This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62023CC0158
Opinion of Advocate General Medina delivered on 6 June 2024.###
Ģenerāladvokātes Medina secinājumi, 2024. gada 6. jūnijs.
Ģenerāladvokātes Medina secinājumi, 2024. gada 6. jūnijs.
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2024:461
Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES
LAILAS MEDINAS
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 6. jūnijā (1)
Lieta C‑158/23 [Keren] (i)
T.G.
pret
Minister van Sociale Zaken en Werkgelegenheid
(Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patvēruma politika – Direktīva 2011/95/ES – Starptautiskās aizsardzības saņēmēji – Bēgļi – 34. pants – Integrācijas iespēju pieejamība – Pienākums nodrošināt piekļuvi integrācijas programmām – Ženēvas konvencija – 34. pants – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko bēgļiem nosaka pilsoniskās integrācijas pienākumu – Pienākums apmeklēt kursus un segt to izmaksas – Iespēja pieteikties aizdevumam, lai finansētu šīs izmaksas – Pienākums nokārtot pārbaudījumu triju gadu laikā – Integrācijas programmas nepabeigšana noteiktajā termiņā – Pienākums samaksāt naudas sodu – Pienākums atmaksāt aizdevumu
1. Bēgļu integrācija ir svarīgs un sarežģīts process, kurā pūles jāpieliek visām iesaistītajām personām, tas ir, pašiem bēgļiem un uzņemošās dalībvalsts sabiedrībai. Integrācijas process ietver juridiskos, ekonomiskos, sociālos un kultūras aspektus. Tāpēc ir tikai dabiski, ka starptautiskie tiesību akti, piemēram, Ženēvas konvencija (2), uzliek juridisku pienākumu dalībvalstīm veicināt bēgļu “asimilēšanu un naturalizāciju” (3). Šis pienākums tika transponēts Savienības tiesībās ar Kvalifikācijas direktīvas (4) 34. pantu, kurā paredzēts, ka dalībvalstis “nodrošina piekļuvi tādām integrācijas programmām, ko tās uzskata par atbilstošām, lai ņemtu vērā bēgļa [..] statusu saņēmušo personu īpašās vajadzības, vai rada priekšnoteikumus, kas garantē šādu programmu pieejamību”.
2. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts tiesvedībā starp T.G. un Minister van Sociale Zaken en Werkgelegenheid (sociālo un darba lietu ministrs, Nīderlande; turpmāk tekstā – “ministrs”). Strīds ir par ministra lēmumu, pirmkārt, piemērot bēglim T.G. 500 EUR naudas sodu par to, ka viņš nav nokārtojis pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu noteiktajā termiņā, un, otrkārt, likt T.G. atmaksāt aizdevumu 10 000 EUR, ko viņam bija izsniegušas Nīderlandes valsts iestādes, lai viņš varētu finansēt pilsoniskās integrācijas programmu izmaksas. Šis lēmums ir pamatots ar to, ka T.G. noteiktajā termiņā nav izpildījis savu pilsoniskās integrācijas pienākumu.
3. Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai un ciktāl dalībvalstis starptautiskās aizsardzības saņēmējiem (bēgļiem) (5) saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvu var uzlikt pienākumu laikus nokārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu – tā neizpildes gadījumā ir paredzēts naudas sods – un segt šā pārbaudījuma un saistīto sagatavošanas kursu izmaksas. Šīs lietas īpašā iezīme ir tāda, ka Eiropas Savienības un dalībvalstu dalītās kompetences kontekstā valsts pilsoniskās integrācijas programmas ir gan bēgļa tiesības saskaņā ar Savienības tiesībām, gan bēgļa pienākums atbilstoši valsts tiesību aktiem.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Eiropas Savienības tiesības
4. Kvalifikācijas direktīvas 3., 4., 12., 13., 15., 16., 40., 41. un 47. apsvērums ir nozīmīgi šajā lietā.
5. Kvalifikācijas direktīvas 34. pantā “Integrācijas iespēju pieejamība” ir paredzēts:
“Nepieciešams ieviest vienotus kritērijus, uz kuru pamata personas, kas iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir atzīstamas par tiesīgām saņemt alternatīvo aizsardzību. Minētajiem kritērijiem būtu jāizriet no starptautiskām saistībām saskaņā ar cilvēktiesību instrumentiem un dalībvalstīs pastāvošās prakses.”
B. Nīderlandes tiesības
6. Kvalifikācijas direktīvas 34. pants Nīderlandes tiesībās transponēts ar Wet inburgering (Pilsoniskās integrācijas likums), kura mērķis ir mudināt ārvalstniekus uzņemties atbildību par savu integrāciju. Saskaņā ar minētā likuma 3. pantu, redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietā aplūkoto faktu norises laikā, bēgļiem pilsoniskās integrācijas pienākums ir piemērojams tieši tāpat kā noteiktu citu uzturēšanās atļauju turētājiem, piemēram, pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Principā katrai personai, kurai ir pilsoniskās integrācijas pienākums, trīs gadu laikā (turpmāk tekstā – “pilsoniskās integrācijas termiņš”) jānokārto visas pilsoniskās integrācijas pārbaudījuma daļas.
7. Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Pilsoniskās integrācijas likuma 7.b pantu ministrs pagarina šo pilsoniskās integrācijas termiņu, ja persona, kurai ir pilsoniskās integrācijas pienākums, nav vainojama par to, ka tā nav ievērojusi šo termiņu, vai ja tā piedalās rakstpratības kursos. Turklāt ministrs var pagarināt pilsoniskās integrācijas termiņu, ja persona, kurai ir pilsoniskās integrācijas pienākums, ir pielikusi pierādāmas pūles, lai integrētos. Noteiktos gadījumos ministrs var atbrīvot attiecīgo personu no šā pienākuma.
8. Iesniedzējtiesa piebilst, ka parasti valsts integrācijas programmu izmaksas sedz personas, kurām ir piemērojams pilsoniskās integrācijas pienākums, un tās var šim nolūkam lūgt līdz 10 000 EUR lielu aizdevumu. To var izmantot pilsoniskās integrācijas kursiem, pilsoniskās integrācijas pārbaudījumiem un/vai rakstpratības kursiem. Bēgļiem nav jāatmaksā aizdevums, ja viņi ir nokārtojuši visas pilsoniskās integrācijas pārbaudījuma daļas pilsoniskās integrācijas termiņā vai šajā termiņā tikuši atbrīvoti no pilsoniskās integrācijas pienākuma, vai tiem ir ticis piemērots izņēmums no tā. Ja viņi neizpilda pilsoniskās integrācijas pienākumu vai izpilda to novēloti, šīm personām aizdevums principā ir jāatmaksā pilnā apmērā.
9. Regeling inburgering (Pilsoniskās integrācijas noteikumu) 4.16.a pants stājās spēkā 2022. gada 1. janvārī. Saskaņā ar šo tiesību normu, kas piemērojama personām, kuras šajā datumā ir izsniegtā aizdevuma atmaksas procesā, šīs personas var pilnībā vai daļēji atbrīvot no aizdevuma atmaksas. Ministrs principā atceļ daļu parāda tikai tad, ja persona, kurai ir pilsoniskās integrācijas pienākums, sešu mēnešu laikā pēc termiņa beigām ir izpildījusi šo pienākumu vai arī šajā laikā tā ir atbrīvota no integrācijas pienākuma. Izņēmuma gadījumos ministrs var daļēji atcelt parādu arī tad, ja persona, kurai ir pilsoniskās integrācijas pienākums, nav izpildījusi pilsoniskās integrācijas pienākumu sešu mēnešu laikā, vai arī pilnībā atcelt parādu.
10. Aizdevuma atmaksas termiņš nedrīkst pārsniegt 10 gadus, un var tikt ņemta vērā parādnieka maksātspēja. Ja persona nespēj maksāt, ministrs var noteikt atmaksājamo summu 0 EUR mēnesī. Pēc 10 gadiem atlikušais parāds ir jānoraksta, izņemot nokavētos maksājumus.
11. Pilsoniskās integrācijas likuma 31. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ministrs piemēro administratīvo naudas sodu visām personām, kurām ir pilsoniskās integrācijas pienākums un kuras nav nokārtojušas atsevišķas pilsoniskās integrācijas pārbaudījuma daļas triju gadu termiņā vai pagarinātajā termiņā.
12. Minētā likuma 32. pantā ir paredzēts:
“Lēmumā, ar kuru tiek piemērots 31. panta 1. punktā minētais naudas sods, ministrs paredz jaunu maksimālo divu gadu termiņu, kurā personai, kam ir pilsoniskās integrācijas pienākums, pēc lēmuma par naudas soda piemērošanu paziņošanas visbeidzot ir jānokārto 7. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā minētās pilsoniskās integrācijas pārbaudījuma daļas.”
13. Saskaņā ar minētā likuma 33. pantu:
“1. Ministrs piemēro administratīvo naudas sodu personai, kurai ir pilsoniskās integrācijas pienākums un kura nav nokārtojusi 7. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā minētās pilsoniskās integrācijas pārbaudījuma daļas 32. pantā noteiktajā termiņā. Mutatis mutandis piemēro 32. pantu.
2. Ja persona, kurai ir pilsoniskās integrācijas pienākums, pēc 32. pantā noteiktā termiņa nav nokārtojusi 7. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā minētās pilsoniskās integrācijas pārbaudījuma daļas, ministrs šai personai ik pēc diviem gadiem piemēro administratīvo naudas sodu.”
14. Beleidsregel boetevaststelling inburgering (Norādījumi par naudas soda apmēra noteikšanu pilsoniskās integrācijas kontekstā) 1. panta 1. punktā, redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietā aplūkoto faktu norises laikā, ir paredzēts, kādi kritēriji jāņem vērā, nosakot naudas soda apmēru. Šie kritēriji ietver norādi, cik stundas persona, kurai ir pilsoniskās integrācijas pienākums, ir apmeklējusi pilsoniskās integrācijas kursus vai holandiešu valodas kā otrās valodas kursus, cik reizes attiecīgā persona ir kārtojusi pilsoniskās integrācijas pārbaudījuma daļas vai holandiešu valodas kā otrās valodas valsts pārbaudījumu un cik daudz šo pārbaudījumu daļu attiecīgā persona ir sekmīgi nokārtojusi. Norādījumu 1. panta 2. punktā ir paredzēts, ka naudas soda apmēru nosaka, pamatojoties uz minēto norādījumu pielikumā ietverto naudas sodu tabulu.
15. Norādījumu 1. panta 2. punktam pievienotajā pielikumā ir ietverta tabula, saskaņā ar kuru naudas sods ir 1250 EUR par 0–149 apmeklētajām stundām, 875 EUR par 150–299 un 500 EUR par 300 un vairāk apmeklētajām stundām. Turklāt var piešķirt pilsoniskās integrācijas termiņa pagarinājumu, un tādā gadījumā naudas sodu nepiemēro. Naudas soda apmēru var samazināt par 20 %, ja ir nokārtota viena pārbaudījuma daļa, par 40 %, ja ir nokārtotas divas daļas, par 60 %, ja ir nokārtotas trīs daļas, un par 80 %, ja ir nokārtotas vismaz četras daļas.
II. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
16. T.G. ir Eritrejas valstspiederīgais, kas Nīderlandē ieceļoja 17 gadu vecumā. Pēc tam viņam kā patvēruma meklētājam tika piešķirta pagaidu uzturēšanās atļauja, kas viņam deva tiesības Nīderlandē saņemt starptautisko aizsardzību.
17. 2016. gada 8. janvārī, kad T.G. bija 18 gadu vecs, ministrs viņu informēja, ka saskaņā ar Pilsoniskās integrācijas likumu viņam ir pilsoniskās integrācijas pienākums, sākot ar 2016. gada 1. februāri. Tas nozīmē, ka principā viņam trīs gadu laikā bija jānokārto visas pilsoniskās integrācijas pārbaudījuma daļas. Ministrs pagarināja šo termiņu līdz 2020. gada 1. februārim, jo T.G. ilgstoši tika izmitināts patvēruma meklētāju uzņemšanas centrā un bija izgājis apmācību.
18. Tā kā T.G. savu pilsoniskās integrācijas pienākumu nebija izpildījis noteiktajā termiņā, ministrs viņam uzlika 500 EUR naudas sodu un lika pilnībā atmaksāt 10 000 EUR aizdevumu , ko viņam bija izsniedzis Dienst Uitvoering Onderwijs (Izglītības izpildaģentūra, Nīderlande).
19. T.G. par šo lēmumu iesniedza sūdzību, ko 2021. gada 25. februārī ministrs atzina par nepamatotu. 2021. gada 4. novembrī rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) noraidīja T.G. celto prasību par 2021. gada 25. februāra lēmumu kā nepamatotu. Minētā tiesa atzina, ka attiecīgais pamatlietā piemērojamais valsts tiesiskais regulējums nav pretrunā Kvalifikācijas direktīvas 34. pantam, jo šajā regulējumā ir izveidota shēma, kas piedāvā pagarinājuma iespējas un atbrīvojumus. Tas arī ļauj piešķirto aizdevumu atmaksāt, pamatojoties uz personas finansiālajām spējām. Minētā tiesa konstatēja, ka nav pārkāpts samērīguma princips, jo ministrs bija aplūkojis un pamatotā veidā izsvēris visus apstākļus. Kā norāda rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa), ministrs pietiekami bija ņēmis vērā prasītāja pamatlietā personīgo situāciju, pagarinot pilsoniskās integrācijas termiņu no trim gadiem uz četriem gadiem un samazinot naudas soda apmēru. Minētā tiesa neuzskatīja, ka naudas sods ir pārāk augsts, atsaucoties uz spriedumu P un S (6). Minētā tiesa uzskatīja, ka ministram nebija jāatceļ naudas sods vai pienākums atmaksāt aizdevumu.
20. 2021. gada 2. decembrī, proti, gadu un 10 mēnešus pēc pilsoniskās integrācijas termiņa beigām, T.G. tika atbrīvots no pilsoniskās integrācijas prasības, jo saskaņā ar ministra teikto, viņš tajā laikā bija pielicis pietiekami lielas pūles, lai pabeigtu pilsoniskās integrācijas kursu. Šis atbrīvojums tomēr neskar T.G. pienākumu samaksāt naudas sodu un atmaksāt aizdevumu.
21. T.G. pārsūdzēja 2021. gada 4. novembra spriedumu Raad van State (Valsts padome, Nīderlande), kas ir iesniedzējtiesa.
22. Iesniedzējtiesa jautā, vai Kvalifikācijas direktīvas 34. pants liedz starptautiskās aizsardzības saņēmējiem noteikt pilsoniskās integrācijas pienākumu, kas paredz, ka principā triju gadu laikā jānokārto pārbaudījums, kura nenokārtošanas gadījumā jāmaksā naudas sods, un liedz integrācijas programmu izmaksas likt segt personām, kam ir piemērojams šis pienākums.
23. Pirmkārt, saistībā ar pilsoniskās integrācijas pienākumu iesniedzējtiesa pauž šaubas, vai šajā lietā ir piemērojams spriedums P un S (7), jo minētais spriedums attiecas uz Padomes Direktīvu 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, (8) kurā noteikts, ka dalībvalstis var piemērot integrācijas pienākumu, savukārt Kvalifikācijas direktīvā šāda iespēja nav paredzēta.
24. Otrkārt, gadījumā, ja pilsoniskās integrācijas pienākumu varētu noteikt saskaņā ar Savienības tiesībām, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai no Savienības tiesībām izrietošas pozitīvas tiesības piekļūt integrācijas programmām var galu galā saskaņā ar valsts tiesību aktiem radīt aizliegtu praksi, par kuru var sodīt, ja šīs tiesības netiek izmantotas.
25. Treškārt, saistībā ar integrācijas programmu izmaksām iesniedzējtiesa uzskata, ka prasība bēgļiem pilnībā segt šīs izmaksas ir pretrunā Kvalifikācijas direktīvas 34. pantam. Šajā ziņā minētās direktīvas 34. pantā ir prasīts dalībvalstīm nodrošināt integrācijas programmu pieejamību visiem bēgļiem. Iesniedzējtiesa piebilst, ka šķietami nav nozīmes tam, ka attiecīgās personas var noslēgt vienošanos par samaksu, jo pienākums atmaksāt ievērojamu parādu paliek spēkā laikposmā, kas var sasniegt pat 10 gadus, bet tas var kavēt efektīvu integrāciju uzņemošajā dalībvalstī.
26. Ceturtkārt, rodas jautājums, vai naudas sodu un aizdevuma apmērs kavē Kvalifikācijas direktīvas 34. panta mērķa sasniegšanu un tā iedarbīgumu. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka valsts iestādēm ir prasīts nepieciešamības gadījumā samazināt naudas sodu, lai nodrošinātu tā samērīgumu. Tomēr varētu uzskatīt, ka aizdevums kopā ar naudas sodu pārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu minētās tiesību normas mērķi, proti, veicināt integrāciju. Noteiktas vienošanās par atmaksu varētu mazināt šo finansiālo sankciju sekas. Tomēr T.G. pamatlietā apgalvo, ka attiecīgais pasākums varētu mazināt stimulu strādāt un kavēt viņa integrāciju.
27. Šajos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Kvalifikācijas direktīvas 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā [Pilsoniskās integrācijas likuma] 7.b pantā paredzētais, kas [bēgļiem] uzliek tādu pienākumu nokārtot integrācijas pārbaudījumu, kura neizpildes gadījumā ir paredzēts naudas sods?
2) Vai Kvalifikācijas direktīvas 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru [bēgļi] principā paši pilnībā sedz integrācijas programmu izmaksas?
3) Vai, atbildot uz otro jautājumu, ir nozīme tam, ka [bēgļi] var saņemt valsts aizdevumu, lai segtu integrācijas programmu izmaksas, un ka personas tiek atbrīvotas no šī aizdevuma atmaksas, ja tās laikus nokārto integrācijas pārbaudījumu vai tiek atbrīvotas no integrācijas pienākuma vai tām tas netiek piemērots?
4. Vai gadījumā, ja ar Kvalifikācijas direktīvas 34. pantu ir atļauts [bēgļiem] uzlikt tādu pienākumu nokārtot integrācijas pārbaudījumu, kura neizpildes gadījumā ir paredzēts naudas sods, un noteikt, ka [bēgļiem] ir pilnībā jāsedz visas integrācijas programmu izmaksas, vai atmaksājamā aizdevuma summa, konkrētajā gadījumā, skatīta kopā ar naudas sodu, ierobežo Kvalifikācijas direktīvas 34. panta mērķa sasniegšanu un praktisko iedarbību?”
28. Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši T.G., Nīderlandes valdība un Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki sniedza mutvārdu argumentus tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 20. februārī.
III. Izvērtējums
29. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu raisa jautājumu par to, ciktāl dalībvalstis saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvu drīkst noteikt bēgļiem, pirmkārt, tādu pienākumu nokārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu, kura neizpildes gadījumā ir paredzēts naudas sods, un, otrkārt, pienākumu pilnībā vai daļēji segt pilsoniskās integrācijas kursu un saistītā pārbaudījuma izmaksas.
30. Vispirms jānorāda, ka Nīderlandes tiesībās ir ietverti četri dažādi pienākumu veidi, t.i., pirmkārt, pienākums apmeklēt pilsoniskās integrācijas kursus, otrkārt, pienākums segt šo kursu izmaksas (šim nolūkam var piešķirt aizdevumu), treškārt, pienākums kārtot un nokārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu (un samaksāt pārbaudījuma maksu) un, ceturtkārt, finansiālais pienākums, kas rodas, ja šis pārbaudījums netiek nokārtots, proti, samaksāt naudas sodu un atmaksāt aizdevumu.
31. Tā kā pienākums apmeklēt pilsoniskās integrācijas kursus ietver pienākumu segt to izmaksas, šie abi pienākumi ir nesaraujami saistīti un ir analizējami kopā. Hronoloģiski šie divi pienākumi rodas pirms pienākuma kārtot un nokārtot integrācijas pārbaudījumu un pirms finansiālajiem pienākumiem, kas rodas, ja pārbaudījums netiek nokārtots. Tāpēc šajos secinājumos izvērtēšu šo pienākumu atbilstību Kvalifikācijas direktīvas 34. pantam to hronoloģiskajā secībā, nevis tādā secībā, kā norādījusi iesniedzējtiesa. Turklāt ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu izvērtēt, vai minētie pienākumi mazina minētās direktīvas lietderīgo iedarbību (effet utile). Šo jautājumu skatīšu kopā ar citiem jautājumiem.
32. Ņemot vērā šo kontekstu, vispirms izvērtēšu pienākumu apmeklēt pilsoniskās integrācijas kursus un segt to izmaksas; tas ir otrā un trešā jautājuma, kā arī ceturtā jautājuma pirmās daļas priekšmets (A iedaļa). Pēc tam pievērsīšos pienākumam kārtot un nokārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu un finansiālajiem pienākumiem, kas rodas, ja pārbaudījums netiek nokārtots; tas ir pirmā jautājuma un ceturtā jautājuma otrās daļas priekšmets (B iedaļa).
A. Pienākums apmeklēt pilsoniskās integrācijas kursus un pienākums segt to izmaksas
33. Otrajā un trešajā jautājumā un ceturtā jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Kvalifikācijas direktīvas 34. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru bēgļiem ir prasīts pilnībā segt pilsoniskās integrācijas kursu izmaksas, un vai ir nozīme tam, ka bēgļi var saņemt valsts aizdevumu šo kursu izmaksu segšanai un ka aizdevums tiek atcelts, ja viņi pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu nokārto laikus vai tiek atbrīvoti no pilsoniskās integrācijas prasības izpildes.
