This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document C2005/019/64
Case T-425/04: Action brought on 13 October 2004 by French Republic against Commission of the European Communities
lieta T-425/04: Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Francijas Republika iesniedza 2004. gada 13. oktobrī
lieta T-425/04: Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Francijas Republika iesniedza 2004. gada 13. oktobrī
OV C 19, 22.1.2005, p. 30–31
(ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, NL, PL, PT, SK, SL, FI, SV)
|
22.1.2005 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 19/30 |
Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Francijas Republika iesniedza 2004. gada 13. oktobrī
(lieta T-425/04)
(2005/C 19/64)
tiesvedības valoda - franču
Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 13. oktobrī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Francijas Republika, kuru pārstāv Ronny Abraham, Géraud de Bergues un Stéphanie Ramet, kas norādīja adresi Luksemburgā.
Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
|
— |
atcelt pilnībā Komisijas 2004. gada 2. augusta Lēmumu Nr. C(2004) 3060 par valsts atbalstu, ko Francija sniedza France Télécom; |
|
— |
piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt izdevumus. |
Pamati un galvenie argumenti
Savas prasības pamatojumam prasītāja, pirmkārt, atsaucas uz tiesību uz aizstāvību būtisku noteikumu pārkāpumu. Saskaņā ar prasītājas teikto Komisija savu lēmumu balstījusi uz faktiem, proti, 2002. gada 12. jūlija ministra paziņojumiem, kas neietilpst sfērā, uz kuru attiecas process un kuras robežas nosaka lēmums par procesa uzsākšanu. Prasītāja uzskata, ka Komisijai būtu bijis jāpaplašina process, pieņemot jaunu lēmumu par tā uzsākšanu.
Bez tam prasītāja atsaucas uz tiesisku maldību, kas pieļauta attiecībā uz valsts atbalsta jēdzienu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Pēc prasītājas domām, Komisija ir kļūdaini piemērojusi tirgus ekonomikā piemērota privātā ieguldītāja principu. Prasītāja uzskata, ka, tā kā ministra paziņojumi nerada valsts saistības un nevarēja tikt kvalificēti kā valsts atbalsts, piemērota privātā ieguldītāja princips nevarēja tikt piemērots. Bez tam prasītāja uzskata, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka ticis sniegts valsta atbalsts, pamatodamās uz diviem dažādiem faktiem, neviens no kuriem, atsevišķi ņemts, nesatur nepieciešamās sastāvdaļas, lai tiktu atzīts par valsts atbalstu, ko ir arī atzinusi pati Komisija. Šie fakti ir 2002. gada jūlija paziņojumi un 2002. gada projekts par akcionāru avansu.
Treškārt, prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka 2002. gada 12. jūlija intervijas saturs ļauj secināt, ka runa bija par valsts kā akcionāra saistībām, un ka tas ietekmēja tirgus situāciju decembrī.
Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka sniegtajā argumentācijā ir pretrunas un trūkumi, kuru dēļ apstrīdētajam lēmumam trūkst pamatojuma.