un, otrkārt, no piedāvājuma viedokļa.

61      Pirmkārt, saistībā ar aizstājamību no piedāvājuma viedokļa, apstrīdētajā lēmumā ietverta virkne pierādījumu, kas vērsti, lai pierādītu, ka šāda aizstājamība nepastāv.

62      Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 14. un 22. apsvēruma izriet, ka automobiļu rūpniecībā ir svarīgu klientu pieprasījums un to ir daudz mazāk nekā citu uzņēmumu, kuri ir klienti rūpniecisko diegu tirgū. Prasītājas šo konstatējumu nav apstrīdējušas. Tiesas sēdē tās ir apstiprinājušas, ka automobiļu rūpniecības nozares klienti bija visspēcīgākie, ņemot vērā ļoti lielo preču apjomu, ko tie iegādājas.

63      Otrkārt, no iepriekš minētajiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem izriet, ka automobiļu nozares klienti diegu iegādājas savām ražotnēm, kuras ir dažādās valstīs, un ka tādējādi tie pieprasa vienveidīgu preci katrā no šīm valstīm. Šī nepieciešamība pēc vienveidības, ko prasītājas turklāt nav apstrīdējušas, ir viegli izskaidrojuma no ekonomiskā viedokļa. Ir saprātīgi atzīt, ka ražošanas iekārtu pielāgošana atkarībā no diega veida izraisa izdevumus. Automobiļu rūpniecības nozare tādēļ cenšas samazināt šos izdevumus, iegādājoties īpaša veida diegu lielā daudzumā un vienlaikus vienu reizi tam pielāgojot savas dažādās valstīs uzstādītās ražošanas iekārtas.

64      Treškārt, no apstrīdētā lēmuma 14. un 22. apsvēruma izriet, ka automobiļu rūpniecības nozarei paredzētajiem diegiem ir jāatbilst īpaši stingrām īpašām šīs nozares prasībām un ka iespēja noteikt to izcelsmi ir būtisks faktors preču kvalitātes normu un atbildības par precēm dēļ. Šo konstatējumu prasītājas apstiprināja gan prasības pieteikumā, gan tiesas sēdē.

65      Proti, tās ir atzinušas, ka galvenokārt klienti izlemj, kāds diegs ir nepieciešams to ražošanā, un kuri līdz ar to izvēlas preci, kas atbilst to kā izmantotāju vajadzībām. Attiecībā it īpaši uz automobiļu nozares klientiem prasītājas ir atzinušas, ka tiem ir nepieciešams diegs, kas atbilst vismaz ISO 9002 standartam. Tās tiesas sēdē pat precizēja, ka automobiļu rūpniecībā pastāv īpašas raksturīgās iezīmes, tā dēvētās “TS950”, un ka prasītājas šos faktorus ņem vērā ražošanā.

66      Tostarp prasītājas ir aprakstījušas automobiļu rūpniecības nozares klientu veikto diegu sertificēšanas procesu. Vispirms prasītājas izstrādā diega veidu, kas atbilst vismaz ISO 9002 standartam. Pēc tam šo diegu pārbauda automobiļu ražotājs, kurš to vēlas izmantot savā ražošanā un, visbeidzot, šis automobiļu ražotājs to sertificē, ja testi izrādās pārliecinoši.

67      Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāatzīst, ka automobiļu rūpniecības izvēlētu īpašu diegu nevar aizstāt ar citiem rūpnieciskiem diegiem. Šajā sakarā nav nozīmes apstāklim, ka šī veida diegs tiek pārdots citiem klientiem bez automobiļu rūpniecības nozares klientiem. Proti, atšķirībā no citiem iespējamiem šīs preces pircējiem, automobiļu sektora uzņēmumi iegādājas vienīgi diegu, kuram ir specifiskas raksturīgas iezīmes un kuru minētie uzņēmumi ir sertificējuši to īpašo iezīmju dēļ. Līdz ar to prasītājas nevar pamatoti apgalvot, ka pastāv aizstājamība no pieprasījuma viedokļa.

68      Coats paziņojumi, atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu, arī apstiprina aizstājamības no pieprasījuma viedokļa neesamību. Faktiski Coats ir uzsvērusi, ka daži apģērbu ražošanas nozares klienti izmanto izšujamo diegu, tāpat kā daži izšūšanas nozares klienti izmanto diegu, kas paredzēts apģērbu ražošanai. Savukārt netika izvirzīta šāda aizstājamība no pieprasījuma viedokļa esamību automobiļu rūpniecības nozares klientiem.

69      Otrkārt, lai gan Komisija uzskatīja, ka no pieprasījuma viedokļa rūpnieciskais diegs varēja tikt uzskatīts par vienotu preču tirgus, jo nebija tiešas atbilstības starp gala izmantošanu un diega veidu un/vai diega struktūru, un minētā diega ražošanas procesa līdzības vai aizstājamības dēļ, tā tomēr secināja, ka tas tā nav bijis attiecībā uz automobiļu rūpniecības nozarei paredzēto diegu.

70      Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Komisija pamatojās uz automobiļu rūpniecības diega specifiskajām īpatnībām, uz nepieciešamību nodrošināt standartizētu piedāvājumu un uz kapacitāti izpildīt šī sektora nozīmīgo klientu pasūtījumus. Tā pamatojās arī uz apstākli, ka automobiļu rūpniecības diega ģeogrāfiskais tirgus ietver visu EEZ teritoriju atšķirībā no rūpnieciskā diega, kam ir tikai reģionāls raksturs. Ņemot vērā šos elementus, tā uzskatīja, ka tikai daži uzņēmumi varēja izpildīt šāda veida pieprasījumu (skat. apstrīdētā lēmuma 22. apsvērumu).

71      Vispirms atbilstoši paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju 20. punkta noteikumiem, lai būtu piedāvājuma aizstājamība, piegādātājiem jāspēj pārorientēt ražošanu konkrētu preču ražošanai un jāspēj tās realizēt īsā laika posmā bez būtiskām papildu izmaksām vai riskiem, saskaroties ar nelielām vai pastāvīgām relatīvo cenu izmaiņām. Turpinot, atbilstoši paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju 21. punktam Komisija uzsver, ka parasti šāda aizstājamība izveidojas tad, ja uzņēmumi piedāvā tirgū vienu preci ar plašu īpašību vai veidu klāstu un, pat ja konkrētam gala patērētājam vai patērētāju grupai preces atšķirīgās īpašības ir neaizstājamas, šīs atšķirīgās īpašības apvienojas vienā preces tirgū. Rūpnieciskais diegs no pirmā acu uzmetiena atbilst preces veidam, kas paredzēts paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju 21. punktā.

72      Visbeidzot, atbilstoši paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju 22. un 23. punktam Komisija apstiprina ar konkrētiem piemēriem, ka attiecīgajiem piegādātājiem ir jāspēj nekavējoties piedāvāt un pārdot preces ar dažādām īpašībām, būtiski nepaaugstinot izmaksas un nedrīkst pastāvēt īpašas grūtības realizācijas posmā.

73      Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jānosaka, vai Komisija pareizi novērtējusi aizstājamības no piedāvājuma viedokļa kritēriju.

74      Pirmkārt, kā tas norādīts šī sprieduma 63. punktā, automobiļu rūpniecības diegu ražotājiem ir jāpielāgo savas ražošanas iekārtas, lai ražotais diegs atbilstu specifiskiem standartiem.

75      Otrkārt, nav pārliecinoša prasītāju argumentācija par automobiļu rūpniecības diega ražošanas nelielajām izmaksām. Prasītājas, protams, apgalvo ne tikai, ka diegi parasti tiek ražoti atbilstoši automobiļu rūpniecības nozares prasībām un šādā kvalitātē nosūtīti citu rūpniecības nozaru klientiem, bet arī ka rūpniecības ķēdes noregulēšanas izmaksas būtu pārāk augstas, ja prece tiktu ražota vienīgi automobiļu rūpniecības nozarei, lai pēc tam mainītu ražošanas ķēdi un to pielāgotu citām rūpniecības nozarēm paredzētu preču ražošanai.

76      Tomēr, kaut arī ražošanas racionalizācijas iemeslu dēļ automobiļu rūpniecības nozares klientiem paredzētu diegu tirgū jau esoša sabiedrība galvenokārt ražo diegu, kas atbilst augstākajam standartam neatkarīgi no preces galamērķa, tā šādi rīkojas vienīgi tāpēc, ka tā darbojas automobiļu tirgū ar ražošanu atbilstoši automobiļu rūpniecības nozarei paredzēto diegu īpašajiem standartiem saistīto augsto izmaksu dēļ. Citiem vārdiem sakot, sabiedrībai, kuras pamatdarbība ir saistīta ar gatavo apģērbu ražošanas diegu vai izšujamo diegu, nebūs nekādas intereses ražot īpašu diegu automobiļu sektoram tikai tādēļ, ka tā varētu potenciāli šo diegu pārdot iespējamiem automobiļu sektora klientiem.

77      Tādējādi prasītāju apgalvojums, ka automobiļu rūpniecības diega ražošanas izmaksas ir tik zemas, ka tā ražošana vienmēr notiek saskaņā ar augstāku specifikācijas standartu, nav pierādīts, ciktāl tas attiecas uz rūpnieciskā diega ražotājiem.

78      Treškārt, prasītājas administratīvā procesa laikā nav apšaubījušas ievērojamo abu tirgu atšķirību no ģeogrāfiskā viedokļa. Atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu, Amann automobiļu rūpniecības diega tirgu pat raksturoja kā vispasaules tirgu. Arī Coats norādīja, ka šī tirgus īpašās raksturīgās iezīmes to ierobežo ar “reģionāliem” un “globāliem” piegādātājiem un šie jēdzieni atbildes kontekstā ir jāizprot tādējādi, ka tie nozīmē “ietver visu EEZ teritoriju” un “vispasaules”.

79      Tādējādi priekšnoteikums aizstājamībai no piedāvājuma viedokļa ir tas, ka lielākā daļa diega ražotāju spēj lielos daudzumos ražot īpašu un vienveidīgu diegu katram automobiļu rūpniecības nozares klientam un to ātri izplatīt visā EEZ teritorijā. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šāda argumentācija nav pārliecinoši pamatojama.

80      Līdz ar to Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka no piedāvājuma viedokļa pastāvēja divi atsevišķi preču un ģeogrāfiskie tirgi.

81      Šajā sakarā jāprecizē, ka Komisija ir pareizi novērtējusi un interpretējusi prasītāju un citu attiecīgo uzņēmumu atbildes, uz kuru pamata tā secināja, ka pastāv divi atsevišķi preču tirgi.

82      Pirmkārt, Komisija prasītājām uzdeva jautājumu, lai noskaidrotu, vai rūpnieciskais diegs gatavo apģērbu ražošanai, rūpnieciskais diegs izšuvumu ražošanai un mājsaimniecībā izmantotais diegs veido dažādus preču tirgus diega nozarē. Komisija arī uzrādīja tabulu, kas bija paredzēta, lai noteiktu konkrēto ģeogrāfisko tirgu katrai iepriekš minētajai diegu kategorijai, tostarp paredzot īpašu kategoriju “Diegs automobiļiem”. Tā precizēja, ka minētā kategorija ietilpst speciālā rūpnieciskā diegā, taču uzsvēra, ka esot gribējusi zināt Amann un Cousin viedokli par šī diega veida konkrēto ģeogrāfisko tirgu.

83      Atbildot uz iepriekš minēto informācijas pieprasījumu, Amann norādīja, ka Komisijas veiktais detalizētais sadalījums bija pareizs, jo “pastāv preču specifikācija un klientu īpašās vajadzības, kuras apģērbu ražošanas nozarē it īpaši acīmredzami atšķiras no abiem pārējiem sektoriem krāsu gammas jomā utt.”. Cousin norādīja, ka pilnībā piekrīt Komisijas veiktajai segmentācijai. Tā tomēr precizēja lielās grūtības tirgus novērtēšanā, it īpaši attiecībā uz īpašajiem diegiem, ņemot vērā attiecīgās izmantošanas ļoti lielo daudzveidību, uzsverot, ka tā esot uzskaitījusi vairāk nekā 80 nozaru.

84      Tādējādi prasītājas patiešām ir tieši atzinušas, ka īpašo diegu tirgus ir atsevišķs preču tirgus, taču pretēji tam, ko norādīja Komisija savos rakstveida apsvērumos, tās nav tieši atzinušas, ka īpašā diega tirgū ietilpstošais automobiļu rūpniecības diega tirgus pats ir atsevišķs preču tirgus.

85      Arī Gütermann apstiprināja Komisijas ierosināto iedalījumu, bet nav tieši izteikusies par automobiļu rūpniecības diega tirgu. Coats uz jautājumu par preču tirgiem atbildēja, ka tā neuzskata, ka preču atšķirības bija pietiekamas, lai secinātu, ka pastāv trīs atsevišķi tirgi, tomēr atzīstot automobiļu rūpniecības diega tirgus īpašās raksturīgās pazīmes, kā tas norādīts šī sprieduma 78. punktā. Tikai Oxley tieši apstiprināja un pamatoja automobiļu rūpniecības diega tirgus atsevišķo raksturu.

86      Lai gan šo apstākļu interpretācija attiecībā uz atsevišķo automobiļu rūpniecības diega tirgu neparādās tik acīmredzamā veidā kā to apgalvo Komisija, tomēr tās secinājumus par spēkā neesošiem nepadara ne acīmredzama kļūda novērtējumā, ne faktu sagrozīšana.

87      Tās secinājumus turklāt apstiprina citas norādes, tādas kā uzņēmumu interneta vietnes, kurās parasti ietverta atsevišķa kategorija automobiļu rūpniecības diegam. Tāpat šie uzņēmumi ir šai nozarei īpaši radīto diegu preču zīmju īpašnieki.

88      No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu novērtējumā, uzskatot, ka šajā gadījumā automobiļu rūpniecības diega tirgus un rūpnieciskā diega tirgus bija dažādi.

b)     Par apgalvoto “visaptveroša plāna” esamību

89      Vispirms ir jāatgādina, ka vienota pārkāpuma jēdziens aptver tādu situāciju, kad vairāki uzņēmumi ir piedalījušies pārkāpumā, ko veido turpināta rīcība, kas vērsta uz vienu ekonomisku mērķi, kas paredz izkropļot konkurenci, vai pat individuāli pārkāpumi, kas savstarpēji saistīti to mērķa identiskuma dēļ (elementu kopuma vienots mērķis) un subjektu identiskuma dēļ (attiecīgo uzņēmumu, kuri apzinās, ka piedalās kopējā mērķī, identiskums) (Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 257. punkts).

90      Turpinot, ir jānorāda, ka EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu var izraisīt ne tikai atsevišķa darbība, bet arī darbību virkne vai arī turpināta rīcība. Šo interpretāciju nevar apstrīdēt tādēļ, ka arī viena vai vairākas šādas darbību virknes vai turpinātas rīcības elementi paši par sevi katrs atsevišķi arī var būt minētās normas pārkāpums. Ja dažādas darbības ietilpst “kopējā plānā” to identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci kopējā tirgū, Komisijai ir tiesības noteikt atbildību par šīm darbībām atkarībā no dalības attiecīgajā pārkāpumā kopumā (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 258. punkts).

91      Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienota pārkāpuma jēdziens var attiekties uz tādas pret konkurenci vērstas darbības juridisko kvalifikāciju, kura sastāv no nolīgumiem, saskaņotām darbībām un uzņēmumu apvienību lēmumiem (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 696.–698. punkts; 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 186. punkts, un 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās BASF/Komisija T‑101/05 un T‑111/05, Krājums, II‑4949. lpp., 159. punkts).

92      Šajā sakarā tāpat ir svarīgi precizēt, ka vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārīgu norādi uz konkurences izkropļošanu tirgū saistībā ar pārkāpumu, jo konkurences ietekmēšana gan kā priekšmets, gan kā sekas ir nedalāms elements jebkādām darbībām, kas ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šāda vienota mērķa jēdziena definīcija varētu liegt vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienam tā nozīmi, ciktāl tā sekas būtu tādas, ka vairākas darbības, kas skar vienu ekonomisku nozari un ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, būtu sistemātiski jākvalificē kā elementi [apstākļi], kas veido vienotu pārkāpumu. Tādējādi, lai kvalificētu dažādas darbības kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, ir jāpārbauda, vai tās bija ar papildinošu saikni tādā nozīmē, ka katra no tām bija vērsta pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām un ar mijiedarbību deva ieguldījumu visu pret konkurenci vērsto to seku īstenošanā, kuras vēlējās pārkāpuma izdarītāji saistībā ar vispārējo plānu, kas paredzēja vienotu mērķi. Šajā sakarā ir jāņem vērā visi apstākļi, kas varētu pierādīt vai likt apšaubīt minēto saikni, tādi kā piemērošanas periods, saturs (tostarp izmantotās metodes) un atbilstoši – dažādo attiecīgo nolīgumu un saskaņoto darbību mērķi (šajā ziņā skat. iepriekš 91. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās BASF/Komisija, 179.–181. punkts).

93      Tādējādi objektīvu iemeslu dēļ Komisija var ierosināt atsevišķas procedūras, konstatēt vairākus atsevišķus pārkāpumus un noteikt vairākus atsevišķus naudas sodus (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts; turpmāk tekstā – “spriedums “Tokai II”, 124. punkts).

94      Visbeidzot, tāpat ir jāteic, ka noteiktu prettiesisku darbību kvalificēšana par darbībām, kas veido vienu un to pašu pārkāpumu, vai par vairākiem pārkāpumiem, principā ietekmē sankcijas, ko par tām var noteikt, jo vairāku pārkāpumu konstatēšana var ietvert vairāku atsevišķu naudas sodu noteikšanu – ikreiz atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētajām robežām (iepriekš 91. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās BASF/Komisija, 158. punkts).

95      “Visaptverošā plāna” esamība ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

96      Vispirms jānorāda, ka prasītājas būtībā apgalvo, ka šajā lietā kopējais subjektīvais elements ir apstāklis, ka visu pārkāpumu mērķis bija izkropļot normālu cenu attīstību. Šāds cenu falsificēšanas mērķis ir raksturīgs jebkuram “cenu kartelim” un ar to nepietiek, lai pierādītu kopēja subjektīva elementa esamību. Šajā sakarā un pretēji prasītāju apgalvotajam Komisijas pamataspekts nav bijis princips par saistības starp pārkāpumiem esamību apstrīdētajā lēmumā. Proti, apstrīdētā lēmuma 269. apsvērumā tā tikai min vienoto pret konkurenci vērsto priekšmetu un vienoto saimniecisko mērķi, kas ietver normālu cenu izmaiņu falsifikāciju, kura raksturīga šāda veida kartelim, lai gan tā uzsvēra apstākli, ka šāds mērķis un šī lietderība ir ievērota katrā no trim dažādajiem pārkāpumiem.

97      Turpinot, lai apstrīdētu vienota pārkāpuma esamību, papildus apstāklim, ka automobiļu rūpniecības diega tirgus un rūpnieciskā diega tirgus ir nošķirti, kā arī tas turklāt norādīts šī sprieduma 53.–88. punktā, Komisija galvenokārt pamatojās uz lielākās daļas aizliegtās vienošanās iesaistīto tirgus dalībnieku identiskuma neesamību un šo dalībnieku vispārējas koordinācijas neesamību. Prasītājas nav varējušas likt apšaubīt šos kritērijus un tādējādi nav varējušas pierādīt “ciešu saistību” starp dažādām pret konkurenci vērstām darbībām.

98      Pirmkārt, attiecībā uz kritēriju par tirgus dalībnieku identiskuma neesamību, Komisija apstrīdētā lēmuma 96. un 216. apsvērumā uzskaitīja aizliegtās vienošanās dalībniekus automobiļu rūpniecības diega tirgū un rūpnieciskā diega tirgū. Turpinot, apstrīdētā lēmuma 265. apsvēruma a) apakšpunktā tā uzskatīja, ka lielākā daļa uzņēmumu bijuši tikai vienas aizliegtās vienošanās dalībnieki, tādēļ ka tie neveica darbības tirgos, uz kuriem attiecās otra aizliegtā vienošanās.

99      Jākonstatē, ka no desmit uzņēmumiem, kuri bijuši vienas un/vai otras no šīm aizliegtajām vienošanās dalībnieki, tikai trīs bija iesaistīti abās aizliegtajās vienošanās. Ackermann Nähgarne GmbH & Co, Bieze Stork BV, BST, Cousin, Gütermann, Zwicky un Oxley bija saistītas tikai ar vienu no tām. Tikai Coata, Barbour (līdz to pārņēma Coats) un Amann bijuši abu aizliegto vienošanos dalībnieki. Šo trīs uzņēmumu piedalīšanās abās aizliegtajās vienošanās nevarot pati par sevi veidot norādi par kopējas stratēģijas esamību (šajā ziņā skat. iepriekš 93. punktā minēto spriedumu lietā Tokai II, 120. punkts). Turklāt ir jāuzsver, ka, izņemot Barbour gadījumu, uzņēmumu pārstāvji, kas piedalījās aizliegtās vienošanās automobiļu rūpniecības diega tirgū un rūpniecisko diegu tirgū organizētajās sanāksmēs, nebija vieni un tie paši šo divu aizliegto vienošanos pārklāšanās periodā (1998–2000).