34. Pirms atbildēt uz šiem jautājumiem uzskatu par nepieciešamu sniegt dažas ievada piezīmes attiecībā uz jēdzieniem “integrācija”, “pilsoniskās integrācijas kursi” un “integrācijas pārbaudījumi”. Pēc tam, tā kā pienākums piedalīties šajos kursos ietver pienākumu par tiem maksāt, analizēšu pirmā minētā pienākuma atbilstību Kvalifikācijas direktīvas 34. pantam. Tikai tad pievērsīšos pēdējā minētā pienākuma izvērtēšanai.
1. Ievada piezīmes par pilsoniskās integrācijas kursiem un pārbaudījumiem bēgļiem
35. Iesākumā, pirmkārt, būtu jāuzsver – kā paskaidrojusi iesniedzējtiesa –, ka ne bēgļa statusa piešķiršana, ne tā saglabāšana nav atkarīga no pamatlietā aplūkotajām valsts tiesību normām.
36. Otrkārt, kā saprotu no iesniedzējtiesas skaidrojuma, saskaņā ar Nīderlandes tiesībām personām, kurām piemērojams pilsoniskās integrācijas pienākums, triju gadu laikā – tomēr šo periodu var pagarināt – jānokārto pārbaudījums, kas ietver vairākas pārbaudes, tostarp pārbaudi par mutvārdu un rakstveida holandiešu valodas prasmēm vismaz A2 līmenī un zināšanu pārbaudi par Nīderlandes sabiedrību (9). Kursi šķietami ir saistīti ar šiem pārbaudījumiem, tādējādi tie ietver valodas kursus un zināšanu apguvi par Nīderlandes sabiedrību (10). Tāpēc šajos secinājumos analīzes vajadzībām termins “pilsoniskās integrācijas kursi” attiecas uz kursiem, kas saistīti ar uzņemošās dalībvalsts valodas un zināšanu par sabiedrību (šo terminu veidojošā daļa “pilsonisks”) apguvi, un tāpat ir ar terminu “pilsoniskās integrācijas pārbaudījums”, kurā ietverts uzņemošās dalībvalsts valodas un zināšanu par sabiedrību pārbaudījums (11).
37. Treškārt, šajos secinājumos ir svarīgi nošķirt jēdzienus “trešās valsts valstspiederīgais” un “bēglis”, jo tikai pēdējais minētais jēdziens ietilpst Ženēvas konvencijas un Kvalifikācijas direktīvas piemērošanas jomā (12). “Ja bēgļus iekļauj plašākā “migrantu” kategorijā, visticamāk, lielāka prioritāte tiek piešķirta viņu pārvietošanās kontrolei, nevis aizsardzības vajadzību nodrošināšanai. Izplūstot robežšķirtnei starp jēdzieniem “migrants” un “bēglis”, tāpat izplūst migrācijas kontroles un bēgļu aizsardzības nošķīrums” (13).
38. Šajā ziņā Tiesa sprieduma P un S (14) 48. punktā atzina, ka pienākums nokārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu ļauj nodrošināt, ka attiecīgie trešo valstu valstspiederīgie iegūst zināšanas, kas šķiet neapšaubāmi lietderīgas, lai izveidotu saites ar uzņemošo dalībvalsti, un ka šāds pienākums kopā ar naudas sodiem var veicināt Direktīvas 2003/109 mērķu īstenošanu. Tomēr, tā kā minētās direktīvas 5. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis var noteikt integrācijas pienākumu, savukārt Kvalifikācijas direktīvā šāda iespēja nav paredzēta, minētais spriedums nav mutatis mutandis piemērojams šai lietai.
39. Šajā lietā, tā kā T.G. tika piešķirts bēgļa statuss, šajos secinājumos tiek aplūkotas tikai bēgļiem piešķirtās tiesības. Ņemot to vērā, galvenais jautājums ir, vai dalībvalstis, kurām ir pozitīvs pienākums veicināt bēgļu integrāciju, var bēgļiem uzlikt pienākumus saistībā ar integrācijas pasākumiem un, ja var – kādus.
2. Pienākums apmeklēt pilsoniskās integrācijas kursus
40. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Nīderlandes pilsoniskās integrācijas sistēma, ciktāl tā paredz pienākumu dalībvalstīm piešķirt piekļuvi integrācijas programmām un korelatīvas tiesības bēgļiem iegūt piekļuvi šādām programmām, tiek uzskatīta par pasākumu, ar kuru transponēts Kvalifikācijas direktīvas 34. pants (15). Tāpēc ir nepieciešams izvērtēt minētā pasākuma juridisko raksturu un Kvalifikācijas direktīvas 34. panta prasības, lai noteiktu, vai dalībvalstis drīkst bēgļiem uzlikt pienākumu apmeklēt pilsoniskās integrācijas kursus.
a) Dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt, vai dalība integrācijas programmās ir vai nav obligāta
41. Iesākumā jāatzīmē, ka saskaņā ar LESD 4. panta 2. punkta j) apakšpunktu uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu attiecas Eiropas Savienības un dalībvalstu dalītā kompetence (16). Kā noteikts LESD 2. panta 2. punktā, ja kādā konkrētā jomā Līgumos Savienībai ir piešķirta kompetence, kas ir kopīga ar dalībvalstīm, dalībvalstis var īstenot savu kompetenci tiktāl, ciktāl Savienība nav īstenojusi savu kompetenci (17). Attiecībā uz integrācijas programmām Savienības likumdevējs ir pieņēmis Kvalifikācijas direktīvas 34. pantu, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt piekļuvi integrācijas programmām. Šis pienākums izriet no paša minētās tiesību normas formulējuma, ka “dalībvalstis nodrošina piekļuvi [..] integrācijas programmām”. No šā pienākuma secināms, ka Kvalifikācijas direktīvas 34. pants piešķir bēgļiem tiesības uz piekļuvi šīm programmām (18).
42. No tā izriet, ka šī tiesību norma nosaka pienākumu dalībvalstīm – un tikai dalībvalstīm – garantēt piekļuvi šīm programmām, un, piešķirot šo piekļuvi, tām ir jāņem vērā bēgļu konkrētās vajadzības (19). Tāpēc šīs tiesību normas formulējums nekādā veidā neliecina, ka bēgļiem obligāti jāpiedalās integrācijas pasākumos. Manuprāt, šāda prasība pārsniegtu to, kas ir bijis Savienības likumdevēja nodoms (20). Attiecībā uz bēgļiem Kvalifikācijas direktīva piešķir tiesības piekļūt integrācijas programmām un neuzliek bēglim atbilstošu pienākumu. Ar nosacījumu, ka šo tiesību īstenošanai netiek noteikti ierobežojumi, kas būtu pretrunā Savienības tiesībām un it īpaši Kvalifikācijas direktīvai, dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt, vai dalība integrācijas programmās ir vai nav obligāta. Ievērojot šo nosacījumu, dalībvalsts var uzlikt pienākumu bēgļiem apmeklēt pilsoniskās integrācijas kursus, tā kā šis pienākums ir ārpus minētās direktīvas un tādējādi Savienības tiesību piemērošanas jomas (21).
43. Rodas nākamais jautājums – ciktāl Kvalifikācijas direktīvas 34. pants liedz dalībvalstīm valsts tiesiskajā regulējumā noteikt, ka bēgļiem ir pienākums piedalīties integrācijas programmās, pamatojoties uz to, ka šāds pienākums var mazināt bēgļa statusam piemērojamās tiesības, citastarp tiesības uz piekļuvi šīm programmām.
b) Kvalifikācijas direktīvā noteiktās prasības
44. Kā Tiesa jau norādījusi, dalībvalstis nevar ieviest valsts tiesisko regulējumu, kas varētu traucēt īstenot Kvalifikācijas direktīvā noteiktos mērķus un tādējādi atņemt tai lietderīgo iedarbību (22). Ir svarīgi, ka piemērojamās valsts tiesību normas nedrīkst pasliktināt ar minēto direktīvu un it īpaši tās 34. pantu noteiktos minimālos standartus.
45. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tā tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi (23).
1) Gramatiskā interpretācija
46. Attiecībā uz Kvalifikācijas direktīvas 34. panta formulējumu, kā jau norādīju (24), pirmkārt, šis pants paredz pienākumu dalībvalstīm garantēt piekļuvi integrācijas programmām un korelatīvās tiesības bēgļiem piekļūt šīm programmām.
47. Saistībā ar terminiem “integrācija” un “veicināšana”, ir svarīgi nošķirt šos divus jēdzienus. Integrācija parasti notiek, ja persona spēj pieņemt dominējošās kultūras vai uzņemošās valsts kultūras normas, vienlaikus uzturot savas izcelsmes valsts kultūru, un bieži vien ir sinonīms terminam “bikulturālisms” (25), savukārt formulējums “integrācijas veicināšana” būtu jāsaprot tādējādi, ka tiek noteikti pasākumi, kas citastarp bēgļiem nodrošina atbalstu un konsultācijas, drošību, stabilitāti, integrācijas programmas, kultūras saites, valodas kursus vai kultūras, nacionālo vērtību, pamatnormu, principu un dzīvesveida apguves kursus (26). No tā izriet, ka integrācijas veicināšanas mērķis izsaka pienākumu, kas ir uzņemošās dalībvalsts sabiedrības ziņā. Tāpēc, Kvalifikācijas direktīvas 34. pantā minot šādu veicināšanu, dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums veikt pozitīvus pasākumus, kas padara iespējamu bēgļu integrāciju (27). Turklāt minētais termins ietver ne tikai kursus, bet arī citu tiesisko, ekonomisko, sociālo un kultūras saišu kaldināšanu un dažādu atbalsta līdzekļu ieviešanu. Tas nozīmē, ka integrācijas programmas, kas parasti izpaužas kā pilsoniskās integrācijas kursi, ir viens no daudziem integrācijas veicināšanas veidiem. Kā redzams no Kvalifikācijas direktīvas 47. apsvēruma, šīs programmas tiek īstenotas, vajadzības gadījumā nodrošinot valodas apmācību un “sniedzot informāciju par individuālajām tiesībām un pienākumiem saistībā ar [bēgļu] aizsardzības statusu attiecīgajā dalībvalstī” (28).
48. Otrkārt, Kvalifikācijas direktīvas 34. pantā ir noteikts pienākums “nodrošin[āt] piekļuvi integrācijas programmām” vai “rad[īt] priekšnoteikumus, kas garantē šādu programmu pieejamību”. Formulējums “rad[īt] priekšnoteikumus, kas garantē šādu [integrācijas] programmu pieejamību” liek uzskatīt, ka dalībvalstīm ir pozitīvs pienākums radīt apstākļus, lai nodrošinātu, ka bēgļiem ir iespēja piedalīties integrācijas programmās. Lai arī minētajā tiesību normā ir izmantots saiklis “vai”, loģiski secināms, ka pienākums radīt šādus priekšnosacījumus ir papildinājums pienākumam nodrošināt piekļuvi integrācijas programmām un ir pienākums, kas rodas, ja attiecīgai personai ir nepieciešama palīdzība piekļūt šīm programmām.
49. Treškārt, Kvalifikācijas direktīvas 34. pantā ir noteikts, ka integrācijas programmām jābūt “atbilstošām, lai ņemtu vērā bēgļa [..] īpašās vajadzības”. Šis pienākums nozīmē, ka, izstrādājot bēgļiem paredzētās integrācijas programmas, kā norādīts 47. apsvērumā, pēc iespējas būtu jāņem vērā bēgļu īpašās vajadzības un situācijas specifika, tostarp vajadzības gadījumā nodrošinot atbilstošu valodas apmācību un sniedzot informāciju par individuālajām tiesībām un pienākumiem saistībā ar viņu aizsargājamās personas statusu attiecīgajā dalībvalstī.
50. No tā izriet – lai arī saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvas 34. panta gramatisko interpretāciju dalībvalstīm ir pienākums ņemt vērā bēgļu īpašās vajadzības, tā neļauj noskaidrot, vai dalībvalstis var uzlikt pienākumu bēgļiem apmeklēt pilsoniskās integrācijas kursus. Tāpēc ir būtiski izvērtēt šīs tiesību normas kontekstu un direktīvas mērķi.
2) Sistēmiskā interpretācija
51. Saskaņā ar Tiesas judikatūru Kvalifikācijas direktīvas normas jāinterpretē atbilstoši Ženēvas konvencijai un citiem nozīmīgajiem līgumiem, kas paredzēti LESD 78. panta 1. punktā, kā arī, ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) atzītās tiesības (29). Turklāt būtu jāņem vērā judikatūra attiecībā uz minētās direktīvas VII nodaļā piešķirtajām tiesībām.
i) Ženēvas konvencijas 34. pants
52. Ar Kvalifikācijas direktīvas 34. pantu, lai arī daļēji, Savienības tiesībās ir transponēts Ženēvas konvencijas 34. pants, un tas nozīmē, ka Kvalifikācijas direktīvas 34. pants jāinterpretē, ņemot vērā šo konvencijas normu, bet tikai, ciktāl tā iekļauta Savienības tiesībās. Kvalifikācijas direktīvas 34. pantam ir jānodrošina aizsardzības līmenis, kas ir vismaz līdzvērtīgs tam, kāds noteikts ar Ženēvas konvencijas 34. pantu (30).
53. Šajā ziņā no Ženēvas konvencijas 34. panta formulējuma ir skaidrs, ka dalībvalstīm ir pēc iespējas jāveicina bēgļu asimilēšana un naturalizācija. Komentārā par Ženēvas konvenciju (31) ir atbalstīts priekšlikums uzskatīt, ka Ženēvas konvencija uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt piekļuvi valodas mācīšanai. Termins “asimilēšana” attiecas uz valodas kursiem un zināšanām par sabiedrību. Tātad Kvalifikācijas direktīvas 34. pants jālasa tādējādi, ka tajā ir noteikts minimālais standarts integrācijai uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā.
54. Turklāt no Ženēvas konvencijas 34. pantā lietotā jēdziena “veicināšana” izriet, ka valstīm jāņem vērā personu ar bēgļa statusu – šīs konvencijas uzmanības centrā esošo personu – neaizsargātība. Ženēvas konvencijas izstrādātāji ir izslēguši piespiedu līdzekļu piemērošanu vai pienākuma uzlikšanu bēgļiem (32). Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos (turpmāk tekstā – “UNHCR”) birojs arī uzsver – ievērojot bēgļu īpašo neaizsargātību, bēgļiem, kuri nav nokārtojuši valodas prasmes pārbaudi, nebūtu jāpiemēro sankcijas (33). Ženēvas konvencijas 34. pantā noteiktais “integrācijas veicināšanas” mērķis ir nodrošināt iespēju bēgļiem izmantot virkni tiesību, kas saistītas ar bēgļa statusu. No tā izriet, ka Kvalifikācijas direktīvas 34. pants kopsakarā ar Ženēvas konvenciju jāinterpretē tādējādi, ka tā mērķis ir veicināt integrāciju un nevis uzlikt ierobežojumus, kas varētu kavēt šo mērķi. Līdzīgi – šī tiesību norma jāinterpretē tādējādi, ka, veicinot integrāciju, dalībvalstīm ir jāņem vērā personu ar bēgļa statusu neaizsargātība un jānodrošina ar šo statusu saistīto tiesību īstenošana.
ii) Hartas 18. pantā nostiprinātās patvēruma tiesības.
55. Hartas 18. pantā ir nostiprinātas “patvēruma tiesības”. Atbilstoši paskaidrojumiem attiecībā uz šo tiesību normu, kuri jāievēro, to interpretējot (34), “panta teksts bija balstīts uz [bijušo EKL 63. pantu], ko tagad aizstāj [LESD] 78. pants un kurā noteikts, ka Savienībai jāievēro Ženēvas Konvencija par bēgļa statusu”. Paskaidrojumi tāpēc liek uzskatīt, kā to apgalvo daži akadēmisko aprindu pārstāvji, ka Hartas 18. pantam nav autonoms saturs, bet ar to tikai īsteno garantijas, kas noteiktas Ženēvas konvencijā un tās Protokolā (35).
56. Tomēr atsauce uz Ženēvas konvenciju nenozīmē, ka Hartas 18. pantam nav pievienotās vērtības. Vispirms – patvēruma tiesības pamatojas nevis uz atvasinātajiem Savienības tiesību aktiem, bet gan ir nostiprinātas primārajās Savienības tiesībās, turklāt ne tikai kā juridiskais pamats, kas ļauj Savienības likumdevējam iekļaut Ženēvas konvenciju Savienības tiesiskajā regulējumā, bet arī kā viena no pamattiesībām. Atšķirībā no Ženēvas konvencijas, ko var traktēt tādējādi, ka tā tikai uzliek starptautisku pienākumu tās līgumslēdzējām valstīm, Harta patvēruma tiesībām piešķir pamattiesību dimensiju.
57. Manuprāt, šī dimensija pamato apgalvojumu, ka Kvalifikācijas direktīvas 34. pants un citas tās VII nodaļā ietvertās tiesību normas jāinterpretē tādējādi, ka tās nosaka tiesības, jo tās ir Hartas 18. panta konkrēta izpausme (36). Tātad fakts, ka dalībvalstu ziņā ir lemt, vai noteikt bēgļiem pienākumu apmeklēt pilsoniskās integrācijas kursus, nevar likt apšaubīt pašas patvēruma tiesības vai pasliktināt bēgļa statusam piemērojamo tiesību iedarbīgumu.
58. Tāpēc, manuprāt, ar Hartas 18. pantu ir paredzēts stiprināt domu, ka patvēruma tiesību pirmais un galvenais uzdevums ir piešķirt bēgļiem tiesības, nevis uzlikt pienākumus, kuri var apdraudēt šo tiesību iedarbīgumu.
iii) Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļā piešķirtās tiesības
59. Būtu jāņem vērā Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļas īpašais raksturs. Proti, attiecībā uz tiesībām, kas piešķirtas Direktīvas 2004/83 VII nodaļā, kas ir Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļas priekštece, Tiesa ir atzinusi: “tā kā šīs bēgļiem piešķirtās tiesības ir bēgļa statusa piešķiršanas sekas, [..] bēglim, kamēr vien viņam [vai viņai] ir šis statuss, ir tiesības uz Direktīvā 2004/83 viņam [vai viņai] garantētajām tiesībām, un tās var tikt ierobežotas vienīgi, ievērojot šīs direktīvas VII nodaļā paredzētos nosacījumus, jo dalībvalstis nav tiesīgas pievienot ierobežojumus, kas tajā nav minēti” (37). Tā kā Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļa satur tiesību normas, kas ir gandrīz identiskas tās priekštecei VII nodaļai, šī judikatūra joprojām ir nozīmīga. Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka dalībvalstij nav nekādas rīcības brīvības turpināt vai atteikties bēglim sniegt būtiskās priekšrocības, kas garantētas Direktīvas 2004/83 VII nodaļā, kura ir Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļas priekštece (38).
60. Tādējādi jānoskaidro, vai pamatlietā aplūkotais pienākums apmeklēt pilsoniskās integrācijas kursus rada tādu ar bēgļa statusu saistīto tiesību ierobežojumus, kādas nav paredzētas Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļā, un it īpaši, vai tas ietekmē bēgļu piekļuvi integrācijas programmām, kas bēgļiem ir garantētas ar minēto direktīvu (39).
3) Teleoloģiskā interpretācija
61. Kā jau norādīju, dalībvalstis nedrīkst liegt bēgļiem efektīvu piekļuvi integrācijas programmām un liegt citas tiesības, kas saistītas ar bēgļa statusu (40). Tāpēc, ja dalībvalstis piemēro nosacījumus, kas bēgļiem jāizpilda, lai piedalītos integrācijas programmās, tām jāievēro divi Kvalifikācijas direktīvas 34. panta mērķi, pirmkārt, nodrošināt piekļuvi integrācijas programmām vai radīt priekšnoteikumus, kas garantē šādu programmu pieejamību, un, otrkārt, ņemt vērā bēgļu īpašās vajadzības.
62. Attiecībā uz pirmo mērķi, travaux préparatoires, proti, Komisijas priekšlikumam pievienotajā paskaidrojuma rakstā, ir norādīts, ka integrācijas programmu mērķis ir sniegt “īpašu atbalstu nelabvēlīgā situācijā esošām grupām”, “nevis tikai ļaut tām vienlīdzīgu piekļuvi vispārējām nodarbinātības un izglītības iespējām” (41). Tāpēc, tā kā Kvalifikācijas direktīvas 34. pantā ir ietverts izlīdzināšanas pasākums, lai “nelabvēlīgā situācijā esošu grupu” paceltu līdzīgā līmenī ar uzņemošo dalībvalstu pilsoņiem nodarbinātības un izglītības iespēju ziņā, šis pasākums būtu jāīsteno tā, lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi integrācijas programmām (42). Pretējā gadījumā šāds pasākums nesasniegs savu izlīdzināšanas mērķi.
63. Saistībā ar otro Kvalifikācijas direktīvas 34. pantā noteikto mērķi dalībvalstis arī “ņem vērā bēgļa [..] statusu saņēmušo personu īpašās vajadzības” (43). Šajā ziņā 47. apsvērumā ir norādīts, ka pēc iespējas būtu jāņem vērā bēgļu īpašās vajadzības un situācijas specifika, tostarp vajadzības gadījumā nodrošinot atbilstošu valodas apmācību un sniedzot informāciju par individuālajām tiesībām un pienākumiem saistībā ar viņu aizsargājamās personas statusu attiecīgajā dalībvalstī.
64. Turklāt travaux préparatoires Komisija saistībā ar integrācijas iespēju pieejamību un Kvalifikācijas direktīvā noteiktās aizsardzības saturu citastarp ir norādījusi: “lai panāktu aizsardzības saņēmējiem formāli piešķirto tiesību efektīvu īstenošanu, nepieciešams pievērsties konkrētām integrācijas problēmām, ar kādām tie saskaras” (44). Attiecībā uz integrācijas iespēju pieejamību Komisija ir norādījusi, ka “[bēgļu] efektīvas integrācijas iespējas tiktu ievērojami veicinātas, ja integrācijas mehānismos tiktu ņemta vērā viņu dažādā iepriekšējā izglītība un profesionālā pieredze vai cita viņu situācijas specifika” (45).
65. Minētā priekšlikuma ietekmes novērtējumā ir minēts, ka šādas integrācijas programmas varētu būt, piemēram, “ievadprogrammas un valodu apmācīb[a], kas, cik iespējams, ir individuāli piemērotas starptautiskās aizsardzības saņēmēju vajadzībām” (46). [Šeit un turpmāk neoficiāls tulkojums.] Atsauce uz “piemērotību” nozīmē, ka dalībvalstis var “elastīgi piemērot pasākumus, kurus tās uzskata par visatbilstošākajiem un visefektīvākajiem, ņemot vērā nozīmīgos faktorus, piemēram, attiecīgās personas izglītības līmeni un profesionālo pieredzi, starptautiskās aizsardzības saņēmēju kopienu lielumu un sastāvu” (47).
66. No tā, manuprāt, izriet, ka pati integrācijas pienākuma uzlikšana bēgļiem nav tiesību uz piekļuvi integrācijas programmām ierobežojums un tādējādi nav pretrunā Kvalifikācijas direktīvas 34. pantam. Tomēr, ņemot vērā integrācijas veicināšanas mērķi, šie kursi būtu iespējami jāpielāgo bēgļu vajadzībām un attiecīgā gadījumā tiem būtu jāveicina “nelabvēlīgā situācijā esošas grupas” līmeņa izlīdzināšana.
c) Piemērošana šajā lietā
67. Šajā lietā nav nekādu šaubu, ka, iegūstot valodas prasmes un zināšanas par uzņemošās dalībvalsts sabiedrību, tas palīdz ikdienā īstenot vairumu ar Kvalifikācijas direktīvu garantēto tiesību, it īpaši saistībā ar darba, izglītības, sociālās aizsardzības, veselības aprūpes vai mājokļa pieejamību. Tāpēc pilsoniskās integrācijas kursu apmeklēšana, visticamāk, veicina Kvalifikācijas direktīvas mērķu sasniegšanu un ļauj efektīvi īstenot ar bēgļa statusu saistītās tiesības. Tas nozīmē, ka pienākums piedalīties šajos kursos pats nav uzskatāms par ierobežojumu izmantot minētās direktīvas VII nodaļā un it īpaši tās 34. pantā noteiktās tiesības.
68. Tomēr vērtējums varētu būt citāds, ja praksē pienākums piedalīties šādos kursos ierobežotu vai traucētu spēju bēgļiem īstenot savas tiesības un saņemt Kvalifikācijas direktīvā garantētās priekšrocības. Kā uzsvērusi Komisija, tas tā varētu būt gadījumā, ja, piemēram, mācību stundu intensitāte un ilgums vai šo stundu sagatavošanai nepieciešamā darba slodze neļauj bēgļiem strādāt vai meklēt darbu vai traucē īstenot tiesības uz izglītību vai arodmācībām (48). Tas pats ir gadījumā, ja integrācijas kursi nav pielāgoti bēgļu īpašajām vajadzībām, piemēram, ja bēglim ir ierobežotas izglītības iespējas vai vāja rakstpratība. Pilnīguma labad būtu jānorāda – tā kā šo kursu un pārbaudījumu finansiālo aspektu aplūkošu šo secinājumu B iedaļā, šis apsvērums neattiecas uz minēto aspektu.
69. Tāpēc iesniedzējtiesai jānoskaidro, vai pienākums apmeklēt konkrētos pilsoniskās integrācijas kursus un it īpaši tā praktiskā īstenošana ierobežo iespēju īstenot Kvalifikācijas direktīvā un it īpaši tās VII nodaļā noteiktās tiesības. Turklāt iesniedzējtiesai jānosaka, vai tādu kursu saturs un noteikumi, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem bēgļiem ir obligāti, ir izstrādāti, ņemot vērā bēgļu īpašās vajadzības. Tālab būtu jāizvērtē, vai kursu grūtības pakāpe un apjoms ir pielāgots bēgļa īpašajām vajadzībām, lai sasniegtu iepriekš minēto izlīdzināšanas mērķi.
3. Pienākums segt pilsoniskās integrācijas kursu izmaksas
70. Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā sistēma ir balstīta uz principu, ka integrācijas programmu izmaksas jāsedz bēgļiem pašiem. Šim nolūkam viņi var lūgt un saņemt līdz 10 000 EUR lielu aizdevumu. Bēgļiem nav jāatmaksā aizdevums, ja visas pilsoniskās integrācijas pārbaudījuma daļas viņi ir nokārtojuši pilsoniskās integrācijas termiņā vai šajā termiņā ir atbrīvoti no pilsoniskās integrācijas pienākuma, vai tiem piemēroti atvieglojumi tā izpildē. Savukārt, ja viņi pilsoniskās integrācijas pienākumu neizpilda vai neizpilda to termiņā, viņiem aizdevums principā jāatmaksā pilnā apmērā.
71. Iesākumā būtu jāuzsver, ka šajā lietā T.G. ir izmantojis visus 10 000 EUR, lai apmeklētu pilsoniskās integrācijas kursus un veiktu pārbaudījumu. Šajā posmā tāpēc analizēšu viņa konkrēto situāciju, neaplūkojot citus gadījumus, kuros personai varētu būt nepieciešams mazāks kursu apjoms, lai nokārtotu pārbaudījumu, un jāmaksā mazākas mācību maksas.
72. Saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvu dalībvalstis atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem var noteikt, kādiem nosacījumiem jābūt ievērotiem, lai būtu izpildīts pienākums apmeklēt integrācijas kursus, ja vien tās nodrošina, ka integrācijas programmas bēgļiem ir faktiski pieejamas un ka bēgļi var efektīvi īstenot citas tiesības, kas paredzētas minētās direktīvas VII nodaļā. Ņemot vērā šo nosacījumu, dalībvalstis var izlemt, ka bēgļiem pašiem pilnībā vai daļēji jāsedz ar šo pienākumu saistītās izmaksas vai ka šīs izmaksas jāsedz nodokļu maksātājiem. Tā vai citādi, kā jau norādīju (49), ja dalībvalsts izvēlas pirmo variantu, ar valsts tiesību aktiem piemērotie nosacījumi nedrīkst apdraudēt Kvalifikācijas direktīvas 34. pantā noteikto mērķu īstenošanu, proti, pirmkārt, dalībvalstīm jānodrošina piekļuve integrācijas programmām vai jārada priekšnoteikumi, kas garantē šādu programmu pieejamību, otrkārt, tām jāņem vērā bēgļu īpašās vajadzības (50).
73. Attiecībā uz pirmo mērķi, tā kā Kvalifikācijas direktīvas 34. pantā ir ietverts izlīdzināšanas pasākums, lai noliktu “nelabvēlīgā situācijā esošu grupu” uz vienādiem pamatiem ar uzņemošās dalībvalsts pilsoņiem nodarbinātības un izglītības iespēju ziņā (51), cena, kas bēgļiem jāmaksā par pārbaudījumiem, būtu jānosaka tādā līmenī, lai efektīvi nodrošinātu piekļuvi integrācijas programmām (52). Pretējā gadījumā šāds pasākums nesasniegs savu izlīdzināšanas mērķi (53).
74. Turklāt, fiksējot šo līmeni, man šķiet, ka attiecīgajai dalībvalstij jāizvērtē, vai attiecīgās integrācijas programmas ir potenciāli finansējamas no Eiropas Bēgļu fonda (54), kurš 2014. gadā kļuva par Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu (AMIF) (55), un, ja tas tā ir – vai minētais fonds faktiski tiek izmantots, lai daļēji finansētu šīs programmas. Šajā lietā iesniedzējtiesai jānoskaidro, vai attiecīgās programmas saņem finansējumu no šā fonda, un, ja tas tā ir – kā šis finansējums ietekmē valodas kursu izmaksas.
75. Ja dalībvalstis prasa bēgļiem segt integrācijas programmu izmaksas, kas fiksētas tādā līmenī, ka efektīvi nodrošina piekļuvi integrācijas programmām (56), valsts tiesām ir arī jāaplūko ar šīm izmaksām saistītie maksāšanas nosacījumi. Šie nosacījumi nedrīkst ierobežot tiesības uz piekļuvi šīm programmām. Kā jau norādīts, dalībvalstis nedrīkst piemērot valsts tiesisko regulējumu, kas var apdraudēt Kvalifikācijas direktīvas mērķu īstenošanu un tādējādi atņemt šai direktīvai lietderīgo iedarbību (57). No tā izriet, ka summa, kas bēgļiem jāmaksā, nedrīkst būt tāda, ka padara tiesību uz integrāciju īstenošanu pārmērīgi grūtu vai neiespējamu, jo dalībvalstīm ir pienākums veicināt integrāciju. Turklāt maksājamā summa nedrīkstētu izraisīt to, ka tiek traucēta citu Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļā noteikto tiesību – piemēram, tiesību uz mājokli, medicīnisko aprūpi vai izglītību – īstenošana. Bēgļiem nebūtu jāierobežo šīs tiesības, lai varētu atļauties maksāt par pilsoniskās integrācijas pienākuma izpildi.
76. Šajā ziņā, lai noteiktu, vai personai būtu jāsedz integrācijas programmu izmaksas, valsts iestādēm jānovērtē katra konkrētā bēgļa finansiālais stāvoklis. Šāda individuāla vērtējuma uzdevums ir noskaidrot, kādā apmērā bēglim būtu finansiāli jāpiedalās integrācijas programmu un pārbaudījumu apmaksāšanā (58). Citiem vārdiem – attiecīgais finansiālais pienākums būtu jānosaka atkarībā no bēgļa finansiālā un sociālā stāvokļa, nevis pamatojoties uz to, vai tas ir vai nav nokārtojis pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu. Ja valsts iestādes pārnes pilsoniskās integrācijas programmu izmaksas uz bēgli, neņemot vērā viņa finansiālo un sociālo stāvokli, tās nerada “priekšnoteikumus”, kas iedarbīgi “garantē šādu programmu pieejamību” Kvalifikācijas direktīvas 34. panta izpratnē. Manuprāt, termins “priekšnoteikumi” nozīmē, ka individuāls vērtējums būtu jāveic iesākumā, proti, pirms persona sāk integrācijas kursus (59).
77. Turklāt, ja mācību maksa ir pārāk augsta, rodas jautājums, vai dalībvalstis ir efektīvi nodrošinājušas piekļuvi integrācijas programmām, prasot bēglim maksāt pilsoniskās integrācijas kursu maksu. Tā kā bēgļa statusa atzīšana rada tiesības uz efektīvu piekļuvi Kvalifikācijas direktīvā paredzētajām priekšrocībām integrācijas jomā saskaņā ar tās 34. pantu, piekļuve integrācijas programmām apgrūtinošos finansiālos apstākļos, ko bēglim rada augstās izmaksas, nav efektīva piekļuve.
78. Šo vērtējumu nemaina arī fakts, ka persona, kurai ir pilsoniskās integrācijas pienākums, var lūgt aizdevumu, lai finansētu šo programmu izmaksas, jo aizdevums ir tikai veids, kā atlikt maksāšanas pienākumu. Turklāt, ja par aizdevumu tiek iekasēti procenti, kas šķietami tā ir saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu – bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, tad maksāšanas pienākums skar ne tikai maksas, bet arī aizdevuma procentu maksājumus.
79. Saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, pat ja bēglim tiek piešķirts aizdevums, integrācijas izdevumu segšana galu galā ir paša bēgļa pienākums. Ja bēglis nenokārto pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu vai nenokārto to laikus, viņam aizdevums jāatmaksā pilnā apmērā un viņam rodas liels parāds. Ja bēgļiem, kas sāk dzīvot uzņemošajā dalībvalstī, ir parādsaistības, visticamāk, viņiem būs grūti integrēties šīs dalībvalsts sabiedrībā. Attiecīgi pastāv risks, ka persona būs divkārt nelabvēlīgā situācijā, pirmkārt, jo ir neaizsargātā grupā kā bēglis, un, otrkārt, jo ir jāatmaksā (liels) aizdevums par pilsoniskās integrācijas pārbaudījuma nenokārtošanu. Turklāt, ja persona nenokārto integrācijas pārbaudījumu, tai, visticamāk, būs grūtāk atrast darbu, un tas nozīmē, ka bēgļi, kas nav nokārtojuši pārbaudījumu, droši vien ir no visiem bēgļiem visnelabvēlīgākajā situācijā esošā un visneaizsargātākā grupa. Šādā divkārt nelabvēlīgā situācijā bēglis, manuprāt, var nonākt sociālās atstumtības situācijā, bet tas rada spiedienu uz valsts resursiem un tāpēc bēgļi kļūst finansiāli atkarīgi un zaudē cilvēka cieņu (60). Tas ir pilnīgi pretēji Savienības likumdevēja nodomam, kad tas lēma, ka dalībvalstīm jāveicina integrācija (61). Visbeidzot, ievērojot Kvalifikācijas direktīvas 34. panta mērķus, maksas par integrācijas kursiem vai pārbaudījumiem iekasēšanas sistēma nedrīkst kļūt par represīvu mehānismu pret tiem bēgļiem, kuriem ir vāji rezultāti pārbaudījumos, vai par uzņēmējdarbības iespēju uzņēmumiem, kas gūst peļņu no šiem kursiem un pārbaudījumiem.
80. Šajā ziņā piebildīšu, ka T.G. ir uzsvēris – Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību (turpmāk tekstā – “ECRI”) (62) ir paudusi bažas par bēgļu grupu, kuri bija sekmīgi iesnieguši patvēruma pieteikumus pirms 2022. gada, jo šiem bēgļiem joprojām bija piemērojams attiecīgais valsts tiesiskais regulējums un citastarp pienākums apmaksāt augstās mācību maksas par pilsonisko integrāciju un attiecīgā gadījumā pienākums samaksāt samērā lielu naudas sodu par pienākuma neizpildi noteiktajā termiņā (63). Turklāt ECRI ir secinājusi, ka represīvu pieeju integrācijai, nosakot būtiskus naudas sodus un prasību atmaksāt būtiskus aizdevumus, nevar uzskatīt par divpusēju procesu, kas veicinātu, atbalstītu un sekmētu integrāciju.
81. Attiecībā uz otro nosacījumu, ka dalībvalstīm jāņem vērā bēgļu īpašās vajadzības (64), kā norādīts iepriekš, šis nosacījums, šķiet, lielā mērā ir vērsts uz kursu būtisko daļu, kurai pēc iespējas jābūt individuāli pielāgotai bēgļiem. Šajā ziņā kursu izmaksas neizbēgami ir atkarīgas no bēgļu vajadzībām. Tomēr konkrētā summa, kas bēgļiem jāmaksā, nedrīkst būt tik augsta, ka ierobežo efektīvu piekļuvi kursiem. Turklāt summa nedrīkstētu būt augstāka bēgļiem, kuriem ir mācīšanās traucējumi, jo viņiem varētu būt nepieciešams vairāk kursu un galu galā jāmaksā vairāk, lai arī viņi ir īpaši neaizsargātā situācijā. Būtu jāizslēdz pieeja – jo neaizsargātākā situācijā tu esi, jo vairāk kursu tev nepieciešams un jo vairāk tev jāmaksā.
82. Ņemot to vērā, uzskatu, ka Kvalifikācijas direktīvas 34. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, kas uzliek bēgļiem pienākumu segt pilsoniskās integrācijas programmu izmaksas, kamēr valsts iestādes vispirms nav individuāli izvērtējušas personas finansiālo un sociālo stāvokli, jo šāds pienākums nav saderīgs ar pienākumu nodrošināt piekļuvi integrācijas programmām un nerada priekšnoteikumus, kas garantē šo programmu pieejamību. Katrā ziņā izmaksas – ja tās tiek piemērotas – nedrīkst būt tik augstas, lai atņemtu tiesību uz piekļuvi integrācijas programmām lietderīgo iedarbību.
B. Pienākums kārtot un nokārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu un sankcijas par tā neizpildi
83. Pirmajā jautājumā un ceturtā jautājuma otrajā daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Kvalifikācijas direktīvas 34. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru bēgļiem tiek uzlikts pienākums nokārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu un tā neizpildes gadījumā ir paredzēts naudas sods.
1. Integrācijas pārbaudījuma saderība ar Kvalifikācijas direktīvu
84. Kā minēts iepriekš, Kvalifikācijas direktīvas 34. pantā nav skaidri norādīts, ka dalībvalstis nedrīkst bēgļiem noteikt pienākumu piedalīties pilsoniskās integrācijas programmās un apmeklēt integrācijas kursus. Turklāt pēc šiem kursiem var būt pārbaudījums, un minētā tiesību norma neliedz dalībvalstij uzlikt pienākumu bēgļiem kārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumus (65). No šāda skatupunkta raugoties, jāizvērtē, vai pamatlietā skatītais pienākums kārtot un nokārtot pārbaudījumu ietekmē iespēju bēgļiem piekļūt integrācijas programmām vai īstenot citas ar Kvalifikācijas direktīvu viņiem garantētās tiesības (66). Tomēr, pirms analizēt nošķīrumu starp integrācijas pārbaudījuma kārtošanu un tā nokārtošanu, novērtēšu nozīmi, kāda piešķirama judikatūrai attiecībā uz integrācijas pārbaudījumu saderību ar citām direktīvām, kas piemērojamas trešo valstu valstspiederīgajiem.
a) Judikatūra par integrācijas pārbaudījumiem attiecībā uz citām direktīvām
85. Pirmkārt, spiedumā P un S (67) Tiesa atzina, ka Direktīvai 2003/109 nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā trešo valstu valstspiederīgajiem, kam jau ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, ir paredzēts pienākums nokārtot integrācijas eksāmenu, par tā neizpildi paredzot naudas sodu, ar nosacījumu, ka šī pārbaudījuma piemērošanas noteikumi nevar apdraudēt minētās direktīvas mērķu īstenošanu, bet tas jāpārbauda iesniedzējtiesai.
86. Lai pamatotu šādu secinājumu, Tiesa citastarp uzsvēra, ka attiecībā vispirms uz pienākumu nokārtot pamatlietā aplūkoto integrācijas eksāmenu “nevar apstrīdēt to, ka valodas zināšanu un zināšanu par uzņēmējas dalībvalsts sabiedrību iegūšana ievērojami atvieglo sazināšanos starp trešo valstu valstspiederīgajiem un valsts valstspiederīgajiem un turklāt veicina sadarbību un sociālo saikņu attīstību starp tiem. Tāpat arī nevar apstrīdēt to, ka uzņēmējas dalībvalsts valodas apgūšana atvieglo trešo valstu valstspiederīgo piekļuvi darba tirgum un arodizglītībai” (68).
87. Tiesa arī uzsvēra: tā kā pienākums nokārtot eksāmenu ļauj “nodrošināt, ka attiecīgie trešo valstu valstspiederīgie iegūst zināšanas, kas šķiet neapšaubāmi lietderīgas, lai izveidotu saikni ar uzņēmēju dalībvalsti, jāuzskata, ka šāds pienākums pats par sevi neapdraud Direktīvas 2003/109 mērķu īstenošanu, bet, tieši otrādi, var atbalstīt to īstenošanu” (69).
88. Otrkārt, spriedumā K un A(70) Tiesa tieši tāpat atzina, ka Direktīva 2003/86 neliedz dalībvalstīm pieprasīt trešo valstu valstspiederīgajiem nokārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu. Tā atzina, ka pienākums sekmīgi nokārtot integrācijas pārbaudījumu pamatzināšanu līmenī ļauj nodrošināt, ka attiecīgie trešo valstu valstspiederīgie iegūst zināšanas, kas neapšaubāmi ir lietderīgas, lai izveidotu saikni ar uzņemošo dalībvalsti.
89. Ir taisnība, ka apsvērumi, kas sniegti spriedumā P un S (71) un spriedumā K un A (72), nav mutatis mutandis piemērojami šajā lietā. Pirmais minētais spriedums attiecas tikai uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas pieteicās pastāvīgā iedzīvotāja statusam saskaņā ar Direktīvu 2003/109 (73), kurā tiek atzītas tādu trešās valsts pilsoņu tiesības uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu, kas ir uzturējušies dalībvalsts teritorijā piecus gadus, un tās 5. panta 2. punktā ir dalībvalstīm skaidri ļauts pieņemt integrācijas nosacījumus šāda statusa iegūšanai. Otrais minētais spriedums attiecas uz Direktīvas 2003/86 7. panta 2. punktu, kas ļauj dalībvalstīm pieprasīt trešo valstu pilsoņiem īstenot integrācijas pasākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem minētajā direktīvā paredzētajā ģimenes atkalapvienošanās nolūkā. Kvalifikācijas direktīvā turpretim nav tiesību normas, kas būtu līdzvērtīga šīm divām tiesību normām. Šajā ziņā, kā redzams no Kvalifikācijas direktīvas 13. panta, dalībvalstīm ir prasīts piešķirt bēgļa statusu, ja ir izpildīti minētās direktīvas II un III nodaļā minētie nosacījumi. Integrācija nav prasība, kas jāizpilda, lai iegūtu bēgļa statusu. Turklāt no Kvalifikācijas direktīvas 12. apsvēruma izriet, ka direktīvas noteikumu galvenais mērķis ir nevis nodrošināt bēgļu integrāciju pašu par sevi, bet garantēt vienotu kritēriju piemērošanu, lai identificētu personas, kam patiesi nepieciešama starptautiskā aizsardzība, kā arī nodrošinātu, lai minētajām personām visās dalībvalstīs būtu pieejams minimālais pabalstu līmenis (vienots statuss) (74).
90. Lai gan tas ir tā, Tiesas apsvērumi abās minētajās lietās saistībā ar lietderīgumu un vajadzību iegūt valodas zināšanas un zināšanas par uzņemošās dalībvalsts sabiedrību, lai piekļūtu darba tirgum un izglītības sistēmai, principā ir universāli, un tos var piemērot visiem trešos valstu valstspiederīgajiem neatkarīgi no viņu statusa. Tādējādi minētie apsvērumi ir spēkā attiecībā uz bēgļiem. Tā kā atšķirībā no Direktīvas 2003/109 un Direktīvas 2003/86 noteikumiem Kvalifikācijas direktīvas 34. pantā ir ietvertas tiesības uz piekļuvi integrācijas programmām, pienākums kārtot integrācijas pārbaudījumu un pienākums to nokārtot būtu jānošķir.
b) Pienākums kārtot integrācijas pārbaudījumu
91. Ja bēglim ir tiesības uz piekļuvi integrācijas programmām, pienākums apmeklēt pilsoniskās integrācijas kursus un kārtot pārbaudījumu zināmā mērā var veicināt zināšanu iegūšanu šajos kursos un tādējādi sekmēt integrāciju. Bēglim gatavošanās pārbaudījumam nozīmē, ka personai ir jāapgūst zināšanas, un tas to motivē pielikt lielākas pūles. Dalībvalstij pārbaudījumu organizēšana ir veids, kā novērtēt, vai persona ir apguvusi kursos sniegtās zināšanas. Tādējādi pārbaudījumu veikšana varētu būtu noderīgs rīks, lai izmērītu un uzraudzītu kursu efektivitāti, vēl jo vairāk, ja šie kursi tiek finansēti no publiskiem resursiem. Turklāt tas var būt noderīgs rīks, lai dalībvalstis varētu iegūt atgriezenisko saikni ne tikai par bēgļu kā grupas integrācijas prasmēm un zināšanām, bet arī atgriezenisko saikni no bēgļiem individuāli, lai sniegtu tiem individuāli pielāgotākus risinājumus.
92. Tāpēc es teiktu, ka piedalīšanās pārbaudījumos saistībā ar integrācijas kursiem var palīdzēt mācīšanās procesā un tādējādi veicināt bēgļu integrāciju. Uzskatu, ka šādā gadījumā tas, ka dalībvalstis pieprasa bēgļiem programmas noslēgumā kārtot pārbaudījumu, pats par sevi nevar apdraudēt Kvalifikācijas direktīvas mērķu sasniegšanu, ar nosacījumu, ka pārbaudījumu termiņš un nepieciešamā darba slodze neietekmē iespēju efektīvi izmantot citas Kvalifikācijas direktīvā garantētās tiesības un priekšrocības. Šajā ziņā ir svarīgi atzīmēt, ka iesniedzējtiesai būtu arī jāizvērtē, vai pienākums kārtot pārbaudījumu triju gadu laikā, kā tas ir patlaban saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, ir atbilstošs, ņemot vērā tādus aspektus kā, pirmkārt, kursos sniegto zināšanu saturs, apjoms un nozīmīgums, otrkārt, attiecīgās personas spēja apgūt šīs zināšanas, treškārt, zināšanu apguvei nepieciešamais laiks un, ceturtkārt, vai pats pārbaudījums ir strukturēts un organizēts tā, lai persona, kas to kārto, spētu parādīt iegūtās zināšanas.
93. Tomēr atšķirībā no Direktīvas 2003/109 un Direktīvas 2003/86 noteikumiem Kvalifikācijas direktīvas 34. pantā ir ietverts pienākums dalībvalstīm pēc iespējas pielāgot integrācijas programmas bēgļu vajadzībām (75), un tas nozīmē – ja dalībvalstis nolemj veikt šādus pārbaudījumus, to saturs un termiņi būtu jāpielāgo šīm vajadzībām, tāpēc varētu būt nepieciešams veikt pārbaudījumu metožu korekcijas.
94. No tā izriet, ka pienākums kārtot pārbaudījumu varētu būt līdzeklis, ar ko nodrošina, ka attiecīgā persona iegūst zināšanas, kas bēgļiem neapšaubāmi ir noderīgas, lai izveidotu saikni ar uzņemošo dalībvalsti. Tāpēc var atzīt, ka pats pienākums kārtot pārbaudījumu neapdraud Kvalifikācijas direktīvā izvirzīto mērķu sasniegšanu, bet, tieši otrādi, veicina to sasniegšanu (76). Tomēr, ņemot vērā pārbaudījuma mērķi, kā minēts iepriekš, pārbaudījuma maksa, manuprāt, bēgļiem būtu jāatceļ. Lai arī šajā lietā pārbaudījuma kārtošana vienā reizē maksā 290 EUR, summa palielināsies, ja pārbaudījums būs jākārto vēlreiz (77), un tas droši vien nozīmē, ka bēgļiem šādā situācijā būs mazāk pieejamo līdzekļu, lai īstenotu citas Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļā noteiktās tiesības.
95. Šajā ziņā ir svarīgi atzīmēt, ka Tiesa spriedumos abās minētajās lietās – P un S (78) un K un A (79) – atzina, ka maksas apmērs par pilsoniskās integrācijas pārbaudījumiem var apdraudēt attiecīgi Direktīvā 2003/109 noteiktā trešo valstu pilsoņu integrācijas mērķa sasniegšanu un Direktīvā 2003/86 noteikto tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos īstenošanu, atņemot šīm direktīvām lietderīgo iedarbību (80). Strīdus priekšmets šajās abās lietās bija naudas sods, kas bija jāmaksā par to, ka nebija izpildīts pienākums nokārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu, un papildus izmaksām, kuras radās saistībā ar pārbaudījumu kārtošanu. Šie nolēmumi tāpēc ir būtiski bēgļiem, kuriem var būt grūtības samaksāt maksu par pārbaudījumu kārtošanu vienu vai vairākas reizes. Tā kā tiesības uz piekļuvi integrācijas programmām ir tiesības, kas bēgļiem piešķirtas ar Kvalifikācijas direktīvu, maksa par pārbaudījuma kārtošanu atņem 34. pantam lietderīgo iedarbību.
c) Pienākums nokārtot integrācijas pārbaudījumu
96. Attiecībā uz pienākumu nokārtot integrācijas pārbaudījumu Nīderlandes tiesībās būtībā ir paredzēts, ka bēgļiem noteiktā termiņā jānokārto pārbaudījums, kurā tiek pārbaudītas viņu holandiešu valodas zināšanas un zināšanas par sabiedrību.
97. Būtu jānorāda, ka Tiesa savā judikatūrā ir aplūkojusi integrācijas priekšnoteikumus pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos īstenošanai (81). Tomēr šajā lietā integrācijas pārbaudījumus var uzskatīt tikai par līdzekli, kā uzlabot personas prasmes un zināšanas, kad šī persona īsteno Kvalifikācijas direktīvas 34. pantā noteiktās tiesības. Kā minēts iepriekš, pienākums kārtot un nokārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumus neietekmē bēgļa statusa iegūšanu. Tātad, kā norādījusi Komisija, apsvērumus šajā jautājumā, kuri izriet no judikatūras attiecībā uz Direktīvu 2003/109 un Direktīvu 2003/86, nevar mutatis mutandis piemērot Kvalifikācijas direktīvai.
98. Pienākums nokārtot pārbaudījumu nozīmē, ka ir minimālā atzīme, kas jānopelna, lai izturētu pārbaudījumu. Saistībā ar Kvalifikācijas direktīvu šādas minimālās atzīmes noteikšana nedrīkst radīt situāciju, kurā tiesību uz piekļuvi integrācijas programmām īstenošana un sekmīga šīs programmas nokārtošana tiek padarīta pārmērīgi grūta vai neiespējama. Pienākuma pārbaudē nopelnīt minimālo atzīmi neizpilde var bēgļus demotivēt vai atsvešināt, tādējādi praktiski kavējot viņu integrāciju.
99. UNHCR dokumentā Note on the Integration of Refugees in the European Union [Ziņojums par bēgļu integrāciju Eiropas Savienībā] ir uzsvērts, ka, ieviešot stingras valodas prasmes pārbaudes un pārbaudes par uzņemošās dalībvalsts vēsturi un kultūru, varētu tikt sodītas noteiktas bēgļu kategorijas, it īpaši vecāka gadagājuma personas vai analfabēti (82).
100. Ņemot vērā šos apsvērumus, saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvas 34. pantu dalībvalstis, manuprāt, nav tiesīgas prasīt bēgļiem integrācijas pārbaudījumos iegūt noteiktu minimālo atzīmi kā apliecinājumu par integrācijas pārbaudījuma nokārtošanu. Tātad to, ka dalībvalsts nosaka pienākumu nokārtot pārbaudījumu par valodas prasmi vai zināšanām par uzņemošās dalībvalsts sabiedrību, nevar uzskatīt par pasākumu, kas veicina minētās direktīvas mērķu sasniegšanu.
101. Turklāt pieņemu, ka integrācijas pārbaudījumu nokārtošanas prasība noteikti ir saistīta ar (finansiālas vai cita veida) sankcijas piemērošanu, lai nodrošinātu, ka pārbaudījuma nokārtošana ir obligāta. Turpinājumā izskatīšu šo aspektu.
2. Sankcijas – pienākums maksāt naudas sodu un pienākums atmaksāt aizdevumu
102. Ir divi sankciju sistēmas aspekti. Pirmām kārtām, ja netiek nokārtots integrācijas pārbaudījums, par to piemēro naudas sodu līdz pat 1250 EUR, un ministrs to var piemērot atkārtoti. Tomēr šajā lietā ministrs T.G. piemēroja 500 EUR lielu naudas sodu un lietas materiālos nav minēts, ka šis naudas sods tiktu piemērots atkārtoti. Tāpēc šī lieta neskar naudas soda maksimālo apmēru vai tā atkārtotu piemērošanu. Otrām kārtām, pastāv pienākums atmaksāt līdz pat 10 000 EUR lielu aizdevumu. Lai arī valsts tiesa to neklasificē kā “sankciju”, tā var kļūt par sankciju, ja bēglis laikus nenokārto integrācijas pārbaudījumu, un šādos apstākļos šis pienākums iegūst represīvu raksturu. Abas šīs “sankcijas” pastāv līdztekus un tiek piemērotas kumulatīvi. Šajā lietā T.G. faktiski ir atbrīvots no integrācijas pienākuma kopš 2021. gada decembra, ņemot vērā viņa pieliktās pūles, taču šīs divas finansiālās sankcijas saglabājas.
103. Iesākumā būtu jāatgādina, kā to uzsver arī UNCHR, ka, ņemot vērā bēgļu īpašo neaizsargātību, personām, kuras nenokārto integrācijas pārbaudījumu, nebūtu piemērojamas sankcijas. Ženēvas konvencijas izstrādātāji ir skaidri izslēguši piespiedu līdzekļu piemērošanu vai pienākuma uzlikšanu bēgļiem (83). Domai, ka nedrīkst piemērot piespiedu līdzekļus, būtu jābūt vadošai Kvalifikācijas direktīvas 34. panta interpretācijā(84). Piespiedu līdzekļu nepiemērošana konkrēti nozīmē, ka integrācijas veicināšanas pasākumiem nedrīkst būt represīvs raksturs.
