–

P.P.R. vārdā – J. Azzopardi, avukat, un M. Laïchi, avocate,

–

Parchetul de pe lângă Înalta Curte de Casaţie şi Justiţie – Direcţia Naţională Anticorupţie – Serviciul Teritorial Braşov vārdā – M. Voineag, pārstāvis,

–

Rumānijas valdības vārdā – M. Chicu, E. Gane un A. Rotăreanu, pārstāves,

–

Īrijas vārdā – G. Mullan, BL,

–

Francijas valdības vārdā – R. Bénard un B. Dourthe, pārstāvji,

–

Maltas valdības vārdā – A. Buhagiar, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Biolan, H. Leupold un J. Vondung, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 4. panta 3. punktu un 17. panta 1. punktu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 4. pantu un 47. panta otro daļu, kā arī Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI (OV 2009, L 81, 24. lpp.) (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”), 1. panta 2. un 3. punktu un 15. un 19. pantu.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā par Curtea de Apel Braşov – Biroul executări penale (Brašovas apelācijas tiesa – sodu izpildes birojs, Rumānija) attiecībā uz P.P.R. izdota Eiropas apcietināšanas ordera izpildi.

3

Starptautiskās Kriminālpolicijas organizācijas (Interpols) Statūtu, kuri pieņemti Vīnē (Austrija) 1956. gada 13. jūnijā Interpola Ģenerālās asamblejas 25. sesijā un kuros jaunākie grozījumi izdarīti 2023. gadā tās 91. sesijā (turpmāk tekstā – “Interpola statūti”), 2. panta a) punkts paredz, ka Interpola mērķis tostarp ir “nodrošināt un veicināt visplašāko iespējamo kriminālpolicijas iestāžu sadarbību, ievērojot attiecīgo valstu likumus un Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas principus” [neoficiāls tulkojums].

4

Interpola statūtu 5. pantā norādīts, ka Interpola sastāvā ir Interpola lietu kontroles komisija (CCF).

5

Saskaņā ar Interpola statūtu 36. panta 1. un 3. punktu CCF ir neatkarīga iestāde, kurai jānodrošina, ka Interpola veikta personas datu apstrāde atbilst piemērojamiem noteikumiem, un tai jāpieņem lēmums par jebkuru sūdzību, kas saistīta ar šo jautājumu.

6

CCF ir izstrādāti savi statūti, kuros precizēti tās uzdevumi un pilnvaras. Saskaņā ar šo statūtu 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu tā it īpaši var uzdot dzēst personas datus no Interpola informācijas sistēmas.

7

Pamatlēmuma 2002/584 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” noteikts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šis pamatlēmums [negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”

8

Šā pamatlēmuma 3. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera obligātas neizpildīšanas pamats” noteikts:

“Izpildes dalībvalsts tiesas iestāde (šeit turpmāk – “izpildes tiesas iestāde”) atsaka Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu šādos gadījumos:

9

Minētā pamatlēmuma 8. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera saturs un forma” paredzēts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ietver šādu informāciju, kas izkārtota formā, kas norādīta pielikumā:

2.   Eiropas apcietināšanas orderis ir jāiztulko izpildes dalībvalsts valsts valodā vai vienā no tās valsts valodām. Šī pamatlēmuma pieņemšanas brīdī vai vēlāk ikviena dalībvalsts var noteikt deklarācijā, ko tā iesniedz [Eiropas Savienības] Padomes ģenerālsekretariātam, ka tā pieņems tulkojumu vienā vai vairākās [Eiropas Savienības] iestāžu oficiālajās valodās.”

10

Saskaņā ar šī paša pamatlēmuma 15. pantu “Lēmums par nodošanu”:

“1.   Izpildes tiesu iestāde termiņos un saskaņā ar šajā pamatlēmumā noteiktajiem nosacījumiem pieņem lēmumu par to, vai persona ir jānodod.

2.   Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas dalībvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami piegādā vajadzīgo papildu informāciju [..].

3.   Izsniegšanas tiesu iestāde var ikvienā brīdī pārsūtīt ikvienu papildu derīgu informāciju izpildes tiesu iestādei.”

11

Pamatlēmuma 2002/584 19. pantā “Personas noklausīšanās [uzklausīšana] līdz lēmuma pieņemšanai” paredzēts:

“1.   Pieprasīto personu uzklausa tiesu iestāde, piedaloties vienai citai personai, kuru izraugās saskaņā pieprasītājas tiesas dalībvalsts tiesībām.

2.   Pieprasīto personu noklausās [uzklausa] saskaņā ar izpildu dalībvalsts tiesībām un saskaņā ar nosacījumiem, ko nosaka, izsniegšanas un izpildes [tiesu] iestādēm savstarpēji vienojoties.

3.   Kompetentā izpildes [tiesu] iestāde var uzdot citai savas dalībvalsts tiesu iestādei piedalīties pieprasītās personas uzklausīšanā, lai nodrošinātu šā panta un izklāstīto nosacījumu pienācīgu piemērošanu.”

12

Curtea de Apel Braşov (Brašovas apelācijas tiesa, Rumānija) 2020. gada 17. decembrī izdeva Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz P.P.R., lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, ko šai personai piespriedusi šīs tiesas Krimināllietu palāta ar 2019. gada 27. jūnija spriedumu, kurš kļuva galīgs pēc tam, kad Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstā kasācijas tiesa, Rumānija) Krimināllietu palāta pasludināja 2020. gada 17. decembra spriedumu.

13

Pēc 2020. gada 17. decembra galīgā notiesājošā sprieduma pasludināšanas Curtea de Apel Brașov (Brašovas apelācijas tiesa) sodu izpildes birojs tajā pašā dienā izdeva Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz P.P.R., lai izpildītu šai personai piespriesto sodu.

14

Kā norāda iesniedzējtiesa, 2022. gada 28. jūnijā P.P.R. tika apcietināts Parīzē (Francija) un uzsākta viņa nodošanas procedūra. Šī procedūra noslēdzās ar cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija) 2023. gada 29. novembra spriedumu, kas kļuva galīgs un ar ko tika atteikts izpildīt Rumānijas iestāžu pret P.P.R. izdoto Eiropas apcietināšanas orderi.

15

Saskaņā ar iesniedzējtiesas pausto cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) šo lēmumu atteikt izpildi pamatoja ar to, ka pastāv risks, ka tiks pārkāptas Hartas 47. panta otrajā daļā garantētās pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Minētā tiesa esot uzskatījusi, pirmkārt, ka pastāv sistēmiski un vispārīgi trūkumi, kas ietekmē tiesu varu Rumānijā, jo neesot skaidrs, kur glabājas tiesnešu zvēresta došanas protokoli, un tas varētu raisīt šaubas par tiesu sastāva likumību šajā dalībvalstī. Otrkārt, šie sistēmiskie trūkumi varētu ietekmēt Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstā kasācijas tiesa) skatīto kriminālprocesu pret P.P.R., jo viena no trim tiesnešu sastāva tiesnešiem, kas skata attiecīgo lietu, tiesneša zvēresta došanas protokols nebija atrodams un vēl viens šā sastāva tiesnesis zvērestu bija devis tikai kā prokurors, tomēr no piemērojamajām Rumānijas tiesību normām nav skaidrs, vai, ieceļot tiesneša amatā, viņam bija jādod jauns zvērests.

16

Turklāt cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) esot ņēmusi vērā arī CCF Pieteikumu palātas lēmumu, kas pieņemts tās 123. sesijā, kura norisinājās no 2023. gada 30. janvāra līdz 3. februārim (CCF/123/R1358.21), un ar ko tā uzdeva izņemt no Interpola datubāzes paziņojumu par P.P.R. izsludināšanu starptautiskajā meklēšanā, pamatojoties uz to, ka ar viņu saistītie dati neatbilst Interpola noteikumiem par personas datu apstrādi. Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) esot arī uzskatījusi, ka šis lēmums liecina par to, ka pastāv nopietnas bažas par politiskiem motīviem vispārējā kontekstā un par pamattiesību principu ievērošanu procesā, kas pret P.P.R. ierosināts Rumānijā.

17

Iesniedzējtiesa arī atzīmēja, ka 2024. gada 29. aprīlī P.P.R. tika apcietināts Maltā, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots attiecībā uz viņu. Tajā pašā dienā Maltas izpildes tiesu iestāde lūdza iesniedzējtiesai sniegt papildu informāciju, precizējot, ka P.P.R. bija atsaucies uz šā sprieduma 14. punktā minēto cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) spriedumu.

18

Šādos apstākļos Curtea de Apel Brașov (Brašovas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

2024. gada 16. maijā Tiesa nosūtīja iesniedzējtiesai lūgumu sniegt paskaidrojumus par to, kāda veida procesā tā ir izdevusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, par šā procesa priekšmetu un par to, kāda satura lēmumi tai būtu jāpieņem minētā procesa noslēgumā. Iesniedzējtiesa atbildēja uz šo lūgumu 2024. gada 22. maijā. Atbildē tā it īpaši norādīja, ka 2024. gada 20. maijā kompetentā Maltas tiesa kā Eiropas apcietināšanas ordera, kas izdots attiecībā uz personu P.P.R., izpildes tiesu iestāde nolēma nenodot P.P.R. Rumānijas iestādēm, uzskatīdama, ka tās rīcībā esošā informācija par apcietinājuma apstākļiem Rumānijā neļauj tai secināt, ka gadījumā, ja P.P.R. tiktu nodots Rumānijas iestādēm, attiecībā pret viņu tiktu ievērots Hartas 4. pantā noteiktais aizliegums pakļaut necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem.

20

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Maltas izpildes tiesu iestāde, lai izdarītu šādu secinājumu, pirmkārt, ir balstījusies uz informāciju, kas ir pieejama it īpaši Rumānijas ieslodzījuma vietu pārvaldes interneta vietnē, un, otrkārt, ir ņēmusi vērā faktu, ka iesniedzējtiesa ir apstiprinājusi Rumānijas kompetento iestāžu garantijas, ka P.P.R. netiktu pakļauts necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei saistībā ar apcietinājuma apstākļiem, savā paziņojumā, kas sniegts Maltas izpildes tiesu iestādei ar tulkojumu angļu valodā, lietodama terminu approved, nevis terminu endorsed; šis pēdējais minētais termins ir izmantots 2019. gada 15. oktobra sprieduma Dorobantu (C‑128/18, EU:C:2019:857) 68. punktā angļu valodas versijā.

21

Šādos apstākļos Curtea de Apel Brașov (Brašovas apelācijas tiesa) ir uzdevusi Tiesai septīto prejudiciālo jautājumu:

“Vai [Pamatlēmuma 2002/584] 1. panta 3. punkts kopsakarā ar [Hartas] 4. pantu, kurš attiecas uz necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegumu, jāinterpretē tādējādi, ka, pārbaudot apcietinājuma apstākļus izsniegšanas dalībvalstī, pirmkārt, izpildes tiesu iestāde nevar atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz informāciju, kas nav bijusi darīta zināma izsniegšanas tiesu iestādei un attiecībā uz ko pēdējai minētajai nav bijis iespējas sniegt papildu informāciju [Pamatlēmuma 2002/584] 15. panta 2. un 3. punkta izpratnē, un, otrkārt, izpildes tiesu iestāde nevar piemērot augstāku standartu nekā Hartā paredzētais, konkrēti neprecizējot noteikumus, uz kuriem tā atsaucas, it īpaši saistībā ar prasībām apcietinājuma jautājumā, piemēram, “precīza sodu izpildes plāna” izstrādi, “precīzu konkrēta izpildes režīma noteikšanas kritēriju” izstrādi un garantiju izstrādi diskriminācijas aizlieguma jomā “īpaši ekskluzīvas un delikātas situācijas” dēļ?

22

Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir lūgusi piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kas paredzēta Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a panta pirmajā daļā un Tiesas Reglamenta 107. pantā.

23

Lai pamatotu savu lūgumu, tā būtībā norādīja, ka P.P.R. faktiski atrodas nebrīvē Maltā Rumānijas iestāžu izdotā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesa ietvaros un ka viņa turēšana apcietinājumā ir atkarīga no pamatlietas iznākuma, ņemot vērā, ka P.P.R. Maltas izpildes tiesu iestādē ir atsaucies uz cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) atteikumu izpildīt Rumānijas iestāžu izdotu Eiropas apcietināšanas orderi.

24

Saskaņā ar Reglamenta 107. panta 1. punktu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ar kuru uzdod vienu vai vairākus jautājumus par LESD trešās daļas V sadaļā minētajām jomām, kas attiecas uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pēc iesniedzējtiesas pieprasījuma vai izņēmuma kārtā pēc Tiesas ierosmes var piemērot steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedību, kā noteikts Reglamenta trešās daļas trešajā nodaļā, kurā ietverts minētā reglamenta 107.–114. pants.

25

Pirmām kārtām, jānorāda, ka šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tostarp lūgts interpretēt Pamatlēmumu 2002/584, kas attiecas uz jomām, kuras paredzētas LESD trešās daļas V sadaļā par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Tādēļ šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu var piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma procedūru saskaņā ar Reglamenta 107. pantu.

26

Otrām kārtām, saistībā ar steidzamības nosacījumu jāuzsver, ka šis nosacījums citastarp ir izpildīts, ja personai, uz kuru attiecas pamatlieta, šobrīd ir atņemta brīvība un ja tās paturēšana apcietinājumā ir atkarīga no pamatlietas atrisinājuma, precizējot, ka šīs personas situācija ir vērtējama tāda, kāda tā ir datumā, kad tiek izskatīts pieteikums par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu (spriedums, 2024. gada 14. maijs, Stachev, C‑15/24 PPU, EU:C:2024:399, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Šajā gadījumā gan lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegusi nevis tā tiesa, kurai kā pamatlietā izdotā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes tiesu iestādei galu galā ir jālemj par šajā apcietināšanas orderī norādītās personas nodošanu, bet gan tiesu iestāde, kas ir izsniegusi šo apcietināšanas orderi.

28

Tomēr, kā iesniedzējtiesa ir apstiprinājusi atbildē uz šā sprieduma 19. punktā minēto lūgumu sniegt paskaidrojumus, atkarībā no atbildēm uz iesniegtajiem jautājumiem tai var nākties atcelt pret P.P.R. izdoto Eiropas apcietināšanas orderi. Tā kā P.P.R. tiek turēts apcietinājumā, tikai pamatojoties uz šo apcietināšanas orderi, ja minētais apcietināšanas orderis tiktu atcelts, P.P.R. būtu nekavējoties jāatbrīvo.

29

Šādos apstākļos pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokāti, Tiesas piektā palāta 2024. gada 15. maijā nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.

30

Kā norādīts šā sprieduma 27. punktā, lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegusi tiesu iestāde, kas izdevusi Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz kuru P.P.R. tika apcietināts Maltā. No iesniedzējtiesas paskaidrojumiem izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tostarp iesniegts, lai noskaidrotu, vai tā var izdot jaunu Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz P.P.R., vai arī tai jāatceļ pret šo personu jau izdotais Eiropas apcietināšanas orderis gadījumā, ja Tiesa atbildētu, ka atteikums izpildīt minēto orderi neatbilst Savienības tiesībām.

31

Šie apsvērumi pamato to, ka šī tiesa kā izsniegšanas tiesu iestāde var uzdot Tiesai jautājumus par Eiropas apcietināšanas ordera izpildes nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 53. punkts).

32

Par pamattiesību garantēšanu saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera procedūru ir atbildīga vispirmām kārtām jau izsniegšanas dalībvalsts. Tādēļ, ņemot vērā, ka šāda ordera izsniegšanas rezultātā var tikt apcietināta persona, uz kuru attiecas šis orderis, izsniegšanas tiesu iestādei, lai nodrošinātu šo tiesību garantēšanu, ir jābūt iespējai vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, vai tai ir jāuztur spēkā vai jāatsauc Eiropas apcietināšanas orderis, vai arī tā var izsniegt šādu orderi (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Tas nozīmē, kā ģenerāladvokāte būtībā norādīja secinājumu 24.–26. punktā, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu kopumā ir pieņemams, neskarot iespēju novērtēt katra iesniegtā jautājumu pieņemamību.

34

Pirmā jautājuma pirmajā daļā tiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts un 15. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts izpildes iestādei ir jāatsaka Eiropas apcietināšanas ordera izpilde tad, ja citas dalībvalsts izpildes iestāde iepriekš ir atteikusi šā ordera izpildi, pamatojoties uz to, ka attiecīgās personas nodošana saistās ar Hartas 47. panta otrajā daļā garantēto pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpuma risku.

35

Pirmā jautājuma otrajā daļā šī tiesa vaicā, vai šādos apstākļos šīs tiesību normas jāinterpretē tādējādi, ka tās liedz izsniegšanas tiesu iestādei atstāt spēkā attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderi.

36

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka gan dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās principam, gan arī savstarpējās atzīšanas principam, kurš pats ir balstīts uz dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos, Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām. Konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ar savstarpējās uzticēšanās principu katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 93. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja pastāv risks pārkāpt Savienības tiesībās atzītās pamattiesības, izpildes tiesu iestāde izņēmuma kārtā un pēc pienācīgas pārbaudes var neizpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 72. punkts).

38

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet: ja izpildes tiesu iestādes – kam jālemj par tādas personas nodošanu, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, – rīcībā ir informācija, kas liecina, ka pastāv reāls risks, ka tiks pārkāptas Hartas 47. panta otrajā daļā garantētās pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tāpēc, ka pastāv sistēmiskas vai vispārējas nepilnības izsniegšanas dalībvalsts tiesu sistēmā, šai iestādei konkrēti un precīzi ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā šīs personas personisko situāciju, kā arī nodarījuma, saistībā ar kuru attiecībā uz to tiek veikta kriminālvajāšana, raksturu un Eiropas apcietināšanas ordera pamatā esošo faktisko apstākļu kontekstu, pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka minētajai personai būtu šāds risks, ja to nodotu šai pēdējai minētajai dalībvalstij (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 97. punkts).

39

Precizējot iepriekš minēto, jānorāda, ka nevienā Pamatlēmuma 2002/584 tiesību normā nav noteikts, ka dalībvalsts izpildes iestāde var vai tai ir pienākums atteikt apcietināšanas ordera izpildi tikai tāpēc, ka citas dalībvalsts izpildes iestāde ir atteikusies to izpildīt, un nepārbaudīt, vai šai citai dalībvalsts izpildes iestādei ir bijis pamats to nepildīt (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Sofiyska gradska prokuratura (Secīgi apcietināšanas orderi), C‑71/21, EU:C:2023:668, 51. punkts).

40

It īpaši dalībvalsts izpildes iestādes lēmumu atteikt apcietināšanas ordera izpildi, pat ja tam ir res judicata spēks saskaņā ar valsts tiesībām, nevar pielīdzināt “galīgam spriedumam” minētā Pamatlēmuma 2002/584 3. panta 2. punkta izpratnē, kas vienīgais var būt šķērslis kriminālvajāšanai pret šo personu par tiem pašiem nodarījumiem izsniegšanas valstī vai tās sākšanai jebkurā citā valstī (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Sofiyska gradska prokuratura (Secīgi apcietināšanas orderi), C‑71/21, EU:C:2023:668, 52. punkts).

41

Proti, pieprasītā persona jāuzskata par tādu, kuras lietā par tiem pašiem nodarījumiem pasludināts galīgs tiesas spriedums Pamatlēmuma 2002/584 3. panta 2. punkta izpratnē, ja pēc kriminālprocesa beigām turpmāka kriminālvajāšana ir aizliegta vai arī ja dalībvalsts tiesu iestādes ir pasludinājušas spriedumu, ar kuru apsūdzētais tiek galīgi attaisnots pierādījumu trūkuma dēļ (spriedums, 2010. gada 16. novembrisMantello, C‑261/09, EU:C:2010:683, 45. punkts).

42

Taču nodošanas lūguma izskatīšana nenozīmē, ka pret pieprasīto personu tiek uzsākta kriminālvajāšana izpildes valstī, un neietver lietas izskatīšanu pēc būtības (spriedums, 2023. gada 14. septembris, Sofiyska gradska prokuratura (Secīgi apcietināšanas orderi), C‑71/21, EU:C:2023:668, 54. punkts).

43

No tā izriet, ka dalībvalsts izpildes iestāde nevar atteikt apcietināšanas ordera izpildi tikai tāpēc, ka citas dalībvalsts izpildes iestāde ir atteikusies to izpildīt, un nepārbaudīt, vai šai citai dalībvalsts izpildes iestādei ir bijis pamats to nepildīt (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Sofiyska gradska prokuratura (Secīgi apcietināšanas orderi), C‑71/21, EU:C:2023:668, 61. punkts).

44

Lai gan no iepriekš izklāstītā izriet, ka ar Pamatlēmumu 2002/584 īstenotais savstarpējas atzīšanas princips neattiecas uz lēmumiem nepildīt Eiropas apcietināšanas orderus, jāprecizē, kā dalībvalsts izpildes iestādi varētu ietekmēt tas, ka citas dalībvalsts izpildes iestāde iepriekš ir atteikusies izpildīt apcietināšanas orderi tā iemesla dēļ, ka pastāv Hartas 47. panta otrajā daļā garantēto pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesību aktos noteiktā tiesā pārkāpuma risks.

45

Saskaņā ar šā sprieduma 34. punktā minēto judikatūru savstarpējas uzticēšanās princips paredz, ka katrai dalībvalstij, izņemot ārkārtas apstākļos, jāuzskata, ka visas citas dalībvalstis ievēro Savienības tiesības un it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības.

46

Šajā gadījumā, kā ģenerāladvokāte to būtībā izklāstījusi secinājumu 37.–44. punktā, savstarpējas uzticēšanās princips nozīmē, ka gadījumā, ja citā dalībvalstī ir pieņemts lēmums atteikt izpildi, pamatojoties uz to, ka pastāv Hartas 47. panta otrajā daļā garantēto pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpuma risks, dalībvalsts izpildes iestādei, kurai iesniegts jauns lūgums nodot attiecīgo personu, pienācīgi jāņem vērā šo lēmumu pamatojums un pašai jāpārbauda, vai pastāv iemesls atteikt izpildi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 18. jūnijs, Bundesrepublik Deutschland (Lēmuma par bēgļa statusa piešķiršanu sekas), C‑753/22, EU:C:2024:524, 80. punkts).

47

Minētie apsvērumi ir spēkā mutatis mutandis arī attiecībā uz izsniegšanas tiesu iestādi, kuras izdotais Eiropas apcietināšanas orderis nav izpildīts, pamatojoties uz to, ka pastāv Hartas 47. panta otrajā daļā garantēto pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpuma risks.

48

Pamatlēmumā 2002/584 neviena tiesību norma neizslēdz iespēju izsniegšanas iestādei atstāt spēkā lūgumu nodot personu saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi, ja dalībvalsts izpildes iestāde ir atteikusies izpildīt šo apcietināšanas orderi.

49

Tādējādi, lai arī dalībvalsts izpildes tiesu iestādes lēmums atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi viens pats neuzliek Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas tiesu iestādei pienākumu šo orderi atcelt, šai izsniegšanas iestādei tam ir jāpievērš uzmanība (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Sofiyska gradska prokuratura (Secīgi apcietināšanas orderi), C‑71/21, EU:C:2023:668, 55. punkts).

50

2023. gada 31. janvāra spriedumā Puig Gordi u.c. (C‑158/21, EU:C:2023:57) Tiesa izvērtēja jautājumu, vai ir iespējams izdot vairākus secīgus Eiropas apcietināšanas orderus apstākļos, kas ir tādi paši kā pamatlietā aplūkotie. Principi, kurus Tiesa izklāstīja minētā sprieduma 139.–143. punktā, pēc analoģijas ir transponējami šajā lietā.

51

Var izrādīties, ka izsniegšanas tiesu iestādei jāatstāj spēkā izdotais Eiropas apcietināšanas orderis, tostarp pēc tam, kad apstākļi, kas bija lieguši iepriekšējā nodošanas lūguma izpildi, ir novērsti, vai ja lēmums atteikt šā Eiropas apcietināšanas ordera izpildi nav bijis atbilstošs Savienības tiesībām, lai pabeigtu pieprasītās personas nodošanas procedūru un šādi sekmētu, ka tiek īstenots šā pamatlēmuma mērķis apkarot nesodāmību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 141. punkts).

52

Tādējādi, kā jau norādīts šā sprieduma 32. punktā, par pamattiesību garantēšanu saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera procedūru ir atbildīga vispirmām kārtām jau izsniegšanas dalībvalsts.

53

Tāpēc, ja nav mainījušies apstākļi, izsniegšanas tiesu iestāde nedrīkst atstāt spēkā Eiropas apcietināšanas orderi, ja izpildes tiesu iestāde saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu ir likumīgi atteikusies izpildīt šo apcietināšanas orderi, pamatojoties uz reālu risku, ka tiks pārkāptas Hartas 47. panta otrajā daļā garantētās pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 143. punkts). Savukārt, ja nav šāda riska, it īpaši, mainoties apstākļiem, tas vien, ka izpildes iestāde ir atteikusies izpildīt minēto apcietināšanas orderi, neliedz izsniegšanas tiesu iestādei atstāt spēkā šo pašu apcietināšanas orderi.

54

Turklāt, tā kā tad, ja tiek atstāts spēkā Eiropas apcietināšanas orderis, kura izpilde ir atteikta vienā dalībvalstī, personu, attiecībā uz ko šis orderis ir izdots, var apcietināt citā dalībvalstī, un tādējādi var tikt ierobežota šīs personas individuālā brīvība, izsniegšanas tiesu iestādei, ņemot vērā lietas specifiku, jāpārbauda, vai šī atstāšana spēkā ir samērīga. Šajā izvērtējumā šai iestādei tostarp jāņem vērā nodarījuma, par kuru apsūdz pieprasīto personu, raksturs un smagums, sekas, kādas šai personai rada tai izdotā Eiropas apcietināšanas ordera atstāšana spēkā, un minētā apcietināšanas ordera izpildes izredzes (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 144. un 145. punkts).

55

Ņemot vērā minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts un 15. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts izpildes iestādei nav jāatsaka Eiropas apcietināšanas ordera izpilde, ja citas dalībvalsts izpildes iestāde iepriekš ir atteikusi šā apcietināšanas ordera izpildi, pamatojoties uz to, ka attiecīgās personas nodošana saistīta ar Hartas 47. panta otrajā daļā noteikto pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpuma risku. Tomēr, kad šī iestāde pienācīgi izvērtē, vai pastāv iemesls atteikt izpildi, tai jāņem vērā pamatojums, ar kādu pirmā izpildes iestāde pieņēmusi lēmumu par atteikumu. Šīm tiesību normām nav pretrunā tas, ka šādos pašos apstākļos izsniegšanas tiesu iestāde atstāj spēkā Eiropas apcietināšanas orderi, ar nosacījumu, ka saskaņā ar šīs iestādes izvērtējumu šī apcietināšanas ordera izpilde nav jāatsaka, pamatojoties uz risku, ka var tikt pārkāptas Hartas 47. panta otrajā daļā garantētās pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, un ka minētā apcietināšanas ordera atstāšana spēkā ir samērīga.

56

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. panta otro daļu, jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, apgalvo, ka tās nodošanas izsniegšanas dalībvalstij gadījumā netiktu ievērotas tās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, apstāklis, ka ir pieņemts CCF lēmums, kurš attiecas uz minētās personas situāciju, pats par sevi var pamatot izpildes tiesu iestādes atteikumu izpildīt attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderi, vai, ja tas tā nav, minētā tiesu iestāde to var ņemt vērā, lai izlemtu, vai jāatsaka minētā apcietināšanas ordera izpilde, pamatojoties uz šīs personas apgalvoto iemeslu.

57

Kā paskaidroja iesniedzējtiesa, CCF Pieteikumu palāta nolēma izņemt no Interpola datubāzes paziņojumu par P.P.R. izsludināšanu starptautiskajā meklēšanā, pamatojoties uz to, ka ar viņu saistītie dati neatbilst Interpola noteikumiem par personas datu apstrādi. Šo CCF lēmumu esot ņēmusi vērā cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) 2023. gada 29. novembra spriedumā, ar kuru tā atteicās izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ko Rumānijas iestādes izdevušas attiecībā uz P.P.R.

58

2023. gada 31. janvāra spriedumā Puig Gordi u.c. (C‑158/21, EU:C:2023:57) Tiesa skatīja līdzīgu jautājumu – vai izpildes iestādei ir jāņem vērā ziņojums, ko sagatavojusi Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos, kas ir ANO Drošības padomes pārraudzībā esoša organizācija. Principi, ko Tiesa izklāstīja minētā sprieduma 121.–126. punktā, ir transponējami mutatis mutandis attiecībā uz to, ka izpildes iestādei ir jāņem vērā CCF lēmums par Eiropas apcietināšanas orderī norādītās personas situāciju.

59

Tā kā izvērtējumam, kas veicams divos posmos, kā noteikts šā sprieduma 38. punktā, jābūt balstītam gan uz objektīvu, ticamu, precīzu un pienācīgi aktualizētu informāciju par izsniegšanas dalībvalsts tiesu sistēmas darbību, gan uz pieprasītās personas individuālās situācijas konkrētu un precīzu izvērtējumu, CCF lēmums, ar kuru uzdots izņemt paziņojumu par izdotajā Eiropas apcietināšanas orderī norādītās personas izsludināšanu meklēšanā, jo tika pārkāpti Interpola noteikumi par personas datu apstrādi, nav pietiekams, lai attaisnotu atteikumu izpildīt šo apcietināšanas orderi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 123. punkts).

60

Ja izpildes iestāde ir konstatējusi, ka pastāv šādas sistēmiskas un vispārējas nepilnības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 135. punkts), tai otrajā posmā konkrēti un precīzi jāizvērtē, vai pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka tad, ja pieprasītā persona tiks nodota izsniegšanas dalībvalstij, tai būs reāls risks, ka tiks pārkāptas viņas pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 92. punkts, un 2020. gada 17. decembris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas tiesu iestādes neatkarība), C‑354/20 PPU un C‑412/20 PPU, EU:C:2020:1033, 61. punkts). CCF lēmums var būt viens no elementiem, kas jāņem vērā šajā otrajā posmā, taču izpildes tiesu iestādei tas nav saistošs.

