1)

Vai Direktīvas 93/13/EEK (1) 6. un 7. pants, kā arī Direktīvas 2008/48/EK (2) 22. panta 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā judikatūra, saskaņā ar kuru tiesai procedūrā par nekavējoties izpildāma maksājuma rīkojuma izdošanu, pamatojoties uz trešās personas labā ar indosamentu nodotu vienkāršu vekseli, ir liegts pieprasīt pierādījumus par tādu prasījuma esamību, kas izriet no kauzālām attiecībām, lai gan tiesai ir pamatots iemesls aizdomām, ka ar vienkāršo vekseli tiek nodrošinātas saistības, kas izriet no patēriņa līguma, un tā šīs aizdomas pamato ar publiski pieejamu informāciju komercreģistrā, kā arī ar tiesai ex officio zināmiem faktiem par vekseļa ņēmēja uzņēmējdarbības veidu (kas ir kredītu piešķiršana patērētājiem), ņemot vērā ievērojamo risku, ka parādnieks necels iebildumu, kā arī to, ka tiesai izpildes procesā nav tiesību pārbaudīt negodīgus noteikumus un abu direktīvu ievērošanu?

2)

Vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, Direktīvas 2008/48/EK 17. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj judikatūru, kas pamatojas uz pieņēmumu, ka ar pieteikumu par tāda maksājuma rīkojuma izdošanu, kas balstās uz vienkāršu vekseli, kas ar indosamentu ir ticis nodots trešai personai, kura atsakās atsaukties uz tiesas aicinājumiem un iesniegt patēriņa kredītlīgumu, uz kura pamata ir ticis izdots vekselis un par kura spēkā esamību tiesai ir pamatotas šaubas, tiek pārkāptas patērētāja tiesības, jo: 1) tas rada būtiskas grūtības patērētāju tiesību aizsardzības jomā tāpēc, ka patērētājam būs grūti izlemt, vai viņam ir jāceļ iebildums, jo viņš tikai ar grūtībām varēs uzzināt, pamatojoties uz kuru līgumu un kuram kredītdevējam viņam ir jāatmaksā kāda naudas summa un cik tā ir liela, un to, vai vispār ar panākumiem var tikt īstenoti viņa iebildumi pret vienkāršā vekseļa indosatāru, ņemot vērā valsts tiesības, saskaņā ar kurām šajā gadījumā pierādīšanas pienākums tiek pārnests pilnībā uz patērētāju; 2) tas rada būtisku risku, ka tiks apietas Direktīvas 2008/48/EK 17. pantā ietvertās obligātās prasības, saskaņā ar kurām patērētājs ir jāinformē par kreditora maiņu un pret jauno kredītdevēju var tikt izvirzīti visi iebildumi; 3) tas ir pretrunā patērētāju tiesību efektīvas aizsardzības principam, pakļaujot patērētāju būtiskam tūlītējas izpildes riskam bez tiesībām uz aizstāvību un līguma pārbaudi?

3)

Vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī līdzvērtības, efektivitātes un tiesiskās drošības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj judikatūru, saskaņā ar kuru ar pieteikumu par tāda nekavējoties izpildāma maksājuma rīkojuma izdošanu, kas balstīts uz vienkāršu vekseli, kas ar indosamentu ir ticis nodots trešai personai, kura atsakās atsaukties uz tiesas aicinājumiem un iesniegt patēriņa kredītlīgumu, uz kura pamata ir ticis izdots vekselis un par kura spēkā esamību tiesai ir pamatotas šaubas, tiesa noraida prasību kopumā un vērš pieteikumu iesniedzēju uzmanību uz to, ka tie var a posteriori samaksāt nesamaksātās nodevas un celt prasību par to pašu prasījumu, un var tikt saglabātas visas kreditoram labvēlīgās procesuālās sekas un tiesa, izskatot šo prasību, varētu ņemt vērā prasības, kas ir izvirzītas 2019. gada 7. novembra spriedumā Profi Credit Polska, C 419/18 un C 483/18 (3)?