1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu un Padomes Direktīvu 2004/113/EK (2004. gada 13. decembris), ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (OV 2004, L 373, 37. lpp.).

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību, kas norisinājās College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts, Nīderlande), starp individuālo komersanti X un apdrošināšanas sabiedrību Achmea Schadeverzekeringen NV (turpmāk tekstā – “Achmea”) par vienlīdzīgas attieksmes principu pret sievietēm un vīriešiem attiecībā uz darba devēju piekļuvi apdrošināšanai pret darbinieku prombūtnes sekām.

3

Direktīvas 2004/113 3. pantā “Darbības joma” ir paredzēts:

“1.   Nepārsniedzot Kopienai piešķirtās pilnvaras, šo direktīvu piemēro attiecībā uz visām personām, kas piegādā preces un sniedz pakalpojumus, pieeja kuriem ir publiska un nav atkarīga no iesaistītās personas, gan publiskajā, gan privātajā sektorā, ietverot valsts struktūras, un kurus piedāvā ārpus privātās un ģimenes dzīves, kā arī darījumiem, ko veic šajā kontekstā.

[..]

4.   Šo direktīvu nepiemēro nodarbinātības un profesionālās darbības jomās. Šo direktīvu nepiemēro pašnodarbinātības jautājumiem, ciktāl uz šiem jautājumiem attiecas citi Kopienas tiesību akti.”

4

Šīs direktīvas 5. panta “Aktuārie faktori” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai visos jaunajos līgumos, kas noslēgti vēlākais pēc 2007. gada 21. decembra, dzimuma kā faktora izmantošana prēmiju un apdrošināšanas izmaksu aprēķināšanai apdrošināšanas un saistītu finanšu pakalpojumu jomā neradītu atšķirības indivīdu prēmijās un apdrošināšanas izmaksās.”

5

1994. gada 2. martaAlgemene wet gelijke behandeling (Vispārējais likums par vienlīdzīgu attieksmi, Stb. 1994, Nr. 230; turpmāk tekstā – “Likums par vienlīdzīgu attieksmi”) 7. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Diskriminācija ir aizliegta attiecībā uz preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu vai piekļuves piešķiršanu precēm vai pakalpojumiem, ar to saistītu līgumu noslēgšanu, izpildi vai izbeigšanu, kā arī attiecībā uz norādījumiem par karjeru un konsultācijām vai informāciju par skolas vai profesionālās ievirzes jautājumiem, ja šādas darbības īsteno:

6

2011. gada 24. novembraWet College voor de rechten van de mens (Likums par Cilvēktiesību institūtu, Stb. 2011, Nr. 573) 10. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Pēc rakstiska lūguma [College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts)] var veikt izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai ir notikusi vai notiek diskriminācija Vispārējā likuma par vienlīdzīgu attieksmi, [Wet gelijke behandeling van mannen en vrouwen (Likums par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm)] vai [Burgerlijk Wetboek (Civilkodekss)] 7. grāmatas 646. panta izpratnē, un var paziņot savu lēmumu šajā jautājumā. [College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts)] pēc savas iniciatīvas var arī izmeklēt, vai šāda diskriminācija notiek sistemātiski, un var paziņot savu lēmumu šajā jautājumā.”

7

Likuma par Cilvēktiesību institūtu 11. panta 1. punktā ir noteikts:

“[College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts)] sāk izmeklēšanu un savu lēmumu, norādot pamatojumu, rakstveidā paziņo prasītājam, diskriminācijas izdarītājam un attiecīgā gadījumā diskrimināciju cietušajam.”

8

Šī likuma 13. panta 1. punktā ir paredzēts:

“[College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts)] var sākt tiesvedību, lai pieprasītu atzīt par prettiesisku rīcību, kas ir pretrunā Vispārējam likumam par vienlīdzīgu attieksmi, Likumam par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm vai Civilkodeksa 7. grāmatas 646. pantam, aizliegt šādu rīcību vai likt novērst tās sekas.”

9

Saskaņā ar Besluit werkwijze onderzoek gelijke behandeling (Dekrēts par kārtību, kādā tiek veikta izmeklēšana attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi) 28. pantu:

“[College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts)] lēmums, kuram var būt pievienoti ieteikumi, ir publiski pieejams. Ja [College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts)] ieskatā to pamato pušu, attiecīgo personu vai trešo personu būtisku interešu aizsardzība, var pietikt ar anonimizētas lēmuma kopijas izsniegšanu.”

10

X savā uzņēmumā nodarbina tikai sievietes.