61

Tādējādi uz trešo jautājumu jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. panta otro daļu, jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, apgalvo, ka tās nodošanas izsniegšanas dalībvalstij gadījumā netiktu ievērotas tās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, apstāklis, ka ir pieņemts CCF lēmums, kurš attiecas uz minētās personas situāciju, pats par sevi nevar pamatot izpildes tiesu iestādes atteikumu izpildīt attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderi. Savukārt minētā tiesu iestāde šo lēmumu var ņemt vērā, lai izlemtu, vai minētā apcietināšanas ordera izpilde jāatsaka, pamatojoties uz šīs personas apgalvoto iemeslu.

62

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 267. pants ir interpretējams tādējādi, ka Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas tiesu iestādei ir jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai, ņemot vērā iemeslus, pamatojoties uz kuriem izpildes tiesu iestāde ir atteikusies izpildīt apcietināšanas orderi, izlemtu par minētā apcietināšanas ordera atsaukšanu vai atstāšanu spēkā.

63

LESD 267. panta otrajā daļā ir noteikts – ja dalībvalsts tiesā ir radies jautājums par Līgumu interpretāciju vai Savienības iestāžu vai struktūru pieņemtu tiesību aktu spēkā esamību vai interpretāciju, minētā tiesa – ja tā uzskata, ka tas ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, – var lūgt Tiesu lemt par šo jautājumu.

64

Saskaņā ar šā panta trešo daļu, ja šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tad šai dalībvalsts tiesai ir jāvēršas Tiesā.

65

No tā izriet, ka Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas tiesu iestādei nav jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai, ņemot vērā iemeslus, pamatojoties uz kuriem šā apcietināšanas ordera izpildes tiesu iestāde ir atteikusies izpildīt apcietināšanas orderi, izlemtu, vai atsaukt minēto apcietināšanas orderi saskaņā ar Savienības tiesībām, vai atstāt to spēkā, izņemot, ja tās lēmumus atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt.

66

Pēdējā minētajā gadījumā izsniegšanas tiesu iestādei principā ir pienākums vērsties Tiesā LESD 267. panta trešā daļas izpratnē, ja tajā ir izvirzīts jautājums par Savienības tiesību interpretāciju. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tā var tikt atbrīvota no šī pienākuma tikai tad, ja tā konstatē, ka izvirzītajam jautājumam nav nozīmes, vai ja par attiecīgo Savienības tiesību normu Tiesa jau ir sniegusi interpretāciju, vai arī ja Savienības tiesību pareiza interpretācija ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas pamatotas šaubas (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi, C‑561/19, EU:C:2021:799, 32. un 33. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

67

Minētās iespējamības esamība jāizvērtē, ņemot vērā Savienības tiesību īpašās iezīmes, sevišķās grūtības, kas rodas, tās interpretējot, un atšķirīgas judikatūras rašanās risku Savienībā (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi, C‑561/19, EU:C:2021:799, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

68

Turklāt, ja Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas tiesu iestāde, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami tiesā, uzskata – pamatojoties uz to, ka tā ir vienā no trim šī sprieduma 66. punktā minētajām situācijām –, ka tā ir atbrīvota no LESD 267. panta trešajā daļā paredzētā pienākuma vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiesas nolēmuma pamatojumā jānorāda vai nu tas, ka izvirzītajam Savienības tiesību jautājumam nav nozīmes strīda atrisināšanā, vai tas, ka attiecīgās Savienības tiesību normas interpretācija ir balstīta uz Tiesas judikatūru, vai arī, ja šādas judikatūras nav, – ka Savienības tiesību interpretācija pēdējās instances valsts tiesai ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas pamatotas šaubas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi, C‑561/19, EU:C:2021:799, 51. punkts).

69

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz ceturto jautājumu jāatbild, ka LESD 267. pants jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas tiesu iestādei nav jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai, ņemot vērā iemeslus, pamatojoties uz kuriem izpildes tiesu iestāde ir atteikusies izpildīt apcietināšanas orderi, izlemtu par minētā apcietināšanas ordera atsaukšanu vai atstāšanu spēkā, izņemot, ja tās lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, un tādā gadījumā tai principā ir jāvēršas Tiesā.

70

Vispirms, ja iesniedzējtiesa saskaņā ar otrā jautājuma formulējumu atsaucas uz “neatbilstīb[ām] [..] zvēresta došanā”, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šajā gadījumā šīs “neatbilstības” konkrētāk ir saistītas ar to, ka nav skaidrības, kur glabājas Rumānijas tiesnešu zvēresta došanas protokoli, kā rezultātā viena no trim Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstā kasācijas tiesa) iztiesāšanas sastāva tiesnešiem, kam jāskata P.P.R. lieta, tiesneša zvēresta došanas protokols nav atrodams, un saistībā ar vēl viena šā iztiesāšanas sastāva tiesnesi ir atrodams tikai tā zvēresta došanas protokols, ko viņš devis, stājoties prokurora amatā.

71

Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka soda izpildei izsniegtā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt šo apcietināšanas orderi, pamatojoties uz to, ka nav skaidrības, kur glabājas izsniegšanas dalībvalsts tiesnešu zvēresta došanas protokoli, par ko liecina fakts, ka viena no iztiesāšanas sastāva tiesnešiem, kas piemēroja šo sodu, zvēresta došanas protokols nav atrodams, vai tad, ja cits šā iztiesāšanas sastāva tiesnesis ir devis zvērestu, tikai stājoties prokurora amatā.

72

Šajā ziņā jāatgādina – tā kā Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir princips, izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas jāinterpretē šauri (spriedums, 2023. gada 21. decembris, GN (Uz bērna labākajām interesēm balstīts atteikuma pamats), C‑261/22, EU:C:2023:1017, 37. punkts).

73

Turklāt, ņemot vērā savstarpējas uzticēšanās principu, dalībvalstīm ir pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļos, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības un it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 93. un 94. punkts).

74

Konkrētāk – Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma pamatā esošais augstais uzticēšanās līmenis starp dalībvalstīm ir balstīts uz premisu, saskaņā ar kuru izsniegšanas dalībvalsts krimināllietu tiesas, kurām būs jāveic kriminālprocess pēc Eiropas apcietināšanas ordera izpildes kriminālvajāšanai, soda izpildei vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa piemērošanai, kā arī kriminālprocess pēc būtības, atbilst Hartas 47. panta otrajā daļā garantētajām pamattiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 95. punkts).

75

[Labots ar 2024. gada 20. septembra rīkojumu] Ņemot vērā šā sprieduma 72.–74. punktā sniegtos apsvērumus, tikai ar ārkārtas apstākļiem var attaisnot izpildes iestādes atteikumu izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz to, ka pastāv pamattiesību pārkāpuma risks.

76

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai gan vispirmām kārtām katrai dalībvalstij, lai nodrošinātu Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma darbības pamatā esošo savstarpējas uzticēšanās un atzīšanas principu pilnīgu piemērošanu, Tiesas galīgā uzraudzībā jānodrošina, ka tiek ievērotas Hartas 47. panta otrajā daļā garantētās pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, atturoties no jebkādiem pasākumiem, kas varētu to apdraudēt, ja pastāv reāls risks, ka, izsniegšanas tiesu iestādei nododot personu, attiecībā uz kuru ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, tiks pārkāptas šīs personas pamattiesības, izpildes tiesu iestāde var izņēmuma kārtā neizpildīt šo Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šā pamatlēmuma 1. panta 3. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

77

Šādā kontekstā, lai uz Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkta pamata dalībvalsts izpildes tiesu iestāde atteiktu nodot personu, attiecībā uz kuru soda izpildei ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, tai vispirms jāveic izvērtējums divos posmos.

78

Pirmajā posmā šai iestādei jānosaka, vai pastāv objektīva, ticama, precīza un pienācīgi aktualizēta informācija, kas liecinātu par to, ka izsniegšanas dalībvalstī pastāv reāls Hartas 47. panta otrajā daļā garantēto pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesību aktos noteiktā tiesā pārkāpuma risks ar šīs dalībvalsts tiesu varas neatkarību un objektivitāti saistītu sistēmisku vai vispārēju nepilnību dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 52. un 66. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

79

Tādā gadījumā otrajā posmā izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei konkrēti un precīzi jāpārbauda, kādā mērā pirmajā posmā konstatētās nepilnības varēja ietekmēt izsniegšanas dalībvalsts kompetento tiesu darbību, izskatot lietas attiecībā uz konkrēto personu, un vai, ņemot vērā šīs personas individuālo situāciju, par kāda veida noziedzīgu nodarījumu šī persona ir notiesāta un kādā faktisko apstākļu kontekstā iekļaujas šī notiesāšana, kā arī tas, vai attiecīgā gadījumā, ņemot vērā papildinformāciju, ko sniegusi šī dalībvalsts, piemērojot šo pamatlēmumu, pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka šajā lietā faktiski pastāv šāds risks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

80

Kā viena no prasībām, kas izriet no Hartas 47. panta otrajā daļā garantētajām pamattiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir prasība, ka ikvienai personai ir tiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Pēdējā minētā prasība būtībā ietver ne tikai tiesnešu iecelšanas procesu, bet arī tiesnešu amatā stāšanās nosacījumus.

81

Tāpēc materiāltiesiskiem nosacījumiem un procesuālai kārtībai, kas attiecas uz tiesnešu iecelšanu un viņu stāšanos amatā, jābūt tādiem, kas prāvas dalībniekiem nerada nekādas pamatotas šaubas par iecelto tiesnešu ārēju neietekmējamību un viņu neitralitāti attiecībā uz tiesā izvērtējamajām interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Réexamen Simpson/Padome un HG/Komisija, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 71. punkts).

82

Tomēr ne kura katra nepilnība, kas var notikt tiesneša iecelšanas procedūrā vai tam stājoties amatā, var radīt šaubas par šī tiesneša neatkarību un objektivitāti un līdz ar to – par to, ka iztiesāšanas sastāvs, kurā šis tiesnesis darbojas, ir “neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa” Savienības tiesību izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank, C‑132/20, EU:C:2022:235, 123. punkts).

83

Proti, no šajā lietā piemērojamās ECT judikatūras – kurai ir nozīme tādēļ, ka atbilstoši Hartas 52. panta 3. punkta pirmajam teikumam Hartā ietvertās tiesības atbilst 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētajām tiesībām,– izriet, ka tikai tie pārkāpumi, kas ietekmē tiesnešu iecelšanas un tiesnešu amatā stāšanās procedūras pamatnoteikumus, var būt ECPAK 6. panta 1. punkta pārkāpums (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2020. gada 1. decembris, Guðmundur Andri Ástráðsson pret Islandi, CE:ECHR:2020:1201JUD002637418, 246. un 247. punkts).

84

Tādējādi par sistēmisku vai vispārēju nepilnību saistībā ar tiesu varas neatkarību šā sprieduma 79. punkta judikatūras izpratnē nav uzskatāms apstāklis, ka dalībvalsts tiesībās, iespējams, ir paredzēts, ka prokuroram, kas zvērestu devis, stājoties amatā, nav no jauna jādod zvērests, kad to vēlāk ieceļ tiesneša amatā.

85

Proti, šāda valsts tiesību norma, kas pamatota ar to, ka šajā dalībvalstī prokuroru statuss ir pielīdzināts tiesnešu statusam un ka šīm abām tiesu varas pārstāvju kategorijām, stājoties amatā, jādod tāds pats zvērests, nav tāda, kas radītu šaubas par tiesnešu iecelšanas parasto kārtību un attiecīgi par tiesnešu neatkarību un objektivitāti.

86

Turklāt neskaidrība par to, kur glabājas dalībvalsts tiesnešu zvēresta došanas protokoli, vai nespēja noteikt šo protokolu atrašanās vietu, it īpaši, ja ir pagājuši vairāki gadi kopš brīža, kad attiecīgais tiesnesis ir devis zvērestu, pati par sevi neliecina, ja vien nav citu būtisku norāžu, ka attiecīgie tiesneši amatu ir pildījuši bez prasītā zvēresta došanas.

87

Katrā ziņā neskaidrība jautājumā, vai dalībvalsts tiesneši, stājoties amatā, ir devuši valsts tiesībās paredzēto zvērestu, nav uzskatāma par sistēmisku vai vispārēju nepilnību attiecībā uz tiesu varas neatkarību šajā dalībvalstī, ja valsts tiesībās ir paredzēti efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļauj atsaukties uz to, ka tiesnesis, kas pasludinājis spriedumu, iespējams, nav devis zvērestu, un tādējādi lūgt atcelt šo spriedumu. Iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai Rumānijas tiesībās ir paredzēti šādi tiesību aizsardzības līdzekļi.

88

Ņemot vērā visus minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka soda izpildei izsniegtā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes tiesu iestāde nevar atteikties izpildīt šo apcietināšanas orderi, pamatojoties uz to, ka nav atrodams šo sodu piemērojušā tiesneša zvēresta došanas protokols, vai uz to, ka cits šā iztiesāšanas sastāva tiesnesis ir devis zvērestu, tikai stājoties prokurora amatā.

89

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmums 2002/584 jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas tiesu iestādei ir tiesības piedalīties kā dalībniecei izpildes tiesu iestādes vadītā procedūrā saistībā ar šā apcietināšanas ordera izpildi.

90

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka nedz Pamatlēmuma 2002/584 15. pantā, nedz tā 19. pantā, kurus ir norādījusi iesniedzējtiesa, nedz arī šā pamatlēmuma citos pantos nav paredzēts, ka Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas tiesu iestādei ir obligāti jāpiedalās izpildes tiesu iestādes procedūrā saistībā ar šā apcietināšanas ordera izpildi. Šāds pienākums nodrošināt dalību neizriet arī no savstarpējas atzīšanas principa un lojālas sadarbības principa.

91

Proti, lai arī Pamatlēmumu 2002/584, protams, nevar interpretēt tādējādi, ka tam pretrunā ir šāda dalība, ja tā iespējami ir paredzēta izpildes dalībvalsts procesuālajās tiesību normās, tomēr šajā pamatlēmumā ir paredzēti citi līdzekļi, lai veicinātu izsniegšanas tiesu iestādes un izpildes tiesu iestādes savstarpējo sadarbību un nepieciešamās informācijas apmaiņu.

92

Tādējādi Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punktā ir uzskaitīts, kāda veida būtiskai informācijai ir obligāti jābūt ietvertai Eiropas apcietināšanas orderī. Turklāt saskaņā ar šā pamatlēmuma 15. panta 2. punktu, ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka izsniegšanas dalībvalsts iesniegtā informācija nav pietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami sniedz vajadzīgo papildu informāciju. Jāpiebilst, ka saskaņā ar minētā pamatlēmuma 15. panta 3. punktu izsniegšanas tiesu iestāde jebkurā brīdī var pārsūtīt ikvienu derīgu papildu informāciju izpildes tiesu iestādei.

93

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka, tostarp – lai nodrošinātu, ka Eiropas apcietināšanas ordera darbība netiek paralizēta, lojālas sadarbības pienākumam ir jāvalda dialogā starp izpildes tiesu iestādēm un izsniegšanas tiesu iestādēm. No lojālas sadarbības principa tostarp izriet, ka dalībvalstis ar patiesu savstarpēju cieņu palīdz cita citai veikt no Līgumiem izrietošos uzdevumus (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 131. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

94

No šā skatpunkta, lai nodrošinātu efektīvu sadarbību krimināllietās, gan izsniegšanas, gan izpildes tiesu iestādēm ir pilnībā jāizmanto tostarp Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punktā un 15. pantā paredzētie instrumenti, lai veicinātu savstarpējo uzticēšanos, kurā ir balstīta šī sadarbība (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 132. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

95

Tātad nevar uzskatīt, ka izsniegšanas tiesu iestādei obligāti jāpiedalās izpildes tiesu iestādes vadītā procedūrā kā dalībniecei, lai nodrošinātu, ka tiek ievērots savstarpējas atzīšanas princips un lojālas sadarbības princips, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma pamatā.

96

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz piekto jautājumu jāatbild, ka Pamatlēmums 2002/584 jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas tiesu iestādei nav tiesību piedalīties kā dalībniecei izpildes tiesu iestādes vadītā procedūrā saistībā ar šā apcietināšanas ordera izpildi.

97

Sestais jautājums attiecas uz iespēju Komisijai pēc Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas tiesu iestādes pieprasījuma veikt pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem, ja izpildes tiesu iestāde ir atteikusies izpildīt šo apcietināšanas orderi.

98

Tomēr šim jautājumam acīmredzami nav nekāda sakara ar strīda priekšmetu iesniedzējtiesā, kas, kā atzīmēts šā sprieduma 28. punktā, ir noskaidrot, vai attiecībā uz P.P.R. izsniegtais Eiropas apcietināšanas orderis ir jāatceļ vai, tieši otrādi, jāatstāj spēkā.

99

No tā izriet, ka sestais jautājums ir nepieņemams.

100

Ar septīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts un 15. panta 2. un 3. punkts, tos skatot Hartas 4. panta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka, pārbaudot ieslodzījuma apstākļus izsniegšanas dalībvalstī, izpildes tiesu iestāde nevar atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pirmkārt, pamatojoties uz elementiem, kas attiecas uz apcietinājuma apstākļiem izsniegšanas dalībvalsts ieslodzījuma vietās, kamēr nav lūgusi izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādei papildu informāciju, un, otrkārt, piemērojot augstāku standartu attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem nekā minētajā 4. pantā paredzētais.

101

Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa ar noteiktiem nosacījumiem ir apstiprinājusi Eiropas apcietināšanas ordera izpildes tiesu iestādes pienākumu izbeigt ar Pamatlēmumu 2002/584 izveidoto nodošanas procedūru tad, ja ar šādu nodošanu pieprasītajai personai tiktu radīts necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risks Hartas 4. panta izpratnē (spriedums, 2019. gada 15. oktobris, Dorobantu, C‑128/18, EU:C:2019:857, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

102

Tādējādi, ja izpildes dalībvalsts tiesu iestādes rīcībā ir ziņas, kas apliecina, ka pastāv reāls risks, ka attiecībā pret izsniegšanas dalībvalstī apcietinājumā esošām personām tiks izrādīta necilvēcīga vai pazemojoša attieksme, aplūkojot to Savienības tiesībās garantēto pamattiesību aizsardzības standarta un it īpaši Hartas 4. panta gaismā, tai, lemjot par personas, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, nodošanu izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādēm, ir jānovērtē šāda riska esamība. Šāda apcietināšanas ordera izpilde nedrīkst radīt necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos attiecībā pret šo personu (spriedums, 2019. gada 15. oktobris, Dorobantu, C‑128/18, EU:C:2019:857, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

103

Šajā nolūkā izpildes tiesu iestādei vispirms jāpamatojas uz objektīvu, ticamu, precīzu un pienācīgi aktualizētu informāciju par izsniegšanas dalībvalsts ieslodzījuma vietās pastāvošajiem apcietinājuma apstākļiem, kas atspoguļo faktiskas nepilnības, kuras ir vai nu sistēmiskas un vispārīgas, vai skar noteiktas personu grupas vai arī atsevišķas ieslodzījuma vietas. Šī informācija var izrietēt tostarp no starptautisko tiesu nolēmumiem, tādiem kā ECT spriedumi, no izsniegšanas dalībvalsts tiesu spriedumiem, kā arī no lēmumiem, ziņojumiem un citiem dokumentiem, kurus ir izstrādājušas Eiropas Padomes iestādes vai kuri pieder pie Apvienoto Nāciju sistēmas (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

104

Tomēr necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās reāla riska konstatējums vispārējo apcietinājuma apstākļu izsniegšanas dalībvalstī dēļ pats par sevi nevar būt Eiropas apcietināšanas ordera izpildes atteikuma pamats. Vienīgi informācija, kas liecina par tādu nepilnību esamību, kuras ir vai nu sistēmiskas un vispārīgas, vai skar noteiktas personu grupas vai arī atsevišķas ieslodzījuma vietas un kuras ir saistītas ar apcietinājuma apstākļiem izsniegšanas dalībvalstī, nebūt obligāti nenozīmē, ka konkrētajā gadījumā pret attiecīgo personu tās nodošanas šīs dalībvalsts iestādēm gadījumā tiks izrādīta necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

105

Tādējādi, lai nodrošinātu Hartas 4. panta ievērošanu tādas personas konkrētajā gadījumā, attiecībā uz ko ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, izpildes tiesu iestādei, kuras rīcībā ir objektīva, ticama, precīza un pienācīgi aktualizēta informācija par šādu nepilnību esamību, ir konkrēti un precīzi jāpārbauda, vai lietas apstākļos pastāv nopietns un pārbaudīts pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona pēc tās nodošanas izsniegšanas dalībvalstij tiks pakļauta necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās reālam riskam šī panta nozīmē to apstākļu dēļ, kādos tā tiks turēta apcietinājumā izsniegšanas dalībvalstī (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

106

Šajā nolūkā minētajai iestādei, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punktu, izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādei jālūdz steidzami sniegt visu vajadzīgo papildu informāciju par apstākļiem, kādos šajā dalībvalstī ir paredzēts turēt apcietinājumā attiecīgo personu. Šis lūgums var attiekties arī uz to, vai izsniegšanas dalībvalstī ir eventuālas valsts vai starptautiskas procedūras un mehānismi attiecībā uz apcietinājuma apstākļu pārbaudi, kuri ir saistīti, piemēram, ar ieslodzījuma vietu apmeklējumiem, kas ļauj novērtēt šajās vietās pastāvošo apcietinājuma apstākļu aktuālo stāvokli (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

107

Izsniegšanas tiesu iestādei ir jāsniedz šī informācija izpildes tiesu iestādei (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

108

Tikai tad, ja, ņemot vērā informāciju, kas sniegta, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punktu, kā arī jebkuru citu izpildes tiesu iestādes rīcībā esošu informāciju, šī iestāde konstatē, ka personai, attiecībā uz kuru ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, pastāv faktisks necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks Hartas 4. panta nozīmē, šī ordera izpilde ir jāatliek, bet tā nav jāizbeidz. Taču gadījumā, ja informācija, ko izpildes tiesu iestāde ir saņēmusi no izsniegšanas tiesu iestādes, ir pamats konstatēt, ka nepastāv reāls risks, ka pret attiecīgo personu izsniegšanas dalībvalstī tiks izrādīta necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās, izpildes tiesu iestādei Pamatlēmumā 2002/584 paredzētajos termiņos ir jāpieņem lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 65. un 66. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

109

Šajā ziņā, kā atgādināts šā sprieduma 93. punktā, pamatlēmuma 15. panta 2. punktā izpildes tiesu iestādei, ja tā uzskata, ka izsniegšanas dalībvalsts iesniegtā informācija nav pietiekama, lai tai ļautu lemt par nodošanu, ir tieši atļauts lūgt steidzami iesniegt nepieciešamo papildu informāciju. Turklāt saskaņā ar šā pamatlēmuma 15. panta 3. punktu izsniegšanas tiesu iestāde ikvienā brīdī var pārsūtīt ikvienu derīgu papildu informāciju izpildes tiesu iestādei.

110

Šā sprieduma 94. punktā ir arī atgādināts, ka atbilstoši lojālas sadarbības principam dalībvalstis ar savstarpēju cieņu palīdz cita citai, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 109. punkts un tajā minētā judikatūra).

111

Saskaņā ar šīm tiesību normām izpildes tiesu iestāde un izsniegšanas tiesu iestāde attiecīgi var lūgt informāciju vai sniegt garantijas saistībā ar konkrētajiem un precīzajiem apstākļiem, kuros attiecīgā persona tiks turēta apcietinājumā izsniegšanas dalībvalstī (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 110. punkts).

112

[Labots ar 2024. gada 20. septembra rīkojumu] No šā sprieduma 106.–111. punktā sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka izpildes tiesu iestāde nevar secināt, ka pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, pēc tās nodošanas izsniegšanas dalībvalstij tiks pakļauta necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās reālam riskam Hartas 4. panta izpratnē, kamēr šī iestāde nav vērsusies pie izsniegšanas tiesu iestādes atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punktam ar lūgumu sniegt informāciju.

113

Šajā lietā iesniedzējtiesa norāda, ka tā ir sniegusi informāciju par P.P.R. apcietinājuma apstākļiem, ja viņš tiks nodots Rumānijas iestādēm, bet Maltas izpildes tiesu iestāde ir atteikusies nodot šo personu, pamatojoties uz informāciju, ko tā varējusi iegūt internetā.

114

Šajā ziņā jāatgādina, ka garantija, kuru izsniegšanas dalībvalsts kompetentās iestādes ir sniegušas par to, ka attiecīgā persona nepiedzīvos necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos sakarā ar konkrētajiem un precīzajiem apcietinājuma apstākļiem neatkarīgi no tā, kurā ieslodzījuma vietā tā tiks turēta apcietinājumā izsniegšanas dalībvalstī, ir elements, kuru izpildes tiesu iestāde nedrīkst neņemt vērā. Proti, uz šādu garantijas pārkāpumu, ciktāl tā var būt saistoša tās sniedzējam, var atsaukties pret tās sniedzēju izsniegšanas dalībvalsts tiesās (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 111. punkts).

115

Tādējādi Tiesa ir nospriedusi: ja šo garantiju ir sniegusi vai vismaz apstiprinājusi izsniegšanas tiesu iestāde, izpildes tiesu iestāde pēc vajadzības – pēc tam, kad tā ir lūgusi palīdzību izsniegšanas dalībvalsts centrālajai iestādei vai kādai no dalībvalsts centrālajām iestādēm –, ņemot vērā savstarpējo uzticēšanos, kurai ir jābūt starp dalībvalstu tiesu iestādēm un uz kuru ir balstīta Eiropas apcietināšanas ordera sistēma, ir jāuzticas šai garantijai, ja vien nepastāv kāds precīzs elements, kas ļauj uzskatīt, ka apcietinājuma apstākļi, kuri pastāv konkrētajā ieslodzījuma vietā, ir pretrunā Hartas 4. pantam (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 112. punkts, un 2019. gada 15. oktobris, Dorobantu, C‑128/18, EU:C:2019:857, 68. punkts).

116

Tomēr no minētajiem apsvērumiem izriet, ka izpildes tiesu iestāde nevar noraidīt informāciju, ko sniegusi izsniegšanas tiesu iestāde, pamatojoties, pirmkārt, vien uz informāciju, kuru pati izpildes tiesu iestāde ieguvusi no publiski pieejamiem avotiem, un, otrkārt, nelūdzot saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punktu izsniegšanas tiesu iestādei papildu informāciju un skaidrojumus.

117

Turklāt, tā kā iesniedzējtiesa norāda, ka Maltas izpildes tiesu iestāde, lai atteiktu Eiropas apcietināšanas ordera izpildi pamatlietā, ir ņēmusi vērā to, ka iesniedzējtiesa šā sprieduma 115. punktā noteikto garantiju apstiprinājumam ir izmantojusi terminu, kas atšķiras no tā, kurš izmantots judikatūras angļu valodas versijā šajā lietā, jāatzīmē, ka šādam apstiprinājumam nav nepieciešams izmantot vienu noteiktu terminu vai formulējumu. Pietiek ar to, ka no izsniegšanas tiesu iestādes komunikācijas, kas adresēta izpildes tiesu iestādei, pietiekami skaidri izriet, ka izsniegšanas tiesu iestāde ir apstiprinājusi šīs garantijas, neatkarīgi no tā, precīzi kāds termins izmantots.

118

Visbeidzot jāuzsver, ka tas vien, ka nav izstrādāts “precīzs sodu izpildes plāns” vai “precīzi konkrēta izpildes režīma noteikšanas kritēriji”, ko iesniedzējtiesa minējusi septītā jautājuma formulējumā, neietilpst jēdzienā “necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās” Hartas 4. panta izpratnē.

119

Pieņemot, ka izpildes dalībvalstī ir prasīta šāda plāna vai šādu kritēriju izstrāde, jāatgādina, ka, atsaucoties uz savstarpējas uzticēšanās principu, kas ir fundamentāli svarīgs princips Savienības tiesībās, kā izriet no šā sprieduma 36. punktā minētās judikatūras, Tiesa ir atkārtoti atzinusi, ka dalībvalstīm var būt pienākums prezumēt, ka pārējās dalībvalstis ievēro pamattiesības, un tas nozīmē, ka tās tostarp nevar kādai citai dalībvalstij pieprasīt ievērot valstī noteikto pamattiesību aizsardzības līmeni, kas ir augstāks par Savienības tiesībās nodrošināto līmeni (spriedums, 2019. gada 15. oktobris, Dorobantu, C‑128/18, EU:C:2019:857, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

120

Tāpēc izpildes tiesu iestāde nevar atteikt pieprasītās personas nodošanu, pamatojoties uz to vien, ka izsniegšanas tiesu iestāde tai nav paziņojusi “precīzu soda izpildes plānu” vai “precīzus konkrēta izpildes režīma noteikšanas kritērijus”.

121

Runājot par iesniedzējtiesas atsauci uz pieprasītās personas “īpaši unikālo un delikāto situāciju”, jāatgādina, ka, lai ievērotu Hartas 4. pantu tādas personas gadījumā, attiecībā uz kuru izdots Eiropas apcietināšanas orderis, saskaņā ar šā sprieduma 106. punktā minēto judikatūru precīzi un pienācīgi jāizvērtē konkrētās lietas apstākļi.

122

Tādējādi uz septīto jautājumu jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts un 15. panta 2. un 3. punkts, tos skatot Hartas 4. panta un savstarpējas uzticēšanās principa gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka, pārbaudot apcietinājuma apstākļus izsniegšanas dalībvalstī, izpildes tiesu iestāde nevar atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz tādu informāciju par apcietinājuma apstākļiem izsniegšanas dalībvalsts ieslodzījuma vietās, kuru tā pati ir ievākusi un attiecībā uz kuru tā nav prasījusi izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādei papildu informāciju. Izpildes tiesu iestāde apcietinājuma apstākļiem nevar piemērot augstāku standartu nekā minētajā 4. pantā paredzētais.

123

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: