Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Association Française des Opérateurs de Réseaux et Services de Télécommunications - AFORS Télécom iesniedza 2004. gada 12. novembrī

(lieta T-456/04)

(2005/C 31/52)

tiesvedības valoda - franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 12. novembrī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Association Française des Opérateurs de Réseaux et Services de Télécommunications - AFORS Télécom, Parīze, kuru pārstāv Olivier Fréget, avocat.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

Pamati un galvenie argumenti

Plāna ietvaros, kura mērķis bija līdzsvarot Francijas telekomunikāciju sabiedrības France Télécom bilanci, Francija, kas tolaik bija šīs sabiedrības vairākuma akcionārs, tai piešķīra avansu savai līdzdalībai tās kapitāla palielināšanā 9 miljardus eiro lielas kredītlīnijas veidā. Ar apstrīdēto lēmumu Komisija konstatēja, ka minētais avanss uzskatāms par valsts atbalstu, tomēr ar šī lēmuma 2. pantu tā nolēma, ka tas nav atgūstams.

Prasītāja, kas apvieno lielu daļu Francijas telekomunikāciju alternatīvo operatoru, kas ir tiešie sabiedrības France Télécom konkurenti, uzskata, ka tai ir tiesības prasīt šī panta atcelšanu. Savas prasības pamatojumam viņa pirmām kārtām apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka tā nevar veikt Francijas valdības darbību un paziņojumu rezultātā iegūto France Télécom priekšrocību aprēķinu. Komisija bez tam ir pārkāpusi samērīguma principu, jo tirgum mazāku kaitējumu būtu nodarījusi summas, kas mazāka par priekšrocību un ietekmes uz konkurenci reālo vērtību, atgūšana nekā jebkādas atgūšanas izslēgšana. Bez tam prasītāja apgalvo, ka jebkurā gadījumā Komisijai nav pienākuma precīzi noteikt atbalsta apjomu.

Prasītāja arī uzskata, ka Komisija nav ņēmusi vērā pastāvīgo judikatūru, kas ļauj atkāpties no pienākuma atmaksāt nelikumīgo atbalstu tikai ārkārtējos apstākļos vai gadījumos, kad tas ir pilnīgi neiespējami. Prasītāja arī apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka atbalsta atgūšana pārkāptu tiesības uz aizstāvību un tiesiskās paļāvības principu.

Bez tam prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi atklātuma principu, neizsniedzot ieinteresētajām trešajām personām, tostarp prasītājai, noteiktus Francijas iesniegtos ekspertu ziņojumus, kam bija noteicošā loma Komisijas izvēlētā risinājuma pieņemšanā.

Prasītāja arī uzskata, ka Komisija nav ievērojusi procedūru, neievērojot savu vadlīniju par atbalstiem restrukturizācijai noteiktās robežas. Turklāt fakts, ka atbalsts ir ticis atzīts par nesaderīgu, bet nav prasīta tā atmaksāšana, pēc prasītājas domām, pats par sevi veido pilnvaru nepareizu izmantošanu. Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu.