1.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 142/13

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī izskatīja atjaunināto Itālijas stabilitātes programmu laikposmam no 2009. gada līdz 2012. gadam.

(2)

Lai gan mājsaimniecību zemais parādu līmenis un relatīvi stabilais finanšu sektors nedaudz glāba valsti no globālās finanšu krīzes, dziļi iesakņojušies strukturālie trūkumi bija par iemeslu nepietiekamai ražīguma izaugsmei un vājināja Itālijas tautsaimniecību jau ilgi pirms globālās lejupslīdes. Pēc tam, kad IKP piecus ceturkšņus bija samazinājies, 2009. gada trešajā ceturksnī tas atgriezās iepriekšējā līmenī, bet atkal nedaudz samazinājās ceturtajā ceturksnī. Recesija darba tirgu ietekmēja vēlāk: 2009. gadā tās ietekmē nevis tika samazinātas darbavietas, bet gan nostrādāto stundu skaits, un daudzi strādājošie, jo īpaši vissmagāk skartajā ražošanas nozarē, par mazāk nostrādāto stundu skaitu saņēma algas piemaksas no algu papildinājuma fonda. Valdības politikas reakcija uz krīzi bija atbilstoša ļoti augstajam valsts parādam, ņemot vērā vēlmi izvairīties no paaugstināta riska. Kopš 2008. gada beidzamā ceturkšņa valdība ir apstiprinājusi vairākus pasākumus finanšu sektora stabilizēšanai, uzticības atjaunošanai un grūtībās nonākušo uzņēmumu un mājsaimniecību atbalstam. Saskaņā ar valdības aplēsēm atveseļošanas pasākumi tika pilnībā finansēti no esošo fondu pārdales un pieaugošajiem ieņēmumiem, un tie nav ietekmējuši budžeta deficītu. Neraugoties uz valdības īstenoto piesardzīgo fiskālo politiku ekonomiskā lejupslīde ir ievērojami ietekmējusi Itālijas publiskās finanses. Valsts budžeta deficīta attiecība laikposmā no 2008. līdz 2009. gadam dubultojās, sasniedzot 5,3 % no IKP (tas apstiprināts arī 2010. gada 1. martā publicētajās statistikas biroja aplēsēs). Tas kopā ar ļoti augsto valsts parāda attiecību lika Padomei 2009. gada 2. decembrī nolemt, ka Itālijā ir pārmērīgs budžeta deficīts, un noteikt šīs situācijas koriģēšanas termiņu līdz 2012. gadam. Papildus fiskālajai konsolidācijai, kas ir priekšnosacījums publisko finanšu stabilitātei, Itālijas tautsaimniecības politikas galvenais uzdevums turpmākajos gados būs veicināt ātru un noturīgu atveseļošanu ražīguma pieauguma ziņā, lai atjaunotu konkurētspēju un veicinātu valsts zemā potenciālā IKP pieaugumu. Ražīguma veicināšanai ir svarīgi īstenot tālejošas strukturālās reformas. Turklāt, lai īstermiņā atjaunotu konkurētspēju, ir nepieciešams nodrošināt algu pieauguma un ražīguma attīstības labāku līdzsvaru.

(3)

Lai gan novērotais reālā IKP kritums krīzes kontekstā lielā mērā ir ciklisks, ir bijusi arī nelabvēlīga ietekme uz potenciālā ražošanas apjoma līmeni. Turklāt krīze potenciālo izaugsmi var ietekmēt arī vidējā termiņā, samazinoties investīcijām un kredītu pieejamībai, kā arī palielinoties strukturālajam bezdarbam. Turklāt ekonomiskās krīzes ietekme pastiprina sabiedrības novecošanās negatīvās sekas uz potenciālo ražošanas apjomu un publisko finanšu stabilitāti. Ņemot vērā iepriekšminēto, ir svarīgi paātrināt strukturālo reformu norisi ar mērķi atbalstīt potenciālo izaugsmi. Itālijai ir jo īpaši svarīgi veikt reformas šādās jomās: tirgus konkurence, uzņēmējdarbības vide, sabiedrisko pakalpojumu kvalitāte un darba tirgus funkcionēšana, tostarp sociālo izdevumu pārdale, lai veidotu plašāku un vienotāku bezdarba pabalstu sistēmu.

(4)

Makroekonomiskais scenārijs, kas ir šīs programmas pamatā, paredz, ka 2010. gadā reālā IKP pieaugums būs 1,1 %, salīdzinot ar – 4,8 % 2009. gadā (– 5 % saskaņā ar 2010. gada 1. martā publicētajām statistikas biroja aplēsēm), un atlikušajā programmas periodā pieaugs līdz 2 %. Novērtējot šo scenāriju atbilstīgi šobrīd pieejamai informācijai (2), šķiet, ka tā pamatā ir labvēlīgi pieņēmumi par izaugsmi. Programmas prognozes par inflāciju šķiet ticamas. Prognozes par nodarbinātības pieaugumu un bezdarba līmeni ir labvēlīgākas nekā Komisijas dienestu 2009. gada rudens prognozē, tās atbilst programmas augstākajām reālā IKP pieauguma prognozēm.

(5)

Programmā aprēķinātais valsts kopbudžeta deficīts 2009. gadā ir 5,3 % no IKP. Ievērojamā budžeta deficīta pasliktināšanās no 2,7 % no IKP 2008. gadā lielā mērā atspoguļo krīzes ietekmi uz publiskajām finansēm. Atbilstīgi Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānam (EEAP) tika pieņemti vairāki atveseļošanas pasākumu kopumi, kas kopā veido aptuveni 0,7 % no IKP 2009. gadā, un saskaņā ar iestāžu ziņojumu šie pasākumi tiek pilnībā finansēti, pārdalot esošo finansējumu un papildu ieņēmumus. Saskaņā ar programmā plānoto fiskālā politika jau 2010. gadā kļūs viegli ierobežojoša, un 2011. un 2012. gadā šie ierobežojumi pastiprināsies, lai līdz 2012. gadam novērstu pārmērīgo budžeta deficītu. Tas kopumā atbilst Padomes pieņemtajai atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģijai, arī ņemot vērā ļoti augsto valsts parāda attiecību.

(6)

Programmā paredzēts, ka 2010. gadā kopējais valsts budžeta deficīts samazināsies par 0,3 procentpunktiem no IKP, t.i., līdz 5,0 % no IKP, ko nomināli var uzskatīt par atbilstīgu Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumiem saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Ir plānots, ka ieņēmumu attiecība pret IKP kritīsies par 0,5 procentpunktiem, daļēji tāpēc, ka beigsies vienreizējie pasākumi ieņēmumu palielināšanai, kas ietekmēja 2009. gada rezultātus. Tiek plānots, ka izdevumu attiecība pret IKP samazināsies vēl vairāk – par 0,8 procentpunktiem no IKP, galvenokārt pateicoties izdevumu ierobežojumiem, kas tika apstiprināti ar 2008. gada vasarā pieņemto fiskālo pasākumu kopumu 2009.–2011. gadam. Tas atspoguļojas kā primāro izdevumu pieauguma samazinājums, jo šo izdevumu palielinājums 2010. gadā plānots tikai par 0,6 %, un arī kā valsts ieguldījumu samazinājums pēc pieauguma 2009. gadā. 2010. gada budžetā ietverti daži pasākumi papildus tiem, kas paredzēti 2008. gadā apstiprinātajā fiskālo pasākumu kopumā 2009.–2011. gadam, un iestādes uzskata, ka tiem ir neitrāla ietekme uz budžeta stāvokli. Budžetā ietverti daži jauni ekspansijas pasākumi, kas veido aptuveni 0,4 % no IKP un ir paredzēti strādājošo ar zemiem ienākumiem atbalstīšanai un papildu veselības un sociālo izdevumu finansējuma nodrošināšanai, kā arī militāro ārvalstu misiju atbalstīšanai. Kā galvenais finansējuma avots tiek minēts vienreizējie ieņēmumi no ārkārtas nodokļa, ko piemēro nelegāli ekspatriētiem aktīviem – scudo fiscale – un kas reģistrēts 2009. gadā (0,35 % no IKP), jo tā pozitīvais rādītājs bija par pamatu lēmuma pieņemšanai 2010. gada budžeta ietvarā pārcelt no 2009. uz 2010. gadu dažu ienākuma nodokļu iekasēšanu, kas tika lēsti 0,25 % apmērā no IKP.

Papildu ekspansijas pasākumi ietver nelielu atkāpi no ieteikumiem 2010. gadam, lai gan atzīstams, ka atkāpes ir nelielas un saskaņā ar iestāžu aplēsēm pilnībā finansētas, pateicoties scudo fiscale vienreizējo ieņēmumu pārvietošanai. Pēc pasliktināšanās par 0,25 procentpunktu no IKP 2009. gadā ir plānots, ka strukturālā bilance, t. i., cikliski koriģētā bilance, izņemot vienreizējos un citus pagaidu pasākumus, kas aprēķināta, izmantojot kopīgi saskaņotu metodoloģiju, 2010. gadā uzlabosies par 0,5 procentpunktu no IKP, galvenokārt pateicoties izdevumu ierobežojumiem.

(7)

Programmas vidēja termiņa budžeta stratēģijas galvenais mērķis ir līdz 2012. gadam samazināt budžeta deficītu zem 3 % no IKP deficīta atsauces vērtības; šo termiņu pārmērīga budžeta deficīta novēršanai ir noteikusi Padome, nosakot budžeta deficīta mērķus 3,9 % no IKP 2011. gadā un 2,7 % no IKP 2012. gadā. Lai sasniegtu šos mērķus, valdība plāno veikt papildu konsolidācijas pasākumus papildus tiem, kas jau pieņemti ar 2009.–2011. gada fiskālo pasākumu kopumu, kuru apjoms sasniedz 0,4 procentpunktius no IKP 2011. gadā un 0,8 procentpunktus 2012. gadā. Nav sniegta nekāda informācija par plašiem pasākumiem šīs papildu konsolidācijas īstenošanai, līdz ar to nav iespējams izvērtēt kopējās plānotās korekcijas. Paredzams, ka primārā bilance būs 1,3 % no IKP 2011. gadā un 2,7 % 2012. gadā. Strukturālajā izteiksmē ikgadējā konsolidācija plānota 0,5 procentpunktu apmērā no IKP 2011. gadā un ¾ procentpunktu apmērā 2012. gadā. Budžeta korekcijas programmas periodā tādējādi šķiet paredzētas galvenokārt programmas beigās. Programmā ir apstiprinātas saistības sasniegt vidēja termiņa mērķi (VTM) – strukturāli līdzsvarotu budžetu. Ņemot vērā jaunākās prognozes, kā arī parāda līmeni, VTM atspoguļo Stabilitātes un izaugsmes pakta mērķus, tomēr programmā nav paredzēts tos sasniegt programmas perioda laikā.

(8)

Kopumā budžeta izpildes rezultāti varētu būt sliktāki, nekā paredzēts programmā. Šī iespējamība palielinās programmas perioda pēdējos gados. Pirmkārt, reālais IKP pieaugums varētu būt mazāks, nekā pieņemts programmā 2010.–2012. gada periodam. Šajā kontekstā programmā veiktā jutīguma analīze liecina, ka par 0,5 % zemāks ikgadējais IKP pieaugums programmas laikposmā nozīmētu par 0,7 procentpunktiem no IKP lielāku kopbudžeta deficītu līdz 2012. gadam (3,4 % no IKP salīdzinājumā ar plānotajiem 2,7 %) un saistībā ar potenciālās izaugsmes ietekmi arī kopējās strukturālās korekcijas laikposmā no 2010. līdz 2012. gadam samazinātos par 0,5 procentpunktiem. Otrkārt, budžeta mērķi 2011. un 2012. gadam ir pamatoti ar turpmāko konsolidācijas centienu precizēšanu un īstenošanu, bet programmā bez paredzamās papildu korekcijas nav izklāstīti plaši pasākumi saistībā ar tendences scenāriju, kas balstīts uz programmā minētajiem negrozītajiem tiesību aktiem. Šajā scenārijā turklāt par zemu tiek novērtētas reālo izdevumu tendences un līdz ar to arī konsolidācijas pasākumu apjoms, kas nepieciešams budžeta mērķu sasniegšanai. Treškārt, pat neapsverot nepieciešamos papildu konsolidācijas pasākumus, būs problemātiski izpildīt prognozes, kurās ietverts 2008. gada vasaras fiskālo pasākumu kopums 2009.–2011. gada periodam, jo tās jau paredz ļoti būtiskus izdevumu ierobežojumus. Šajā kontekstā esošie rādītāji liecina, ka nevar izslēgt pārmērīgus izdevumus centrālā un vietējā līmenī, jo īpaši kārtējos primāros izdevumus, kuri beidzamās desmitgades laikā ir vidēji palielinājušies par aptuveni 4,5 %. Ievērojot 2008. gada vasarā cieši nospraustos izdevumu samazināšanas mērķus, fiskālo pasākumu kopumā būs nepieciešams pastiprināt centienus, lai samazinātu izdevumus, palielinātu efektivitāti un uzlabotu pakalpojumu kvalitāti.

(9)

Valsts kopējā parāda attiecība pret IKP ievērojami pārsniedz Līguma atsauces vērtību, un tiek plānots, ka šī attiecība līdz 2010. gadam turpinās pieaugt. Programmā lēsts, ka parāda līmenis pēc pieauguma 2008. gadā ir palielinājies par 9,3 procentpunktiem, sasniedzot 115,1 % no IKP 2009. gadā (115,8 % statistikas biroja aplēsēs, kas publicētas 2010. gada 1. martā), ko noteica galvenokārt augstais procentu likmju slogs un straujais reālā IKP sarukums, un tikai daļēji tas kompensēts ar joprojām lielo IKP deflatora ietekmi. Pirmoreiz kopš 1991. gada parādu palielināja arī negatīva primārā bilance, un arī krājumu plūsmu korekcija, kas tiek īstenota galvenokārt tāpēc, ka Valsts kase veic likvīdo aktīvu drošības rezervju uzkrāšanu. Programma 2010. gadā paredz parāda līmeņa pieaugumu vēl par 1,8 procentpunktiem, jo procentu likmes slogs, kas palielina parādu, ir tikai daļēji kompensēts ar lēstā reālā IKP pozitīvo pieaugumu un IKP deflatoru. Tiek plānots, ka parāda attiecība 2011. un 2012. gadā samazināsies, sasniedzot 114,6 % no IKP, galvenokārt pateicoties plānotajām pozitīvajām primārajām bilancēm un pieņēmumam par reālā IKP pieauguma paātrināšanos. Ņemot vērā riskus attiecībā uz budžeta konsolidāciju, kas ietver iespējamību, ka reālā IKP pieaugums būs mazāk labvēlīgs, nekā pieņemts programmā, parāda attiecības dinamika varētu izrādīties mazāk labvēlīga, nekā plānots programmā, jo īpaši pēc 2010. gada.

(10)

Prognozes attiecībā uz parādu vidējā termiņā, kurās lēsts, ka IKP pieauguma rādītāji pakāpeniski uzlabosies, sasniedzot pirmskrīzes prognozētās vērtības, nodokļu likmes sasniegs pirmskrīzes līmeni un pieaugs ar novecošanu saistīti izdevumi, liecina, ka šobrīd programmā paredzētā nominālā budžeta stratēģija, pieņemot, ka politika turpmāk netiek mainīta, varētu būt pietiekama, lai stabilizētu parāda attiecību pret IKP līdz 2020. gadam.

(11)

Sabiedrības novecošanās ilgtermiņa ietekme uz budžetu ir acīmredzami mazāka nekā caurmērā ES, un, pateicoties pieņemto reformu pilnīgai īstenošanai, pensiju izdevumi pieaug lēnāk nekā vidēji ES. Tomēr pensiju izdevumu īpatsvars IKP joprojām ir viens no augstākajiem ES. Programmā novērtētais budžeta stāvoklis 2009. gadā nebūs pietiekams, lai stabilizētu pašreizējo parāda attiecību. Ja izdotos panākt lielu primāro pārpalikumu, tas palīdzētu samazināt riskus publisko finanšu ilgtermiņa stabilitātei, kurus Komisija 2009. gada Ilgtspējas ziņojumā (3) novērtēja kā vidējus.

(12)

Kopš pievienošanās euro zonai fiskālā pārvaldība Itālijā ir ievērojami uzlabojusies, pateicoties Līguma un Stabilitātes un izaugsmes paktā noteiktajiem budžeta līdzekļu ierobežojumiem. Tomēr vairākās tās fiskālās sistēmas jomās vēl ir jāveic uzlabojumi. Itālijā nesen ir uzsāktas vairākas iniciatīvas fiskālās pārvaldības uzlabošanai. Vispirms, lai mainītu tradicionālo budžeta plānu īstermiņa virzību, valdība 2008. gada vasarā pieņēma trīsgadu paketi, precīzi nosakot ne tikai ikgadējos mērķus atsevišķiem izdevumu un ieņēmumu posteņiem, bet arī plašus pasākumus, kas veicami šo mērķu sasniegšanai. Pēc iestāžu sniegtās informācijas, 2010. gada budžetā šī pieredze netika atkārtota, ņemot vērā ar ekonomikas lejupslīdi saistīto nenoteiktību. Tomēr 2009. gadā pieņemtais pamatlikums par budžeta procesa reformu ir ieskicējis likumdošanā trīsgadu budžeta plānošanu. Otrs uzlabojums bija valsts budžeta struktūras vienkāršošana; tādējādi resursus tagad iespējams piešķirt vienkāršāk un atbilstīgi politikas mērķiem.

Treškārt, ir veikti pasākumi, lai uzlabotu izdevumu pārraudzību, sastādot detalizētus izdevumu pārskatus ministriju līmenī. Divi beidzamie uzlabojumi ir arī ietverti pamatlikumā, lai tos padarītu par budžeta procesa pastāvīgām iezīmēm. Tagad atliek gaidīt, vai šī reforma, kuras praktiskai īstenošanai būs nepieciešami daži gadi, dos plānotos rezultātus attiecībā uz izdevumu labāku kontroli un labāku fiskālo pārvaldību. Nākotnē vēl viens svarīgs uzdevums attiecībā uz fiskālo pārvaldību ir izplānot un ieviest jaunu fiskālo sistēmu federālajā līmenī, lai nodrošinātu vietējo pašvaldību pārskatatbildību un veicinātu efektivitāti.

(13)

Lai gan pensiju reformu īstenošana un 2009. gadā ieviestā pakāpeniskā pensionēšanās vecuma paaugstināšana valsts ierēdnēm ir pozitīvas tendences, sociālo izdevumu struktūrā joprojām ir tendence uz lieliem pensiju izdevumiem. Tas ietekmē pārējos sociālos izdevumus un produktīvākos izdevumus, kas vērsti uz pētniecības un inovāciju atbalstu, un līdz ar to var negatīvi ietekmēt izaugsmes potenciālu. Turklāt, ņemot vērā, ka konsolidācijas stratēģija programmas periodā balstās uz izdevumu korekciju, būs nepieciešams būtiski palielināt efektivitāti, lai izvairītos no kompromisa attiecībā uz sniegto pakalpojumu līmeni un kvalitāti. Nesenie centieni uzlabot valsts pārvaldes efektivitāti un rentabilitāti, kā arī vidusskolas mācību programmu reformas varētu pozitīvi ietekmēt budžetu vidējā termiņā un ilgtermiņā.

(14)

Kopumā 2010. gadā programmā paredzētā budžeta stratēģija atbilst Padomes ieteikumiem saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Tomēr, sākot no 2011. gada, ņemot vērā riskus, kas apdraud deficīta mērķus, budžeta stratēģija var nebūt atbilstīga Padomes ieteikumiem. Jo īpaši deficīta mērķi 2011.–2012. gadam visā periodā ir jāatbalsta ar konkrētiem pietiekami pastiprinātiem pasākumiem un plāniem, lai ņemtu vērā riskus, ko izraisītu varbūtēji mazāk labvēlīgs IKP pieaugums un iespējamās novirzes izdevumu daļā. Tas pats secinājums ir spēkā attiecībā uz programmā plānotajiem strukturālajiem centieniem, kuri var izrādīties nepietiekami Padomes ieteikumu īstenošanai. Ja šie riski netiks pienācīgi ņemti vērā un konsolidācijas plāni netiks pilnībā īstenoti, budžeta stratēģija var būt nepietiekama, lai 2011.–2012. gadā samazinātu ļoti augsto valsts parāda attiecību.

(15)

Attiecībā uz prasībām par sniedzamajiem datiem, kas norādītas rīcības kodeksā par stabilitātes un konverģences programmām, programmā vērojami daži trūkumi attiecībā uz obligātajiem un fakultatīvajiem datiem (4). Padome 2009. gada 2. decembra ieteikumos atbilstīgi 126. panta 7. punktam nolūkā izbeigt pārmērīga budžeta deficīta situāciju, arī aicināja Itāliju ziņot par Padomes ieteikumu īstenošanas rezultātiem atsevišķā stabilitātes programmas atjauninājuma nodaļā. Itālija šo ieteikumu ir izpildījusi daļēji, jo nav sniegusi informāciju par plašiem pasākumiem, kas nepieciešami 2011.–2012. gadā plānotās papildu konsolidācijas sasniegšanai.

i)

precīzi īstenot plānotās budžeta korekcijas, jo īpaši 2010. gadā veikt plānoto fiskālo konsolidāciju un pamatot 2011. un 2012. gada plānoto konsolidāciju ar konkrētiem pasākumiem, esot gatavībā pieņemt nepieciešamos konsolidācijas pasākumus gadījumā, ja īstenojas makroekonomiskais scenārijs, kas ir pamatā ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu; kā noteikts pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras ieteikumā, papildus fiskālajiem pasākumiem izmantot visas iespējas, tostarp tās, ko radījuši labāki ekonomiskie apstākļi, lai paātrinātu kopējā parāda attiecības samazināšanu, pietuvojoties atsauces vērtībai 60 % no IKP;

ii)

nodrošināt, lai budžeta procesa reformas īstenošana uzlabotu izdevumu kontroles nosacījumus un palīdzētu ceļā uz mērķi nodrošināt stabilu publisko finanšu sistēmu, kā arī to, lai fiskālā federālisma nosacījumi uzlabotu vietējo pašvaldību atbildību un veicinātu efektivitāti.