Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA

[JEAN RICHARD DE LA TOUR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2025. gada 18. septembrī (1)

Lieta C‑95/24 [Khuzdar] (i)

Kriminālprocess pret ATAU,

piedaloties

Procura generale presso la Corte d’appello di Napoli

(Corte di appello di Napoli (Neapoles apelācijas tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums 2002/584/TI – Eiropas apcietināšanas orderis – Nodošanas procedūra starp dalībvalstīm – Fakultatīvas neizpildes pamati – 4. panta 6. punkts – Izpildes dalībvalsts apņemšanās izpildīt sodu saskaņā ar tās tiesību aktiem – Pamatlēmums 2008/909/TI – Notiesājoša sprieduma neatzīšanas un neizpildes pamati – 9. panta 1. punkta i) apakšpunkts – Persona, kas nav personiski piedalījusies lietas izskatīšanā, kurā pieņemts nolēmums – Nosacījums, kas saistīts ar informētību par paredzēto lietas izskatīšanu – Informācija par lietas izskatīšanas dienu un vietu – Attiecīgās personas bēgšana – Attiecīgās personas brīvprātīga un nepārprotama atteikšanās klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā – Izpildes dalībvalsts kompetentās iestādes rīcības brīvība – Atbilstīgas interpretācijas pienākums

I.      Ievads

1.        Tiesības uz taisnīgu tiesu ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem. Minētās tiesības ir pamatā aizdomās turēto un apsūdzēto tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā, un tās būtu jānodrošina visā Eiropas Savienībā (2). Tomēr šīs tiesības nav absolūtas. Ar konkrētiem nosacījumiem aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem vajadzētu būt tiesīgiem, precīzi paužot savu gribu vai klusējot, no minētajām tiesībām nepārprotami atteikties (3).

2.        Šādā kontekstā šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (4) 4. panta 6. punktu, kā arī Padomes Pamatlēmuma 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (5), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Pamatlēmumu 2009/299 (6), 9. panta 1. punkta i) apakšpunktu un 25. pantu.

3.        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā par tāda Slovākijā pasludināta sprieduma izpildi Itālijā, ar ko personai, kura ir aizbēgusi pirms lietas izskatīšanas tiesā, ir piespriests brīvības atņemšanas sods.

4.        Izskatāmajā lietā Tiesa it īpaši ir aicināta precizēt, kas jāsaprot ar Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta ii) punktā ietverto frāzi “zinādama par paredzēto lietas izskatīšanu”, kā arī rīcības brīvību, kāda ir kompetentajām iestādēm, īstenojot šā pamatlēmuma 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā minēto neatzīšanas un neizpildes pamatu. Šajā ziņā uzsvēršu, ka šī lieta iekļaujas faktiskajā kontekstā, kas dažos aspektos atšķiras no faktiskā konteksta lietā Höldermann (C‑447/24), kurā arī šodien sniedzu secinājumus (7). Konkrētāk, atšķirībā no minētās lietās izskatāmā lieta attiecas uz Eiropas apcietināšanas ordera izpildi.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.      Pamatlēmums 2002/584

5.        Pamatlēmuma 2002/584 4. panta “Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamats” 6. punktā noteikts:

“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:

[..]

6.      Ja Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, ja pieprasītā persona paliek izpildes dalībvalstī, ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents un šī valsts apņemas izpildīt spriedumu vai piespiedu līdzekli saskaņā ar tās tiesību aktiem.”

6.        Šā pamatlēmuma 4.a panta “Aizmuguriski nolēmumi” 1. punkts noteic:

“Tāpat izpildes tiesu iestāde drīkst atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ja nolēmums pieņemts aizmuguriski, izņemot gadījumus, kad Eiropas apcietināšanas orderī norādīts, ka saskaņā ar turpmākām izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos paredzētām procesuālajām prasībām attiecīgā persona:

a)      vai nu savlaicīgi:

i)      saņēma pavēsti un tādējādi tika informēta par tās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu, kurā pieņemts nolēmums, vai ar citiem līdzekļiem saņēma oficiālu informāciju par minētās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu tādā veidā, ka ir nepārprotami konstatēts, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto lietas izskatīšanu;

un

ii)      tika informēta par to, ka nolēmums var tikt pieņemts aizmuguriski;

vai arī

b)      zinādama par paredzēto lietas izskatīšanu, bija pilnvarojusi attiecīgās personas vai valsts ieceltu juriskonsultu aizstāvēt viņu lietas izskatīšanā, un minētais juriskonsults patiešām aizstāvēja attiecīgo personu minētajā lietas izskatīšanā;

vai arī

c)      ir saņēmusi nolēmumu un, būdama skaidri informēta par tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā personai ir tiesības piedalīties un kura dod iespēju lietu, tostarp jaunus pierādījumus, atkārtoti izskatīt pēc būtības, un kuras rezultātā sākotnējais nolēmums varētu tikt atcelts:

i)      ir skaidri paziņojusi, ka neapstrīd nolēmumu;

vai

ii)      attiecīgajā termiņā nav lūgusi lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību;

vai arī

d)      nav saņēmusi nolēmumu, bet:

i)      nolēmums personai tiks izsniegts tūlīt pēc nodošanas un persona tiks skaidri informēta par viņas tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā viņai ir tiesības piedalīties un kura dod iespēju lietu, tostarp jaunus pierādījumus, atkārtoti izskatīt pēc būtības, un kuras rezultātā sākotnējais nolēmums varētu tikt atcelts;

un

ii)      tiks informēta par termiņu, kādā jāpieprasa šāda lietas atkārtota izskatīšana vai pārsūdzība, kā minēts atbilstīgajā Eiropas apcietināšanas orderī.”

2.      Pamatlēmums 2008/909

7.        Pamatlēmuma 2008/909 9. panta “Neatzīšanas un neizpildīšanas pamats” 1. punkta i) apakšpunktā noteikts:

“Izpildes valsts kompetentā iestāde var atteikties atzīt spriedumu un izpildīt sodu, ja:

[..]

i)      saskaņā ar 4. pantā paredzēto apliecinošo dokumentu persona personiski nepiedalījās tās lietas izskatīšanā, kurā pieņemts spriedums, izņemot gadījumus, kad apliecinošajā dokumentā norādīts, ka saskaņā ar sprieduma dalībvalsts tiesību aktos paredzētajām procesuālajām prasībām attiecīgā persona:

i)      vai nu savlaicīgi:

–        saņēma pavēsti un tādējādi tika informēta par tās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu, kurā pieņemts spriedums, vai ar citiem līdzekļiem saņēma oficiālu informāciju par minētās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu tādā veidā, ka ir nepārprotami konstatēts, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto lietas izskatīšanu,

un

–        tika informēta par to, ka spriedums var tikt pieņemts aizmuguriski;

vai arī

ii)      zinādama par paredzēto lietas izskatīšanu, bija pilnvarojusi attiecīgās personas vai valsts ieceltu pārstāvi aizstāvēt viņu lietas izskatīšanā, un minētais pārstāvis patiešām aizstāvēja attiecīgo personu minētajā lietas izskatīšanā;

vai arī

iii)      ir saņēmusi spriedumu un, būdama skaidri informēta par tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā personai ir tiesības piedalīties un kura dod iespēju lietu, tostarp jaunus pierādījumus, atkārtoti izskatīt pēc būtības, un kuras rezultātā sākotnējais spriedums varētu tikt atcelts:

–        ir skaidri paziņojusi, ka neapstrīd spriedumu

vai

–        attiecīgajā termiņā nav lūgusi lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību.”

8.        Šā pamatlēmuma 25. pants formulēts šādi:

“Neskarot Pamatlēmumu [2002/584], šā pamatlēmuma noteikumus piemēro mutatis mutandis tiktāl, ciktāl tie atbilst noteikumiem minētajā pamatlēmumā, sodu izpildei gadījumos, ja dalībvalsts apņemas izpildīt sodu lietās atbilstīgi 4. panta 6. punktam minētajā pamatlēmumā vai ja, rīkojoties saskaņā ar 5. panta 3. punktu minētajā pamatlēmumā, tā ir izvirzījusi nosacījumu, ka persona jānodod soda izciešanai attiecīgajā dalībvalstī, lai novērstu to, ka attiecīgā persona paliek nesodīta.”

