6.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/30

A.

tā kā Komisija solīja pilnībā ņemt vērā viedokļus, ko Eiropas Parlaments paudis rezolūcijās par Lisabonas stratēģiju, īpaši norādot uz 2007. gada 15. novembrī pieņemto rezolūciju par globalizāciju;

B.

tā kā Parlaments savās iepriekšējās rezolūcijās paudis spēcīgu atbalstu Lisabonas stratēģijai un īpaši atzinīgi novērtējis mainīto pieeju, galveno uzmanību vēršot uz stratēģiju izaugsmei un darbavietu radīšanai;

C.

tā kā tautsaimniecības izaugsme, nodarbinātība, darbs, nabadzības un sociālās atstumtības izskaušana ir cieši saistītas;

D.

tā kā Eiropas Savienība un dalībvalstis ir kopīgi atbildīgas, risinot jautājumu par problēmām, iespējām un nedrošību, kas iedzīvotājiem rodas saistībā ar globalizāciju; tā kā Eiropas Savienībai kā globālai dalībniecei ir jāuzņemas politiska atbildība un jādod ieguldījums ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā un veidošanā pasaulē globalizācijas laikmetā tā, lai cilvēki visā pasaulē varētu izmantot globalizācijas iespējas;

E.

tā kā iekšējais tirgus ir nozīmīgs un efektīvs līdzeklis, lai veidotu dinamisku un konkurētspējīgu, uz zināšanām balstītu ekonomiku, un tas sekmē Eiropas konkurētspēju pasaules tirgū, lai tās iedzīvotāju dzīves kvalitāte varētu uzlaboties;

F.

tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta Lisabonas Stratēģijas koordinācijas grupas pilnvarām un, ievērojot Parlamenta komiteju kompetences, šajā rezolūcijā netiks izskatītas pašreiz notiekošā likumdošanas un apspriešanās procesa nianses;

1.

vēlreiz uzsver, cik svarīgi ir stingri īstenot Lisabonas stratēģiju, akcentējot ekonomikā, sociālajā un vides jomā gūto panākumu savstarpēju atkarību, lai veidotu dinamisku, novatorisku un ilgtspējīgu ekonomiku;

2.

uzskata, ka Eiropas ekonomiskā attīstība un labklājība nākotnē ir atkarīga no tā, kādā veidā tiks uzlaboti apstākļi ilgtspējīgai izaugsmei un darba vietu radīšanai, un kā tiks izmantotas iespējas un risinātās problēmas, kas saistītas ar globalizāciju, demogrāfiskām pārmaiņām un globālajiem vides draudiem; uzskata, ka Eiropas Savienības kopējais līdzeklis šajā jomā ir atjaunotā Lisabonas stratēģija, kā arī integrētās pamatnostādnes;

3.

uzskata, ka Lisabonas atjaunotās stratēģijas veiksmes nodrošināšanai ir jāveicina arī Eiropas izaugsme (..) un jānovērš nepietiekamais vietējais pieprasījums, to panākot ar palielinātiem ieņēmumiem, kas saistīti ar ražīguma un nodarbinātības pieaugumu;

4.

atzīst, ka Eiropas Savienībai turpmākajā laika posmā būs jārisina daudzi uzdevumi: iedzīvotājus skaits sāks sarukt aptuveni 2020. gadā, pieaugs ekonomiskais spiediens no konkurentiem pasaules tirgū, palielināsies energoresursu cenas, notiks klimata pārmaiņas un veidosies sociālā nelīdzsvarotība; uzskata, ka Eiropai jārisina šīs problēmas, pareizi izvēloties politikas virzienus;

5.

atzīmē, ka Lisabonas stratēģijas attīstība ir pozitīva; tomēr atzīmē arī, ka pastāv trūkumi tās īstenošanā un nav skaidras sapratnes par to, ka Eiropas attīstības process, lai palielinātu izaugsmi, radītu jaunas darbavietas, atbilstīgu sociālo nodrošinājumu un pienācīgu vides aizsardzību, joprojām nav pasargāts no krīzes situācijām;

6.

norāda, ka Eiropas Savienība ir viena no galvenajām atvērtās pasaules ekonomikas ieguvējām, jo tā ir pasaulē lielākā preču eksportētāja un importētāja, pasaulē lielākā pakalpojumu eksportētāja, otrā lielākā ārvalstu tiešo ieguldījumu saņēmēja un veicēja; uzskata, ka šādā situācijā Eiropas Savienībai ir liela atbildība globālo problēmu risināšanā;

7.

atzinīgi vērtē Lisabonas procesa globālo dimensiju un atzīmē, ka Lisabonas stratēģija ir Eiropas atbilde uz globalizācijas iespējām un riskiem; šajā sakarā īpaši uzsver transatlantisko sadarbību, kā arī uzlabotu sadarbību ar tādiem svarīgiem globālās ekonomikas dalībniekiem kā Ķīna, Indija, Brazīlija un citiem pasaules ekonomiskajiem reģioniem;