11

Achmea piedāvā nedzīvības apdrošināšanu uzņēmējiem, tostarp apdrošināšanu pret darbinieku prombūtnes sekām.

12

Saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem, ja darbinieks slimības dēļ ir prombūtnē, darba devējam ir pienākums turpināt maksāt daļu algas par laikposmu, kas principā ilgst līdz 102 nedēļām. Darba devējs var apdrošināt šo risku pie apdrošinātāja, noslēdzot līgumu par apdrošināšanu pret šādas prombūtnes sekām. Šī apdrošināšana paredz izmaksāt darba devējam atlīdzību, kas sedz daļu no slimā darbinieka algas pirmajos divos slimības gados.

13

Achmea tīmekļvietnē ir pieejams rīks, kas ļauj aprēķināt apdrošināšanas polises prēmijas summu. X izmantoja šo rīku, kad tā nodarbināja tikai sievietes, un saskaņā ar aprēķiniem, kas veikti ar šo rīku, šī prēmija bija aptuveni 920,64 EUR mēnesī. Pēc pārrēķina, pieņemot, ka tā nodarbina tikai vīriešu dzimuma darbiniekus, prēmijas summa bija 691,88 EUR mēnesī.

14

Atbildot uz X pieprasījumu, Achmea paskaidroja, ka prēmijas likme tiek aprēķināta, pamatojoties uz riska datiem un vēsturiskiem datiem, kas ietver dažādus faktorus, tostarp dzimumu.

15

Achmea apdrošināšanas nosacījumos ir noteikts, ka prēmijas likme atkarīga no uzņēmuma darbības, datiem par darbinieku prombūtni darbības nozarē, proti, pamatojoties uz darbinieku skaitu, apdrošināšanas seguma likmēm, darbinieku datiem, piemēram, garantētās gada algas, dzimšanas gada un dzimuma, prombūtnes dienām un pēdējo triju gadu laikā izmaksātajām atlīdzībām.

16

X iesniedza prasību College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts), kas ir iesniedzējiestāde, un lūdza pieņemt lēmumu, atbildot uz jautājumu, vai iepriekš aprakstītajos apstākļos pastāv diskriminācija dzimuma dēļ, kas ir aizliegta. Šajā ziņā X uzskata, ka Achmea īsteno šādu diskrimināciju, apdrošināšanas prēmijas likmes aprēķinā attiecībā pret darbinieka prombūtnes sekām iekļaujot dzimuma faktoru. No tā izriet, ka pieprasītā prēmija par darbaspēku, kurā ir tikai sievietes, ir lielāka nekā prēmija par darbaspēku, kurā ir tikai vīrieši.

17

Savukārt Achmea iesniedzējiestādei apgalvo, ka tā par sieviešu apdrošināšanu prasa augstāku prēmiju, jo viņu vidējais prombūtnes līmenis slimības dēļ ir statistiski augstāks. Achmea uzskata, ka tikai no Direktīvas 2004/113 izriet, ka dzimuma kā faktora izmantošana apdrošināšanā privātpersonām nevar radīt atšķirības prēmiju un apdrošināšanas izmaksu ziņā. Tādējādi šī direktīva jāpiemēro tikai attiecībā uz to apdrošināšanu un pensijām, kuras ir privātas, brīvprātīgas un ir nodalītas no darba attiecībām. Tomēr tas nebūtu attiecināms uz apdrošināšanu iesniedzējiestādē izskatāmajā lietā. Līdz ar to ir pieļaujams dzimumu izmantot kā faktoru prēmijas noteikšanā.

18

Iesniedzējiestāde, pirmām kārtām, jautā, vai X var atsaukties uz Direktīvu 2004/113. Tā uzskata, ka X nevar atsaukties uz Likuma par vienlīdzīgu attieksmi 7. pantā paredzēto aizsardzību, jo diskriminēta ir nevis viņa, bet gan viņas darbinieces. Šis pants būtu jāuzskata par minētās direktīvas 3. panta transpozīciju Nīderlandes tiesībās, tādēļ būtu jānosaka minētās direktīvas tvērums.

19

Otrām kārtām, šī iestāde uzskata, ka no Direktīvas 2004/113 5. panta 1. punkta var netieši secināt, ka atšķirības prēmiju un apdrošināšanas izmaksu ziņā personām, kuras nav privātpersonas, tāpēc, ka dzimumu izmanto kā aktuāro faktoru, ir atļautas. Tā uzskata, ka tad, ja Direktīva 2004/113 šajā gadījumā būtu piemērojama, būtu jānosaka, vai ar dzimumu saistīto aktuāro atšķirību ņemšana vērā, aprēķinot prēmijas likmi apdrošināšanai pret darbinieku prombūtnes sekām, rada netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, jo darba devējs, iespējams, būtu mazāk ieinteresēts pieņemt darbā sievietes. Minētā iestāde šaubās par iemeslu, kādēļ varētu ņemt vērā aktuārās atšķirības starp vīriešiem un sievietēm prēmijās, ko uzņēmēji vai darba devēji maksā par apdrošināšanu pret sekām, ko rada darbinieku prombūtne, lai gan šādas atšķirības prēmijās, ko apdrošinātie kā privātpersonas maksā privātai apdrošināšanai, nevar ņemt vērā.

20

Šādos apstākļos College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts) nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus jautājumus:

21

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punktu, ja lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams, Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, neveicot tālākas procesuālās darbības, jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

22

Šajā lietā ir jāpiemēro šī tiesību norma.

23

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, ar kuru pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas (spriedums, 2024. gada 7. maijs, NADA u.c., C‑115/22, EU:C:2024:384, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

24

Turklāt, lai izvērtētu, vai iesniedzējiestādei ir “tiesas” statuss LESD 267. panta izpratnē, kas ir tikai Savienības tiesību jautājums, Tiesa ņem vērā virkni aspektu, piemēram, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie lēmumi ir saistoši, vai procedūra tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, to, vai minētā iestāde piemēro tiesību normas, kā arī – vai tā ir neatkarīga (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1966. gada 30. jūnijs, Vaassen‑Göbbels, 61/65, EU:C:1966:39, 395. lpp.; 2022. gada 3. maijs, CityRail, C‑453/20, EU:C:2022:341, 41. punkts, kā arī 2024. gada 7. maijs, NADA u.c., C‑115/22, EU:C:2024:384, 35. punkts).

25

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet arī, ka valsts tiesas drīkst vērsties Tiesā vienīgi tad, ja tās izskata strīdu un tām ir jālemj procesā, kura noslēgumā paredzēts pieņemt lēmumu ar tiesas nolēmuma raksturu (spriedums, 2022. gada 3. maijs, CityRail, C‑453/20, EU:C:2022:341, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Šajā gadījumā aspekti, lai novērtētu “tiesas” esamību, izriet no iesniedzējiestādes atbildes, ko Tiesa saņēma 2024. gada 5. aprīlī, uz tās nosūtīto informācijas pieprasījumu.

27

Lai gan ir taisnība, ka College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts) izveidi ar likumu un tā kompetenci, tā veikto tiesību normu piemērošanu, kā arī tā procedūras sacīkstes raksturu, šķiet, apstiprina Likuma par Cilvēktiesību institūtu normas un institūta sniegtie precizējumi, to nevar apgalvot par prasību, ka iesniedzējiestādei jābūt obligātai jurisdikcijai.

28

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru iesniedzējiestādes, kuras jurisdikcija nav atkarīga no pušu vienošanās, jurisdikcija ir obligāta, ja tās lēmums ir tām saistošs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 17. septembris, Dorsch Consult, C‑54/96, EU:C:1997:413, 27. un 29. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, Consorci Sanitari del Maresme, C‑203/14, EU:C:2015:664, 22.–25. punkts).

29

Šajā gadījumā tas acīmredzami tā nav.

30

Pirmām kārtām, jānorāda, ka atbildē uz Tiesas lūgumu sniegt informāciju institūts precizē, ka tā lēmumiem nav tiesas nolēmuma spēka Nīderlandes tiesību aktu izpratnē.

31

Otrām kārtām, saskaņā ar Likuma par Cilvēktiesību institūtu 10. panta 1. punkta pirmo daļu šis institūts ir pilnvarots pēc rakstiska pieprasījuma veikt izmeklēšanu, lai noteiktu, vai ir notikusi vai notiek diskriminācija, tostarp Likuma par vienlīdzīgu attieksmi vai Nīderlandes Civilkodeksa nozīmē. Saskaņā ar Likuma par Cilvēktiesību institūtu 11. panta 1. punktu institūts savu pamatoto lēmumu paziņo prasītājam, diskriminācijas izdarītājam un attiecīgā gadījumā cietušajam. Turklāt saskaņā ar Dekrēta par kārtību, kādā tiek veikta izmeklēšana attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi, 28. pantu institūta lēmums ir publiski pieejams.

32

Tomēr šajās normās nav precizētas konkrētas pēc College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts) veiktās izmeklēšanas pieņemto “lēmumu” tiesiskās sekas.

33

Jāatzīst, ka saskaņā ar institūta atbildi tā lēmumiem var būt tiesiskas sekas. Saskaņā ar šajā atbildē minēto Hoge Raad (Augstākā tiesa, Nīderlande) judikatūru tiesa nevar atkāpties no Commissie gelijke behandeling (Vienlīdzīgas attieksmes komisija), kas bija College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts) priekštece, lēmuma, šajā ziņā pienācīgi nepamatojot savu nostāju. Turklāt saskaņā ar follow‑up aptauju par šī institūta lēmumiem aptuveni 74 % gadījumu šo lēmumu rezultātā atbildētājs veic pasākumus saskaņā ar šiem lēmumiem. Turklāt, tā kā šādi lēmumi parasti tiek publicēti institūta tīmekļvietnē, norādot tās puses nosaukumu, pret kuru iesniegta sūdzība, tiem varētu būt preventīva ietekme.

34

Līdz ar to College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts) lēmuma vienīgās juridiskās sekas ir tādas, ka tiesai, kas izskata lietu pēc būtības, rodas īpašs pienākums norādīt pamatojumu, ja šī tiesa atkāpjas no šāda lēmuma.

35

Lai gan nešķiet, ka tiek apstrīdēts, ka College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts) lēmumi tiek ievēroti un vispārīgi akceptēti, tie tomēr nav obligāti lietas dalībniekiem un nav saistoši tiesām, kurām, iespējams, būs jāizskata prasība saistībā ar šādu lēmumu. Tas vien, ka tiesai, kurā iespējami tiktu celta prasība, ir pienākums paskaidrot iemeslus, kuru dēļ tā atkāpjas no šī institūta nostājas, kas uzskatāma par pastiprinātu pienākumu norādīt pamatojumu, nenozīmē, ka šim lēmumam būtu saistošs spēks. Līdz ar to minētā institūta lēmumi nav saistoši Tiesas judikatūras izpratnē.

36

Trešām kārtām, saskaņā ar Likuma par Cilvēktiesību institūtu 13. pantu institūts var sākt tiesvedību, lai pieprasītu atzīt par nelikumīgu rīcību, kas ir pretrunā Nīderlandes tiesību aktiem par vienlīdzīgu attieksmi, aizliegt šādu rīcību vai likt novērst šādas rīcības sekas. Turklāt, atbildot uz informācijas pieprasījumu, College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts) apstiprināja, ka tas var celt prasību tiesā pēc tam, kad ir pabeigta procedūra lietā, kas tam šajā gadījumā jāizskata.

37

Tomēr šis apstāklis nebūt nepierāda College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts) tiesas raksturu Tiesas judikatūras izpratnē, bet gan norāda, ka tā nostāja nav saistoša. Proti, ja institūta lēmums būtu saistošs, nebūtu vajadzības sākt tiesvedību pēc institūta veiktās izmeklēšanas pabeigšanas. Līdz ar to šķiet, ka iesniedzējiestāde drīzāk paļaujas uz savu autoritāti, lai nodrošinātu tās lēmumu izpildi, un, ja tas nenotiek, institūts vai ieinteresētās personas var celt prasību Nīderlandes civiltiesās.

38

Ceturtām kārtām, saskaņā ar iesniedzējiestādes sniegto atbildi ieinteresētā persona var celt prasību arī kompetentajās civillietu tiesās un nav noteikti vispirms jāvēršas College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts). Šajā ziņā institūts precizē, ka tā kompetence ir “fakultatīva”, nevis “ekskluzīva”.

39

Lai gan iesniedzējiestādi var uzskatīt par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē, neraugoties uz tās fakultatīvo kompetenci tādā nozīmē, ka prasītājam ir iespēja vērsties tieši citā tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 6. oktobris, Consorci Sanitari del Maresme, C‑203/14, EU:C:2015:664, 23.–25. punkts, kā arī 2018. gada 20. septembris, Montte, C‑546/16, EU:C:2018:752, 23. un 24. punkts), no šī rīkojuma 30.–37. punkta tomēr izriet, ka College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts) lēmumi nav saistoši tajā notiekošajā procedūrā iesaistītajām pusēm.

40

Līdz ar to iesniedzējiestāde šajā lietā acīmredzami neatbilst prasībai par obligātu jurisdikciju. No tā izriet, ka College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts) nav “tiesa” LESD 267. panta izpratnē un ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams.

41

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējiestādē, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko College voor de Rechten van de Mens (Cilvēktiesību institūts, Nīderlande) iesniedzis ar 2023. gada 8. maija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2024. gada 2. janvārī, ir acīmredzami nepieņemams.