Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS]

SECINĀJUMI,

sniegti 2026. gada 11. jūnijā (1)

Lietas C‑631/24 P un C‑632/24 P

Eiropas Komisija

pret

Margrete Auken u.c. (C‑631/24 P)

un

Eiropas Komisija

pret

Fabien Courtois u.c. (C‑632/24 P)

Apelācija – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Piekļuve Eiropas Savienības iestāžu dokumentiem – 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Izņēmums saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību – 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums – Izņēmums saistībā ar konkrētas fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzību – Regula (ES) 2018/1725 – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un šādu datu brīva aprite – 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Datu nosūtīšanas vajadzība konkrētam mērķim sabiedrības interesēs – Nosūtīšana, kas var kaitēt datu subjekta likumīgajām interesēm, un šīs nosūtīšanas samērīgums – Dokumenti attiecībā uz pirkuma priekšlīgumiem un pirkuma līgumiem, kuri noslēgti starp Eiropas Komisiju un farmācijas uzņēmumiem saistībā ar Covid‑19 pandēmiju – Daļējs piekļuves atteikums – Komisijas lēmumu atcelšana, ciktāl tā ir atteikusi plašāku piekļuvi, pirmkārt, deklarācijām par interešu konflikta neesību, kuras parakstījuši vakcīnu iegādes kopīgās sarunu grupas locekļi, un, otrkārt, noteikumiem par kompensāciju attiecīgajiem farmācijas uzņēmumiem

I.      Ievads

1.        Ar apelācijas sūdzībām Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2024. gada 17. jūlija spriedumus Auken u.c./Komisija (T‑689/21, turpmāk – pirmais pārsūdzētais spriedums, EU:T:2024:476) un Courtois u.c./Komisija (T‑761/21, turpmāk – otrais pārsūdzētais spriedums, EU:T:2024:477), ar kuriem tā daļēji atcēla attiecīgi Eiropas Komisijas 2022. gada 15. februāra Lēmumu C(2022) 1038 final, kas pieņemts saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2) 4. pantu un ar ko M. Auken u.c. (turpmāk – prasītājas) tika piešķirta daļēja piekļuve starp Komisiju un attiecīgajiem farmācijas uzņēmumiem noslēgtajiem pirkuma priekšlīgumiem un pirkuma līgumiem vakcīnu iegādei, lai cīnītos pret Covid‑19 pandēmiju (turpmāk – pirmais strīdīgais lēmums), kā arī Eiropas Komisijas 2022. gada 28. februāra Lēmumu C(2022) 1359 final, kas pieņemts saskaņā ar minēto 4. pantu un ar ko F. Courtois u.c. (turpmāk – prasītāji) tika piešķirta daļēja piekļuve konkrētiem dokumentiem, kuri attiecas uz šīs iestādes veikto vakcīnu iegādi saistībā ar minēto pandēmiju (turpmāk – otrais strīdīgais lēmums), un pēdējā minētā lēmuma franču valodas versiju, kas paziņota 2022. gada 31. martā.

2.        Publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Komisijas dokumentiem reglamentē Regula Nr. 1049/2001, savukārt uz personas datu apstrādi, ko veic Savienības iestādes, struktūras, biroji un aģentūras, attiecas Regula (ES) 2018/1725 (3), un, lai izvērtētu izskatāmās lietas, šie abi tiesību akti jāaplūko kopsakarā.

3.        Šajās lietās Tiesa Covid‑19 pandēmijas kontekstā tiek aicināta precizēt, pirmkārt, Komisijas pilnvaru apjomu, atsaucoties uz personas datu aizsardzību, atteikt fiziskām personām piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem, kas šajā gadījumā attiecas uz vakcīnu iegādes no farmācijas uzņēmumiem kopīgās sarunu grupas, kuras sastāvā ir Komisijas ierēdņi un neliels skaits dalībvalstu ekspertu, locekļu uzvārdiem, un, otrkārt, tā izņēmuma tvērumu, kas saistīts ar šo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību saistībā ar noteikumiem par to, kā dalībvalstis kompensēs iespējamos zaudējumus, kas parasti būtu jādara minētajiem uzņēmumiem, ņemot vērā to atbildību par vakcīnām.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Regula Nr. 1049/2001

4.        Regulas Nr. 1049/2001 1. panta “Mērķis” a) punktā noteikts:

“Šīs regulas mērķis ir:

a)      noteikt principus, nosacījumus un ierobežojumus, kas saistīti ar sabiedrības vai privātām interesēm, kuri reglamentē tiesības piekļūt [EKL] 255. pantā paredzētajiem Eiropas Parlamenta, [Eiropas Savienības] Padomes un Komisijas [..] dokumentiem, nodrošinot iespējami plašāku piekļuvi tiem.”

5.        Šīs regulas 4. panta “Izņēmumi” 1. un 2. punktā noteikts:

“1.      Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

[..]

b)      personu privātajai dzīvei un neaizskaramībai, jo īpaši saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par personas datu aizsardzību.

2.      Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

–        fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma, aizsardzībai,

[..]

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.”

B.      Regula 2018/1725

6.        Regulas 2018/1725 1. panta “Priekšmets un mērķi” 1. un 2. punktā noteikts:

“1.      Šī regula paredz noteikumus fizisku personu aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs un struktūrās un noteikumus, kas attiecas uz personas datu brīvu apriti to starpā vai ar citiem saņēmējiem, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā.

2.      Šī regula aizsargā fizisku personu pamattiesības un pamatbrīvības un jo īpaši to tiesības uz personas datu aizsardzību.”

7.        Šīs regulas 3. panta “Definīcijas” 13. punkts formulēts šādi:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

13)      “saņēmējs” ir fiziska vai juridiska persona, publiska iestāde, aģentūra vai jebkura cita struktūra, kurai izpauž personas datus – neatkarīgi no tā, vai tā ir trešā persona vai nav. [..]”

8.        Minētās regulas 9. panta “Personas datu nosūtīšana saņēmējiem, kas nav Savienības iestādes un struktūras un kas veic uzņēmējdarbību Savienībā” 1. punkts formulēts šādi:

“Neskarot 4., 5., 6. un 10. pantu, personas datus saņēmējiem, kas nav Savienības iestādes un struktūras un kas veic uzņēmējdarbību Savienībā, nosūta tikai tad, ja:

[..]

b)      saņēmējs konstatē, ka nosūtīšana ir vajadzīga konkrētam mērķim sabiedrības interesēs, un pārzinis, ja ir kāds iemesls uzskatīt, ka varētu tikt kaitēts datu subjekta likumīgajām interesēm, apliecināmi izvērtē dažādās konkurējošās intereses un pēc tam nosaka, ka personas datu pārsūtīšana ir samērīga ar minēto konkrēto mērķi.”

III. Tiesvedību priekšvēsture

9.        Tā kā abām lietām ir kopīgs konteksts, tiesvedību priekšvēsturi, kuru Vispārējā tiesa izklāstījusi pirmā pārsūdzētā sprieduma 2.–13. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 2.–17. punktā, šo secinājumu vajadzībām var rezumēt šādi.

A.      Abu lietu kopīgais konteksts

10.      2020. gada 14. aprīlī Padome pieņēma Regulu (ES) 2020/521 (4), ar kuru tā aktivizēja ārkārtas atbalstu, kas ieviests ar Regulu (ES) 2016/369 (5), lai ļautu Savienībai risināt ar Covid‑19 pandēmiju saistīto krīzes situāciju solidaritātes gaisotnē, ņemot vērā vīrusa straujo izplatīšanos un tās pārrobežu sekas, kuru dēļ uz to jāreaģē visaptveroši.

11.      2020. gada 17. jūnijā Komisija publicēja paziņojumu “ES stratēģija “Covid‑19 vakcīnas”” (6). Šī stratēģija, kuras mērķis bija paātrināt Covid‑19 vakcīnu izstrādi, ražošanu un izplatīšanu, balstījās uz diviem pīlāriem. Pirmais no tiem bija nodrošināt vakcīnu ražošanu Savienībā pietiekamā apjomā un tādējādi pietiekamu piegādi tās dalībvalstīm, noslēdzot ar vakcīnu ražotājiem pirkuma priekšlīgumus, izmantojot Ārkārtas atbalsta instrumentu, kas tika aktivizēts ar Regulu 2020/521. Otrais bija pielāgot Savienības tiesisko regulējumu tā brīža ārkārtas situācijai un izmantot esošo regulatīvo elastību, lai paātrinātu vakcīnu izstrādi, apstiprināšanu un pieejamību, vienlaikus ievērojot vakcīnu kvalitātes, drošuma un iedarbīguma standartus.

12.      Šajā kontekstā Komisija precizēja, ka dalībvalstis piedalīsies minētajā procesā jau no paša sākuma un ka visas iesaistītās dalībvalstis tiks pārstāvētas koordinācijas padomē, kas pirms pirkuma priekšlīgumu parakstīšanas palīdzēs Komisijai visos ar šiem līgumiem saistītajos aspektos. Turklāt tā norādīja, ka kopīga sarunu grupa (turpmāk – kopīgā sarunu grupa), ko veidos Komisija un neliels skaits dalībvalstu ekspertu, risinās sarunas par to priekšlīgumu nosacījumiem, kas tiks noslēgti visu iesaistīto dalībvalstu vārdā. Komisija arī apstiprināja, ka tā būs atbildīga par iepirkuma procesu dalībvalstu vārdā un noslēgtajiem pirkuma priekšlīgumiem.

13.      Pēc Komisijas domām, ierosinātais satvars bija jāuzskata par “apdrošināšanas polisi”, saskaņā ar kuru daļa riska no farmācijas nozares tika pārnesta uz valsts iestādēm un apmaiņā pret to tika garantēts, ka dalībvalstīm veiksmīgas vakcīnas izstrādes gadījumā tiktu nodrošināta taisnīga un cenas ziņā pieejama piekļuve vakcīnai.

B.      Lieta C‑631/24 P

14.      Ar 2021. gada 20. janvāra vēstuli, kas adresēta Komisijas priekšsēdētājai un ģenerālsekretārei, prasītājas –Parlamenta deputātes –, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, lūdza piekļuvi “dažādiem līgumiem – pirkuma priekšlīgumiem –, kas noslēgti starp Komisiju un farmācijas uzņēmumiem Covid‑19 vakcīnu iegādei” (turpmāk – 1. sākotnējais pieteikums). Tajā bija precizēts, ka saskaņā ar to rīcībā esošo informāciju līgumi ar uzņēmumiem AstraZeneca, Sanofi‑GSK, Johnson & Johnson, BioNTech‑Pfizer, CureVac un Moderna jau bija parakstīti, tādēļ pieteikums attiecās uz minētajiem līgumiem, kā arī uz līgumiem, kurus varētu noslēgt pēc pieteikuma iesniegšanas, it īpaši uz līgumu ar Novavax.

15.      Ar 2021. gada 11. marta vēstuli Komisijas Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāta (ĢD) (turpmāk – DG Santé) ģenerāldirektore informēja prasītājas, ka viņa bija identificējusi astoņus dokumentus, uz kuriem attiecās 1. sākotnējais pieteikums, proti, sešus pirkuma priekšlīgumus un divus pirkuma līgumus. Viņa precizēja, ka vienā no DG Santé tīmekļvietnēm bija publicētas trīs šo pirkuma priekšlīgumu versijas ar aizklājumiem, proti, ar AstraZeneca, Sanofi‑GSK un CureVac noslēgto līgumu versijas, un ka turpināsies pārējo dokumentu pārbaude, kā arī apspriedes ar attiecīgajām trešām personām, lai pieņemtu lēmumus par to izpaušanu.

16.      Ar 2021. gada 9. jūnija vēstuli DG Santé ģenerāldirektore informēja prasītājas, ka, atbildot uz 1. sākotnējo pieteikumu, daļēja piekļuve tika piešķirta deviņiem dokumentiem, kas identificēti kā tādi, uz kuriem attiecās pieteikums, proti, astoņiem iepriekš minētajiem dokumentiem, kā arī ar Pfizer‑BioNTech noslēgtajam papildu pirkuma līgumam. Viņa norādīja, ka šo dokumentu versijas ar aizklājumiem tika publicētas vienā no DG Santé tīmekļvietnēm un ka teksta daļas tika aizklātas, pamatojoties uz izņēmumiem saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību, komerciālo interešu aizsardzību, kā arī iestāžu lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību, kas attiecīgi paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, 2. punkta pirmajā ievilkumā un 3. punkta pirmajā daļā (7).

17.      Ar 2021. gada 30. jūnija vēstuli prasītājas iesniedza atkārtotu pieteikumu, lūdzot Komisiju pārskatīt tās nostāju attiecībā uz deviņiem identificētajiem dokumentiem un izpaust tos pilnībā, izņemot tās dokumentu daļas, uz kurām attiecās šīs regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību (turpmāk – atkārtotais pieteikums). Viņas it īpaši atsaucās uz apstākli, ka visos noslēgtajos pirkuma priekšlīgumos norādītās cenas, kā arī ar AstraZeneca, Pfizer‑BioNTech un Moderna noslēgto pirkuma priekšlīgumu pilnās versijas bija nopludinātas kādā sociālajā tīklā un medijos laikā no 2020. gada decembra līdz 2021. gada aprīlim. 2021. gada 13. augustā Komisijas Ģenerālsekretariāts informēja prasītājas, ka tas joprojām nespēj atbildēt uz viņu atkārtoto pieteikumu. Tā kā atbilde uz pēdējo minēto pieteikumu netika sniegta, attiecībā uz to šajā datumā tika pieņemts netiešs lēmums par noraidīšanu, pamatojoties uz minētās regulas 8. panta 3. punktu (8).

18.      2022. gada 15. februārī pēc apspriedes ar attiecīgajiem farmācijas uzņēmumiem (turpmāk – attiecīgie uzņēmumi) atbilstoši šīs pašas regulas 4. panta 4. punktam Komisija pieņēma pirmo strīdīgo lēmumu. Tajā bija norādīts, ka saistībā ar 1. atkārtotā pieteikuma izvērtēšanu Komisijas Ģenerālsekretariāts atkārtoti bija izskatījis DG Santé sniegto atbildi uz sākotnējo pieteikumu un ka pēc šīs atkārtotās izskatīšanas tika identificēti trīspadsmit dokumenti, uz kuriem attiecās pieteikums par piekļuvi dokumentiem, proti, deviņi iepriekš minētie dokumenti, kā arī četri papildu dokumenti.

19.      Ar pirmo strīdīgo lēmumu Komisija piešķīra daļēju piekļuvi dokumentiem, kuri minēti pirmā pārsūdzētā sprieduma 11. punktā. Konkrētāk, tā piešķīra plašāku daļēju piekļuvi dažiem no šiem dokumentiem, kas iepriekš bija izpausti, kā arī daļēju piekļuvi pārējo dokumentu, kuri iepriekš nebija publiski izpausti, versijām ar aizklājumiem (9). Minēto dokumentu versijas ar aizklājumiem tika pievienotas pirmajam strīdīgajam lēmumam.

20.      Lai pamatotu tikai daļējas piekļuves piešķiršanu attiecīgajiem līgumiem, Komisija pirmajā strīdīgajā lēmumā balstījās uz izņēmumu saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību un izņēmumu saistībā ar attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību.

C.      Lieta C‑632/24 P

21.      Ar 2021. gada 24. maija vēstuli, kas adresēta Komisijas priekšsēdētājai, kā arī ar tās pašas dienas elektroniskā pasta vēstuli, kas nosūtīta Komisijas Ģenerālsekretariātam, divi advokāti “platformas https://dejavu/legal/ pirmo 86 000 lūgumraksta iesniedzēju vārdā un interesēs”, tos (viņu vidū bija arī prasītāji) pārstāvot, atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 lūdza piekļuvi noteiktam skaitam dokumentu, kuri attiecas uz vakcīnu iegādi, ko Komisija saistībā ar Covid‑19 pandēmiju veikusi dalībvalstu vārdā (turpmāk – 2. sākotnējais pieteikums). Šajā elektroniskā pasta vēstulē bija iekļauts arī lūgums sniegt informāciju. Konkrētāk, 2. sākotnējais pieteikums par iepirkumu nolīgumiem, kas parakstīti starp Komisiju un vakcīnu ražotājiem, Savienības pārstāvju, kuri piedalījās sarunās ar šiem ražotājiem, identitāti, kā arī tiešajām vai netiešajām interešu deklarācijām starp šiem pārstāvjiem un minētajiem vakcīnu ražotājiem attiecās uz šādiem dokumentiem: pirmkārt, visiem līgumiem, ko Komisija parakstījusi, piemērojot Regulu 2020/521, proti, līgumiem ar Pfizer‑BioNTech, Moderna, Johnson & Johnson, AstraZeneca;  otrkārt, sarakstu, lēmumiem par iecelšanu un Savienības pārstāvju pilno identitāti sarunās par līgumiem (t.i., vārds, uzvārds, profesionālais vai institucionālais amats) un, treškārt, tiešajām vai netiešajām interešu deklarācijām starp iepriekš minētajiem Savienības pārstāvjiem un vakcīnu un citu zāļu ražotājiem, ieguldītājiem un finansētājiem (10).

22.      Ar 2021. gada 30. jūlija vēstuli DG Santé ģenerāldirektore atbildēja uz 2. sākotnējo pieteikumu, norādot, ka tikuši identificēti 46 dokumenti, kas atbilst šim pieteikumam, proti, četri pirkuma priekšlīgumi un trīs pirkuma līgumi, kurus Komisija noslēgusi ar AstraZeneca, Pfizer‑BioNTech, Janssen un Moderna, 17 dokumenti ar nosaukumu “Saprašanās memoranda projekts” (draft term sheet), kā arī 22 deklarācijas par interešu konflikta neesību. Viņa precizēja, ka daļēja piekļuve tika piešķirta iepriekš norādītajiem pirkuma priekšlīgumiem un pirkuma līgumiem, kuru daļēji aizklātās versijas bija publicētas vienā no tā tīmekļvietnēm. Teksta daļas tika aizklātas, pamatojoties uz izņēmumiem saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību, uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību, kā arī iestāžu lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību, kas attiecīgi paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, 2. punkta pirmajā ievilkumā un 3. punktā. Šajās līgumu daļās esot ietverta komerciāli sensitīva informācija – konkrēti par attiecīgajiem uzņēmumiem, to apakšuzņēmējiem un saistītajiem uzņēmumiem –, tai skaitā arī zinātniski dati par vakcīnām, informācija par cenu, vakcīnu ieviešanas grafiku, ražošanas spēju, zinātību un ekspertu un partneru iesaisti, komerciālo stratēģiju, kā arī cita informācija, kurai ir komerciāla nozīme. Daļēja piekļuve tika piešķirta arī deklarācijām par interešu konflikta neesību, nosūtot prasītājiem tikai vienu eksemplāru, jo šajos dokumentos atšķīrās vienīgi parakstītāja uzvārds, paraksts un parakstīšanas datums. Informācija tika aizklāta, pamatojoties uz šīs regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību. Savukārt Komisija norādīja, ka, pamatojoties uz izņēmumiem, kas saistīti ar uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību un iestāžu lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību un kas paredzēti attiecīgi minētās regulas 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā un 3. punktā, pilnīgi jāatsaka piekļuve 17 “saprašanās memoranda projektiem” un – pamatojoties arī uz izņēmumu saistībā ar tiesvedības aizsardzību, kas paredzēts šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā, – sešiem no šiem “saprašanās memoranda projektiem”.

23.      2021. gada 13. augustā prasītāji atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktam iesniedza atkārtotu pieteikumu, lūdzot Komisiju pārskatīt nostāju attiecībā uz visiem dokumentiem, kuriem piekļuve tika atteikta vai nu pilnībā vai daļēji (turpmāk – 2. atkārtotais pieteikums). 2021. gada 24. septembrī Komisija informēja prasītājus, ka tā joprojām nespēj atbildēt uz šo pieteikumu. Tā kā šajā datumā atbilde netika sniegta, attiecībā uz 2. atkārtoto pieteikumu, pamatojoties uz šīs regulas 8. panta 3. punktu, tika pieņemts netiešs lēmums par noraidīšanu (turpmāk – 2. netiešais lēmums par noraidīšanu).

24.      2022. gada 28. februārī, konsultējusies ar attiecīgajiem farmācijas uzņēmumiem atbilstoši minētās regulas 4. panta 4. punktam, Komisija, piemērodama šīs regulas 4. pantu, pieņēma otro strīdīgo lēmumu (turpmāk – tiešais lēmums), kurš prasītājiem angļu valodā tika paziņots 2022. gada 1. martā. Komisija norādīja, ka šā paziņojuma pamatā bija ātruma apsvērumi un ka tulkojums franču valodā prasītājiem tiks paziņots vēlāk.

25.      Komisija tiešajā lēmumā norādīja, ka saistībā ar 2. atkārtotā pieteikuma izvērtēšanu Ģenerālsekretariāts atkārtoti bija izskatījis DG Santé sniegto atbildi uz 2. sākotnējo pieteikumu. Pēc šīs atkārtotās izskatīšanas tika grozīts to dokumentu saraksts, uz kuriem attiecās pieteikums par piekļuvi dokumentiem, un dokumentu skaits bija 66. Konkrētāk, ar šiem grozījumiem, pirmkārt, tika izslēgti visi 17 dokumenti, kurus DG Santé iepriekš bija identificējis kā “saprašanās memoranda projektus” un kuriem, atbildot uz 2. sākotnējo pieteikumu, tika pilnībā atteikta piekļuve, un, otrkārt, tika pievienoti jauni dokumenti, kuriem tika piešķirta daļēja piekļuve, tostarp pirkuma priekšlīgumi, pirkuma līgumi, kā arī 31 vēstule, kas attiecās uz saraksti starp Komisiju un dalībvalstīm. Turklāt plašāka daļēja piekļuve tika piešķirta četriem pirkuma priekšlīgumiem un trim pirkuma līgumiem, kuriem daļēja piekļuve jau bija piešķirta pēc 2. sākotnējā pieteikuma. Tādējādi ar tiešo lēmumu daļēja piekļuve tika piešķirta gan pirkuma priekšlīgumiem, gan pirkuma līgumiem, kuri minēti otrā pārsūdzētā sprieduma 14. punktā, gan citiem dokumentiem, kuri arī minēti 14. punktā.

26.      Komisija tiešajā lēmumā norādīja, ka izņēmums saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību ir piemērojams visiem attiecīgajiem līgumiem, kā arī citiem šā otrā pārsūdzētā sprieduma 14. un 15. punktā uzskaitītajiem dokumentiem. Turklāt tā uzskatīja, ka šiem līgumiem ir piemērojams arī izņēmums saistībā ar uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību. 2022. gada 31. martā prasītājiem tika paziņota tiešā lēmuma franču valodas versija.

IV.    Tiesvedības Vispārējā tiesā un pārsūdzētie spriedumi

A.      Lieta T‑689/21

27.      Prasītājas cēla prasību Vispārējā tiesā, lūdzot atcelt pirmo strīdīgo lēmumu. Grozītās prasības pamatojumam viņas izvirzīja sešus pamatus, no kuriem pirmais pamats attiecās uz kļūdainu izņēmuma saistībā ar uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību piemērošanu informācijai, uz kuru tas neattiecas, pamatojuma nesniegšanu šajā ziņā, kā arī minētā izņēmuma nekonsekventu piemērošanu; otrais pamats – uz pamatojuma neesību attiecībā uz izņēmuma saistībā ar uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību piemērošanu septiņām noteikumu kategorijām; trešais pamats – uz nekonsekventu Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanu, kas izraisīja tās pārkāpumu, un labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo Komisija nebija līdzvērtīgi aizklājusi vienādus noteikumus vai informāciju, kā arī pamatojuma nesniegšanu šajā ziņā; ceturtais pamats – uz minētās regulas 4. panta 2. punkta pārkāpumu, jo Komisija nebija ņēmusi vērā sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato prasītās informācijas izpaušanu, kā arī pamatojuma nesniegšanu šajā ziņā; piektais pamats – uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 42. panta un 52. panta 3. punkta un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 10. panta 1. punkta pārkāpumu; sestais pamats – uz minētās regulas 7. un 8. panta pārkāpumu, jo Komisija ar pirmo strīdīgo lēmumu bija aizklājusi konkrētu informāciju, ko tā iepriekš bija izpaudusi, kā arī pamatojuma nesniegšanu šajā ziņā.

28.      Vispārējā Tiesa atcēla pirmo strīdīgo lēmumu, ciktāl Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, atteica plašāku piekļuvi, pirmkārt, termina “tīšs pārkāpums” (wilful misconduct) definīcijai pirkuma priekšlīgumā, ko tā bija noslēgusi ar AstraZeneca, un termina “visas saprātīgi iespējamās pūles” (best reasonable efforts) definīcijai pirkuma priekšlīgumā un līgumā, kas noslēgti starp to un Pfizer‑BioNTech; otrkārt, noteikumiem par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu un, treškārt, noteikumiem par kompensāciju pirkuma priekšlīgumos un pirkuma līgumos, kurus tā noslēgusi ar attiecīgajiem farmācijas uzņēmumiem Covid‑19 vakcīnu iegādei. Pārējā daļā Vispārējā tiesa prasību noraidīja.

B.      Lieta T‑761/21

29.      Prasītāji cēla prasību Vispārējā tiesā, lūdzot atcelt 2. netiešo lēmumu par noraidīšanu, tiešo lēmumu un tiešā lēmuma 2022. gada 31. marta franču valodas versiju. Prasības pamatojumam viņi būtībā izvirzīja četrus pamatus, no kuriem pirmais pamats attiecās uz to dokumentu saraksta, kuri identificēti kā tādi, kas ietilpst pieteikuma par piekļuvi dokumentiem tvērumā, nepilnīgo raksturu; otrais pamats – uz abu izņēmumu, kurus Komisija izvirzījusi, lai pamatotu daļēju piekļuves atteikumu prasītajiem dokumentiem, nepiemērojamību; trešais pamats – uz tādu sevišķu sabiedrības interešu esību, kas attaisno pilnīgu piekļuvi prasītajiem dokumentiem, un ceturtais pamats – uz samērīguma principa pārkāpumu.

30.      Otrajā pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda, ka ir jāizbeidz tiesvedība par prasījumiem, ar kuriem lūgts atcelt 2. netiešo lēmumu, ar ko noraidīts 2. atkārtotais pieteikums. Tā atcēla otro strīdīgo lēmumu, kā arī šā lēmuma franču valodas versiju, ciktāl Komisija bija atteikusi plašāku piekļuvi, pirmkārt, deklarācijām par interešu konflikta neesību, kuras parakstījuši kopīgās sarunu grupas locekļi, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu, un, otrkārt, noteikumiem par kompensāciju pirkuma priekšlīgumos un pirkuma līgumos, kuri noslēgti starp Komisiju un attiecīgajiem uzņēmumiem Covid‑19 vakcīnu iegādei, pamatojoties uz šīs regulas 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu. Pārējā daļā Vispārējā tiesa prasību noraidīja.

V.      Tiesvedības Tiesā un lietu dalībnieku prasījumi

A.      Lieta C‑631/24 P

31.      Apelācijas sūdzības par pirmo pārsūdzēto spriedumu pamatojumam Komisija izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais pamats attiecas uz tiesību kļūdu, kas pieļauta, interpretējot pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz terminu “tīšs pārkāpums” un “visas saprātīgi iespējamās pūles” definīciju aizklāšanu (šī sprieduma 39.–46. punkts); otrais pamats – uz tiesību kļūdām, kuras pieļautas, interpretējot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un faktu sagrozīšanu, kas likusi secināt, ka līguma noteikumu par kompensāciju aizklājumi ir nelikumīgi (minētā sprieduma 157.–171. punkts); trešais pamats – uz tiesību kļūdām, kuras pieļautas šīs regulas 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma interpretācijā un pienākuma norādīt pamatojumu interpretācijā attiecībā uz līguma noteikumu par atkārtotu pārdošanu un dāvinājumiem aizklāšanu (šī paša sprieduma 179.–188. punkts), un ceturtais pamats – uz tiesību kļūdu, kas pieļauta, uzskatot, ka ir pierādīts Hartas 11. panta 1. punkta un 42. panta pārkāpums (pirmā pārsūdzētā sprieduma 236.–238. punkts un 240. punkts).

32.      Prasītāju prasījumi Tiesai ir noraidīt apelācijas sūdzību kā daļēji nepieņemamu un katrā ziņā nepamatotu, kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

B.      Lieta C‑632/24 P

33.      Apelācijas par otro pārsūdzēto spriedumu pamatojumam Komisija izvirza trīs pamatus; pirmais no tiem ir par pierādījumu sagrozīšanu, kas pieļauta, izvērtējot attiecīgo personas datu nosūtīšanas vajadzību (minētā sprieduma 63.–92. punkts); otrais pamats – par tiesību kļūdu, kas pieļauta, interpretējot Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu kopsakarā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu (minētā sprieduma 52.–92. punkts). Trešo pamatu, kas attiecas uz atteikuma sniegt pilnīgu piekļuvi līguma noteikumiem par kompensāciju pamatojuma pamatotību (minētā sprieduma 154.–174. punkts), veido trīs daļas, proti, tiesību kļūda, kas pieļauta, interpretējot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde un trīs pierādījumu sagrozīšanas gadījumi.

34.      Prasītāju prasījumi Tiesai ir šādi – noraidīt apelācijas sūdzību, kā arī lūgumu Tiesai atcelt otro pārsūdzēto spriedumu vai – pakārtoti – noraidīt Komisijas lūgumu lemt par prasību pirmajā instancē lietā T‑761/21 un nodot šo lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, vai – vēl pakārtotāk – noraidīt Komisijas lūgumu Tiesai, lai tā pati noraidītu prasību pirmajā instancē minētajā lietā. Prasītāji katrā ziņā lūdz Tiesu noraidīt jebkuru citu Komisijas lūgumu, tostarp saistībā ar tiesāšanās izdevumiem, un piespriest Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma procedūru.

35.      Lietu dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2026. gada 4. marta tiesas sēdē, kas bija kopīga abās lietās.

VI.    Juridiskā analīze

36.      Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos, pirmkārt, tiks analizēts otrais pamats lietā C‑632/24 P un, otrkārt, otrais pamats lietā C‑631/24 P, kā arī trešais pamats lietā C‑632/24 P, kuri tiks analizēti kopā.

A.      Par otro pamatu lietā C‑632/24 P

37.      Ar otro pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu kopsakarā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu un uzskatot, ka tai bija jānodrošina piekļuve deklarācijām par interešu konflikta neesību, tostarp kopīgās sarunu grupas locekļu personas datiem, konkrētāk – viņu uzvārdiem.

1.      Par otrā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā pirmā nosacījuma kļūdainu interpretāciju

a)      Lietas dalībnieku argumenti

38.      Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa kā “konkrētu mērķi sabiedrības interesēs” Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē kļūdaini kvalificējusi mērķi pārliecināties par kopīgās sarunu grupas locekļu objektivitāti.

39.      Pēc Komisijas domām, šis mērķis nevar tikt piesaistīts mērķim sabiedrības interesēs. Proti, lai gan Komisijas un dalībvalstu ierēdņu objektivitāte ietilpst sabiedrības interesēs, šīs objektivitātes pārbaude, ko veic “jebkura persona”, kura lūdz piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, atbilstot nevis šādām sabiedrības interesēm, bet gan drīzāk šīs personas individuālajām interesēm, piemēram, lai apmierinātu savu ziņkāri.

40.      Turklāt prasītāji neesot pierādījuši tāda konkrēta mērķa sabiedrības interesēs esību, kurš minēts otrā pārsūdzētā sprieduma 71. punktā. Pēc Komisijas domām, Vispārējās tiesas argumentācija esot tik vispārīga, ka to varētu piemērot jebkādam Komisijas un dalībvalstu ierēdņu personas datu izpaušanas pieprasījumam saistībā ar jebkuru procedūru, kas attiecas uz Covid‑19 pandēmijas pārvaldību. Tādējādi, pamatojoties uz šo argumentāciju, tiekot prezumēts, ka konkrēts mērķis sabiedrības interesēs ir pierādīts, lai izpaustu, piemēram, to Komisijas ierēdņu uzvārdus, kuri ir piedalījušies tāda lēmuma par valsts atbalsta saderību sagatavošanā, kas pieņemts, lai risinātu šīs pandēmijas sekas. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi pirmo nosacījumu, kurš paredzēts Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

41.      Šo secinājumu nevarot atspēkot ar Vispārējās tiesas judikatūru, kura minēta otrā pārsūdzētā sprieduma 72. punktā un saskaņā ar kuru personas datu nosūtīšanas pamatojuma vispārīgais raksturs tieši neskar jautājumu, vai nosūtīšana ir vajadzīga, lai sasniegtu pieteikuma iesniedzēja mērķus (11). Šajā ziņā Komisija, pirmām kārtām, norāda, ka šī judikatūra attiecās uz Regulas (EK) Nr. 45/2001 (12), kas ir aizstāta ar Regulu 2018/1725, 8. panta b) punktu, proti, tiesību normu, kurā vienīgi prasīts, lai personas datu saņēmējs “pierāda vajadzību nosūtīt datus”. Otrām kārtām, tā apgalvo, ka minētā judikatūra attiecoties nevis uz vispārīgu un abstraktu personas datu nosūtīšanas pamatojumu, bet gan uz īpašu pamatojumu attiecībā uz Parlamenta deputātu rīcību saistībā ar savu pienākumu izpildi. Katrā ziņā šī iestāde, trešām kārtām, atgādina, ka Vispārējās tiesas judikatūra nevar būt saistoša attiecībā uz Savienības tiesību interpretāciju, ko veikusi Tiesa.

42.      Komisija arī uzskata, ka saistībā ar Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā pirmā nosacījuma interpretāciju Vispārējā tiesa nav ievērojusi būtisku atšķirību starp lietu C‑632/24 P un lietu, kurā pasludināts spriedums ClientEarth (13). Proti, atšķirībā no pēdējās minētās lietas prasītāji neesot apgalvojuši, ka Komisijas ierēdņi un darbinieki, par kuru personas datiem ir domstarpības, bija trešās personas, kas var ietekmēt šīs iestādes lēmumu pieņemšanas procesu iespējamo saišu ar ražošanas pārstāvjiem dēļ. Šajā gadījumā Komisijas un dalībvalstu pārstāvji – gluži pretēji – esot tieši apsprieduši līgumus ar attiecīgo saimnieciskās darbības subjektu pārstāvjiem, neiesaistoties trešām personām, kurām varētu būt šādas saites. Vispārējā tiesa esot mēģinājusi nošķirt abas lietas, norādīdama, ka lietā, kurā pasludināts spriedums ClientEarth, apelācijas sūdzības iesniedzējas varēja iesniegt pierādījumus, kas ļāva apšaubīt attiecīgo ekspertu objektivitāti, jo tām bija zināmi viņu uzvārdi. Tomēr minētajā lietā eksperti bija publiskojuši savas interešu deklarācijas, un līdz ar to viņu identitāte bija zināma. Turklāt strīds neesot bijis par deklarāciju par interešu konflikta neesību izpaušanu. Komisija piebilst – apstāklis, ka pieteikuma iesniedzējs var vai nevar pierādīt konkrēta mērķa sabiedrības interesēs esību, nevar atcelt pašu prasību par šāda mērķa konkrēto raksturu.

43.      Turklāt Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa kļūdaini atzinusi, ka kopīgās sarunu grupas locekļu uzvārdu izpaušana bija vajadzīga Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Proti, otrā pārsūdzētā sprieduma 73. punktā Vispārējā tiesa esot vienīgi norādījusi, ka “to, vai kopīgās sarunu grupas locekļi atradās interešu konflikta situācijā, prasītāji varēja pārbaudīt, vienīgi zinot minēto locekļu uzvārdus, vārdus un profesionālo vai institucionālo amatu”, nenorādot iemeslus, kuru dēļ šādas informācijas izpaušana būtu vienīgais veids, kā ļaut prasītājiem pārbaudīt interešu konflikta neesību. Taču, kā atgādināts otrā pārsūdzētā sprieduma 60. punktā, lai izpildītu nosacījumu par “vajadzību”, pieteikuma iesniedzējam būtu jāpierāda, ka personas datu nosūtīšana salīdzinājumā ar citiem iespējamiem pasākumiem ir vispiemērotākais pasākums pieteikuma iesniedzēja mērķa sasniegšanai un ka tas ir samērīgs ar šo mērķi.

44.      Komisija uzskata, ka šajā gadījumā šo personas datu izpaušana sabiedrības locekļiem, kuriem nav nekādu oficiālu pienākumu, nav nepieciešama, jo pietiek ar to, ka kompetentajām iestādēm tiek nodrošināta piekļuve šiem datiem, lai veiktu vajadzīgās pārbaudes. Turklāt un katrā ziņā mērķis pārliecināties par kopīgās sarunu grupas locekļu objektivitāti jau esot sasniegts, izpaužot deklarāciju par interešu konflikta neesību anonimizētās versijas, kuras prasītājiem ļāva pārbaudīt, vai Komisijas darbinieki patiešām ir izpildījuši pienākumus, kas piemērojami jebkurā Savienības publiskā iepirkuma procedūrā.

45.      Prasītāji apstrīd Komisijas izvirzīto argumentu pamatotību.

b)      Izvērtējums

46.      Iesākumā atgādināšu, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, izvērtējot saistību, kāda pastāv starp Regulu Nr. 1049/2001 un Regulu Nr. 45/2001, kura tika aizstāta ar Regulu 2018/1725, lai šajā gadījumā piemērotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu, jāpatur prātā, ka šīm regulām ir atšķirīgi mērķi. Pirmajai no tām mērķis ir nodrošināt vislielāko iespējamo pārskatāmību valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas gaitā, kā arī attiecībā uz šo lēmumu pamatā esošo informāciju. Tātad tās mērķis ir maksimāli atvieglot tiesību piekļūt dokumentiem izmantošanu, kā arī sekmēt labu administratīvo praksi. Savukārt otrajai no tām mērķis ir nodrošināt fizisko personu brīvību un pamattiesību, tostarp viņu privātās dzīves, aizsardzību saistībā ar personas datu apstrādi (14).

47.      Regulā Nr. 1049/2001 un Regulā 2018/1725 nav normu, kurās būtu skaidri paredzēts vienas pārākums pār otru. Principā jānodrošina, ka tās tiek pilnībā piemērotas. Vienīgā skaidrā saikne starp šīm abām regulām ir noteikta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kurā paredzēts izņēmums attiecībā uz piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to varētu kaitēt personas privātajai dzīvei vai neaizskaramībai, it īpaši saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par personas datu aizsardzību (15).

48.      Turklāt, kā teikts Regulas 2018/1725 5. apsvērumā, ja šīs regulas un Regulas (ES) 2016/679 (16) noteikumi ievēro vienus un tos pašus principus, tad abi šie noteikumu kopumi būtu jāinterpretē viendabīgi, it īpaši tāpēc, ka Regulas 2018/1725 sistēma būtu jāuzskata par ekvivalentu Regulas 2016/679 sistēmai.

49.      Šajā ziņā, kā pamatoti norādījusi Komisija, piemērojot Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu, personas datus saņēmējiem, kas nav Savienības iestādes un struktūras un kas veic uzņēmējdarbību Savienībā, nosūta tikai tad, ja saskaņā ar šajā tiesību normā paredzēto pirmo nosacījumu “saņēmējs konstatē, ka nosūtīšana ir vajadzīga konkrētam mērķim sabiedrības interesēs” – pretēji Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 1. punktam (17).

50.      Šajā gadījumā prasītāji lūdza sniegt informāciju par kopīgās sarunu grupas locekļu identitāti. Otrajā strīdīgajā lēmumā Komisija secināja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu viņiem nevar piešķirt piekļuvi šiem personas datiem.

51.      Apelācijas sūdzībā lietā C‑632/24 P Komisija apgalvo, ka, lai gan Komisijas un dalībvalstu ierēdņu objektivitāte ietilpst sabiedrības interesēs, tās pārbaude, ko veic “jebkura persona”, kura lūdz piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas ir saistīta ar sabiedrības interesēm, bet tā drīzāk atbilstot šīs personas individuālajām interesēm, piemēram, lai apmierinātu ziņkāri.

52.      Šādu argumentu, manuprāt, nevar atbalstīt. Proti, Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts attiecas uz personas datu nosūtīšanu “saņēmējiem”. Taču šīs regulas 3. panta 13. punktā “saņēmējs” ir definēts kā tāds, kas var būt fiziska persona. No tā izriet, ka minētajā regulā principā nav izslēgts, ka “ikviena persona” varētu lūgt paziņot šādus datus, lai pārliecinātos par Komisijas ierēdņu objektivitāti. Gluži pretēji, šajā regulā ir skaidri atzīta ikvienas fiziskas personas iespēja piekļūt personas datiem, ja tā atbilst visiem minētajā 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem. Tādējādi – pretēji tam, ko apgalvo Komisija, – piekļuve personas datiem, kuri nepieciešami, lai pārliecinātos par kopīgās sarunu grupas locekļu objektivitāti, nedrīkst būt rezervēta vienīgi kompetentajām iestādēm.

53.      Komisija arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini nospriedusi, ka prasītāji būtu pierādījuši konkrēta mērķa sabiedrības interesēs esību. Šajā ziņā tā atsaucas uz otrā pārsūdzētā sprieduma 71. punktu, kurā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka procesa, ko Komisija veica sarunu laikā ar Covid‑19 vakcīnu ražotājiem, un attiecīgo līgumu slēgšanas dalībvalstu vārdā pārskatāmība varētu būt konkrēts mērķis sabiedrības interesēs Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē, “ciktāl tas varētu veicināt lielāku Savienības pilsoņu uzticēšanos šīs iestādes atbalstītajai vakcinācijas stratēģijai un līdz ar to, jo īpaši, veicināt cīņu pret nepatiesas informācijas izplatīšanu attiecībā uz apstākļiem, kādos tika apspriesti un noslēgti minētie līgumi [..], konkrēti, ļaujot Savienības pilsoņiem pārliecināties par jebkāda interešu konflikta neesamību starp kopīgās sarunu grupas locekļiem un minētajiem vakcīnu ražotājiem”.

54.      Manuprāt, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu. Proti, kā šī tiesa norādījusi otrā pārsūdzētā sprieduma 70. punktā, no Regulas Nr. 1049/2001 2. apsvēruma izriet, ka pārskatāmība Savienības iestādēm var nodrošināt lielāku leģitimitāti, efektivitāti un atbildību pret Savienības pilsoņiem demokrātiskā sistēmā. Turklāt saskaņā ar Regulas 2018/1725 28. apsvērumu (18) konkrēts mērķis sabiedrības interesēs šīs regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē var attiekties uz Savienības iestāžu un struktūru pārskatāmību. Tomēr šajā gadījumā šī pārskatāmības prasība bija vēl jo vairāk nepieciešama tādēļ, ka bija jāpieņem steidzami lēmumi, lai reaģētu uz Covid‑19 pandēmiju.

55.      Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka tad, ja valsts likuma mērķis, iedzīvinot interešu deklarāciju pārskatāmības principu, ir nodrošināt, ka valsts dienestā strādājošo personu veiktajā lēmumu pieņemšanā prevalē sabiedrības intereses, garantēt šo lēmumu objektivitāti un novērst interešu konfliktus, kā arī korupcijas rašanos un izvēršanos publiskajā sektorā, šādi mērķi – ar kuriem vēlas stiprināt publiskā sektora lēmēju godprātīgumu un objektivitāti, novērst interešu konfliktus un apkarot korupciju publiskajā sektorā – neapstrīdami ir sabiedrības interešu mērķi un līdz ar to – leģitīmi. Proti, rūpēties par to, lai publiskā sektora lēmēji savus pienākumus pildītu taisnīgi un objektīvi, un novērst, ka tos ietekmē ar privātajām interesēm saistīti apsvērumi, ir [darbības, kas] vērstas uz valsts pārvaldes sistēmas un sabiedrības kopējā labuma labu pārvaldību (19).

56.      Tāpat attiecībā uz farmācijas nozari Regulas (EK) Nr. 726/2004 (20) 26. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka saistībā ar zāļu lietošanas izraisīto blakusparādību uzraudzību Eiropas Zāļu aģentūra sadarbībā ar dalībvalstīm un Komisiju izveido un uztur Eiropas zāļu tīmekļa portālu informācijas izplatīšanai par Savienībā atļautajām zālēm un ka minētā aģentūra šajā portālā vismaz publisko it īpaši šīs regulas 56. panta 1. punkta a) un aa) apakšpunktā minēto komiteju locekļu vārdus un šīs regulas 63. panta 2. punktā (21) minētās koordinācijas grupas locekļus, kā arī viņu profesionālās kvalifikācijas un deklarācijas.

57.      Pēc Komisijas domām, Vispārējās tiesas argumentācija esot tik vispārīga, ka to varētu piemērot jebkādam Komisijas un dalībvalstu ierēdņu personas datu izpaušanas pieprasījumam saistībā ar jebkuru procedūru, kas attiecas uz Covid‑19 pandēmijas pārvaldību. Tomēr man šķiet, ka Vispārējā tiesa otrā pārsūdzētā sprieduma 71. punktā ir juridiski pietiekami izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ īpašajā šīs pandēmijas kontekstā prasītāji bija pierādījuši konkrēta mērķa sabiedrības interesēs esību.

58.      Attiecībā uz sasniedzamā mērķa sabiedrības interesēs specifiku Komisija tiesas sēdē precizēja, ka pārrunās par līgumiem ar attiecīgajiem uzņēmumiem kopīgā sarunu grupa atskaitījās koordinācijas padomei (steering board), kurai bija uzticēts pieņemt attiecīgos lēmumus. Tāpēc tā uzskatīja, ka to ierēdņu, kuri bija iesaistīti tehniskā līmenī, objektivitātes pārbaude nav tik nozīmīga, kā to personu objektivitātes pārbaude, kurām uzticēta lēmumu pieņemšanas atbildība vai kuras ir augstākstāvošas amatpersonas. Šajā ziņā, manuprāt, ir būtiski uzsvērt, ka objektivitātes prasība Komisijas ierēdņiem ir piemērojama visos lēmumu pieņemšanas posmos, arī tad, ja viņi ir iesaistīti tādā struktūrā, kuras darbībai būtībā ir tehniska iedaba.

59.      Saistībā ar Vispārējās tiesas 2015. gada 15. jūlija spriedumu Dennekamp/Parlaments (22), kas minēts otrā pārsūdzētā sprieduma 72. punktā, jāatgādina, ka personas datu nosūtīšanas pamatojumam var būt vispārīgs raksturs tādējādi, ka tas nav saistīts ar konkrētu pieteikuma iesniedzēju, it īpaši Covid‑19 pandēmijas kontekstā, kurā vakcinācijas stratēģija attiecās uz visiem Savienības pilsoņiem.

60.      Visbeidzot – Komisija uzskata, ka spriedumam ClientEarth, uz kuru Vispārējā tiesa atsaukusies otrā pārsūdzētā sprieduma 90. un 91. punktā, šajā lietā nav nozīmes, jo prasītāji nav apgalvojuši, ka Komisijas ierēdņi un darbinieki, par kuru personas datiem ir domstarpības, būtu trešās personas, kas var ietekmēt šīs iestādes lēmumu pieņemšanas procesu iespējamo saišu ar ražošanas pārstāvjiem dēļ. Tomēr, kā Vispārējā tiesa norādījusi otrā pārsūdzētā sprieduma 91. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējas lietā, kurā pasludināts spriedums ClientEarth, bija informētas par attiecīgo ekspertu uzvārdiem un bija ieguvušas piekļuvi viņu interešu deklarācijām, atšķirībā no lietas C‑632/24 P. Taču, pirmkārt, kā pamatoti norādījusi Vispārējā tiesa, prasītāji nezināja ekspertu, kurus dalībvalstis iecēlušas kopīgajā sarunu grupā, identitāti, tādēļ viņi nevarēja iesniegt pierādījumus, kas ļautu apšaubīt šo ekspertu objektivitāti. Otrkārt, sprieduma ClientEarth 58. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējām tika darīti zināmi to ekspertu uzvārdi, biogrāfija un interešu deklarācijas, kuri bija pauduši apsvērumus par Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) vadlīniju projektu par zinātniskās dokumentācijas pievienošanu pieteikumiem par atļauju augu aizsardzības līdzekļu laišanai tirgū, tādas informācijas iegūšana, kas tām būtu ļāvusi attiecībā uz katru no apsvērumiem identificēt, kurš no ārējiem ekspertiem ir to autors, bija vajadzīga, lai būtu iespējams konkrēti pārbaudīt katra no šiem ekspertiem objektivitāti. Tādējādi Tiesa būtībā ir uzskatījusi, ka pat minēto ekspertu uzvārdu paziņošana var nebūt pietiekama saskaņā ar Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

61.      Attiecībā uz vajadzību šīs tiesību normas izpratnē izpaust kopīgās sarunu grupas locekļu uzvārdus Komisija atgādina Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru atkāpes no personas datu aizsardzības un to ierobežojumi tiek īstenoti tikai strikti nepieciešamajā apmērā, ņemot vērā, ka tad, ja ir iespēja izvēlēties no vairākiem piemērotiem pasākumiem, lai sasniegtu izvirzītos leģitīmos mērķus, jāizvēlas vismazāk ierobežojošais, un tas nozīmē, ka ir jāpārbauda, vai šos mērķus saprātīgi nevarētu sasniegt tikpat efektīvi ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu attiecīgo personu pamattiesības (23).

62.      Pēc Komisijas domām, šo personas datu izpaušana sabiedrības locekļiem, kuriem nav nekādu oficiālu pienākumu, neesot nepieciešama, jo pietiek ar to, ka kompetentajām iestādēm tiek nodrošināta piekļuve šiem datiem, lai veiktu vajadzīgās pārbaudes. Tomēr, kā izklāstīts šo secinājumu 50. punktā, Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā skaidri ir paredzēts, ka fiziskas personas, tostarp sabiedrības locekļi, var saņemt šādus datus, ja ir izpildīti šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi. Komisija piebilst – tā kā katrā ziņā deklarāciju par interešu konflikta neesību anonimizēto versiju izpaušana jau ir ļāvusi sasniegt mērķi pārliecināties par kopīgās sarunu grupas locekļu objektivitāti, otrā pārsūdzētā sprieduma 73. punktā Vispārējā tiesa kļūdaini uzskatījusi, ka bija nepieciešama “kopīgās sarunu grupas locekļu uzvārdu, vārdu un profesionālo vai institucionālo amatu” izpaušana.

63.      Tomēr Komisija nepaskaidro, kā ar deklarāciju par interešu konflikta neesību anonimizēto versiju izpaušanu būtu pietiekami, lai pārliecinātos par kopīgās sarunu grupas locekļu objektivitāti. Proti, pēc definīcijas šādas anonimizētas versijas neļauj veikt ārēju pārbaudi, lai pārliecinātos par tajās ietvertās informācijas pareizību un/vai pilnīgumu. Turklāt šāda pieeja, šķiet, ir pretrunā spriedumam ClientEarth, kurā Tiesa ir nospriedusi, ka pat attiecīgo ekspertu uzvārdu un viņu interešu deklarāciju paziņošana neļauj nodrošināt konkrētu katra no šiem ekspertiem objektivitātes pārbaudi (24).

64.      Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, otrā pamata pirmo daļu iesaku noraidīt kā nepamatotu.

2.      Par otrā pamata otro daļu, kas attiecas uz Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā otrā nosacījuma kļūdainu interpretāciju

a)      Lietas dalībnieku argumenti

65.      Ar pirmo iebildumu Komisija norāda, ka otrajā pārsūdzētajā spriedumā konstatētie faktiskie apstākļi pierāda, ka iejaukšanās, kas izriet no attiecīgo personas datu izpaušanas, esot īpaši nopietna attiecībā uz kopīgās sarunu grupas locekļiem. Šajā ziņā tā apgalvo, ka minētā sprieduma 77. punktā Vispārējā tiesa pati ir atzinusi īpašo kontekstu, kādā šiem locekļiem ir bijis jāstrādā, proti, laiku, kad pastāvēja liels pieprasījums pēc Covid‑19 vakcīnām, un tajā pašā laikā – kad daļa Savienības pilsoņu neuzticējās Komisijas atbalstītajai vakcinācijas stratēģijai. Minētajā 77. punktā Vispārējā tiesa no tā esot secinājusi – risks, ka pēc kopīgās sarunu grupas locekļu identitātes izpaušanas viņi tiktu pakļauti nevēlamiem ārējiem kontaktiem, nebija vienīgi hipotētisks. Komisija apgalvo, ka nedrīkst pienācīgi nenovērtēt tās nopietnās un ļoti iespējamās sekas uz attiecīgo ierēdņu privāto dzīvi, kuras izraisītu viņu identitātes izpaušana plašākai sabiedrībai. Pēc Komisijas domām, šāda izpaušana viņus pakļautu nevēlamiem ārējiem kontaktiem, kas neaprobežotos tikai ar žurnālistikas kontaktiem, bet varot ietvert arī uzbrukumus viņu fiziskajai integritātei, kā arī dažāda veida vardarbību it īpaši no “sazvērestības teoriju” atbalstītāju puses, kuru skaits Covid‑19 pandēmijas kontekstā nav niecīgs.

66.      Ar otro iebildumu Komisija atgādina, ka otrā pārsūdzētā sprieduma 80. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka otrajā strīdīgajā lēmumā bija ņemta vērā kopīgās sarunu grupas locekļu tehniskā loma iepirkumu procedūrās. Proti, šīm amatpersonām savā iestādē neesot ne lēmumu pieņemšanas pilnvaru, ne hierarhiski augstāku amatu, un tādējādi mērķim pārliecināties par viņu objektivitāti esot ierobežots nozīmīgums.

67.      Ar trešo iebildumu Komisija apgalvo, ka mērķis pārliecināties par kopīgās sarunu grupas locekļu objektivitāti jau esot sasniegts, paziņojot deklarāciju par interešu konflikta neesību anonimizētās versijas. Tas, ka visi šīs grupas locekļi ir parakstījuši šādas deklarācijas, pats par sevi pierādot viņiem noteikto objektivitātes un neatkarības pienākumu ievērošanu. Taču otrā pārsūdzētā sprieduma 84. punktā Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka tikai fakts, ka visi kopīgās sarunu grupas locekļi ir parakstījuši deklarāciju par interešu konflikta neesību, neļauj pilsoņiem pašiem pārliecināties, ka minētie locekļi savu pienākumu pildīšanā bijuši pilnīgi neatkarīgi. Vispārējā tiesa esot kļūdaini pieņēmusi, ka ikviens pilsonis jebkurā brīdī varētu uzņemties tāda “neformāla policista” lomu, kuram ir uzdots izmeklēt ierēdņu objektivitāti saistībā ar viņu tehnisko pienākumu izpildi. Tomēr Savienības tiesību sistēmā un dalībvalstu tiesību sistēmā šis uzdevums esot uzticēts kompetentajām iestādēm, piemēram, disciplinārām struktūrām, policijas iestādēm un prokuroriem, kuri izmeklēšanas gaitā nodrošina atbilstošas garantijas attiecīgo personu datu aizsardzības jomā, turpretī parasts pilsonis neesot spējīgs nodrošināt šādas garantijas. No tā izrietot, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāsecina, ka īpaši nopietnai iejaukšanās darbībai kopīgās sarunu grupas locekļu privātajā dzīvē ir jāprevalē pār mērķi, uz kuru atsaukušies prasītāji, pārliecināties par šo locekļu objektivitāti.

68.      Prasītāji apstrīd Komisijas izvirzīto argumentu pamatotību.

b)      Izvērtējums

69.      Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šīs prasības atbalstam, pretējā gadījumā apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats nav pieņemams. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi – kā acīmredzami nepieņemama jānoraida tāda apelācijas sūdzība, kurai trūkst saskanīgas struktūras un kurā ietverti vienīgi vispārīgi apgalvojumi, bet nav konkrētu norāžu par tiem strīdīgā nolēmuma punktiem, kuros, iespējams, pieļauta tiesību kļūda (25).

70.      Šajā gadījumā konstatēšu, ka pirmajos divos Komisijas izvirzītajos iebildumos par iejaukšanās nopietnību un konkrētā mērķa sabiedrības interesēs nozīmīguma ierobežoto raksturu ir tikai atgādināta Vispārējās tiesas argumentācija, bet tā nav apstrīdēta un precīzi nav norādīti otrā pārsūdzētā sprieduma punktus, kuros būtu pieļauta tiesību kļūda. Tādēļ šie abi iebildumi jānoraida kā nepieņemami.

71.      Attiecībā uz trešo iebildumu par esošo interešu izsvēršanu Komisija apgalvo, ka mērķis pārliecināties par kopīgās sarunu grupas locekļu objektivitāti jau esot sasniegts, paziņojot deklarāciju par interešu konflikta neesību anonimizētās versijas, un ka tikai kompetentajām iestādēm, piemēram, disciplinārām struktūrām, policijas iestādēm un prokuroriem, esot jāpiekļūst personas datiem, kuri ir nepieciešami, lai veiktu pārbaudes par interešu konflikta neesību.

72.      Šādi rīkojoties, Komisija atkārto argumentus, kas ir analogi tiem, kurus tā ir izvirzījusi otrā pamata pirmajā daļā un kuri, manuprāt, ir jānoraida, ņemot vērā Tiesas judikatūru (26).

73.      Komisija norāda arī uz 2022. gada 22. novembra spriedumu Luxembourg Business Registers (27), kura 83. punktā, izsverot iejaukšanos Hartas 7. un 8. pantā garantētajās pamattiesībās, kas izriet no plašas sabiedrības piekļuves informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, Tiesa ir nospriedusi, ka cīņa pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu galvenokārt ir valsts iestāžu un tādu struktūru kā kredītiestādes vai finanšu iestādes kompetencē, uz kurām, ņemot vērā to darbību, attiecas īpaši pienākumi šajā jomā. Tomēr šī lieta balstās uz atšķirīgu tiesisko regulējumu, jo Komisijas ierēdņu objektivitātes konkrēto pārbaudi var veikt gan kompetentās iestādes, gan plaša sabiedrība.

74.      Tādēļ uzskatu, ka trešais iebildums jānoraida kā nepamatots.

75.      No tā izriet, ka otrā pamata otrā daļa jānoraida kā daļēji nepamatota un daļēji nepieņemama.

76.      Šādos apstākļos apelācijas sūdzības otro pamatu lietā C‑632/24 P iesaku noraidīt pilnībā.

B.      Par otro pamatu lietā C‑631/24 P un trešo pamatu lietā C‑632/24 P

77.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru Regulas Nr. 1049/2001 1. pantā paredzēts, ka tās mērķis ir nodrošināt sabiedrībai iespējami plašāku piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem, ievērojot izņēmumu regulējumu, kas balstīts uz sabiedrisko vai privāto interešu apsvērumiem, un šie izņēmumi, atkāpjoties no šajā pantā noteiktā principa, jāinterpretē un jāpiemēro šauri. Viens no šiem piekļuves tiesību izņēmumiem ir šīs regulas 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā minētais izņēmums, saskaņā ar kuru Savienības iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt “fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma”, aizsardzībai, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Ja attiecīgā iestāde nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai lūgts izsniegt, tai principā jāpaskaidro, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, ko aizsargā kāds no minētās regulas 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, uz kuru šī iestāde atsaucas. Turklāt šāda kaitējuma riskam jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (28).

78.      Šajā gadījumā no strīdīgajiem lēmumiem izriet, ka Komisija ir atteikusi pilnīgu piekļuvi noteikumiem par attiecīgo uzņēmumu līgumisko atbildību, lai neatklātu, iespējams, komerciāli sensitīvu informāciju par identificētajiem riskiem saistībā ar attiecīgo līgumu īstenošanu un finanšu sliekšņiem, ko minētie uzņēmumi pieņēmuši attiecībā uz norādītajiem riskiem (29).

79.      Otrais pamats lietā C‑631/24 P un trešais pamats lietā C‑632/24 P, kuri pēc būtības ir analogi, sastāv no trim daļām, no kurām pirmā daļa attiecas uz iespēju īstenot stratēģisku rīcību pret attiecīgajiem uzņēmumiem, otrā – uz šo uzņēmumu konkurentiem piešķirto konkurences priekšrocību un trešā – uz ietekmi uz minēto uzņēmumu reputāciju.

1.      Par pirmo daļu, kas attiecas uz iespēju īstenot stratēģisku rīcību pret attiecīgajiem uzņēmumiem

a)      Lietas dalībnieku argumenti

80.      Komisija norāda, ka pirmā pārsūdzētā sprieduma 157.–161. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 160.–164. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi iemeslu, kuru tā ir izvirzījusi strīdīgajos lēmumos un saskaņā ar kuru precīzas zināšanas par attiecīgā uzņēmuma atbildības robežām ļautu īstenot stratēģisku rīcību attiecībā pret to, jo minētais uzņēmums varētu saskarties ar ekonomiskām sekām vairāku ļaunprātīgu un nepamatotu tiesvedību dēļ, kas ierosinātas tikai ar mērķi saņemt kompensāciju saistībā ar vakcīnas lietošanu.

81.      Komisija, pirmkārt, apgalvo, ka apsvērums, kuru Vispārējā tiesa formulējusi pirmā pārsūdzētā sprieduma 158. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 161. punktā (30), neliek apšaubīt iemeslu, kas ir izmantots strīdīgajos lēmumos, lai pamatotu atteikumu plašāk izpaust noteikumus par kompensāciju attiecīgajiem uzņēmumiem, proti, to, ka kāds prasītājs varētu izmantot šos noteikumus saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, un tas tā ir neatkarīgi no apstākļa, ka minētie noteikumi atšķiras no tiem, kuri reglamentē līgumslēdzēja atbildību.

82.      Otrkārt, Komisija uzsver, ka apgalvojumā, kas ietverts pirmā pārsūdzētā sprieduma 159. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 162. punktā (31), nav norādīts pamatojums un tas acīmredzami ir kļūdains. Pēc Komisijas domām, attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses ir saistītas ar nepieciešamību izvairīties no zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kuras vērstas pret tiem, skaita palielināšanās. Pieņemot, ka attiecīgā interese aprobežojas tikai ar mērķi izvairīties no šādām prasībām, pārsūdzēto spriedumu punktos neesot izskaidroti iemesli, kuru dēļ šāda interese nav pelnījusi aizsardzību. Turklāt katra šī punkta otrajā teikumā minētā judikatūra attiecās uz iespējamām sekām saistībā ar tiesāšanās izdevumiem, ceļot prasību tiesā, savukārt šīs lietas esot saistītas ne tikai ar šādas prasības ekonomiskajām sekām, bet arī ar ietekmi uz ražotāja reputāciju, palielinoties strīdu skaitam (32).

83.      Treškārt, Komisija apgalvo, ka pirmā pārsūdzētā sprieduma 160. punkts un otrā pārsūdzētā sprieduma 163. punkts (33) arī esot kļūdaini un tajos esot sagrozīts strīdīgo lēmumu saturs. Proti, šajos lēmumos tā esot skaidri norādījusi, ka precīzas zināšanas par līgumslēdzēja atbildības robežām varētu veicināt stratēģisku rīcību pret attiecīgajiem uzņēmumiem.

84.      Prasītājas norāda, ka šo pamatu pirmā daļa jānoraida kā daļēji nepieņemama un katrā ziņā nepamatota. Prasītāji apgalvo, ka pirmā daļa nav pamatota.

b)      Izvērtējums

85.      Iesākumā atgādināšu, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru piekļuve sensitīvai komerciālai informācijai par attiecīgo uzņēmumu komerciālo stratēģiju, to pārdošanas daudzumu summām, tirgus daļām vai komerciālajām attiecībām var apdraudēt šo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma izpratnē (34).

86.      Runājot par pirmā pārsūdzētā sprieduma 158. punktu un otrā pārsūdzētā sprieduma 161. punktu, jānošķir nosacījumi, kuri reglamentē attiecīgo uzņēmumu atbildības iestāšanos un uz kuriem attiecas valsts tiesību akti, ar ko transponēta Direktīva 85/374 (35), no vienas puses, un kompensācijas mehānismi, kuri paredzēti šo uzņēmumu labā un kuri ietver to, ka minēto uzņēmumu dalībvalstis atmaksā summas, kuras tiem varētu piespriest samaksāt trešām personām, pamatojoties uz to ārpuslīgumisko atbildību, no otras puses.

87.      Šajā ziņā, lai gan iepriekš minētajos pārsūdzēto spriedumu punktos Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi, ka prasību par zaudējumu atlīdzību celšana attiecīgajiem uzņēmumiem var radīt augstas izmaksas, arī tad, ja šīs prasības vēlāk tiek noraidītas kā nepamatotas, noteikumi par kompensāciju tomēr nav tādi, kas var grozīt nosacījumus, ar kādiem trešās personas, kurām ar vakcīnu ar trūkumiem, iespējams, nodarīts kaitējums, varētu celt prasības sakarā ar atbildību pret šiem uzņēmumiem. Proti, jautājums par kompensāciju rodas tikai vēlākā posmā, kad attiecīgā uzņēmuma atbildība konkrētā produkta defektivitātes dēļ ir konstatēta, lai noteiktu, vai cietušajiem izmaksātie zaudējumu atlīdzinājumi galu galā ir jāatlīdzina dalībvalstij. Šādos apstākļos, manuprāt, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka trešo personu tiesības celt prasību nav atkarīgas ne no noteikumu par kompensāciju esības, ne no to satura. Ar šo konstatējumu vien, manuprāt, pietiek, lai noraidītu šo pamatu pirmo daļu.

88.      Attiecībā uz pirmā pārsūdzētā sprieduma 159. un 160. punktu, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 162. un 163. punktu norādīšu, ka tie ir izklāstīti pilnības labad – par to liecina vārda “turklāt” lietojums. Tādējādi Komisijas izvirzītie argumenti attiecībā uz šiem pārsūdzēto spriedumu punktiem jānoraida kā neiedarbīgi.

89.      Katrā ziņā atgādināšu, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru vienkārši nepamatots apgalvojums par vispārēju ļaunprātīgas izmantošanas risku nevar būt pamats uzskatīt, ka dokumentā, kuram tiek lūgta piekļuve, ietvertajai informācijai ir piemērojams Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums, ja nav sniegti nekādi precizējumi par minētās informācijas raksturu, priekšmetu un apjomu, kuri Savienības tiesai var viest skaidrību par veidu, kādā šīs informācijas publiskošana saprātīgi paredzamā veidā varētu konkrēti kaitēt personu, uz ko tā attiecas, komerciālajām interesēm (36). Taču šajā gadījumā Komisijas arguments par tiesvedību pieauguma risku noteikuma par kompensāciju pilnīgas izpaušanas gadījumā nešķiet pamatots, un līdz ar to tam ir hipotētisks raksturs (37).

90.      Tādēļ šo pamatu pirmo daļu iesaku noraidīt kā daļēji nepamatotu un daļēji neiedarbīgu.

2.      Par otro daļu, kas attiecas uz konkurences priekšrocību, kura piešķirta attiecīgo uzņēmumu konkurentiem

a)      Lietas dalībnieku argumenti

91.      Komisija norāda, ka pirmā pārsūdzētā sprieduma 162.–166. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 165.–169. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi otro strīdīgajos lēmumos izvirzīto iemeslu par to, ka, pilnīgi izpaužot noteikumus par kompensāciju, it īpaši tos, kuros definēti precīzi nosacījumi, saskaņā ar kuriem dalībvalsts nemaksā kompensāciju, attiecīgā uzņēmuma konkurentiem, tai skaitā tiem, kas neražo vakcīnas, neizbēgami tiktu atklāti šā uzņēmuma atbildības seguma “vājie punkti” un tādējādi tiktu sniegta konkurences priekšrocība, ko var izmantot, piemēram, reklāmā vai salīdzinošā reklāmā.

92.      Šajā ziņā Komisija apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu pirmā pārsūdzētā sprieduma 163. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 166. punktā, saskaņā ar kuru noteikumi par kompensāciju bija “vispārpieejami” pirms strīdīgo lēmumu pieņemšanas (38).

93.      Komisija arī uzskata, ka pirmā pārsūdzētā sprieduma 164. punkts un otrā pārsūdzētā sprieduma 167. punkts, saskaņā ar kuriem visos attiecīgajos līgumos esot ietverts noteikums par kompensāciju, kurā “kopumā līdzīgā veidā” ir uzskaitītas konkrētas galvenās situācijas, kad dalībvalstij neesot jāmaksā kompensācija attiecīgajam uzņēmumam, ir pārmērīgi vienkāršoti un ir kļūdaina secinājuma avots, salīdzinot ar pirmā pārsūdzētā sprieduma 155. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 158. punktā aprakstīto noteikumu saturu.

94.      Attiecībā uz pirmā pārsūdzētā sprieduma 165. punktu un otrā pārsūdzētā sprieduma 168. punktu Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas sniegtais secinājums arī esot kļūdains. Šajā ziņā tā atsaucas uz argumentiem, kurus tā jau izvirzījusi šo pamatu pirmajā daļā. Turklāt Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, jo strīdīgajos lēmumos Komisijas aprakstītā konkurences priekšrocība esot ne tikai uzņēmēju, kuri ar to ir noslēguši līgumus, konkurences priekšrocība, bet arī pārējo to konkurentu konkurences priekšrocība.

95.      Prasītājas un prasītāji norāda, ka šo pamatu otrā daļa jānoraida.

b)      Izvērtējums

96.      Pirmkārt, attiecībā uz Komisijas argumentu par to, ka Vispārējā tiesa kļūdaini esot uzskatījusi, ka noteikumi par kompensāciju bija “vispārpieejami”, vēlos konstatēt, ka Komisija aicina Tiesu no jauna izvērtēt faktus, lai gan, izņemot gadījumu, kad apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda uz faktu sagrozīšanu – tas šajā gadījumā nav noticis –, argumenti attiecībā uz faktiem, kurus tas izvirza, jāatzīst par nepieņemamiem (39).

97.      Otrkārt, attiecībā uz Komisijas argumentu, ka Vispārējā tiesa kļūdaini esot kvalificējusi kā “kopumā līdzīgus” dažādos līgumos ietvertos noteikumus par kompensāciju, vēlos norādīt, ka šis arguments arī attiecas uz Vispārējās tiesas veikto faktu izvērtējumu. Tādēļ šāds arguments jāatzīst par nepieņemamu. Katrā ziņā Vispārējās tiesas argumentācija pirmā pārsūdzētā sprieduma 164. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 167. punktā, šķiet, nav pretrunā tai, kas izklāstīta pirmā pārsūdzētā sprieduma 155. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 158. punktā, kuros Vispārējā tiesa attiecībā uz precīzām situācijām, kurās nolemts, ka dalībvalsts kompensācija nebūtu piemērojama, norādījusi, ka vairums situāciju “attiecīgajos līgumos kopumā ir līdzīgas”.

98.      Treškārt, attiecībā uz pirmā pārsūdzētā sprieduma 165. punktu un otrā pārsūdzētā sprieduma 168. punktu, no vienas puses, pietiek norādīt, ka šo pamatu pirmajā daļā izklāstītie argumenti ir jānoraida un tādējādi šajos punktos ietvertais Vispārējās tiesas secinājums nav kļūdains. No otras puses, pirmā strīdīgā lēmuma 2.1.4. punktā un otrā strīdīgā lēmuma 2.2.4. punkta (40) ir minēti “konkurenti, kuru līgumos nav noteikuma par kompensāciju”. No pirmā pārsūdzētā sprieduma 162. punkta un otrā pārsūdzētā sprieduma 165. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka strīdīgajos lēmumos ietvertais otrajā iemeslā, atsakot pilnīgu piekļuvi noteikumiem par kompensāciju, bija atsauce uz attiecīgā uzņēmuma konkurentiem, tostarp tiem, kuri neražo vakcīnas. Tāpēc Vispārējā tiesa pamatoti ņēmusi vērā Komisijas iemeslu. Turklāt pirmā pārsūdzētā sprieduma 165. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 168. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi – tā kā visi attiecīgie uzņēmumi identificēta un leģitīma iemesla dēļ guva labumu no noteikuma par kompensāciju, strīdīgajos lēmumos nebija neviena apstākļa, kas ļautu secināt, ka noteikuma par kompensāciju plašākas izpaušanas gadījumā attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizskāruma risks, it īpaši, radot konkurences priekšrocību šo uzņēmumu starpā, šo lēmumu pieņemšanas brīdī bija saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks. Izmantodama vārdu “starpā’, Vispārējā tiesa līdz ar to attiecīgos uzņēmumus nošķīra no citiem farmācijas uzņēmumiem, kuru vidū bija tādi uzņēmumi, kuri neražo vakcīnas, šādi atbildot uz Komisijas argumentu. Tāpēc Vispārējā tiesa nav sagrozījusi tās vērtējumam nodotos faktus.

99.      Līdz ar to uzskatu, ka šo pamatu otrā daļa jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

3.      Par trešo daļu, kas attiecas uz ietekmi uz attiecīgo uzņēmumu reputāciju

a)      Lietas dalībnieku argumenti

100. Komisija apgalvo, ka attiecībā uz trešo strīdīgajos lēmumos izvirzīto iemeslu, proti, ka precīzas zināšanas par attiecīgo uzņēmumu atbildības robežām varot negatīvi ietekmēt to reputāciju patērētāju un iespējamo darījumu partneru vidū, Vispārējā tiesa to ir noraidījusi pirmā pārsūdzētā sprieduma 168. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 171. punktā, atsaucoties uz tiem pašiem argumentiem, kuri izklāstīti attiecīgi šo spriedumu 163.–165. punktā un 166.–168. punktā. Pēc Komisijas domām, šāda atsauce, kas formulēta tik vispārīgi, esot pretrunā pienākumam norādīt pamatojumu, kas noteikts Vispārējai tiesai.

101. Turklāt Vispārējā tiesa esot sagrozījusi informāciju, kura bija tās rīcībā, kā arī kontekstu, kādā strīdīgie lēmumi tikuši pieņemti, neņemdama vērā faktu, ka dokumenti, kuriem tika lūgta piekļuve, nebija vienpusēji Komisijas akti, bet gan komerciāli līgumi, kuros var būt ietverta konfidenciāla informācija gan par attiecīgajiem uzņēmumiem, gan par to tirdzniecības attiecībām, un ka šo līgumu īpašais mērķis bija noteikt savstarpējus pienākumus starp līgumslēdzēja pusēm par komerciāla produkta piegādi dalībvalstīm.

102. Prasītājas uzskata, ka šo pamatu trešā daļa jānoraida kā daļēji nepieņemama un katrā ziņā nepamatota. Prasītāji apstrīd Komisijas izvirzītos argumentus.

b)      Izvērtējums

103. Attiecībā uz apgalvoto pamatojuma neesību pārsūdzētajos spriedumos saistībā ar ietekmi uz attiecīgo uzņēmumu reputāciju patērētāju un to iespējamo darījumu partneru vidū – jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu neliek Vispārējai tiesai izsmeļoši vienu pēc otra izklāstīt lietas dalībnieku izvirzītos argumentus, jo pamatojums var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, uz kuriem balstās Vispārējā tiesa, un Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu pārbaudi apelācijā (41).

104. Taču no pirmā pārsūdzētā sprieduma 168. punkta un otrā pārsūdzētā sprieduma 171. punkta skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Komisijas arguments par ietekmi uz attiecīgo uzņēmumu reputāciju nav pamatots, ciktāl tas ir balstīts uz tiem pašiem iemesliem saistībā ar komerciālo interešu aizskāruma risku kā tie, kuri jau norādīti šo pamatu otrajā daļā. Tāpēc šajos punktos ietvertais pamatojums juridiski pietiekami ļauj noskaidrot iemeslus, kādēļ Vispārējā tiesa šo argumentu noraidīja. No tā izriet, ka minētajos punktos nav norādīts nepietiekams pamatojums.

105. Turklāt attiecībā uz apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa esot nepilnīgi izklāstījusi atbilstošos faktus, neņemot vērā attiecīgo līgumu kontekstu vai komerciālo raksturu, Komisija nenorāda nevienu rindkopu pārsūdzētajos spriedumos, kuros Vispārējā tiesa būtu veikusi šādu faktu sagrozīšanu. Tāpēc šis apgalvojums jānoraida kā nepieņemams. Katrā ziņā vēlos konstatēt, ka otrā pārsūdzētā sprieduma 106. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka attiecībā uz pamatu par izņēmuma saistībā ar uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību aplūkotajiem līgumiem ir sevišķa nozīme un tajos var būt iekļauta konfidenciāla un sensitīva informācija par attiecīgajiem uzņēmumiem un to darījumu attiecībām minētā sprieduma 100. punktā minētās judikatūras nozīmē. Pirmā pārsūdzētā sprieduma 33. punktā Vispārējā tiesa atsaucas uz šo pašu judikatūru.

106. Tādējādi uzskatu, ka šo pamatu trešā daļa jānoraida kā daļēji nepamatota un daļēji nepieņemama.

107. Šādos apstākļos otrais pamats lietā C‑631/24 P un trešais pamats lietā C‑632/24 P, manuprāt, ir daļēji nepieņemami un daļēji nepamatoti.

VII. Secinājumi

108. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai noraidīt otro pamatu lietā C‑631/24 P, kā arī otro un trešo pamatu lietā C‑632/24 P.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.).

3      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2018. gada 23. oktobris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (OV 2018, L 295, 39. lpp.).

4      Regula, ar ko aktivizē ārkārtas atbalstu saskaņā ar Regulu (ES) 2016/369 un groza tās noteikumus, ņemot vērā COVID‑19 uzliesmojumu (OV 2020, L 117, 3. lpp.).

5      Padomes Regula (2016. gada 15. marts) par ārkārtas atbalsta sniegšanu Savienībā (OV 2016, L 70, 1. lpp.).

6      COM(2020) 245 final.

7      Saskaņā ar šo tiesību normu var atteikt piekļuvi dokumentam, ko iestāde izdevusi iekšējām vajadzībām, vai iestādes saņemtam dokumentam, kurš skar jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

8      Regulas Nr. 1049/2001 8. panta “Atkārtotu pieteikumu izskatīšana” 3. punktā noteikts, ka tad, “ja iestāde nesniedz atbildi paredzētajā termiņā, uzskata, ka atbilde ir noraidoša, un pieteikuma iesniedzējam ir tiesības saskaņā ar attiecīgajiem EK Līguma noteikumiem iesūdzēt iestādi tiesā un/vai iesniegt sūdzību ombudam”.

9      Attiecībā uz detalizētāku attiecīgo dokumentu izklāstu skat. pirmā pārsūdzētā sprieduma 12. punktu.

10      Attiecībā uz 2. sākotnējā pieteikuma detalizētāku izklāstu skat. otrā pārsūdzētā sprieduma 7. punktu.

11      Skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Dennekamp/Parlaments (T‑115/13, EU:T:2015:497, 61. punkts).

12      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.).

13      Spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth un PAN Europe/EFSA (C‑615/13 P, turpmāk – spriedums ClientEarth, EU:C:2015:489).

14      Skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Bavarian Lager (C‑28/08 P, EU:C:2010:378, 49. punkts).

15      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Bavarian Lager (C‑28/08 P, EU:C:2010:378, 57. punkts).

16      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.).

17      Saskaņā ar šo tiesību normu “pieteikumus saistībā ar piekļuvi dokumentam iesniedz rakstiski, arī elektroniski, vienā no EK Līguma 314. pantā minētajām valodām; tiem ir jābūt skaidri formulētiem, lai iestāde varētu viegli atrast attiecīgo dokumentu. Pieteikuma iesniedzējam nav jānorāda tā iesniegšanas iemesli”.

18      Saskaņā ar šo apsvērumu, “ja saņēmēji, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā un kas nav Savienības iestādes un struktūras, vēlas, lai Savienības iestādes un struktūras nosūta viņiem personas datus, minētajiem saņēmējiem būtu jāvar uzskatāmi parādīt, ka dati ir vajadzīgi sabiedrības interesēs veicama uzdevuma izpildei vai lai īstenotu viņiem likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras. Alternatīvi šiem saņēmējiem būtu jāpierāda, ka nosūtīšana ir vajadzīga konkrētam mērķim sabiedrības interesēs, un pārzinim būtu jānosaka, vai ir kāds iemesls uzskatīt, ka varētu tikt kaitēts datu subjekta likumīgajām interesēm. Šādos gadījumos pārzinim vajadzētu apliecināmi izvērtēt dažādās konkurējošās intereses, lai novērtētu pieprasīto personas datu nosūtīšanas proporcionalitāti. Konkrētais mērķis sabiedrības interesēs varētu attiekties uz Savienības iestāžu un struktūru pārredzamību”.

19      Skat. spriedumu, 2022. gada 1. augusts, Vyriausioji dienesta etikos komisija (C‑184/20, EU:C:2022:601, 74.–76. punkts).

20      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2004. gada 31. marts), ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (OV 2004, L 136, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1027/2012 (OV 2012, L 316, 38. lpp.).

21      Šīs tiesību normas pēdējā daļā paredzēts, ka “valdes locekļi, komiteju locekļi, referenti un eksperti, kas piedalās sanāksmēs vai [Eiropas Zāļu aģentūras] darba grupās, katrā sanāksmē deklarē konkrētās intereses, ko varētu uzskatīt par kaitīgām viņu neatkarībai attiecībā uz darba kārtības punktiem. Minētās deklarācijas jādara zināmas atklātībā” (mans izcēlums).

22      T‑115/13, EU:T:2015:497, 61. punkts.

23      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 21. marts, Landeshauptstadt Wiesbaden (C‑61/22, EU:C:2024:251, 83. un 84. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

24      Skat. šo secinājumu 57. punktu.

25      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 18. decembris, Hamoudi/Frontex (C‑136/24 P, EU:C:2025:977, 54. un 55. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

26      Skat. šo secinājumu 62. un 63. punktu.

27      C‑37/20 un C‑601/20, EU:C:2022:912.

28      Skat. spriedumu, 2025. gada 16. janvāris, Komisija/Pollinis France (C‑726/22 P, EU:C:2025:17, 61.–63. punkts un tajos minētā judikatūra).

29      Skat. pirmā pārsūdzētā sprieduma 146. punktu un otrā pārsūdzētā sprieduma 150. punktu.

30      Šajos punktos Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, pat ja pret uzņēmumu celto prasību par zaudējumu atlīdzību rezultātā var neapšaubāmi rasties augstas izmaksas, neatkarīgi no tā, vai tās saistītas ar ekonomiskajiem resursiem, laiku vai personālu, tai skaitā gadījumā, kad šādas prasības pēc tam tiktu noraidītas kā nepamatotas, trešo personu, kurām ar vakcīnu ar trūkumiem, iespējams, nodarīts kaitējums, tiesības pret attiecīgajiem uzņēmumiem celt prasību sakarā ar atbildību balstās uz valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta Direktīva 85/374/EEK (1985. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OV 1985, L 210, 29. lpp.), un šīs tiesības celt prasību nav atkarīgas no noteikumu par kompensāciju esības un to satura.

31      Šajos punktos Vispārējā tiesa uzskatīja, ka attiecīgo uzņēmumu interesi izvairīties no šādām prasībām atlīdzināt kaitējumu gadījumā, kad tie faktiski būtu saražojuši un izplatījuši vakcīnu ar trūkumiem, nevar kvalificēt kā komerciālu interesi, un tā katrā ziņā nav pelnījusi aizsardzību, it īpaši, ņemot vērā visu personu tiesības lūgt atlīdzināt kaitējumu, kas tām nodarīts ar produktu ar trūkumiem.

32      Šajos teikumos Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka “vēlme izvairīties no lielākām izmaksām saistībā ar tiesvedību nav interese, kas aizsargājama ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. jūnijs, Intercept Pharma un Intercept Pharmaceuticals/EMA, T‑377/18, nav publicēts, EU:T:2019:456, 55. un 56. punkts)”.

33      Saskaņā ar šiem punktiem strīdīgajos lēmumos nav ietverta nekāda informācija, kas ļautu secināt, ka attiecīgo uzņēmumu kompensācijas mehānisma plašāka izpaušana varētu būt pret tiem celto prasību pamatā.

34      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW (C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      Šajā ziņā, kā norādījusi Tiesa, Direktīvas 85/374 1. un 4. pantā kopsakarā ar tās pirmo apsvērumu ir noteikts princips par ražotāja atbildību neatkarīgi no vainas, kuras pamatā ir produkta trūkums, kas saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu definēts kā šī produkta drošības, kuru patērētājam ir tiesības sagaidīt, ņemot vērā visus apstākļus, trūkums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2026. gada 26. marts, Sanofi Pasteur, C‑338/24, EU:C:2026:248, 29. punkts).

36      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 29. oktobris, Intercept Pharma un Intercept Pharmaceuticals/EMA (C‑576/19 P, EU:C:2020:873, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37      Tādējādi apelācijas sūdzībā lietā C‑631/24 P Komisija apgalvo, ka iebildumu rakstā Vispārējā tiesā lietā, kurā pasludināts pirmais pārsūdzētais spriedums, tā ir sniegusi skaitliskus datus. Tomēr no minētā raksta fragmenta izriet, ka Komisija vienīgi ir apgalvojusi, ka “patērētāju ierosinātu masveida tiesvedību risks pret vakcīnu ražotājiem nav abstrakts un ka, ņemot vērā to, ka pašlaik vairāk nekā 70 % eiropiešu (t.i., 447,2 miljoni cilvēku) ir saņēmuši vismaz vienu vakcīnas devu, šis risks ietver to, ka tikai vienam līgumslēdzējam var rasties ļoti būtiskas finansiālas sekas”.

38      Saskaņā ar šiem pārsūdzēto spriedumu punktiem iemesls, kāpēc noteikumi par kompensāciju tikuši iekļauti attiecīgajos līgumos, – proti, kompensēt attiecīgajiem uzņēmumiem radītos riskus, kas saistīti ar vakcīnu izstrādes termiņu saīsināšanu, – bija vispārpieejams pirms apstrīdēto lēmumu pieņemšanas.

39      Skat. spriedumu, 2024. gada 12. septembris, Anglo Austrian AAB/ECB un Far‑East (C‑579/22 P, EU:C:2024:731, 120. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40      Šajos punktos noteikts, ka, “pilnībā izpaužot līguma noteikumus par kompensāciju, it īpaši tos, kuros definēti precīzi nosacījumi, saskaņā ar kuriem piegādātājs nevar pieprasīt kompensāciju, piegādātāja konkurentiem – proti, visiem farmācijas uzņēmumiem, tostarp tiem, kas neražo vakcīnas, – neizbēgami tiktu atklāti šā piegādātāja iespējamās atbildības seguma “vājie punkti” un tiktu sniegta konkurences priekšrocība, ko tie varētu izmantot turpmāk (reklāmās, salīdzinošās reklāmās utt.). Tas acīmredzami attiecas uz konkurentiem, kuru līgumos nav noteikuma par kompensāciju, bet kuru vispārējās apdrošināšana segums produktu ar trūkumiem gadījumā ir vispārpieejams”.

41      Skat. spriedumu, 2024. gada 20. jūnijs, EUIPO/Indo European Foods (C‑801/21 P, EU:C:2024:528, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).