8.

aicina pasaules tirdzniecībā ieviest saskaņotus noteikumus un prakses, kas atbilstu tūkstošgades attīstības mērķiem un atbildībai, vadot cīņu pret klimata pārmaiņām un veicinot veselību; aicina veikt principiālus pasākumus cīņā pret protekcionismu gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās; aicina uz sadarbību un taisnīgu pieeju attiecībā uz Dohas sarunu kārtu;

9.

uzsver konsekventas stabilitātes un izaugsmes politikas nenoliedzamo vērtību un makroekonomiskās stabilitātes nozīmi, kas rada uzticību, tādēļ tas ir obligāts priekšnosacījums Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai; norāda, ka makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai, ražīguma pieaugumam jābūt cieši saistītam ar godīgāku sadalījumu un sociālās kohēzijas stiprināšanu; šajā sakarā vērš uzmanību uz aicinājumu pieskaņot ieņēmumu pieaugumu vidējā termiņa ražīguma pieaugumam;

10.

tāpat kā Komisija, uzsver, ka dalībvalstu ekonomikas ir ļoti cieši saistītas un arguments par labu kopīgai reformu programmai vislielākā mērā attiecas uz euro zonu;

11.

norāda, cik ļoti svarīgi ir saglabāt finanšu tirgus stabilitāti, un atzīmē, ka, ņemot vērā neseno kredītu krīzi, ES jāizstrādā uzraudzības pasākumi, lai stiprinātu finanšu tirgu pārredzamību un stabilitāti un labāk aizsargātu patērētājus; pieprasa novērtēt piesardzīgas uzraudzības pašreizējās sistēmas un instrumentus Eiropā un uzsver ciešu apspriešanos ar Parlamentu, lai precizētu ieteikumus par to, kā uzlabot finanšu sistēmas stabilitāti un tās spēju ilgtermiņā droši finansēt Eiropas uzņēmumus;

12.

norāda, ka subsidiaritātes principam ir svarīga nozīme, lai dalībvalstis varētu pieņemt vispārēji atbalstāmu politiku gan drošības, gan elastības jomā atbilstoši katras dalībvalsts konkrētām īpatnībām un tradīcijām;

13.

atgādina, ka kohēzijas politika ir Līgumu pamatprincips un līdzeklis, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķus izaugsmes un nodarbinātības jomā, paredzot līdz pat 75 % Kohēzijas politikas līdzekļu jauninājumiem un Lisabonas mērķu sasniegšanai; uzskata, ka Lisabonas stratēģijas īstenošanai reģionos jāizmanto ES kohēzijas politikas vispārēja līdzsvarošana, jo īpaši struktūrfondi un kohēzijas fondi jāizmanto Lisabonas programmas īstenošanai reģionālā līmenī, un ka šī procesa rezultāti stingri jāuzrauga reģionālā un vietējā līmenī; uzskata, ka pašreizējai labvēlīgai ekonomiskai attīstībai jārosina turpmākas reformas; uzsver, ka jāpārbauda Lisabonas stratēģijas īstenošanas ietekme reģionos, ņemot vērā, ka 2008. gads būs pirmais gads, kad varēs izvērtēt kohēzijas politikas piešķiršanas kārtības provizoriskos rezultātus;

14.

uzskata, ka pētniecība zinātnes un tehnoloģiju jomā ir viens no Lisabonas programmas pamatelementiem; piekrīt, ka pētniecības veicināšanai ir milzīga nozīme un ka dalībvalstīm jāveic papildu pasākumi, lai izpildītu noteiktos mērķus 2010. gadam pētniecības un izstrādes jomā, norādot kā šos valstu mērķus sasniegs un kā valstu stratēģijas pētniecības un izstrādes jomā veicinās Eiropas pētniecības jomas attīstību; uzsver, ka, ar attīstības un jauno tehnoloģiju ieviešanas palīdzību veicot nepieciešamo pāreju uz energoefektīvu zemas oglekļa emisijas ekonomiku, kuras pamatā būtu arī atjaunojamie enerģijas avoti, ES radīsies jaunas iespējas; norāda uz Eiropas ekonomikas milzīgajām iespējām, izstrādājot un ieviešot jaunās tehnoloģijas un pakalpojumus, kas aizvien samazinās globālās ekonomikas radītās CO2 emisijas; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu šajā sakarā izveidot “piekto brīvību” — zināšanu brīvību, papildinot četras jau esošās brīvības, t. i., preču un pakalpojumu aprites, iedzīvotāju pārvietošanās un kapitāla plūsmas brīvību, un apvienot ES un dalībvalstu resursus pētniecības un izstrādes jomā, lai nodrošinātu to efektīvāku izmantošanu;

15.

atzinīgi vērtē iniciatīvas un ieguldījumus rūpniecības un pētniecības politikā; šajā sakarā atzinīgi vērtē Eiropas Inovāciju un tehnoloģijas institūta izveidošanu un pēdējos ieguldījumus Galileo, kā efektīvus līdzekļus, lai apvienotu vajadzības tehnoloģisko jauninājumu jomā ar rūpniecības nozares pētījumu programmu; atzinīgi vērtē Eiropas globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) programmas (Galileo un Eiropas ģeostacionārās navigācijas pārklājuma dienests), kas ir galvenie ES projekti; uzsver šo programmu ekonomisko un sabiedrisko nozīmi un ieguvumus no jauniem pakalpojumiem un tirgiem;

16.

uzskata, ka ir nepieciešami arī izcilības tīkli, lai nodrošinātu Eiropas vadošo lomu ekonomikas un tehnoloģiju jomās; uzskata, ka dalībvalstīm un reģioniem jāatbalsta izcilības klasteru veidošana un pasākumi, lai veicinātu konkurenci un sadarbību starp tiem, tādējādi vēl vairāk uzlabojot jauninājumu kultūru; uzskata, ka Komisijai, dalībvalstīm, reģionālajām un vietējām iestādēm jāveic turpmākas darbības, lai aktīvi atbalstītu ciešu sadarbību starp valsts iestādēm, pētniecības iestādēm, universitātēm un rūpniecības nozari;

17.

uzsver, cik svarīgi ir Eiropas uzņēmumiem, pilsoņiem un iestādēm sekmīgi pabeigt pāreju uz digitālo ēru un patiesi izveidot uz zināšanām balstītu sabiedrību un ekonomiku, uz ko aicina Lisabonas stratēgijas programma; aicina vēl vairāk attīstīt zinātnes un tehnoloģiju klātbūtni pilsoņu ikdienā un veicināt uz zināšanām balstītu sabiedrību;

18.

mudina dalībvalstu valdības un to reģionālās pārvaldes iestādes kā lielākos darba vietu radītājus, pircējus un pakalpojumu sniedzējus iekšējā tirgū veicināt inovāciju, veidojot izmēģinājuma tirgus novatoriskiem produktiem un pakalpojumiem;

19.

atzīmē, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) ir būtiska nozīme jaunu darba vietu radīšanā un jaunu pētījumu rezultātu izmantošanā; visnotaļ atbalsta Komisijas ierosināto Mazo uzņēmumu likumu, kas ir līdzeklis, lai radītu iespējas MVU, veicinātu kultūru, kurā pirmkārt domā mazās dimensijās (think small first), kā arī noteiktu integrētās politikas pieeju, tādējādi radot izaugsmes potenciālu MVU dzīves cikla katrā posmā;

20.

uzsver iespējas palīdzēt MVU, samazinot normatīvo slogu, uzlabojot piekļuvi valsts līgumiem un izstrādājot labvēlīgāku režīmu inovāciju finansēšanai un izmantošanai;

21.

atzīst, ka Eiropas Savienībā jāatrod ātrāks inovatīvo tehnoloģiju pielietojums jaunos produktos un pakalpojumos; tāpēc atbalsta Komisijas prasību pēc “zināšanu trīsstūra”, kuru veidotu pētniecība, izglītība un jauninājumi; sagaida efektīvākus ieguldījumus jaunās prasmēs, mūžizglītībā un mūsdienīgās izglītības/apmācības sistēmās;

22.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir apņēmusies samazināt normatīvo slogu, un tās mērķis ir uzlabot regulējumu, un mudina dalībvalstis pieņemt līdzīgus pasākumus, neapdraudot iedzīvotāju līdzdalības tiesības un patērētāju aizsardzību; sagaida, ka Padome un Komisija pildīs solījumus, kas minēti Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (2); ar bažām atzīmē, ka nesen vairāki svarīgi Komisijas izstrādātie likumdošanas priekšlikumi ir iesniegti bez iepriekšēja ietekmes novērtējuma vai pienācīga iepriekšējo tiesību aktu ietekmes novērtējuma attiecīgajā jomā;

23.

šajā sakarā uzsver, ka ir nepieciešama jauna, visaptveroša ārējās un tirdzniecības politikas pieeja, kura vērsta uz normu un standartu starptautisku konverģenci un sadarbību reglamentēšanas jomā; uzsver, ka Eiropai jāpalielina potenciāls, lai tā varētu veicināt uzņēmumu iekļūšanu pasaules tirgū un būt pievilcīga investoriem; turklāt prasa, lai visos divpusējos vai reģionālajos tirdzniecības nolīgumos, par kuriem notiek sarunas, iekļautu izpildes noteikumus attiecībā uz nodarbinātības standartiem un citiem pienācīgas kvalitātes nodarbinātības aspektiem, kā arī daudzpusējus vides standartus;

24.

vēlreiz atgādina savu viedokli, ka, veidojot sabiedrību, kas ātri pielāgojas pārmaiņām, būtiski svarīga nozīme būs tādam ekonomisko lēmumu pieņemšanas stilam, kurā vairāk ņem vērā sabiedrības viedokli; atgādina 2005. gada pavasara Eiropadomes secinājumus, kuros uzsvērta prasība, lai Lisabonas stratēģijā būtisku nozīmi piešķir augsta līmeņa sociālajai aizsardzībai; atkārtoti uzsver, ka nav pieņemams, ka cilvēki dzīvo pilnīgā nabadzībā un sociālā atstumtībā; atkārtoti apliecina, ka Eiropas pilsoņiem arī pensijas vecumā jānodrošina cienīgi darba un dzīves apstākļi; atbalsta turpmākas darbības, lai veicinātu politikas virzienus nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai, tādējādi pieņemot visaptverošu pieeju, lai vienotu būtiskus centienus nabadzības izskaušanai līdz 2010. gadam un nodrošinātu iespēju visiem Eiropas pilsoņiem izmantot savas pamattiesības; uzsver, ka Lisabonas reformu līgumā noteiktas tiesiskas saistības attiecībā uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu; aicina 2008. gada pavasara Eiropadomi apstiprināt tālejošu programmu sociālajā jomā, kas konkrēti ietekmētu Lisabonas stratēģijas rezultātus;

25.

tā kā sociālā un teritoriālā kohēzija ir viena no iekšējā tirgus būtiskākajām daļām, atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir vairot iedzīvotāju uzticību, veicinot visās dalībvalstīs vienotus sociālos un vides mērķus, piemēram, darbavietu kvalitāti, iespēju vienlīdzību un cilvēka veselības un vides aizsardzību, tajā pašā laikā ievērojot Eiropas kultūras daudzveidību; aicina Komisiju nodrošināt, ka ES veic savas aizsargājošās funkcijas šajās jomās, kā arī, lai nebūtu konkurences starp dalībvalstīm regulējuma jomā;

26.

uzskata, ka Lisabonas stratēģijā jāturpina integrēt transporta nozari; uzsver, ka jaunajās integrētās politikas pamatnostādnēs prioritāte jāpiešķir ilgtspējīgam transportam, loģistikai un Eiropas transporta tīkla izveidei, un aicina dalībvalstis nodrošināt, lai šīs prioritātes atspoguļotos gaidāmajā Eiropadomes 2008. gada pavasara sanāksmē iesniegtajos valstu plānos;

27.

uzsver, ka Eiropas konkurētspēju vislabāk nodrošina labi funkcionējošs iekšējais tirgus, augsti kvalificēts darba spēks, un līdzsvarota sociāla tirgus ekonomika un demokrātijas stabilitāte; norāda, ka trešo valstu investoriem iekšējais tirgus sniedz tādas priekšrocības, kā vienādi konkurences apstākļi un brīva aprite, bet iekšējā tirgus atvērtībai jābūt saistītai ar līdzvērtīgu atvērtību no trešo valstu — attīstīto un jaunās tirgus ekonomikas valstu — puses attiecībā uz ES ieguldījumiem (..); turklāt atzīmē, ka mums jāizveido vislabākā nosacījumu sistēma Eiropas uzņēmumiem, tostarp labāki noteikumi, laba pārvaldība, droša un godīga konkurence, funkcionējoši kapitāla tirgi un jānodrošina pētniecības un inovācijas rezultātu ieviešanu tirgū;

28.

mudina dalībvalstis par politikas svarīgāko aspektu izraudzīties Eiropas Savienības konkurētspēju un noteikt iekšējā tirgus pabeigšanu par prioritāti, jo īpaši savlaicīgi un pienācīgi īstenojot iekšējā tirgus direktīvas un atceļot nevajadzīgus šķēršļus valstu tirgiem; tomēr atgādina, ka iekšējā tirgus izveides pamatā bija konkurence, sadarbība un solidaritāte, kas joprojām ir iekšējā tirgus turpmākas veiksmīgas īstenošanas priekšnosacījumi divdesmit pirmajā gadsimtā; uzsver, ka iekšējais tirgus jāattīsta, izmantojot godīgu konkurenci, labi funkcionējošas fiskālās un sociālās aizsardzības sistēmas un augsta līmeņa patērētāju aizsardzību;

29.

uzsver, ka nepieciešams pabeigt iekšējā tirgus izveidi un veikt nepieciešamās reformas; aicina dalībvalstis veikt atlikušos pasākumus, kas nepieciešami, lai izveidotu vienotu ES pakalpojumu, tostarp finanšu pakalpojumu tirgu, un nodrošinātu, ka valstu reglamentējošās institūcijas atbalsta jaunus pakalpojumu sniedzējus un produktus, vienlaicīgi nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus un pārredzamību, kā arī pienācīgu juridisko noteiktību investoru interesēs; uzskata, ka jaunu politikas virzienu iniciatīvām iekšējā tirgus pabeigšanai lielākā mērā jābalstās uz novērtējumu attiecībā uz ietekmi uz tirgiem, ekonomikas nozarēm, vidi, kā arī sociālo jomu;

30.

uzsver, ka ir vajadzīgs piemērots intelektuālā īpašuma aizsardzības līmenis, un atbalsta iniciatīvu, kas paredz izveidot pieņemamu, drošu un efektīvu patentu sistēmu, kura sekmētu ieguldījumus un centienus veikt izpēti un veicinātu novatorisma spējas, jo īpaši saistībā ar MVU; mudina visas trīs iestādes, kopā strādājot, panākt politisko vienprātību par patentu sistēmas reālu uzlabošanu, lai pilsoņi varētu izmantot jaunos produktus un pakalpojumus par pieņemamu cenu;

31.

norāda, ka tirgus instrumenti ietver daudzus un dažādus politikas līdzekļus, kurus arvien biežāk izmanto vides mērķu sasniegšanai; uzskata, ka tādi tirgus instrumenti kā nodokļi, maksas un emisiju tirdzniecība var veicināt efektīvu dabas resursu sadalījumu un šajā sakarā dot ieguldījumu Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā;

32.

atkārtoti pauž uzskatu, ka ieguvumi, kas rodas, novirzot nodokļu slogu no darbaspēka uz kaitējumu videi, ir efektīvs veids, kā risināt gan vides, gan nodarbinātības jautājumus, un uzskata, ka jāsamazina darbaspēkam uzliktais slogs, lai radītu vairāk darbavietu un apkarotu ēnu ekonomiku;

33.

atzīmē, ka mērķi panākt enerģijas piegāžu drošību un nodrošināt Eiropas pilsoņus ar ilgtspējīgām mobilitātes iespējām par pieņemamu cenu un energoresursiem, kā arī uzturēt taisnīgas cenas, varētu sasniegt ar tās pašas ambiciozās klimata aizsardzības stratēģijas palīdzību;

34.

aicina Komisiju konsekventi un nekavējoties īstenot 2007. gada pavasara Eiropadomes sanāksmes lēmumus un padarīt atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jautājumus par patiesām kopējās enerģētikas politikas prioritātēm;

35.

atzīmē, ka Eiropas Savienības un citu rūpnieciski attīstītu valstu galvenais uzdevums ir pāriet uz zemas enerģijas intensitātes tautsaimniecību, kas būtu balstīta uz atjaunojamiem enerģijas avotiem, un, ka efektīvs veids kā to sasniegt, ir izmantot jau pieejamās tehnoloģijas, bet, lai tās ieviestu, ir nepieciešama droša politiska rīcība, tostarp paredzot stimulus un daudzpusēji pieņemtas sankcijas pret tām valstīm, kas nav gatavas uzņemties savu daļu no pienākumiem; uzsver, ka, ar attīstības un jauno tehnoloģiju ieviešanas palīdzību veicot nepieciešamo pāreju uz ilgtspējīgu, zemas enerģijas intensitātes un zemas oglekļa emisijas ekonomiku, Eiropas Savienībā radīsies jaunas iespējas;

36.

uzsver transporta politikas nozīmi klimata pārmaiņu apkarošanā un plašāka spektra vides jautājumu risināšanā, atbalsta tādu politiku, ar ko samazina nevajadzīgu transporta izmantošanu, paredzot vairākus pasākumus, un aicina atbilstošā stratēģiskajā novērtējumā par ietekmi uz vidi iekļaut Eiropas Transporta tīklu;

37.

aicina dalībvalstis saistībā ar efektīvu, ilgtspējīgu un videi labvēlīgu transporta politiku ātri paplašināt savstarpēji savienotu, sadarbspējīgu Eiropas Transporta tīklu, īpaši ņemot vērā jauno dalībvalstu vajadzības; aicina Komisiju un dalībvalstis piemērot atbilstošu politikas virzienu kopumu, lai pilnībā izmantotu videi labvēlīgu, inteliģentu transporta sistēmu un tehnoloģiju inovāciju iespējas;

38.

norāda, ka tādēļ ir būtiski svarīgi nodrošināt, lai pieprasījums pēc loģistikas pakalpojumiem nākotnē būtu iespējams, mazāk ietekmējot vidi un samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas; uzskata, ka transporta nozares ilgtspēja ir atkarīga no Eiropas, dalībvalstu un reģionālā līmeņa politisko lēmēju spējas radīt efektīvus nosacījumus, kas motivētu transportlīdzekļu pircējus, pārvadātājus un ražotājus turpināt centienus, lai izveidotu videi draudzīgāku pārvadājumu tirgu;

39.

atzīst, ka ES stratēģija ekonomiskās izaugsmes un darba vietu izveides jomā ir sekmīga, bet tajā pašā laikā uzsver, ka ne visi ES pilsoņi ir guvuši labumu no tās rezultātiem; uzsver, ka globalizācijas un demogrāfisko pārmaiņu problēmu risināšanai svarīgākais ir nodrošināt cilvēkiem nepieciešamās prasmes un iespējas, lai darba tirgū iesaistītu vairāk cilvēku un ikvienam būtu reāla iespēja strādāt, jo īpaši veicot pasākumus, kas vērsti uz cilvēkiem, kuriem darba tirgus ir visnepieejamākais;

40.

uzsver, ka Padomei, lai nodrošinātu brīvu apriti un pārvietošanos darba tirgū, nekavējoties jāpieņem direktīvas par darba laika organizēšanu, darba apstākļiem pagaidu darbiniekiem un pensijas tiesību atzīšanu, kā arī nekavējoties būtu jāpārskata Padomes 1994. gada 22. septembra Direktīva 94/45/EK par Eiropas uzņēmumu padomēm (3); uzsver, ka Eiropas darbaspēks būs labāk aizsargāts, ja tiks atcelti šķēršļi mobilitātei Eiropas darba tirgū; atzīmē, ka ES jācenšas izskaidrot pilsoņiem, kādus ieguvumus sniedz efektīva pieeja, apvienojot paplašināšanās, integrācijas, solidaritātes un darbaspēka mobilitātes iespējas;

41.

atkārtoti apstiprina, ka Eiropa nevar atļauties pašreizējo augsto bezdarba līmeni; atzīmē, ka Eiropas sociālo modeli noteikti ietekmēs pasaulē notiekošās pārmaiņas; uzskata — lai risinātu demogrāfiskās problēmas un nodrošinātu ilgtspējīgas valsts finanses, Eiropā jāveic darba tirgus un labklājības sistēmu reformas, kuru mērķis ir paaugstināt motivāciju meklēt darbu un nodrošināt cilvēkiem iespējas un prasmes, lai viņi varētu pielāgoties pārmaiņām, un atvieglot viņiem atgriešanos darba tirgū; norāda uz to, ka, lai saglabātu konkurētspēju pasaules tirgū, Eiropas Savienībai jāveic vairākas reformas; uzskata, ka jānodrošina atbilstošs uzticības līmenis starp uzņēmumiem un darbiniekiem, jo sociālais dialogs kļūs intensīvāks; uzsver, cik svarīgi ir īstenot kopīgi pieņemtos “elastīguma un sociālās drošības” principus visaptverošā un līdzsvarotā veidā, attiecībā gan uz darba devējiem, gan darbiniekiem;

42.

uzsver, ka elastīgs darba laiks ir arvien pieprasītāks gan no darbinieku, gan darba devēju puses un atbalsta saskaņotas kopīgu principu kopas pieņemšanu saistībā ar elastīguma un drošības apvienošanu; atgādina, ka izglītība, kvalifikācija un apmācība veido daļu no labas nodarbinātības politikas un bērnu aprūpes infrastruktūras jāuzskata par vienu no priekšnosacījumiem, lai palielinātu, jo īpaši sieviešu aktivitāti darba tirgū; (..) aicina dalībvalstis ieviest šos kopīgos principus apspriedēs ar sociālajiem partneriem saistībā ar dalībvalstu reformu programmām un uzsver būtisko nozīmi, kāda ir pasākumiem darba un privātās dzīves līdzsvarošanai, vienlīdzīgu iespēju veicināšanai visiem, apmācībai un pārkvalifikācijai, aktīvai darba tirgus politikai, pienācīgai sociālajai aizsardzībai un darba tirgus segmentācijas novēršanai, nodrošinot visiem darba ņēmējiem tiesības uz darbu;

43.

atzīst, ka elastīgs, mobils, drošs un sekmīgi funkcionējošs darba tirgus veicina sociālo integrāciju, radot nodarbinātības iespējas visām sabiedrības grupām; tādēļ mudina dalībvalstis novērtēt un uzlabot nodarbinātības noteikumus un ieguldīt izglītībā, mūžizglītībā un aktīva darba tirgus politikas virzienos, lai radītu pēc iespējas labākus nosacījumus nodarbinātības un darbaspēka aktīvai apritei; uzsver, ka nepieciešams paaugstināt jaunu cilvēku pamatiemaņas, novērst pāragru aiziešanu no skolas un samazināt gadījuma darbus, kā arī attiecībā uz visiem veicināt sociālo integrāciju un integrāciju darba tirgū; norāda, ka ņemot vēra 21. gadsimta informācijas sabiedrību un uz zināšanām balstīto ekonomiku, būtiski svarīgi ir, ka digitalizācijā iesaista visas sabiedrības grupas, jo īpaši attiecībā uz maznodrošinātiem iedzīvotājiem, vecākā gadagājuma cilvēkiem un attālāko lauku reģionu iedzīvotājiem;

44.

ar bažām konstatē tendenci, ka dalībvalstīs vērojama ienākumu un labklājības nevienlīdzības palielināšanās; uzskata, ka šāda tendence ir jānovērš, piemērojot attiecīgus dalībvalstu un ES pasākumus, lai veidotu viendabīgāku sabiedrību un cilvēki apzinātos, ka gūst labumu no izaugsmes;

45.

atzīmē, ka dažās dalībvalstīs ir ieviesta minimālās algas koncepcija; norāda, ka citas valstis varētu mācīties no šo valstu gūtās pieredzes; aicina dalībvalstis uzraudzīt sociālās un ekonomiskās līdzdalības priekšnosacījumu ievērošanu attiecībā uz visiem, jo īpaši paredzēt noteikumus tādās jomās kā minimālā alga, citus juridiski vai vispārēji saistošus noteikumus, vai slēdzot koplīgumus saskaņā ar valstu tradīcijām, kas ļautu pilnas slodzes darbiniekiem no saviem ieņēmumiem pārticīgi dzīvot;

46.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Priekšlikumu Kopienas Lisabonas programmai 2008.—2010. gadam, kurā piedāvāta prioritāra programma ar tikai desmit galvenajiem mērķiem, kurus var izpildīt programmas darbības periodā no 2008.—2010. gadam; tomēr uzsver, ka Lisabonas stratēģijas piedāvātā svarīgākā iespēja ir vienā reformu programmā apvienot dažādu reformu vajadzības un ekonomiskos, vides un nodarbinātības instrumentus; tādēļ aicina Komisiju nemainīt šo saistīto un integratīvo politikas virzienu pieeju un nesadalīt to, pievēršoties atsevišķiem politiku pasākumiem;

47.

atzinīgi vērtē Komisijas pūles samazināt birokrātiju, jo īpaši lai palīdzētu MVU un uzlabotu tiesību aktu ietekmes novērtējumu; tajā pašā laikā pauž nožēlu par to, ka Parlaments un Komisija vēl nav vienojušies par nepieciešamā ietekmes novērtējuma veidu; šajā sakarā atkārto aicinājumu nodrošināt ietekmes novērtējuma neatkarīgu ārējo pārbaudi;

48.

atzinīgi vērtē Komisijas mērķi samazināt administratīvo slogu uzņēmējdarbībai; ar nepacietību vēlas uzzināt konkrētus rādītājus par šī mērķa sasniegšanu, vienlaicīgi nodrošinot labas pārvaldības apstākļus; uzsver, ka šī mērķa sasniegšanā ieguldījumu var dot visi pārvaldes līmeņi, tādēļ tie jāiesaista, pieņemot ar to saistītus politiskos lēmumus; saistībā ar birokrātijas samazināšanu un Eiropas tiesību aktu vienkāršošanu aicina nodrošināt skaidru pārraudzību, lai noskaidrotu, cik lielā mērā dalībvalstis izmanto Eiropas normatīvo aktu piedāvātās iespējas un, tos transponējot, ņem vērā attiecīgo valstu specifiku un problemātiskos jautājumus saistībā ar inovācijām;

49.

uzskata, ka dalībvalstīm kopā ar valsts, reģionu un vietējā līmeņa iesaistītajām pusēm ir galvenā nozīme Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā; norāda, ka valstis, kas ir atvērušas savu tirgu ārējai konkurencei, īsteno reformas un līdzsvaro budžetu, kā arī īsteno augstas kvalitātes valsts un privātos ieguldījumus, ir tās, kuru izaugsme ir visstraujākā un jauno darba vietu skaits vislielākais; izsaka nožēlu par to, ka Lisabonas stratēģija joprojām ir ļoti vāji atspoguļota dalībvalstu politikas nozarēs; uzskata, ka ir svarīga visu ieinteresēto pušu mobilizācija, lai to varētu efektīvi īstenot; jo īpaši uzskata, ka sociālo partneru, dalībvalstu parlamentu, reģionālo un vietējo iestāžu un pilsoniskās sabiedrības lielāka iesaistīšanās uzlabos Lisabonas stratēģijas rezultātus un veicinās plašāku sabiedrības diskusiju par piemērotām reformām; atbalsta Komisijas ierosinājumu dalībvalstīm padziļināt sadarbību ar valstu un reģionu parlamentiem, gatavojoties gadskārtējām debatēm par valstu reformu programmu īstenošanu;

50.

uzsver reģionālo, vietējo iestāžu un ieinteresēto pušu ieguldījuma nozīmību stratēģijas sasniegšanas veidu daudzveidībā un novatoriskumā; šajā sakarā pauž atzinību par Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas lielo ieinteresētību Lisabonas stratēģijas uzraudzīšanā;

51.

atgādina, ka integrētās pamatnostādnes nodrošina svarīgu koordinēšanas līdzekli, kopēju struktūru dažādām dalībvalstīm, lai tās varētu īstenot katra savu valsts reformu programmu; uzskata, ka dalībvalstu analīze un rezultātu novērtējums rāda, ka pamatnostādnes darbojas, tomēr ir nepieciešami uzlabojumi saistībā ar jaunu ekonomikas un nodarbinātības noteikumu pieņemšanu, kā arī uzraudzību, t. i., dalībvalstu salīdzinošo novērtēšanu; aicina vispusīgāk piemērot un īstenot indikatorus un mērķus;

52.

atzinīgi vērtē Komisijas izstrādātos valstu ziņojumus; tomēr aicina izmantot sistemātiskāku pieeju, minot gan sasniegumus, gan trūkumus; atbalsta Komisijas ierosinājumu daudzpusējā uzraudzībā ieviest īpašus punktus, kuriem uzraudzībā jāpievērš uzmanība, arī lai veicinātu atbilstošu politisku rīcību no dalībvalstu puses;

53.

uzskata pienācīgas uzraudzības trūkumu par galveno šķērsli, kas neļauj izvēlēties politiku, pamatojoties uz informāciju; uzsver, ka šajā sakarā vajadzētu labāk izmantot Eiropas decentralizēto aģentūru pieredzi un zināšanas jomās, kas ir to kompetencē;

54.

turklāt atzinīgi vērtē Eiropadomes 2006. gada pavasara sanāksmes lēmumu novērst uzraudzības datu trūkumu un uzdot Reģionu komitejai sagatavot pētījumu par “Stratēģiju izaugsmes un darba vietu radīšanas jomā”, tajā iesaistot 104 ES reģionus un pilsētas, kas pauduši viedokli par Lisabonas stratēgiju īstenošanu, un iesniegt to izskatīšanai Eiropadomes 2008. gada pavasara sanāksmē; uzsver, ka šis pētījums parāda, vai struktūrfondu paredzētā lietojuma noteikumi palīdz novirzīt lielāku daļu struktūrfondu izdevumu inovācijām un vides mērķiem; sagaida, ka šajā pētījumā novērtēs reģionalizācijas devumu Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā;

55.

neuzskata par pašsaprotamu to, kā vajadzētu mērīt Lisabonas stratēgijas veiksmi vai arī, vispārīgi runājot, kādi rādītāji izmantojami, lai mērītu panākumus; tomēr ir pārliecināts, ka veiksmes un neizdošanās novērtējumu nedrīkst attiecināt tikai uz tādiem rādītājiem kā IKP/NKI, jo labākajā gadījumā tas ir tikai rādītājs attiecībā uz noteiktā laika posmā radīto labklājību, bet tas nesniedz uzticamu informāciju par bagātības apjomu sabiedrībā, turklāt nekādi nenorāda, kādas ir ar papildu bagātības radīšanu saistītās sociālās un vides izmaksas;

56.

uzsver, ka nepieciešams izstrādāt un piemērot daudzdimensionālu pieeju, lai novērtētu cilvēku labklājību, neņemot vērā IKP un NKI; tādēļ atzinīgi vērtē Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) apspriedes tās Otrā Pasaules forumā par statistiku, zināšanām un politiku ar nosaukumu “Sabiedrības attīstības raksturlielumi un tās veicināšana”, kas notika 2007. gada jūnijā, kā arī diskusijas Komisijas konferencē “Aiz IKPi”, ko Eiropas Parlaments rīkoja 2007. gada novembrī, jo uzticami dati ir svarīgi, lai pieņemtu uz informāciju balstītus politiskos lēmumus;

57.

tādēļ atzinīgi vērtē dažādu Komisijas ģenerāldirektorātu darbu, izstrādājot jaunus augstas kvalitātes indikatorus; mudina šos indikatorus — vai tie attiecas uz sociālo dimensiju, kā, piemēram, nabadzības indikators, vai uz vides dimensiju, kā, piemēram, bioloģiskās daudzveidības indikators — izmantot, lai turpmāk novērtētu Lisabonas stratēģijas valsts reformu programmas, un tos ietvert Komisijas uzraudzības pasākumos, tādējādi izveidojot pilnīgāku indikatoru kopumu Lisabonas stratēģijas panākumu noteikšanai;

58.

uzstāj, ka attiecībā uz Lisabonas stratēģijas pārraudzību jāgarantē pilnvērtīga visu trīs ES iestāžu sadarbība; mudina Padomi un Komisiju atzīt Eiropas Parlamenta lomu, cieši uzraugot Lisabonas stratēģiju un valstu reformu programmas, nodrošinot nozīmīgus budžeta resursus Lisabonas mērķu sasniegšanai un cieši sadarbojoties ar valstu parlamentiem attiecībā uz nozīmīgiem jautājumiem likumdošanas jomā;

59.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem.