Prasība pret Vācijas Federatīvo Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 5. aprīlī

(lieta C-152/05)

(2005/C 132/33)

tiesvedības valoda — vācu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 5. aprīlī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Vācijas Federatīvo Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv R. Lyal [R. Lyal] un K. Gross [K. Gross], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Eiropas Kopienu Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

Pamati un galvenie argumenti

Likumdevējs Vācijas Federatīvajā Republikā Eigenheimzulagengesetz 2. panta 1. punkta 1. teikumā ir paredzējis nepiešķirt piemaksu par savrupmāju pilnībā ar nodokļiem apliekamiem nodokļu maksātājiem, kuriem šīs savrupmājas atrodas citās dalībvalstīs, neatkarīgi no tā, vai tajās pastāv iespēja pieprasīt līdzvērtīgu piemaksu. Šis noregulējums ir atzīstams par to pamatbrīvību pārkāpumu, kas dalībvalstu pilsoņiem piešķirtas ar EK līguma 18., 39. un 43. pantu.

Komisija apgalvo, ka ar šo noteikumu attiecībā uz trim personu grupām, kuru dzīvesvieta ir ārvalstīs, tiek pārkāptas pamatbrīvības, jo personas, kas ir piederīgas šīm grupām, neskatoties uz viņu neierobežoto pienākumu maksāt nodokļus Vācijā, piemaksas par savrupmāju var saņemt tikai tad, ja tās dzīvošanas nolūkos arī Vācijā iegādājas nekustamo īpašumu. Šis piemaksas ierobežojums rada šķēršļus viņām strādāt un dzīvot ārvalstīs. Tiesības uz brīvu pārvietošanos ietver arī garantiju baudīt tādu attieksmi, kas nav sliktāka par attieksmi pret attiecīgās valsts pilsoņiem. Visās trijās Komisijas aprakstītajās situācijās ir konstatējama pārrobežu attieksme; personas, kas ir pieskaitāmas šīm grupām, ir pakļaujamas EK līguma noteikumiem.

No Tiesas judikatūras izriet, ka, nosakot maksājamo nodokļu apmēru, nodokļu maksātāja personiskie apstākļi ir jāņem vērā vai nu dzīvesvietas valstij, vai arī tai valstij, kur persona ir nodarbināta. Tādējādi tas ir attiecināms arī uz piemaksu par savrupmāju, kas ir saistīts ar spēju maksāt nodokļus. ES pilsoņus, kas dzīvo ārpus Vācijas, taču kuriem Vācijā ir pilnā apmērā jāmaksā nodokļi, nevienā citā vietā nevar atbalstīt ar piemaksu par savrupmāju vai līdzvērtīgu subsīdiju, un tātad to personīgie apstākļi nekur netiek ņemti vērā. Tomēr atbilstoši Eiropas Kopienu tiesībām nav pieļaujams, ka personas, kurai pilnā apmērā ir jāmaksā nodokļi Vācijā, stāvoklis nodokļu kontekstā ir sliktāks tā iemesla dēļ, ka viņš dzīvo ārvalstīs.

Komisija noraida Vācijas valdības iebildumus par to, ka saistībā ar piemaksu par savrupmāju kopš 1996. gada 1. janvāra runa vairs nav par nodokļu iekasēšanu ienākuma nodokļa paaugstināšanas ietvaros, bet gan par subsīdiju, kurai nav nodokļa rakstura, un kur šāda veida veicināšanas pasākumi ir dalībvalsts kompetencē. Tā turpretī uzskata, ka dalībvalstu pienākums ir veikt ar Eiropas Kopienām saderīgas darbības un ievērot pamatbrīvības arī attiecībā uz subsīdijām, kurām nav nodokļa rakstura.

EK līgumā paredzēto pamatbrīvību pārkāpumi obligātu iemeslu dēļ var būt attaisnojami ar vispārējo labklājību. Piemaksu ierobežojumi attiecībā uz Vācijas teritoriju nav nepieciešami Vācijas noteikumu mērķa sasniegšanai, tādēļ arī nav attaisnojams EK līguma 18., 39. un 43. panta pārkāpums.