B.      Itālijas tiesības

9.        2005. gada 22. aprīļa legge n. 69 – Disposizioni per conformare il diritto interno alla decisione quadro 2002/584/GAI del Consiglio, del 13 giugno 2002, relativa al mandato d’arresto europeo e alle procedure di consegna tra Stati membri (Likums Nr. 69 – Noteikumi par valsts tiesību saskaņošanu ar Pamatlēmumu [2002/584]) (8), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 6. panta 1.bis punkta b) apakšpunktā noteikts:

“Ja Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, ko piemēro pēc tiesvedības, kurā ieinteresētā persona pati nav piedalījusies, tajā jāietver pierādījums vismaz par viena no šādiem nosacījumiem izpildi:

[..]

b)      ieinteresēto personu, kura informēta par procesu, kas vērsts pret viņu, šajā tiesvedībā, kas noslēgusies ar minēto lēmumu, pārstāvējis ieinteresētās personas pašas vai valsts iecelts aizstāvis.”

10.      Atbilstoši šā likuma 18.bis panta 2. punktam:

“Ja Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts, lai izpildītu sodu vai lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, corte di appello [apelācijas tiesa, Itālija] var atteikt Itālijas pilsoņa vai personas, kura likumīgi un faktiski pastāvīgi dzīvo vai uzturas Itālijas teritorijā vismaz piecus gadus [..], nodošanu ar nosacījumu, ka šāds sods vai drošības līdzeklis tiek izpildīts Itālijā saskaņā ar tās tiesību aktiem.”

11.      2010. gada 7. septembra decreto legislativo n. 161 – Disposizioni per conformare il diritto interno alla Decisione quadro 2008/909/GAI relativa all’applicazione del principio del reciproco riconoscimento alle sentenze penali che irrogano pene detentive o misure privative della libertà personale, ai fini della loro esecuzione nell’Unione europea (Leģislatīvais dekrēts Nr. 161/2010 – Noteikumi par valsts tiesību saskaņošanu ar Pamatlēmumu [2008/909]) (9), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 161/2010”), 13. panta 1. punkta i) apakšpunktā noteikts:

“Apelācijas tiesa atsakās atzīt notiesājošu spriedumu šādos gadījumos:

[..]

i)      ja attiecīgā persona personīgi nav ieradusies uz tās lietas izskatīšanu, kurā pieņemts izpildāmais spriedums, izņemot gadījumus, kad apliecinošajā dokumentā ir norādīts:

1)      vai nu tas, ka attiecīgā persona savlaicīgi saņēmusi pavēsti un tādējādi tikusi informēta par plānoto lietas izskatīšanas dienu un vietu vai saņēmusi oficiālu informāciju ar citiem līdzekļiem tādā veidā, ka ir nepārprotami konstatēts, ka persona par to ir zinājusi, kā arī tikusi informēta par to, ka nolēmums var tikt pieņemts aizmuguriski;

2)      vai tas, ka, zinādama par plānoto lietas izskatīšanas dienu, viņa bija pilnvarojusi attiecīgās personas vai valsts ieceltu advokātu aizstāvēt viņu lietas izskatīšanā, un minētais advokāts patiešām aizstāvējis attiecīgo personu lietas izskatīšanā;

3)      vai tas, ka pēc nolēmuma saņemšanas un, būdama skaidri informēta par tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā personai ir tiesības piedalīties un kura dod iespēju lietu, tostarp jaunus pierādījumus, atkārtoti izskatīt pēc būtības, ir skaidri paziņojusi, ka neapstrīd nolēmumu vai attiecīgajā termiņā nav lūgusi lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību.”

12.      Leģislatīvā dekrēta Nr. 161/2010 24. pantā paredzēts, ka tad, ja apelācijas tiesa atsaka nodošanu, ko pieprasa ar Eiropas apcietināšanas orderi, kurš izdots uz notiesājoša sprieduma krimināllietā pamata, un izdod rīkojumu par soda izpildi Itālijas teritorijā, tai vienlaikus, lai šo sodu varētu izpildīt Itālijā, ir jāatzīst citas valsts notiesājošais spriedums krimināllietā, uz kura pamata izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ja ir izpildīti šajā ziņā izvirzītie nosacījumi.

III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi

13.      2015. gada 5. oktobrī Okresný súd Dunajská Streda (Dunajskas Stredas rajona tiesa, Slovākija) izdeva Eiropas apcietināšanas orderi, lai izpildītu notiesājošu spriedumu krimināllietā, ko 2010. gada 23. augustā šī tiesa pasludināja attiecībā uz ATAU (10), piespriežot viņam brīvības atņemšanas sodu uz pieciem gadiem. Viņš tika atrasts un apcietināts Itālijā 2023. gada 19. jūnijā.

14.      Corte di appello di Napoli (Neapoles apelācijas tiesa, Itālija), kas ir iesniedzējtiesa, ir jāizskata nodošanas pieprasījums, ko Slovākijas tiesu iestādes iesniegušas, izmantojot šo Eiropas apcietināšanas orderi. Minētā tiesa norāda, ka tā ir atcēlusi drošības līdzekli – mājas arestu, kas ATAU bija noteikts 2023. gada 20. jūnijā.

15.      Tiesvedībā šajā tiesā ATAU paziņoja un pierādīja, ka viņš faktiski un likumīgi ir dzīvojis Itālijā vairāk nekā piecus gadus. Tādēļ viņš lūdza minēto tiesu atteikt viņa nodošanu un, atzīstot 2010. gada 23. augusta spriedumu, izdot rīkojumu par viņam piespriestā soda izpildi Itālijā.

16.      Lai izvērtētu šo lūgumu, iesniedzējtiesa aicināja Slovākijas iestādes papildināt iepriekš nosūtīto apliecinošo dokumentu, precizējot ATAU piemērotās procesuālās garantijas.

17.      Okresný súd Dunajská Streda (Dunajskas Stredas rajona tiesa) 2023. gada 2. novembra vēstulē atbildēja, ka ATAU nebija personiski piedalījies tiesvedībā, kurā pieņemts 2010. gada 23. augusta spriedums. Tomēr tiesvedības laikā viņam bija palīdzējis un viņu pārstāvējis advokāts. Turklāt, lai gan viņš nekad nav ticis informēts par dienu un vietu, kur notikšot lietas izskatīšana, viņš esot zinājis, ka attiecībā uz viņu notiek lietas izskatīšana tiesā. Proti, 2009. gada 28. septembrī viņš tika aizturēts un viņam tika piemērots pirmstiesas apcietinājums Slovākijā par to pašu noziedzīgo nodarījumu, pēc tam 2009. gada 15. decembrī viņš tika atbrīvots un ievietots bēgļu nometnē Slovākijas teritorijā. Tad viņš aizbēga, neatgriežoties un nenorādot adresi paziņojumu saņemšanai, un tādējādi viņu nebija iespējams informēt nedz par lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu, nedz arī par to, ka nolēmums var tikt pieņemts aizmuguriski.

18.      Iesniedzējtiesa skaidro, pirmām kārtām, ka saskaņā ar Itālijas tiesībām apelācijas tiesai, ja tā nolemj atteikt nodošanu un izdod rīkojumu par ārvalsts notiesājoša sprieduma krimināllietā izpildi Itālijā, minētais spriedums ir jāatzīst, bet tā var darīt to tikai tad, ja ir izpildīti atzīšanas nosacījumi. Taču šajā gadījumā tas tā neesot. Proti, minētā tiesa atgādina, ka ATAU nav saņēmis Leģislatīvā dekrēta Nr. 161/2010 13. panta 1. punkta i) apakšpunktā minēto informāciju, it īpaši informāciju par viņa lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu.

19.      Otrām kārtām, iesniedzējtiesa uzsver, ka Itālijas tiesībās notiesātās personas nodošana, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, ir pieļaujama vienkārši ar nosacījumu, ka šī persona ir tikusi informēta par to, ka attiecībā uz viņu notiek lietas izskatīšana tiesā, un ka lietas izskatīšanā viņu ir pārstāvējis pārstāvis. Savukārt notiesājoša sprieduma atzīšana Itālijā ir pieļaujama ar stingrāku nosacījumu, ka notiesātā persona, kurai palīdz pārstāvis, ir bijusi informēta par lietas izskatīšanas plānoto dienu.

20.      Tādējādi no Itālijas tiesībām izriet, ka ATAU varētu nodot Slovākijas iestādēm, jo viņš bija informēts, ka attiecībā uz viņu notiek lietas izskatīšana tiesā, un viņam bija palīdzējis pārstāvis, tomēr, lai gan viņš faktiski ir dzīvojis Itālijas teritorijā vairāk nekā piecus gadus un ir lūdzis, lai sods tiktu izpildīts Itālijā, neesot iespējams atteikties viņu nodot, izdodot rīkojumu par soda izpildi Itālijas teritorijā, jo viņš nav bijis informēts par plānoto lietas izskatīšanas dienu.

21.      Pēc iesniedzējtiesas domām, tā sekas paradoksālā kārtā esot tādas – tas, ka notiesātajai personai paredzētā procesuālā garantija attiecībā uz notiesājoša sprieduma atzīšanu ir lielāka nekā tā, kas šai personai ir paredzēta saistībā ar tās nodošanu, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, darbojas nevis par labu šai personai, bet gan tai par sliktu. Turklāt Itālijas tiesībās ietvertais nošķīrums izraisot paradoksālu secinājumu, ka to pašu notiesājošo spriedumu Itālijā nevar atzīt tā izpildei, lai gan par to var izdot Eiropas apcietināšanas orderi, kas būtu jāizpilda.

22.      Tādēļ iesniedzējtiesa jautā, vai Savienības tiesības var interpretēt tādējādi, ka nodošanu var atteikt pēc sprieduma atzīšanas, lai sods tiktu izciests izpildes dalībvalstī, pat ja attiecībā uz šo atzīšanu paredzētā procesuālā garantija (tikt informētam par lietas izskatīšanas dienu) nav tikusi nodrošināta, bet ir tikusi nodrošināta procesuālā garantija, kas paredzēta nodošanai saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi (tikt informētam, ka notiek lietas izskatīšana tiesā).

23.      Turklāt šī tiesa norāda, ka Itālijas tiesībās, it īpaši Leģislatīvā dekrēta Nr. 161/2010 13. panta 1. punkta i) apakšpunktā, ir paredzēts, ka tad, ja notiesātā persona nav bijusi informēta par lietas izskatīšanas dienu, valsts tiesa “atsakās atzīt” (11) spriedumu. Savukārt Savienības tiesībās, it īpaši Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā, ir paredzēts, ka šādā gadījumā izpildes valsts tiesa “var atteikties atzīt” (12) spriedumu. Tātad, lai gan saskaņā ar Itālijas tiesībām apelācijas tiesai būtu pienākums atteikties atzīt spriedumu, saskaņā ar Savienības tiesībām apelācijas tiesai esot tiesības, bet ne pienākums atteikt atzīšanu.

24.      Tādējādi šajā lietā, piemērojot Itālijas tiesības, neesot iespējams atzīt 2010. gada 23. augusta spriedumu, lai to izpildītu Itālijā, jo ATAU nav bijis informēts par lietas izskatīšanas plānoto dienu, un līdz ar to iesniedzējtiesai viņš esot jānodod Slovākijas Republikai, pat ja viņam ir tiesības izciest sodu Itālijā un viņš to ir lūdzis. Savukārt, piemērojot Savienības tiesības, šai tiesai esot rīcības brīvība, lai atzītu vai neatzītu ārvalsts notiesājošo spriedumu un atteiktu nodošanu, kā arī izdotu rīkojumu par soda izpildi Itālijā.

25.      Šādos apstākļos Corte di appello di Napoli (Neapoles apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Vai Pamatlēmuma [2002/584] 4. panta 6. punkts, lasot to kopsakarā ar Pamatlēmuma [2008/909] 9. panta 1. punkta i) apakšpunktu un 25. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka

a)      izpildes valsts tiesai, kurai tiek lūgts atzīt citas valsts izpildāmu notiesājošu spriedumu krimināllietā, ir tiesības un nevis pienākums atteikt sprieduma atzīšanu, ja tiek konstatēts, ka lietas izskatīšanā, kuras rezultātā tika pieņemts minētais spriedums, apsūdzētajam netika nodrošināta neviena no Pamatlēmuma [2008/909] 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzētajām procesuālajām garantijām;

b)      izpildes valsts tiesai, kurai tiek pieprasīta nodošana, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots sprieduma izpildei, ja vienlaikus ir izpildīti nosacījumi, lai notiesāto personu nodotu sprieduma valstij, un nosacījumi, lai nodošanu atteiktu, vienlaikus nosakot soda izpildi izpildes valsts teritorijā, ir tiesības atteikt nodošanu, atzīt spriedumu un noteikt tā izpildi šīs valsts teritorijā arī tad, ja tās lietas izskatīšanā, kurā pieņemts atzītais nolēmums, apsūdzētajam netika piemērota neviena no Pamatlēmuma [2008/909] 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzētajām procesuālajām garantijām?”

26.      ATAU, Itālijas un Rumānijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un piedalījās tiesas sēdē, kura notika 2025. gada 15. maijā un kurā tie atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem mutvārdu atbildes sniegšanai.

IV.    Juridiskā analīze

A.      Par pieņemamību

27.      Itālijas valdība uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams tā hipotētiskā rakstura dēļ, jo ATAU, lūdzot atzīt notiesājošo spriedumu Itālijā, esot piekritis sodam, kas piespriests bez viņa klātbūtnes. Tātad izpildes dalībvalsts kompetentajai tiesai esot jāatzīst šis spriedums, lai izpildītu sodu Itālijā. Šajā ziņā minētā valdība atsaucas uz Leģislatīvā dekrēta Nr. 161/2010 13. panta 1. punkta i) apakšpunkta 3. punktu, ar kuru Itālijas tiesībās transponēts Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta iii) punkts. Proti, no šīs tiesību normas izriet, ka izpildes dalībvalsts kompetentā iestāde nevar atteikties atzīt notiesājošo spriedumu un izpildīt sodu, ja pēc nolēmuma saņemšanas un būdama skaidri informēta par tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā attiecīgajai personai ir tiesības piedalīties un kura dod iespēju lietu, tostarp jaunus pierādījumus, atkārtoti izskatīt pēc būtības, un kuras rezultātā sākotnējais nolēmums varētu tikt atcelts, attiecīgā persona ir skaidri paziņojusi, ka neapstrīd nolēmumu vai attiecīgajā termiņā nav lūgusi lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību.

28.      Jautājums, vai apstāklis, ka notiesātā persona ir lūgusi notiesāšanas dalībvalstij izpildīt sodu citā dalībvalstī, atbilst Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta iii) punktā norādītajam gadījumam, drīzāk attiecas uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu būtību, nevis tā pieņemamību. Turklāt norādīšu, ka šo jautājumu iesniedzējtiesa ir uzdevusi lietā Höldermann (C‑447/24). Šajā ziņā atsaukšos uz saviem šodien sniegtajiem secinājumiem minētajā lietā.

B.      Par lietas būtību

29.      Ar jautājumiem, kurus ierosinu izskatīt kopā, iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu nospriest, vai Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts, kā arī Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkts un 25. pants jāinterpretē tādējādi, ka, īstenojot Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamatu, kas minēts pirmajā no šīm tiesību normām, tad, ja persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts šis orderis, nav personiski piedalījusies savas lietas izskatīšanā tiesā, izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei ir iespēja, nevis pienākums atteikties atzīt spriedumu un izpildīt sodu, ja nav piemērojams neviens no nosacījumiem, kuri paredzēti otrajā minētajā tiesību normā.

30.      Attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamatiem atgādinu, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā ir noteikts, ka izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, ja tas izsniegts brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, tad, ja pieprasītā persona paliek izpildes dalībvalstī, ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents un šī valsts apņemas izpildīt šo spriedumu vai drošības līdzekli saskaņā ar tās tiesību aktiem.

31.      Tiesa ir nospriedusi, ka no darbības vārda “varēt” izmantošanas izriet, ka izpildes tiesu iestādei ir jābūt rīcības brīvībai, it īpaši, lai ņemtu vērā šīs tiesību normas mērķi – vairot pieprasītās personas sociālās reintegrācijas iespējas pēc tai piespriestā soda izciešanas (13).

32.      Tādējādi šajā tiesību normā paredzētā Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamata piemērošana ir atkarīga no divu nosacījumu izpildes, proti, pirmkārt, no tā, ka pieprasītā persona paliek izpildes dalībvalstī, ir tās pilsonis vai rezidents, un, otrkārt, no tā, ka šī valsts saskaņā ar tās tiesību aktiem apņemas izpildīt sodu vai drošības līdzekli, par kuru izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis (14).

33.      Attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem Tiesa jau ir nospriedusi, ka pieprasītā persona ir izpildes dalībvalsts “rezidents”, ja tā šajā dalībvalstī faktiski dzīvo un tur “paliek” – ja, uzturoties noteiktu laiku šajā dalībvalstī, tai ir radušās līdzīgas pakāpes saiknes ar šo valsti, kādas ir rezidentam (15).

34.      Attiecībā uz otro no minētajiem nosacījumiem no Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta formulējuma izriet, ka jebkura atteikuma izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi priekšnoteikums ir izpildes dalībvalsts patiesa apņemšanās izpildīt brīvības atņemšanas sodu, kas piespriests pieprasītajai personai. Tā kā šī persona tikusi notiesāta sprieduma dalībvalstī, tas noteikti nozīmē, ka izpildes dalībvalsts iestādes atzīst notiesājošo spriedumu, kas pasludināts attiecībā uz šo personu, saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 noteikumiem (16). Tādējādi tikai to apstākli vien, ka šī valsts paziņo, ka ir “gatava” izpildīt šo sodu, nevar uzskatīt par tādu, kas var pamatot šādu atteikumu. No tā izriet, ka pirms ikviena atteikuma izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi izpildes tiesu iestādei ir jāpārbauda iespēja faktiski izpildīt minēto brīvības atņemšanas sodu atbilstīgi tās tiesību aktiem (17).

35.      Tāpēc jānodrošina, ka izpildes tiesu iestādes iespēja atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi tiek izmantota tikai ar nosacījumu, ka izpildes dalībvalstī tiek nodrošināta pieprasītajai personai piespriestā soda faktiska izpilde un ka šādi tiek panākts risinājums, kas ir atbilstīgs Pamatlēmuma 2002/584 mērķim (18).

36.      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 25. pantu, “neskarot Pamatlēmumu [2002/584], šā pamatlēmuma noteikumus piemēro mutatis mutandis tiktāl, ciktāl tie atbilst noteikumiem minētajā pamatlēmumā, sodu izpildei gadījumos, ja dalībvalsts apņemas izpildīt sodu lietās atbilstīgi 4. panta 6. punktam minētajā pamatlēmumā vai ja, rīkojoties saskaņā ar 5. panta 3. punktu minētajā pamatlēmumā, tā ir izvirzījusi nosacījumu, ka persona jānodod soda izciešanai attiecīgajā dalībvalstī, lai novērstu to, ka attiecīgā persona paliek nesodīta”. Tiesa citastarp norādījusi, ka Savienības likumdevēja paredzētajai sasaistei starp Pamatlēmumu 2002/584 un Pamatlēmumu 2008/909 ir jāpalīdz sasniegt mērķi – sekmēt attiecīgās personas sociālo reintegrāciju – un ka šāda reintegrācija ir ne tikai notiesātās personas, bet arī Eiropas Savienības interesēs vispār (19).

37.      Šādā aspektā Pamatlēmuma 2008/909 12. apsvērumā ir teikts, ka šo pamatlēmumu “būtu jāpiemēro mutatis mutandis arī sodu izpildei lietās, uz ko attiecas 4. panta 6. punkts un 5. panta 3. punkts Pamatlēmumā [2002/584]. Tas inter alia nozīmē, ka, neskarot minēto pamatlēmumu, izpildes valsts varētu pārbaudīt neatzīšanas un neizpildes pamata esību, kā noteikts šā pamatlēmuma 9. pantā [..], veicot šo pārbaudi kā nosacījumu sprieduma atzīšanai un izpildei, lai apsvērtu, vai nodot personu vai izpildīt sodu gadījumos, kuri atbilst Pamatlēmuma [2002/584] 4. panta 6. punktam”. Tādējādi Savienības likumdevējs liek uzsvaru, piemēram, uz to, ka izpildes dalībvalsts pārbauda Pamatlēmuma 2008/909 9. pantā paredzēto neatzīšanas un neizpildes pamatu esību.

38.      Izskatāmajā lietā šī pārbaude attiecas uz neatzīšanas un neizpildes pamatu, kas paredzēts minētā pamatlēmuma 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā. Proti, šāda pamata esība varētu radīt šķērsli Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā noteiktā Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamata izmantošanai. Citiem vārdiem – atteikums izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas balstīts uz šā pamatlēmuma 4. panta 6. punktu, nozīmē, ka sodu varētu izpildīt izpildes dalībvalstī, bet tas tā nav, ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka ir piemērojams Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzētais neatzīšanas un neizpildes pamats. Šādā kontekstā Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta interpretācijai jābūt vērstai uz to, lai nodrošinātu gan mērķi sekmēt notiesātās personas sociālo reintegrāciju, gan mērķi apkarot nesodāmību. Tajā pašā laikā, ņemot vērā Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā minēto neatzīšanas un neizpildes pamatu, ir jāņem vērā arī attiecīgās personas tiesības personiski piedalīties savas lietas izskatīšanā tiesā.

39.      Proti, šajā tiesību normā ir noteikts fakultatīvs pamats citas dalībvalsts pārsūtīta sprieduma neatzīšanai un tās piespriestā soda neizpildīšanai, ja notiesātā persona nav personiski piedalījusies lietas izskatīšanā, kurā pieņemts notiesājošs spriedums. Tomēr šai iespējai ir trīs izņēmumi, kuri ir uzskaitīti minētās tiesību normas i)–iii) punktā un kuri izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei liedz iespēju atteikties atzīt un izpildīt spriedumu, kas tai ir nosūtīts.

40.      Iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir balstīti uz vairākiem apsvērumiem.

41.      Pirmkārt, Itālijas Republika valsts tiesībās ir atšķirīgi transponējusi Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta b) apakšpunktu un Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta ii) punktu, lai gan šīs tiesību normas ir formulētas identiski. Proti, pirmajā gadījumā Itālijas tiesībās tiek prasīts, lai attiecīgā persona būtu informēta par to, ka attiecībā uz viņu notiek lietas izskatīšana tiesā, savukārt otrajā gadījumā tiek prasīts, lai attiecīgā persona būtu zinājusi par lietas izskatīšanas plānoto dienu.

42.      Otrkārt, ņemot vērā pēdējo minēto prasību, izņēmums, kas izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei liedz atsaukties uz Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta ii) punktā minēto neatzīšanas un neizpildes pamatu, šajā lietā neesot piemērojams. Proti, ATAU neesot zinājis par viņa lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu.

43.      Treškārt, tā kā šis izņēmums neesot piemērojams, izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei saskaņā ar Itālijas tiesībām esot jāatsakās atzīt spriedumu un izpildīt sodu. Tā kā Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvās neizpildes pamatu tādējādi nevarot piemērot, ATAU esot jānodod Slovākijas iestādēm, lai izpildītu viņam piespriesto sodu.

44.      Ņemot vērā šos iesniedzējtiesas apsvērumus, jāpārbauda, pirmām kārtām, vai Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta ii) punktā ietvertais nosacījums attiecībā uz informētību par paredzēto lietas izskatīšanu prasa, lai attiecīgā persona būtu informēta par minētās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu. Otrām kārtām, jānosaka, vai tad, ja šis nosacījums nav izpildīts, izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei atbilstoši valsts tiesībām var būt pienākums atteikties atzīt spriedumu un izpildīt sodu.

1.      Lai persona būtu informēta par paredzēto lietas izskatīšanu, tai jābūt informētai par lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu

45.      To iemeslu dēļ, kurus esmu izklāstījis manis šodien sniegtajos secinājumos lietā Höldermann (C‑447/24) un uz kuriem atsaucos, uzskatu, ka Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta ii) punktā minētais nosacījums attiecībā uz informētību par paredzēto lietas izskatīšanu, prasa, lai attiecīgā persona būtu informēta par lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu. Ņemot vērā atšķirību šīs tiesību normas un Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta b) apakšpunkta transponēšanā Itālijas tiesībās, precizēšu, ka, manuprāt, šī atšķirība nav jāapsver, jo uzskatu, ka, tā kā abu šo tiesību normu formulējums ir identisks, attiecībā uz pēdējo minēto tiesību normu būtu jāizmanto tāda pati interpretācija.

2.      Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta ii) punktā paredzēto nosacījumu pārbaude

a)      Par pirmo nosacījumu: gadījumi, kuros tiek uzskatīts, ka attiecīgā persona ir saņēmusi pietiekamu informāciju

46.      Lai pārbaudītu, vai ir izpildīts pirmais nosacījums, kas noteikts Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta ii) punktā, man šķiet atbilstoši ņemt vērā judikatūru par Direktīvu 2016/343. Proti, šajā kontekstā Tiesa ir identificējusi situācijas, kurās ir jāuzskata, ka attiecīgā persona ir bijusi informēta par lietas izskatīšanu tiesā.

47.      Lai pārbaudītu, vai ir izpildīts Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā ietvertais pirmais nosacījums, Tiesa ir norādījusi, ka no šīs direktīvas 38. apsvēruma izriet – īpaša uzmanība jāpievērš, pirmkārt, rūpībai, ar kādu publiskās iestādes centušās informēt attiecīgo personu par šīs lietas izskatīšanu tiesā, un, otrkārt, rūpībai, ar kādu, kā šī persona pierāda, tā centusies saņemt ar to saistīto informāciju. Tādējādi, kā norāda Tiesa, šā nosacījuma izvērtēšanai ir nozīme iespējamām precīzām un objektīvām norādēm, ka minētā persona, lai gan oficiāli tikusi informēta par apsūdzību noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un tātad zinājusi, ka attiecībā uz viņu lieta tiks izskatīta tiesā, apzināti cenšas izvairīties no oficiālas informācijas saņemšanas par šīs lietas izskatīšanas tiesā laiku un vietu. Šādas precīzas un objektīvas norādes ir konstatējamas, piemēram, tad, ja minētā persona valsts kompetentajām iestādēm apzināti ir darījusi zināmu kļūdainu adresi vai vairs neuzturas adresē, kuru viņa tām darījusi zināmu (20). Attiecīgi fakts, ka attiecīgā persona apzināti ir traucējusi valstij to informēt, ir atbilstošs apstāklis, lai konstatētu tai nosūtītās informācijas pietiekamību.

48.      Tiesa ir nospriedusi – it īpaši uzskatīt, ka aizmuguriski notiesātai personai ir bijusi pietiekama informācija, lai zinātu, ka pret viņu tiks organizēts tiesas process, var tad, ja tā saņēmusi sākotnējo apsūdzības rakstu, kura saturs attiecībā uz pārmestajiem nodarījumiem un to juridisko kvalifikāciju atbilst galu galā attiecībā pret viņu sagatavotā galīgā apsūdzības raksta saturam (21).

49.      No minētā izriet, ka tad, ja attiecīgā persona ir aizbēgusi pēc sākotnējā apsūdzības raksta saņemšanas, dalībvalstīm ir atļauts uzskatīt – tas, ka kompetentās iestādes laikus nosūtījušas oficiālu dokumentu, kurā norādīts tiesas sēdes datums un vieta, uz adresi, ko attiecīgā persona šīm iestādēm paziņojusi lietas izmeklēšanas laikā, un ir sniegts pierādījums, ka šis dokuments patiešām ir nogādāts uz šo adresi, ir pielīdzināms aizbēgušās personas informēšanai par tiesas datumu un vietu atbilstoši Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punktam. Tomēr tas tā var būt tikai ar nosacījumu, ka minētās iestādes ir īstenojušas saprātīgus centienus, lai atrastu šo personu un personiski to izsauktu uz tiesu vai, izmantojot citus līdzekļus, to oficiāli informētu par tiesas sēdes datumu un vietu, kā paredzēts šīs direktīvas 36. apsvērumā. Šādā gadījumā tiek uzskatīts, ka attiecīgā persona ir tikusi informēta par minēto tiesas sēdi (22). Attiecīgās personas rūpības trūkums bēgšanas dēļ tātad var radīt juridisku fikciju, ka tā ir bijusi pienācīgi informēta par attiecīgās lietas izskatīšanas dienu un vietu.

50.      Ņemot vērā šos apstākļus, iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai jāuzskata, ka ATAU ir ticis informēts par viņa lietas izskatīšanas dienu un vietu. Šajā nolūkā tai būs jāidentificē iespējamās precīzās un objektīvās norādes, ka ATAU, lai gan oficiāli ticis informēts par apsūdzību noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un tādējādi zinājis, ka attiecībā uz viņu lieta tiks izskatīta tiesā, apzināti ir centies izvairīties no oficiālas informācijas saņemšanas par šīs lietas izskatīšanas tiesā dienu un vietu.

51.      Šādā aspektā atgādinu, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm, lai gan ATAU nekad nav ticis informēts par dienu un vietu, kurās lietas izskatīšana notikšot, viņš zināja, ka attiecībā uz viņu notiek lietas izskatīšana tiesā. Proti, 2009. gada 28. septembrī viņš tika aizturēts un viņam tika piemērots pirmstiesas apcietinājums Slovākijā par to pašu noziedzīgo nodarījumu, pēc tam 2009. gada 15. decembrī viņš tika atbrīvots un ievietots bēgļu nometnē Slovākijas teritorijā. Tad viņš aizbēga, neatgriežoties un nenorādot adresi paziņojumu saņemšanai, un tādējādi nebija iespējams viņu informēt nedz par lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu, nedz arī par to, ka nolēmums var tikt pieņemts arī aizmuguriski.

52.      Pamatojoties uz šiem elementiem, iesniedzējtiesai – pēc tam, kad tā attiecīgā gadījumā ir lūgusi izsniegšanas tiesu iestādi sniegt informāciju, –jāpārbauda, vai ATAU aizbēga, neatgriežoties un nenorādot adresi paziņojumu saņemšanai, pēc tam, kad bija uzzinājis par viņam izvirzīto apsūdzību. Tā kā ATAU tika aizturēts un viņam tika piemērots pirmstiesas apcietinājums Slovākijā, ir iespējams – bet tas jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka šajā kriminālizmeklēšanas posmā viņš ir saņēmis šo informāciju. Tādēļ šķiet, ka pastāv precīza un objektīva norāde, ka minētā persona, zinot, ka pret viņu tiks uzsākts tiesas process, apzināti ir centusies izvairīties no oficiālas informācijas saņemšanas par šīs lietas izskatīšanas dienu un vietu. Tomēr, lai varētu uzskatīt, ka ATAU ir saņēmis šo informāciju, Slovākijas iestādēm jābūt īstenojušām saprātīgus centienus, lai viņu atrastu un personiski izsauktu uz tiesu vai, izmantojot citus līdzekļus, oficiāli informētu par minētās lietas izskatīšanas dienu un vietu.

b)      Par otro nosacījumu: pilnvarojums pārstāvim, kurš ir aizstāvējis attiecīgo personu lietas izskatīšanā tiesā

53.      Attiecībā uz pārstāvību, ko veic pilnvarots advokāts, Tiesa ir precizējusi, ka, lai advokātu uzskatītu par “pilnvarotu” Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, attiecīgajai personai pašai jāuztic advokātam – attiecīgā gadījumā tam, kuru tai nodrošinājusi valsts, – uzdevums viņu pārstāvēt aizmuguriskā tiesvedībā (23). No tā izriet, ka ar to vien, ka aizmuguriski notiesāto personu visā tiesvedības laikā, kura noritējusi šīs personas prombūtnē, ir aizstāvējis valsts nodrošināts advokāts, nav pietiekami, lai izpildītu Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto otro nosacījumu (24).

54.      Tiesa norāda – pierādīt, ka persona, kas tiesāta, būdama prombūtnē, ir brīvprātīgi un nepārprotami atteikusies no tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā, advokāta pārstāvība ļauj tikai tad, ja šī persona ir apzināti uzticējusi šim advokātam nodrošināt savu aizstāvību tiesā, kura pasludina spriedumu, un tas nozīmē, ka šī persona viņu ir konkrēti izraudzījusies pārstāvībai tiesas procesā tās prombūtnes laikā (25). Tādējādi tāda saziņa starp aizmuguriski notiesāto personu un valsts norīkotu advokātu, kas notikusi tikai pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, nevar tikt uzskatīta par pietiekamu, lai pierādītu, ka šo personu aizmuguriskās lietas izskatīšanas laikā pārstāvējis “pilnvarots advokāts” Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē (26). Tātad kompetentajai tiesai ir jāpārbauda, vai no tās rīcībā esošās informācijas izriet, ka attiecīgā persona nepārprotami ir pilnvarojusi valsts nodrošināto advokātu pārstāvēt viņu tās prombūtnes laikā tiesā, kura pasludina spriedumu (27).

55.      Pamatojoties uz šiem elementiem, kuriem, manuprāt, būtu jāpalīdz izvērtēt otro nosacījumu, kas paredzēts Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta ii) punktā, iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai šis nosacījums ir izpildīts. Šādā aspektā atgādinu, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm, lai gan ATAU nebija personiski piedalījies tiesvedībā, kurā pieņemts 2010. gada 23. augusta spriedums, tomēr tiesvedības laikā viņam bija palīdzējis un viņu pārstāvējis advokāts.

56.      Ja iesniedzējtiesa secinātu, ka Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta ii) punktā paredzētā izņēmuma piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, sprieduma atzīšanu un soda izpildi Itālijā nevarētu atteikt. Līdz ar to nebūtu šķēršļa tam, ka, īstenojot Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzēto fakultatīvo atteikuma pamatu, Itālija apņemas izpildīt ATAU piespriesto brīvības atņemšanas sodu.

57.      Katrā ziņā, pat ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka šie nosacījumi nav izpildīti, jāuzsver, ka tai atbilstoši valsts tiesībām nebūtu pienākuma atteikties atzīt spriedumu un izpildīt sodu. Proti, tai būtu rīcības brīvība, lai izlemtu, vai piemērot Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzēto neatzīšanas un neizpildes pamatu vai nepiemērot.

58.      Tieši šādā kontekstā un pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, tagad ir tiešāk jāatbild uz iesniedzējtiesas jautājumiem.

3.      Par Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzētā neatzīšanas un neizpildes pamata fakultatīvo raksturu un rīcības brīvību, kādai jābūt izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei

59.      Iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei ir noteikts pienākums atteikties atzīt un izpildīt notiesājošu spriedumu, ja tā konstatē, ka neviens no šajā tiesību normā minētajiem izņēmumiem nav piemērojams. Citiem vārdiem – tā vaicā, vai šis konstatējums izslēdz to, ka tā varētu izmantot rīcības brīvību, lai noteiktu, vai jāatsakās atzīt notiesājošo spriedumu.

60.      Lai atbildētu uz šo jautājumu, jānorāda, ka – tāpat kā tas ir attiecībā uz Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punktu – Savienības likumdevējs ir nolēmis spriedumu krimināllietās atzīšanas un izpildes mehānismā īpašu nozīmi piešķirt apsūdzētā tiesībām personiski piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā, un to darījis, Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā ieviešot fakultatīvas neatzīšanas un neizpildes pamatu, kas īpaši ir veltīts šādu tiesību aizsardzībai (28). Turklāt šāds pamats jāinterpretē atbilstoši prasībām, kuras izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrās un trešās daļas, kā arī no tās 48. panta (29).

61.      Tiesa ir konstatējusi, ka no Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta formulējuma izriet, ka tajā ir paredzēts fakultatīvs pamats tāda Eiropas apcietināšanas ordera neizpildei, kas izsniegts, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ja nolēmums pieņemts aizmuguriski. Tomēr uz šo iespēju attiecas četri izņēmumi, kas izklāstīti attiecīgi šīs tiesību normas a)–d) apakšpunktā, kuros attiecīgajai izpildes tiesu iestādei ir liegta iespēja atteikties izpildīt tai adresēto Eiropas apcietināšanas orderi (30).

62.      Tādējādi izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ja attiecīgā persona nav piedalījusies klātienē lietas izskatīšanā, kurā pieņemts attiecīgais nolēmums, izņemot, ja šajā Eiropas apcietināšanas orderī ir norādīts, ka ir izpildīti attiecīgi Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētie nosacījumi (31). Šajā ziņā Tiesa ir norādījusi, ka ar 4.a pantu tādējādi tiek ierobežota iespēja atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, vienveidīgi un precīzi nosakot gadījumus, kuros nevar atteikt nolēmuma, kas pieņemts pēc lietas izskatīšanas, kurā attiecīgā persona nav piedalījusies, atzīšanu un izpildi (32).

63.      No tā izriet, ka tad, ja pastāv kāds no šā pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētajiem apstākļiem, izpildes tiesu iestādei ir jāpilda Eiropas apcietināšanas orderis, lai gan lietas izskatīšanā, kurā pieņemts attiecīgais nolēmums, attiecīgā persona nav piedalījusies (33).

64.      Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka, tā kā 4.a pantā ir paredzēts Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamats, izpildes tiesu iestāde katrā ziņā – pat pēc tam, kad tā ir konstatējusi, ka šo secinājumu iepriekšējā punktā minētie apstākļi neattiecas uz tās personas situāciju, attiecībā uz kuru ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, – var ņemt vērā citus apstākļus, kas tai ļauj pārliecināties, vai, nododot konkrēto personu, netiek pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību (34).

65.      Šajā ziņā Tiesa ir balstījusies uz pašu Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta formulējumu, it īpaši uz norādi, saskaņā ar kuru izpildes tiesu iestāde “drīkst atteikties” izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, un no tā secinājusi, ka pēdējai minētajai ir jābūt rīcības brīvībai attiecībā uz jautājumu, vai būtu jāatsaka izpilde, ja Eiropas apcietināšanas orderī nav nevienas no norādēm, kas minētas šīs tiesību normas a)–d) apakšpunktā (35).

66.      Tiesa norāda, ka šādu interpretāciju apstiprina šā pamatlēmuma vispārējā sistēma. Proti, Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir minētā pamatlēmumā noteiktais princips, un atzīšanas un izpildes atteikuma pamati ir izņēmumi. Tomēr, ja izpildes tiesu iestādei tiktu liegta iespēja ņemt vērā katras lietas īpašos apstākļus, kas tai var likt uzskatīt, ka nodošanas atteikuma nosacījumi nav izpildīti, sekas būtu tādas, ka šā pamatlēmuma 4.a pantā paredzētās vienkāršās atteikuma tiesības kļūtu par reālu pienākumu, un izņēmums, ko veido nodošanas atteikums, tādējādi kļūtu par principu (36).

67.      Tādējādi, ja nav izpildīts neviens no nosacījumiem, kuri minēti attiecīgi Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā, izpildes tiesu iestādei nevar būt pienākums atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ja tai nav iespējas ņemt vērā katras lietas īpašos apstākļus (37).

68.      Tātad izpildes tiesu iestādei ir iespēja šajā ziņā ņemt vērā citus apstākļus, kas tai ļauj pārliecināties, ka attiecīgās personas nodošanas dēļ netiek pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, un līdz ar to nodot personu izsniegšanas dalībvalstij. Šajā ziņā tostarp īpašu uzmanību var pievērst attiecīgās personas rīcībai, it īpaši tam, ka šī persona ir centusies izvairīties no tai nosūtītās informācijas saņemšanas vai no jebkādas saziņas ar saviem advokātiem (38).

69.      No minētā izriet, ka tad, kad izpildes tiesu iestāde pārbauda, vai ir izpildīts kāds no Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, tai nevar liegt pārliecināties par attiecīgās personas tiesību uz aizstāvību ievērošanu, šajā ziņā pienācīgi ņemot vērā visus apstākļus, kas raksturo tajā izskatāmo lietu, tostarp informāciju, kas var būt tās rīcībā (39).

70.      Pēc šiem precizējumiem jānorāda, ka noteikumiem par aizmuguriska sprieduma tiesvedībām, kuri ietverti Pamatlēmumā 2002/584 un Pamatlēmumā 2008/909, ir viena un tā pati izcelsme, proti, Pamatlēmums 2009/299, un tiem ir viens un tas pats mērķis – konkrēti, attiecīgo personu tiesību uz aizstāvību pastiprināšana, nodrošinot, ka ir garantētas to pamattiesības uz krimināllietas taisnīgu izskatīšanu (40), vienlaikus uzlabojot tiesu nolēmumu savstarpēju atzīšanu starp dalībvalstīm (41). Turklāt Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta un Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta, kuri attiecīgi ir grozīti un iekļauti ar Pamatlēmumu 2009/299, pašreizējais formulējums saskan, un tas, kā izriet no Pamatlēmums 2009/299 4. un 6. apsvēruma, atspoguļo Savienības likumdevēja vēlmi vienveidīgi un precīzi paredzēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem nedrīkstētu atteikt tāda nolēmuma atzīšanu un izpildi, kas pieņemts pēc tādas lietas izskatīšanas, kurā attiecīgā persona personiski nav piedalījusies (42).

71.      Ņemot vērā šos elementus, uzskatu, ka atziņas, kas gūtas no Tiesas judikatūras par Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punktu, pēc analoģijas būtu jāpiemēro attiecībā uz Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzēto fakultatīvo neatzīšanas un neizpildes pamatu.

72.      Tas nozīmē, ka tad, ja šajā tiesību normā ietverto izņēmumu piemērošanas nosacījumi nav izpildīti, izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei ir rīcības brīvība katrā atsevišķā gadījumā noteikt, vai uz šo neatzīšanas un neizpildes pamatu ir jāatsaucas. Tad ir piemērojams fakultatīvas neizpildīšanas princips. Tādējādi izpildes dalībvalsts kompetentā iestāde katrā ziņā var ņemt vērā citus apstākļus, kuri tai ļauj pārliecināties, ka sprieduma atzīšana un soda izpilde neizraisa attiecīgās personas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Šai iestādei tātad ir jābūt iespējai ņemt vērā attiecīgās personas rīcību, tostarp apstākļus, kas pierāda, ka tā ir centusies izvairīties no tai nosūtītās informācijas saņemšanas vai ka tā ir izvairījusies no jebkādas saziņas ar saviem advokātiem.

73.      Tādējādi, izmantojot savu rīcības brīvību, izpildes dalībvalsts kompetentā iestāde var nodrošināt līdzsvaru starp mērķiem apkarot nesodāmību, sekmēt notiesātās personas sociālo reintegrāciju un garantēt viņas tiesības uz aizstāvību. Uzskatu, ka saistībā ar samērošanu, kas jāveic starp dažādajām iesaistītajām interesēm, ir jāņem vērā arī apstāklis, ka notiesātā persona ir lūgusi, lai tās sods tiktu izpildīts izpildes dalībvalstī (43).

74.      Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka pamatlietā aplūkojamajā Itālijas tiesiskajā regulējumā izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei ir noteikts pienākums atteikties atzīt citā dalībvalstī pasludinātu spriedumu un izpildīt sodu, ja nav piemērojams neviens no izņēmumiem, kuri paredzēti Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā. Tātad šis tiesiskais regulējums šai iestādei neatstāj nekādu rīcības brīvību, lai, pamatojoties uz lietas apstākļiem, pārbaudītu, vai attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību var uzskatīt par ievērotām, un lai līdz ar to lemtu par attiecīgā notiesājošā sprieduma atzīšanu un izpildi.

75.      Šādos apstākļos jākonstatē, ka šāds valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunktam.

76.      Ņemot vērā šo konstatējumu par nesaderību, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības tiesību pārākuma princips jāinterpretē tādējādi, ka tas neuzliek valsts tiesai pienākumu atstāt bez piemērošanas valsts tiesību normu, kas nav saderīga ar Pamatlēmuma 2002/584 vai Pamatlēmuma 2008/909 normām, jo tām nav tiešas iedarbības. Tomēr dalībvalstu iestādēm, tai skaitā tiesām, cik vien iespējams jāveic valsts tiesību atbilstīga interpretācija, kas tām ļauj nodrošināt rezultātu, kurš būtu saderīgs ar šo pamatlēmumu mērķi (44).

77.      Proti, lai gan pamatlēmumiem nevar būt tiešas iedarbības, to saistošais raksturs tomēr valstu iestādēm rada pienākumu atbilstīgi interpretēt savas valsts tiesības, sākot no datuma, kurā beidzas šo pamatlēmumu transponēšanas termiņš. Tātad, piemērojot valsts tiesības, šīm iestādēm tās ir jāinterpretē, cik vien iespējams attiecīgā pamatlēmuma formulējuma un mērķa gaismā, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu, un tas tomēr izslēdz valsts tiesību contra legem interpretāciju. Tādējādi atbilstīgas interpretācijas princips prasa ņemt vērā valsts tiesības kopumā un piemērot tajās atzītās interpretācijas metodes, lai nodrošinātu attiecīgā pamatlēmuma pilnīgu efektivitāti un rastu risinājumu, kas atbilst tā mērķim (45).

78.      No tā izriet, ka iesniedzējtiesai, ievērojot valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, pamatlietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums būs jāinterpretē, cik vien iespējams ņemot vērā Pamatlēmumu 2002/584 un 2008/909 tekstu un mērķi.

V.      Secinājumi

79.      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Corte di appello di Napoli (Neapoles apelācijas tiesa, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm 4. panta 6. punkts, kā arī Padomes Pamatlēmuma 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, 9. panta 1. punkta i) apakšpunkts un 25. pants

jāinterpretē tādējādi, ka,

īstenojot Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamatu, kas minēts pirmajā no šīm tiesību normām, tad, ja persona, attiecībā uz kuru izsniegts šis orderis, nav personiski piedalījusies savas lietas izskatīšanā tiesā, izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei ir iespēja, nevis pienākums atteikties atzīt spriedumu un izpildīt sodu, ja nav piemērojams neviens no izņēmumiem, kuri paredzēti otrajā minētajā tiesību normā.

Valsts tiesai, ievērojot valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, savas valsts tiesiskais regulējums jāinterpretē, cik vien iespējams ņemot vērā Pamatlēmumu 2002/584 un 2008/909, redakcijā ar grozījumiem, tekstu un mērķi.

1      Oriģinālvaloda – franču.

i      Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.

2      Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (OV 2016, L 65, 1. lpp.), 33. apsvērumu. Skat. arī spriedumu, 2025. gada 20. maijs, Kachev (C‑135/25 PPU, turpmāk tekstā – “spriedums Kachev”, EU:C:2025:366, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

3      Skat. Direktīvas 2016/343 35. apsvērumu. Skat. arī Padomes Pamatlēmuma 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), ar ko groza Pamatlēmumus 2002/584/TI, 2005/214/TI, 2006/783/TI, 2008/909/TI un 2008/947/TI, tādējādi stiprinot personu procesuālās tiesības un veicinot savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz aizmuguriskiem nolēmumiem (OV 2009, L 81, 24. lpp.), 1. apsvērumu.

4      OV 2002, L 190, 1. lpp.

5      OV 2008, L 327, 27. lpp.

6      Turpmāk tekstā attiecīgi – “Pamatlēmums 2002/584” un “Pamatlēmums 2008/909”.

7      Minētajā lietā, kurā attiecīgā persona pirms lietas izskatīšanas tiesā nebija aizbēgusi, šī persona kā adresi, uz kuru kompetentās iestādes varēja tai nosūtīt tiesas dokumentus, bija norādījusi sava pārstāvja, kuru tā bija pilnvarojusi viņu pārstāvēt pirmās un otrās instances tiesvedībās, biroja adresi.

8      2005. gada 29. aprīļa GURI Nr. 98, 6. lpp.

9      2010. gada 1. oktobra GURI Nr. 230, 1. lpp.

10      Turpmāk tekstā – “2010. gada 23. augusta spriedums”.

11      Mans izcēlums.

12      Mans izcēlums.

13      Skat. it īpaši spriedumus, 2017. gada 29. jūnijs, Popławski (C‑579/15, EU:C:2017:503, 21. un 23. punkts); 2021. gada 29. aprīlis, X (Eiropas apcietināšanas orderis – Ne bis in idem) (C‑665/20 PPU, EU:C:2021:339, 43. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 2023. gada 6. jūnijs, O. G. (Attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo izdots Eiropas apcietināšanas orderis) (C‑700/21, turpmāk tekstā – “spriedums O. G.”, EU:C:2023:444, 49. punkts), kā arī 2025. gada 4. septembris, C.J. (Soda izpilde saskaņā ar EAO) (C‑305/22, turpmāk tekstā – “spriedums C.J.”, EU:C:2025:665, 44. punkts).

14      Skat. it īpaši spriedumus O. G. (46. punkts un tajā minētā judikatūra) un C.J. (43. punkts).

15      Skat. it īpaši spriedumu O. G. (47. punkts un tajā minētā judikatūra).

16      Skat. it īpaši spriedumus O. G. (48. punkts un tajā minētā judikatūra) un C.J. (52. punkts). Kā Tiesa ir precizējusi pēdējā minētajā spriedumā, īstenojot fakultatīvo neizpildīšanas pamatu, kurš paredzēts Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā, izpildes valsts uzņemšanās izpildīt sodu, kas piespriests ar sprieduma valstī pasludinātu notiesājošu spriedumu, pamatojoties uz kuru izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ir pakārtota sprieduma valsts piekrišanai saskaņā ar Pamatlēmumā 2008/909 paredzētajiem noteikumiem (minētā sprieduma 67. punkts).

17      Skat. it īpaši spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski (C‑573/17, EU:C:2019:530, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

18      Skat. it īpaši spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski (C‑573/17, EU:C:2019:530, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

19      Skat. spriedumus, 2020. gada 11. marts, SF (Eiropas apcietināšanas orderis – Atpakaļnogādes garantija uz izpildes dalībvalsti) (C‑314/18, EU:C:2020:191, 51. punkts un tajā minētā judikatūra) un C.J. (81. punkts). Tomēr Tiesa pēdējā minētajā spriedumā ir precizējusi: ja izpildes valsts, pamatojoties uz šo mērķi, varētu atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, bez sprieduma valsts piekrišanas tam, ka izpildes valsts uzņemas šo izpildi, tas varētu radīt paaugstinātu risku, ka personas, kuras mēģina izvairīties no tiesas pēc tam, kad tās ir notiesātas kādā dalībvalstī, paliktu nesodītas, un galu galā apdraudētu ar Pamatlēmumu 2002/584 izveidotās vienkāršotās nodošanas sistēmas starp dalībvalstīm efektīvu darbību (minētā sprieduma 82. punkts).

20      Skat. it īpaši spriedumu Kachev (35. punkts un tajā minētā judikatūra).

21      Skat. it īpaši spriedumu Kachev (36. punkts un tajā minētā judikatūra).

22      Skat. it īpaši spriedumu Kachev (37. punkts un tajā minētā judikatūra).

23      Skat. it īpaši spriedumu Kachev (41. punkts un tajā minētā judikatūra).

24      Skat. spriedumu Kachev (59. punkts).

25      Skat. spriedumu Kachev (61. punkts).

26      Skat. spriedumu Kachev (62. punkts).

27      Skat. spriedumu Kachev (63. punkts).

28      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 23. marts, Minister for Justice and Equality (Izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana) (C‑514/21 un C‑515/21, turpmāk tekstā – “spriedums Minister for Justice and Equality (Izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana)”, EU:C:2023:235, 64. punkts).

29      Pēc analoģijas skat. spriedumu Minister for Justice and Equality (Izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana) (60., 61. un 64. punkts).

30      Skat. it īpaši spriedumu, 2023. gada 21. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Aizmuguriska notiesāšana) (C‑396/22, turpmāk tekstā – “spriedums Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Aizmuguriska notiesāšana)”, EU:C:2023:1029, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

31      Skat. it īpaši spriedumu Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Aizmuguriska notiesāšana) (39. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      Skat. it īpaši spriedumu Minister for Justice and Equality (Izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana) (49. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      Skat. it īpaši spriedumu Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Aizmuguriska notiesāšana) (40. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Skat. it īpaši spriedumu Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Aizmuguriska notiesāšana) (41. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      Skat. it īpaši spriedumu Minister for Justice and Equality (Izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana) (75. un 76. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

36      Skat. spriedumu Minister for Justice and Equality (Izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana) (77. punkts).

37      Skat. it īpaši spriedumu Minister for Justice and Equality (Izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana) (76. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Skat. it īpaši spriedumu Minister for Justice and Equality (Izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana) (78. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī spriedumu Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Aizmuguriska notiesāšana) (42. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Skat. it īpaši spriedumu Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Aizmuguriska notiesāšana) (43. punkts un tajā minētā judikatūra).

40      Skat. it īpaši spriedumu Minister for Justice and Equality (Izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana) (66. punkts un tajā minētā judikatūra).

41      Skat. it īpaši spriedumu Minister for Justice and Equality (Izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana) (50. punkts).

42      Šajā nozīmē skat. spriedumu Minister for Justice and Equality (Izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana) (49. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Šodien manis sniegtajos secinājumos lietā Höldermann (C‑447/24) esmu norādījis iemeslus, kuru dēļ uzskatu – tas, ka attiecīgā persona notiesāšanas dalībvalsts kompetentajai iestādei ir lūgusi, lai sods tiktu izpildīts izpildes dalībvalstī, pats par sevi neatbilst Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta iii) punktā paredzētajiem nosacījumiem. Protams, ATAU attieksme var šķist pretrunīga, jo, pieprasot, lai viņa sods tiktu izpildīts Itālijā, šķiet, ka viņš piekrīt šim sodam. Tomēr jāuzsver, ka ATAU var izteikt šādu lūgumu, vienlaikus saglabājot tiesības lūgt lietas izskatīšanu no jauna. Turklāt norādīšu, ka ATAU pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka viņš joprojām varot izmantot šādas tiesības. Šie elementi ir daļa no apstākļiem, kurus izpildes tiesu iestāde var ņemt vērā, izmantojot savu rīcības brīvību.

44      Skat. it īpaši spriedumu, 2023. gada 21. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Aizmuguriska notiesāšana) (C‑398/22, EU:C:2023:1031, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Skat. it īpaši spriedumu, 2023. gada 21. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Aizmuguriska notiesāšana) (C‑398/22, EU:C:2023:1031, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).