52008PC0422

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 2.7.2008

COM(2008) 422 galīgā redakcija

Priekšlikums

PADOMES DIREKTĪVA,

ar ko īsteno Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociāciju (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETDF) Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā un groza Direktīvu 1999/63/EK

(iesniegusi Komisija)

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1) Priekšlikuma konteksts |

Priekšlikuma pamatojums un mērķi Šā priekšlikuma mērķis ir īstenot Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā, kas 2008. gada 19. maijā noslēgts starp organizācijām, kas pārstāv darba devējus un darba ņēmējus jūras transporta nozarē (Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācijas, turpmāk “EKKĪA”, un Eiropas Transporta darbinieku federācija, turpmāk “ETDF”). Komisija uzskata, ka 2006. gada Konvencijas par darbu jūrniecībā noteikumi, tos iekļaujot Kopienas tiesību aktos, veicinās jūrniecības nozares darba pievilcīgumu Eiropas jūrniekiem, tādējādi palīdzot radīt vairāk un labākas darba vietas un taisnīgāku darba vidi pasaulē, kas ir visu iesaistīto personu interesēs. |

Vispārīgais konteksts Jūras kuģniecības nozare ir nozare, kas darbojas visā pasaulē. Kā tādai tai ir svarīgi noteikt un piemērot pasaules obligātos standartus nodarbinātības jomā un veselības un darba drošības nosacījumus jūrniekiem, kuri ir nodarbināti vai kuri strādā uz jūras kuģa. Starptautiskā darba organizācija (SDO) 2006. gada 23. februārī pieņēma 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā, kuras mērķis ir izveidot vienotu un saskaņotu tiesību aktu, kurā būtu iekļauti visi jaunākie standarti, ko piemēro darbam starptautiskajā jūrniecībā. Tādējādi šī konvencija apvieno SDO kopš 1919. gada pieņemtās konvencijas un ieteikumus par darbu jūrniecībā vienā konsolidētā dokumentā, kas ir par pamatu pirmajam vispārējam Jūrniecības darba kodeksam. Komisija kopš Konvencijas par darbu jūrniecībā izstrādes sākuma aktīvi piedalījās tās pilnveidošanā. Padome 2007. gada 7. jūlijā pieņēma lēmumu, ar ko dalībvalstīm Eiropas Kopienas interesēs ļauj ratificēt SDO 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā (vēlams līdz 2010. gada 31. decembrim)[1]. Sociālās politikas jautājumos Līgums vienīgo un galveno funkciju paredz sociālajiem partneriem Kopienas līmenī. Līguma 138. pants nosaka, ka pirms iniciatīvas izvirzīšanas šajā jomā jāapspriežas ar sociālajiem partneriem par rīcības iespējamo ievirzi un pēc tam par paredzētā priekšlikuma saturu. Šajā sakarā Komisija apspriedās ar darba devējiem un darba ņēmējiem par to, cik lietderīgi būtu pilnveidot esošo Kopienas tiesību aktu kopumu, pielāgojot, konsolidējot vai papildinot to, ievērojot 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā[2]. Sociālie partneri, ievērojot Līguma 139. panta 1. punktu, nolēma iesaistīties sarunās un 2008. gada 19. maijā (saistībā ar pirmo Eiropas jūrniecības dienu) parakstīja kopīgu Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā. Sociālie partneri saskaņā ar Līguma 139. pantu lūdza Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu Padomes direktīvai, ar kuru atbilstoši ES tiesību aktiem tiktu īstenots minētais nolīgums un tā A pielikums. Šis priekšlikums ir atbilde uz minēto lūgumu. |

Spēkā esošie noteikumi priekšlikuma jomā Ar priekšlikumu īpaši groza Padomes 1999. gada 21. jūnija Direktīvu 1999/63/EK attiecībā uz Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu, ko noslēgusi Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācijas (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācija (ETDF)[3]. Turklāt tajā paredzēts papildu regulējums, kas skar jūrniecības nozari jomā, uz kuru attiecas Padomes 1994. gada 22. jūnija Direktīva 94/33/EK par jauniešu darba aizsardzību. Lielākā daļa Kopienas noteikumu, kuri regulē darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā un kas pieņemti atbilstoši EK līguma 137. pantam, pilnībā attiecas uz jomu, kas aptverta šajā priekšlikumā un jo īpaši paredzēta noteikumos Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīvā 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā, un to atsevišķo direktīvu noteikumos minētās direktīvas 16. panta 1. punkta nozīmē, kā arī noteikumos Padomes 1992. gada 31. marta Direktīvā 92/29/EEK par minimālajām drošības un veselības aizsardzības prasībām medicīniskās palīdzības uzlabošanai uz kuģiem un Padomes 1983. gada 19. septembra Direktīvā 83/477/EEK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar pakļaušanu azbesta iedarbībai darba vietā, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/382/EEK un Direktīvu 2003/18/EK. Uz priekšlikuma noteikumiem, īpaši par jūrnieku medicīnisko aprūpi un par drošības un veselības aizsardzību un nelaimes gadījumu darbā novēršanu, attiecas Direktīva 92/29/EEK un Direktīva 89/391/EEK. |

Atbilstība pārējiem ES politikas virzieniem un mērķiem Šis priekšlikums atbilst atjaunotajai Lisabonas stratēģijai, kas vērsta uz to, lai sekmētu izaugsmi un nodarbinātību, īpaši radot vairāk un labākas darba vietas dinamiskākai un konkurētspējīgākai Eiropai. Komisija integrētas Eiropas Savienības jūrniecības politikas[4] darbības ietvaros arī pilnībā atbalstīja “sociālo dialogu par to, lai SDP Konvenciju par darba standartiem jūrniecībā iekļautu Kopienas tiesību aktos”. Turklāt Komisija paziņojuma COM(2007) 591 galīgajā redakcijā uzsvēra, ka tā “turpinās darbu, lai nostiprinātu starptautiskos noteikumus, jo īpaši veicinot starptautisko standartu ratifikāciju un izpildi un tādu starptautisko nolīgumu slēgšanu ar trešām valstīm, kuri ietver noteikumus sociālajā un vienlīdzīgas attieksmes jomā”[5]. |

2)Apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm un ietekmes novērtējums |

Apspriešanās ar ieinteresētajām personām |

Līguma 139. panta 1. punkts paredz sociālajiem partneriem, ja tie to vēlas, iespēju Kopienas līmenī iesaistīties dialogā, kura rezultātā var rasties līgumattiecības, tostarp nolīgumi. Šajā gadījumā līgums nenosaka prasību pēc iepriekšējas apspriešanās. |

Ekspertu atzinumu pieprasīšana un izmantošana |

Neatkarīgu ekspertu atzinums nebija vajadzīgs. |

Ietekmes novērtējums Nepiemēro. |

3) Priekšlikuma juridiskie aspekti |

Ierosināto pasākumu kopsavilkums Ar šo priekšlikumu iecerēts īstenot Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā, ko 2008. gada 19. maijā noslēdza EKKĪA un ETDF – organizācijas, kas pārstāv darba devējus un darba ņēmējus jūras transporta nozarē. Priekšlikums arī paredz grozīt Padomes 1999. gada 21. jūnija Direktīvu 1999/63/EK, nosakot, ka šie grozījumi attiecas tikai uz jautājumiem, kurus regulē 2006. gada Konvencija par darbu jūrniecībā. |

Juridiskais pamats Līguma 139. panta 2. punkts nosaka, ka “Kopiena līmenī noslēgtus nolīgumus īsteno … jautājumos, uz ko attiecas 137. pants, pēc parakstītāju pušu kopīga lūguma, Padomei pieņemot lēmumu par Komisijas priekšlikumu”. EKKĪA un ETDF Nolīgums par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā attiecas uz darba apstākļiem un ietver noteikumus par darba ņēmēju drošību un veselību jeb jomu, kuru regulē Līguma 137. panta 1. punkts. Tā ir viena no jomām, kurā Padome var pieņemt lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu. Līguma 139. panta 2. punkts tomēr paredz atbilstošu tiesisko pamatu Komisijas priekšlikumam. Komisija paziņojumā “Sociālā dialoga piemērošana un sekmēšana Kopienas līmenī”[6] uzsvēra, ka “Komisija pirms tiesību akta priekšlikuma iesniegšanas Padomei veic novērtēšanu, tostarp pārbauda līgumslēdzēju pušu pārstāvju statusu, to pilnvarojumu un katra koplīguma panta atbilstību Kopienas tiesību aktiem un noteikumus par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem”. Šāda novērtēšana ir izklāstīta turpmāk. 1. Līgumslēdzēju pušu pārstāvība un to pilnvarojums. To sociālo partneru likumīgums, ar kuriem jāapspriežas un kuriem jāpiešķir tiesības vest sarunas par nolīgumiem, kurus varētu īstenot ar Padomes lēmumu vai direktīvu, balstās uz viņu pārstāvību. Saskaņā ar Komisijas 2006. gada pētījumu par sociālo partneru pārstāvību jūras un piekrastes ūdenstransporta nozarē EKKĪA un ETDF atbilst 1998. gada 20. maija paziņojuma COM(1998) 322 galīgajā redakcijā noteiktajiem kritērijiem, tāpēc tie ir apstiprināmi par šīs nozares sociālajiem partneriem Eiropā. a) ETDF Pētījumā norādīts, ka katrā valstī ir vismaz viena organizācija, kas iekļauta šajā federācijā. Daudzās valstīs ir vairākas šādas organizācijas. Kopumā pārbaudītajās valstīs ir 54 organizācijas, kas pieskaitāmas ETDF. 70,7 % no pārbaudītajām arodbiedrībām (ar augstāka līmeņa organizāciju starpniecību) ir tieši vai netieši saistītas ar ETDF. Ciktāl ziņas par valstu arodbiedrību piederību nozares federācijai sniedz pietiekamu informāciju par to relatīvo lielumu, jāsecina, ka ETDF aptver nozares svarīgākos darba ņēmēju pārstāvjus. Tikai ārkārtas gadījumos nozīmīgas arodbiedrības nav ietvertas šai federācijā, kā tas ir Zviedrijā un Kiprā. Tomēr pat šajos gadījumos federācijā darbojas citas svarīgas arodbiedrības. Sarunās par darba koplīguma slēgšanu nav iesaistīti tikai divi no visiem ETDF nozares locekļiem, par kuriem ir pieejama attiecīgā informācija (proti, Lietuvas LJS un Portugāles OFICIAISMAR-FSM). Eiropas organizācijas, kuras nav pārstāvētas ETDF, veido tikai nelielu skaitu nozares arodbiedrību un valstu. ETDF ir pārstāvēta UNI Europa ar 6 organizācijām 3 valstīs, Ziemeļvalstu Transporta darbinieku federācija (ZTDF) ar 5 organizācijām 3 valstīs, Eiropas Sabiedrisko pakalpojumu arodbiedrību federācija (ESPAF) ar 4 organizācijām 3 valstīs, Eiropas Pārtikas, lauksaimniecības un tūrisma nozares darbinieku arodbiedrību federācija un tās saistītās filiāles (EPLTF) un Eiropas Kalnrūpniecības, ķīmijas un enerģētikas darbinieku federācija (EKĶEDF) ar 3 organizācijām 3 valstīs katra, Eiropas Metālapstrādes darbinieku federācija (EMDF) ar 3 organizācijām 2 valstīs, Ziemeļvalstu Kuģu virsnieku kongress (ZKVK) ar 2 organizācijām 2 valstīs, Eiropas Būvnieku un kokapstrādes darbinieku federācija (EBKDF) un Eiropas Pensionāru un veco ļaužu federācija (EPVĻF) ar 2 organizācijām vienā valstī katra, Eiropas Tekstilizstrādājumu, apģērbu un ādas izstrādājumu ražošanas darbinieku arodbiedrību komiteja (ETUF-TCL), EURO-WEA, NordIng, EMPA un the Fédération des Cadres de l'Energie et de la Recherche, kurā katrā ir viena organizācija. Šajā pārskatā ir uzsvērts ETDF kā nozares darba ņēmēju pārstāvja statuss jo vairāk tādēļ, ka daudzas no iepriekš minētajām organizācijām, kas pieder citām Eiropas organizācijām, atspoguļo jomas, kas pārklājas, nevis ir reāli saistītas ar jūras un piekrastes ūdenstransporta nozari. b) EKKĪA EKKĪA ir pārstāvēta 21 no 24 pārbaudītajām valstīm ar šo valstu asociācijas locekļu starpniecību. Tas, ka nav pārstāvētas trīs dalībvalstis - Čehija, Latvija un Rumānija, var radīt šaubas, vai ir ievēroti iepriekšminētie kritēriji, kurus attiecībā uz pietiekama skaita dalībvalstu pārstāvību ir noteikusi Komisija. Dānijā, Grieķijā, Kiprā, Itālijā, Īrijā, Somijā un Zviedrijā darbojas gan asociācijas, kuras ir, gan asociācijas, kuras nav EKKĪA locekles. Tā kā trūkst salīdzināmu datu par šajā organizācijā pārstāvētajām asociācijām, ir grūti izprast tajā pārstāvētu un nepārstāvētu asociāciju relatīvo nozīmi. Ja to svarīgumu vērtē pēc tā, cik aktīvi tās iesaistās sarunās par darba koplīguma slēgšanu, ir skaidrs, ka EKKĪA ir pārstāvētas nozīmīgākās Kipras, Dānijas, Itālijas un Somijas asociācijas. Šajā organizācijā nav pārstāvētas dažas nozīmīgas darba devēju asociācijas (EEA un Iekšzemes prāmju arodbiedrība, IBEC un SARF), kuras piedalās sarunās par darba koplīguma slēgšanu Grieķijā, Īrijā un Zviedrijā. Turklāt ir dažas valstis (Apvienotā Karaliste, Igaunija, Īrija, Lietuva, Malta, Polija, Portugāle, Slovēnija un Zviedrija), kurās EKKĪA locekles nav iesaistītas sarunās par darba koplīguma slēgšanu. Šajās valstīs, izņemot Īriju un Zviedriju, nav nevienas citas asociācijas, kura būtu iesaistīta minētajās sarunās. Tas izskaidrojams ar to, ka šīs grupas valstīs (izņemot Zviedriju) sarunās par darba koplīguma slēgšanu piedalās nevis dažādi nozares darba devēji, bet gan paši uzņēmumi. Īrijā (konkrētu uzņēmumu vārdā) un Zviedrijā (sarunās starp dažādiem darba devējiem) sarunas par darba koplīguma slēgšanu ved darba devēju asociācija, kura nav EKKĪA locekle. Salīdzinājumā ar ETDF sarunās par darba koplīguma slēgšanu ir iesaistīts mazāks skaits EKKĪA pārstāvēto asociāciju. Tādējādi attiecības starp darba devējiem un darba ņēmējiem nav šo asociāciju pamatmērķis. Dažu EKKĪA locekļu iesaiste darba attiecībās aprobežojas tikai ar piedalīšanos konsultāciju procedūrās un trīspusēju iestāžu darbā. Faktiski tās uzskata sevi par tirdzniecības asociācijām nevis par darba attiecību dalībniekiem. Turpretim EKKĪA locekles piedalās sarunās par darba koplīguma slēgšanu 10 valstīs (Austrijā, Beļģijā, Kiprā, Vācijā, Dānijā, Spānijā, Somijā, Francijā, Itālijā un Nīderlandē). Pārskats par organizācijām, kuras ir darba devēju asociāciju locekles, liecina, ka EKKĪA ir vienīgā organizācija, kurā ar nozari saistītās darba devēju asociācijas ir organizatoriski saistītas ar Eiropas federācijām. Tikai starptautiskajā līmenī pastāv šāda saikne ar federācijām, piemēram, ar Starptautisko Kuģniecības kameru (ICS), Starptautisko Kuģniecības federāciju (ISF), Baltijas un starptautisko jūras padomi (BIMCO), INTERTANKO un INTERCARGO. Tas uzsver nozīmi, ko EKKĪA ieguvusi kā sociālais partneris, kas pārstāv darba devējus šajā nozarē Eiropā. c) Pilnvarojums vest sarunas Gan ETDF, gan EKKĪA ir pilnvarotas vest sarunas jautājumos, kas skar Eiropas sociālo dialogu. Tomēr ETDF nav pastāvīga pilnvarojuma saistībā ar to. Tai drīzāk piešķir provizoriskas pilnvaras tās locekļu vārdā vest sarunas katrā atsevišķā gadījumā. 2. Nolīguma pantu likumība. Komisija ir rūpīgi pārbaudījusi visus nolīguma pantus un ir konstatējusi, ka neviens no tiem nav pretrunā Kopienas tiesību aktiem. Dalībvalstīm uzliktie pienākumi izriet nevis tieši no sociālo partneru nolīguma, bet gan no nolīguma īstenošanas pasākumiem, piemērojot direktīvu. Nolīguma saturs joprojām atbilst Līguma 137. pantā noteiktajam. Ciktāl nolīgumā ir paredzēta spēkā esošo ES tiesību aktu grozīšana, šie grozījumi ir iekļauti priekšlikumā. Ciktāl nolīgumā skarti jautājumi, uz kuriem jau attiecas esošie Kopienas tiesību aktu noteikumi, nolīguma nobeiguma noteikumi paredz, ka tas neietekmē nevienu tiesību aktu, paražu vai noteikumu, kas nosaka labvēlīgākus nosacījumus jūrniekiem. Turklāt priekšlikumā tika ietverta nepieciešamā acquis aizsardzība, jo īpaši labvēlīgāka režīma klauzula. Tāpēc Komisija uzskata, ka ir izpildīti visi nosacījumi, lai nāktu klajā ar priekšlikumu šim nolīgumam, kas jāīsteno ar Padomes lēmumu. 3. Noteikumi par maziem un vidējiem uzņēmumiem. Tiesību aktos sociālo jautājumu jomā saskaņā ar Līguma 137. panta 2. punkta noteikumiem jāvairās uzlikt tādus administratīvus, finansiālus un juridiskus ierobežojumus, kas traucē veidoties un attīstīties maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU). Šajā ziņā nolīgums nenodala MVU darba ņēmējus no citu uzņēmumu darba ņēmējiem un neievieš nekādus administratīvus, finansiālus vai juridiskus ierobežojumus, kas pārsniedz pašreizējo Kopienas tiesību aktu darbības jomu. Tāpēc Komisija secina, ka nolīgums atbilst noteikumiem par maziem un vidējiem uzņēmumiem. Līguma 139. panta 2. punkts neparedz apspriešanos ar Eiropas Parlamentu pēc sociālo partneru pieprasījuma Komisijai. Tomēr Komisija ir nosūtījusi priekšlikumu Parlamentam, lai tas, ja tas to vēlas, sniegtu atzinumu Komisijai un Padomei. Tas pats attiecas uz Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju. |

