1

Ar prasību, kas būtībā pamatota ar LESD 265., 278. un 279. pantu, prasītājs Miguel Ángel Navarro Fernández lūdz Vispārējo tiesu, pirmkārt, atzīt, ka Eiropas Parlaments prettiesiski atturējies aicināt Eiropas Komisiju sākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi pret Spānijas Karalisti saistībā ar Natura 2000 tīkla pastāvīgo degradāciju Argandā del Rejā [Arganda del Rey] (Spānija); otrkārt, uzdot Parlamentam rīkoties mēneša laikā un nodot lietu Komisijai vai – pakārtoti – pašam celt prasību sakarā ar bezdarbību pret Spānijas Karalisti; treškārt, uzdot Komisijai veikt pārbaudi uz vietas; ceturtkārt, pieprasīt Komisijai aicināt Spānijas Karalisti nekavējoties un tūlīt veikt fiziskus aizsardzības pasākumus viņa un viņa ģimenes labā; un, piektkārt, veikt pagaidu pasākumus.

2

Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 126. pantu, ja prasība ir acīmredzami nepieņemama, Vispārējā tiesa, balstoties uz tiesneša referenta priekšlikumu, jebkurā laikā var lemt ar motivētu rīkojumu, neveicot tālākas procesuālas darbības.

3

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata, ka ir pienācīgi izvērtējusi lietas materiālus, un saskaņā ar Reglamenta 126. pantu nolemj pieņemt nolēmumu, neveicot turpmākas procesuālas darbības.

4

Jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešajā un ceturtajā daļā, kas saskaņā ar šo statūtu 53. pantu ir piemērojamas procesam Vispārējā tiesā, ir paredzēti divi atšķirīgi un kumulatīvi nosacījumi attiecībā uz to lietas dalībnieku pārstāvību Eiropas Savienības tiesās, uz kuriem neattiecas minēto statūtu 19. panta pirmā un otrā daļa un kuri tiek dēvēti par “neprivileģētiem lietas dalībniekiem”. Atbilstoši 19. panta trešajā daļā paredzētajam pirmajam nosacījumam šie lietas dalībnieki “jāpārstāv advokātam”. Atbilstoši otrajam nosacījumam, kas paredzēts šo statūtu 19. panta ceturtajā daļā, Savienības tiesās pārstāvēt lietas dalībnieku vai palīdzēt tam var tikai tie advokāti, kas ir tiesīgi praktizēt dalībvalstu tiesās vai to valstu tiesās, kas ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) līgumslēdzējas puses (spriedums, 2025. gada 4. septembris, Studio Legale Ughi e Nunziante/EUIPO, C‑776/22 P, EU:C:2025:644, 49. punkts, un rīkojums, 2025. gada 30. oktobris, Arasteh/Komisija, C‑590/25 P(R), nav publicēts, EU:C:2025:861, 10. punkts).

5

No Tiesas judikatūras izriet, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešajā daļā paredzētais pirmais kumulatīvais nosacījums, kas izpaužas kā pienākums, ka neprivileģēti lietas dalībnieki “jāpārstāv advokātam”, paredz konkrēti neprivileģētiem lietas dalībniekiem “pašpārstāvības” aizliegumu Savienības tiesās, proti, šie lietas dalībnieki nekādā gadījumā nevar pārstāvēt paši sevi (spriedums, 2025. gada 4. septembris, Studio Legale Ughi e Nunziante/EUIPO, C‑776/22 P, EU:C:2025:644, 58. un 59. punkts; šajā nozīmē skat. arī rīkojumu, 2025. gada 30. oktobris, Arasteh/Komisija, C‑590/25 P(R), nav publicēts, EU:C:2025:861, 11. punkts).

6

Tā kā Eiropas Savienības Tiesas statūtos vai Tiesas vai Vispārējās tiesas Reglamentā nav paredzēta neviena atkāpe vai izņēmums no šī aizlieguma, tāda prasības pieteikuma iesniegšana, kuru parakstījis pats prasītājs, nekādā ziņā nevar būt pietiekama prasības celšanai Savienības tiesās, turklāt pat tad, ja prasītājs ir advokāts, kurš ir tiesīgs uzstāties valsts tiesā (skat. spriedumu, 2025. gada 4. septembris, Studio Legale Ughi e Nunziante/EUIPO, C‑776/22 P, EU:C:2025:644, 60. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī rīkojumu, 2025. gada 30. oktobris, Arasteh/Komisija, C‑590/25 P(R), nav publicēts, EU:C:2025:861, 11. punkts).

7

Šajā gadījumā, pat ja prasītājs atsaucas uz savu tāda advokāta statusu, kurš ir tiesīgs pārstāvēt klientus Spānijas tiesās, jākonstatē, ka viņš ir iesniedzis prasību tikai ar savu parakstu.

8

Tomēr no judikatūras izriet arī, ka, ņemot vērā to seku smagumu, kas no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta pārkāpuma rodas prasītājam, proti, tā prasība tiek neatgriezeniski atzīta par nepieņemamu, un ja Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Reglamentā nav skaidri norādīts pretējais, Vispārējai tiesai, ja tā uzskata, ka “pašpārstāvības” aizliegums nav ievērots, pirms prasības atzīšanas par nepieņemamu jāaicina prasītājs norīkot jaunu advokātu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 4. septembris, Studio Legale Ughi e Nunziante/EUIPO, C‑776/22 P, EU:C:2025:644, 75.–79. punkts un tajos minētā judikatūra).

9

Šajā gadījumā 2025. gada 21. oktobrī Vispārējās tiesas kanceleja nosūtīja prasītājam pirmo lūgumu novērst trūkumus prasības pieteikumā un norīkot jaunu pārstāvi saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. pantā noteiktajām prasībām. Viņš atbildēja ar vēstuli, kurā nenorīkoja pārstāvi, bet norādīja, ka rīkosies pats. 2025. gada 20. novembrī sestās palātas priekšsēdētāja nolēma šo vēstuli nepievienot lietas materiāliem.

10

Tajā pašā dienā Tiesas kanceleja nosūtīja prasītājam otru lūgumu novērst trūkumus prasības pieteikumā, kura mērķis bija tāds pats kā iepriekšējam lūgumam. Prasītājs uz to nav atbildējis.

11

Tā kā trūkumi noteiktajā termiņā nav novērsti, prasība jānoraida kā acīmredzami nepieņemama.

12

Tā kā šis rīkojums pieņemts pirms prasības pieteikuma nosūtīšanas Parlamentam un pirms tam varētu rasties tiesāšanās izdevumi, jālemj, ka prasītājs atbilstoši Reglamenta 133. pantam savus tiesāšanās izdevumus sedz pats.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

izdod rīkojumu: