1)

Vai VDAR (1) 4. panta 11. [punkts] kopā ar VDAR 13. un 14. pantu, kā arī ar 2002. gada 12. jūlija Direktīvas [2002/58/EK] (2) 13. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka primārajam datu vācējam sniegta datu subjekta piekrišana, ka viņa datus var izmantot tāda saņēmēju kategorija kā šajā lietā IPS [(interneta pakalpojumu sniedzēju)] “partneri”, var tikt uzskatīta par brīvi sniegtu, konkrētu, apzinātu un viennozīmīgu piekrišanu, kas ļauj ikvienai personai, kura ietilpst šajā kategorijā, veikt tiešo tirgvedību, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, neprasot jaunu piekrišanu, vai arī šo tiesību normu kombinācija nozīmē, ka tādā gadījumā jebkuram savākto personas datu saņēmējam, ja tā identitāte datu subjektam nebija zināma brīdī, kad tas deva savu piekrišanu primārajam datu vācējam, jāsaņem šīs personas piekrišana, pirms viņš kā jaunas apstrādes darbības pārzinis drīkst veikt tiešās tirgvedības darbības attiecībā uz šo personu?

2)

Pieņemot, ka Tiesas ieskatā datu subjekta primārajam datu vācējam sniegta piekrišana, ka viņa datus var izmantot saņēmēju kategorija elektroniskās tiešās tirgvedības nolūkos, var tikt uzskatīta par apzinātu piekrišanu iepriekš minēto tiesību normu izpratnē, rodas arī jautājums par to, vai ir svarīga saņēmēju “kategorijas” jēdziena precizitātes pakāpe, vai arī tas var, kā šajā gadījumā, vienkārši attiekties uz jebkuru primārā datu vācēja “partneri”?