52004DC0723

Briselē, 26.10.2004

COM(2004) 723 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

ES ekonomika: 2004. gada pārskats – Kopsavilkums un galvenie secinājumi – {SEC(2004) 1368}

1. IEVADS |

Eiropas Savienības paplašināšanās 2004. gada 1. maijā iezīmē vēsturisku sasniegumu. Kaut arī jauno dalībvalstu ekonomiskās integrācijas process iesākās jau pirmspievienošanās posmā, šo valstu iestāšanās ES to ir pastiprinājusi. Integrācija ir saistīta ar izaicinājumiem, bet galvenokārt — iespējām gan ES-15, gan jaunajai ES-25. |

Paplašināšanās gaitā un Lisabonas stratēģijas vidusposma pārskatā tika akcentēti galvenie Lisabonas programmas ekonomiskie jautājumi | Eiropadomē 2004. gada pavasarī augsta līmeņa grupai Vima Koka (Wim Kok) vadībā tika lūgts izstrādāt neatkarīgu pārskatu, kas sniegtu ieguldījumu turpmākajā Lisabonas stratēģijas vidusposma pārskatā. Pirmkārt un galvenokārt tā būs iespēja mācīties no iepriekš iegūtās pieredzes un stiprināt politikas stratēģiju un instrumentus, kas nepieciešami tās stratēģisko mērķu sasniegšanai šajā desmitgadē, par kuru Eiropadomē tika panākta vienošanās 2000. gada martā Lisabonā. Turpmākais vidusposma pārskats arī ir noteicošais faktors ES Ekonomikas pārskata 2004. gada izdevuma koncepcijai. Pārskata sākumā iekļauta nodaļa par jaunākajiem makroekonomikas un politikas notikumiem eiro zonā, turpmāk analizējot konkrētus jautājumus, kas izvēlēti to būtiskās nozīmības dēļ attiecībā uz Lisabonas programmu, nodarbinātību, produktivitāti un vidi. Pēdējā nodaļā tiek izskatīti galvenie jautājumi attiecība uz ekonomisko uzraudzību. |

2. NOTIKUMI EKONOMIKā: AIZKAVēTā ATGūšANāS ROSINA JAUTāJUMUS PAR ELASTīBU |

Eiro zonas ekonomikas atgūšanās pēc trīs gadu palēninātas attīstības | Ekonomiskās perspektīvas uz labvēlīga starptautiskā ekonomiskā vides fona uzlabojās 2004. gadā. Izaugsmi galvenokārt noteica spēcīgs eksports, savukārt vietējais pieprasījums eiro zonā pieauga lēnām, bet vienmērīgi. Tomēr privātā patēriņa un investīciju pieauguma ieguldījums izaugsmē, kas ir galvenās divas vietējā pieprasījuma sastāvdaļas, joprojām bija pārāk nevienmērīgs, lai spriestu par patiesi droši atlabšanu. Nav pietiekamu liecību, lai attaisnotu argumentu, ka zems vietējais pieprasījums pēdējos gados būtu attiecināms uz makroekonomikas politiku. Monetārie nosacījumi joprojām bija veicinoši, ar vēsturiski zemām īstermiņa un ilgtermiņa procentu likmēm, bet fiskālo politiku iezīmēja automātisko stabilizatoru mīkstinošā ietekme. Tādējādi kopējā monetārā un fiskālā politika nodrošināja stabilu makroekonomikas vidi, kas veicina vietējā pieprasījuma atjaunošanu. |

Aizkavēta un gausa atgūšanās pievērš uzmanību jautājumam par zonas ekonomisko elastību | ES ekonomikas atlabšana ir bijusi relatīvi aizkavēta un gausa salīdzinājumā ar citām lielākajām ekonomikas sistēmām. Minētais novērojums ir izsaucis jautājumus par eiro zonas ekonomisko elastību un jo īpaši par to, vai eiro zona ir jūtīgāka pret negatīviem ekonomiskajiem šokiem salīdzinājumā ar citiem rajoniem, vai arī tās struktūras ir mazāk labvēlīgas pret ekonomikas atjaunošanos. Saskaņā ar analīzes rezultātiem negatīvā ekonomiskā ietekme uz rūpniecisko ražošanu ir bijusi īslaicīga un ne īpaši smaga, kaut gan tā ir atstājusi sekas uz ekonomiskās uzticības rādītājiem. Drīzāk, jāapsver, vai strukturālā neelastība nav bijusi svarīgāks faktors nesenajā gausajā cikliskajā pielāgojuma procesā eiro zonā. Modelēšanas rezultāti norāda uz to, ka strukturālā neelastība galvenokārt ietekmē investīcijas. Tādējādi atgriešanās ātrums pie potenciālā apjoma būs atkarīgs no tā, kāda ir neelastības ietekme uz investīcijām pēc tam, kad beigusies pieprasījuma trūkuma cikliskā ietekme un investīciju pieaugumu kavējošie finanšu ierobežojumi. Algu neelastība un nepilnīga konkurence, jo īpaši pakalpojumu ekonomikā, ir vieni no galvenajiem iemesliem cenu stagnācijai eiro zonā. Attiecīgās cenas eiro zonā nepielāgojas ātri, kas saistās ar dārgākiem kvantitatīviem pielāgojumiem, samazinot ražošanu, un tādējādi arī nodarbinātību. Iespējams arī, ka nevēlēšanās risināt budžeta konsolidēšanas nepieciešmību un īstenot strukturālās un pensiju reformas ir radījusi papildus neskaidrības, tādējādi atstājot negatīvas sekas uz patērētāju uzticību un patēriņu. Šo atlikušo politikas jautājumu iedarbīgs risinājums, iespējams, varētu atbalstīt patēriņu ekspansijas laikā. |

3. LISABONAS STRATēģIJAS EKONOMISKAIS PAMATOJUMS |

Detalizēts ekonomikas pārskats attiecībā uz konverģenci, darba tirgus izpildi, produktivitāti un vidi | Lisabonas Eiropadomē 2000. gada martā valdību vadītāji paziņoja savu apņemšanos padarīt Eiropu par „konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zinātnes atziņām balstīto ekonomiku pasaulē ar ilgspējīgu ekonomisko izaugsmi, ar darbavietām, kuru kļūst arvien vairāk un kuras kļūst arvien labākas, un ar plašāku sociālo kohēziju.” Sniedzot ieguldījumu turpmākā Lisabonas stratēģijas vidusposma pārskata sagatavošanā, ES Ekonomikas 2004. gada pārskatā ir vērsta uzmanība uz minētās stratēģijas ekonomisko pamatojumu četrās jomās Pirmkārt, attiecībā uz kohēziju, ir veikta perspektīvas analīze izlīdzināšanas uzlabošanai un konverģencei jaunajās dalībvalstīs. Otrkārt, ir detalizēti izskatīta darba tirgus izpildes ekonomika. Pagājušā gada produktivitātes attīstības analīze ir paplašināta ar īpašu atsauci uz informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstības (IKT) un produktu tirgus lomu. Ceturtajā nodaļā ir aplūkota saikne starp vidi un ekonomisko izaugsmi, bet pēdējā nodaļā ir sniegti noteiktu ekonomiskās uzraudzības jautājumu pārskati. |

3.1. Izlīdzināšanas izaugsme un konverģence jaunajās dalībvalstīs |

Kohēzijas jautājums, ko priekšplānā izvirzījusi paplašināšanās | Ņemot vērā, ka jaunajās dalībvalstīs ienākumu līmenis ir ievērojami zemāks par ES vidējo līmeni, šķiet piemēroti noteikt galvenās politikas līdzekļus, lai veicinātu izlīdzināšanas procesa stabilitāti. Tomēr, kā liecina ES iepriekšējā pieredze, nav noteikts, ka ienākumu konverģence ir ātrs, ilgstošs un automātisks process. Turklāt izlīdzināšanas sākumposmos izaugsme pirmkārt novērojama rūpniecības, nevis lauku rajonos, tādēļ līdz ar valsts pieauguma paātrinājumu ienākumu nevienlīdzība reģionālajā līmenī var sākotnēji pieaugt. |

Investīciju un produktivitātes pieauguma radītā izaugsme jaunajās dalībvalstīs | Jaunās dalībvalstis uzsāka garo izlīdzināšanas procesu jau ilgu laiku pirms to iestāšanās pārejas posmā 1990. gadu sākumā — tomēr vairākumā gadījumu šis procesa gaita bija lēna. Šo ekonomiskās konverģences procesu līdz šim pilnībā ir noteicis investīciju un summārās produktivitātes faktors (SPF). Izaicinājums, kas saistīts ar minēto procesu paplašināšanu būs saistīts ar neizmantotā darbaspēka resursu iesaistīšanu, tādējādi palielinot salīdzinoši zemo nodarbinātības līmeni lielākajā daļā jauno dalībvalstu, kā arī arvien vairāk mobilizējot vietējo noguldījumu pieaugumu, kas papildina līdz šim noteicošos tiešos ārvalstu ieguldījumus. |

Visaptveroša politiska pieeja, kas veicina izlīdzināšanu | Nozīmīgs ir jautājums, kādā veidā ar politikas palīdzību var veicināt stiprāku un plašāku izaugsmi. Jau kopš 1990. gadu sākuma tirdzniecības liberalizācija ir sniegusi nozīmīgu ieguldījumu izaugsmē. Galvenā prioritāte ir turpmāk nostiprināt makroekonomisko stabilitāti, ņemot vērā daudzviet joprojām pastāvošo pārāk lielo publisko deficītu un samērā augsto un mainīgo inflācijas līmeni vairākas dalībvalstīs. Stabilas konverģences nodrošināšanai ir nozīmīga arī institucionālā reforma, tādēļ pašreiz, kad pievienošanās perspektīva ES, palīdzot veicināt politisko atbalstu izmaiņām, vairs nepilda ārējā stimula lomu, izaicinājums ir nenokavēt šo pareizo laiku, lai atbalstītu turpmākās vietējās reformas. |

Izpildot vairākus noteikumus, iespējama ES kohēzijas politikas ievērojama ietekme | Viens no struktūrfondu uzdevumiem ir konverģences efektīva veicināšana, tomēr to rezultāti ir atkarīgi no trīs priekšnoteikumu izpildes: lielākas koncentrācijas tajos rajonos un dalībvalstīm, kuros tā visvairāk nepieciešama, uzlabots tematiskās koncentrācijas un efektīvākas līdzekļu izmantošanas saskaņā ar Lisabonas mērķiem. ES kohēzijas politikas ieguldījums faktiskajā konverģencē būs galvenokārt atkarīgs no politikas veidotāju apņemšanās veidot saskaņotu valsts un reģionālo politiku, nodrošinot to, lai vidi, kurā tiek izmantoti struktūrfondi, raksturotu makroekonomiskā stabilitāte, ilgstošas strukturālās reformas un laba pārvaldība. |

3.2. Darba tirgus ES: pēdējā laika darbības un perspektīvu ekonomiskā analīze |

Lisabonas nodarbinātības mērķis šķiet ambiciozs un, iespējams, nesasniedzams | Lisabonas stratēģijas pirmās desmitgades vidū ir grūti saskatīt, kā nodarbinātības mērķus vēl būtu iespējams sasniegt līdz 2010. gadam, daļēji ekonomiskās attīstības palēnināšanās, bet galvenokārt — lēnā un nepietiekamā strukturālo reformu progresa — dēļ. Toties pozitīvi vērtējams tas, ka liela daļa no uzlabojumiem darba tirgus izpildē 1990. gados ir bijusi strukturāla un dažās jomās, piemēram, sieviešu nodarbinātībā ir turpinājies ievērojams progress. |

Skaidri noteikta stratēģija, bet daudz papildu darba | Turklāt galvenie darba tirgus izpildes faktori un pasākumi, kādi jāpilda dalībvalstīm, lai sasniegtu Lisabonas mērķi attiecībā uz vairāk un labākām darbavietām visiem, kas pilnībā ir atspoguļota visaptverošā Eiropas nodarbinātības stratēģijā. Šeit ietilpst, piemēram, reformas, kas ļauj diferencēt algas atbilstoši produktivitātes attīstībai un vietējā darba tirgus apstākļiem, nodokļu un pabalstu reformām saskaņā ar īpaši mērķauditorijai veidotu aktīvo darba tirgus politiku, darba tirgus likumdošanu, kas veicinās darbavietu izveidi un politiku, kura uzlabos izglītību un apmācību, jo īpaši zemas kvalifikācijas un vecākiem darbiniekiem. Sīki izstrādātām reformas stratēģijām ir jābūt konkrēti vērstām uz valsti, aplūkojot darba tirgus un sociālās aizsardzības institūciju kombināciju. Tomēr valstij raksturīgo prioritāšu salīdzinājums, kas noteikts ES nodarbinātības pamatnostādnēs un attiecīgās dalībvalsts ekonomikas politikā, kā arī progresu, kas panākts pēdējos pāris gados norāda uz tām jomām, kurās nepieciešama steidzama rīcība dalībvalstu līmeni. |

Lai arī augstāks nodarbinātības līmenis var uz laiku samazināt produktivitātes pieaugumu, tomēr šāda ietekme novērtējama kā niecīga | Daži ir izteikuši šaubas par to, vai Lisabonas nospraustie mērķi vienlaicīgi paaugstināt nodarbinātību un produktivitāti ir savietojami. Tomēr analīze rāda, ka vienīgi neliela daļa no darba produktivitātes pieauguma tempu sazinājuma, kas vērojams kopš 90.-o gadu vidus būtu saistāma ar nodarbinātības pieaugumu. Faktiski ir maz tādu iemeslu, kas liek domāt par to, ka augstākam nodarbinātības līmenim ir kādas negatīvas sekas ilgtermiņa produktivitātes izaugsmei, kas ir patiesi nozīmīgi ES ekonomikas konkurētspējai un dinamikai. |

3.3. Produktivitāte, jauno tehnoloģiju ietekme un produktu tirgus reformas |

Produktivitātes izaugsme, kas nepieciešama, lai īstenotu Lisabonas stratēģisko mērķi | ES ekonomikā ir ne tikai nepieciešams sasniegt lielāku darba ieguldījumu, bet arī uzlabot produktivitātes izaugsmi. Gan saskaņā ar makroanalīzes, gan konkrētas nozares analīzes rezultātiem var secināt, ka produktivitātes izaugsmes palēnināšanās kopš 1995. gada ir lielā mērā strukturāla, atspoguļojot lēnas produktivitātes izaugsmes ievērojami daudzās vidēju tehnoloģiju ES nozarēs, relatīvi mazo ES IKT ražošanas nozaru apjomu un problēmas saistībā ar SPF izaugsmi IKT nozarēs kombinēto efektu. Līdzīgi, lielāki ienākumi, kurus iespējams gūt ārpus Eiropas līdz ar globalizāciju un paaugstinātu starptautisko kapitāla mobilitāti, var radīt spiedienu uz kapitāla produktivitāti. Šie notikumi varētu daļēji skaidrot, kāpēc samazinājusies darbaspēka aizvietošana ar kapitālu un tādējādi samazinājusies arī darba produktivitātes izaugsme. |

Zināšanu attīstīšana un uzņemšana ir jebkuras sekmīgas ilgtermiņa produktivitātes stratēģijas savstarpēji atbalstoši elementi. | SPF galvenokārt nosaka efektivitāte, ar kādu darbinieku zināšanu sasniegumi tiek izmantoti organizācijā, kā arī pamataprīkojuma tehnoloģiskais līmenis. Uz zināšanām balstīta ekonomika ES vēl nav pilnībā nostiprinājusies. Starp ES un ASV pastāv ievērojama plaisa gan no zinātnei piešķiramo resursu, gan zinātnes efektivitātes viedokļa. ASV pārākums inovāciju jomā ir būtiski mainījis ASV ekonomiku, virzoties pretī jaunām, augstas produktivitātes izaugsmes nozarēm, īpaši IKT intensīvai rūpniecībai un uz IKT balstītu pakalpojumu sniegšanas nozarēm. Tādejādi globalizācijas, konkurences un tehnoloģisko spiedienu veicinoša paātrinājuma rezultātā tā ir ieguvusi daudz spēcīgāku pozīcija kopš 1980. gada vidus. Jo īpaši nepieciešamas reformas, kas ļautu dibināt un attīstīties jauniem, inovatīviem uzņēmumiem. Minētais izceļ cilvēkkapitāla investīciju nozīmību, lai palīdzētu turpmākajiem zināšanu uzkrāšanas un izplatīšanas uzlabojumiem. Ieguldījums izglītībā, apmācībā un mūžizglītībā ir būtiski Eiropas Savienības starptautiskajā konkurētspējā zinātņietilpīgās, inovāciju nozarēs un ilgtspējīgā izaugsmē un nodarbinātībā. Tikpat nozīmīgi ir uzlabot papildu izpētes investīciju “sviru mehānismu” produktivitātes pieaugumā un censties plānoti sasniegt mērķi attiecībā uz izdevumu pieaugumu izpētei, kas veidotu 3 % no IKP. Minētais nozīmētu nodrošināt pamatnosacījumus, lai pašlaik un turpmāk uzlabotu mijiedarbību starp izpēti un nozari. |

