52013DC0517

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Konsultatīvs paziņojums par ilgtspējīgu fosfora izmantošanu

(Dokuments attiecas uz EEZ)

1.           Ievads

Fosfors ir būtisks dzīvības elements. Mūsdienu lauksaimniecībā nav iespējams iztikt bez tā lietošanas dzīvnieku barībā un mēslošanas līdzekļos. Pašreizējā situācija, kad katrā fosfora aprites cikla posmā ir vērojama resursu izniekošana un zudumi, vairo bažas par fosfora pietiekamību nākotnē un ūdens un augsnes piesārņojumu gan ES, gan visā pasaulē. Efektīva ieguve un lietošana, kā arī otrreizēja izmantošana un atkritumu rašanās mazināšana var palīdzēt spert nozīmīgus soļus virzībā uz ilgtspējīgu fosfora izmantošanu, tādējādi nostādot pasauli uz resursu efektivitātes ceļa un nodrošinot to, ka rezerves būs pieejamas arī nākamajām paaudzēm.

Šā konsultatīvā paziņojuma mērķis ir pievērst uzmanību fosfora izmantošanas ilgtspējai un aizsākt diskusijas par pašreizējo stāvokli un apsveramo rīcību. Tas nav sagatavots ar mērķi pieņemt konkrētus tiesību aktus fosfora jomā. Par šo rīcību tika paziņots “Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā”[1], un tā jāuzskata par daļu no vispārējiem centieniem uzlabot resursu efektivitāti ES un visā pasaulē.

Fosfora resursi pasaulē ir samērā lieli, un tā rezerves – ievērojamas. Tomēr ir vairāki faktori, kuru dēļ ES nedrīkst atstāt novārtā jautājumus, kas ietekmē piegādes drošību. Pirmkārt, ES ir tikai nelielas fosfātu iežu rezerves. Otrkārt, cenas vēl nesen bija svārstīgas – ap 2008. gadu fosfora iežu cenas laikposmā, kas bija nedaudz ilgāks par gadu, pieauga par 700 %, tādējādi veicinot mēslošanas līdzekļu cenu kāpumu. Treškārt, praktiski nav iespējams novirzīt fosforu no mazāk svarīgām jomām, jo būtiskākais izmantojums dzīvnieku barībā un mēslošanas līdzekļos jau patērē aptuveni 90 % no kopējiem iegūtajiem resursiem. Uzlabojot fosfora otrreizēju izmantošanu ES un visā pasaulē, būtu iespējams nodrošināt apgādi ar šo būtisko izejvielu un veicināt fosfora vienmērīgāku sadali reģionālā un pasaules mērogā. Ekonomiskajā ziņā, dažādojot fosfātu piegādes ES uzņēmumiem, kas ir atkarīgi no šiem resursiem, tiktu uzlabota to izturētspēja, nākotnē saskaroties ar cenu nestabilitāti un citām tendencēm, kas varētu pastiprināt uzņēmumu atkarību no importa.

Turklāt, palielinot efektivitāti un samazinot zudumus, rastos ievērojams labums vides un resursu izmantošanas jomā. Patlaban fosfora izmantošana daudzos aprites cikla posmos ir neefektīva un izraisa problemātisku ūdens piesārņojumu un daudzu saistīto resursu izniekošanu. Tādi piesārņotāji kā kadmijs un urāns, kas var atrasties izejvielā, var radīt arī veselības un vides problēmas. Neatkarīgi no kopējā pieejamā iegūto fosfātu apjoma un piegādes drošības aspektiem minētie ieguvumi vien jau pamatotu rīcību, kuras mērķis ir fosfora efektīvāka izmantošana un otrreizēja izmantošana. Pasākumiem, kas veikti, lai uzlabotu fosfora izmantošanas un otrreizējas izmantošanas efektivitāti, būtu arī daudzas citas priekšrocības, piemēram, labāka augsnes apsaimniekošana pozitīvi ietekmētu klimatu un bioloģisko daudzveidību.

Minēto problēmu risināšana nav vienkārša. ES reģioniem, kuros notiek laukkopība, fosfora saturs augsnē stabilizējas, tomēr tie joprojām ir atkarīgi no fosfātu minerālmēslu izmantošanas. Intensīva lopkopība ir koncentrēta apgabalos, kas atrodas tuvu ostām, lielākajiem apdzīvotajiem centriem un tur, kur ir pieejams darbaspēks un profesionālas zināšanas. Šīs koncentrācijas dēļ minētajos reģionos ir pārmērīgi kūtsmēslu krājumi, tāpēc pakāpeniski palielinās fosfātu saturs augsnē un pieaug ūdens piesārņojuma risks. Tāpat arī lielāko pilsētu izaugsme nozīmē, ka fosforu saturošie notekūdeņi un pārtikas atkritumi atrodas aizvien tālāk no laukkopības saimniecībām, kurās tos pēc pienācīgas apstrādes varētu izmantot.

Tomēr ir vēl daudzas iespējas uzlabot stāvokli. Lielākie izmantojamā fosfora zudumi rodas galvenokārt augsnes erozijas un izskalošanās ceļā, kā arī neefektīvi izmantojot kūtsmēslus, bioloģiski noārdāmos atkritumus un notekūdeņus. Piemēram, Francijā veiktās plūsmas analīzes rāda, ka 50 % no kopējā tur lietotā fosfora tiek zaudēti – aptuveni 20 % notekūdeņos, tikpat daudz erozijas un izskalošanās ceļā un 10 % – pārtikas atkritumos un citos bioatkritumos[2]. Ilgtspējīga fosfora izmantošana tagad ir kļuvusi par nozīmīgas pētniecības priekšmetu. Apvienotajā Karalistē Vides, pārtikas un lauku lietu ministrijas uzdevumā veiktā pētījumā konstatēts, ka fosfora resursu nepietiekamība nākotnē var radīt būtisku risku lauksaimniecībai un ka tā ir joma, kur dalībvalsts viena pati riska novēršanai var darīt visai maz[3]. Daudzās zinātniskās publikācijās ir izklāstītas pašreizējās pieejas radītie draudi un izmaksas.

Valsts, ES un starptautiskā mērogā jau ir veikti pasākumi, galvenokārt, lai risinātu fosfora izraisītās ūdens piesārņojuma problēmas un mazinātu atkritumu (piemēram, pārtikas atkritumu vai citu bioloģiski noārdāmo atkritumu, kas arī satur fosforu) apjomu. Tomēr šie pasākumi tika plānoti, drīzāk paturot prātā ūdens piesārņojuma novēršanu vai citus politikas mērķus, nevis nolūku otrreizēji izmantot un taupīt fosforu. Ir tikai dažas ierosmes, kas vērstas tieši uz fosfora efektīvu izmantošanu un reģenerāciju, un tās reti tiek ņemtas vērā politikas izstrādē. Izņēmums ir Zviedrija, kur noteikts valsts mēroga starpposma mērķis: “Līdz 2015. gadam vismaz 60 % notekūdeņos esošo fosfora savienojumu tiks reģenerēti izmantošanai lauksaimniecības zemēs. Vismaz pusei no minētā apjoma jānonāk atpakaļ aramzemē.” Nīderlande ir ieviesusi vienošanos par fosfātu vērtības ķēdi, kurā daudzas ieinteresētās personas ir uzņēmušās saistības sasniegt dažādus mērķus, piemēram, izmantot savā ražošanas procesā noteiktu procentuālo daļu otrreizēji izmantojamā fosfora[4]. Vācija strādā pie tiesību aktiem, kuros plānots samazināt fosfora izšķērdēšanu. Pēc Eiropas pirmās konferences par ilgtspējīgu fosfora izmantošanu ieinteresētās personas ir izveidojušas Eiropas Fosfora platformu, lai radītu Eiropas otrreizēji izmantojamā fosfora tirgu un panāktu ilgtspējīgāku fosfora izmantošanu[5].

ES iegūto fosfātu aizstāšana ar otrreizēji izmantojamu fosforu pārskatāmā nākotnē nav ne faktiski iespējama, ne vajadzīga. Tomēr organiskā fosfora apjomīgāka reģenerēšana un otrreizēja izmantošana, kur tas nepieciešams, varētu stabilizēt vajadzīgos fosfātu ieguves apjomus un mazināt augsnes un ūdens piesārņojuma problēmas. Tas palīdzēs noslēgt fosfora ciklu ilgtermiņā, kad resursu izsīkšanai nāksies pievērst aizvien lielāku nozīmi.

2.           Piedāvājums un pieprasījums laikposmā līdz 2050. gadam un vēlāk

Vēsturiski pirmie fosfora mēslošanas līdzekļi tika iegūti no organiskiem avotiem – galvenokārt no kūtsmēsliem jaukta tipa lauksaimniecības sistēmās un vēlāk no kaulu miltiem un gvano, proti, pirmajiem mēslošanas līdzekļiem, kuri tika laisti tirgū ievērojamā apmērā. Tad tika izstrādātas efektīvas metodes, kā iegūt fosfātu iežus un ražot no tiem mēslošanas līdzekļus, un tas bija viens no nosacījumiem “zaļajai revolūcijai” lauksaimniecības ražīgumā, sākot no 20. gadsimta 40. gadiem. Lai gan kūtsmēsli joprojām veido būtisku daļu fosfora mēslošanas līdzekļu piedāvājumā (ES tas ir galvenais avots – ik gadu tiek izmantoti 4,7 milj. tonnu kūtsmēslu[6]), pasaulē fosfātu minerālmēsli ir kļuvuši par galveno fosfora avotu augkopībā, kā arī par sākotnējo avotu visam jaunajam fosforam, kas ienāk aprites ciklā.

1. attēls. Fosfora mēslojuma vēsturiskie avoti pasaulē[7]

2.1.        Fosfora piedāvājums

Patlaban fosfātu ieguve notiek tikai nedaudzās valstīs. Neviena no tām neatrodas ES, izņemot Somiju, kurā ieguves apjoms ir neliels. 2011. gadā ES atkarība no importa bija aptuveni 92 %[8]. Divas trešdaļas no pašreizējām fosfātu iežu rezervēm, kas apzinātas jaunākajā pētījumā, kuru šajā sakarībā veicis Starptautiskais Mēslošanas līdzekļu izstrādes centrs (IFDC)[9], atrodas Marokā/Rietumsahārā, Ķīnā un ASV, lai gan ir daudzas valstis ar mazākām rezervēm. Šajā ziņojumā ir ieteikts piesardzīgi vērtēt lielās jaunās rezerves, kas apzinātas Marokā/Rietumsahārā.

Līdz ar to ir grūti precīzi prognozēt fosfātu iežu piedāvājuma apjomu un spēju ilgtermiņā apmierināt pieprasījumu. Tomēr labākie pieejamie pierādījumi liecina, ka krājumu pietiek vēl vairākām paaudzēm un ka regulāri tiek apzinātas jaunas rezerves, turklāt ģeogrāfiskajam apgabalam, kurā notiek ieguve, ir skaidra tendence paplašināties. Kaut kad nākotnē piedāvājums sāks sarukt, bet tas nenotiks tuvākajā laikā.

Zināmu statistikas informāciju par mēslošanas līdzekļu izmantošanu pasaules mērogā apkopo FAO, bet tajā nav iekļauti dati par fosfātu iežu resursiem un rezervēm. Uzņēmumu īpašumā esošās fosfātu iežu rezerves komerciāliem mērķiem tiek klasificētas, galvenokārt izmantojot Austrālijas JORC[10] vai līdzvērtīgu kodu, kas ir nozares standarts rezervju aprakstu klasificēšanai un saskaņošanai, taču tas nav domāts kā pamats valstu vai starptautisko rezervju apzināšanai. Tādas informācijas parastais avots vienmēr ir bijis ASV Ģeoloģiskais dienests (USGS), bet 1990.–2010. gadā USGS statistika netika pilnībā atjaunināta ar informāciju no nevalstiskiem avotiem. Kā norādīts iepriekš, 2010. gadā Starptautiskais Mēslošanas līdzekļu izstrādes centrs (IFDC), pamatojoties uz nozares sniegto informāciju, paziņoja par jaunām, krietni lielākām rezervju aplēsēm, un 2011. gadā USGS attiecīgi atjaunināja savas resursu aplēses[11]. Kad vien iespējams, šajā dokumentā ir izmantoti šie skaitļi, kā arī resursu un rezervju definīcijas, ko sniedzis USGS. 2. attēlā ir parādītas izmaiņas rezervju aplēsēs.

2. attēls. Fosfātu iežu rezervju pārskatīšanas sekas – izteiktas miljardos tonnu P205[12]

Vairākās zinātniskās publikācijās ir uzdots jautājums, vai ir nepieciešams izveidot oficiālu ziņošanas sistēmu un statistikas uzskaiti. Tam būtu vajadzīga iespēja apkopot informāciju veidā, kas ievēro komercnoslēpumu, vienlaikus sniedzot valsts iestādēm un citām ieinteresētajām personām pārliecību, ka to rīcībā ir pareiza informācija. Būtiska nozīme būtu valstu ģeoloģisku organizāciju iesaistīšanai.

Organiskie fosfora avoti bieži vien ir smagas un apjomīgas vielas, piemēram, kūtsmēsli vai notekūdeņu dūņas, ko nevar viegli pārvadāt lielos attālumos. Tomēr piegādes varētu labāk sadalīt reģionālā mērogā, un izejvielu pieejamību varētu uzlabot gan kvantitātes, gan kvalitātes ziņā. Šis jautājums ir sīkāk aplūkots 4. iedaļā.

2.2.        Pieaugošais pieprasījums pēc mēslošanas līdzekļiem, lai paēdinātu pasauli

FAO prognozes pieprasījumu par mēslošanas līdzekļiem pasaulē liecina, ka pasaulē mēslošanas līdzekļus izmantos aizvien vairāk. Tās norāda, ka apjoms, kādā fosfātus izmanto par augu barības vielām, pieaugs un 2015. gadā sasniegs 43,8 milj. tonnu gadā un 2030. gadā 52,9 milj. tonnu[13]. Minētie skaitļi ir balstīti uz pieņēmumu, ka dažās jaunattīstības valstīs, jo īpaši Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša, saglabāsies nevēlamā situācija, kad mēslošanas līdzekļi tiek lietoti ļoti mazā apjomā. Runājot par fosforu, jānorāda, ka pašreizējais patēriņš pasaulē ir aptuveni 20 milj. tonnu gadā. Prognozē, ka palielināsies arī pieprasījums pēc fosfora izmantošanas dzīvnieku barībā, ko veicinās liels lopkopības pieaugums[14].

Vairāki faktori liecina, ka ilgākā termiņā pieprasījums, visdrīzāk, turpinās pieaugt. Tiek prognozēts, ka pasaules iedzīvotāju skaits 2050. gadā pārsniegs deviņus miljardus. Ņemot vērā šo faktu un uztura paradumu pārmaiņas, FAO ir prognozējusi, ka, pašreizējām ilgtnespējīgajām tendencēm saglabājoties, pieprasījums pēc pārtikas līdz minētajam termiņam pieaugs par 70 %[15]. Savukārt tas, visdrīzāk, nozīmēs, ka lauksaimnieciskajai ražošanai tiks izmantots vairāk zemes un/vai esošā lauksaimniecības zeme tiks izmantota intensīvāk. Tas palielinās pieprasījumu pēc mēslojuma.

Lielāku pieprasījumu pēc mēslojuma veicinās arī biodegvielu ražošanas apjoma pieaugums pasaulē[16]. Jau 2007./2008. gadā tika lēsts, ka ar biodegvielas ražošanu saistītais mēslošanas līdzekļu izmantojums sasniedz 870 000 tonnu fosfātu gadā.[17]

2.2.1.     Fosfora izmantošanas nelīdzsvarotība pasaulē

3. attēls. Karte, kurā attēlota laukkopībā izmantotā P nelīdzsvarotība pasaulē 2000. gadā[18]

3. attēls ir sagatavots pēc pētījuma, kurā mēģināts aprēķināt fosfora līdzsvaru pasaulē. Tajā var redzēt, ka daudzās jaunattīstības valstīs ir ievērojams fosfora deficīts[19]. Fosfora līmeņi ir zemāki par tiem, kas būtu vajadzīgi, lai ilgtermiņā saglabātu augšņu auglību un ļautu iegūt vajadzīgās lielākās kultūraugu ražas. Daļu no šīm papildu vajadzībām varētu apmierināt, labāk izmantojot vietējos organiskos avotus, bet lielāko daļu pieprasījuma, visdrīzāk, nāksies apmierināt, izmantojot fosfātu iežus. Tā kā prognozes liecina, ka iedzīvotāju skaits visstraujāk palielināsies tieši jaunattīstības valstīs, lielākā vajadzība pēc intensīvas fosfātu mēslojuma izmantošanas būs tieši tajos apgabalos, kuros fosfātu saturs augsnē patlaban ir viszemākais.

Pieprasījuma pieaugumu pasaules mērogā daļēji palēninās tas, ka samazināsies fosfora izmantošanas apjomi intensīvas lopkopības apgabalos, kuros augsnēs tagad ir vairāk pieejamā fosfora, nekā vajadzīgs augkopībai, jo laukos tiek izkliedēts pārmērīgs kūtsmēslu daudzums (ES daļas, ASV, Ķīna). Šāda samazināšanās var notikt ekonomisko faktoru dēļ, jo lieks fosfors piesātinātā zemē nedod nekādu labumu kultūraugiem, vai sakarā ar regulējumu vides jomā, kura mērķis ir novērst ūdens piesārņojumu. Tomēr jāatzīmē, ka tad, ja lopkopības apjomi minētajos apgabalos nesamazināsies, pieprasījums pēc fosfora dzīvnieku barības vajadzībām paliks tāds pats.

2.3.        Piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvars

Kopš sākusies mēslošanas līdzekļu rūpnieciska ražošana, pieprasījums pēc mēslošanas līdzekļiem ir pastāvīgi pieaudzis, un šo pieaugumu ir kompensējuši aizvien lielāki fosfātu iežu ieguves apjomi. Laiku pa laikam pieprasījums ir samazinājies plašāku ģeopolitisko notikumu dēļ, jo īpaši, kad Padomju Savienības sabrukums 20. gadsimta 90. gados uz laiku izraisīja kritumu globālajā pieprasījumā pēc mēslošanas līdzekļiem, bet citādi kāpums ir bijis nepārtraukts.

2.3.1.     2008. gada straujais cenu kāpums

2007.–2008. gadā fosfātu iežu cena četrpadsmit mēnešos pieauga par vairāk nekā 700 %. Ķīna 2008. gadā fosfātu iežiem uzlika izvedmuitu 110–120 % apmērā, vēlāk to vairākos piegājienos samazināja līdz 35 %, un šāda likme tiek piemērota vēl šodien. Fosforskābes ražošanas jauda pasaulē sasniedza līmeni, kas bija tuvs maksimāli iespējamajam. Šī augstā cena piesaistīja ievērojamu preses un ieinteresēto personu uzmanību. Cenu maksimumam sekoja straujš kritums globālās recesijas laikā, taču kopš 2011. gada sākuma cenas atkal ceļas. Fosfātu iežu cenu kāpums būtībā ir piedāvājuma un pieprasījuma funkcija, kurā viens no faktoriem ir palielināts pieprasījums biodegvielas izejvielu audzēšanas vajadzībām. Tās atspoguļo arī pārtikas cenas un nelielā mērā var arī veicināt pārtikas cenu kāpumu, lai gan šajā sakarībā tām ir daudz mazāka nozīme nekā naftas cenām.

2.3.2.     Diskusijas par fosfora ieguves maksimumu un piegādes drošību

Pamatojoties uz USGS statistiku, kas tolaik bija vienīgais publiski pieejamais avots, vairāki akadēmisko aprindu pārstāvji un citi viedokļu paudēji prognozēja, ka fosfora ieguves maksimums (peak phosphorus), proti, brīdis, kad fosfātu iežu ieguve pasaulē sasniegtu maksimālo apjomu un sāktu mazināties, varētu pienākt vidējā termiņā[20] vai pat ir jau pagājis[21]. Kopš tā laika USGS ir atjauninājis savas rezervju aplēses, un minētie aprēķini vairs nav spēkā. Turklāt vairāki akadēmisko aprindu pārstāvji ir norādījuši, ka rezervju novērtēšana, izmantojot Huberta līkni[22], fosforam būtībā ir nepiemērota, jo īpaši tāpēc, ka fosforu var otrreizēji izmantot. Turklāt viņi norāda, ka līdz ar cenas pieaugumu tiks atrasti citi resursi, pat ja dažus no šiem resursiem būs sarežģītāk iegūt vai tie saturēs vairāk piemaisījumu.

Lai gan šķiet, ka fosfora ieguves maksimums fosfātu iežu izsīkšanas dēļ nākamajām paaudzēm problēmas, visdrīzāk, neradīs, diskusijās skartais jautājums par piegādes drošību ir un paliek aktuāls. Lai gan tiek ierīkotas jaunas raktuves un izstrādātas jaunas tehnoloģijas – jo īpaši attiecībā uz jūras gultnes resursiem – un tiek ziņots par jaunām rezervēm, citi avoti izsīkst. Pašreizējos tehnoloģiskajos un vides apstākļos raktuves ASV var kalpot nedaudz ilgāk kā aptuveni piecdesmit gadus. Nav īsti zināms, cik ilgi ieguve būs iespējama Ķīnā, bet, ņemot vērā milzīgās vajadzības pašā valstī, ir maz ticams, ka no šā avota nākotnē nozīmīgi daudzumi tiks atvēlēti eksportam.

2.3.3.     Izejvielu ierosme

2010. gadā Eiropas Komisijas darba grupa novērtēja 41 izejvielu nolūkā apzināt ES būtiski nozīmīgās izejvielas. Pēc tam, kad darba grupa bija novērtējusi katras izejvielas ekonomisko nozīmi, piegādes risku un ietekmi uz vidi, Komisija pieņēma sarakstu ar 14 izejvielām, ko tā uzskata par būtiskām. Šis novērtējums atkal tiks veikts 2013. gadā un ietvers arī fosfātu iežu novērtējumu.

2.3.4.     Fosfātu iežu rezervju kvalitāte

Bažas izraisa ne tik daudz rezervju apjoms un atrašanās vieta, cik atlikušajās iegulās esošais smago metālu saturs. Fosfātu ieži parasti zināmā mērā ir piesārņoti ar kadmiju, kas ir toksisks elements. Fosfātu ieži, ko iegūst Somijā, Krievijā un Dienvidāfrikā, ir vulkāniskas izcelsmes ieži ar ļoti nelielu kadmija saturu (dažreiz mazāk nekā 10 mg kadmija/kg P2O5). Savukārt ieži, ko iegūst Ziemeļāfrikā, Rietumāfrikā un Tuvajos Austrumos, ir nogulumieži un parasti ar daudz lielāku kadmija saturu, sliktākajos gadījumos vairāk nekā 60 mg kadmija/kg P2O5. Vajadzība kontrolēt augsnes piesārņojumu ar kadmiju no mēslošanas līdzekļiem (3.3. iedaļa) nozīmē, ka tad, ja tīrākie avoti izsīks, augsnes aizsardzības standartiem atbilstošu mēslošanas līdzekļu ražošanas izmaksas, visticamāk, pieaugs, vai arī izejvielas ar lielāku kadmija saturu tiks pārdotas citur pasaulē, jo ES būs spēkā augstāki standarti. Tīro rezervju neefektīva izmantošana mūs straujāk pietuvinās šai situācijai, ja vien kadmija ekstrakcijas[23] tehnoloģijas nekļūs ekonomiski izdevīgas.

1. jautājums. Vai Jūs uzskatāt, ka piegādes drošība ES saistībā ar fosfātu iežu ģeogrāfisko sadalījumu ir iemesls bažām? Ja jā, kas būtu jādara, lai ieguves valstis iesaistītu minēto problēmu risināšanā?

2. jautājums. Vai piedāvājuma un pieprasījuma situācija šajā dokumentā ir atainota pareizi? Ko ES varētu darīt, lai veicinātu piegādes risku mazināšanu, piemēram, sekmējot ilgtspējīgu ieguvi vai izmantojot jaunas ieguves tehnoloģijas?

3. jautājums. Vai Jūs uzskatāt, ka informācija par fosfātu iežu un mēslošanas līdzekļu piedāvājumu un pieprasījumu pasaulē ir pietiekami pieejama, pārredzama un ticama? Ja nē, kāds būtu labākais veids, lai iegūtu pārredzamāku un ticamāku informāciju ES un pasaules mērogā?

3.           Fosfora cikla ietekme uz vidi

Ilgtspējīga fosfora izmantošana skar plašāku jomu, nevis tikai problēmas saistībā ar šo vienu elementu. Ja fosfors tiek izniekots, kopā ar to tiek izšķērdēta enerģija, ūdens un citi resursi, kurus izmanto tā ražošanas ciklā. Turklāt ūdenstilpēs nonākušais fosfors rada vides problēmas, jo īpaši izraisot eitrofikāciju. 4. attēlā ir redzams neefektivitātes apmērs visā ķēdē.

4. attēls. Zudumi fosfora ķēdē[24]

3.1.        Ieguve, apstrāde un pārstrāde mēslošanas līdzekļos vai barībā

Mūsdienās fosfātu ieguve notiek galvenokārt karjeros. Šim ieguves veidam ir vajadzīgas lielas zemes platības[25]. Papildus zemei, kurā notiek iežu ieguve, zeme ir vajadzīga arī atbērtnēm un māla nosēddīķiem. Kopējais saražotais cieto atkritumu daudzums var būt liels, bet dažādās ražotnēs tas var būt ļoti atšķirīgs – vienā pētījumā konstatēts, ka vienas tonnas fosforskābes saražošanai ir vajadzīgas 9,5 tonnas fosfāta rūdas, procesā rodas 21,8 tonnas dažādu atkritumu un 6,5 tonnas atliku[26].

Fosforskābes rūpnīcas saražo arī lielu daudzumu blakusprodukta, ko sauc par fosfoģipsi. Dažās valstīs fosfoģipsis tiek glabāts lielās grēdās saskaņā ar noteikumiem par pieļaujamo radioaktivitātes līmeni vai tāpēc, ka alternatīvas (dabīgais ģipsis un dūmgāzes atsērošanas (FDG) ģipsis) ir konkurētspējīgākas. Tomēr dažās valstīs, piemēram, Brazīlijā un Ķīnā, to aizvien vairāk izmanto būvniecībā un lauksaimniecībā[27].

Fosfātu iežu ieguves un apstrādes procesā tiek izmantots arī liels daudzums ūdens. Lai gan modernajās raktuvēs var atkārtoti izmantot līdz pat 95 % no paņemtā ūdens, tas nebūt nenozīmē, ka šāds efektivitātes līmenis tiek sasniegts visās ieguves vietās. Turklāt pastāv ražošanas procesā izmantotā ļoti skābā ūdens noplūdes vai infiltrācijas risks, jo īpaši no ūdens lāmām uz fosfoģipša grēdām, un tas var piesārņot ūdens ekosistēmas. Tā kā fosfātu iežu iegulas bieži vien atrodas reģionos, kuros trūkst ūdens, tā piegāde var būtiski ierobežot fosfātu ieguves attīstību.

Ieguves process ir arī energointensīvs. Vienīgie visaptverošie pētījumi par enerģijas izmantojumu nozarē tagad ir diezgan novecojuši, bet tie norāda, ka uz tonnu galaprodukta ir vajadzīgi 2,4 GJ primārās enerģijas – šis skaitlis būtu divkāršs, ja būtu ņemts vērā transports uz Eiropu[28]. Šķiet, ka nesenais efektivitātes pieaugums fosfātu raktuvēs ir uzlabojis situāciju, tomēr katrā gadījumā tas ir atkarīgs no konkrētās raktuves. Katru gadu pasaulē tiek pārvadāti miljoniem tonnu iežu un mēslošanas līdzekļu – ar visu no tā izrietošo transportēšanas ietekmi uz vidi.

3.2.        Lauksaimniecības un notekūdeņu radītais ūdens piesārņojums

Fosfora pārpalikums, kas rodas galvenokārt intensīvā lauksaimniecībā un dārzkopībā, ir lielākais ezeru un upju eitrofikācijas cēlonis. Nekontrolēti vai slikti kontrolēti notekūdeņi, kas aizvada cilvēku ekskrētus un rodas citos sadzīves izmantojumos, kā arī rūpnieciskais piesārņojums ievērojami saasina minētās problēmas. Minerālmēsli retāk ir cēlonis reģionālajai nelīdzsvarotībai, kas liecina par minētajām problēmām, taču dažos reģionos tie var būt veicinošs faktors.

Augsnes erozija var nogādāt virszemes ūdenī ievērojamus daudzumus augsnē saistītā fosfora. Nesenajā ūdens izraisītas augsnes erozijas modelī, ko sagatavojis Kopīgais pētniecības centrs (JRC), aplēsts, ka erozijas skartā virszemes platība ES-27 ir 1,3 miljoni km²[29]. Gandrīz 20 % šīs skartās platības zaudē augsni apmērā, kas pārsniedz 10 tonnas uz hektāru gadā. Notece no nesen izkliedētiem minerālmēsliem vai kūtsmēsliem var vēl vairāk piesārņot ūdeni. Augsnes piesātinājums ar ļoti lieliem fosfātu daudzumiem parasti netraucē augu augšanu, bet var ietekmēt augu bioloģisko daudzveidību dabīgajās ekosistēmās, savukārt fosfātu pastiprināta nonākšana tuvējās ūdenstilpēs arī izjauks bioloģisko līdzsvaru. Papildus netiešiem zudumiem kūtsmēsli dažās pasaules daļās joprojām tiek tieši novadīti ūdenstecēs vai notekūdeņu sistēmās, kas vēl vairāk pastiprina komunālo notekūdeņu izraisīto piesārņojumu. Galvenais veids, kā fosfāti iekļūst ūdenī apgabalos, kuros ir smilšainas augsnes vai neapaugušas nogāzes, ir augsnes erozija, savukārt piesātinātos apgabalos nozīmīgs faktors var būt arī izskalošanās virszemes ūdenī.

Saskaņā ar SOER 2010[30] lielākajā daļā Eiropas lauksaimniecības radītās fosfora emisijas saldūdenī pārsniedz 0,1 kg fosfora uz hektāru gadā, bet kritiskākajās vietās pārsniedz 1,0 kg P/ha/gadā. Rezultātā daļā jūras un piekrastes ūdeņu visā ES ir liela vai ļoti liela fosfora koncentrācija. Upju baseinu apsaimniekošanas plānu[31] novērtējuma provizoriskie rezultāti rāda, ka lauksaimniecība izraisa nozīmīgu fosfora ietekmi uz ūdenstecēm 82 % upju baseinu. Dažos pētījumos[32] ir apgalvots, ka saldūdens piesārņojuma ar fosforu pieļaujamās robežas jau ir pārsniegtas planētas mērogā.

Fosfora un citu barības vielu zudums pa minētajiem ceļiem, kā arī notekūdeņu piesārņojums var izraisīt augu un aļģu pastiprinātu augšanu. Rezultātā rodas eitrofikācija, kas var izraisīt līdzsvara zudumu starp augu/aļģu augšanu un patēriņu, un tas negatīvi ietekmē sugu daudzveidību un ūdens piemērotību lietošanai cilvēku vajadzībām. Tas var izraisīt arī ļoti stipru aļģu ziedēšanu. Dažas aļģu sugas ir bīstamas, tās izraisa zivju un citu jūras organismu bojāeju un – pēc satrūdēšanas – sērūdeņraža emisiju dēļ var saindēt cilvēkus un dzīvniekus. Tāda stāvokļa novēršanai ir vajadzīgi gadi, pat ja tiek likvidēts piesārņojuma avots, jo fosfors uzkrājas sedimentos, kas ir pakļauti biežiem traucējumiem, un tāpēc eitrofikācijas process atkārtojas.

3.3.        Augsnes piesārņojums

No fosfātu mēslojumā esošajiem piesārņotājiem vislielākās bažas patlaban ir saistītas ar kadmiju (ja vien tas nav atdalīts, izmantojot kadmija ekstrakcijas tehnoloģijas), lai gan, iespējams, būtu jāveic arī citu smago metālu monitorings. Kad kadmijs ir nonācis augsnē, to ir grūti atdalīt, toties tas var pārvietoties un uzkrāties augos. Dažiem augiem (saulespuķēm, rapšiem, tabakai u. c.) ir tendence uzkrāt lielākus kadmija daudzumus.

2002. gadā Komisija lūdza Toksikoloģijas, ekotoksikoloģijas un vides zinātniskajai komitejai (SCTEE) atzinumu[33] par iespējamību, ka augsnē varētu uzkrāties kadmijs, kas tajā nonāk no fosfātu mēslošanas līdzekļiem. Pamatojoties uz riska novērtējuma pētījumiem, kas veikti astoņās ES dalībvalstīs (un Norvēģijā), un papildu analīzi, SCTEE aplēsa, ka fosfātu mēslošanas līdzekļi, kuri satur 60 mg kadmija/kg P2O5 vai vairāk, visdrīzāk, izraisīs kadmija uzkrāšanos vairākumā ES augšņu, savukārt fosfātu mēslošanas līdzekļi, kuri satur 20 mg kadmija/kg P2O5 vai mazāk, visdrīzāk, 100 gadu laikā neizraisīs kadmija ilgtermiņa uzkrāšanos augsnē, ja vien kadmijs nenonāks augsnē no citiem avotiem. Dažās augsnēs dabiski ir liels kadmija saturs, un tāpēc minētajos apgabalos pieejai jābūt piesardzīgākai.

Saistībā ar ietekmi uz veselību 2007. gada decembrī tika izdots ES Riska novērtējuma ziņojums[34] par kadmiju un kadmija oksīdu. Tajā bija konstatēts, ka lielākais kadmija radītais risks ir nieru bojājumi, kas rodas, lietojot pārtiku un smēķējot. Kadmija un kadmija oksīda riska mazināšanas stratēģijā bija ieteikti pasākumi, kuru mērķis ir samazināt kadmija saturu pārtikas produktos, tabakas maisījumos un fosfātu mēslošanas līdzekļos, ņemot vērā dažādos apstākļus visā ES[35]. To apstiprināja pārtikā esošā kadmija riska novērtējumi, ko veica Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) 2009. gadā[36] un 2011. gadā[37], kā arī secinājumi, ko 2010. gadā izdarīja Apvienotā FAO/PVO ekspertu komiteja jautājumos par pārtikas piedevām (JECFA)[38]. Pagaidām vairākuma šo pasākumu sagatavošanas darbs vēl nav pabeigts, bet riska pārvaldības lēmumi ir pieņemti, pamatojoties uz maksimālajiem atlieku līmeņiem barībā un pārtikā.

Par augsnes un gruntsūdeņu piesārņojumu ar urānu – kas tur galvenokārt sastopams dabiski, bet ko, iespējams, ir pastiprinājusi urāna klātbūtne fosfātu mēslošanas līdzekļos[39], – ir ziņots Vācijas apgabalos ar smilšainu augsni, un tāpēc tur dažos gadījumos ir nācies apstrādāt dzeramo ūdeni. Minētā piesārņojuma dēļ varētu būt vajadzīgi papildu piesardzības pasākumi, un tas varētu radīt papildu izmaksas dzeramā ūdens un lauksaimnieciskās ražošanas jomā.

4. jautājums. Kā mums būtu jārisina augsnes piesārņojuma risks, kas saistīts ar fosfora izmantošanu ES?

4.           Potenciāls un šķēršļi efektīvākai fosfora izmantošanai

Veiktās plūsmas analīzes un izpēte liecina, ka fosfora izmantošanas ciklā ir vairāki galvenie punkti, kuros patlaban tiek zaudēti ievērojami fosfora daudzumi. Tomēr ir arī metodes, ar kurām var reģenerēt fosforu vai uzlabot tā izmantošanas efektivitāti[40]. Kad fosfātu iežu un atvasināto produktu cenas 2008. gadā sasniedza maksimumu, ekonomiski interesanti kļuva vairāki jauni, alternatīvi otrreizēji izmantojamā fosfora avoti. Kopš tā laika šķiet, ka cenas ir nostabilizējušās jaunā līmenī, proti, USD 200 par tonnu. Lielāka daļa no iepriekšējām analīzēm par fosfora otrreizējas izmantošanas rentabilitāti ir veikta pirms fosfātu iežu cenu kāpuma, un tāpēc tās tagad ir novecojušas. Turklāt, tā kā daudzsološāko otrreizēji izmantojamā fosfora avotu pārstrādes tehnoloģijas uzlabojas un tiek panākta apjomradīta efektivitāte, to izmaksas samazinās. Līdztekus izmaksu aspektam lielākā ekonomiskā priekšrocība, ko dod fosfora otrreizēja izmantošana, ir izturētspēja – plūsmas ir pastāvīgas, fosfors tiek iegūts uz vietas, un nav jāuztraucas par fosfātu iežu cenu svārstīgumu.

Modelēšana, kas veikta saistībā ar resursu izmantošanas efektivitāti, liecina, ka no primārajiem avotiem iegūtu fosfora mēslošanas līdzekļu lietošanas apjoma pieaugums pasaulē līdz 2050. gadam varētu tikt ierobežots līdz 11 %, salīdzinot ar bāzes scenāriju, kura gadījumā tas būtu 40 %[41]. ASV situācijas ekonomiskā modelēšana liecina, ka no otrreizējas izmantošanas avotiem iegūtais fosfors tiktu izmantots lielās aramzemes platībās[42], ja minerālmēslu cenas celtos un aplikšana ar nodokļiem tiktu koriģēta tā, lai tie attiektos pat uz nelielu daļu no pārmērīgas fosfora izmantošanas papildu sekām. Darbs, kas ieguldīts JRC prognožu pētījumā par NPK mēslošanas līdzekļiem, ir palīdzējis papildināt zināšanu bāzi par iespējamo attīstību[43].

5. attēlā ir parādīta plūsmu un zudumu analīze pasaules mērogā – dažos aspektos ES aina ievērojami atšķirsies, jo īpaši attiecībā uz zudumiem, kas saistīti ar kultūraugiem, un zudumiem, kas rodas pēc ražas novākšanas. Citas veiktās analīzes pasaules, valstu un reģionu mērogā joprojām var stipri atšķirties, un daži no paziņotajiem zudumiem tiek apstrīdēti. Norit akadēmiskais darbs ar mērķi uzlabot šo globālo ainu.

5. attēls. Pasaules fosfora plūsmas lauksaimniecības, pārtikas un notekūdeņu sistēmās (skaitļi noapaļoti)[44]

5. jautājums. Kādām tehnoloģijām ir vislielākais kopējais potenciāls uzlabot fosfora ilgtspējīgu izmantošanu? Kādas ir izmaksas un ieguvumi?

6. jautājums. Kas ES būtu jāveicina saistībā ar turpmāku pētniecību un inovāciju fosfora ilgtspējīgas izmantošanas jomā?

4.1.        Efektīvāka ieguve, pārstrāde un izmantošana rūpniecībā

Līdzšinējās zinātniskās analīzes par fosfātu ieguves efektivitāti liecina, ka ieguves, pārstrādes un bagātināšanas laikā var zaudēt līdz pat vienai trešdaļai kopējo iežu[45] un vēl 10 % – pārvadāšanas un pārvietošanas laikā[46]. Tomēr pēc nesenajām investīcijām, kas tika izdarītas pēc cenu pieauguma, dažās raktuvēs efektivitāte ir ievērojami uzlabojusies. Jau tiek izmantotas vai vēl tiek izstrādātas vairākas tehnoloģiskas inovācijas, lai novērstu produktu vai blakusproduktu izniekošanu, iegūtu tīrāku produktu vai ietaupītu enerģiju, ūdeni vai ķimikālijas. Šo uzlabojumu dzinējspēks, visticamāk, ir augstākas cenas un optimālo rezervju izsīkšana, bet sava nozīme var būt arī ES patēriņa prasībām (jo īpaši dekontaminācijas sakarībā). Turpinās arī darbs pie mēslošanas līdzekļu drošuma un kvalitātes un mēslošanas līdzekļu satura pārredzamības uzlabošanas, izmantojot marķējumu, jo īpaši Regulas par mēslošanas līdzekļiem pārskatīšanas kontekstā. Nesen pieņemtā Mazgāšanas līdzekļu regulas pārskatītā versija, kas ierobežo fosfātu un citu fosfora savienojumu izmantošanu patērētāju veļas mazgāšanas līdzekļos un automātiskajās trauku mazgājamās mašīnās lietojamos mazgāšanas līdzekļos, arī palīdzēs samazināt nebūtiskos lietojumus un ierobežot fosfora noplūdes, kas rodas, lietojot mazgāšanas līdzekļus.

4.2.        Efektīvāka izmantošana un saglabāšana lauksaimniecībā

Efektīva kultūraugu audzēšana nozīmē, ka augsnē ir pietiekami daudz augiem pieejama fosfora (kritiskais līmenis), lai apmierinātu auga vajadzības visā tā attīstības laikā, bet ne vairāk[47]. ES jau ir īstenotas vairākas ierosmes, pēc kurām fosfors tiek izmantots efektīvāk un fosfora zudumi lauksaimniecībā ir samazināti. Te ietilpst prakses kodeksi un rīcības programmas saskaņā ar Nitrātu direktīvu[48] un agrovides shēmas saskaņā ar lauku attīstības politiku. Pieaugusī interese par augsnes aizsardzību, ko veicinājusi tematiskā Augsnes aizsardzības stratēģija, un labu lauksaimniecības un vides apstākļu (LLVA)[49] daļa, kas saistīta ar augsni, kopējās lauksaimniecības politikas savstarpējās atbilstības sistēmā veicina labāku augsnes apsaimniekošanu un palīdz apturēt organiskās vielas daudzuma samazināšanos un eroziju, kuras abas veicina fosfora zudumus. Tomēr vēl ir daudzas jomas, lai lauku saimniecību mērogā turpinātu uzlabot fosfora izmantošanu un efektivitāti.[50] Te ietilpst tā dēvētās “precīzās lauksaimniecības” metodes, piemēram, organiskā mēslojuma ievadīšana augsnē un neorganiskā mēslojuma iestrādāšana, lai gan fosfora un organiskā mēslojuma satura testēšana uz lauka arī ir svarīga, lai nodrošinātu, ka pareizajā vietā un laikā izmanto pareizo mēslojuma daudzumu, tādējādi palielinot fosfora saturu līdz kritiskajam līmenim. Lielāki centieni samazināt vēja un ūdens izraisīto eroziju, kā arī plašāka augsekas izmantošana palīdzētu kopumā samazināt augsnes un tajā esošā fosfora zudumus. Var uzlabot arī mēslošanas līdzekļu izmantošanu dārzkopībā, jo īpaši izmatojot slēgtas sistēmas.

Dažas jaunās tehnoloģijas, kas jau ir ienākušas vai patlaban ienāk tirgū, varētu palielināt mēslošanas līdzekļu efektivitāti, jo īpaši izmantojot uz fermentiem balstītas metodes, piemēram, inovācijas sakņu attīstības uzlabošanai un mikroorganismu preparātu (inokulantu) izmantošana, ar mērķi uzlabot augu fosfora uzņemšanas efektivitāti.

Izplatītākas ir kļuvušas metodes, kuru mērķis ir uzlabot fosfora izmantošanas efektivitāti lopkopībā. Fosfora saturs barībā ir īpaši pielāgots konkrētajām vajadzībām dažādos dzīvnieku dzīves posmos, un vienkuņģa dzīvnieku barībai ir pievienots ferments fitāze. Minētās pieejas palīdz samazināt fosfora saturu dzīvnieku barībā, jo dzīvnieki efektīvāk pārstrādā fosforu. Tomēr minētās pieejas vēl netiek pilnībā izmantotas. ES pastāvīgi atļauj izmantot par barības piedevām jaunus fitāzi saturošus fermentu preparātus.

Lietošanas izmaksas un praktiskums ir galvenie šķēršļi, kas kavē minēto tehnoloģiju plašāku ieviešanu. Fitāzes lietošana jau ir plaši atzīta, savukārt citām tehnoloģijām būs vajadzīga pamatīga izpēte, tostarp īpaši lauka izmēģinājumi, lai to izmantošana kļūtu par standarta praksi.

Šajā ziņā Pētniecības pamatprogrammai 2014.–2020. gadam un topošajai Eiropas inovācijas partnerībai “Lauksaimniecības ražīgums un ilgtspēja” varētu būt svarīga nozīme jaunu risinājumu izstrādē, lai panāktu efektīvāku fosfora izmantošanu un saglabāšanu lauksaimniecībā.

7. jautājums. Vai Jūs uzskatāt, ka pieejamā informācija par fosfora izmantošanas efektivitāti un fosfora otrreizēju izmantošanu ir pienācīga? Ja nē, kāda cita statistikas informācija varētu būt nepieciešama?

8. jautājums. Kā Eiropas inovācijas partnerība “Lauksaimniecības ražīgums un ilgtspēja” varētu palīdzēt panākt ilgtspējīgu fosfora izmantošanu?

4.2.1.     Labāks kūtsmēslu izlietojums

Pēdējā desmitgadē Nitrātu direktīvas īstenošana ir veicinājusi daudz labāku kūtsmēslu apsaimniekošanu. Ir strauji pieaugusi interese par kūtsmēslu apstrādi un par to, kā apstrādātā mēslojuma cieto frakciju, kas ir bagāta ar fosforu, pārveidot tā, lai to varētu tirgot ārpus ražošanas apgabala, kur lauki bieži vien ir piesātināti ar barības vielām. Lai gan šķidrmēslos ūdens saturs sākotnēji ir aptuveni 95 %, tos apstrādājot, ir iespējams panākt, ka cietās frakcijas apjoms ir aptuveni 30 % no šķidrmēslu sākotnēja apjoma. Tomēr apstrādāto kūtsmēslu eksportam joprojām ir vairāki šķēršļi, piemēram, izmaksas (par transportu, enerģiju). Problemātiska joprojām ir arī lauku saimniecību spēja akceptēt šādu mēslojumu.

15 no 22 dalībvalstīm[51] fosfors lauksaimniecības zemē galvenokārt nonāk kūtsmēslu veidā kā otrreizēji izmantojamais fosfors. Tomēr pārējās dalībvalstīs un daudzos reģionos visā ES iespējas lielākā apjomā apstrādāt kūtsmēslus un lietot tos minerālmēslu vietā vēl netiek pilnībā izmantotas.

9. jautājums. Ko varētu darīt, lai nodrošinātu kūtsmēslu labāku apsaimniekošanu un lielāku apjomu apstrādi apgabalos, kur ir pārmērīgi lieli krājumi, un lai veicinātu apstrādāto kūtsmēslu intensīvāku izmantošanu ārpus minētajiem apgabaliem?

4.3.        Iespējamie ieguvumi, kas saistīti ar pārtikas atkritumu rašanās novēršanu un reģenerēšanu

Jebkurš pārtikas atkritumu rašanās samazinājums ražošanas un patēriņa posmā samazinātu vajadzību ievadīt sistēmā jaunu fosforu no iežu resursiem. Situācija saistībā ar pārtikas atkritumiem ir pētīta padziļināti. Katra persona ES ik gadus izmet atkritumos vidēji 180 kg pārtikas[52]. Tas, kā mēs ražojam un patērējam pārtiku, mūsu patērējamās pārtikas veids un daudzums un tas, cik daudz no tās mēs izniekojam, ievērojami ietekmē ilgtspējīgu fosfora izmantošanu, tāpēc šajā jomā vēl ir liels potenciāls uzlabojumiem. Šis temats tiks sīkāk skatīts Paziņojumā par ilgtspējīgu pārtiku, kas jāpieņem 2013. gadā. Tas tika paziņots “Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu”, kurā ir noteikts mērķis līdz 2020. gadam uz pusi samazināt ēdamo pārtikas atkritumu izmešanu ES.

Līdz ar pārtikas atkritumu rašanās novēršanu mēs varētu arī labāk izmantot radītos pārtikas atkritumus. Pašlaik lieli pārtikas atkritumu un bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzumi parasti tiek sadedzināti, un bieži vien pelnos esošais fosfors netiek otrreizēji izmantots. Turklāt ievērojami fosfora daudzumi nonāk atkritumu poligonos. Direktīvā par atkritumu poligoniem[53] ir prasīts, lai dalībvalstis līdz 2016. gadam pakāpeniski samazinātu bioloģiski noārdāmo sadzīves atkritumu apjomu, kas nonāk poligonos, līdz 35 % no šādu atkritumu kopējā daudzuma, kas saražots 1995. gadā. Direktīva ir izraisījusi ļoti nozīmīgu pieaugumu bioloģisko atkritumu otrreizējā pārstrādē, lai ražotu biogāzi un barības vielas augsnes ielabošanai un lauksaimniecībai, tomēr tā ne vienmēr novirza resursus visvērtīgākajai izmantošanai.

Izmantojot bioloģiski noārdāmos atkritumus kompostā, digestātā vai pelnos no zaļajiem vai virtuves atkritumiem, līdz ar citām augu barības vielām tiktu otrreizēji izmantoti nozīmīgi fosfora daudzumi. Šīs atkritumu plūsmas izmantošanu pašlaik kavē ļoti sadrumstalotas pieejas bioloģiski noārdāmo atkritumu atbilstošai izmantošanai un kvalitātes standartiem visā ES. Kopienas līmenī tiek izstrādāti “atkritumu beigu” kritēriji, kas noteiks, kad uz bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem vairs neattiecas atkritumu definīcija. Tas palīdzēs likvidēt juridiskos šķēršļus. Nozīmīga būs arī Regulas par mēslošanas līdzekļiem pārskatītā versija, ko plānots pieņemt 2013. gadā. Šajā kontekstā tiks aplūkota iespēja turpmāk saskaņot minētajiem atkritumu beigu kritērijiem atbilstošu bioloģiski noārdāmo atkritumu piekļuvi ES tirgum, jo tos varētu izmantot kā izejvielas organiskajiem mēslošanas līdzekļiem un augsnes ielabotājiem, ko ierosinās ar mērķi paplašināt nākamās Regulas par mēslošanas līdzekļiem darbības jomu.

Papildus minētajam ir daudzas atkritumu plūsmas no lauksaimniecības un pārtikas ražošanas blakusproduktiem, no kuriem otrreizējai izmantošanai varētu iegūt ievērojamus fosfora daudzumus, ja tos pienācīgi apsaimniekotu. Attiecībā uz dažiem minētajiem resursiem sabiedrības veselības problēmas un rīcība, kas jāveic minēto problēmu risināšanai, pēdējos gados ir padarījušas šo procesu mazāk efektīvu. Uzskatāms piemērs ir gaļas un kaulu milti un pārstrādāts dzīvnieku proteīns, jo fosfors koncentrējas galvenokārt kaulu struktūrā. Lai gan daļu gaļas un kaulu miltu sadedzina un pelnus izmanto vai nu kā mēslojumu tieši augsnes ielabotāja veidā vai fosfora ražošanā[54], daudz fosfora tiek vienkārši izniekots. Pārstrādātus dzīvnieku proteīnus ir atļauts izmantot barībā un organiskajos mēslošanas līdzekļos, un tie ir pieejami tirgū nozīmīgos daudzumos. Tiesisko regulējumu[55], kas reglamentē šādu vielu izmantošanu, varētu izstrādāt sīkāk, ja tiktu apzināti citi droši lietojumi.

10. jautājums. Ko varētu darīt, lai uzlabotu fosfora reģenerēšanu no pārtikas atkritumiem un citiem bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem?

4.4.        Notekūdeņu attīrīšana

Cilvēku patēriņa rezultātā neizbēgami rodas atkritumi, bet ir vairākas tehnoloģijas, kas dod iespēju reģenerēt fosforu no notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Minētās metodes pēdējos gados ir ievērojami attīstījušās, ir izveidoti vairāki izmēģinājuma projekti un Rietumeiropā un Ziemeļeiropā tiek īstenotas nu jau komerciāla mēroga darbības.

Lai gan fosfora atdalīšana no notekūdeņiem ir prasība, kas noteikta Direktīvas par komunālo notekūdeņu attīrīšanu[56] 5. pantā, tajā nav prasīts ekstrahēt fosforu lietojamā formā. Viena īpaša direktīvas iezīme ir tā, ka tā atļauj veikt fosfora flokulāciju, izmantojot dzelzi. Šajā procesā rodas ļoti stabils savienojums, no kura nav iespējams vienkārši atdalīt fosforu un kurā esošais fosfors var nebūt pilnībā pieejams augiem.

Ir vairāki alternatīvi fosfora ekstrakcijas paņēmieni, kas nerada šo problēmu. To vidū jāmin fosfora atdalīšana no notekūdeņiem struvīta formā, notekūdeņu dūņu sadedzināšana un pelnu izmantošana, un pienācīgi attīrītu notekūdeņu dūņu izkliedēšana tieši uz lauka. Visos gadījumos produkta agronomiskajai kvalitātei ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu, ka fosfors ir faktiski pieejams un ka augi to var uzņemt. Pašlaik otrreizēji izmanto aptuveni 25 % no notekūdeņos esošā fosfora, un parastākā metode ir notekūdeņu dūņu tieša izkliedēšana uz lauka. Kopējais reģenerēšanas potenciāls ir diezgan liels – aptuveni 300 000 tonnu fosfora gadā ES[57], un ievērojamās atšķirības starp dažādām ES dalībvalstīm izmantoto notekūdeņu dūņu daudzuma izteiksmē (tieši vai pelnu veidā) norāda, kāds potenciāls ir paraugprakses saskaņošanai.

Vairākuma šo pieeju dzīvotspēja no komerciālā un vides aspekta ir atkarīga no tā, cik lielā mērā resurss ir atšķaidīts. Lielu šķidruma tilpumu atūdeņošana un pārvietošana ir energointensīvs un dārgs process. Svarīgi ir arī tas, lai dūņas nebūtu piesārņotas, jo attiecīgo prasību ievērošanai ir vajadzīgi augsti standarti un rūpīgas kontroles procedūras, un notekūdeņu dūņu sadedzināšanas gadījumā tas nozīmē, ka notekūdeņu dūņas sadedzināšanas procesā nedrīkst samaisīt ar citiem atkritumiem.

Lai gan Direktīvā par notekūdeņu dūņām[58] ir paredzēti nosacījumi drošai dūņu izmantošanai lauksaimniecības zemē, tagad to uzskata par novecojušu, jo īpaši attiecībā uz kadmija un citu piesārņotāju maksimāli pieļaujamajiem daudzumiem, kurus uzskata par pārāk lieliem. Sešpadsmit dalībvalstis ir pieņēmušas stingrākus standartus, salīdzinot ar direktīvā noteiktajiem. Augstāku kvalitātes standartu saskaņošana veicinātu lauksaimnieku un patērētāju lielāku uzticību drošai dūņu izmantošanai ES. Lai veicinātu resursu efektīvāku izmantošanu nākotnē, minētās problēmas būs jārisina, jo ražojuma standartiem, kas piemērojami notekūdeņu dūņām, jārada pārliecība par drošumu visā galalietotāju ķēdē, proti, lauksaimniekiem, mazumtirgotājiem un galu galā patērētājiem. Notekūdeņu dūņas var arī kompostēt, un pašreiz izstrādājamos “atkritumu beigu” kritērijos tiek skatīts, vai ar šādu dūņu kompostu var izpildīt stingros standartus, lai pēc kompostēšanas lauksaimnieki to varētu droši izmantot.

11. jautājums. Vai vismaz kaut kāda fosfora reģenerācija no notekūdeņu attīrīšanas būtu jāpadara par obligātu vai jāveicina? Ko varētu darīt, lai padarītu notekūdeņu dūņas un bioloģiski noārdāmos atkritumus pieejamākus un pieņemamākus laukkopībai?

4.5.        Organisko mēslošanas līdzekļu izmantošana

Viena priekšrocība no organiskajiem blakusproduktiem un atkritumiem iegūtu fosfātu efektīvākai izmantošanai būtu tāda, ka tā nepalielina Eiropas ekosistēmā esošā kadmija kopējo apjomu, ciktāl minētie blakusprodukti un atkritumi nāk no Eiropā ražotas pārtikas un barības, kas savukārt satur no Eiropas augsnēm uzņemto kadmiju. Tomēr daži organisko mēslošanas līdzekļu veidi var būt piesārņoti ar varu un cinku.

Lai gan daudzas rūpniecības tehnoloģijas fosfora reģenerācijai (no kūtsmēsliem un notekūdeņiem, un bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem) jau ir ieviestas un tiek dažādās pakāpēs izmantotas, nav kopīgas stratēģijas, kā mudināt lauksaimniekus izmantot šādus atjaunojamos avotus. Reģenerēto mēslošanas līdzekļu cena parasti ir augstāka nekā fosfāta minerālmēslu cena. Varētu izdarīt daudz vairāk, lai apzinātu otrreizēji izmantojamā fosfora tirgus un tā plašākas izmantošanas šķēršļus, kā arī lai ieviestu tehnoloģijas, kuras jau ir pieejamas.

5.           Nākamie soļi

Šajā konsultatīvajā paziņojumā pirmoreiz ES līmenī ir aplūkoti jautājumi, kas saistīti ar ilgtspējīgu fosfora izmantošanu. Tagad nolūks ir sākt diskusijas par pašreizējo stāvokli un apsveramo rīcību.

Eiropas iestādes un visas ieinteresētās personas – organizācijas un privātpersonas – tiek aicinātas iesniegt savas piezīmes par jautājumiem, kas uzdoti konsultatīvajā paziņojumā, kā arī par jebkuru citu problēmu, uz ko tās vēlas norādīt saistībā ar ilgtspējīgu fosfora izmantošanu.

Visas ieinteresētās personas tiek aicinātas nosūtīt savas piezīmes vēlākais līdz 2013. gada 1. decembrim uz elektronisko pastu env-use-of-phosphorus@ec.europa.eu.

Ir svarīgi izlasīt tieši šim konsultatīvajam dokumentam pievienoto privātuma paziņojumu, lai uzzinātu, kā tiks apstrādāti Jūsu personas dati un sniegtā informācija. Nozares organizācijas tiek aicinātas reģistrēties Komisijas Interešu pārstāvju reģistrā (http://:ec.europa.eu/transparency/regrin). Reģistrs tika izveidots Eiropas pārredzamības ierosmes ietvaros. Komisija publicēs ieinteresēto personu iesūtīto informāciju tīmekļa vietnē, ja vien nebūsit konkrēti lūguši to nedarīt.

Sabiedriskās apspriešanas rezultāti palīdzēs izplānot turpmāko Komisijas darbu attiecībā uz ES iespējamo ieguldījumu fosfora ilgtspējīgas izmantošanas ziņā.

[1]               COM(2011) 571 galīgā redakcija.

[2]               http://www.bordeaux-aquitaine.inra.fr/tcem_eng/seminaires_et_colloques/colloques/designing_phosphorus_cycle_at_country_scale.

[3]               Review of the future resource risks faced by UK Business and an assessment of future viability, AEA, 2010.

[4]               http://www.nutrientplatform.org/?p=306.

[5]               http://www.phosphorusplatform.org/.

[6]               Phosphorous imports, exports, fluxes and sinks in Europe, Richards and Dawson, 2008.

[7]               The Story of phosphorus: Global food security and food for thought, Cordell et al, 2009.

[8]               Atkarību no importa aprēķina kā “neto imports / (neto imports + ieguve ES) – metodika no COM(2011) 25 “Aktuālo jautājumu risināšana preču tirgu un izejvielu jomā”.

[9]               World Phosphate rock reserves and resources, IFDC, 2010.

[10]             Apvienotā rūdu rezervju komiteja – vairāk informācijas pieejams tīmekļa vietnē www.jorc.org.

[11]             http://minerals.usgs.gov/minerals/pubs/commodity/phosphate_rock/mcs-2011-phosp.pdf.

[12]             Adaptēts no M. Blanko [Blanco] prezentācijas, 2011.

[13]             Forecasting Long-term Global Fertiliser Demand, FAO, 2008.

[14]             Rosegrant u. c., 2009, par dzīvnieku skaita pieauguma prognozēm.

[15]             Jauni novērtējumi var uzrādīt vērtības, kas tuvākas 60 %, – sk. JRC prognožu pētījumu par NPK mēslošanas līdzekļiem, 2012.

[16]             The Impact of First-Generation Biofuels on the Depletion of the Global Phosphorus Reserve, Hein and Leemans, 2012.

[17]             Medium Term Outlook for Global Fertilizer Demand, Supply and Trade 2008-2012, Heffer and Prud'homme, 2008.

[18]             Agronomic P imbalances across the world's croplands, Macdonald et al, 2011.

[19]             Skatīt arī http://www.africafertilizer.org/.

[20]             A rock and a hard place – peak phosphorus and the threat to our food security, Soil Association, 2010.

[21]             'Peak P' what it means for farmers, Déry and Anderson, 2007.

[22]             Huberta līkne rāda resursu ieguves apjoma tuvinājumu laika gaitā; to vispirms izmantoja, lai prognozētu naftas ieguves maksimumu (peak oil), un kopš tā laika to izmanto, lai aplēstu citu resursu izsīkšanu (definīcija no Vikipēdijas).

[23]             Kadmija atdalīšana no apstrādātiem ražojumiem.

[24]             Sustainable use of phosphorus, Cordell et al, 2010, – skaitļi no publikācijas dienas.

[25]             Floridā fosfātu ieguvei ik gadus izposta aptuveni 5000–6000 akru, iegūstot aptuveni 9000 tonnu iežu no akra ieguvei izmantotās zemes.

[26]             Global phosphorus flows in the industrial economy from a production perspective, Villalba et al, 2008.

[27]             Jāatzīmē, ka fosfātu iežu dabiskais radioaktivitātes līmenis atkarībā no ieguves vietas ģeoloģiskajiem apstākļiem var būt ļoti atšķirīgs.

[28]             Materials flow and energy required for the production of selected mineral commodities, Kippenberger, 2001 (dati par enerģiju ir datēti ar 1994. gadu).

[29]             Augsnes aizsardzības tematiskās stratēģijas īstenošana un pašreizējie pasākumi, COM(2012) 46 final.

[30]             Eiropas vide – stāvoklis un perspektīva 2010: http://www.eea.europa.eu/soer.

[31]             Pamatojoties uz 38 upju baseinu apsaimniekošanas plāniem.

[32]             Reconsideration of the planetary boundaries for phosphorus, Carpenter and Bennett, 2011.

[33]             http://ec.europa.eu/health/ph_risk/committees/sct/documents/out162_en.pdf.

[34]             http://esis.jrc.ec.europa.eu/doc/risk_assessment/REPORT/cdmetalreport303.pdf.

[35]             OV C 149, 14.6.2008., 6. lpp.

[36]             EFSA žurnāls (2009) 980, 1.–139. lpp.; http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/980.htm.

[37]             EFSA žurnāls (2011); 9(2):1975; http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/1975.htm.

[38]             WHO Food Additives Series 64, Apvienotās FAO/PVO ekspertu komitejas jautājumos par pārtikas piedevām (JECFA) 73. sanāksme, Pasaules Veselības organizācija, Ženēva, 2011.

[39]             Rock phosphates and P fertilizers as sources of U contamination in agricultural soils, Kratz and Schnug, 2006.

[40]             Vairākas no minētajām metodēm ir izklāstītas tīmekļa vietnē http://www.phosphorus-recovery.tu-darmstadt.de.

[41]             EU Resource Efficiency Perspectives in a Global Context, PBL, 2011.

[42]             Shakhramanyan et al, darba dokuments, 2012.

[43]             http://eusoils.jrc.ec.europa.eu/ESDB_Archive/eusoils_docs/other/EUR25327.pdf.

[44]             Global phosphorus flows through the agricultural, food and sewage systems, Van Vuuren et al, 2010.

[45]             Kippenberger, 2001.

[46]             Phosphate rock, Lauriente, 2003.

[47]             Efficiency of soil and fertilizer phosphorus use, Syers et al, 2008.

[48]             Padomes Direktīva 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti.

[49]             “Labi lauksaimniecības un vides apstākļi” (LLVA) ir saraksts ar standartiem, kuri izstrādāti tā, lai nodrošinātu visas lauksaimniecības zemes uzturēšanu labos lauksaimniecības un vides apstākļos, un ir daļa no savstarpējās atbilstības sistēmas.

[50]             Improved phosphorus use efficiency in agriculture: A key requirement for its sustainable use, Schroder at al, 2011.

[51]             Par Kipru, Luksemburgu, Bulgāriju, Rumāniju un Maltu dati nav pieejami.

[52]             ES sagatavošanās pētījums par pārtikas atkritumiem ES 27; BIO IS, 2010. gada oktobris.

[53]             Padomes Direktīva 1999/31/EK par atkritumu poligoniem.

[54]             Thermochemical processing of meat and bone meal, a review, Cascarosa et al, 2011.

[55]             Tiesību akti par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un transmisīvo sūkļveida encefalopātiju (TSE).

[56]             Padomes Direktīva 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu.

[57]             EUREAU nostājas dokuments par fosfora otrreizēju izmantošanu, 2006.

[58]             Padomes Direktīva 86/278/EEK par vides aizsardzību, lauksaimniecībā izmantojot notekūdeņu dūņas.