100    Līdz ar to Komisijas konstatējumu, kas ietverts apstrīdētā lēmuma 265. apsvēruma a) apakšpunktā, spēkā neesošu nepadara acīmredzama kļūda novērtējumā.

101    Otrkārt, aizliegto vienošanos saturs arī nevarētu tikt izmantots, lai pamatotu visaptveroša plāna esamību. No apstrīdētā lēmuma, proti, izriet, ka attiecīgo aizliegto vienošanos saturs automobiļu rūpniecības diegu tirgū un rūpniecisko diegu tirgū šajā sakarā acīmredzami atšķiras.

102    Attiecībā uz aizliegto vienošanos automobiļu rūpniecības diegu tirgū apstrīdētā lēmuma 215., 220., 223., 224., 226., 228.–230., 233.–236. un 238. apsvērumā ir redzams, no vienas puses, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku informācijas apmaiņas attiecās uz dažiem klientiem piemērotajām cenām un, no otras puses, ka noslēgtie nolīgumi sastāvēja no minimālās pamata cenas noteikšanas pārdotajām pamatprecēm automobiļu rūpniecības klientiem, divu veidu pamata cenas attiecīgi esošajiem klientiem un jaunajiem klientiem un minimālās pamata cenas dažiem klientiem, uz kuriem attiecās informācijas apmaiņa. Dalībnieki arī vienojās izvairīties savā starpā konkurēt ar cenām par labu pašreizējam piegādātājam.

103    Attiecībā uz aizliegto vienošanos rūpniecisko diegu tirgū no apstrīdētā lēmuma 99.–153. apsvēruma izriet, ka, no vienas puses, informācijas apmaiņa attiecās uz cenrāžiem un atlaidi, uz cenu paaugstināšanu piemērošanu, uz cenu samazināšanu un uz īpašo dažiem klientiem piemērojamo cenu paaugstināšanu un, no otras puses, ka noslēgtie nolīgumi attiecās uz nākamajiem cenrāžiem par maksimālo atlaides līmeni, par atlaides samazināšanu un par īpašo dažiem klientiem piemērojamo cenu paaugstināšanu un ka dalībnieki vienojās izvairīties savā starpā konkurēt ar cenām par labu pašreizējam piegādātājam.

104    No apstrīdētā lēmuma iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pastāv acīmredzama atšķirība starp abām aizliegtajām vienošanās saistībā ar to saturu. Vienas vai otras līdzības esamība starp šīm abām aizliegtajām vienošanās, kā nolīgumi, lai izvairītos savā starpā konkurēt ar cenām par labu pašreizējam piegādātājam, tomēr nevarētu likt apšaubīt šo konstatējumu.

105    Treškārt, veids, kādā darbojās katra no šīm divām aizliegtajām vienošanās, ir bijis lielā mērā atšķirīgs. Proti, kā to ir norādījusi Komisija apstrīdētā lēmuma 218. apsvērumā, aizliegtā vienošanās automobiļu rūpniecības diegu tirgū bija organizēta pietiekami elastīgi ar mazām neregulārām sanāksmēm, kuras papildināja bieži divpusēji kontakti. Apstrīdētā lēmuma 96.–99. un 149.–153. apsvērums atklāj, ka aizliegtā vienošanās rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs ir īstenota, rīkojot sanāksmes vismaz reizi gadā un ka tās bija sadalītas divās daļās, proti, viena no tām bija sēde, kurā tika apspriests Ziemeļvalstu tirgus, un otra – sēde par Beniluksa valstu tirgu. No tā arī izriet, ka notika periodiski divpusēji kontakti.

106    Ņemot vērā šos elementus, Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu novērtējumā, apstrīdētā lēmuma 265.–267. apsvērumā secinot, ka bija savstarpēji jānošķir aizliegtā vienošanās automobiļu rūpniecības diegu tirgū un aizliegtā vienošanās rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs vajadzēja būt nošķirtām un ka tās tādējādi veido divus atsevišķus pārkāpumus.

107    Šajā sakarā jānorāda, ka atšķirībā no aizliegtās vienošanās automobiļu rūpniecības diegu tirgū aizliegtā vienošanās rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un aizliegtā vienošanās rūpniecisko diegu tirgū Ziemeļvalstīs tika uzskatītas par vienu pārkāpumu tādēļ, ka preces bija identiskas, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki bija tie paši, ka aizliegtās vienošanās saturs un darbības veids bija vienādi, ka sanāksmes tika rīkotas tajā pašā dienā un ka uzņēmumus, kas tajās piedalījās, pārstāvēja vienas un tās pašas personas.

108    Turklāt nav nozīmes, no vienas puses, argumentam, kas balstīts uz iekšēju pilnvaru nenodalīšanu prasītāju ietvaros rūpnieciskā diega un automobiļu rūpniecības diega laišanas apgrozībā jomā, un, no otras puses, argumentam, kas balstīts uz apstākli, ka piedalījušos uzņēmumu vadītājiem un partneriem bija noteikti jāapzinās dažādu aizliegto vienošanos esamība. Šie argumenti nekādi nepierāda kopēja subjektīva elementa esamību.

109    Jānoraida arī prasītāju arguments par vispārējas koordinācijas esamību saistībā ar biežajiem kontaktiem starp Coats pārstāvi un Amann vadītāju. No lietas materiāliem izriet, ka nav neviena paziņojuma, kuru varētu interpretēt kā norādi par vispārēju koordināciju. Tiesas sēdē prasītājas atzina, ka tās nevarot Vispārējai tiesai iesniegt precīzu dokumentu, kas apliecinātu gribu par vispārēju koordināciju starp Amann un Coats.

110    Visbeidzot, prasītājas kļūdaini apgalvo, ka preces tirgus nodalīšanas kritērijs nevar būt spēkā esošs vērtējuma kritērijs, ciktāl tas sniedzot Komisijai nekontrolējamu rīcības brīvību attiecībā uz radniecīgām precēm, lai konstatētu divu atsevišķu pārkāpumu esamību. Pirmkārt, minētā Komisijas rīcības brīvība nav neierobežota, jo Komisija ir pakļauta Vispārējās tiesas pārbaudei, kā tas ir norādīts šī sprieduma 54. punktā. Otrkārt, preču tirgu kritērijs izskatāmajā lietā ir tikai viens kritērijs no vairākiem, lai konstatētu, kas pastāv divi atsevišķi pārkāpumi.

111    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, pamats par Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta pirmā teikuma pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots.

B –  Par pamatiem saistībā ar naudas soda samazināšanu

1.     Par prasītāju izvirzīto pamatu par Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā soda augstākās robežas neievērošanu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

112    Prasītāju izvirzītais pamats sastāv no trim iebildumiem.

113    Pirmā iebilduma ietvaros prasītājas apgalvo, ka abi pārkāpumi reāli veido vienotu pārkāpumu un ka attiecīgi var uzlikt vienu naudas sodu, kura summa nedrīkst pārsniegt augstāko robežu 10 % apmērā no kopējā apgrozījuma. Kopējais apmērs, kas rodas no šī pieskaitījuma, pārsniedzot šo augstāko robežu un tādējādi esot pārkāpts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts.

114    Šajā sakarā tās uzskata, ka bija pārkāpts Kopienu konstitucionālo tiesību princips nulla poena sine lege. Būtībā prasītājas kritizē to, ka Komisija var, nodalot tirgus, kuros ir konstatēti paralēli pārkāpumi, sev piešķirt neierobežotu rīcības brīvību noteikt naudas sodus, kuri pārsniedz augstāko robežu 10 % apmērā no kopējā apgrozījuma. Prasītājas uzskata, ka no tiesiskuma principa izriet ne tikai aizliegums tiesnesim uzlikt sodus bez juridiska pamatojuma, bet arī no likumdevēja pienākums skaidri un saprotami formulēt tiesību normas, kurās paredzēti sodi. Prasība pēc skaidrības tādējādi esot piemērojama ne vien tiesību normu veidojošajiem elementiem, bet arī šīs normas juridiskajām sekām. Šādas prasības attiecoties arī uz minētajām normām, kurās paredzēti naudas sodi par konkurences tiesību pārkāpumiem.

115    Uzaicinātas tiesas sēdē sniegt paskaidrojumus par šo argumentāciju, prasītājas precizēja, ka tā bija izprotama tādējādi, ka ar to tiek apšaubīts pašas tiesību normas tiesiskums, un līdz ar to tās izvirzīja iebildi par prettiesiskumu atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktam un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam.

116    Turklāt tās apstrīd Komisijas argumentu attiecībā uz pienākumu ievērot non bis in idem principu, ciktāl šis princips nepiedāvā nekādas garantijas attiecībā uz viena vai vairāku pārkāpumu atzīšanas precizitāti. Prasītājas uzskata, ka problēma ir pašā sākumā, citiem vārdiem sakot, nosakot pašu viena vai vairāku pārkāpumu esamību.

117    Ar otro iebildumu prasītājas apgalvo, ka Komisija var uzlikt vienotu naudas sodu par dažādiem pārkāpumiem gadījumos, kad tie attiecas uz viena veida darbību dažādos tirgos un kad dalībnieki lielākoties ir tie paši uzņēmumi. Šie divi nosacījumi šajā lietā esot izpildīti.

118    Prasītājas konstatē, ka Komisija esot atkāpusies no savas iepriekšējās prakses bez mazākā pamatojuma. Tās uzskata, ka gadījumā, ja Komisija atsakās no savām pilnvarām noteikt vienotu naudas sodu par vairākiem pārkāpumiem, tai saskaņā ar Eiropas administratīvo tiesību vispārējiem principiem ir jāpamato šo pilnvaru neizmantošana. Būtībā Komisija esot pārkāpusi EKL 253. pantu.

119    Turpinot, tās salīdzina apstrīdēto lēmumu ar Komisijas 2001. gada 21. novembra Lēmumu par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/E‑1/37.512 – Vitamīni) (OV 2003, L 6, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums Vitamīnu lietā”). Komisija tajā esot apvienojusi par dažādiem pārkāpumiem uzliktos naudas sodus vienā kopējā naudas sodā un tādējādi esot uzskatījusi par nepieciešamu ievērot augstāko robežu 10 % apmērā no kopējā apgrozījuma. Tāpat kā lēmumā Vitamīnu lietā, tā arī aizliegtās vienošanās izskatāmajā lietā vienojot tas pats materiālais un “telpas–laika” konteksts.

120    Ar savu trešo iebildumu prasītājas apgalvo, ka Komisijas gribētā preventīvā iedarbība būtu sasniegta jau nosakot naudas sodu par pārkāpumu rūpniecisko diega tirgū. Komisijai tādējādi tas būtu bijis jāņem vērā, nosakot naudas soda apmēru, sodot aizliegto vienošanos automobiļu rūpniecības diega tirgū.

121    Komisija apstrīd šos argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

122    Šis prasītāju izvirzītais pamats būtībā sastāv no trim iebildumiem par, pirmkārt, principa nulla poena sine lege pārkāpšanu, otrkārt, pienākumu noteikt vienotu naudas sodu par vairākiem pārkāpumiem un, treškārt, soda tiesisko mērķu neņemšanu vērā.

 Par iebildumu par nulla poena sine lege principa pārkāpšanu un par iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu

123    Vispirms ir jāvērtē prasītāju trijos līmeņos izvirzītā iebilde par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu. Pirmkārt, tās būtībā uzskata, ka pats vienota pārkāpuma jēdziens, tāds, kāds tas ir minēts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, esot neskaidrs. Otrkārt, tās apgalvo, ka vienota un turpināta pārkāpuma princips arī neesot skaidri definēts un ka Komisija tādējādi varot patvaļīgi ietekmēt naudas soda summu, nošķirot tirgus, kuros konstatēti paralēli pārkāpumi. Treškārt, tās apgalvo, ka arī šajā pašā pantā paredzētie sodi ir neskaidri.

124    Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru soda tiesiskuma princips ir nenovēršami saistīts ar tiesiskās drošības principu, kurš ir Kopienu tiesību vispārējs princips un saskaņā ar kuru jebkuram Kopienu tiesiskajam regulējumam, it īpaši ja tajā ir noteikts vai ļauts noteikt sodu, ir jābūt skaidram un precīzam, lai attiecīgajām personām nepārprotami būtu zināmas no tā izrietošās tiesības un pienākumi un lai tās varētu veikt atbilstošus pasākumus (šajā ziņā skat. Tiesas 1981. gada 9. jūlija spriedumu lietā 169/80 Gondrand Frères un Garancini, Recueil, 1931. lpp., 17. punkts; 1996. gada 13. februāra spriedumu lietā C‑143/93 Van Es Douane Agenten, Recueil, I‑431. lpp., 27. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 5. aprīļa spriedumu lietā T‑279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II‑897. lpp., 66. punkts).

125    Šis princips, kas ir daļa no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kas ir nostiprināts vairākos starptautiskos līgumos, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 7. pantā, attiecas gan uz krimināltiesiska rakstura normām, gan īpašiem administratīviem instrumentiem, kas nosaka vai ļauj noteikt administratīvus sodus (šajā ziņā skat. Tiesas 1987. gada 18. novembra spriedumu lietā 137/85 Maizena u.c., Recueil, 4587. lpp., 15. punkts). Tas attiecas ne tikai uz normām, kas nosaka pārkāpuma sastāvu, bet arī uz normām, kuras definē sekas, ko rada pirmo minēto normu pārkāpums (šajā ziņā skat. Tiesas 1996. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑74/95 un C‑129/95 X, Recueil, I‑6609. lpp., 25. punkts, un iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā Degussa/Komisija, 67. punkts).

126    Šajā sakarā jāatgādina, ka ECPAK 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziedzīgā nodarījumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajām nacionālajām vai starptautiskajām tiesību normām netika atzīta par noziedzīgu nodarījumu. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija piemērojams noziedzīgā nodarījuma brīdī.”

127    Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”) uzskata, ka no šīs tiesību normas izriet, ka likumam ir skaidri jādefinē pārkāpumi un par tiem paredzētie sodi. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona no atbilstošās tiesību normas formulējuma un, vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju, var zināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies tās kriminālatbildība (skat. ECT 2000. gada 22. jūnija spriedumu lietā Coëme u.c. pret Beļģiju, Recueil des arrêts et décisions, 2000‑VII, 145. punkts) (iepriekš 124. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, 69. punkts).

128    No ECT judikatūras izriet, ka, lai izpildītu ECPAK 7. panta 1. punkta prasības, normām, saskaņā ar kurām ir noteikti šie sodi, nav jābūt tik precīzām, lai sekas, kas varētu rasties šo normu pārkāpuma dēļ, būtu absolūti precīzi paredzamas (iepriekš 124. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, 71. punkts).

129    Faktiski saskaņā ar ECT judikatūru neskaidru terminu lietošana tiesību normā ne vienmēr rada ECPAK 7. panta pārkāpumu un tas, ka likums piešķir rīcības brīvību, pats par sevi nav pretrunā prasībai par paredzamību, ja vien šādas brīvības izmantošanas apjoms un kārtība, ņemot vērā attiecīgo leģitīmo mērķi, ir pietiekami skaidri definēti, lai indivīdam nodrošinātu atbilstošu aizsardzību pret patvaļu (skat. ECT 1992. gada 25. februāra spriedumu lietā Margareta un Roger Andersson pret Zviedriju, A sērija, Nr. 226, 75. punkts). Šajā sakarā papildus paša likuma tekstam ECT ņem vērā to, vai izmantotie neskaidrie jēdzieni nav precizēti pastāvīgajā un publicētajā judikatūrā (skat. ECT 1995. gada 27. septembra spriedumu lietā G pret Franciju, A sērija, Nr. 325‑B, 25. punkts) (iepriekš 124. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, 72. punkts).

130    Ņemot vērā soda tiesiskuma principu, ko ir atzinusi Kopienu tiesa atbilstoši ECPAK sniegtajām norādēm un dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām, attiecībā uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta likumīgumu ir jāsecina, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisijai nav piešķirta neierobežota rīcības brīvība, lai, pirmkārt, konstatētu konkurences tiesību normu pārkāpumus, otrkārt, lai noteiktu, vai dažādas pārkāpumu izraisošas darbības veido vienotu un turpinātu pārkāpumu vai vairākus autonomus pārkāpumus, un, treškārt, lai noteiktu naudas sodus par šiem pārkāpumiem.

131    Pirmkārt, konkurences tiesību normu pārkāpumi, par kuriem Komisija var, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, uzlikt naudas sodu, ir vienīgi EKL 81. un EKL 82. panta normu pārkāpumi. Prasītājas kļūdaini uzskata, ka Komisijai ir piešķirta neierobežota rīcības brīvība, konstatējot šādus pārkāpumus. Pirmkārt, ir jāatgādina, ka jautājums par to, vai ir izpildīti EKL 81. un EKL 82. pantā paredzētie nosacījumi, principā ir Kopienu tiesas pilnīgas pārbaudes priekšmets (šajā ziņā skat. pēc analoģijas Tiesas 1998. gada 28. maija spriedumu lietā C‑7/95 P Deere/Komisija, Recueil, I‑3111. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra, un Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑99/04 AC-Treuhand/Komisija, Krājums, II‑1501. lpp., 144. punkts). Otrkārt, lai gan ir taisnība, ka gadījumos, kad šis konstatējums ietver sarežģītus ekonomiskus un tehniskus vērtējumus, judikatūrā Komisijai ir atzīta noteikta rīcības brīvība, taču tā nekādā gadījumā nav neierobežota. Proti, šādas rīcības brīvības esamība nenozīmē, ka Vispārējai tiesai ir jāatturas pārbaudīt to, kā Komisija interpretējusi šāda rakstura datus. Kopienu tiesai ir it īpaši ne tikai jāpārbauda izvirzītie materiālie pierādījumi, to ticamība un to sakarība, bet arī tas, vai šie pierādījumi veido izvērtēšanai atbilstošu datu kopumu, kas jāņem vērā, lai vērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie var pamatot no tiem izdarītos secinājumus (šajā ziņā skat. iepriekš 54. punktā minēto spriedumu lietā Microsoft/Komisija, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

132    Prasītājas turklāt neapgalvo, ka viena no EKL 81. pantā paredzētajām pārkāpuma veida definīcijām, proti, “tādi nolīgumi starp uzņēmumiem [..], kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū un it īpaši darbības, ar kurām tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas, vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus [..]”, tām nav ļāvusi apzināties, ka aizliegtās vienošanās rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs un aizliegtās vienošanās automobiļu rūpniecības diegu tirgū EEZ ir pārkāpumi minētā EKL 81. panta izpratnē un ka tādējādi tās par tiem ir atbildīgas.

133    Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto tādu kritēriju neesamību, kuri ļautu noteikt, vai pastāv vienots un turpināts pārkāpums, vai vairāki autonomi pārkāpumi, ir jāatzīst, ka minētie kritēriji kā tādi neparādās ne Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, ne EKL 81. pantā. Taču vienota un turpināta pārkāpuma jēdziens ir izmantots un precizēts pastāvīgajā un publicētajā judikatūrā. Tādi kritēriji kā priekšmeta identiskums (tāds pats elementu kopuma mērķis) un subjektu identiskums (attiecīgo uzņēmumu, kas apzinās, ka piedalās kopējā mērķī, identiskums), lai noteiktu, vai pieļautie pārkāpumi ir ietilpuši “vispārējā plānā” un tādējādi attiecas uz vienotu pārkāpumu, vairāku gadu laikā ir nostiprināts tādā judikatūrā kā tajā, kas minēta šī sprieduma 89. punktā.

134    Tātad Komisija objektīvu iemeslu dēļ var ierosināt atsevišķas procedūras, konstatēt atsevišķus pārkāpumus un noteikt vairākus atsevišķus naudas sodus (šajā ziņā skat. iepriekš 93. punktā minēto spriedumu lietā Tokai II, 124. punkts).

135    Šajā sakarā no pamata, ar kuru lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu, analīzes (šī sprieduma 53. punkts un nākamie punkti) skaidri izriet, ka Komisijas piemērotie kritēriji, lai konstatētu divu atsevišķu pārkāpumu esamību, ir konstanti kritēriji, kas izriet no judikatūras.

136    Kaut arī atsevišķi kritēriji paredz Komisijai plašu rīcības brīvību, tomēr Kopienu tiesas veiktā rīcības brīvības pārbaude ir tieši ļāvusi ar pastāvīgu un publicētu judikatūru precizēt atsevišķus jēdzienus. Tāds ir it sevišķi preču tirgus definīcijas un ģeogrāfiskā tirgus [definīcijas] gadījums, kurus Komisija ir šajā gadījumā piemērojusi, un tai ir vajadzējis veikt sarežģītus ekonomiskus vērtējumus. Kā tas tika norādīts pirmā pamata analīzē (šī sprieduma 53. un nākamie punkti), Komisijai, īstenojot savu rīcības brīvību, bija jāvadās pēc tādiem judikatūrā atzītiem kritērijiem kā aizstājamība no piedāvājuma viedokļa un aizstājamība no pieprasījuma viedokļa.

137    Tāpat ir jāņem vērā, ka, lai nodrošinātu pārredzamību un palielinātu attiecīgo uzņēmumu tiesisko drošību, Komisija publicēja paziņojumu par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju, kurā tā izklāsta kritērijus, ko tā piemēro, lai definētu konkrēto tirgu katrā attiecīgā gadījumā. Šajā sakarā pieņemot šādas uzvedības normas un to pasludināšanas brīdī paziņojot, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumiem, uz kuriem tās attiecas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības izmantošanas iespējas un nevar atteikties no šīm normām, nevēlēdamās, lai attiecīgā gadījumā to sodītu par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes principa un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu. Turklāt, paziņojums par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju, kaut arī tas nav apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats, vispārīgi un abstrakti nosaka metodoloģiju, ko Komisija sev noteikusi, lai noteiktu viena vai vairāku tirgu esamību ar mērķi noteikt viena vai vairāku pārkāpumu esamību, un līdz ar to nodrošina uzņēmumu tiesisko drošību (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 211. un 213. punkts). No tā izriet, ka paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju pieņemšana precizēja Komisijas rīcības brīvības īstenošanas robežas, kas jau izrietēja no Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta.

138    Šajā sakarā no paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju 4. un 5. punkta izriet, ka “Komisijas mērķis ir uzlabot savas politikas un lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību konkurences politikas jomā” un ka, “uzlabojot pārredzamību, uzņēmumiem un to padomdevējiem būs arī lielāka iespēja paredzēt to, ka Komisijai atsevišķos gadījumos var rasties bažas par konkurenci. Tāpēc uzņēmumi varētu ņemt vērā šādu iespējamību, pieņemot savus iekšējos lēmumus, piemēram, [..] konkrētu līgumu [nolīgumu] slēgšanu”.

139    Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, saprātīgs uzņēmējs, vajadzības gadījumā saņemot juridisku konsultāciju, var pietiekami precīzi paredzēt metodi, kuru Komisija piemēros, lai noteiktu pēc uzņēmuma rīcības datiem vienota un turpināta pārkāpuma vai vairāku autonomu pārkāpumu esamību.

140    Treškārt, saistībā ar apgalvojumu par Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētās sodu skaidrības neesamību ir jākonstatē, ka pretēji prasītāju apgalvotajam Komisijai nav piešķirta neierobežota rīcības brīvība, lai noteiktu naudas sodus par konkurences normu pārkāpumiem (skat. pēc analoģijas iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā Degussa/Komisija, 74. punkts).

141    Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts ierobežo Komisijas rīcības brīvību. Pirmkārt, šajos noteikumos ir paredzēts objektīvs kritērijs, saskaņā ar kuru katram uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai noteiktais naudas sods nevar pārsniegt 10 % no tā apgrozījuma. Tādējādi nosakāmiem naudas sodiem ir paredzēts skaitļos izsakāms un absolūts augstākais apmērs, kas aprēķināms katram atsevišķam uzņēmumam katra atsevišķa pārkāpuma gadījumā, līdz ar to naudas soda augstāko apmēru, ko var noteikt konkrētam uzņēmumam, ir iespējams noteikt iepriekš. Otrkārt, Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts, kas papildina tās pašas regulas 23. panta 2. punktu, prasa Komisijai noteikt naudas sodus katrā attiecīgā gadījumā, “ņemot vērā ne tikai pārkāpuma smagumu, bet arī tā ilgumu” (skat. pēc analoģijas iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā Degussa/Komisija, 75. punkts).

142    Kaut arī naudas soda augstākā apmēra objektīvais kritērijs un pārkāpuma smaguma un ilguma subjektīvie kritēriji dod Komisijai plašu rīcības brīvību, tie tomēr ir kritēriji, kuri ļauj Komisijai noteikt sodus, ņemot vērā attiecīgās rīcības prettiesiskuma pakāpi. Tādējādi šajā posmā ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts, lai gan tie Komisijai piešķir zināmu rīcības brīvību, definē kritērijus un robežas, kuras tai ir jāievēro, īstenojot savas pilnvaras saistībā ar naudas sodiem (skat. pēc analoģijas iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā Degussa/Komisija, 76. punkts).

143    Turklāt ir jānorāda, ka, lai noteiktu naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, Komisijai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma princips, kas ir pilnveidoti Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūrā (skat. pēc analoģijas Pirmās instances tiesas iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā Degussa/Komisija, 77. punkts, un 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, Krājums, II‑2567. lpp., 41. punkts).

144    Jāpiebilst arī, ka saskaņā ar EKL 229. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu Tiesai un Pirmās instances tiesai ir neierobežota kompetence lemt par prasībām, kas celtas par lēmumiem, ar kuriem Komisija nosaka naudas sodus, un tādējādi tās var ne tikai atcelt Komisijas pieņemtos lēmumus, bet arī atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu. Tādējādi Komisijas administratīvo praksi pilnībā kontrolē Kopienu tiesa (skat. pēc analoģijas iepriekš 143. punktā minēto spriedumu lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 41. punkts). Kopienu tiesa šo kontroli īsteno, ievērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktā paredzētos kritērijus. Tādējādi Kopienu tiesas īstenotā kontrole precīzi ļāva, izmantojot pastāvīgo un publicēto judikatūru, noskaidrot neskaidros jēdzienus, kas varēja būt iekļauti Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā; jēdzienus, kuri tika pārņemti Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktā (šajā ziņā skat. pēc analoģijas iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā Degussa/Komisija, 79. punkts).

145    Turklāt, pamatojoties uz kritērijiem, kas minēti Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un vēlāk – Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktā un precizēti Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūrā, Komisija ir izveidojusi zināmu un pieejamu administratīvo praksi. Kaut arī Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse pati par sevi nav uzskatāma par juridisko pamatu naudas sodu uzlikšanai konkurences jomā (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 18. jūlija spriedumu lietā T‑241/01 Scandinavian Airlines System/Komisija, Krājums, II‑2917. lpp., 87. punkts un tajā minētā judikatūra), tad tomēr saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu Komisija nevar līdzīgās situācijās piemērot atšķirīgus noteikumus vai atšķirīgās situācijās piemērot identiskus noteikumus, ja vien šāda tās rīcība nav objektīvi pamatota (Tiesas 1984. gada 13. decembra spriedums lietā 106/83 Sermide, Recueil, 4209. lpp., 28. punkts, un Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑311/94 BPB de Eendracht/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 309. punkts).

146    Tāpat ir jāņem vērā, ka, lai nodrošinātu pārredzamību un palielinātu attiecīgo uzņēmumu tiesisko drošību, Komisija publicēja Pamatnostādnes sodanaudas [naudas sodu] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), kurās tā izklāstīja katrā attiecīgā gadījumā izmantojamo aprēķināšanas metodi. Šī sprieduma 137. punktā izklāstītie apsvērumi saistībā ar Paziņojumu par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju ir derīgi arī attiecībā uz Pamatnostādnēm. Proti, pieņemot šādus uzvedības noteikumus un ar to publikāciju paziņojot, ka turpmāk tā tos piemēros gadījumos, uz kuriem tie attiecas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības īstenošanu un nedrīkst atkāpties no šiem noteikumiem, citādi to tādā gadījumā varētu sodīt par tādu tiesību vispārējo principu kā vienlīdzīgas attieksmes principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu. Turklāt Pamatnostādnes, kaut arī tās nav apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats, vispārīgi un abstrakti nosaka metodoloģiju, ko Komisija sev noteikusi, lai noteiktu ar minēto lēmumu uzlikto naudas sodu apmēru, un līdz ar to nodrošina uzņēmumu tiesisko drošību (iepriekš 137. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 211. un 213. punkts). No tā izriet, ka Pamatnostādņu pieņemšana, ciktāl Komisija tās ir pieņēmusi saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un vēlāk – ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem noteikumiem, tikai precizēja Komisijas rīcības brīvības īstenošanas robežas, ko jau paredz šie noteikumi (šajā ziņā skat. un pēc analoģijas iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā Degussa/Komisija, 82. punkts).

147    Tādējādi, ņemot vērā dažādos iepriekš minētos apstākļus, saprātīgs uzņēmējs, vajadzības gadījumā saņemot juridisku konsultāciju, var pietiekami precīzi paredzēt metodi un kārtību, kādā nosaka naudas sodu lielumu par tā attiecīgu rīcību. Tas, ka šim saimnieciskās darbības subjektam iepriekš nav precīzi zināms naudas sodu apmērs, ko Komisija noteiks katrā atsevišķā gadījumā, nav uzskatāms par soda tiesiskuma principa pārkāpumu, jo to pārkāpumu smaguma dēļ, par kuriem Komisija nosaka sodu, mērķis apkarot un novērst pārkāpumus attaisno to, ka uzņēmumiem netiek dota iespēja novērtēt labumu, ko tie gūs, piedaloties pārkāpumā, jau iepriekš ņemot vērā naudas soda apmēru, kurš tiem tiktu uzlikts par šo prettiesisko rīcību (iepriekš 124. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, 83. punkts, un iepriekš 143. punktā minētais spriedums lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 45. punkts).

148    Tādējādi, kaut arī uzņēmumi iepriekš nevar precīzi zināt naudas sodu apmēru, kādu Komisija noteiks katrā atsevišķā gadījumā, ir jānorāda, ka atbilstoši EKL 253. pantam – lēmumā, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, Komisijai, neraugoties uz vispārzināmo situāciju, kurā pieņemts lēmums, ir jānorāda pamatojums it īpaši attiecībā uz uzliktā naudas soda apmēru un šajā nolūkā izvēlēto metodi. Šajā pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jāizklāsta Komisijas argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu zināt iemeslus, kuru dēļ tika veikti pasākumi, un tādējādi izvērtēt iespēju vērsties Kopienu tiesā, un lai pēdējā minētā vajadzības gadījumā varētu īstenot savu pārbaudi (iepriekš 124. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, 84. punkts, un iepriekš 143. punktā minētais spriedums lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 46. punkts).

149    Otrkārt, saistībā ar argumentu, kas pamatots ar viena pārkāpuma esamību un [naudas soda] augstāko robežu 10 % apmērā no apgrozījuma pārsniegšanas, no vienas puses, ir jāatgādina, ka pamata par apstrīdētā lēmuma atcelšanu vērtējums norādīja uz to, ka Komisija pamatoti secināja divu atšķirīgu pārkāpumu esamību. Tādējādi, kā tas tika atgādināts šī sprieduma 94. punktā, vairāku pārkāpumu konstatēšana var ietvert vairāku atsevišķu naudas sodu noteikšanu, no kuriem katrs ietilpst Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētajās robežās. Līdz ar to Komisija varēja a priori noteikt naudas sodu par katru pārkāpumu un tai nebija pienākuma vispirms noteikt vienotu kopēju naudas sodu.

150    No otras puses, ir jānosaka, vai uzņēmumam noteiktais kopējais naudas soda apmērs par vairākiem pārkāpumiem var pārsniegt augstāko robežu 10 % apmērā. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā ir noteikts, ka naudas sods katram uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, kas piedalās pārkāpumā, nedrīkst pārsniegt 10 % no kopējā apgrozījuma, kas ir veikts iepriekšējā saimnieciskajā gadā. Šie noteikumi neattiecas uz dažādu sabiedrībai noteikto naudas sodu summu. Ja prasītāji patiešām ir izdarījuši atsevišķus pārkāpumus, apstāklis, ka pārkāpumi ir konstatēti vairākos lēmumos vai vienā lēmumā, nav svarīgs, jo svarīgs ir tikai jautājums, vai patiesībā pastāv atsevišķi pārkāpumi. Tādējādi noteiktu prettiesisku darbību kvalificēšana par darbībām, kas veido vienu un to pašu pārkāpumu vai vairākus pārkāpumus, principā ietekmē sankcijas, ko par tiem var noteikt, jo vairāku pārkāpumu konstatēšana var ietvert vairāku atsevišķu naudas sodu noteikšanu – ikreiz atbilstoši robežām, kas paredzētas Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 93. punktā minēto spriedumu lietā Tokai II, 118. punkts, un iepriekš 91. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās BASF/Komisija, 158. punkts).

151    No tā izriet, ka Komisija, nosakot divus naudas sodus, kuru kopējais apmērs pārsniedz robežu 10 % apmērā no prasītāju apgrozījuma, nav pieļāvusi nekādu nulla poena sine lege principa pārkāpumu.

152    No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka iebildums par principa nulla poena sine lege pārkāpumu un iebilde par prettiesiskumu, kas ir izvirzīta attiecībā uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, ir jānoraida.

 Par iebildumu par pienākumu uzlikt vienotu naudas sodu par vairākiem pārkāpumiem

153    Ir jānoraida prasītāju pakārtoti izteiktais arguments, saskaņā ar kuru, pat ja ir izdarīti divi atšķirīgi pārkāpumi, esot bijis jānosaka viens kopējs naudas sods.

154    No judikatūras izriet, ka Komisijai ir tiesības noteikt vienotu naudas sodu par dažādiem pārkāpumiem (Pirmās instances tiesas 1994. gada 6. oktobra spriedums lietā T‑83/91 Tetra Pak/Komisija, Recueil, II‑755. lpp., 236. punkts; 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 4761. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedums lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 265. punkts).

155    Taču tā ir tikai viena iespēja, kuru Komisija izmantoja noteiktos apstākļos, it īpaši tad, kad pārkāpumi ietilpst kopējā viendabīgā stratēģijā (šajā ziņā skat. iepriekš 154. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 4761.–4764. punkts, un iepriekš 154. punktā minēto spriedumu lietā Tetra Pak/Komisija, 236. punkts), kad pastāv pārkāpumu vienotība (šajā ziņā skat. Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique diffusion francaise u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 127. punkts) vai kad ar Komisijas lēmumu konstatētie pārkāpumi attiecās uz tādiem pašiem rīcības veidiem dažādos tirgos, it īpaši cenu un kvotu noteikšanu un informācijas apmaiņu, un pārkāpumu dalībnieki ir bijuši lielā mērā tie paši uzņēmumi (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑144/89 Cockerill Sambre/Komisija, Recueil, II‑947. lpp., 92. punkts). Pirmā pamata pārbaude pierādīja, ka šādu apstākļu šajā gadījumā nebija.

156    No šīs judikatūras arī nevar iepriekš izsecināt Komisijas iepriekšējas prakses esamību, ar kuru tai būtu pienākums lietot automātiski iespēju noteikt vienotu naudas sodu vairāku pārkāpumu gadījumā, ne ka tai būtu pienākums pamatot iemeslu, kā dēļ tā to nav lietojusi. Minētajai judikatūrai drīzāk ir tendence norādīt, ka vienota naudas soda noteikšanas prakse ir izņēmums, jo to ievēro tikai noteiktos apstākļos.

157    Šajā sakarā prasītāju norādītie Komisiju lēmumi arī nevarētu būt šādas prakses raksturotāji. Proti, gan Komisijas 2001. gada 10. oktobra Lēmumā par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/36.264 – Mercedes-Benz) (OV 2002, L 257, 1. lpp.), skat. it īpaši 253. punktu, gan arī šī sprieduma 119. punktā minētajā lēmumā Vitamīnu lietā (711. un 775. punkts) dažādiem konstatētiem pārkāpumiem bija dažādi naudas soda apmēri, kuri pēc tam tika saskaitīti tādā veidā, lai noteiktu kopējo naudas soda apmēru. Komisijas rīcība bija tāda, ka tā noteica vairākus naudas sodus, kuri visbeidzot tika saskaitīti. Katrā ziņā Komisijas iepriekšēja lēmumu pieņemšanas prakse pati par sevi nav uzskatāma par juridisko pamatu naudas sodu uzlikšanai konkurences jomā, ievērojot, ka tas ir definēts tikai Regulā Nr. 17, Regulā Nr. 1/2003 un Pamatnostādnēs (šajā ziņā skat. un pēc analoģijas Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 234. punkts, un iepriekš 154. punktā minēto spriedumu lietā Michelin/Komisija, 254. punkts).

158    Līdz ar to arguments par apgalvoto Komisijas iepriekšēju praksi, kas sastāv no, pirmkārt, vienas vienotas kopējas naudas soda noteikšanas atšķirīgu pārkāpumu gadījumā un, otrkārt, augstākās robežas 10 % apmērā no kopējā apgrozījuma piemērošanas attiecīgā uzņēmuma beigu naudas soda apjomam, kas radies, saskaitot dažādus noteiktos naudas sodus par katru attiecīgā uzņēmuma izdarīto atšķirīgo pārkāpumu, ir jānoraida.

 Par iebildumu par naudas soda likumīgo mērķu neievērošanu

159    Prasītājas nepamatoti apgalvo, ka Komisijai vajadzēja ņemt vērā naudas soda preventīvo ietekmi, kuru īsteno, piemērojot naudas sodu par aizliegto vienošanos rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, kad tā noteica naudas sodu par aizliegto vienošanos automobiļu rūpniecības diegu tirgū EEZ.

160    Proti, preventīvais mērķis, kuru Komisijai ir tiesības īstenot, nosakot naudas soda summu, ir vērsts uz to, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi, veicot savus darījumus Eiropas Kopienā vai EEZ, ievēro Līgumā noteiktās konkurences tiesību normas (Pirmās instances tiesas 2005. gada 29. novembra spriedums lietā T‑64/02 Heubach/Komisija, Krājums, II‑5137. lpp., 181. punkts). Daudzveidīgu pārkāpumu gadījumā Komisija var pamatoti uzskatīt, ka šāds mērķis nevar tikt sasniegts tikai ar viena naudas soda piemērošanu par vienu no pārkāpumiem.

161    Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

162    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iebildums tās par naudas soda augstākās robežas neievērošanu, kas ir paredzēta Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. pantā, ir jānoraida kā nepamatots.

2.     Par prasītāju izvirzīto pamatu par vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu, nosakot naudas sodu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

163    Prasītājas izvirza vairākus iebildumus, pamatojot to pamatu par naudas soda nesamērīgo raksturu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, nosakot naudas sodu.

164    Pirmkārt, attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu prasītājas vispirms apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā ievērojamās lieluma atšķirības starp attiecīgajiem uzņēmumiem, nosakot naudas sodus, kaut gan to paredz Pamatnostādnes. Komisija ir nepamatoti atsaukusies tikai uz ar pārkāpumu saistītajā tirgū uzņēmumu veiktajiem apgrozījumiem. Tādējādi prasītājām noteiktais naudas sods atspoguļojot 13,7 % no grupas pasaules apgrozījuma, kamēr Coats noteiktais naudas sods atspoguļojot tikai 2,3 % no tās pasaules apgrozījuma. Tādu nopietnu konkurentu priekšā kā Coats sevi Amann uzskata tikai par vidēja lieluma uzņēmumu.

165    Otrkārt, samērīguma princips arī esot pārkāpts tā iemesla dēļ, ka esot pārkāpts Pamatnostādņu 1.A punkta septītajā daļā esošais vienlīdzīgas naudas soda noteikšanas princips. Komisija neesot ņēmusi vērā uzņēmumu ekonomisko vai ieguldījuma kapacitāti, kas tiekot vērtēts attiecībā uz to kopējiem apgrozījumiem.

166    Treškārt, Pamatnostādņu īstenotā “sadalīšanas sistēma” esot nenormāli nelabvēlīga maziem un vidēja lieluma uzņēmumiem, kā to esot apstiprinājis par konkurences jautājumiem atbildīgais Komisijas pārstāvis, kā arī pati Komisija.

167    Ceturtkārt, tiem noteiktais naudas sods ir pilnīgi nesamērīgs attiecībā uz tirgus lielumu. Komisija tādējādi ir pārkāpusi samērīga soda uzlikšanas un samērīguma principus. Prasītājas atgādina, ka lēmumiem, ar kuriem noteikts naudas sods, ir gan represīvi, gan preventīvi mērķi un ka sods nevar pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu pārkāpēja “resocializāciju”. No tā izrietot, ka jo vairāk apgrozījums saistībā ar pārkāpumu ir mazāks attiecībā uz uzņēmuma kopējo apgrozījumu, jo sodam ir jābūt attālinātam no 10 % robežas.

168    Otrkārt, prasītājas atsaucas uz skaitļiem, pamatojot vienlīdzīgas attieksmes starp tām un Coats pārkāpumu gan naudas soda pamatsummas līmenī, gan naudas soda beigu apmēra ziņā. Komisija nekādā ziņā nav ņēmusi vērā Amann samazināto lielumu no kopējā viedokļa un, kas attiecas uz rūpniecisko diegu – no relatīvā viedokļa, un tādējādi ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, klasificējot Coats tajā pašā grupā. Turklāt Komisija pati ir pamatojusies uz principu par Coats dominējošo stāvokli, bet nav minējusi apstrīdētajā lēmumā veidu, kā tā to ir ņēmusi vērā.

169    Komisijai ir bijis pienākums ņemt vērā citu attiecīgo uzņēmumu lielumu, jo uzņēmumu lielums un ekonomiskā vara ir vienādas vērtības vērtējuma apstākļi, kuri citu apstākļu starpā jāņem vērā, nosakot naudas soda apmēru.

170    Komisija noraida šo pamatu.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

 Par samērīguma principa pārkāpumu

171    Ir svarīgi atgādināt, ka samērīguma princips nozīmē to, ka Kopienu iestāžu pieņemtie akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu noteiktos mērķus. Naudas sodu aprēķināšanas kontekstā pārkāpumu smagums ir jānosaka pēc vairākiem apstākļiem un nedrīkst ne uz vienu no šiem apstākļiem attiecināt nesamērīgu nozīmi, salīdzinot ar citiem vērtējuma apstākļiem. Samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli elementiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā sakarā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 226.–228. punkts).

–       Par argumentu par tirgus lieluma neņemšanu vērā

172    Prasītājas nepamatoti Komisijai piedēvē naudas sodu nesamērīgu noteikšanu attiecībā uz konkrēto tirgu lielumu.

173    Jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisija var noteikt uzņēmumiem naudas sodus, kuru apmēri nepārsniedz 10 % no katra pārkāpuma dalībnieka apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā. Lai noteiktu naudas soda apmēru šajās robežās, šī noteikuma 3. punktā ir paredzēts ņemt vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu. Turklāt saskaņā ar Pamatnostādnēm Komisija naudas soda sākumsummu nosaka, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu, ņemot vērā pārkāpuma raksturu, tā konkrēto ietekmi uz tirgu, tiklīdz tas ir izvērtējams, un ģeogrāfiskā tirgus lielumu.

174    Tādējādi ne Regulā Nr. 1/2003, ne Pamatnostādnēs nav paredzēts, ka naudas sodi ir tieši jānosaka pēc skartā tirgus lieluma, jo šis apstāklis ir tikai viens atbilstīgs elements citu starpā. Šis juridiskais ietvars tādējādi Komisijai tieši nerada pienākumu ņemt vērā preces tirgus ierobežoto lielumu (skat. pēc analoģijas Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T-322/01 Roquette Frères/Komisija, Krājums, II‑3137. lpp., 148. punkts).

175    Tomēr saskaņā ar judikatūru, novērtējot pārkāpuma smagumu, Komisijai ir pienākums ņemt vērā daudzus apstākļus, kuru raksturs un nozīme atšķiras atkarībā no attiecīgā pārkāpuma veida un attiecīgā pārkāpuma īpašajiem apstākļiem (iepriekš 155. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique diffusion française u.c./Komisija, 120. punkts). Nevar izslēgt, ka viens no elementiem, kuri apliecina pārkāpuma smagumu atbilstošā gadījumā, var būt attiecīgās preces tirgus lielums.

176    Tā rezultātā, ja tirgus lielums var būt apstāklis, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu pārkāpuma smagumu, tā nozīme atšķiras atkarībā no attiecīgā pārkāpuma īpašajiem apstākļiem.

177    Šajā lietā pārkāpums automobiļu rūpniecības diega tirgū galvenokārt ietvēra pamata cenu noteikšanu Eiropas automobiļu rūpniecības klientiem pārdotām pamata precēm, informācijas apmaiņu par atsevišķiem klientiem piemērojamām cenām, nolīgumu par minimālo pamata cenu noteikšanu šiem klientiem un nolīgumu, lai izvairītos no konkurences ar cenām, kas ir zemākas par pašreizējā piegādātāja cenām (apstrīdētā lēmuma 215. un 420. apsvērums). Attiecībā uz rūpnieciskā diega tirgu pārkāpums galvenokārt ietvēra nozīmīgas informācijas apmaiņu par cenrāžiem un/vai klienta cenām, vienošanos par cenu paaugstināšanu un/vai pamata cenām, izvairīšanos no konkurences ar cenām, kas ir zemākas par pašreizējā piegādātāja cenām, un klientu sadali (apstrīdētā lēmuma 99.–125. un 345. apsvērums).

178    Šādas darbības atbilstoši Pamatnostādnēm veido “cenu karteļa” veida horizontālos ierobežojumus un ir “ļoti smagi” pēc to rakstura. Šajā sakarā jāuzsver, ka prasītājas, pirmkārt, neapstrīd divos gados automobiļu rūpniecības diega tirgū EEZ izdarītā pārkāpuma ļoti smago raksturu, otrkārt, neapstrīd vairāk nekā 10 gados rūpnieciskā diega tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs izdarīto pārkāpumu ļoti smago raksturu. Šajā kontekstā konkrēto tirgu neievērojamais lielums, pieņemot, ka tas ir neapstrīdams, ir mazāk nozīmīgs, salīdzinot ar visiem citiem pārkāpuma smagumu apstiprinošiem apstākļiem.

179    Katrā ziņā ir jāņem vērā, ka Komisija uzskatīja, ka pārkāpumi ir jāuzskata par ļoti smagiem atbilstoši Pamatnostādnēm, kurās šādos gadījumos ir paredzēts, ka Komisija var “ieplānot” sākumsummu, kas pārsniedz EUR 20 miljonus. Tomēr attiecībā uz pārkāpumu automobiļu rūpniecības tirgū Komisija noteica sākumsummu, kas noteikta pēc pārkāpuma smaguma, – prasītājiem EUR 5 miljonus un citiem uzņēmumiem EUR 1,3 miljonus (apstrīdētā lēmuma 432.–435. apsvērums). Papildus saistībā ar pārkāpumu rūpnieciskā diega tirgū Komisija noteica sākumsummu pirmajā kategorijā ietilpstošajiem uzņēmumiem (tajā skaitā Amann) EUR 14 miljonus, attiecīgi otrajā kategorijā ietilpstošajiem uzņēmumiem EUR 5,2 miljonus, trešajā kategorijā ietilpstošajiem EUR 2,2 miljonus un ceturtajā kategorijā ietilpstošajiem – EUR 0,1 miljonu (apstrīdētā lēmuma 358. apsvērums).

180    No tā izriet, ka sākumsummas, kuras izmantotas par pamatu prasītājiem noteikto naudas sodu aprēķināšanā, atbilda acīmredzami zemākam apmēram nekā tas, kuru atbilstoši Pamatnostādnēm Komisija varēja “ieplānot” par ļoti smagiem pārkāpumiem.

181    Ņemot vērā šos apsvērumus, pirmkārt, ir jānoraida prasītāju arguments par prasītājām noteikto naudas sodu nesamērīgo raksturu attiecībā uz automobiļu rūpniecības diega tirgus EEZ lielumu un, otrkārt, rūpnieciskā diega tirgus lielumu Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs.

–       Par argumentu par vienīgi tā apgrozījuma ņemšanu vērā, kas ir sasniegts tirgos, kuri ir saistīti ar pārkāpumiem

182    Prasītājas nepamatoti atsaucas uz samērīguma principa pārkāpumu apgalvotu iemeslu dēļ, ka Komisija ir pamatojusies vienīgi uz uzņēmumu apgrozījumiem attiecīgos konkrēto preču tirgos, lai noteiktu naudas sodu sākumsummu, un ka tā tādējādi nav ņēmusi vērā konkrēto uzņēmumu lieluma atšķirību.

183    Pirmkārt, saistībā ar Komisijai izteikto iebildumu, ka tā ir pamatojusies uz attiecīgo uzņēmumu apgrozījumiem attiecīgajā tirgū, ir jānorāda, ka, lai noteiktu naudas soda sākumsummu atbilstoši pārkāpuma smagumam, Komisija uzskatīja, ka karteļos iesaistītie uzņēmumi ir dažādi jāaplūko, lai ņemtu vērā likumpārkāpēju reālo ekonomisko kapacitāti radīt nopietnus zaudējumus konkurencei, kā arī jānoteic naudas sods līmenī, kas garantē pietiekamas preventīvas sekas. Komisija piebilda, ka ir jāņem vērā katra uzņēmuma īpašā nozīme un līdz ar to tā nelikumīgās rīcības īstenā ietekme uz konkurenci. Lai vērtētu šos apstākļus, Komisija izvēlējās pamatoties uz katra uzņēmuma veikto apgrozījumu ar aizliegtām vienošanās saistītā konkrētā attiecīgo preču tirgū.

184    Līdz ar to, kā tas tika minēts šī sprieduma 179. punktā, Komisija attiecīgos uzņēmumus iedalīja divās kategorijās attiecībā uz pārkāpumu automobiļu rūpniecības diega tirgū. Prasītājas, ievērojot to apgrozījumu EUR 8,55 miljonus, bija klasificētas pirmajā kategorijā. Oxley, Coats un Barbour, ņemot vērā to apgrozījumus, kas ir starp EUR 1 un 3 miljoniem, bija iedalīti otrajā kategorijā. Saistībā ar pārkāpumu rūpniecisko diegu tirgū Komisija iedalīja uzņēmumus četrās kategorijās. Amann un Coats, ievērojot to apgrozījumus, kas ir starp EUR 14 un 18 miljoniem, bija iedalīti pirmajā kategorijā. BST, ņemot vērā tā apgrozījumu, kas ir starp EUR 5 un 8 miljoniem, bija iedalīts otrajā kategorijā. Gütermann, Barbour un Bieze Stork, ņemot vērā to apgrozījumus, kas ir starp EUR 2 un 4 miljoniem, bija iedalīti trešajā kategorijā un Zwicky, ņemot vērā tā apgrozījumu, kas ir starp EUR 0 un 1 miljonu, bija iedalīts ceturtajā kategorijā.

185    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija prasītājām saistībā ar pirmo pārkāpumu noteica sākumsummu atbilstoši pārkāpuma smagumam EUR 5 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma 432.–435. apsvērums) un Amann – EUR 14 miljonu apmērā saistībā ar otro pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 356.–358. apsvērums).

186    Vispirms ir jānorāda, ka Pamatnostādnēs nav paredzēts, ka naudas sodu apmērs aprēķināms atkarībā no kopējā apgrozījuma vai uzņēmuma veiktā konkrētā apgrozījuma konkrētā tirgū. Tomēr ar nosacījumu, ka Komisija izvēloties nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Pamatnostādnes neliedz ņemt vērā šādus apgrozījumus, nosakot naudas soda apmēru, lai ievērotu Kopienu tiesību vispārējos principus, un ja attiecīgajos apstākļos tas ir nepieciešams (Pirmās instances tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Tokai I”, 195. punkts). Apgrozījumam tādējādi var būt nozīme, ņemot vērā vērtējuma apstākļus, kas ir pārkāpuma autoru faktiskā ekonomiskā spēja radīt būtisku kaitējumu citiem tirgus dalībniekiem, it īpaši patērētājiem, un naudas soda apmēra noteikšana tādā līmenī, lai tam nodrošinātu pietiekoši preventīvu raksturu. Komisija var arī to ņemt vērā, kad tā vērtē [uzņēmuma] īpašo nozīmi – un tādējādi faktisko ietekmi – katra uzņēmuma pārkāpjošajai rīcībai attiecībā uz konkurenci, it īpaši gadījumos, kad ir būtiska uzņēmumu, kas ir vienāda rakstura pārkāpuma autori, lieluma atšķirība (Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 82. punkts).

187    Attiecībā uz Komisijas tiesībām izvēlēties starp vienu un/vai otru apgrozījumu no judikatūras izriet, ka veicot analīzi, lai noteiktu naudas soda par Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumiem summu, attiecībā uz pārkāpēju sabiedrību faktisko ekonomisko iespēju nodarīt būtisku kaitējumu konkurencei, kas ietver arī novērtējumu par šo uzņēmumu reālo nozīmi attiecīgajā tirgū, proti, to ietekmi uz tirgu, kopējais apgrozījums sniedz tikai nepilnīgu informāciju. Faktiski nevarētu izslēgt to, ka spēcīgs uzņēmums ar daudziem dažādiem darbību veidiem konkrēto preču tirgū ir pārstāvēts nenozīmīgi. Tāpat nevar izslēgt, ka uzņēmumam, kam ir svarīga vieta ģeogrāfiskā tirgū ārpus Kopienām, ir nenozīmīgs stāvoklis Kopienu vai EEZ tirgū. Šādos gadījumos tas vien, ka attiecīgais uzņēmums realizē lielu kopējo apgrozījumu, ne vienmēr nozīmē, ka tam ir noteicoša ietekme attiecīgajā tirgū. Tāpēc, lai gan uzņēmuma sasniegtajam apgrozījumam attiecīgajos tirgos nevar būt noteicoša nozīme secinājumā par uzņēmuma ekonomisko varenību, tās tomēr ir svarīgas, nosakot uzņēmuma iespējamo ietekmi tirgū (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 29. novembra spriedumus lietā T‑52/02 SNCZ/Komisija, Krājums, II‑5005. lpp., 65. punkts, un T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 152. punkts).

188    Šajā sakarā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tā apgrozījuma daļa, kas realizēta ar precēm, uz kurām attiecas pārkāpums, var diezgan labi liecināt par attiecīgajā tirgū izdarītā pārkāpuma apmēru (iepriekš 186. punktā minētais spriedums lietā Cheil Jedang/Komisija, 91. punkts, un 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 196. punkts). Šie apgrozījumi ir diezgan laba norāde uz katra uzņēmuma atbildību minētajos tirgos, ņemot vērā, ka apgrozījums ir objektīvs apstāklis, ar kuru var precīzi noteikt, cik šāda prakse ir kaitīga normālai konkurencei, un tātad ir labs rādītājs katra attiecīgā uzņēmuma spējai nodarīt kaitējumu.

189    Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija nav pārkāpusi samērīguma principu, prasītājiem piemēroto naudas sodu aprēķina ietvaros izmantoto sākumsummu noteikšanā dodot priekšroku apgrozījumiem, kas ir veikti attiecīgos tirgos un attiecībā uz attiecīgajām precēm.

190    Otrkārt, ievērojot šos apsvērumus, Komisijai izteiktais iebildums par attiecīgo uzņēmumu lieluma, ko raksturo to kopējais apgrozījums, neņemšanu vērā, nosakot naudas sodu apmēru, ir jāatstāj bez ievērības.

191    Jāatgādina, ka Pamatnostādnes paredz, ka jāņem vērā pārkāpuma autoru reālā ekonomiskā spēja nodarīt būtisku kaitējumu pārējiem tirgus dalībniekiem, tostarp patērētājiem, un jānosaka naudas soda summa tādā līmenī, kas ļauj tai nodrošināt pietiekami atturošu raksturu (1.A punkta ceturtā daļa). Šajās pašās pamatnostādnēs ir papildināts, ka gadījumos, kuros iesaistīti vairāki uzņēmumi, piemēram, aizliegtās vienošanās gadījumā, varētu būt nepieciešams apsvērt vispārīgo sākumsummu, lai ievērotu attiecīgo nozīmīgumu un līdz ar to arī katra atsevišķā uzņēmuma pārkāpuma faktisko ietekmi uz konkurenci, it īpaši tad, ja vienāda veida pārkāpuma izdarīšanā ir piedalījušies dažāda lieluma uzņēmumi, un tā rezultātā vispārīgo sākuma summu pieskaņot katra uzņēmuma specifiskajam raksturam (1.A punkta sestā daļa) (iepriekš 186. punktā minētais spriedums lietā Cheil Jedang/Komisija, 81. punkts).

192    Turklāt, kā tas ir norādīts šī sprieduma 186. punktā, Pamatnostādnēs nav paredzēts, ka naudas soda apmēru aprēķina pēc attiecīgo uzņēmumu kopējā apgrozījuma, bet tajās arī netiek iebilsts, ka, ievērojot šī sprieduma tajā pašā punktā norādītos nosacījumus, šādu apgrozījumu ņem vērā aprēķina vajadzībām.

193    Šajā lietā, kā tas tika norādīts šī sprieduma 183.–189. punktā, Komisijas izvēle atsaukties uz apgrozījumu konkrētā tirgū, lai noteiktu katra attiecīgā uzņēmuma kapacitāti radīt zaudējumus, bija loģiska un objektīvi pamatota. Tādējādi Komisija ievēroja arī preventīvo mērķi, jo tā atklāti paziņoja, ka tā daudz stingrāk sodot uzņēmumus, kuri esot piedalījušies kartelī tirgū, kurā tiem ir bijusi svarīga nozīme.

194    No tā izriet, ka jānoraida arī arguments par naudas soda nesamērīgo raksturu attiecībā uz uzņēmumu attiecīgiem kopējiem apgrozījumiem. Tie nevar pamatoti apgalvot, ka tiem noteiktā naudas soda galīgā summa ir nesamērīga, ņemot vērā, ka tiem piemērotā naudas soda pamatapmērs ir pamatots, ņemot vērā Komisijas izmantoto kritēriju, lai novērtētu katra uzņēmuma nozīmīgumu konkrētajā tirgū (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 304. punkts, un 2006. gada 20. marta spriedumu lietā T‑303/02 Westfalen Gassen Nederland/Komisija, Krājums, II‑4567. lpp., 185. punkts).

–       Par Pamatnostādnēs paredzēto “sadalīšanas sistēmu”

195    Prasītāju izteiktie iebildumi par Pamatnostādnēs paredzēto “sadalīšanas sistēmu” ir atstājami bez ievērības.

196    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru metode, saskaņā ar kuru, lai noteiktu dažādiem aizliegtas vienošanās dalībniekiem nosakāmā naudas soda apmēru, tos sadala vairākās kategorijās, vienā kategorijā esošajiem uzņēmumiem nosakot vienotu sākumsummu, lai gan atbilstoši šai metodei vienā kategorijā esošo uzņēmumu lieluma atšķirības neņem vērā, nevar tikt apšaubīta, ja tiek ievēroti samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principi (Pirmās instances tiesas 2003. gada 19. marta spriedums lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 385. punkts; 2006. gada 15. marta spriedums lietā T‑26/02 Daiichi Pharmaceutical/Komisija, Krājums, II‑713. lpp., 83.–85. punkts, un 2006. gada 15. marta spriedums lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 150. punkts). Ja vien šie principi tiek ievēroti, Pirmās instances tiesai nav jālemj par šādas sistēmas pamatotību, pat pieņemot, ka tā nostāda neizdevīgā situācijā mazākus uzņēmumus. Pirmās instances tiesa, veicot Komisijai šajā jomā piešķirtās rīcības brīvības izmantošanas tiesiskuma pārbaudi, tomēr var pārbaudīt vienīgi to, vai šāds aizliegtās vienošanās dalībnieku iedalījums kategorijās ir konsekvents un objektīvi pamatots, bet ne automātiski aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu (iepriekš minētais 2006. gada 15. marta spriedums lietā BASF/Komisija, 157. punkts).

–       Par prasītāju kā “vidēja lieluma uzņēmuma” situācijas neņemšanu vērā

197    Argumentam, saskaņā ar kuru Komisijai vajadzēja ņemt vērā faktu, ka prasītājas bija vidēji uzņēmumi, nav nozīmes.

198    Ir jāatgādina, ka, tā kā Komisijai nebija pienākuma veikt naudas soda apmēra aprēķināšanu, vadoties no attiecīgo uzņēmumu apgrozījuma, vēl jo vairāk Komisijai nav jānodrošina, lai gadījumā, kad naudas sodi tiek noteikti vairākiem uzņēmumiem, kas bijuši iesaistīti vienā un tajā pašā pārkāpumā, galīgie naudas sodi, kas noteikti attiecīgajiem uzņēmumiem, atspoguļotu visa veida atšķirības starp šiem uzņēmumiem no to kopējā apgrozījuma vai no to apgrozījuma konkrētās preces tirgū viedokļa (2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑21/99 Dansk Rørindustri/Komisija, Recueil, II‑1681. lpp., 202. punkts).

199    Šajā sakarā jāprecizē, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā tāpat nav prasīts, lai gadījumos, kad naudas sods tiek uzlikts vairākiem uzņēmumiem, kas iesaistīti vienā un tajā pašā pārkāpumā, mazam vai vidējam uzņēmumam nosakāmais naudas sods procentuāli no apgrozījuma nebūtu lielāks par lielākiem uzņēmumiem noteikto naudas sodu. Faktiski no šīs normas izriet, ka, nosakot naudas soda apmēru gan maziem un vidējiem uzņēmumiem, gan lieliem uzņēmumiem, ir jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums. Ja Komisija vienā pārkāpumā iesaistītiem uzņēmumiem uzliek pamatotus naudas sodus samērīgi ar pārkāpuma smagumu un ilgumu, tai nevar pārmest, ka attiecībā uz dažiem uzņēmumiem naudas soda apmērs ir lielāks nekā attiecībā uz citiem, rēķinot pēc apgrozījuma (skat. pēc analoģijas iepriekš 198. punktā minēto 2002. gada 20. marta spriedumu lietā Dansk Rørindustri/Komisija, 203. punkts, un iepriekš 194. punktā minēto spriedumu lietā Westfalen Gassen Nederland/Komisija, 174. punkts).

200    Tādējādi Komisijai nav pienākuma samazināt naudas soda apjomu, ja attiecīgie uzņēmumi ir mazi un vidēji uzņēmumi. Faktiski uzņēmuma lielums ir jau ņemts vērā Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā noteiktajā maksimālajā apmērā un Pamatnostādņu noteikumos. Bez šiem apsvērumiem par [uzņēmuma] lielumu nav cita pamatojuma, lai pret maziem un vidējiem uzņēmumiem attieksme būtu citādāka nekā pret citiem uzņēmumiem. Tas, ka uzņēmumi ir mazi un vidēji, neatceļ to pienākumu ievērot konkurences noteikumus (skat. pēc analoģijas iepriekš 187. punktā minēto spriedumu lietā SNCZ/Komisija, 84. punkts).