320 | Subsidiaritātes princips Subsidiaritātes principu piemēro tad, ja priekšlikums nav Kopienas ekskluzīvā kompetencē. |

Iemesli, kuru dēļ dalībvalstis nevar pietiekami labi sasniegt priekšlikuma mērķus, ir šādi. |

Kopienas rīcības nepieciešamība ir pamatota ne vien ar to, ka sociālie partneri saskaņā ar Līguma 139. panta 1. punktu ir pārliecināti par vajadzību pēc Kopienas rīcības šajā jautājumā, ir veiksmīgi noslēguši nolīgumu Kopienas līmenī un ir lūguši to īstenot, Padomei pieņemot lēmumu par Komisijas priekšlikumu, atbilstoši Līguma 139. panta 2. punktam, bet arī ar vajadzību jūrniecības nozarē izveidot standartu kopumu, kas atbilst globālajai darbības videi. Direktīvas priekšlikums arī papildina dalībvalstu tiesību aktus, izveidojot obligāto standartu ar mērķi uzlabot jūrnieku darba apstākļus. Šis regulējums sniedz skaidrību un pārredzamību nozares uzņēmumiem, veicina godīgu konkurenci iekšējā tirgū un palīdzēs izskaust sociālo dempingu. |

Priekšlikuma mērķus varēs labāk sasniegt ar Kopienas rīcību šādu iemeslu dēļ. |

Ar priekšlikumu ievieš skaidri saprotamus grozījumus spēkā esošajos ES tiesību aktos, lai tos aktualizētu saskaņā ar 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā. Šo mērķi nav iespējams sasniegt, izmantojot valstu tiesību aktus. |

Tas palīdzēs panākt, lai standarti, kas paredzēti 2006. gada Konvencijā par darbu jūrniecībā, uz kuru tas attiecas, stātos spēkā un tiktu vienādi transponēti vienlaikus visās dalībvalstīs. |

Visbeidzot ar šo priekšlikumu nolīgumā tiks ieviesti konkrēti izpildes pasākumi atbilstoši ES tiesību aktiem. |

Tāpēc priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam. |

Proporcionalitātes princips |

331 | Padomes direktīva atbilst proporcionalitātes prasībai, ciktāl tā nepārsniedz sasniedzamos mērķus. |

Tādējādi priekšlikums paredz elastību attiecībā uz konkrētu īstenošanas pasākumu izvēli. Turklāt tas attiecas tikai uz to aktualizēto standartu transponēšanu ES tiesību aktos, kas ietverti 2006. gada Konvencijā par darbu jūrniecībā. |

Juridisko instrumentu izvēle |

Ierosinātais juridiskais instruments: direktīva. |

Citi instrumenti nebūtu piemēroti šādu iemeslu dēļ. Priekšlikums groza patlaban spēkā esošos ES tiesību aktus, atbilstoši kuriem vajadzīgs tiesību akts. Turklāt, Līguma 139. panta 2. punktā termins “lēmums” ir lietots vispārīgā nozīmē, lai saskaņā ar Līguma 249. pantu dotu iespēju izvēlēties juridisko instrumentu. Komisija var ierosināt Padomei, kurš no trim saistošajiem, minētajā pantā norādītajiem instrumentiem (regula, direktīva vai lēmums) būtu vispiemērotākais. Šajā gadījumā, ņemot vērā sociālo partneru nolīguma veidu un saturu, ir skaidrs, ka tas vislabāk piemērojams netieši, izmantojot noteikumus, kuri dalībvalstīm un/vai sociālajiem partneriem jātransponē dalībvalstu tiesību aktos. Tāpēc vispiemērotākais instruments ir Padomes direktīva. Komisija arī uzskata ka atbilstoši norādītajiem pasākumiem nolīgums nevis jāiekļauj priekšlikumā, bet gan jāpievieno pielikumā. |

4) Ietekme uz budžetu |

Priekšlikums neietekmē Kopienas budžetu. |

5) Papildu informācija |

Atbilstības tabula Dalībvalstīm jāpaziņo Komisijai valsts noteikumi, ar kuriem transponē direktīvu, kā arī jāiesniedz minēto noteikumu un šīs direktīvas atbilstības tabula. |

Eiropas Ekonomikas zona Šis tiesību akta priekšlikums attiecas uz jautājumu, kas skar Eiropas Ekonomikas zonu, tāpēc tas jāattiecina arī uz EEZ. |

Sīkāks priekšlikuma skaidrojums Priekšlikumu veido šādas daļas. 1. pants Šajā pantā tikai vienojas par nolīgumu, kas ir saistošs sociālajiem partneriem un kas ir mērķis Padomes lēmumam, ko pieņem saskaņā ar Līguma 139. panta 2. punktu. 2. pants Groza Padomes Direktīvu 1999/63/EK saskaņā ar Sociālo partneru nolīgumu. 3. pants Šis pants nosaka, ka direktīva nodrošina tikai obligātās prasības, ļaujot dalībvalstīm brīvi pieņemt pasākumus, kas būtu labvēlīgāki attiecīgās jomas darba ņēmējiem. Tā mērķis ir nepārprotami garantēt jau sasniegto darba ņēmēju aizsardzības līmeni un nodrošināt tikai vislabvēlīgāko darba aizsardzības standartu piemērošanu. Šajā pašā kontekstā priekšlikuma 3. panta 4. punkta mērķis ir nodrošināt, lai darba devēja atbildības vispārīgo principu, kā tas paredzēts Pamatdirektīvas 89/391/EEK 5. pantā, neietekmētu Nolīguma standarts A4.2§5 b), kas atsevišķos gadījumos ļauj ierobežot kuģu īpašnieku atbildību. 4. līdz 7. pants 4. līdz 7. pantā ir parastie noteikumi par transponēšanu dalībvalstu tiesību aktos, tostarp pienākums paredzēt efektīvus, samērīgus un preventīvus sodus. 6. pantā īpaši atrodama atsauce uz direktīvas spēkā stāšanās dienu. Sociālo partneru nolīgums stājas spēkā tikai pēc tam, kad ir stājusies spēkā 2006. gada Konvencija par darbu jūrniecībā. Lai ievērotu šo sociālo partneru vēlmi, direktīvas, uz kuru attiecas šis priekšlikums, spēkā stāšanās dienai jābūt dienai, kurā stājas spēkā 2006. gada Konvencija par darbu jūrniecībā. Tā kā šī diena vēl nav noteikta, priekšlikumā šai nolūkā ir atstāta tukša vieta, pievienojot īsu skaidrojumu. |

Priekšlikums

PADOMES DIREKTĪVA,

ar ko īsteno Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociāciju (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETDF) Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā un groza Direktīvu 1999/63/EK (Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 139. panta 2. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

tā kā:

(1) Darba devēji un darba ņēmēji (“sociālie partneri”) saskaņā ar Līguma 139. panta 2. punktu var kopīgi lūgt, lai Kopienas līmenī noslēgtus nolīgumus īstenotu, Padomei pieņemot lēmumu par Komisijas priekšlikumu.

(2) Starptautiskā darba organizācija (SDO) 2006. gada 23. februārī pieņēma 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā, lai izveidotu vienotu un saskaņotu tiesību aktu, kurā cik vien iespējams būtu iekļauti visi jaunākie standarti, kuri ir spēkā darba konvencijās un ieteikumos starptautiskajā jūrniecībā, kā arī pamatprincipi, kas atrodami citās starptautiskajās darba konvencijās.

(3) Komisija saskaņā ar Līguma 138. panta 2. punktu apspriedās ar darba devējiem un darba ņēmējiem par to, vai būtu vēlams pilnveidot spēkā esošos Kopienas tiesību aktus, pielāgojot, konsolidējot vai papildinot tos ar 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā[7].

(4) Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācijas (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācija (ETDF) 2006. gada 29. septembrī darīja zināmu Komisijai vēlēšanos iesaistīties sarunās saskaņā ar Līguma 138. panta 4. punktu.

(5) Minētās organizācijas, vēloties palīdzēt panākt, lai tiktu ieviesti vienādi nosacījumi visā jūrniecības nozarē, noslēdza Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā. Šajā nolīgumā un tā pielikumā ir kopīgs lūgums Komisijai tos īstenot, Padomei pieņemot lēmumu par Komisijas priekšlikumu, saskaņā ar Līguma 139. panta 2. punktu.

(6) Nolīgums attiecas uz jūrniekiem, kuri strādā uz kuģiem, kas reģistrēti kādā dalībvalstī un/vai kas kuģo ar kādas dalībvalsts karogu.

(7) Ar nolīgumu groza Eiropas Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu, ko 1998. gada 30. septembrī Briselē noslēdza Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācijas (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācija (ETDF).

(8) Tāpēc attiecīgi jāgroza Padomes 1999. gada 21. jūnija Direktīva 1999/63/EK attiecībā uz Eiropas Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu[8], kas iekļauts tās pielikumā.

(9) Līguma 249. panta mērķim atbilstošais instruments nolīguma īstenošanai ir direktīva.

(10) Nolīgums stāsies spēkā vienlaikus ar 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā, un sociālie partneri vēlas, lai valstu pasākumi, ar kuriem īsteno šo direktīvu, stātos spēkā ne agrāk kā dienā, kad stājas spēkā 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā.

(11) Attiecībā uz nolīgumā lietotajiem terminiem, kas tur nav īpaši definēti, šī direktīva ļauj dalībvalstīm tos brīvi definēt saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi, kā tas ir gadījumos ar citām sociālās politikas direktīvām, kurās izmantoti līdzīgi termini, ar noteikumu, ka šīs definīcijas nav pretrunā nolīguma saturam.

(12) Tā kā rīcības mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to rīcības mēroga vai ietekmes dēļ var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(13) Komisija ir izstrādājusi direktīvas priekšlikumu saskaņā ar 1998. gada 20. maija paziņojumu par sociālā dialoga pielāgošanu un veicināšanu Kopienas līmenī, ņemot vērā parakstītāju pušu pilnvarojuma statusu un katra nolīguma panta likumību.

(14) Saskaņā ar 34. punktu iestāžu nolīgumā par likumdošanas uzlabošanu dalībvalstis ir aicinātas gan pašu, gan Kopienas interešu labā izveidot savas tabulas, kuras pēc iespējas parādītu saistību starp direktīvu un transponēšanas pasākumiem, kā arī nodot tās atklātībā.

(15) Dalībvalstis pēc kopīga darba devēju un darba ņēmēju lūguma var tiem uzticēt šīs direktīvas īstenošanu, ciktāl dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai tie katrā laikā varētu garantēt šīs direktīvas noteiktos rezultātus.

(16) Šīs direktīvas noteikumi ir piemērojami, neskarot jebkurus spēkā esošos Kopienas noteikumus, kuri ir konkrētāki un/vai paredz lielāku aizsardzību jūrniekiem, un jo īpaši Kopienas tiesību aktos ietvertos noteikumus.

(17) Jānodrošina atbilstība darba devēju pienākuma vispārējam principam, kā paredzēts Pamatdirektīvas 89/391/EEKC[9] 5. pantā un jo īpaši tā 1. un 3. punktā.

(18) Šo direktīvu nevar izmantot, lai pamatotu darba ņēmēju aizsardzības vispārējā līmeņa mazināšanu jomās, uz kurām attiecas tās pielikumā ietvertais nolīgums.

(19) Šī direktīva un nolīgums nosaka obligātos standartus. Dalībvalstīm un/vai sociālajiem partneriem jāspēj saglabāt vai ieviest labvēlīgāki noteikumi.

(20) Komisija ir informējusi Eiropas Parlamentu un Ekonomikas un sociālo lietu komiteju saskaņā ar savu 1993. gada 14. decembra paziņojumu attiecībā uz Nolīguma par sociālo politiku piemērošanu, nosūtot tiem priekšlikumu direktīvai, kurā ietverts nolīgums.

(21) Šajā tiesību aktā ir ievērotas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā izklāstītās pamattiesības un pamatprincipi un jo īpaši 31. pants, kurā paredzēts, ka ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstošiem darba apstākļiem, kā arī tiesības uz maksimālā darba ilguma ierobežošanu, uz ikdienas un iknedēļas atpūtu, kā arī uz vienu gadskārtēju apmaksātu atvaļinājumu.

(22) Nolīguma īstenošana sekmē Līguma 136. pantā nosprausto mērķu sasniegšanu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Ar šo direktīvu īsteno pielikumā pievienoto Nolīgumu par Konvenciju par darbu jūrniecība, ko 2008. gada 19. maijā noslēdza organizācijas, kas pārstāv darba devējus un darba ņēmējus jūras transporta nozarē (EKKĪA un ETDF).

2. pants

Padomes Direktīvas 1999/63/EK pielikumu groza šādi.

1. Pielikuma 1. pantam pievieno šādu 3. punktu:

“3. Ja ir šaubas par to, vai kāda personu kategorija šā nolīguma nozīmē ir uzskatāma par jūrniekiem, jautājumu izlemj katras dalībvalsts kompetentā iestāde, šajā jautājumā apspriedusies ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām. Saistībā ar to ņem vērā Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālās konferences 94. (jūrniecības) sesijā pieņemto rezolūciju attiecībā uz informāciju par profesiju grupām.”

2. Pielikuma 2. panta c) un d) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“c) termins “jūrnieks” nozīmē ikvienu personu, kura ir nodarbināta vai iesaistīta darbā, vai veic jebkuru darbu uz kuģa, uz kuru attiecas šis nolīgums;”

“d) termins “kuģa īpašnieks” nozīmē personu, kam ir īpašuma tiesības uz kuģi, vai jebkuru citu organizāciju vai personu, piemēram, pārvaldnieku, aģentu vai bezapkalpes kuģa fraktētāju, kurš ir uzņēmies atbildību par kuģa darbību un kurš, uzņemoties šādu atbildību, ir piekritis no kuģa īpašnieka pārņemt saistības, kas tam uzliktas saskaņā ar šo līgumu neatkarīgi no tā, vai jebkura cita organizācija vai persona kuģa īpašnieka vārdā izpilda konkrētus pienākumus vai saistības.”

3. Pielikuma 6. pantu aizstāj ar šādu:

“1. Jūrniekiem, kas jaunāki par 18 gadiem, aizliegts nakts darbs. Šajā pantā terminu “nakts” definē saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi. Tā nozīmē vismaz deviņu stundu periodu, kas sākas ne vēlāk kā pusnaktī un beidzas ne agrāk kā plkst. piecos no rīta.

2. Kompetentā iestāde var noteikt izņēmumu, lai stingri ievērotu nakts darba ierobežojumu, ja

a) tas var traucēt attiecīgo jūrnieku efektīvu apmācību saskaņā ar izstrādātām programmām un grafikiem vai

b) saskaņā ar pienākuma konkrēto raksturu vai atzītu mācību programmu vajadzīgs, lai jūrnieki, uz kuriem attiecas šis izņēmums, veiktu pienākumus naktī, un iestāde apspriedusies ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, nolemj, ka darbs nekaitēs viņu veselībai vai labsajūtai.

3. Ir aizliegts nodarbināt, iesaistīt darbā vai veikt darbu jūrniekiem, kas jaunāki par 18 gadiem, ja darbs var apdraudēt viņu veselību vai drošību. Šāda veida darbus nosaka dalībvalstu tiesību akti vai noteikumi vai kompetentā iestāde, apspriedusies ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām saskaņā ar attiecīgajiem starptautiskajiem standartiem.”

4. Pielikuma 13. pantu aizstāj ar šādu tekstu:

“1. Jūrniekiem aizliegts strādāt uz kuģa, kamēr nav apstiprināts, ka viņu veselības stāvoklis ir pietiekami labs, lai veiktu darba pienākumus.

2. Pieļaujami tikai šajā nolīgumā paredzētie izņēmumi.

3. Kompetentā iestāde pieprasa, lai jūrniekiem pirms darba sākšanas uz kuģa būtu derīga medicīniskā izziņa, kas apstiprina, ka viņu veselības stāvoklis ir pietiekami labs, lai veiktu darba pienākumus jūrā.

4. Lai nodrošinātu, ka medicīniskajā izziņā ir atspoguļots jūrnieku patiesais veselības stāvoklis, ņemot vērā viņiem veicamos pienākumus, kompetentā iestāde, apspriedusies ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām un pienācīgi ievērojot piemērojamās starptautiskās pamatnostādnes, nosaka medicīniskās pārbaudes un izziņas raksturu.

5. Šis nolīgums neierobežo grozīto 1978. gada Starptautisko konvenciju par jūrnieku sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem, 1978 (“STCW”). Kompetentā iestāde šā panta 1. un 2. punkta mērķim pieņem medicīnisko izziņu, ko izsniedz saskaņā ar STCW prasībām. Līdzīgā veidā tiek pieņemta šīm prasībām atbilstoša medicīniskā izziņa, kas izsniegta jūrniekiem, uz kuriem neattiecas STCW.

6. Medicīnisko izziņu izsniedz attiecīgi kvalificēts praktizējošs ārsts vai gadījumā, ja izziņa attiecas tikai uz redzi, persona, kuru kompetentā iestāde ir atzinusi par kvalificētu šādas izziņas izsniegšanai. Praktizējošam ārstam jābūt profesionālā ziņā pilnīgi neatkarīgam, izdarot medicīnisko slēdzienu un veicot medicīniskās pārbaudes.

7. Jūrniekiem, kuriem attiecīgā izziņa ir atteikta vai kuriem ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz viņu spēju strādāt, jo īpaši attiecībā uz laiku, darba jomu vai darbības apgabalu, piedāvā iespēju veikt papildu pārbaudi pie kāda cita neatkarīga praktizējoša ārsta vai neatkarīga medicīniskā speciālista.

8. Visās medicīniskajās izziņās īpaši norāda, ka

a) attiecīgā jūrnieka dzirde un redze, kā arī gadījumā, ja jūrnieku paredzēts nodarbināt amatā, kurā darba pienākumu izpildi var ietekmēt krāsu redzes traucējumi, krāsu redze ir apmierinoša, un

b) attiecīgajam jūrniekam nav nekādu medicīnisku problēmu, kuras varētu kļūt nopietnākas, veicot darbu jūrā, vai kuras varētu padarīt jūrnieku nederīgu šādam darbam vai varētu apdraudēt citu uz klāja esošo personu veselību.

9. Ja vien konkrēto pienākumu dēļ, kas jāveic attiecīgajam jūrniekam, vai saskaņā ar STCW, nav vajadzīgs īsāks laikposms:

a) medicīniskā izziņa ir derīga ne ilgāk kā divus gadus, ja vien jūrnieks nav jaunāks par 18 gadiem, šajā gadījumā maksimālais derīguma termiņš ir viens gads;

b) izziņas par krāsu redzi maksimālais derīguma termiņš ir seši gadi.

10. Steidzamos gadījumos kompetentā iestāde var atļaut jūrniekam strādāt bez derīgas medicīniskās izziņas līdz nākamajai iebraukšanas ostai, kur jūrnieks no kvalificēta praktizējoša ārsta var saņemt medicīnisko izziņu, ar noteikumu, ka

a) šādas atļaujas laikposms nepārsniedz trīs mēnešus un

b) attiecīgajam jūrniekam ir nesen izdota medicīniskā izziņa, kuras derīgums ir beidzies.

11. Ja izziņas derīgums beidzas reisa laikā, tā arī turpmāk ir spēkā līdz nākamajai iebraukšanas ostai, kurā jūrnieks no kvalificēta praktizējoša ārsta var saņemt medicīnisko izziņu, ar noteikumu, ka šis laikposms nepārsniedz trīs mēnešus.

12. Medicīniskajām izziņām, kas izsniegtas jūrniekiem, kuri strādā uz kuģiem, kas parasti iesaistīti starptautiskos reisos, jābūt vismaz angļu valodā.

13. Pēc konsultācijām ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām tiek noteikts, kādai jābūt veselības pārbaudei un kādi dati jāiekļauj medicīniskajā izziņā.

14. Visiem jūrniekiem veic regulāras veselības pārbaudes. Sardzes jūrniekus, kam ir veselības problēmas, kuras pēc praktizējoša ārsta atzinuma saistītas ar to, ka viņi veic nakts darbu, ja iespējams, pārceļ tādā dienas darbā, kam viņi ir piemēroti.

15. Veselības pārbaudes, kas minētas 13. un 14. punktā, ir bez maksas, un uz tām attiecas medicīnas datu konfidencialitātes prasība. Šādas veselības pārbaudes var veikt valsts veselības aizsardzības sistēmā.”

5. Pielikuma 16. pantu aizstāj ar šādu:

“Visiem jūrniekiem ir tiesības uz apmaksātu gadskārtējo atvaļinājumu. Apmaksāto gadskārtējo atvaļinājumu aprēķina, par pamatu ņemot vismaz 2,5 kalendārās dienas par katru nostrādāto mēnesi un proporcionāli nepilniem mēnešiem.

Obligāto apmaksāto gadskārtējo atvaļinājumu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.

3. pants

1. Dalībvalstis var saglabāt vai ieviest noteikumus, kas ir labvēlīgāki nekā tie, kas paredzēti šajā direktīvā.

2. Šīs direktīvas īstenošana nekādā gadījumā nerada pietiekamu pamatojumu tam, lai attaisnotu darba ņēmēju aizsardzības vispārējā līmeņa samazināšanu jomās, uz kurām attiecas šī direktīva. Tas neierobežo dalībvalstu un/vai darba devēju un darba ņēmēju tiesības, ņemot vērā mainīgos apstākļus, izstrādāt citādus normatīvus, reglamentējošus vai līguma noteikumus nekā tie, kas ir spēkā, pieņemot šo direktīvu, ar noteikumu, ka vienmēr ir ievērotas šajā direktīvā paredzētās obligātās prasības.

3. Šīs direktīvas piemērošana un/vai interpretēšana nav pretrunā kādiem citiem Kopienas vai valstu noteikumiem, paražām vai praksei, kas attiecīgajiem jūrniekiem paredz labvēlīgākus nosacījumus.

4. Noteikums, kas izklāstīts A4.2. standarta 5. punkta b) apakšpunktā, neietekmē darba devēja atbildības principu, kā tas paredzēts Direktīvas 89/391/EEK 5. pantā.

4. pants

Dalībvalstis nosaka sodus, kas piemērojami tad, ja ir pārkāpti valsts noteikumi, kuri pieņemti atbilstīgi šai direktīvai. Šādiem sodiem jābūt efektīviem, samērīgiem un preventīviem. Dalībvalstis līdz 5. panta 1. punktā minētajai dienai par šiem noteikumiem paziņo Komisijai, kā arī laikus ziņo par jebkādiem turpmākiem grozījumiem.

5. pants

1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, vai tās nodrošina, ka darba devēji un darba ņēmēji ir ieviesuši vajadzīgos pasākumus ar nolīgumu, ne vēlāk kā divpadsmit mēnešus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

2. Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmus minētos tiesību aktus, kā arī šo tiesību aktu un šīs direktīvas atbilstības tabulu.

3. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

6. pants

Šī direktīva stājas spēkā [*] [ar “*” apzīmē 2006. gada Konvencijas par darbu jūrniecībā spēkā stāšanās dienu].

7. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē,

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs […]

PIELIKUMS: Nolīgums starp Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācijām (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federāciju (ETDF) par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā

PREAMBULA

Tā kā Starptautiskās darba organizācijas (SDO) 2006. gada Konvencija par darbu jūrniecībā (turpmāk “konvencija”) paredz katram tās loceklim pienākumu pārliecināties, ka, piemērojot normatīvā aktā iekļautas tiesību normas saistībā ar konvenciju, tiek ievērotas pamattiesības uz biedrošanās brīvību un efektīvi atzītas tiesības slēgt koplīgumu, izskaustas visas piespiedu vai obligātā darba formas, efektīvi novērsts bērnu darbs un likvidēta diskriminācija attiecībā uz nodarbinātību un darbu;

tā kā konvencija paredz katram jūrniekam tiesības uz drošu, darba drošības standartiem atbilstošu darbavietu, taisnīgiem nodarbinātības noteikumiem, pienācīgiem darba un dzīves apstākļiem un tiesības uz veselības aizsardzību, medicīnisko aprūpi, labklājības pasākumiem un citām sociālās aizsardzības formām;

tā kā konvencija paredz dalībniekiem pienākumu tās jurisdikcijas robežās nodrošināt, ka šīs preambulas iepriekšējā iedaļā izklāstītās jūrnieku darba un sociālās tiesības tiek pilnīgi īstenotas saskaņā ar konvencijas noteikumiem un, ja vien konvencijā nav noteikts citādi, šo īstenošanu var veikt ar valsts normatīvajiem aktiem, piemērojamiem koplīgumiem vai citiem līdzekļiem, vai praksē;

tā kā līgumslēdzējas puses vēlas vērst īpašu uzmanību uz “Paskaidrojuma rakstu par Konvencijas par darbu jūrniecībā noteikumiem un kodeksu”, kurā izklāstīti konvencijas veids un struktūra;

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu (turpmāk “Līgums”) un jo īpaši tā 137., 138. un 139. pantu,

tā kā Līguma 139. panta 2. punkts paredz, ka Eiropas līmenī noslēgtus nolīgumus var īstenot pēc parakstītāju pušu kopīga lūguma, Padomei pieņemot lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma;

tā kā ar šo parakstītājas puses izsaka šādu lūgumu;

tā kā Līguma 249. panta nozīmē atbilstīgs nolīguma īstenošanas instruments ir direktīva, kas dalībvalstīm uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet atļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes; Konvencijas VI pants atļauj SDO dalībniekiem īstenot pasākumus, par kuriem ir pārliecība, ka tie būtībā ir līdzvērtīgi konvencijā paredzētajiem standartiem, ar kuriem cenšas pilnībā sasniegt gan vispārīgos mērķus, gan konvencijas mērķi un izpildīt minētos konvencijas noteikumus; Nolīguma īstenošana ar direktīvu un konvencijā noteikto “būtiskas līdzvērtības” principu tādējādi ir vērsta uz to, lai dalībvalstīm tiktu dota iespēja īstenot tiesības un principus konvencijas VI panta 3. un 4. punktā paredzētajā veidā.

Parakstītājas puses ir vienojušās par turpmāko:

DEFINĪCIJAS UN PIEMĒROŠANAS JOMA

1. Šajā nolīgumā un ja vien speciālajos noteikumos nav noteikts citādi, izmanto šādus terminus:

a) kompetentā iestāde ir ministrija, valdības departaments vai cita dalībvalsts noteikta iestāde, kas ir pilnvarota izdot un ieviest noteikumus, rīkojumus vai instrukcijas, kam ir likuma spēks attiecībā uz saistītā noteikuma priekšmetu;

b) bruto tilpība ir bruto tilpība, ko aprēķina saskaņā ar tonnāžas mērīšanas noteikumiem, kas ietverti I pielikumā 1969. gada Starptautiskajā konvencijā par kuģu tilpības mērīšanu vai jebkurā tai sekojošajā konvencijā; kuģiem, uz kuriem attiecas tilpības mērīšanas pagaidu kārtība, ko pieņēmusi Starptautiskā Jūrniecības organizācija, bruto tilpība ir norādīta starptautiskās kuģa tilpības apliecības (1969.) ailē “PIEZĪMES”;

c) jūrnieks ir ikviena persona, kura ir nodarbināta vai iesaistīta darbā, vai veic jebkuru darbu uz kuģa, uz kuru attiecas šis nolīgums;

d) jūrnieka darba līgums ir rakstiska vienošanās par darba tiesiskajām attiecībām;

e) kuģis ir kuģošanas līdzeklis, izņemot tādu, kurš kuģo vienīgi iekšējos ūdeņos vai piekrastes ūdeņi, vai ūdeņos, kas atrodas tieši blakus piekrastes ūdeņiem vai rajoniem, kuros piemēro ostu noteikumus;

f) kuģa īpašnieks ir persona, kam ir īpašuma tiesības uz kuģi, vai jebkura cita organizācija vai persona, piemēram, pārvaldnieks, aģents vai bezapkalpes kuģa fraktētājs, kurš ir uzņēmies atbildību par kuģa darbību un kurš, uzņemoties šādu atbildību, ir piekritis no kuģa īpašnieka pārņemt saistības, kas tam uzliktas saskaņā ar šo līgumu neatkarīgi no tā, vai jebkura cita organizācija vai persona kuģa īpašnieka vārdā izpilda konkrētus pienākumus vai saistības.

2. Ja vien nav skaidri noteikts citādi, šo nolīgumu piemēro visiem jūrniekiem.

3. Ja ir šaubas par to, vai šā nolīguma nozīmē kāda personu kategorija ir uzskatāma par jūrniekiem, tad par to lemj katras valsts kompetentā iestāde, šajā jautājumā apspriedusies ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām. Saistībā ar to pienācīga uzmanība jāpievērš Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālās konferences 94. sesijā pieņemtajai rezolūcijai par informāciju attiecībā uz profesionālajām grupām.

4. Ja vien nav skaidri noteikts citādi, šo nolīgumu piemēro visiem kuģiem neatkarīgi no tā, vai tie ir valsts vai privātā īpašumā, kurus parasti izmanto komercdarbībā, izņemot kuģus, ko izmanto zvejniecībā vai tamlīdzīgiem mērķiem, un tradicionāli būvētus kuģus, piemēram, dou un džonkas. Šo nolīgumu nepiemēro karakuģiem vai militāriem palīgkuģiem.

5. Ja ir šaubas par to, vai šo nolīgumu piemēro kuģim vai konkrētai kuģu kategorijai, tad par to lemj katras valsts kompetentā iestāde, apspriedusies ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām.

NOTEIKUMI UN STANDARTI

1. SADAĻA. OBLIGĀTIE NOTEIKUMI PAR JŪRNIEKU DARBU UZ KUĢIEM

1.1. noteikums – minimālais vecums

1. Personām, kuras nav sasniegušas minimālo vecumu, aizliegts strādāt vai iesaistīties darbā, vai veikt jebkuru darbu uz kuģa.

2. Dažos šajā nolīgumā noteiktajos gadījumos nepieciešams lielāks minimālais vecums.

1.1. standarts – minimālais vecums

Minimālo vecumu regulē Padomes 1999. gada 21. jūnija Direktīva 1999/63/EK (jāgroza) attiecībā uz Eiropas Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu (jāgroza saskaņā ar šā nolīguma A pielikumu).

1.2. noteikums – medicīniskā izziņa

Noteikumi par medicīnisko izziņu paredzēti Padomes 1999. gada 21. jūnija Direktīvā 1999/63/EK (jāgroza) attiecībā uz Eiropas Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu (jāgroza saskaņā ar šā nolīguma A pielikumu).

1.3. noteikums – apmācība un kvalifikācijas

1. Jūrniekiem aizliegts strādāt uz kuģa, kamēr viņi nav apmācīti vai nav apstiprināta viņu kvalifikācija vai pielaišana pie darba pienākumu veikšanas.

2. Jūrniekiem nav atļauts strādāt uz kuģa, kamēr viņi nav sekmīgi pabeiguši apmācību par personāla drošību uz kuģa.

3. Apmācība un apstiprināšana saskaņā ar obligātajiem instrumentiem, ko pieņēmusi Starptautiskā Jūrniecības organizācija, jāuzskata par atbilstīgām šo noteikumu 1. un 2. punkta prasībām.

2. SADAĻA. NODARBINĀTĪBAS NOSACĪJUMI

2.1. noteikums – jūrnieka darba līgums

1. Jūrnieka nodarbinātības noteikumi jāizklāsta vai jānorāda rakstiskā un likumīgi izpildāmā līgumā, un tiem jābūt saskanīgiem ar šajā nolīgumā izklāstītajiem standartiem.

2. Jūrnieka darba līgums jāsaskaņo ar jūrnieku ar nosacījumiem, kuri nodrošina, ka jūrniekam ir iespēja pārskatīt tā noteikumus un vērsties pēc padoma par līguma noteikumiem un ka pirms līguma parakstīšanas viņš brīvi piekrīt tiem.

3. Uzskata, ka noteikumi par sarunām par koplīguma slēgšanu jāiekļauj jūrnieka darba līgumā tādā apjomā, kas savienojams ar dalībvalstu tiesību aktiem un praksi.

A2.1. standarts – jūrnieka darba līgums

1. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos vai administratīvos aktus, kuri paredz, ka kuģi, kas kuģo ar tās karogu, atbilst šādām prasībām:

a) jūrniekam, kurš strādā uz kuģa, kas kuģo zem saviem karogiem, jābūt jūrnieka darba līgumam, ko parakstījis gan jūrnieks, gan kuģa īpašnieks vai kuģa īpašnieka pārstāvis (vai, ja minētā persona nav darba devējs, jābūt pierādījumam par līgumiskajām attiecībām vai tamlīdzīgi nodibinātām attiecībām), kurā paredzēti pienācīgi darba un dzīves apstākļi uz kuģa, kā noteikts šajā nolīgumā;

b) jūrniekam, kurš paraksta darba līgumu, jādod iespēja pirms līguma parakstīšanas pārbaudīt to un vērsties pēc padoma par līguma noteikumiem, kā arī prasīt cita veida palīdzību, kas nepieciešama, lai nodrošinātu, ka līgums tiek brīvi noslēgts, jūrniekam pietiekami saprotot savas tiesības un pienākumus;

c) kuģa īpašnieks un attiecīgais jūrnieks katrs paraksta jūrnieka darba līguma oriģinālu;

d) jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka jūrnieks, arī kuģa kapteinis, var uz kuģa viegli iegūt skaidru informāciju par nodarbinātības nosacījumiem un ka šāda informācija, ieskaitot jūrnieka darba līguma kopiju, ir arī pieejama kompetentās iestādes amatpersonām, kuras veic pārskatīšanu un kurām jāapmeklē arī ostās esošie jūrnieki, un

e) jūrniekiem jāizsniedz dokuments, kurā uzskaitīta viņu nodarbinātība uz kuģa.

2. Ja visu jūrnieka darba līgumu vai tā daļu veido koplīgums, tad uz kuģa jābūt pieejamai šā koplīguma kopijai. Ja jūrnieka darba līgums un jebkurš piemērojamais koplīgums ir nevis angļu valodā, bet citā valodā, tad angļu valodā jābūt pieejamiem šādiem dokumentiem (izņemot kuģiem, kas veic tikai vietējos reisus):

a) standartlīguma parauga kopijai un

b) tās koplīguma daļām, uz kurām attiecas ostas valsts pārbaude.

3. Šā standarta 1. punkta e) apakšpunktā minētajā dokumentā neiekļauj nekādus ierakstus par jūrnieka darba kvalitāti vai par viņa darba samaksu. Minētā dokumenta formu, precīzas ziņas, kas jāieraksta tajā, un veidu, kā šādas ziņas jāieraksta, nosaka valsts tiesību akti.

4. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuros norādītas būtiskās sastāvdaļas, kas jāiekļauj jūrnieka darba līgumā, ko regulē valsts tiesību akti. Jebkurā gadījumā jūrnieka darba līgumā iekļauj šādas ziņas:

a) jūrnieka pilns vārds, uzvārds, dzimšanas datums vai vecums un dzimšanas vieta;

b) kuģa īpašnieka vārds, uzvārds un adrese;

c) jūrnieka darba līguma noslēgšanas vieta un datums;

d) amats, kurā uz kuģa nodarbina jūrnieku;

e) jūrnieka darba samaksa vai attiecīgā gadījumā formula, ko izmanto tās aprēķināšanai;

f) apmaksātā gadskārtējā atvaļinājuma ilgums vai attiecīgā gadījumā formula, ko izmanto tā aprēķināšanai;

g) līguma darbības laiks un tā izbeigšanas nosacījumi, tostarp:

i) ja līgums noslēgts uz nenoteiktu laiku, nosacījumi, ar kuriem pusei ir tiesības izbeigt līgumu, kā arī līguma uzteikuma termiņu, turklāt kuģa īpašnieka darba līguma uzteikuma termiņš nedrīkst būt īsāks par jūrnieka darba līguma uzteikuma termiņu;

ii) paredzētais līguma beigu datums, ja tas noslēgts uz noteiktu laiku, un

iii) ja līgums noslēgts uz vienu reisu, jānorāda galamērķa osta un laiks, kādam jāpaiet pēc kuģa ierašanās gala mērķa ostā, pirms jūrnieks tiek atlaists;

h) jūrnieka veselības aizsardzības un sociālā nodrošinājuma pabalsti, kas jānodrošina kuģa īpašniekam;

i) jūrnieka tiesības uz repatriāciju;

j) attiecīgā gadījumā atsauce uz koplīgumu un

k) visas pārējās ziņas, ko, iespējams, paredz valsts tiesību akti.

5. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kas nosaka minimālo jūrnieka un kuģa īpašnieka darba līguma uzteikuma termiņu, par ko paziņo jūrnieks un kuģa īpašnieks, lai pirms termiņa izbeigtu jūrnieka darba līgumu. Minimālo uzteikuma termiņu nosaka pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, taču tas nedrīkst būt īsāks par septiņām dienām.

6. Par minimālo uzteikuma termiņu īsāku termiņu var noteikt gadījumos, ja ir iemesls, kas valsts tiesību aktos vai piemērojamos koplīgumos atzīts par pamatotu, lai darba līgumu izbeigtu īsākā termiņā vai nekavējoties. Nosakot attiecīgos gadījumus, katra dalībvalsts nodrošina, ka gadījumā, ja darba līgums jāuzsaka īsākā termiņā vai nekavējoties, neparedzot sankcijas, tiek ņemti vērā ar jūrnieka ģimeni saistīti vai citi neatliekami iemesli.

2.3. noteikums – darba laiks un atpūtas laiks

Jūrnieku darba laiku un atpūtas laiku regulē Padomes 1999. gada 21. jūnija Direktīva 1999/63/EK (jāgroza) attiecībā uz Eiropas Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu (jāgroza saskaņā ar šā nolīguma A pielikumu).

2.4. noteikums – tiesības uz atvaļinājumu

1. Katra dalībvalsts paredz noteikumus, ka jūrniekiem, kuri ir nodarbināti uz kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, ievērojot attiecīgus nosacījumus saskaņā ar šo nolīgumu un Padomes 1999. gada 21. jūnija Direktīvu 1999/63/EK (jāgroza) attiecībā uz Eiropas Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu (jāgroza saskaņā ar šā nolīguma A pielikumu), piešķir apmaksātu gadskārtējo atvaļinājumu.

2. Jūrniekiem piešķir atvaļinājumu veselības un labsajūtas uzlabošanai, ciktāl tas ir saderīgi ar viņa amatam izvirzītajām prasībām.

2.5. noteikums – repatriācija

1. Jūrniekiem ir tiesības uz repatriāciju bez maksas.

2. Katra dalībvalsts paredz pienākumu kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, garantēt finansiālu nodrošinājumu, lai jūrnieki tiktu pienācīgi repatriēti.

A2.5. standarts – repatriācija

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka jūrniekiem uz kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, ir tiesības uz repatriāciju šādos gadījumos:

a) ja beidzas jūrnieka darba līguma termiņš, attiecīgajai personai atrodoties ārvalstīs;

b) ja jūrnieka darba līgumu uzteic:

i) kuģa īpašnieks vai

ii) jūrnieks pamatotu iemeslu dēļ, kā arī

c) ja jūrnieks saskaņā ar darba līgumu nevar turpināt darba pienākumu veikšanu vai īpašos apstākļos nav iespējams sagaidīt, ka jūrnieks veiks darba pienākumus.

2. Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās normatīvajos aktos vai ar citiem pasākumiem ir paredzēti attiecīgi noteikumi, kas regulē:

a) apstākļus, kādos jūrniekam ir tiesības uz repatriāciju saskaņā ar šā standarta 1. punkta b) un c) apakšpunktu;

b) maksimālo darba periodu ilgumu uz kuģa pēc tam, kad jūrniekam ir radušās tiesības uz repatriāciju, – šādiem periodiem jābūt īsākiem par 12 mēnešiem, un

c) tādu tiesību sīku uzskaitījumu, kuras kuģa īpašnieks piešķir jūrniekam saistībā ar repatriāciju, ieskaitot repatriācijas galamērķi, transporta veidu, atmaksājamās izmaksu pozīcijas, un citus pasākumus, kas jāveic kuģa īpašniekam.

3. Katra dalībvalsts aizliedz kuģa īpašniekam pieprasīt, lai jūrnieks, sākot darba attiecības, iepriekš maksātu avansu par repatriācijas izmaksām un no savas darba algas atlīdzinātu repatriācijas izmaksas vai citu tiesību īstenošanas rezultātā radušās izmaksas, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar valsts normatīvajiem vai citiem pasākumiem, vai atbilstīgi darba koplīgumam atzīts, ka jūrnieks būtiski pārkāpis darba līgumu.

4. Valsts normatīvie akti nedrīkst ierobežot kuģa īpašnieka tiesības atlīdzināt repatriācijas izmaksas, pamatojoties uz līgumattiecībām ar trešām pusēm.

5. Ja kuģa īpašnieks neveic jūrnieka, kuram ir attiecīgas tiesības, repatriācijai paredzētus pasākumus vai atsakās segt repatriācijas izmaksas, tad

a) tās dalībvalsts kompetentā iestāde, ar kuras karogu kuģis kuģo, organizē attiecīgā jūrnieka repatriāciju; ja minētā iestāde šādi nerīkojas, jūrnieka repatriāciju var organizēt valsts, no kuras paredzēta jūrnieka repatriācija, vai valsts, kuras pilsonis ir attiecīgais jūrnieks, un šī valsts pieprasa dalībvalstij, ar kuras karogu kuģis kuģo, atlīdzināt repatriācijas izmaksas;

b) dalībvalsts, ar kuras karogu kuģis kuģo, pieprasa kuģa īpašniekam atlīdzināt izmaksas, kas radušās repatriējot jūrnieku;

c) izņemot šā standarta 3. punktā paredzētos gadījumus, aizliegts prasīt, lai jūrnieks segtu repatriācijas izdevumus.

6. Ņemot vērā piemērojamos starptautiskos instrumentus, ieskaitot 1999. gada Starptautisko konvenciju par kuģu arestu, dalībvalsts, kura segusi repatriācijas izmaksas, var aizturēt attiecīgā kuģa īpašnieka kuģi vai pieprasīt tā aizturēšanu, līdz tiek veikta atmaksāšana saskaņā ar šā standarta 5. punktu.

7. Katra dalībvalsts veicina tādu jūrnieku repatriāciju, kuri nodarbināti uz kuģa, kas ieiet šīs valsts ostā vai šķērso tās teritoriālos vai iekšējos ūdeņus, kā arī minēto personu aizvietošanu uz kuģa.

8. Jo īpaši, dalībvalsts nedrīkst jūrniekam liegt tiesības uz repatriāciju kuģa īpašnieka materiālā stāvokļa dēļ vai tādēļ, ka kuģa īpašnieks nespēj vai nevēlas veikt attiecīgā jūrnieka aizvietošanu.

9. Katra dalībvalsts paredz noteikumus, ka jūrniekiem, kuri nodarbināti uz kuģiem, ar kuras karogu tie kuģo, ir pieejamas attiecīgā valodā rakstiski izdotas tiesību normas, ko šajā valstī piemēro attiecībā uz repatriāciju.

2.6. noteikums – jūrniekam paredzētā kompensācija par kuģa zaudējumu vai nogrimšanu

Jūrniekiem ir tiesības uz atbilstīgu kompensāciju miesas bojājuma, [materiāla] zaudējuma vai bezdarba gadījumā, ko izraisa kuģa zaudējums vai nogrimšana.

A2.6. standarts – jūrniekam paredzētā kompensācija par kuģa zaudējumu vai nogrimšanu

1. Katra dalībvalsts pieņem noteikumus, ar ko nodrošina, ka ikviena kuģa zaudējuma vai nogrimšanas gadījumā kuģa īpašnieks maksā katram uz kuģa nodarbinātam jūrniekam kompensāciju par bezdarbu, ko radījis kuģa zaudējums vai nogrimšana.

2. Šā standarta 1. punktā minētie noteikumi neskar citas tiesības, kuras jūrniekam saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajiem aktiem var rasties gadījumos, kad jūrnieka miesas bojājumus vai [materiāls] zaudējums radies kuģa zaudējuma vai nogrimšanas dēļ.

2.7. noteikumus – apkalpes sastāva līmeņi

Noteikumi par pietiekamu, drošu un efektīvu kuģu apkalpi ir paredzēti Padomes 1999. gada 21. jūnija Direktīvā 1999/63/EK (jāgroza) attiecībā uz Eiropas Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu (jāgroza saskaņā ar šā nolīguma A pielikumu).

2.8. noteikumus – profesionālā izaugsme un prasmju pilnveidošana, un jūrnieku nodarbinātības iespējas

Katrai dalībvalstij ir valsts politikas virzieni, lai palielinātu nodarbinātību jūrniecības nozarē un veicinātu profesionālo izaugsmi un prasmju pilnveidošanu, un lielākas nodarbinātības iespējas jūrniekiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir attiecīgās valsts teritorijā.

A2.8. standarts – profesionālā izaugsme un prasmju pilnveidošana, un jūrnieku nodarbinātības iespējas

1. Katrai dalībvalstij ir valsts politikas stratēģijas, ar kurām veicina profesionālo izaugsmi un prasmju pilnveidošanu, un lielākas nodarbinātības iespējas jūrniekiem, lai nodrošinātu jūrniecības nozari ar pastāvīgu un lietpratīgu darbaspēku.

2. Šā standarta 1. punktā minēto politikas stratēģiju mērķis ir palīdzēt jūrniekiem stiprināt lietpratību, kvalifikācijas un nodarbinātības iespējas.

3. Katra dalībvalsts, apspriedusies ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, nosaka skaidrus profesionālās orientācijas, izglītības un apmācības mērķus attiecībā uz jūrniekiem, kuru darba pienākumi uz kuģa skar galvenokārt drošu kuģa darbību un kuģošanu, ieskaitot tālākizglītības pasākumus.

3. SADAĻA. IZMITINĀŠANA, ATPŪTAS TELPAS, PĀRTIKA UN ĒDINĀŠANA

A3.1. standarts – izmitināšanas un atpūtas telpas

1. Kuģiem, kuri regulāri kuģo uz ostām, ko skar moskītu invāzija, jābūt aprīkotiem ar piemērotām ierīcēm atbilstīgi kompetentās iestādes prasībām.

2. Uz kuģa visu jūrnieku labklājībai jānodrošina pienācīgas jūrnieku atpūtas telpas, ērtības un pakalpojumi, kas atbilst uz kuģa dzīvojošo un strādājošo jūrnieku īpašajām vajadzībām, ņemot vērā veselības aizsardzības, darba drošības un nelaimes gadījumu novēršanas noteikumus.

3. Kompetentā iestāde pieprasa, lai kapteinis vai kapteiņa pakļautībā esoša persona uz kuģa veiktu biežas pārbaudes un nodrošinātu, ka jūrnieku izmitināšanas telpas ir tīras, piemērotas dzīvošanai un uzturētas labā stāvoklī. Katras šādas pārbaudes rezultāti jāprotokolē, un tiem jābūt pieejamiem pārskatīšanai.

4. Gadījumos, kad uz kuģa nepieciešams ņemt vērā tādu jūrnieku intereses, kuriem ir atšķirīgi reliģiskie uzskati un sociālā pieredze, kompetentā iestāde, apspriedusies ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām un nediskriminējot attiecīgos jūrniekus, var atļaut taisnīgi piemērot atkāpes no šā standarta ar noteikumu, ka šādas atkāpes kopumā nerada nelabvēlīgākus apstākļus, salīdzinot ar tiem apstākļiem, kas būtu radušies, piemērojot šo standartu.

3.2. noteikums – pārtika un ēdināšana

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka kuģi, kas kuģo ar tās karogu, ir apgādāti ar pārtiku un pienācīgas kvalitātes dzeramo ūdeni un uz kuģa pārtikas uzturvērtība un daudzums atbilst nepieciešamajam, un tiek ņemtas vērā dažādās kultūras tradīcijas un reliģijas atšķirības.

2. Jūrniekiem visā nodarbinātības periodā uz kuģa ir tiesības uz ēdināšanu bez maksas.

3. Jūrniekiem, kuri uz kuģa nodarbināti kā pavāri, kas ir atbildīgi par ēdiena gatavošanu, jābūt apmācītiem un viņiem jābūt atbilstīgai kvalifikācijai.

A3.2. standarts – pārtika un ēdināšana

1. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus vai citus pasākumus, lai nodrošinātu obligātos standartus attiecībā uz pārtikas un dzeramā ūdens kvalitāti un daudzumu un ēdināšanas standartus, ko piemēro attiecībā uz ēdienu, kas paredzēts jūrniekiem uz kuģiem, kuri kuģo ar tās karogu, un veic izglītojošus pasākumus, lai veicinātu informētību par standartiem un šajā punktā minētā standarta īstenošanu.

2. Katra dalībvalsts nodrošina, ka kuģi, kuri kuģo ar tās karogu, atbilst šādiem obligātajiem standartiem:

a) ņemot vērā uz kuģa esošo jūrnieku skaitu, reliģiskos uzskatus un kultūras tradīcijas, ciktāl tas attiecas uz pārtiku, un reisa ilgumu un veidu, uz kuģa jābūt daudzuma, uzturvērtības, kvalitātes un dažādības ziņā pietiekamiem pārtikas un dzeramā ūdens krājumiem;

b) virtuves darba organizācijai un aprīkojumam jābūt tādiem, lai būtu iespējams jūrniekiem nodrošināt pienācīgu, dažādu un uztura ziņā vērtīgu ēdienu, kas gatavots un pasniegts higiēniskos apstākļos, un

c) virtuves personālam jābūt pienācīgi apmācītam vai instruētam sava darba veikšanai.

3. Kuģa īpašnieki nodrošina, ka jūrnieki, kuri pieņemti darbā kā kuģa pavāri, saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajos aktos izklāstītajām prasībām ir apmācīti, ieguvuši kvalifikāciju un atzīti par pieredzējušiem minētajā amatā.

4. Šā standarta 3. punkta noteikumos iekļauj prasību pabeigt apmācības kursu, ko apstiprinājusi vai atzinusi kompetentā iestāde un kura programmā paredzēta praktiska ēdiena gatavošana, pārtikas higiēna un personiskā higiēna, pārtikas produktu uzglabāšana, noliktavas kontrole, vides aizsardzība un ēdināšanas, pārtikas nekaitīgums un drošums.

5. Ja noteikts, ka uz kuģa strādā apkalpe, kurā ir mazāk par desmit locekļiem un, ievērojot apkalpes lielumu vai nodarbošanās veidu, kompetentā iestāde var atļaut, ka uz kuģa nav jābūt kvalificētam pavāram, bet katram, kurš virtuvē gatavo ēdienu, jābūt apmācītam vai instruētam tādās jomās kā pārtikas higiēna un personiskā higiēna, pārtikas apstrāde un pārtikas produktu uzglabāšana uz kuģa.

6. Ārkārtējas vajadzības apstākļos kompetentā iestāde var izsniegt īpašu atļauju, kas paredz, ka pavāri, kas nav pilnīgi kvalificēti, uz noteiktu laiku līdz nākamajai iebraukšanas ostai vai ne ilgāk par vienu mēnesi var strādāt uz kuģa, ar noteikumu, ka persona, kurai izsniegta minētā atļauja, ir apmācīta vai instruēta tādās jomās kā pārtikas higiēna un personiskā higiēna, pārtikas apstrāde un pārtikas produktu uzglabāšana uz kuģa.

7. Kompetentā iestāde pieprasa, lai kapteinis vai persona, kura ir kapteiņa pakļautībā, uz kuģa veiktu biežas un dokumentētas pārbaudes attiecībā uz:

a) pārtikas un dzeramā ūdens krājumiem;

b) visām telpām un iekārtām, ko izmanto pārtikas uzglabāšanai un apstrādei un dzeramā ūdens uzglabāšanai un

c) virtuvi un citām iekārtām, kas paredzētas ēdiena gatavošanai un pasniegšanai.

8. Jūrnieku, kurš jaunāks par 18 gadiem, ir aizliegts nodarbināt vai pieņemt darbā par pavāru.

4. SADAĻA. VESELĪBAS AIZSARDZĪBA, MEDICĪNISKĀ APRŪPE UN LABKLĀJĪBA

4.1. noteikums – medicīniskā aprūpe uz kuģa un krastā

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka jūrniekiem uz kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, ir nodrošināti atbilstīgi veselības aizsardzības pasākumi un nodarbinātības periodā tiek sniegta pieeja nekavējošai un pienācīgai medicīniskai aprūpei.

2. Katra dalībvalsts nodrošina, ka tiem jūrniekiem, kuri nodarbināti uz kuģiem, kas kuģo tās teritorijā, un kuriem nepieciešama neatliekama medicīniskā aprūpe, krastā ir pieejamas attiecīgās dalībvalsts medicīnas iestādes.

3. Veselības aizsardzības un medicīniskās aprūpes prasības uz kuģa paredz, ka tajās ir iekļauti standarti attiecībā uz pasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt jūrniekiem tāda paša līmeņa veselības aizsardzību un medicīnisko aprūpi, kāda darba ņēmējiem kopumā ir pieejama krastā.

A4.1. standarts – medicīniskā aprūpe uz kuģa un krastā

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka tiek pieņemti veselības aizsardzības un medicīniskās aprūpes pasākumi, ieskaitot nepieciešamo zobārstniecību, un ka šie, jūrniekiem, kuri nodarbināti uz kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, paredzētie pasākumi:

a) nodrošina, ka attiecībā uz jūrniekiem atbilstīgi amata pienākumiem piemēro vispārējos veselības aizsardzības un medicīniskās aprūpes noteikumus, kā arī speciālos noteikumus, kas regulē darbu uz kuģa;

b) nodrošina, ka jūrniekiem tiem sniegta tāda paša līmeņa veselības aizsardzība un medicīniskā aprūpe, kāda darba ņēmējiem kopumā ir pieejama krastā, ieskaitot nekavējošu piekļuvi vajadzīgajām zālēm, medicīnas iekārtām un diagnostikas un ārstēšanas aprīkojumam, un medicīniskai informācijai un konsultācijām;

c) dod jūrniekiem tiesības nekavējoties apmeklēt kvalificētu ārstu vai zobārstu iebraukšanas ostās, ja vien iespējams;

d) neaprobežojas ar jūrnieku ārstēšanu slimību un traumu gadījumos, bet iekļauj arī profilakses pasākumus, piemēram, veselības uzlabošanu un veselības izglītības programmas.

2. Kompetentā iestāde pieņem medicīniskā slēdziena standarta veidlapu, ko izmanto kuģa kapteinis un attiecīgais medicīnas personāls krastā un uz kuģa. Pēc aizpildīšanas šo veidlapu un tajā ierakstītās ziņas glabā konfidenciāli un izmanto vienīgi, lai sekmētu jūrnieka ārstēšanu.

3. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, ar ko nosaka prasības attiecībā uz medicīniskā stacionāra telpām un veselības aprūpes telpām un aprīkojumu, un veicamo apmācību uz kuģa, kas kuģo ar tās karogu.

4. Valsts normatīvajos aktos obligāti paredz šādas prasības:

a) uz katra kuģa jābūt medicīniskās palīdzības komplektam, medicīnas aprīkojumam un medicīnisko norādījumu rokasgrāmatai, kuru specifikāciju nosaka kompetentā iestāde un kura tos regulāri pārbauda; nosakot valsts līmeņa prasības, ņem vērā kuģa tipu, personu skaitu uz kuģa un reisa veidu, galamērķi un ilgumu, kā arī attiecīgos valsts un starptautiskos ieteicamos medicīniskos standartus;

b) uz kuģa, kurš pārvadā 100 personas vai vairāk un kurš parasti ir iesaistīts starptautiskos reisos vairāk nekā 72 stundas, jābūt kvalificētam ārstam, kas ir atbildīgs par veselības aprūpes sniegšanu; valsts normatīvajos aktos jānosaka arī tas, uz kuriem citiem kuģiem jābūt ārstam, ņemot vērā, inter alia , tādus faktorus kā reisa ilgums, veids, apstākļi un jūrnieku skaits uz kuģa;

c) uz kuģa, kas kuģo bez ārsta, jābūt vai nu vismaz vienam jūrniekam, kurš ir atbildīgs par medicīnisko aprūpi un medikamentu pārraudzību, kas ir daļa no attiecīgā jūrnieka darba pienākumiem, vai vismaz vienam jūrniekam, kurš ir kvalificēts neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai; personām, kuras ir atbildīgas par medicīnisko aprūpi uz kuģa un kuras nav ārsti, jābūt veselības aprūpes jomā sekmīgi pabeigtai apmācībai atbilstīgi prasībām, kas iekļautas 1978.gada Starptautiskajā konvencijā par jūrnieku sagatavošanu un diplomēšanu (“STCW”), konvencijā ir izdarīti grozījumi; jūrniekiem, kuri ir atbildīgi par neatliekamās palīdzības sniegšanu, jābūt neatliekamās palīdzības jomā sekmīgi pabeigtai apmācībai atbilstīgi STCW prasībām; valsts normatīvajos aktos jānosaka nepieciešamais apstiprinātās apmācības līmenis, ņemot vērā, inter alia , tādus faktorus kā reisa ilgums, veids, apstākļi un jūrnieku skaits uz kuģa, un

d) kompetentā iestāde ar iepriekš izveidotu sistēmu nodrošina, ka kuģiem uz jūras 24 stundas diennaktī ir pieejama medicīniska konsultācija, ieskaitot ārsta-speciālista konsultāciju, izmantojot radio vai satelītsakarus; medicīniska konsultācija, ieskaitot medicīnisko paziņojumu nosūtīšanu, ko nodrošina starp kuģi un personām, kuras atrodas krastā un konsultē, izmantojot radio vai satelītsakarus, ir pieejama bez maksas uz visiem kuģiem, neatkarīgi no karoga, ar kuru tie kuģo.

4.2. noteikums – kuģa īpašnieka atbildība

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka uz kuģa, kas kuģo ar tās karogu, tiek veikti pasākumi, lai kuģa īpašnieks sniegtu materiālu palīdzību un atbalstu uz attiecīgā kuģa nodarbinātiem jūrniekiem, kuriem ir tiesības uz šādu palīdzību saistībā ar finansiālajām sekām, ko jūrnieka līguma darbības laikā radījusi slimība, trauma vai nāve, vai radusies vai iestājusies tādas darbības rezultātā, kas veikta saskaņā ar šādu darba līgumu.

2. Šis noteikums neskar citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ko jūrnieks var pieprasīt.

A4.2. standarts – kuģa īpašnieka atbildība

1. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuri paredz, ka persona, kura ir īpašnieks kuģim, kas kuģo ar tās karogu, ir atbildīga par visu uz kuģa nodarbināto jūrnieku veselības aizsardzību un medicīnisko aprūpi saskaņā ar šādiem obligātajiem standartiem:

a) kuģa īpašniekam jāuzņemas segt izmaksas saistībā ar slimību un traumu, kas uz kuģa nodarbinātam jūrniekam radusies laikposmā no dienas, kad sākta darba pienākumu veikšana, līdz dienai, kuru uzskata par jūrnieka repatriācijas dienu, vai radusies tādas darbības rezultātā, kas saskaņā ar darba līgumu veikta minētajā laikposmā;

b) kuģa īpašniekam jāuzņemas garantēt finansiālu nodrošinājumu, lai izmaksātu kompensāciju jūrnieka nāves vai ilgstošas darbnespējas gadījumā, ko izraisījis nelaimes gadījums darbā, arodslimība vai apdraudējums, kā noteikts valsts tiesību aktos, jūrnieka darba līgumā vai koplīgumā;

c) kuģa īpašniekam jāuzņemas segt izdevumus par medicīniskās aprūpes, ieskaitot ārstēšanas un nepieciešamo zāļu un terapeitisko līdzekļu piegādi, kā arī attiecīgā jūrnieka nogādāšanu uz kuģa un izmitināšanu ārpus dzīvesvietas, līdz slimais vai traumu guvušais jūrnieks ir izveseļojies vai līdz dienai, kad paziņots par nepārejošu darbnespēju vai invaliditāti; un

d) kuģa īpašniekam jāuzņemas segt jūrnieka apbedīšanas izmaksas, ja nāve iestājusies uz kuģa vai krastā jūrnieka nodarbinātības periodā.

2. Valsts normatīvie akti var ierobežot kuģa īpašnieka atbildību attiecībā uz pienākumu segt jūrnieka medicīniskās aprūpes izmaksas un nogādāšanu uz kuģa un izmitināšanu termiņā, kas nav mazāks par 16 nedēļām no dienas, kad gūta trauma vai sākusies slimība.

3. Ja slimības vai traumas dēļ iestājusies darbnespēja, kuģa īpašniekam jāuzņemas:

a) samaksāt pilnu darba algu, līdz slimais vai traumu guvušais jūrnieks atrodas uz kuģa vai līdz jūrnieks tiek repatriēts saskaņā ar šo nolīgumu; un

b) samaksāt pilnu darba algu vai tās daļu, kā tas noteikts valsts normatīvajos aktos vai kā paredzēts koplīgumā, no dienas, kad jūrnieks tiek repatriēts vai atrodas krastā, līdz dienai, kad jūrnieks ir izveseļojies, vai ja agrāk, līdz dienai, kad jūrnieks saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem iegūst tiesības uz naudas pabalstiem.

4. Valsts normatīvie akti var ierobežot kuģa īpašnieka atbildību saistībā ar pienākumu samaksāt jūrniekam, kurš vairs neatrodas uz kuģa, pilnu darba algu vai tās daļu uz termiņu, kas nav mazāks par 16 nedēļām no dienas, kad gūta trauma vai sākusies slimība.

5. Valsts normatīvie akti var paredzēt izņēmumu attiecībā uz kuģa īpašnieka atbildību, ja:

a) jūrnieks traumu nav guvis, strādājot uz kuģa;

b) trauma gūta vai slimība radusies tādēļ, ka slimais, traumu guvušais vai mirušais jūrnieks bija izdarījis tīšu pārkāpumu, un

c) noslēdzot darba līgumu, tika apzināti noklusēta informācija par slimību vai fizisku trūkumu.

6. Valsts normatīvie akti var paredzēt izņēmumu attiecībā uz kuģa īpašnieka atbildību saistībā ar pienākumu segt jūrnieka medicīniskās aprūpes, nogādāšanas uz kuģa un izmitināšanas, un apbedīšanas izmaksas, ciktāl valsts iestādes ir uzņēmušās šādu atbildību.

7. Kuģa īpašnieks vai kuģa īpašnieka pārstāvis veic pasākumus, lai saglabātu jūrniekam piederošās lietas, kuras slimais, traumu guvušais vai mirušais jūrnieks atstājis uz kuģa, un atdotu tās attiecīgajam jūrniekam vai šīs personas tuvākajiem radiniekiem.

4.3. noteikums – Veselības aizsardzība un darba drošība un nelaimes gadījumu novēršana

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka uz kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, jūrniekiem tiek garantēta arodveselības aizsardzība un dzīvošana, darbs un apmācības uz kuģa drošos un higiēniskos apstākļos.

2. Katra dalībvalsts, apspriedusies ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām un ņemot vērā piemērojamos kodeksus, rokasgrāmatas, kā arī starptautisko organizāciju, valsts pārvaldes iestāžu un jūrniecības nozares organizāciju ieteiktos standartus, izstrādā nacionālās darba drošības un arodveselības aizsardzības pārvaldības pamatnostādnes un tās izplata iz kuģiem, kas kuģo ar tas karogu.

3. Katrā dalībvalstī, ņemot vērā attiecīgos iestāžu instrumentus, tiek pieņemti tiesību akti un citi līdzekļi, kas vērsti uz šajā nolīgumā paredzētajiem jautājumiem, un tiek noteikti darba drošības un arodveselības aizsardzības un nelaimes gadījumu novēršanas standarti uz kuģiem, kas kuģo ar tās karogu.

A4.3. standarts – Veselības aizsardzība un darba drošība un nelaimes gadījumu novēršana

1. Normatīvie akti un citi pasākumi, kas jāpieņem saskaņā ar 4.3. noteikuma 3. punktu, skar šādus tematus:

a) darba drošības un arodveselības aizsardzības politikas virzienu un programmu, ieskaitot riska novērtēšanas, kā arī jūrnieku apmācības un instruktāžas programmu, pieņemšana un efektīva īstenošana uz kuģiem, kas kuģo ar dalībvalsts karogu;

b) programmas, kuras uz kuģa paredzētas nelaimes gadījumu novēršanai, traumu un slimību profilaksei un darba drošības un veselības aizsardzības uzlabošanai, iesaistot jūrnieku pārstāvjus un visas attiecīgās personas šo programmu īstenošanā un ņemot vērā profilakses pasākumus, ieskaitot inženiertehnisko un plānošanas kontroli, procesu un procedūru maiņu kolektīvu un individuālu darba uzdevumu veikšanai, un individuālo aizsardzības līdzekļu izmantošana, un

c) pārbaudes, pārskatu sniegšanas un nedrošu darba apstākļu likvidēšanas pasākumu prasības un uz kuģa notikušu nelaimes gadījumu izmeklēšanas un ziņošanas prasības.

2. Šā standarta 1. punktā minētajos noteikumos:

a) ņem vērā attiecīgos starptautiskos instrumentus, kurus kopumā izmanto darba drošības un veselības aizsardzības jomā un īpašu risku gadījumos, un risina visus jautājumus, kas saistīti ar nelaimes gadījumu darbā novēršanu, traumu un slimību profilaksi, un kurus var attiecināt uz jūrnieku darbu un jo īpaši jūrniecībā;

b) nosaka kuģa kapteiņa vai viņa ieceltas personas vai šo abu personu īpašos pienākumus, lai šīs personas uzņemtos īpašu atbildību par darba drošības pasākumu īstenošanu uz kuģa un par to atbilstību kuģa darba drošības un veselības aizsardzības politikai un programmai; un

c) norāda tādu kuģa jūrnieku struktūru, kuri izraudzīti vai ievēlēti kā kuģa jūrnieku pārstāvji kuģa drošības komitejas sanāksmēs; šāda komiteja jāizveido, ja uz kuģa nodarbināti pieci jūrnieki vai vairāk;

3. 4.3. noteikuma 3. punktā minētie normatīvie akti un citi pasākumi regulāri jāpārskata, apspriežoties ar kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, un vajadzības gadījumā jāpārstrādā, ņemot vērā vērā pārmaiņas tehnoloģijas un pētniecības jomā, lai veicinātu darba drošības un veselības aizsardzības politikas virzienu un programmu nepārtrauktu uzlabošanu un lai nodrošinātu drošus darba apstākļus jūrniekiem uz kuģiem, kas kuģo ar dalībvalsts karogu.

4. Uzskata, ka šā nolīguma prasības ir ievērotas, ja ir izpildītas piemērojamo starptautisko instrumentu prasības attiecībā uz pieļaujamajiem iedarbības līmeņiem apdraudētā darba vietā uz kuģa un attiecībā uz kuģa darba drošības un veselības aizsardzības politikas virzieniem un programmām.

5. Kompetentā iestāde nodrošina, ka:

a) tiek pienācīgi ziņots par darbā notikušiem nelaimes gadījumiem, ievainojumiem un slimībām;

b) ir izveidota, analizēta un publicēta visaptveroša statistika par šādiem gadījumiem un slimībām un attiecīgā gadījumā tam seko pētījums par vispārīgām tendencēm un konkrētā apdraudējuma apstākļiem, un

c) tiek izmeklēti darbā notikušie nelaimes gadījumi.

6. Par darba drošības un veselības aizsardzības jautājumiem ziņojumi jāsniedz un to izmeklēšana jāveic tā, lai nodrošinātu jūrnieka personas datu aizsardzību.

7. Kompetentā iestādes sadarbojas ar kuģa īpašnieku un jūrnieku organizācijām, lai veiktu pasākumus, kas paredzēti visu jūrnieku informēšanai par konkrētiem apdraudējumiem uz kuģa, piemēram, izvietojot oficiālus paziņojumus, kuros iekļauti attiecīgi norādījumi.

8. Kompetentā iestāde pieprasa, lai kuģa īpašnieks, kas veic riska novērtēšanu saistībā ar darba drošības un veselības aizsardzības pārvaldību, atsauktos uz atbilstīgajiem kuģa un vispārējās statistiskas datiem, ko sniegusi kompetentā iestāde.

4.4. noteikums – piekļuve veselības uzlabošanas iestādēm krastā

Katra dalībvalsts nodrošina, ka ikvienam ir pieejamas veselības uzlabošanas iestādes krastā, ja tādas ir. Dalībvalsts veicina arī veselības uzlabošanas iestāžu attīstību galamērķa ostās, lai jūrniekiem, kuri nodarbināti uz kuģiem, kas atrodas tās ostās, nodrošinātu piekļuvi atbilstīgām labklājības iestādēm un pakalpojumiem.

A4.4. standarts – piekļuve veselības uzlabošanas iestādēm krastā

1. Katra dalībvalsts pieprasa, lai, ja tās teritorijā atrodas veselības uzlabošanas iestādes, tās būtu pieejamas izmantošanai visiem jūrniekiem neatkarīgi no tautības, rases, ādas krasas, dzimuma, reliģijas, politiskajiem uzskatiem vai sociālās izcelsmes un neatkarīgi no valsts karoga, ar kuru kuģo kuģis, uz kura šīs personas ir nodarbinātas vai pieņemtas darbā.

2. Katra dalībvalsts veicina veselības uzlabošanas iestāžu attīstību tās atbilstīgajās ostās un pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām nosaka, kuras ostas jāuzskata par atbilstīgām.

3. Katra dalībvalsts sekmē, ka tiek izveidota sociālo jautājumu padome, kas regulāri pārskata veselības uzlabošanas iestādes un pakalpojumus, lai nodrošinātu, ka tie ir atbilstīgi, ņemot vērā kuģniecības nozares tehniskās, darbības un citu attīstības virzienu radītās pārmaiņas attiecība uz jūrnieku vajadzībām.

5. SADAĻA. ATBILSTĪBA UN PIEMĒROŠANA

5.1.5. noteikums – sūdzības iesniegšanas kārtība uz kuģa

1. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, būtu noteikta sūdzības iesniegšanas kārtība, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un ātru jūrnieka sūdzības izskatīšanu, kurā norādīts uz konvencijas noteikumu pārkāpumiem (ieskaitot jūrnieka tiesību aizskārumus).

2. Katra dalībvalsts aizliedz jebkāda veida nelabvēlīgu seku radīšanu jūrniekam saistībā ar sūdzības iesniegšanu un attiecīgā gadījumā piemēro atbilstīgas sankcijas.

3. Šā noteikuma nosacījumi neskar jūrnieka tiesības pieprasīt kompensāciju, izmantojot pēc jūrnieka ieskatiem piemērotus tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

A5.1.5. standarts – Sūdzības iesniegšanas kārtība uz kuģa

1. Neskarot plašāku darbības jomu, ko varētu paredzēt valsts normatīvie akti vai koplīgumi, jūrnieks var izmantot kārtību, kas uz kuģa paredzēta, lai par jebkuru jautājumu iesniegtu sūdzību, kurā norādīts uz konvencijas prasību pārkāpumiem (ieskaitot jūrnieka tiesību aizskārumus).

2. Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās normatīvajos aktos ir iekļauta 5.1.5. noteikuma porasībam atbilstoša sūdzības iesniegšanas kārtība uz kuģa. Ar šādu kārtību paredz, ka sūdzība jāizskata un attiecīgs lēmums jāpieņem viszemākajā pārvaldes līmenī. Tomēr visos gadījumos jūrniekam ir tiesības iesniegt sūdzību tieši kapteinim un, ja vajadzīgs, pēc jūrnieka ieskatiem – attiecīgām neatkarīgām iestādēm.

3. Sūdzības iesniegšanas kārtība uz kuģa ietver jūrnieka tiesības uz attiecīgas personas pavadību vai pārstāvību sūdzības iesniegšanas procesā, kā arī uz to, ka tiek nodrošināta jūrnieka aizsardzība pret nelabvēlīgu seku radīšanu saistībā ar sūdzības iesniegšanu. Termins “nelabvēlīgu seku radīšana” attiecas uz nelabvēlīgu rīcību, ko ikviena persona veic attiecībā uz jūrnieku saistībā ar tādu sūdzību, kuru iesniedz acīmredzami pamatoti, nevis ar viltu vai ļaunprātīgi.

4. Papildus jūrnieka darba līguma kopijai visi jūrnieki uz kuģa jānodrošina ar sūdzības iesniegšanas procedūras kopiju, ko piemēro uz kuģa. Tajā iekļauj tās kompetentās iestādes kontaktinformāciju, kura atrodas valstī, ar kuras karogu kuģis kuģo, un ja informācija atšķiras, norāda tās kompetentās iestādes kontaktinformāciju, kura atrodas jūrnieka dzīvesvietas valstī, tās personas vai to personu vārdu, uzvārdu, kuras(-s) konfidenciāli var uz kuģa neatkarīgi konsultēt jūrniekus par attiecīgo sūdzību un citādā veida palīdzēt jūrniekiem izmantot sūdzības iesniegšanas procedūru uz kuģa.

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

Pēc tam, kad izdarīti visi grozījumi 2006. gada Konvencijā par darbu jūrniecībā, un ja kāda šā nolīguma puse to pieprasa, jāveic šā nolīguma piemērošanas pārskatīšana.

Sociālie partneri noslēdz šo nolīgumu ar noteikumu, ka tas stāsies spēkā ne ātrāk kā dienā, kad būs stājusies spēkā SDO 2006. gada Konvencija par darbu jūrniecībā, un šī diena ir 12 mēnešus pēc dienas, kad Starptautiskajā darba birojā reģistrēts, ka to ratificējušas vismaz 30 SDO dalībnieces, kuru kuģu tilpības kopējais apjoms veido 33 % no pasaules bruto tilpības.

Dalībvalstis un/vai sociālie partneri var noteikt vai pieņemt jūrniekiem labvēlīgākus nosacījumus par tiem, kuri noteikti šajā nolīgumā.

Šis nolīgums neskar jebkurus stingrākus un/vai konkrētākus spēkā esošos Kopienas tiesību aktus.

Šis nolīgums neskar tiesību aktus, paražas vai vienošanās, kas attiecīgajiem jūrniekiem paredz labvēlīgākus nosacījumus. Piemēram, šā nolīguma noteikumi neskar Padomes Direktīvu 1989/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā, Padomes Direktīvu 92/29/EEK par minimālajām drošības un veselības aizsardzības prasībām medicīniskās palīdzības uzlabošanai uz kuģiem un Padomes Direktīvu 1999/63/EK attiecībā uz Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu (jāgroza saskaņā ar šā nolīguma A pielikumu).

Šā nolīguma īstenošana nerada tiesisku pamatu, lai pazeminātu jūrnieku vispārējo aizsardzības līmeni, kas paredzēts šā nolīguma jomā.

EIROPAS TRANSPORTA DARBINIEKU FEDERāCIJA (ETDF)

EIROPAS KOPIENAS KUģU īPAšNIEKU ASOCIāCIJAS (EKKĪA)

JūRAS TRANSPORTA NOZARES DIALOGA KOMITEJAS PRIEKšSēDēTāJS

BRISELē, 2008. GADA 19. MAIJā

A PIELIKUMS

GROZĪJUMI NOLĪGUMĀ PAR JŪRNIEKU DARBA LAIKA ORGANIZĒŠANU, KURŠ NOSLĒGTS 1998. GADA 30. SEPTEMBRĪ

Sociālie partneri apspriedēs, kuru rezultātā noslēdza Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā, papildus pārskatīja 1998. gada 30. septembrī noslēgto Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu, lai pārbaudītu tā saskanību ar atbilstīgajiem konvencijas noteikumiem un vienotos par nepieciešamajiem grozījumiem.

Tā rezultātā sociālie partneri ir vienojušies par šādiem grozījumiem Nolīgumā par jūrnieku darba laika organizēšanu.

1. 1. pants

Iekļauj jaunu 3. punktu:

“3. Ja ir šaubas par to, vai kāda personu kategorija šā nolīguma nozīmē ir uzskatāma par jūrniekiem, jautājumu izlemj katras dalībvalsts kompetentā iestāde, šajā jautājumā apspriedusies ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām. Saistībā ar to ņem vērā Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālās konferences 94. (jūrniecības) sesijā pieņemto rezolūciju attiecībā uz informāciju par profesiju grupām.”

2. 2. panta c) apakšpunkts

2. panta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu tekstu:

“c) termins “jūrnieks” nozīmē ikvienu personu, kura ir nodarbināta vai iesaistīta darbā, vai veic jebkuru darbu uz kuģa, uz kuru attiecas šis nolīgums;”

3. 2. panta d) apakšpunkts

2. panta d) apakšpunktu aizstāj ar šādu tekstu:

“d) termins “kuģa īpašnieks” nozīmē personu, kam ir īpašuma tiesības uz kuģi, vai jebkuru citu organizāciju vai personu, piemēram, pārvaldnieku, aģentu vai bezapkalpes kuģa fraktētāju, kurš ir uzņēmies atbildību par kuģa darbību un kurš, uzņemoties šādu atbildību, ir piekritis no kuģa īpašnieka pārņemt saistības, kas tam uzliktas saskaņā ar šo līgumu neatkarīgi no tā, vai jebkura cita organizācija vai persona kuģa īpašnieka vārdā izpilda konkrētus pienākumus vai saistības.”

4. 6. pants

6. pantu aizstāj ar šādu tekstu:

“1. Jūrniekiem, kas jaunāki par 18 gadiem, aizliegts nakts darbs. Šajā pantā terminu “nakts” definē saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi. Tā nozīmē vismaz deviņu stundu periodu, kas sākas ne vēlāk kā pusnaktī un beidzas ne agrāk kā plkst. piecos no rīta.

2. Kompetentā iestāde var noteikt izņēmumu, lai stingri ievērotu nakts darba ierobežojumu, ja

a) tas var traucēt attiecīgo jūrnieku efektīvu apmācību saskaņā ar izstrādātām programmām un grafikiem vai

b) saskaņā ar pienākuma konkrēto raksturu vai atzītu mācību programmu vajadzīgs, lai jūrniekiem, uz kuriem attiecas šis izņēmums, veiktu pienākumus naktī, un iestāde apspriedusies ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, nolemj, ka darbs nekaitēs viņu veselībai vai labsajūtai.

3. Ir aizliegts nodarbināt, iesaistīt darbā vai veikt darbu jūrniekiem, kas jaunāki par 18 gadiem, ja darbs var apdraudēt viņu veselību vai drošību. Šāda veida darbus nosaka dalībvalstu tiesību akti vai noteikumi vai kompetentā iestāde, apspriedusies ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām saskaņā ar attiecīgajiem starptautiskajiem standartiem.”

5. 13. pants

13. panta 1. punkta pirmo teikumu aizstāj ar šādu tekstu:

“1. Jūrniekiem aizliegts strādāt uz kuģa, kamēr nav apstiprināts, ka viņu veselības stāvoklis ir pietiekami labs, lai veiktu darba pienākumus.

2. Pieļaujami tikai šajā nolīgumā paredzētie izņēmumi.

3. Kompetentā iestāde pieprasa, lai jūrniekiem pirms darba sākšanas uz kuģa būtu derīga medicīniskā izziņa, kas apstiprina, ka viņu veselības stāvoklis ir pietiekami labs, lai veiktu darba pienākumus jūrā.

4. Lai nodrošinātu, ka medicīniskajā izziņā ir atspoguļots jūrnieku patiesais veselības stāvoklis, ņemot vērā viņiem veicamos pienākumus, kompetentā iestāde, apspriedusies ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām un pienācīgi ievērojot piemērojamās starptautiskās pamatnostādnes, nosaka medicīniskās pārbaudes un izziņas raksturu.

5. Šis nolīgums neierobežo grozīto 1978. gada Starptautisko konvenciju par jūrnieku sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem, 1978 (“STCW”). Kompetentā iestāde šā panta 1. un 2. punkta mērķim pieņem medicīnisko izziņu, ko izsniedz saskaņā ar STCW prasībām. Līdzīgā veidā tiek pieņemta šīm prasībām atbilstoša medicīniskā izziņa, kas izsniegta jūrniekiem, uz kuriem neattiecas STCW.

6. Medicīnisko izziņu izsniedz attiecīgi kvalificēts praktizējošs ārsts vai gadījumā, ja izziņa attiecas tikai uz redzi, persona, kuru kompetentā iestāde ir atzinusi par kvalificētu šādas izziņas izsniegšanai. Praktizējošam ārstam jābūt profesionālā ziņā pilnīgi neatkarīgam, izdarot medicīnisko slēdzienu un veicot medicīniskās pārbaudes.

7. Jūrniekiem, kuriem attiecīgā izziņa ir atteikta vai kuriem ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz viņu spēju strādāt, jo īpaši attiecībā uz laiku, darba jomu vai darbības apgabalu, piedāvā iespēju veikt papildu pārbaudi pie kāda cita neatkarīga praktizējoša ārsta vai neatkarīga medicīniskā speciālista.

8. Visās medicīniskajās izziņās īpaši norāda, ka

a) attiecīgā jūrnieka dzirde un redze, kā arī gadījumā, ja jūrnieku paredzēts nodarbināt amatā, kurā darba pienākumu izpildi var ietekmēt krāsu redzes traucējumi, krāsu redze ir apmierinoša, un

b) attiecīgajam jūrniekam nav nekādu medicīnisku problēmu, kuras varētu kļūt nopietnākas, veicot darbu jūrā, vai kuras varētu padarīt jūrnieku nederīgu šādam darbam vai varētu apdraudēt citu uz klāja esošo personu veselību.

9. Ja vien konkrēto pienākumu dēļ, kas jāveic attiecīgajam jūrniekam, vai saskaņā ar STCW , nav vajadzīgs īsāks laikposms:

a) medicīniskā izziņa ir derīga ne ilgāk kā divus gadus, ja vien jūrnieks nav jaunāks par 18 gadiem, šajā gadījumā maksimālais derīguma termiņš ir viens gads;

b) izziņas par krāsu redzi maksimālais derīguma termiņš ir seši gadi.

10. Steidzamos gadījumos kompetentā iestāde var atļaut jūrniekam strādāt bez derīgas medicīniskās izziņas līdz nākamajai iebraukšanas ostai, kur jūrnieks no kvalificēta praktizējoša ārsta var saņemt medicīnisko izziņu, ar noteikumu, ka

a) šādas atļaujas laikposms nepārsniedz trīs mēnešus un

b) attiecīgajam jūrniekam ir nesen izdota medicīniskā izziņa, kuras derīgums ir beidzies.

11. Ja izziņas derīgums beidzas reisa laikā, tā arī turpmāk ir spēkā līdz nākamajai iebraukšanas ostai, kurā jūrnieks no kvalificēta praktizējoša ārsta var saņemt medicīnisko izziņu, ar noteikumu, ka šis laikposms nepārsniedz trīs mēnešus.

12. Medicīniskajām izziņām, kas izsniegtas jūrniekiem, kuri strādā uz kuģiem, kas parasti iesaistīti starptautiskos reisos, jābūt vismaz angļu valodā.”

13. panta 1. un 2. punkta turpmākie teikumi kļūst par 13. līdz 15. punktu.

6. 16. pants

Pirmo teikumu aizstāj ar šādu tekstu:

“Visiem jūrniekiem ir tiesības uz apmaksātu gadskārtējo atvaļinājumu. Apmaksāto gadskārtējo atvaļinājumu aprēķina, par pamatu ņemot vismaz 2,5 kalendārās dienas par katru nostrādāto mēnesi un proporcionāli nepilniem mēnešiem.”

[1] OV L 161, 22.6.2007.

[2] COM(2006) 287, galīgā redakcija.

[3] OV L 167, 2.7.1999.

[4] Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (COM(2007) 0575, galīgā redakcija).

[5] Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu Komitejai “Sociālā regulējuma atkārtota izvērtēšana vairāk un labākām darba vietām ES jūrniecības nozarē (Līguma 138. panta 2. punktā paredzētā apspriešanās ar sociālajiem partneriem Kopienas līmenī, pirmais posms)”.

[6] Komisijas paziņojums “Sociālā dialoga piemērošana un sekmēšana Kopienas līmenī”, COM(1998) 322, galīgā redakcija, 20.5.1998. Skatīt arī Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Protokola par sociālo politiku piemērošanu, COM(93) 600, galīgā redakcija, 14.12.1993.

[7] COM(2006) 287, galīgā redakcija.

[8] OV L 167, 2.7.1999.

[9] OV L 183, 29.6.1989.