Produktu tirgus reformas ieņem centrālo vietu Lisabonas stratēģijā, jo tās uzlabo tos pamatnosacījumus, kuros darbojas uzņēmums | Cita dimensija tiem centieniem, kas saistīti ar produktivitātes palielināšanu, ir produktu tirgus reformas. Veids, kādā tiek regulēti produktu tirgi, atstāj nozīmīgu ietekmi uz tirgus konkurenci, kā arī tirgus darbības lauku un apjomu un tādējādi arī ekonomiskās darbības apjomu un struktūru. Tiešā ietekme, ko atstāj uzņēmējdarbības izmaksu samazināšanās, un barjeru likvidēšana jaunajos tirgos ir salīdzinoši neliela. Kā liecina empīriskie pētījumi produktivitāte lielā mērā tiek ietekmēta netieši, galvenokārt saistībā ar uzcenojumu samazināšanu un niecīgu resursu atkārtotu piešķiršanu (sadales efektivitāte); uzlabojumiem uzņēmumu ražošanas faktoru izmantošanā (produktīvā efektivitāte); un pamudinājumu uzņēmumiem ieviest jauninājumus, kā arī panākt modernu tehnoloģiju maksimālās iespējas (dinamiskā efektivitāte). Jo īpaši tās produktu tirgus reformas, kas atvieglo piekļuvi, samazina tarifu likmes, likvidē tirgus reglamentētās barjeras, likvidē cenu kontroli un samazina sabiedrības iesaistīšanos ražošanā, samazina ekonomisko šķelšanos ekonomikā. Progresīvās tehnoloģijas nozarēs, kur produktivitātes ieguvumi ieņem vissvarīgāko vietu, tieši jaunie uzņēmumi sniedz visbūtiskāko ieguldījumu produktivitātes pieaugumā. Paredzams, ka konkurence ir cieši saistīta ar dinamisku efektivitātes sekām ilglaicīgu aizkavēšanos, un kā uzsvērts literatūras avotos, inovācijas atstāj atšķirīgas sekas uz produktivitātes izaugsmi atkarībā no tehnoliģisko sasniegumu attāluma. |

Turpmāk reformas galvenokārt jāvērš uz jaunu uzņēmumu radīšanas un iekšējās integrācijas veicināšanu | ES jau ir iesaistījusies radikālu reformu procesā, jo īpaši attiecībā uz iekšējā tirgus izveidi. ES ir atvērta starptautiskai konkurencei, un tās tīkla nozares ir liberalizētas līdz līmenim, kas ir vienāds ar ASV līmeni vai pat pārsniedz to. Tomēr iespējams, ka tā atpaliek attiecībā uz pasākumiem, kas nosaka uzņēmumu izveidi un likvidāciju. Vēl joprojām ir darbības lauks, kas ES palielina iekšējā tirgus integrācijas pakāpi. Arī izmaksas attiecībā uz likumdošanas ievērošanu pārsniedz ASV rādītājus, kas liecina par to, ka šajā jautājumā vēl joprojām daudz kas jāsasniedz. |

3.4. Vides aizsardzība: šķērslis izaugsmei vai izaugsmi veicinoša struktūras pielāgošana? |

Pēdējās desmitgadēs Eiropā ir panākta zināma piesārņojuma intensitātes pieauguma samazināšana, nesamazinot rūpniecību | Lai gan vides ilgtspēja ir Lisabonas stratēģijas sastāvdaļa, vides aizsardzība un ekonomiskā izaugsme bieži tiek uzskatīta par konkurējošiem uzdevumiem. Diskusijās galvenā uzmanība tiek pievērsta ūdens, zemes un gaisa piesārņojumam, kā arī tādām globālām parādībām kā klimats un ozona slānis. Lai gan lielākā vai mazākā mērā ir atjaunojamie dabas resursi, to trūcīgais daudzums (vai pārmērīgā izmantošana) pēdējās pāris desmitgadēs ir dramatiski pieaugusi. Realizējamu īpašumtiesību trūkums šo tendenci tikai pasliktina. Vides politikas mērķis ir iekļaut šos resursus vienotā īpašuma režīmā ar izpildāmiem noteikumiem. Galvenie politikas instrumenti ir dažādi tādu darbības ierobežojumu veidi, kas ir kaitīgas vai bīstamas videi. |

Vides politikai, ja tās mērķis ir veicināt labklājību palielinošus strukturālus pielāgojumus, jābūt rentablai, pakāpeniskai un prognozējamai | Pieprasījums pēc pastiprinātas vides aizsardzības ir audzis vienlaicīgi ar ekonomisko izaugsmi, un sabiedrības aktivitātes un tirgus spēki ir izraisījuši ekonomiskās darbības radītā piesārņojuma intensitātes samazināšanu ES. Pakalpojumu sektora dinamiska izaugsme un pieaugošā nozīme ekonomikā arī ie veicinājusi augšminētais procesu. Kaut gan palielinātās izmaksas vides aizsardzībai dažos gadījumos ir sadārdzinājušas ražošanu regulētās nozarēs, nav pierādījumu tam, ka piesārņojuma līmeņu saiknes saraušana ar ekonomiskās darbības līmeni ir panākta, eksportējot piesārņojumu caur plaša mēroga delokalizāciju. Turpretim, drošu vides standartu un mērķu ilgtermiņa stiprināšana ir devusi ieguldījumu jaunu vides tehnoloģiju tirgus izveidē, kā arī specializētu nozaru un darbavietu potenciāla rašanos. |

Lai veicinātu labklājību rosinošu ekonomisko struktūru pielāgošanu, vides politikai ir jābūt rentablai | Vides politikas ekonomiskā struktūru pielāgošana galvenokārt tiek panākta, pieņemot īpašumtiesības saistība ar dabas resursiem, ņemot vērā to pieaugošo trūkumu un jaunos zinātniskos atklājumus. Tādējādi cena, kas saistīta ar vides resursu izmantošanu un sabiedrības pakļaušanu veselības draudiem, ir jātuvina sociālo izmaksu līmenim. Rezultātā būtu panākta uzlabota tirgus darbība un tādējādi arī efektīvāka resursu un saistīto labklājības ieguvumu sadale. Tādēļ labklājību uzlabojošai vides politikai ir jābūt rentablai, ņemot vērā ar pielāgošanās periodu saistīto turbulenci, pielāgojumu vajadzību dinamisko raksturu, kā arī neskaidrības attiecībā uz izmaksu un ieguvumu aprēķiniem labi funkcionējoša tirgus prombūtnē. |

3.5. Ekonomiskās pārraudzības aktuālie jautājumi |

Ekonomiskajai pārraudzībai vajadzīgi nākotnē nozīmīgu tematu identificēšana | Pašlaik šā gada pārskatā tiek izskatīts Eiropas Konstitūcijas Līguma projekts, kas daudzos jautājumos stiprinātu ekonomikas valdību ES. Otrais jautājums ir izglītība, līdz ar darbaspēka izglītības profila attīstību paredzot mainīgu, bet nozīmīgu ietekmi uz ekonomisko izaugsmi nākamajās desmitgadēs Visbeidzot, ekonomiskās uzraudzības efektivitātei un pārredzamībai ES ir būtiski strukturālie rādītāji un statistika. |