201    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, arguments par iespējamo soda vienlīdzīgas piemērošanas principa pārkāpumu ir arī jānoraida.

 Par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

202    Attiecībā uz iespējamo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jāpievērš uzmanība, ka, veicot šādu iedalījumu kategorijās, ir jāievēro princips, saskaņā ar kuru ir aizliegts salīdzināmas situācijas aplūkot dažādi un dažādas situācijas aplūkot vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota. No šāda viedokļa raugoties, Pamatnostādņu 1.A punkta sestajā daļā ir paredzēts, ka ievērojama atšķirība to uzņēmumu lielumā, kuri ir izdarījuši vienādu pārkāpumu, tostarp var pamatot atšķirīgu novērtējumu, izvērtējot pārkāpuma smagumu.

203    Ar iedalīšanu kategorijās var tikt pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips vai nu starp dažādām grupām, dažādi attiecoties pret salīdzināmās situācijās esošajiem uzņēmumiem, vai katras kategorijas ietvaros, vienādi attiecoties pret dažādās situācijās esošajiem uzņēmumiem. Šajā gadījumā prasītājas ir ziņojušas par abiem gadījumiem, par pirmo – aizliegtās vienošanās automobiļu rūpniecības diegu tirgū ietvaros, par otro – aizliegtās vienošanās rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs ietvaros. Līdz ar to ir jāvērtē, vai pastāv atšķirīga attieksme pret uzņēmumiem un vai attiecīgajā gadījumā tā ir objektīvi pamatota (šajā ziņā skat. iepriekš 196. punktā minēto spriedumu lietā CMA CGM u.c./Komisija, 407. un 408. punkts).

204    Ir skaidrs, ka starp prasītājām un Coats pastāv būtiska lieluma atšķirība. Tā kā attiecībā uz aizliegto vienošanos automobiļu rūpniecības diegu tirgū EEZ tām ir piemērota atšķirīga sākumsumma to klasifikācijas divās dažādās kategorijās dēļ un saistībā ar aizliegto vienošanos rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs – vienāda sākumsumma to klasifikācijas vienā kategorijā dēļ, ir jāvērtē, vai var atšķirīgu attieksmi objektīvi pamatot ar priekšroku, kas piešķirta uzņēmumu attiecīgajam nozīmīgumam šajā tirgū (noteikts ar konkrētā preču tirgū veikto apgrozījumu) attiecībā pret uzņēmumu lielumu (noteikts ar kopējo apgrozījumu).

205    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa ir jau nospriedusi, ka bija vienveidīgi un objektīvi pamatoti iedalīt vienā grupā vairākus uzņēmumus, vienam no kuriem kopējais apgrozījums bija acīmredzami un pat “būtiski” zemāks nekā citiem uzņēmumiem, pamatojoties uz to apgrozījumu konkrētajā tirgū un to ļoti līdzīgajām tirgus daļām, un tiem piemērot īpašu vienādu sākumsummu. Šādi rīkojoties, tika uzskatīts, ka Komisija nav nekādi pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu (šajā ziņā skat. iepriekš 186. punktā minēto spriedumu lietā Cheil Jedang/Komisija, 104.–115. punkts, un iepriekš 187. punktā minēto spriedumu lietā Union Pigments/Komisija, 155.–158. punkts).

206    Tāds pats secinājums ir jāizdara šajā gadījumā. Proti, kā tas tika iepriekš konstatēts, saistībā ar automobiļu rūpniecības diegu tirgu prasītājas un Coats tika attiecīgi iedalītas pirmajā un otrajā kategorijā, pamatojoties uz to, ka prasītāju veiktais apgrozījums šajā tirgū bija apmēram piecas reizes augstāks nekā Coats apgrozījums. Turklāt saistībā ar rūpniecisko diegu tirgu Amann un Coats tika iedalītas vienā un tajā pašā kategorijā, tādēļ ka to veiktais apgrozījums šajā tirgū bija ļoti līdzīgs. Tādējādi šāda uzņēmumu pamatota pārgrupēšana bija vienveidīga un objektīvi pamatota.

207    No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

208    Ņemot vērā šos apsvērumus, pamats par samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jānoraida.

3.     Par Amann izvirzīto pamatu par nepamatotu naudas soda sākumsummas noteikšanu par aizliegto vienošanos rūpniecisko diegu tirgū

a)     Lietas dalībnieku argumenti

209    Amann apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Pamatnostādnes, to iedalot vienā kategorijā ar Coats.

210    Pirmkārt, lai veiktu nodalījumu starp uzņēmumiem, Komisija ir pamatojusies tikai uz 2000. gadā veikto apgrozījumu ar precēm, kas ir aizliegtās vienošanās rūpniecisko diegu tirgū priekšmets. Tā nav ņēmusi vērā faktu, ka Coats kopš 1999. gada bija ieguvusi visas Barbour daļas un līdz ar to tā apgrozījumu vajadzēja pieskaitīt Barbour [apgrozījumam], veicot nodalījumu.

211    Turklāt Komisijai norādot tikai apgrozījuma amplitūdas šiem diviem uzņēmumiem (no EUR 2 līdz 4 miljoniem vienam un no EUR 14 līdz 18 miljoniem otram), Amann nav sevi uzskatījusi par spējīgu noteikt precīzu tās apgrozījumu apjomu. Pēc Amann domām, Komisijai vajadzēja izrādīt īpašu rūpību, nosakot naudas soda sākumsummu, jo Pamatnostādnēs paredzētā naudas sodu aprēķināšanas atbilstoši kategorijām sistēmā pēc būtības netiek ņemtas vērā uzņēmumu lielumu atšķirības. Amann norāda, ka izmantotajai metodei uzņēmumu iedalīšanai dažādās grupās ir jābūt precīzai, viendabīgai un nediskriminējošai. Komisija nav ievērojusi šos nosacījumus, kas izriet no vienlīdzīgas attieksmes principa. Turklāt Amann uzskata, ka tikai ar rīcībā esošajām apgrozījuma amplitūdām tai nav zināms, vai Komisija naudas soda sākumsummas noteikšanu ir veikusi pareizi, viendabīgi un nediskriminējoši. Šajā sakarā tā arī izvirza EKL 253. panta pārkāpumu.

212    Visbeidzot, Komisija ir piešķīrusi preču, kuras veido pārkāpuma priekšmetu, pārdošanas apgrozījumam nesamērīgu nozīmīgumu, salīdzinot ar citiem vērtējuma elementiem.

213    Komisija norāda, ka šis pamats nav pamatots.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

214    Pirmkārt, ir jāvērtē Amann iebildums, saskaņā ar kuru Komisija nav korekti, viendabīgi un bez diskriminācijas veikusi uzņēmumu klasifikāciju dažādās grupās un naudas soda sākumsummas noteikšanu.

215    Pirmkārt, ir jānoraida Amann arguments, saskaņā ar kuru Komisija, diferencējot sākumsummas, neesot ievērojusi Barbour apgrozījumu, kuras daļas Coats bija ieguvusi kopš 1999. gada septembra.

216    Proti, Coats savā 2005. gada 11. aprīļa atbildes vēstulē uz Komisijas informācijas pieprasījumu paskaidroja, ka kopš 1999. gada septembra nedz Barbour ir veikusi darbību, nedz tai ir bijis apgrozījums. Coats 2000. gadā veiktajā apgrozījumā no EUR 14 līdz 18 miljoniem rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs ietilpst vienlaikus Coats komercdarbība un Coats 1999. gada septembrī pārņemtā Barbour [komerc]darbība un šis apgrozījums līdz ar to nevar tikt apšaubīts.

217    Visbeidzot, ir jāatgādina, ka Komisija ir uzskatījusi par piemērotu atšķirīgi attiekties pret kartelī ietilpstošiem uzņēmumiem, lai ņemtu vērā pārkāpēju faktiskās ekonomiskās iespējas nodarīt būtisku kaitējumu konkurencei, kā arī uzlikt naudas sodu ar pietiekami preventīvu ietekmi. Tā piebilda, ka bija jāņem vērā katra uzņēmuma specifiskais nozīmīgums un līdz ar to uzņēmuma nelikumīgās rīcības reālā ietekme uz konkurenci (apstrīdētā lēmuma 354. un 355. apsvērums). Lai novērtētu šos elementus, Komisija nolēma balstīties uz katra uzņēmuma rūpniecisko diegu tirgū veikto apgrozījumu pēdējā gada laikā, kurā notika pārkāpums, proti, 2000. gadā, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 356. apsvērumā ietvertās tabulas.

218    Līdz ar to, kā norādīts šī sprieduma 184. punktā, Komisija ir sadalījusi uzņēmumus četrās kategorijās, ietvērusi Amann un Coats pirmajā kategorijā un noteikusi sākumsummu EUR 14 miljonu apmērā abiem uzņēmumiem.

219    Šajā sakarā, Pirmās instances tiesai, pārbaudot Komisijai šajā jautājumā piešķirtās rīcības brīvības izmantošanas likumību, ir jāveic kontrole tikai pār to, vai šis sadalījums ir konsekvents un objektīvi pamatots (skat. iepriekš 196. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 157. punkts un tajā minētā judikatūra).

220    Šajā sakarā ir jāuzskata, ka uzņēmumu iedalīšana četrās kategorijās ir saprātīgs veids, kā ņemt vērā to atbilstošo nozīmi tirgū, lai noteiktu naudas soda sākumsummu tādā veidā, lai tā neradītu sakropļotu minētā tirgus atainojumu. Šajā gadījumā Komisijas metodi, ar kuru tiek noteiktas kategorijas pēc veiktajiem apgrozījumiem attiecīgai precei konkrētajā tirgū – attiecīgi no EUR 14 līdz 18 miljoniem, no EUR 5 līdz 8 miljoniem, no EUR 2 līdz 4 miljoniem un no EUR 0 līdz 1 miljonam –, nevar a priori uzskatīt par iekšēji neviendabīgu.

221    Amann kritika saistībā ar metodi kategoriju noteikšanai un naudas soda pamatsummas noteikšanai katrai no tām ir vēl jo vairāk nepamatota, jo attiecībā uz kategoriju, kurā ietvēra Amann, izvēlētais EUR 14 miljonu apmērs kā sākumsumma naudas soda aprēķināšanai bija šai kategorijai viszemākais.

222    Šajā sakarā jānoraida Amann arguments, saskaņā ar kuru to nevajadzēja ietvert vienā kategorijā ar Coats, pamatojoties uz to, ka to attiecīgie apgrozījumi rūpniecisko diegu tirgū uzrādīja vismaz EUR 2 miljonu atšķirību un tie uzņēmumi, kuri uzrādīja tādu pašu atšķirību, tika iedalīti atšķirīgās kategorijās. Jāvērš uzmanība uz to, ka Tiesa savā 2005. gada 14. jūlija spriedumā lietā C‑57/02 P Acerinox/Komisija (Krājums, I‑6689. lpp., 74.–80. punkts), uz kuru pamatoti atsaucas Komisija, atļāva klasificēt vienā kategorijā uzņēmumus, kuru starpība starp tirgus daļām bija daudz lielāka nekā konkrētajā gadījumā esošā.

223    Visbeidzot, ņemot vērā šī sprieduma 182.–194. punktā norādītos apsvērumus, ir jānoraida Amann arguments, ka Komisija ir piešķīrusi preču, kas veido pārkāpuma priekšmetu, pārdošanas apgrozījumam nesamērīgu nozīmi attiecībā uz citiem vērtējuma elementiem.

224    Līdz ar to Komisija ir korekti, loģiski un bez diskriminācijas veikusi uzņēmumu iedalīšanu dažādās grupās un naudas soda sākumsummas noteikšanu.

225    Otrkārt, Amann nepamatoti atsaucas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, pamatojoties uz norādīto iemeslu, ka tās rīcībā bija tikai apgrozījumu amplitūdas un tādējādi nevarēja zināt veidu, kādā Komisija bija noteikusi sākumsumas pēc minētajiem skaitļiem.

226    No vienas puses, no judikatūras izriet, ka, nosakot naudas soda apmēru par konkurences tiesību pārkāpumiem, būtiskas formas prasības, par kādu atzīstams pienākums norādīt pamatojumu, ir izpildītas, tiklīdz Komisija norāda savā lēmumā vērtēšanas elementus, kas tai ļāvuši izsvērt pārkāpuma smagumu un ilgumu (Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑191/98, no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 1521. punkts). Šīs prasības nenosaka Komisijai pienākumu savā lēmumā norādīt skaitliskus datus, kas attiecas uz naudas soda aprēķināšanas veidu, uzsverot, ka katrā ziņā Komisija, tikai mehāniski izmantojot aritmētiskas formulas, nevar atteikties no tās rīcības brīvības. Attiecībā uz lēmumu, ar kuru vairākiem uzņēmumiem ir noteikti naudas sodi, pienākuma norādīt pamatojumu nozīme ir citu starpā jāvērtē, ņemot vērā apstākli, ka pārkāpumu smagums jānoskaidro, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem, tostarp tādiem kā īpašie lietas apstākļi, lietā pastāvošā situācija un naudas sodu preventīvais raksturs, kaut arī nav izstrādāts saistošs vai izsmeļošs to kritēriju saraksts, kas obligāti jāņem vērā (Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 464. un 465. punkts).

227    Šajā gadījumā no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka judikatūras uzliktie nosacījumi ir izpildīti, jo Komisija ir norādījusi, ka tā ir vērtējusi pārkāpuma smagumu, piemērojot Pamatnostādņu kritērijus, un ka tā visbeidzot ir klasificējusi uzņēmumus pēc to nozīmīguma konkrētajā tirgū, kas ir noteikts atbilstoši to apgrozījumam un nosakot sākumsummu, kurā ir ņemts vērā konkrētais ģeogrāfiskais tirgus.

228    No otras puses, Komisija ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, norādot apgrozījuma amplitūdu pietiekami šauru, lai ļautu Amann noteikt veidu, kādā Komisija ir noteikusi sākumsummu, vienlaikus garantējot komercnoslēpumu.

229    Līdz ar to Komisijai nevar pārmest nekādu pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

230    Līdz ar to pamats par naudas soda par aizliegto vienošanos attiecībā uz rūpnieciskajiem diegiem pamatsummas nepamatotu noteikšanu ir jānoraida kā nepamatots.

4.     Par Amann izvirzīto pamatu par pārkāpuma ilguma kļūdainu aprēķināšanu rūpniecisko diegu tirgū

a)     Lietas dalībnieku argumenti

231    Pēc Amann domām, pārkāpuma ilguma aprēķināšana ir kļūdaina.

232    Pirmkārt, pārkāpuma ilgums, kuru tā bija pieļāvusi rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, ir bijis tikai 11 gadus, bet ne 11 gadus un 9 mēnešus. Tās pēdējā piedalīšanās pārkāpumā ir saistīta ar 2001. gada 16. janvāra sanāksmi, bet ne ar 2001. gada 18. septembra sanāksmi, kas esot apstiprināts apstrīdētā lēmuma 147. apsvērumā. Tādējādi naudas soda sākumsummu vajadzēja paaugstināt maksimāli līdz 110 %, bet ne līdz 115 %.

233    Papildus Amann uzsver, ka, pat ja vajadzēja secināt, pamatojoties uz divpusējiem kontaktiem, par kuru esamību apgalvo Komisija, ka tā bija iesaistīta attiecīgajos nolīgumos pēc 2001. gada 16. janvāra, tas būtu tikai līdz 2001. gada maijam. Pārkāpums tomēr esot turpinājies maksimālā 11 gadu un 4 mēnešu periodā.

234    Otrkārt, šajā sakarā norādot uz vairākiem Komisijas lēmumiem, Amann apgalvo, ka pirmo pārkāpuma gadu nevajadzēja ņemt vērā naudas soda sākumsummas paaugstināšanā.

235    Treškārt, Komisijai ir vajadzējis izmantot savu rīcības brīvību, lai, piemērojot Pamatnostādņu 1.B punkta otro daļu, paaugstinātu sākumsummu, tai piemērojot procentu likmi krietni zemāku par 10 % par katru pārkāpuma gadu, tāpēc ka rūpnieciskā diega cenas a priori nevar vai tikai mazliet var radīt kaitīgas sekas patērētājiem, jo diega izmaksas veido tikai 0,15 % no beigu preču izmaksām.

236    Komisija noraida visus šos iebildumus un līdz ar to lūdz noraidīt pamatu kā nepamatotu.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

237    Atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam pārkāpuma ilgums ir viens no tiem elementiem, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu uzliekamā naudas soda summu uzņēmumiem, kas ir vainojami konkurences tiesību normu pārkāpumos.

238    Attiecībā uz pārkāpuma ilguma rādītāju Pamatnostādnēs ir noteikta atšķirība starp īslaicīgiem pārkāpumiem (parasti mazāk par gadu), par kuriem naudas soda sākumsummu atbilstoši pārkāpuma smagumam nevajadzētu palielināt; vidēji ilgiem pārkāpumiem (parasti līdz pieciem gadiem), par kuriem šo summu var palielināt par 50 %, un ilgstošiem pārkāpumiem (parasti virs pieciem gadiem), par kuriem šo summu var palielināt par katru gadu 10 % apmērā (1.B punkta no pirmās līdz trešajai daļai).

239    No apstrīdētā lēmuma 359. apsvēruma izriet, ka Amann piedalījās aizliegtā vienošanās rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs no 1990. gada janvāra līdz 2001. gada septembrim, kas ir 11 gadu 9 mēnešu pārkāpuma periods. Šāds periods atbilst ilgstošam pārkāpumam. Tās naudas soda sākumsumma tika līdz ar to paaugstināta par 115 % pārkāpuma ilguma dēļ (apstrīdētā lēmuma 360. apsvērums).

240    Pirmkārt, fakts, ka Amann nav piedalījusies 2001. gada 18. septembra daudzpusējā sanāksmē, nav pietiekams, lai pierādītu, ka tā ir atsacījusies piedalīties pārkāpumā pēc 2001. gada 16. janvāra, kas ir pēdējās daudzpusējās sanāksmes datums, kurā tā bija klātesoša.

241    Secināt par tās pilnīgu aizliegtās vienošanās dalības izbeigšanu var tikai tad, ja tā ir publiski paziņojusi par norobežošanos no 2001. gada 16. janvāra sanāksmē teiktā, ko tā nav izdarījusi (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑141/89 Tréfileurope/Komisija, Recueil, II‑791. lpp., 85. punkts, un iepriekš 145. punktā minēto spriedumu lietā BPB de Endracht/Komisija, 203. punkts).

242    Turklāt, kā tas ir norādīts apstrīdētā lēmuma 99. apsvērumā, aizliegtā vienošanās rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs tika organizēta vienlaikus izmantojot daudzpusējās sanāksmes un arī divpusējās sanāksmes. Amann tiešām uzturēja regulārus divpusējus kontaktus pēc 2001. gada 16. janvāra. No apstrīdētā lēmuma 151. apsvēruma izriet, ka Amann un Coats bija nosūtījušas vēstules, lai apmainītos ar informāciju par cenām, ko Amann turklāt nenoliedz.

243    Ar faktu, ka pēdējās vēstules ir no 2001. gada maija, nepietiek, lai uzskatītu, ka Amann ir beigusi piedalīties pārkāpumā no 2001. gada jūnija.

244    Šajā sakarā ir jāvērš uzmanība uz to, kā tas tika atgādināts šī sprieduma 27. punktā, ka aizliegtā vienošanās ietvēra apmaiņu ar informāciju par cenām, atlaidēm un par īpašām cenām un vienošanos par nākamajiem cenrāžiem, atlaidēm un par īpašām cenām, kā arī vienošanos, lai izvairītos no cenām, kas ir zemākas par pašreizējā piegādātāja cenām, un par klientu sadali. Ar faktu, ja pieņem, ka tas ir patiess, ka Amann bija beigusi pēc 2001. gada maija vēstulēm paziņot informāciju citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, nepietiek, lai pierādītu, ka Amann pārstāja tajā darboties (šajā ziņā skat. 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑329/01 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3255. lpp., 252. punkts).

245    No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi aprēķinu kļūdu, piemērojot 5 % paaugstinājumu Amann uzliktajai naudas soda sākumsummai par tās piedalīšanos pārkāpumā pēc 2001. gada 16. janvāra daudzpusējās sanāksmes.

246    Otrkārt, aprēķināšanas veidam, kurā neņem vērā pārkāpuma pirmo gadu, palielinot naudas sodu atbilstoši pārkāpuma ilgumam, nav konstantas Komisijas prakses raksturīgu pazīmju. Tas nav vairs piemērots Komisijas jaunākos lēmumos. Turklāt, ir jākonstatē, kā to dara Komisija, ka Amann norādītie lēmumi, pamatojot savu argumentāciju, attiecas uz vidēji ilgiem pārkāpumiem (līdz 5 gadiem) un nekādi neatspoguļo apgalvoto konstanto Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi ilgstošu pārkāpumu gadījumos. Turklāt Komisijai naudas sodu summas noteikšanas jomā ir plaša rīcības brīvība un tai nav saistoši tās agrāk pieņemtie vērtējumi (šajā ziņā skat. iepriekš 154. punktā minēto spriedumu lietā Michelin/Komisija, 292. punkts).

247    Turklāt no Amann norādītā sprieduma lietā Cheil Jedang/Komisija (minēts iepriekš 186. punktā, 133. punkts) turpretim izriet, ka no Pamatnostādņu 1.B punkta noteikumiem nekādi neizriet, ka pirmais pārkāpuma gads nav ņemams vērā. Proti, ir tikai paredzēts, ka īslaicīgiem pārkāpumiem, parasti īsākiem par vienu gadu, nepiemēro nekādu palielinājumu. Savukārt par ilgāka laika pārkāpumiem piemēro palielinājumu, kas var, piemēram, sasniegt 50 %, līdzko pārkāpums ildzis no viena līdz pieciem gadiem. Pirmās instances tiesa ir piebildusi, ka, lai gan minētais noteikums neparedz automātisku palielinājumu 10 % gadā par vidēji ilgiem pārkāpumiem, tā ļauj šajā sakarā Komisijai vērtēšanas brīvību. Tas pats ir piemērojams Pamatnostādņu 1.B punkta trešajam ievilkumam par ilgstošiem pārkāpumiem, kurā ir paredzēts tikai tas, ka apmērs var tikt palielināts par 10 % gadā (iepriekš minētais spriedums lietā Cheil Jedang/Komisija, 133. un 134. punkts). Minētajā spriedumā lietā Cheil Jedang/Komisija iemesls, kas lika Pirmās instances tiesai secināt, ka palielinājumu 10 % apmērā nevajag piemērot, attiecas vienīgi uz attiecīgās lietas speciālajām īpašībām, proti, Komisija savā lēmumā bez jebkāda pamatojuma bija piemērojusi likmi 40 % apmērā attiecībā uz attiecīgiem uzņēmumiem par piecus gadus ilgušu pārkāpumu, kurpretim tā bija noteikusi paaugstinājumu 30 % apmērā attiecībā uz prasītāju par divu gadu un desmit mēnešu ilgu pārkāpumu.

248    Treškārt, Amann nepamatoti apgalvo, ka Komisija nav izmantojusi savu vērtēšanas rīcības brīvību, automātiski piemērojot naudas soda paaugstināšanas augstāko slieksni 10 % apmērā par pārkāpuma gadu un līdz ar to neņemot vērā faktu, ka rūpnieciskā diega cenas a priori nevar vai tikai mazliet var radīt kaitīgas sekas patērētājiem.

249    Ir jāatgādina, pat ja Pamatnostādņu 1.B punkta pirmās daļas trešajā ievilkumā nav paredzēts automātisks palielinājums 10 % apmērā par gadu attiecībā uz ilgstošiem pārkāpumiem, tas šajā ziņā atstāj Komisijai rīcības brīvību (Pirmās instances tiesas 2008. gada 18. jūnija spriedums lietā T‑410/03 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑881. lpp., 396. punkts, un iepriekš 89. punktā minētais spriedums lietā BPB/Komisija, 362. punkts).

250    Šajā gadījumā Komisija, kā tas izriet no šī sprieduma 239. punkta, ir ievērojusi normas, kuras tai bija Pamatnostādnēs uzliktas attiecībā uz naudas soda apmēra paaugstināšanu, kas tiek veikta atkarībā no pārkāpuma ilguma. Ņemot vērā attiecīgā gadījuma apstākļus, ir jāuzskata, ka Komisija ir korekti izmantojusi savu rīcības brīvību, paaugstinot naudas sodu 10 % apmērā par katru gadu, kura laikā notika pārkāpums.

251    No pastāvīgās judikatūras izriet arī, ka naudas soda summas paaugstināšana atkarībā no ilguma nav ierobežota ar gadījumu, kad starp ilgumu un konkurences tiesībās nostiprinātajiem Kopienas mērķiem nodarīto palielināto kaitējumu pastāv tieša saistība (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑202/98, T‑204/98 un T‑207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija, Recueil, II‑2035. lpp., 106. punkts, un iepriekš 154. punktā minēto spriedumu lietā Michelin/Komisija, 278. punkts).

252    Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma no 347.–351. apsvēruma izriet, ka Komisija vērtēja aizliegtās vienošanās konkrētās kaitīgās sekas konkrētajā tirgū. Tā secināja, ka ir grūti tās precīzi izvērtēt, taču slepeno nolīgumu ietekme patiešām ir bijusi.

253    Ņemot vērā judikatūru un ņemot vērā attiecīgā gadījuma apstākļus, ir jāuzskata, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, paaugstinot naudas sodu 10 % apmērā par katru pārkāpuma gadu.

254    Līdz ar to pamats par pārkāpuma ilguma kļūdainu aprēķināšanu rūpnieciskā diega tirgū ir jānoraida.

5.     Par Amann izvirzīto pamatu par atsevišķu atbildības mīkstinošu apstākļu neņemšanu vērā saistībā ar pārkāpumu rūpnieciskā diega tirgū

a)     Lietas dalībnieku argumenti

255    Amann atsaucas uz atbildību mīkstinošu apstākli, piemērojot Pamatnostādņu 3. punkta septīto ievilkumu, norādot uz tās vienpusējo lēmumu pārkāpumu izbeigt pēc savas pašas iniciatīvas un pirms Komisijas pirmās iejaukšanās. Tā apgalvo, ka nav pēc 2001. gada 16. janvāra piedalījusies sanāksmēs un izbeigusi, sākot no 2001. gada marta, jebkādus divpusējos kontaktus. Tā uzsver šajā sakarā, ka, tā kā tā nav balstījusies uz Pamatnostādņu 3. punkta trešo ievilkumu, judikatūra, saskaņā ar kuru konkrēti uzņēmumi pārtraukt savu konkurencei neatbilstošo rīcību ir mudināti ar Komisijas iejaukšanos, nekādā veidā neaizliedz atbildību mīkstinoša apstākļa atzīšanu. Tādējādi rīkojoties, Amann uzskata, ka esot pakļāvusi sevi sodu no konkurentu puses, it īpaši Coats, riskam. Tālu esam teorētisks, šis represiju risks turklāt ir pierādīts ar izvērsto saraksti ar Coats pārstāvi, kā to 2004. gada 19. un 20. jūlija tiesas sēdē apstiprināja BST. Komisija turklāt ir atturējusies vērtēt šos paziņojumus, tādējādi pārkāpjot tai uzlikto apstākļu noskaidrošanas pienākumu.

256    Turklāt, apgalvojot, ka pārkāpuma izbeigšana ir jau bijusi ņemta vērā tā ilguma vērtēšanas gaitā, Komisija neesot ievērojusi apstākli, ka pārkāpuma objektīvais ilgums ir jānošķir no tā beigu subjektīvā aspekta. Rīcības kā atbildības mīkstinoša apstākļa ņemšana vērā nevar tikt izslēgta, tiklīdz ar to ir pozitīvas sekas uzņēmumam pārkāpuma ilguma izpratnē.

257    Komisija apstrīd šos argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

258    Vispirms ir jāatgādina, ka Pamatnostādņu 3. punktā ir paredzēta pamatsummas samazināšana “īpašiem atbildību mīkstinošiem apstākļiem”, tādiem kā vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma pārkāpumā, pārkāpumus izraisošu nolīgumu vai prakses neīstenošana, pārkāpumu izbeigšana tiklīdz iejaucas Komisija, vai arī citi tieši neminēti apstākļi.

259    Ir arī jākonstatē, ka šajā tekstā nav iekļauts saistošs atbildību mīkstinošu apstākļu uzskaitījums, kuri Komisijai jāņem vērā. Tādējādi Komisijai paliek zināma brīvība, veicot kopējo vērtējumu par iespējamā naudas soda samazinājuma atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ apmēru (Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑50/00 Dalmine/Komisija, Krājums, II‑2395. lpp., 326. punkts). Tātad nevar uzskatīt, ka Komisijai būtu pienākums, īstenojot savu rīcības brīvību, samazināt naudas sodu acīmredzamas pārkāpuma izbeigšanas dēļ, neatkarīgi no tā, vai pārkāpums izbeigts pirms vai pēc Komisijas iejaukšanās (iepriekš 93. punktā minētais spriedums lietā Tokai II, 292. punkts).

260    Ir svarīgi uzsvērt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru konkurences tiesību normu pārkāpumu pārtraukšana uzreiz pēc Komisijas iejaukšanās, kā tas paredzēts Pamatnostādņu 3. punkta trešajā ievilkumā, loģiski domājot, atbildību mīkstinošs apstāklis var būt tikai tad, ja pastāv iemesli uzskatīt, ka attiecīgos uzņēmumus to pret konkurenci vērstās darbības izbeigt pamudināja attiecīgā iejaukšanās. Šķiet, ka šīs tiesību normas mērķis ir veicināt uzņēmumus nekavējoties izbeigt savu pret konkurenci vērsto rīcību, tiklīdz Komisija uzsāk izmeklēšanu šajā sakarā. Naudas soda apmēra samazināšana atbilstoši minētajam pamatam nevar tikt piemērota gadījumā, ja šie uzņēmumi bija pieņēmuši stingru lēmumu izbeigt pārkāpumu jau pirms Komisijas pirmās iejaukšanās vai arī gadījumā, kad pārkāpums ir beidzis pastāvēt pirms šī datuma. Šis pēdējais minētais gadījums tiek pienācīgi ņemts vērā, aprēķinot pārkāpuma perioda ilgumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedumu lietā C‑407/04 P Dalmine/Komisija, Krājums, I‑829. lpp., 158. punkts; Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑44/00 Mannesmannröhren-Werke/Komisija, Krājums, II‑2223. lpp., 280. un 281. punkts, un iepriekš 91. punktā minēto 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās BASF/Komisija, 128. punkts).

261    Turklāt jānorāda, ka Amann pamato savas tiesības gūt atbildību mīkstinošu apstākļu priekšrocības ar apstākli, ka tā esot vienpusēji izlēmusi pēc 2001. gada 16. janvāra sanāksmes vairs nepiedalīties nevienā citā sanāksmē un izbeigt jebkādus divpusējos kontaktus. Tādējādi, kā tas tika konstatēts šī sprieduma 240. punktā un nākamajos punktos, Amann turpināja piedalīties divpusējās sanāksmēs pēc šīs daudzpusējās sanāksmes.

262    Šo pašu iemeslu dēļ ir arī jānoraida Amann arguments, saskaņā ar kuru Coats ir bijusi aizliegtās vienošanās vadošā loma un tā esot izteikusi draudus šajā sakarā pēc Amann lēmuma vairs nepiedalīties pārkāpumā. Šajā sakarā prasītājas arguments par Komisijai uzliktā pienākuma noskaidrot apstākļus neizpildi ir neefektīvs. Kā tas izriet no šī sprieduma 261. punkta, prasītājas sākuma premisa, saskaņā ar kuru tā ir beigusi piedalīties pārkāpumā pēc 2001. gada 16. janvāra sanāksmes, ir neprecīza. Tādējādi tā nevarētu pārliecinoši apgalvot, ka pārkāpuma izbeigšanai pēc šīs sanāksmes ir bijušas sekas to pakļaut Coats represijām, un līdz ar to tā nevar atsaukties šajā sakarā uz pienākuma noskaidrot apstākļus jebkādu pārkāpumu.

263    Visbeidzot, pat uzskatot, ka Amann bija ātrāk beigusi piedalīties pārkāpumā, no iepriekš minētās judikatūras izriet, ka Komisija var zināmā mērā pēc saviem ieskatiem izdarīt vērtējumu, lai lemtu par iespējamu naudas soda samazināšanu atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ, un nekādā veidā tai nav pienākuma piešķirt šādu naudas soda samazinājumu par acīmredzamu pārkāpuma izbeigšanu pirms tās iejaukšanās.

264    Tādēļ šis pamats ir jānoraida.

6.     Par prasītāju izvirzīto pamatu par naudas soda sākumsummas un pamatsummas kļūdainu aprēķināšanu par pārkāpumu automobiļu rūpniecības diega tirgū

a)     Lietas dalībnieku argumenti

265    Pirmkārt, prasītājas iebilst pret patvaļīgu noteiktā naudas soda sākumsummas noteikšanu par pārkāpumu automobiļu rūpniecības diega tirgū. Apstrīdētais lēmums ne esot ļāvis noteikt veidu, kādā Komisija aprēķināja minēto apmēru, ne – uz kāda pamata tā ir definējusi kategorijas. Sākumsummas (EUR 5 miljoni prasītājām un EUR 1,3 miljoni citiem konkrētajiem uzņēmumiem) precīzi neatbilstu dažādiem veiktajiem apgrozījumiem ar aizliegtās vienošanās ietvaros ietilpstošo preci.

266    Otrkārt, Komisija neesot paskaidrojusi iemeslu, kādēļ pretēji Coats un Barbour tā uzskatīja prasītājas par vienotiem uzņēmumiem. Šajā sakarā Komisijas apgalvojumi attiecībā uz Amann veikto stingro ietekmi uz Cousin pirms tās daļu vairākuma pārņemšanas nav pārliecinoši. Pēc prasītāju domām, Coats un Barbour situācija bija jāvērtē tādā pašā veidā kā prasītāju situācija. Oxley sniegtā informācija, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, arī bija vērsta, lai pierādītu, ka Komisija esot par zemu novērtējusi “Coats/Barbour” nozīmīgumu. Prasītājas apgalvo, ka, neizslēdzot, ka, ja Komisija būtu pareizi klasificējusi uzņēmumus, tā būtu nonākusi pie cita sākumsummas apmēra. Ņemot vērā šos apsvērumus, apstrīdētais lēmums nav pamatots.

267    Komisijas atbilde apstiprinot tās loģikas kļūdu, jo Barbour piedalīšanās ir ņemta vērā tikai līdz brīdim, kad to 1999. gada septembrī pārņēma Coats, un pēc šīs pārņemšanas tā ņēma vērā tikai Coats apgrozījumu, kaut gan tai arī bija jāpieskaita Coats Barbour veiktais apgrozījums 1999. gadā. Šī apgrozījuma apmērs bija aptuveni EUR 6 miljoni. Līdz ar to prasītājas kritizē apstākli, ka tām piemērotā sākumsumma esot EUR 5 miljoni (to apvienotais apgrozījums ir EUR 8,55 miljoni), lai gan Coats piemērotā sākumsumma bija tikai EUR 1,3 miljoni (tās apgrozījums ir aptuveni EUR 6 miljoni). Prasītājas arī iebilst pret faktu, ka Komisijas veiktais iedalījums kategorijās ir novedis pie tā, ka to apvienotie apgrozījumi bija ņemti vērā par visu periodu, kaut gan Barbour apgrozījums, nosakot naudas soda apmēru, kopš brīža, kad to pārņēma Coats, vairs netika ņemts vērā.

268    Otrkārt, naudas soda pamatsummas aprēķināšana pēc pārkāpuma ilguma no 1998. gada maija/jūnija līdz 2000. gada 15. maijam, proti, gads un vienpadsmit mēneši, un naudas soda pamatsummas paaugstināšana par 15 % kopumā esot kļūdaina.

269    Pēc prasītāju domām, nav ne pierādījuma, ka 1998. gada maijā/jūnijā notika sanāksme, ne – ka tās tajā piedalījās. Tās uzsver, ka vienīgais pierādījums, uz kuru balstās Komisija, ir Coats atbilde uz informācijas pieprasījumu. Šī Coats atbilde balstīta tikai uz bijušā līdzstrādnieka piezīmi. Šajā sanāksmē notikušais balstoties tikai uz “izteikumiem” un piezīmes autentiskums izraisot šaubas, kuras Komisijai bija jāatspēko, veicot pārbaudes. Pēc prasītāju domām, pirmā sanāksme ir notikusi tikai 1999. gada jūnijā. Oxley neesot bijusi spējīga sniegt pat mazākās norādes par šo sanāksmi un Coats neesot bijusi spējīga sniegt precīzus skaidrojumus saistībā ar tās piedalīšanos. Ņemot vērā esošās neskaidrības attiecībā uz šo sanāksmi, Komisijai prasītājas tostarp pārmet, ka tā nekādi neesot centusies noskaidrot šādas sanāksmes norises vietu. Tās tādējādi uzskata, ka naudas soda pamatsummas aprēķināšana jāveic, sākot tikai no 1999. gada 15. aprīļa.

270    Komisija apstrīd šo pamatu.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

271    Pirmkārt, ir jāvērtē arguments par patvaļīgu naudas soda sākumsummas noteikšanu.

272    Šajā sakarā jāatgādina, ka Pamatnostādnes, pirmkārt, paredz, ka tiek novērtēts pats pārkāpuma smagums, pamatojoties uz kuru var noteikt “vispārīgu sākumsummu”. Pārkāpuma smagums tādējādi tiek noteikts atkarībā no attiecīgā pārkāpuma objektīvajiem apstākļiem, tādiem kā tā konkrētā ietekme uz tirgu, ja tā ir izvērtējama, un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus lielums. Otrkārt, pārkāpuma smagumu analizē, pamatojoties uz subjektīvo apstākļu daudzveidību. Tādējādi ņem vērā attiecīgā uzņēmuma raksturīgās pazīmes, it īpaši tā lielumu un stāvokli konkrētajā tirgū, kas var būt iemesls sākumsummas līdzsvarošanai, uzņēmumu klasificēšanai kategorijās un “konkrētas sākumsummas” noteikšanai. Treškārt, pārkāpuma ilgums tiek ņemts vērā, lai noteiktu pamatsummu, tāpat kā, ceturtkārt, atbildību mīkstinoši apstākļi un atbildību pastiprinoši apstākļi ļauj vērtēt it īpaši pārkāpuma smagumu saistībā ar katra attiecīgā uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā.

273    It īpaši attiecībā uz subjektīviem apstākļiem, kas tiek ņemti vērā, nosakot sākumsummu, Pamatnostādnēs ir paredzēts, ka ir jāņem vērā pārkāpuma izdarītāju faktiskā ekonomiskā spēja nodarīt būtisku kaitējumu pārējiem tirgus dalībniekiem, tostarp patērētājiem, un jānosaka naudas soda summa tādā līmenī, kas ļauj tai nodrošināt pietiekami preventīvu raksturu (1.A punkta ceturtā daļa).

274    Saskaņā ar šīm pašām pamatnostādnēm gadījumos, kuros iesaistīti vairāki uzņēmumi, piemēram, karteļa gadījumā, varētu būt nepieciešams piemērot koeficientus vispārīgajai sākumsummai, lai ievērotu attiecīgo īpatsvaru un līdz ar to arī katra atsevišķā uzņēmuma prettiesiskās rīcības faktisko iedarbību uz konkurenci, tostarp tad, ja vienāda veida pārkāpuma izdarīšanā ir piedalījušies ļoti dažāda lieluma uzņēmumi, un tā rezultātā vispārīgo sākumsummu pieskaņot katra uzņēmuma specifiskajam raksturam (1.A punkta sestā daļa) (iepriekš 186. punktā minētais spriedums lietā Cheil Jedang/Komisija, 81. punkts).

275    Ir jānorāda, ka Pamatnostādnes neparedz naudas soda apmēra aprēķināšanu, ņemot vērā kopējo apgrozījumu vai uzņēmumu apgrozījumu konkrētajā tirgū. Tomēr ar tām pretrunā nav arī tas, ka šie apgrozījumi tiek ņemti vērā, aprēķinot naudas sodu, lai ievērotu Kopienu tiesību vispārējos principus un ja to prasa apstākļi. It īpaši apgrozījumam var būt nozīme tad, ja tiek ņemti vērā šī sprieduma 269. un 270. punktā minētie dažādie apstākļi (iepriekš 186. punktā minētie spriedumi lietās Cheil Jedang/Komisija, 82. punkts, un Tokai I, 195. punkts).

276    Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 418. un nākamajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija ievēroja Pamatnostādņu noteikumus. Tā ir ņēmusi vērā pārkāpuma raksturu, tā konkrēto ietekmi uz tirgu, kā arī konkrētā ģeogrāfiskā tirgus lielumu. Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija ir kvalificējusi pārkāpumu kā ļoti smagu, tostarp precizējot apstrīdētā lēmuma 428. apsvērumā, ka tā esot ņēmusi vērā konkrētā tirgus mazo izmēru, nosakot naudas soda apjomu.

277    Turklāt, tāpat kā saistībā ar aizliegto vienošanos rūpnieciskā diega tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, Komisija ir uzskatījusi par piemērotu atšķirīgi attiekties pret automobiļu rūpniecības diega kartelī iesaistītiem uzņēmumiem, lai ņemtu vērā pārkāpēju faktiskās ekonomiskās iespējas nodarīt būtisku kaitējumu konkurencei, kā arī uzlikt naudas sodu ar pietiekami preventīvu ietekmi. Tā piebilda, ka bija jāņem vērā katra uzņēmuma nelikumīgās rīcības konkrētais nozīmīgums un līdz ar to uzņēmuma reālā ietekme uz konkurenci. Vērtējot šos apstākļus, Komisija izvēlējās pamatoties uz ar aizliegto vienošanos saistīto preču apgrozījumu konkrētajā tirgū (apstrīdētā lēmuma 430.–432. apsvērums).

278    Līdz ar to Komisija sagrupēja uzņēmumus divās kategorijās. Amann un Cousin, ievērojot apvienotos apgrozījumus EUR 8,55 miljoni, tika iedalītas pirmajā kategorijā. Coats, Oxley un Barbour, ievērojot to apgrozījumu, kas tiek vērtēts starp EUR 1 un 3 miljoniem, tika iedalītas otrajā kategorijā. Komisija norādīja sākumsummu, kas noteikta pēc pārkāpuma smaguma, EUR 5 miljonus Amann un Cousin un EUR 1,3 miljonus Coats, Oxley un Barbour (apstrīdētā lēmuma 432.–435. apsvērums).

279    Tādējādi, kā tas ir uzsvērts šī sprieduma 216.–221. punktā, Pirmās instances tiesa, veicot Komisijai piešķirtās rīcības brīvības izmantošanas tiesiskuma kontroli, var pārbaudīt vienīgi to, vai šāds dalījums ir konsekvents un objektīvi pamatots (skat. iepriekš 196. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 157. punkts un tajā minētā judikatūra).

280    Šajā sakarā ir jāuzskata, ka uzņēmumu iedalīšana divās kategorijās nav nesaprātīgs veids, lai ņemtu vērā to attiecīgo nozīmīgumu tirgū, nosakot sākumsummu, ja vien šādā veidā nerodas rupji deformēts konkrētā tirgus attēlojums. Šajā lietā Komisijas metode, nosakot kategorijas pēc veiktajiem apgrozījumiem konkrētās preces tirgū, nevar tikt uzskatīta par iekšēji nekonsekventu.

281    Attiecībā uz pašas sākumsummas noteikšanu ir jāuzskata, ka skaitļa EUR 5 miljoni izvēli pirmajā kategorijā iedalītiem uzņēmumiem nevar uzskatīt par patvaļīgu un tā nepārsniedz plašās rīcības brīvības robežas, kas tai ir šajā jomā. Šis skaitlis tika noteikts, ņemot vērā kategorijas, kuras pašas par sevi bija noteiktas pamatoti, kā tas bija konstatēts šī sprieduma 277. un 278. punktā. Turklāt izvēlētās sākumsummas skaitlis EUR 5 miljoni ir zemāks par prasītājas apgrozījumu, ko izmantoja kā atsauci pirmajai kategorijai.

282    Ņemot vērā šos apsvērumus, prasītājas nepamatoti apgalvo, ka Komisija patvaļīgā veidā noteica divas kategorijas un aprēķināja naudas soda sākumsummu.

283    Otrkārt, ir jāatstāj bez ievērības Komisijai izteiktais iebildums par Coats un Barbour neuzskatīšanu par “vienotiem uzņēmumiem” un līdz ar to – to apgrozījumu neapvienošanu. No apstrīdētā lēmuma izriet (40. un 67. apsvērums), ka Coats ir pārņēmis Barbour tikai 1999. gada septembrī. Barbour tādējādi ir bijis juridiski neatkarīgs uzņēmums un tādēļ varējis būt individuāli atbildīgs par pieļautajiem pārkāpumiem laika periodā no 1998. gada maija/jūnija līdz 1999. gada septembrim. Saistībā ar Coats no apstrīdētā lēmuma izriet, ka tā ir piedalījusies pārkāpumā no 1999. gada 8. jūnija līdz 2000. gada 15. maijam un tādējādi varējusi būt individuāli atbildīga par pārkāpuma rīcību.

284    Tādējādi pretēji prasītāju apgalvotajam nebija jāsaskaita Coats un Barbour apgrozījumi un nebija jāiedala šie uzņēmumi pirmajā kategorijā.

285    Tomēr ir jānorāda, ka Komisija ir ņēmusi vērā vienu Coats apgrozījumu par 1999. gadu. Būtu pamatoti šim skaitlim pievienot daļu no Barbour apgrozījuma par laika periodu no 1999. gada oktobra līdz decembrim, proti, trīs divpadsmitās daļas no Barbour gada apgrozījuma. Coats apgrozījums tādējādi bija jāpalielina par summu starp EUR 250 000 un EUR 750 000. Tomēr šī aprēķina kļūda nekādi neatceļ prasītāju iedalīšanu pirmajā kategorijā, ne tām piemēroto sākumsummu. Prasītājas neapstrīd Komisijas secinājumu apstrīdētā lēmuma 323. un 433. apsvērumā, saskaņā ar kuru tās bija jāuzskata par “vienotiem uzņēmumiem” un tādēļ Komisija pamatoti pieskaitīja to attiecīgos apgrozījumus.

286    Visbeidzot ir jānoraida arguments par EKL 253. panta pārkāpumu, kurš izriet no tā, ka, pirmkārt, ka Komisija neesot paskaidrojusi iemeslu, kura dēļ, pretēji Coats un Barbour, tā uzskatīja prasītājas par “vienotiem uzņēmumiem”, un, otrkārt, ka sākumsummas noteikšana un aprēķināšana esot nesaprotama.

287    Pirmkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 323. un 433. apsvērumā ir skaidri norādījusi iemeslus, pamatojoties uz kuriem prasītājas bija jāuzskata par “vienotiem uzņēmumiem”. Otrkārt, kā tas tika norādīts šī sprieduma 226. punktā, pienākums norādīt pamatojumu neliek Komisijai savā lēmumā norādīt skaitļus attiecībā uz naudas soda aprēķināšanas veidu, jo ir jāuzsver, ka jebkurā gadījumā Komisija, mehāniski atsaucoties tikai uz aritmētiskām formulām, nevar atteikties no tās rīcības brīvības.

288    Šajā lietā, kā tas izriet no šī sprieduma 276.–278. punkta, Komisija ir nevainojami izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, norādot apstrīdētā lēmuma 418. un nākamajos apsvērumos vērtējuma apstākļus, kas tai ļāvuši izvērtēt pārkāpuma smagumu.

289    Otrkārt, saistībā ar argumentu par kļūdainu naudas soda pamatsummas noteikšanu, pamatojoties uz kļūdainu pārkāpuma ilguma noteikšanu, no lietā esošajiem dokumentiem izriet, ka pirmā sanāksme saistībā ar automobiļu rūpniecības diega tirgu notika nevis 1999. gada jūnijā, kā to apgalvo prasītājas, bet 1998. gada maijā/jūnijā.

290    Amann savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem tieši min šīs sanāksmes esamību un norāda, ka tā ļāva dalībniekiem nodibināt pirmo kontaktu starp tiem, apmainīties ar informāciju par atsevišķām cenām un darīt zināmu to nodomu noteikt cenas laika periodam, kas nepārsniedzot sešus mēnešus.

291    Ir jāuzskata, ka šim argumentam nav faktiskā pamatojuma.

292    Turklāt Komisijai izteiktais iebildums, ka tā neesot varējusi pareizi noteikt, vai sanāksmes notikušas maijā vai jūnijā, nav nozīmīgs, jo pārkāpuma ilguma aprēķināšana tika veikta, sākot no jūnija, kas veido prasītājām labvēlīgāku atskaites punktu.

293    Ņemot vērā šos apsvērumus, pamats par kļūdainas naudas soda sākumsummas un pamatsummas aprēķināšanu ir jānoraida.

7.     Par prasītāju izvirzīto pamatu par aizliegtās vienošanās saistībā ar automobiļu rūpniecības diega tirgu neīstenošanas iespējamo neņemšanu vērā

a)     Lietas dalībnieku argumenti

294    Prasītājas uzskata, ka Komisijas konstatējumi par pārkāpuma ietekmi uz tirgu ir kļūdaini. Proti, apstrīdētajā lēmumā neesot pierādīta aizliegtās vienošanās attiecībā uz automobiļu rūpniecības diegiem ietvaros noslēgtu nolīgumu faktiskā īstenošana. Dokumenti, uz kuriem Komisija pamato savus apgalvojumus attiecībā uz aizliegtās vienošanās faktisko īstenošanu, esot izvirzīti tikai kā pierādījumi sanāksmju esamībai starp dalībniekiem. Komisija pati esot atzinusi apstrīdētā lēmuma 427. apsvērumā, ka tai ir bijušas grūtības konstatēt aizliegtās vienošanās īstenošanu.

295    It īpaši Komisija esot nepamatoti atzinusi, ka Cousin esot savam klientam Johnson Controls likusi veikt cenu paaugstināšanas. Prasītājas uzsvēra, ka šī [cenu] paaugstināšana bija atbilstoša to individuālo cenu politikai un nekādā veidā nebija saistīta ar nolīgumiem. Šajā sakarā prasītājām neesot bijušas piešķirtas tiesības tikt uzklausītām par šo punktu, kas pirmoreiz esot izvirzīts apstrīdētajā lēmumā, un tās ir uzskatījušas, ka tas nevar tikt izmantots kā pierādījums par aizliegtās vienošanās īstenošanu.

296    Prasītājas norāda uz Komisijai uzlikto pienākumu ņemt vērā, nosakot pārkāpuma smagumu, visus apstākļus, kuri var būt noteicoši sakarā ar pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu. Šajā sakarā Komisija esot atzinusi atbildību mīkstinoša apstākļa esamību, kas pamatojot soda samazināšanu pat tajās lietās, kurā nolīgumi esot tikai daļēji īstenoti. Tā kā nolīgumu neīstenošana šajā lietā esot bijusi vēl nozīmīgāka, prasītājas uzskata, ka Komisijai tas bija jāņem vērā saskaņā ar tās lēmumu pieņemšanas praksi un līdz ar to bija tām jāpiemēro atbildību mīkstinošais apstāklis atbilstoši Pamatnostādņu 3. punkta otrajam ievilkumam vai tas jāņem vērā, nosakot pārkāpuma smagumu.

297    Komisija apstrīd šo pamatu.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

298    Vispirms ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 233. apsvērumā ir norādīts, ka 1999. gada 9. jūlija sanāksmē Cousin norādīja, ka tā paredzējusi paaugstināt savam klientam Johnson Controls piemērotās cenas. No Barbour apsvērumiem arī izriet, ka Cousin pārstāvis sazinājās telefoniski ar Barbour pārstāvi, lai apstiprinātu, ka paaugstināšana esot veikta. Visbeidzot jākonstatē, ka Cousin apstiprina, ka tā bija paaugstinājusi savas cenas, bet apgalvo, ka šī paaugstināšana nav nolīguma rezultāts.

299    Pirmkārt, prasītājas kļūdaini apgalvo, ka atsauce uz Johnson Controls piemēroto cenu paaugstināšanu nekad nav bijusi minēta paziņojumā par iebildumiem un ka tādēļ tām nav bijusi iespēja uz to atbildēt. Šādam argumentam nav faktiskā pamatojuma, Komisija uz to bija tieši atsaukusies paziņojuma par iebildumiem 192. un 201. punktā.

300    Otrkārt, Komisija pamatoti secināja par nolīguma īstenošanu, pamatojoties uz minēto cenu paaugstināšanu attiecībā uz Johnson Controls. Cousin paziņojumi 1999. gada 9. jūlija sanāksmes laikā par tās nodomu paaugstināt cenas attiecībā uz Johnson Controls, tās telefonsaruna ar Barbour, paziņojot par šī nodoma konkretizēšanu, un Cousin šī paaugstinājuma apstiprinājums administratīvajā procesā veido šajā sakarā pietiekamu norādījumu kopumu. Prasītājām ir jāpierāda, ka cenu paaugstināšana nekādā ziņā neveido nolīguma piemērošanu, ko tās nav veikušas, jo nepietiek tikai ar norādi uz to “individuālo politiku cenu jomā”.

301    Treškārt, attiecībā uz pārkāpuma sekām Komisija apstrīdētā lēmuma 427. apsvērumā ir uzskatījusi, ka slēptie nolīgumi tika īstenoti un ka tiem ir bijusi ietekme konkrētā tirgū un uz konkrēto preci, “pat ja ir sarežģīti precīzi izvērtēt šo ietekmi”. Ir jāatgādina, ka konkurences jomā pienākums pierādīt pārkāpuma ietekmes esamību uz konkrēto tirgu, kas Komisijai ir tad, ja tā šo ietekmi ņem vērā, aprēķinot naudas sodu atkarībā no pārkāpuma smaguma, nav tik stingrs kā tas pierādīšanas pienākums, kas tai ir gadījumā, ja Komisijai jāpierāda pārkāpuma esamība kā tāda aizliegtās vienošanās gadījumā. Proti, lai ņemtu vērā aizliegtās vienošanās konkrētu ietekmi uz tirgu, pietiek, ja Komisija norāda “svarīgu iemeslu tās ņemšanai vērā” (iepriekš 171. punktā minētais spriedums lietā Jungbunzlauer/Komisija, 161. punkts). Cenu paaugstināšana attiecībā uz Johnson Controls tādējādi veido pati par sevi ļoti labu iemeslu, lai ņemtu vērā pārkāpuma konkrētu ietekmi tirgū.

302    Ceturtkārt, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas nekādi nevar pieprasīt tiesības atsaukties uz atbildību mīkstinošu apstākli par nolīgumu faktisku nepiemērošanu.

303    No tā izriet, ka pamats ir jānoraida.

8.     Par pamatu par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu un tiesībām uz aizstāvību

a)     Lietas dalībnieku argumenti

304    Ir izvirzīti divi iebildumi, lai pamatotu šo pamatu. Pirmais iebildums ir par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, otrais iebildums ir par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

305    Pirmkārt, Amann uzskata, ka tās tiesības tikt uzklausītai atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktam ir pārkāptas. Komisija sava lēmuma saistībā ar atsevišķām atlaidēm būtisku daļu esot pamatojusi ar apstrīdētā lēmuma 116. apsvērumā minētajiem dokumentiem. Ar šiem dokumentiem un secinājumiem, kurus no tiem izdara Komisija, nav šajā kontekstā iepazīstināta iebildumu rakstā Amann. Šie dokumenti tādējādi nevar tikt izmantoti kā pierādījumi EKL 81. panta un EEZ 53. panta pārkāpumam. Amann norāda, ka šo dokumentu vienkārša esamība Komisijas dokumentos un iespēja ar tiem iepazīties piekļuves dokumentiem ietvaros ir nepietiekama, lai nodrošinātu tiesības tikt uzklausītam ievērošanu.

306    Komisija ir arī pārkāpusi Amann tiesības tikt uzklausītai, pamatojoties uz iebildumiem, par kuriem tai nav bijusi iespēja norādīt savus apsvērumus. Apstrīdētajā lēmumā esot atsauce uz 2000. gada 19. septembra sarunu par atlaižu samazinājumu Zviedrijā, lai pamatotu iebildumu par informācijas apmaiņu par atlaidēm un nolīgumu par to samazināšanu. Iebildumu rakstā neesot ietverta neviena norāde par šāda veida nolīgumiem saistībā ar Zviedriju, bet drīzāk norādīts uz šādiem nolīgumiem saistībā ar Somiju. Amann konstatē, ka Komisija pati atzina apstrīdētā lēmuma 116. apsvērumā, ka esot kļūdaini minējusi iebildumu rakstā Somiju Zviedrijas vietā. Tā tādējādi uzskata, ka tā nav tikusi uzklausīta šajā punktā. Komisija esot kļūdaini atzinusi, ka Amann ir bijusi spējīga izsecināt no iebildumu rakstā minētā dokumenta, ka tas bija iebildums saistībā ar Zviedriju. Attiecīgais dokuments, proti, 2000. gada 10. oktobra elektroniskā vēstule, ir bijis minēts citā kontekstā, nevis par nolīgumiem saistībā ar atlaidēm kontekstā. Turklāt no dokumenta satura nav bijis iespējams nekādi secināt par konkrētu nolīgumu saistībā ar atlaidēm. Amann apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru nozīme ir nevis dokumentiem kā tādiem, bet no tiem Komisijas izdarītajiem secinājumiem. Šī judikatūra šajā lietā esot piemērojama, pat ja apstrīdētajā lēmumā ir minēta iepriekš minētā elektroniskā vēstule, jo šī minēšana ir veikta citā kontekstā.

307    Turklāt Komisija esot nonākusi pretrunā pati sev, apgalvojot, ka īstenībā tā gribējusi atsaukties uz Zviedriju Somijas vietā, vienlaikus uzsverot, ka bija nolīgumi abās valstīs.

308    Otrkārt, pēc prasītāju domām, Komisija ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, pieprasot tām atbildes uz tiem jautājumiem par uzturētajiem kontaktiem ar konkurentiem, kuri parādās 2003. gada 6. un 24. marta informācijas pieprasījumos, neprecizējot, ka tie tiek izjautāti kā “apsūdzētie”. Tās apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru no prasītājiem nevar pieprasīt, lai tie iesniegtu detalizētu analīzi par uzturēto kontaktu ar konkurentiem kontekstā apskatītiem punktiem un pieņemtajiem lēmumiem, un a fortiori uzņēmumiem prasīt ne tikai skaidru un vienkāršu apstākļu izklāstu un esošo dokumentu uzrādīšanu, bet arī informāciju saistībā ar kontaktu ar konkurentiem objektu, norisi un rezultātiem, tiklīdz Komisijai acīmredzami ir aizdomas, ka šīm satikšanās bija mērķis ierobežot konkurenci. Prasītājas uzskata, ka šajā gadījumā tā tas esot noticis, pamatojoties šajā sakarā uz iepriekš minētā informācijas pieprasījuma 4.1. punktu.

309    Ņemot vērā, ka prasītājas detalizēti atbildēja uz visiem Komisijas jautājumiem, neskatoties uz tiesībām atteikties, tās norāda, ka tām esot tiesības uz lielāku naudas soda samazinājumu nekā 15 % apmērā, kas piemērots to naudas sodiem, piemērojot Paziņojuma par sadarbību D2. punktu. Tās tādējādi uzskata, ka tās ir veikušas vairāk, nekā Komisijai ir bijušas tiesības pieprasīt.

310    Tās arī uzskata par nepietiekamu iepriekš minēto samazinājumu 15 % apmērā, salīdzinot ar samazinājumu 50 % apmērā, kas piešķirts Coats. Pēc to domām, Komisijai vajadzēja ņemt vērā šo apstākli, jo pārbaudes gaitā tā jau bija atradusi būtiskos dokumentus, kas tai ļautu bez grūtībām konstatēt pārkāpuma esamību attiecīgajā jomā. Turklāt Coats ir bijusi priekšrocība attiecībā uz tās konkurentiem, jo tā jau ir zinājusi par procesa nenovēršamību tādējādi, ka lūgums par iecietības režīmu radās pats no sevis. Turklāt Coats esot bijusi vadītāja, kā to apliecināja vairāki uzņēmumi. Ņemot vērā šos apstākļus, prasītājas uzskata, ka tām vajadzēja gūt tādas pašas priekšrocības kā Coats.

311    Komisija noraida šo pamatu.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

 Par tiesību tikt uzklausītam iespējamu pārkāpumu

312    Saskaņā ar iedibināto judikatūru paziņojumā par iebildumiem iebildumi ir jāizklāsta pietiekami skaidri, pat ja tie tiek izklāstīti kopsavilkuma veidā, lai ieinteresētajām personām faktiski būtu zināma rīcība, par kuru Komisija tās vēlas saukt pie atbildības, un lai tās varētu lietderīgi norādīt uz to aizstāvību pirms Komisija pieņem galējo lēmumu. Šo prasību var uzskatīt par izpildītu, ja lēmumā ieinteresētās personas tiek vainotas tikai tajos pārkāpumos, kas ir norādīti iebildumu kopsavilkumā, un tajā ir norādīti tikai tie fakti, par kuriem ieinteresētajām personām tika dota iespēja izteikties (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑352/94 Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, II‑1989. lpp., 63. punkts; iepriekš 196. punktā minētais spriedums lietā CMA CGM u.c./Komisija, 109. punkts, un iepriekš 93. punktā minētais spriedums lietā Tokai II, 138. punkts).

313    Tādējādi gadījumos, kad paziņojums par iebildumiem atšķiras no galīgā lēmuma, tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas tikai tad, ja lēmumā minētais iebildums paziņojumā par iebildumiem nav izklāstīts pietiekami, lai adresātam dotu iespēju aizstāvēties (Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑48/00 Corus UK/Komisija, Krājums, II‑2325. lpp., 100. punkts).

314    No judikatūras arī izriet, ka tas, kas ir svarīgi, nav dokumenti paši par sevi, bet no tiem izdarītie Komisijas secinājumi un ka, ja šie dokumenti nav tikuši minēti paziņojumā par iebildumiem, attiecīgais uzņēmums var pamatoti uzskatīt, ka tiem nav bijusi nozīme lietas izskatīšanā. Nepaziņojot uzņēmumam, ka atsevišķi dokumenti lēmumā tiks izmantoti, Komisija to aizkavē saprātīgā termiņā paust savu viedokli par šo dokumentu pierādīšanas vērtību. No tā izriet, ka šos dokumentus nevar uzskatīt par derīgiem pierādījumiem, ciktāl tie uz to attiecas (šajā ziņā skat. Tiesas 1983. gada 25. oktobra spriedumu lietā 107/82 AEG-Telefunken/Komisija, Recueil, 3151. lpp., 27. punkts; 1991. gada 3. jūlija spriedumu lietā C‑62/86 AKZO/Komisija, Recueil, I‑3359. lpp., 21. punkts; Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T‑11/89 Shell/Komisija, Recueil, II‑757. lpp., 55. punkts).

315    Tomēr Komisijas izmantotu dokumentu, lai pamatotu iebildumu gala lēmumā, kaut gan šis dokuments tika izmantots paziņojumā par iebildumiem, lai pamatotu citu iebildumu, lēmumā pret attiecīgo uzņēmumu var norādīt tikai tad, ja tas varējis no paziņojuma par iebildumiem un no dokumenta satura saprātīgi izprast secinājumus, kurus Komisija vēlējusies izdarīt (šajā ziņā skat. iepriekš 314. punktā minēto spriedumu lietā Shell/Komisija, 62. punkts).

316    Ņemot vērā izklāstīto judikatūru, ir jāvērtē Amann izvirzītais iebildums.

317    Ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 116. apsvērumā atzina, ka kļūdaini minējusi paziņojuma par iebildumiem 104. un 126. punktā, ka Budapeštā (Ungārija) 2000. gada 19. septembra sanāksmē notikusi vienošanās par atlaižu samazināšanu Somijā. Tā izlaboja šo kļūdu šajā pašā 116. apsvērumā, uzsverot, ka valsts, uz kuru attiecās atlaižu samazināšana, bija īstenībā Zviedrija.

318    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka virsraksts “2000. gada 19. septembra sanāksme Mercure hotelī Budapeštā” pirms paziņojuma par iebildumiem 125. un 126. punkta norāda uz zemsvītras piezīmi Nr. 244, kur minēta 2000. gada 10. oktobra elektroniskā vēstule, kurā ietilpst šīs sanāksmes gaitā apskatītās tēmas, tostarp atlaižu samazināšana Zviedrijā.

319    Ir arī jānorāda, ka Amann bija zinājusi par šo dokumentu, ko apliecina tās atbilde uz paziņojumu par iebildumiem. Amann, proti, min, ka šajā dokumentā ietilpst J. L. (Coats) 2000. gada 10. oktobrī nosūtītā vēstule F. S. (Coats), kurā ietverts detalizēts ziņojums par Budapeštas sanāksmes saturu.

320    No šīs vēstules skaidri izriet, ka vienīgā valsts, uz kuru attiecās atlaižu samazināšana, bija Zviedrija un nekāds cits apstāklis par Somiju nevar radīt šaubas attiecībā uz iespējamo nolīgumu par šādu samazināšanu šajā valstī.

321    Papildus un pretēji tam, ko apgalvo Amann, šī vēstule nav uzrādīta atšķirīgā kontekstā, jo tajā uzskaitīti noslēgtie nolīgumi 2000. gada 19. septembra sanāksmes laikā, turklāt Amann neapstrīd, ka šajā sanāksmē ir piedalījusies.

322    Tādējādi saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru ir jāuzskata, ka Amann ir varējusi no paziņojuma par iebildumiem un dokumenta satura saprātīgi izprast secinājumus, kurus Komisija vēlējusies izdarīt, un līdz ar to izlabot kļūdu saistībā ar atlaižu samazināšanas attiecīgo valsti.

323    Šajā sakarā bez ievērības jāatstāj Amann argumentācija, saskaņā ar kuru vēstules frāze “Zviedrija: [..] 2001. gada 1. aprīlī ir jāpaaugstina īpašās cenas par 3,5 % vai jāsamazina atlaides” nav tai ļāvusi saprast, ka Komisija ir vēlējusies balstīties uz šo frāzi, lai noteiktu nolīguma par atlaižu samazināšanu Zviedrijā esamību. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Amann bija jārēķinās ar to, ka Komisija balstīsies uz šo apstākli.

324    Līdz ar to ir jāsecina, kas Amann tiesības tikt uzklausītai nav pārkāptas.

 Par tiesību uz aizstāvību iespējamu pārkāpumu, it īpaši par tiesībām neapsūdzēt sevi pārkāpumā

325    No judikatūras saistībā ar Komisijas pilnvaru apjomu iepriekšējas izmeklēšanas procedūrās un administratīvās procedūrās izriet, ka Komisija ir tiesīga uzlikt uzņēmumam pienākumu – attiecīgā gadījumā ar lēmumu – iesniegt tai visas ziņas, kas vajadzīgas par faktiem, ko tas varētu zināt. Tomēr tā nevar šādam uzņēmumam uzlikt pienākumu sniegt atbildes, kas varētu ietvert tā atzīšanos pārkāpumā, kas jāpierāda Komisijai (Tiesas 1989. gada 18. oktobra spriedums lietā 374/87 Orkem/Komisija, Recueil, 3283. lpp., 34. un 35. punkts; iepriekš 90. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 61. un 65. punkts, un iepriekš 260. punktā minētais spriedums lietā Dalmine/Komisija, 34. punkts.

326    Tādējādi absolūtas tiesības uz klusēšanu nevar tikt atzītas uzņēmumam, kas ir lēmuma par informācijas pieprasījumu saņēmējs Regulas Nr. 17 11. panta 5. punkta izpratnē. Šādu tiesību atzīšana pārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai aizsargātu uzņēmumu tiesības uz aizstāvību, un būtu neattaisnots šķērslis Komisijas pienākuma nodrošināt, ka kopējā tirgū tiek ievērotas konkurences normas, izpildei. Tiesības uz klusēšanu var tikt atzītas tikai tiktāl, ciktāl attiecīgais uzņēmums būtu spiests sniegt atbildes, ar kurām tam būtu jāatzīst pārkāpums, kura esamība ir jāpierāda Komisijai (iepriekš 186. punktā minētais spriedums lietā Tokai I, 402. punkts).

327    Lai nodrošinātu Regulas Nr. 17 11. panta lietderīgo iedarbību, Komisijai līdz ar to ir tiesības likt uzņēmumiem nosūtīt visa veida nepieciešamo informāciju par faktiem, par ko tiem varētu būt zināms, un iesniegt tai vajadzības gadījumā ar to saistītos dokumentus, kas ir to rīcībā, pat ja tie var noderēt, lai konstatētu pret konkurenci vērstu rīcību. Šīs Komisijas pilnvaras saņemt informāciju nav pretrunā ne ECPAK 6. panta 1. un 2. punktam, ne ECT judikatūrai (iepriekš 186. punktā minētais spriedums lietā Tokai I, 403. un 404. punkts).

328    Katrā ziņā fakts, ka pastāv pienākums atbildēt uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem par faktiem un izpildīt tās pieprasījumus uzrādīt jau esošus dokumentus, nevar būt pamatprincipa par tiesību uz aizstāvību ievērošanu pārkāpums, kā arī tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums, kas konkurences tiesību jomā nodrošina aizsardzību, kura ir ekvivalenta ECPAK 6. pantā garantētajai. Nekas nekavē informācijas pieprasījuma saņēmēju pierādīt vēlākajā administratīvajā procesā vai procesā Kopienu tiesā, ka šajās nosūtītajās atbildēs vai dokumentos izklāstītajiem faktiem ir cita nozīme, nevis tā, ko tiem piedēvē Komisija (iepriekš 186. punktā minētais spriedums lietā Tokai I, 406. punkts).

329    Visbeidzot, ja informācijas pieprasījumā saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu Komisija papildus tikai faktiskiem jautājumiem un lūgumam uzrādīt iepriekš pastāvējušus dokumentus lūdz uzņēmumam aprakstīt vairāku sanāksmju, kurās tas piedalījies, mērķi un norisi, kā arī šo sanāksmju rezultātus vai secinājumus, lai gan ir skaidrs, ka Komisijai ir aizdomas, ka minēto sanāksmju mērķis bija konkurences ierobežošana, šāds lūgums var uzlikt attiecīgajam uzņēmumam pienākumu atklāt tā līdzdalību Kopienu konkurences noteikumu pārkāpumā, kā rezultātā minētajam uzņēmumam uz šāda veida jautājumiem nav jāatbild. Tādā gadījumā tas, ka kāds uzņēmums tomēr iesniedz informāciju par šiem jautājumiem, ir uzskatāms par brīvprātīgu uzņēmuma sadarbību, ar ko var pamatot naudas soda samazinājumu saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību (Pirmās instances tiesas 2005. gada 6. decembra spriedums lietā T‑48/02 Brouwerij Haacht/Komisija, Krājums, II‑5259. lpp., 107. punkts). No judikatūras arī izriet, ka šajā pašā gadījumā uzņēmumi nevar apgalvot, ka to tiesības neapsūdzēt sevi ir pārkāptas, ja tie paši labprātīgi ir atbildējuši uz šo pieprasījumu (iepriekš 259. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā Dalmine/Komisija, 46. punkts).

330    Ņemot vērā šo judikatūru, ir jānosaka, vai Komisija ir pārkāpusi prasītāju tiesības neapsūdzēt sevi.

331    Pirmkārt, ir jāuzsver, ka Komisija ieguva informāciju ar informācijas pieprasījumiem (2003. gada 6. un 24. marta vēstules), bet ne ar lēmumiem.

332    Saistībā ar pašu pieprasītās informācijas saturu no iepriekš minēto pieprasījumu 4. punkta izriet, ka Komisija it īpaši vēlējās saņemt norādes par sanāksmēm ar konkurentiem – datumu, vietu, dalībnieku sarakstu, mērķi un šo sanāksmju norisi, kā arī informāciju par divpusējiem kontaktiem. Prasītājām nekādi nav bijis pienākums atbildēt uz jautājumiem, ja izrādītos, ka to atbildes izraisītu to dalības iespējamajā pārkāpumā atzīšanu. Taču tās ir brīvprātīgi atbildējušas uz šiem pieprasījumiem un tādējādi nevar uzskatīt, ka to tiesības neapsūdzēt sevi šī apstākļa dēļ tika pārkāptas.

333    Otrkārt, saistībā ar prasītāju iebildumu Komisijai, ka tām neesot ticis paziņots par attiecībā uz prasītājām pastāvošajiem pieņēmumiem, vispirms ir jāatgādina prasība par saistību starp Komisijas pieprasīto informāciju, piemērojot Regulas Nr. 17 11. pantu, un meklēto pārkāpumu, kas minēts pieprasījumā. Regulas Nr. 17 11. panta 1. punktā Komisijai ir piešķirtas tiesības vākt it īpaši no uzņēmumiem “visu nepieciešamo informāciju”, lai piemērotu EKL 81. un EKL 82. pantā noteiktos principus. Turklāt Regulas Nr. 17 11. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Komisija savā informācijas pieprasījumā norāda “juridiskos pamatus un tās pieprasījuma mērķi”. Tādējādi no Regulas Nr. 17 11. panta 1. un 3. punkta kombinācijas, kā arī prasībām ievērot attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību izriet, ka Regulas Nr. 17 11. pantā noteiktais nepieciešamības kritērijs ir jāvērtē pēc izmeklēšanas mērķa, kāds tas ir noteikti precizēts pašā informācijas pieprasījumā. Kā Tiesa savā 1989. gada 21. septembra spriedumā apvienotajās lietās 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija (Recueil, 2859. lpp., 29. punkts) par to ir lēmusi saistībā ar normu, kas ir līdzīga tai, ko paredz Regulas Nr. 17 11. pants, par Regulas Nr. 17 14. pantā Komisijai piešķirtām tiesībām veikt pārbaudes, Komisijai uzliktais pienākums norādīt pārbaudes priekšmetu un mērķi ir galvenā prasība, lai ne tikai norādītu uz plānotās iejaukšanās attiecīgā uzņēmuma iekšienē pamatoto raksturu, bet arī liktu tam saprast to pienākuma sadarboties apjomu, vienlaikus aizsargājot tā tiesības uz aizstāvību. No tā izriet, ka vienīgais, ko var lūgt Komisija, ir informācijas nodošana, kas tai ļautu pārbaudīt pieņēmumus par pārkāpumu, kuri pamatotu izmeklēšanas veikšanu un kuri ir norādīti informācijas pieprasījumā (Pirmās instances tiesas 1991. gada 12. decembra spriedums lietā T‑39/90 SEP/Komisija, Recueil, II‑1497. lpp., 25. punkts, un 1995. gada 8. marta spriedums lietā T‑34/93 Société Générale/Komisija, Recueil, II‑545. lpp., 40., 62. un 63. punkts).

334    No šīs judikatūras izriet, ka Komisijai savā informācijas pieprasījumā nav pienākuma tieši piedēvēt attiecīgajiem uzņēmumiem pieņēmumus par pārkāpumiem un līdz ar to šajā posmā tai nav pienākuma paziņot uzņēmumam par to, ka uz uzņēmumu tiek attiecināts pārkāpums. Pieņemot, ka Komisija skaidri norāda juridiskos pamatus un tās pieprasījuma mērķi, ir jāuzskata, ka attiecīgā uzņēmuma tiesības uz aizstāvību ir ievērotas.

335    Šajā lietā Komisija ir nevainojami izpildījusi savus pienākumus, skaidri norādot iepriekš minētajos informācijas pieprasījumos priekšmetu un pieprasījuma mērķi.

336    Treškārt, šajā sakarā prasītāju iebildumi Komisijai, ka tā nebija norādījusi tās jau rīcībā esošo informāciju, ir arī jāatstāj bez ievērības. Proti, administratīvā procesa konkurences jomā ietvaros paziņojuma par iebildumiem nosūtīšana, no vienas puses, un piekļuve lietas materiāliem, kas minētā paziņojuma adresātam ļāva uzzināt pierādījumus, kuri ietverti Komisijas lietas materiālos, no otras puses, ir [apstākļi], kas attiecīgajam uzņēmumam nodrošina tiesības uz aizstāvību un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Pēc būtības tieši ar paziņojumu par iebildumiem attiecīgais uzņēmums tiek informēts par visiem būtiskajiem elementiem, uz kuriem Komisija balstās šajā procesa posmā. Tā rezultātā tikai pēc šī paziņojuma nosūtīšanas attiecīgais uzņēmums var pilnībā atsaukties uz savām tiesībām uz aizstāvību. Ja iepriekš minētās tiesības būtu attiecināmas uz laika posmu pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, Komisijas veiktās izmeklēšanas efektivitāte tiktu apdraudēta, jo uzņēmums jau pirmajā Komisijas veiktās izmeklēšanas fāzē varētu identificēt informāciju, ko jau zina Komisija, un attiecīgi to informāciju, kuru vēl varētu noslēpt (iepriekš 260. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Dalmine/Komisija, 58.–60. punkts).

337    Ceturtkārt, prasītājas nepamatoti prasa papildu naudas soda apmēra samazināšanas priekšrocību sadarbības ietvaros par atbildēšanu uz informācijas pieprasījumu, sniedzot informāciju, kas šķietami “lielā mērā” pārsniedz to, kuras iesniegšanu var pieprasīt atbilstoši Regulas Nr. 17 11. pantam.

338    Prasītāju sniegtās sadarbības divu aizliegto vienošanos izmeklēšanas gaitā abi uzliktie naudas sodi tika samazināti 15 % apmērā, piemērojot Paziņojuma par sadarbību D2. punkta pirmo un otro ievilkumu. Komisija konstatēja, ka prasītājas esot nodevušas informāciju un dokumentus, kam ir bijusi būtiska nozīme, lai noteiktu pārkāpuma esamību, un it īpaši esot atzinušas piedalīšanos sanāksmēs ar to konkurentiem, lai tajās apmainītos, vienotos, pat noteiktu cenas. Turklāt tās neesot būtiski apstrīdējušas lietas apstākļus, uz kuru pamata Komisija pamatoja savas apsūdzības (apstrīdētā lēmuma 390.–397. un 460.–463. apsvērums).

339    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka naudas soda samazinājums, pateicoties sadarbībai administratīvā procesa laikā, ir pamatots tikai tad, ja attiecīgā uzņēmuma rīcība ir atvieglojusi Komisijai pārkāpuma konstatēšanu un attiecīgā gadījumā – tā izbeigšanu (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑327/94 SCA Holding/Komisija, Recueil, II‑1373. lpp., 156. punkts, un 2001. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑45/98 un T‑47/98 Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni/Komisija, Recueil, II‑3757. lpp., 270. punkts).

340    Otrkārt, uzņēmuma sadarbība izmeklēšanas laikā nedod tiesības ne uz kādu naudas soda samazinājumu, ja šī sadarbība nav nekas vairāk kā vien uzņēmuma pienākums saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. panta 4. un 5. punktu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T‑12/89 Solvay/Komisija, Recueil, II‑907. lpp., 341. un 342. punkts). Savukārt gadījumā, ja kāds uzņēmums, atbildot uz informācijas pieprasījumu saskaņā ar 11. pantu, iesniedz informāciju, kas būtiski pārsniedz to, ko Komisija varēja prasīt saskaņā ar šo pantu, attiecīgais uzņēmums var saņemt naudas soda samazinājumu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑308/94 Cascades/Komisija, Recueil, II‑925. lpp., 262. punkts).

341    Tomēr faktu, vai prasītājas patiešām nodeva informāciju, kura būtiski pārsniedz to, kuru Komisijai bija tiesības pieprasīt, var noteikt atbilstoši paziņotās informācijas saturam.

342    Prasītājas nav pierādījušas, kā nodotā informācija pēc tās satura būtiski pārsniedza to, kuru Komisija varēja pieprasīt.

343    Turklāt jākonstatē, ka prasītājas nav atzinušas visus apstākļus, uz kuriem Komisija pamatoja apstrīdēto lēmumu. It īpaši ir jānorāda, ka Cousin atzina, ka vienmēr ir turpinājusi piedāvāt savas preces, nevienā brīdī neņemot vērā pārrunas, un ka Amann apstrīdēja pārkāpuma ilgumu.

344    Līdz ar to prasītājām piemērotais 15 % naudas soda samazinājums šķiet esam pamatots, ņemot vērā lietas apstākļus. Tādējādi arguments par 15 % samazinājuma nepietiekamo raksturu salīdzinājumā ar Coats piešķirto 50 % samazinājumu arī ir jānoraida.

345    Līdz ar to šīs pamats ir jānoraida.

346    No iepriekš minētajiem paskaidrojumiem izriet, ka prasītāju celtā prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

347    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Amann & Söhne GmbH & Co. KG un Cousin Filterie SAS atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Vilaras

Prek

Ciucă

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 28. aprīlī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Prāvas priekšvēsture

A –  Prāvas priekšmets

B –  Administratīvais process

C –  Apstrīdētais lēmums

1.  Konkrētie tirgi

a)  Preču tirgi

b)  Ğeogrāfiskie tirgi

2.  Konkrēto tirgu lielums un struktūra

3.  Pārkāpjošo darbību apraksts

4.  Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

A –  Par prasītāju izvirzīto pamatu, ar ko prasa apstrīdētā lēmuma atcelšanu saistībā ar Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta pirmā teikuma pārkāpumu

1.  Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

2.  Vispārējās tiesas vērtējums

a)  Par preču un ģeogrāfisko tirgu nošķiršanu

b)  Par apgalvoto “visaptveroša plāna” esamību

B –  Par pamatiem saistībā ar naudas soda samazināšanu

1.  Par prasītāju izvirzīto pamatu par Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā soda augstākās robežas neievērošanu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

Par iebildumu par nulla poena sine lege principa pārkāpšanu un par iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu

Par iebildumu par pienākumu uzlikt vienotu naudas sodu par vairākiem pārkāpumiem

Par iebildumu par naudas soda likumīgo mērķu neievērošanu

2.  Par prasītāju izvirzīto pamatu par vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu, nosakot naudas sodu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

Par samērīguma principa pārkāpumu

–  Par argumentu par tirgus lieluma neņemšanu vērā

–  Par argumentu par vienīgi tā apgrozījuma ņemšanu vērā, kas ir sasniegts tirgos, kuri ir saistīti ar pārkāpumiem

–  Par Pamatnostādnēs paredzēto “sadalīšanas sistēmu”

–  Par prasītāju kā “vidēja lieluma uzņēmuma” situācijas neņemšanu vērā

Par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

3.  Par Amann izvirzīto pamatu par nepamatotu naudas soda sākumsummas noteikšanu par aizliegto vienošanos rūpniecisko diegu tirgū

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

4.  Par Amann izvirzīto pamatu par pārkāpuma ilguma kļūdainu aprēķināšanu rūpniecisko diegu tirgū

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

5.  Par Amann izvirzīto pamatu par atsevišķu atbildības mīkstinošu apstākļu neņemšanu vērā saistībā ar pārkāpumu rūpnieciskā diega tirgū

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

6.  Par prasītāju izvirzīto pamatu par naudas soda sākumsummas un pamatsummas kļūdainu aprēķināšanu par pārkāpumu automobiļu rūpniecības diega tirgū

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

7.  Par prasītāju izvirzīto pamatu par aizliegtās vienošanās saistībā ar automobiļu rūpniecības diega tirgu neīstenošanas iespējamo neņemšanu vērā

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

8.  Par pamatu par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu un tiesībām uz aizstāvību

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

Par tiesību tikt uzklausītam iespējamu pārkāpumu

Par tiesību uz aizstāvību iespējamu pārkāpumu, it īpaši par tiesībām neapsūdzēt sevi pārkāpumā

Par tiesāšanās izdevumiem

---

* Tiesvedības valoda – vācu.