104. Attiecībā uz pienākumu atmaksāt aizdevumu Kvalifikācijas direktīvas 34. pantā ir norādīts, ka dalībvalstīm ir pienākums “rad[īt] priekšnoteikumus”, kas garantē bēgļiem piekļuvi integrācijas programmām. Tāpēc pienākumam segt pilsoniskās integrācijas kursu un pārbaudījumu izmaksas, ja bēglis paredzētajā termiņā nenokārto pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu, ir represīvs raksturs, un tādējādi apdraud ar šo tiesību normu noteikto mērķi. Neaizsargātākie bēgļi, kuriem nav izdevies laikus nokārtot pārbaudījumus, ir vieni no tiem, kurus šis represīvais pasākums skar visvairāk (85).
105. Tam, ka bēgļi var noslēgt tādu vienošanos par parāda atmaksu, kurā tiek ņemta vērā maksātspēja, šajā ziņā ir mazāka nozīme. Šādos apstākļos pienākums atmaksāt ievērojamu parādu saglabājas līdz pat 10 gadiem, un tas var kavēt efektīvu integrāciju uzņemošajā dalībvalstī. Kā norādījusi ECRI, represīvu pieeja attiecībā uz integrāciju, nosakot sankcijas un prasību atmaksāt lielus aizdevumus, nevar uzskatīt par procesu, kas veicinātu, atbalstītu un sekmētu integrāciju (86).
106. Turklāt, piemērojot šādu naudas sodu bēgļiem, neizbēgami mazinās viņu finanšu resursi, kas var negatīvi ietekmēt viņu iespējas īstenot savas tiesības, kuras noteiktas Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļā, it īpaši, ja viņu finanšu resursi jau tāpat ir ierobežoti.
107. Kā norādījusi Komisija, ja dalībvalsts uzliek tādu pienākumu nokārtot integrācijas pārbaudījumu, kura neizpildes gadījumā ir paredzēts naudas sods, tas varētu atturēt trešo valstu valstspiederīgos lūgt starptautisko aizsardzību attiecīgajā dalībvalstī vai izraisīt sekundāro kustību uz dalībvalstīm, kuras šādu pienākumu nenosaka. Tomēr viens no Kvalifikācijas direktīvas mērķiem ir veicināt sekundārās kustības ierobežošanu starp dalībvalstīm, kā tas izriet no minētās direktīvas 13. apsvēruma.
108. Katrā ziņā, ja Tiesa nolemtu, ka var piemērot naudas sodu kā sankciju par to, ka nav izpildīts pienākums nokārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu, 500 EUR ir šķietami nesamērīga summa un tāpēc pretrunā Savienības tiesībām (87).
109. Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka dalībvalsts uzliktais pienākums, ar kuru bēgļiem pieprasīts nokārtot integrācijas pārbaudījumu, un tā neizpildes gadījumā atmaksāt aizdevumu un samaksāt naudas sodu, apdraud Kvalifikācijas direktīvas mērķu sasniegšanu un mazina tās 34. panta lietderīgo iedarbību.
IV. Secinājumi
110. Ņemot vērā minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu, normas un konkrēti tās 34. pants jāinterpretē tādējādi, ka
– tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā bēgļiem prasīts apmeklēt pilsoniskās integrācijas kursus, ar nosacījumu, ka šis pienākums neierobežo iespēju īstenot tiesības, kas viņiem piešķirtas šajā direktīvā un konkrēti tās VII nodaļā, un tiek ņemtas vērā viņu īpašās vajadzības;
– tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kas uzliek bēgļiem pienākumu segt integrācijas programmu augstās izmaksas, kamēr valsts iestādes vispirms nav individuāli izvērtējušas personas finansiālo un sociālo stāvokli, jo šāds pienākums nav saderīgs ar pienākumu nodrošināt piekļuvi integrācijas programmām un nerada priekšnoteikumus, kuri garantē šo programmu pieejamību;
– tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā bēgļiem prasīts kārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu, kurā tiek vērtētas uzņemošās dalībvalsts valsts valodas mutvārdu un rakstveida prasmes un zināšanas par šīs dalībvalsts sabiedrību; un
– tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā bēgļiem prasīts nokārtot pilsoniskās integrācijas pārbaudījumu, un tā nenokārtošanas gadījumā likts atmaksāt aizdevumu un samaksāt naudas sodu, jo šis regulējums apdraud Direktīvas 2011/95 mērķu sasniegšanu un mazina tās 34. panta lietderīgo iedarbību.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
i Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.
2 Konvencija par bēgļa statusu, kas parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)) un stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī. Šī konvencija tika papildināta un grozīta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājās spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”).
3 Minētās konvencijas 34. pantā “Naturalizācija” ir norādīts, ka “dalībvalstis pēc iespējas veicina bēgļu asimilēšanu un naturalizāciju. Tās dara visu, lai paātrinātu naturalizācijas procesu un, cik vien iespējams, samazinātu šāda procesa izmaksas”.
4 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.).
5 Lai arī lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tajā ietvertie jautājumi attiecas uz “starptautiskās aizsardzības saņēmējiem”, no šā lūguma ir redzams, ka T.G. ir bēgļa statuss, un, šķiet, nav vajadzības šajos secinājumos analizēt alternatīvās aizsardzības saņēmēju situāciju. Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta 2. apakšpunkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka termins “bēglis” ir attiecināms uz jebkuru personu, kura “sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību”. Šī definīcija tika ietverta Kvalifikācijas direktīvas 2. panta d) punktā.
6 Spriedums, 2015. gada 4. jūnijs (C‑579/13, EU:C:2015:369).
7 Spriedums, 2015. gada 4. jūnijs (C‑579/13, EU:C:2015:369, 48. punkts).
8 OV 2004, L 16, 44. lpp.
9 Pilsoniskās integrācijas likuma 7. panta 2. punkts.
10 Skat. Pilsoniskās integrācijas likuma 16. pantu.
11 Profesors Grahl‑Madsen citastarp norāda, ka “34. pantā faktiski ir runāts par pamatu ielikšanu vai atspēriena punkta radīšanu, lai bēglis varētu iepazīties ar nācijas, kurā tas dzīvo, valodu, paražām un dzīvesveidu un lai tas varētu, neizjūtot nekādu piespiešanu, vieglāk integrēties savas patvēruma valsts ekonomiskajā, sociālajā un kultūras dzīvē” (skat. United Nations High Commission for Refugees [UNHCR] Commentary on the Refugee Convention 1951 (Articles 2–11, 13‑37), 1997. gada oktobris, 146. lpp.).
12 Skat. it īpaši Kvalifikācijas direktīvas 3., 4. un 15. apsvērumu.
13 Feller, E., UNHCR bijušais Augstā komisāra vietnieks aizsardzības jautājumos.
14 Spriedums, 2015. gada 4. jūnijs (C‑579/13, EU:C:2015:369).
15 Skat. iesniedzējtiesas nolēmuma 4. punktu.
16 LESD 67. panta 2. punktā paredzēts, ka Eiropas Savienība izstrādā citastarp kopēju patvēruma politiku. Turklāt LESD 78. panta 1. punktā noteikts, ka Savienība īsteno kopēju patvēruma politiku, kurai jābūt saskaņā ar Ženēvas konvenciju. LESD 78. panta 2. punktā ir norādīts, ka šim nolūkam Savienības likumdevējs paredz pasākumus.
17 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. septembris, Panellinios Syndesmos Viomichanion Metapoiisis Kapnou (C‑373/11, EU:C:2013:567, 26. punkts).
18 Šajā nozīmē skat. Kvalifikācijas direktīvas 12. un 40. apsvērumu un 23. panta 2. punktu, kā arī spriedumus, 2015. gada 24. jūnijs, T. (C‑373/13, EU:C:2015:413, 95., 96. un 97. punkts), un 2019. gada 14. maijs, M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2019:403, 91. un 99. punkts).
19 Skat. it īpaši paskaidrojuma rakstu, kas pievienots Priekšlikumam Padomes direktīvai par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos un bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (COM(2001) 0510, galīgā redakcija). Attiecībā uz 31. pantu (kļuvis par Padomes Direktīvas 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2004, L 304, 12. lpp.) 34. pantu) Komisija paskaidro, ka “ir nepieciešams nodrošināt konkrētu atbalstu nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, no kurām liela daļa ir bēgļi, nevis tikai ļaut tām vienlīdzīgu piekļuvi vispārējām nodarbinātības un izglītības iespējām”. [Neoficiāls tulkojums.]
20 Savukārt Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu, un ar ko veic grozījumus Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīvā 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (COM/2016/0466 final) likumdevējs ir ieviesis tiesību normu, kas ļauj dalībvalstīm noteikt, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ir obligāti jāpiedalās integrācijas pasākumos (minētā priekšlikuma 38. panta 2. punkts).
21 Pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 24. oktobris, Drozdovs (C‑277/12, EU:C:2013:685, 31. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2017. gada 14. septembris, Delgado Mendes (C‑503/16, EU:C:2017:681, 47. punkts).
22 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 4. jūnijs, P un S (C‑579/13, EU:C:2015:369, 45. punkts). Skat. arī LES 4. panta 3. punktu, no kura izriet, ka dalībvalstu pienākums ir veikt visus pasākumus, kuri ir piemēroti, lai nodrošinātu no Kvalifikācijas direktīvas izrietošo pienākumu izpildi, un atturēties no jebkādiem pasākumiem, kas varētu apdraudēt tās mērķu sasniegšanu. Pēc analoģijas skat. 2010. gada 4. marta spriedumu Chakroun (C‑578/08, EU:C:2010:117, 43) attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanos un 2011. gada 28. aprīļa spriedumu El Dridi (C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 53.–55. punkts) attiecībā uz imigrāciju un nelikumīgu uzturēšanos.
23 Spriedums, 2014. gada 10. septembris, Ben Alaya (C‑491/13, EU:C:2014:2187, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Skat. šo secinājumu 41. un 42. punktu.
25 Berry, J.W. “Acculturation and adaptation in a new society”, International Migration, 30. sēj., 1992, 69.‑85. lpp..
26 Akadēmiskās aprindas ir piedāvājušas integrācijas konceptuālu pamatsistēmu, kas sagrupēta četrās pamatjomās: i) fundamentālā joma – bēgļa statuss, piekļuve tiesībām un pilsonība; ii) funkcionālā joma – piekļuve mājoklim, veselības aprūpei, sociālajam nodrošinājumam, cienīgam darbam, finanšu pakalpojumiem un izglītībai; iii) sociālā joma – sociālie sakari un saikne ar uzņemošās valsts kopienu, sociālie tilti, tīkli, sociālās saites; iv) veicināšana – valoda, mācības, konsultācijas, zināšanas par kultūru, drošība un stabilitāte. Skat. Ager, A. un Strang, A. “Understanding integration: A conceptual framework”, Journal of Refugee Studies, 21. sēj., 2008, 166.–191. lpp.; https://academic.oup.com/jrs/article/21/2/166/1621262. Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļā dažas no šīm jomām ir konkrēti formulētas bēgļiem piešķirto tiesību veidā.
27 Cilvēktiesību jomā var nošķirt pienākumus ievērot, pienākumus aizsargāt un pienākumus īstenot tiesības, lai arī šis nošķīrums nav iedibinājies. Kvalifikācijas direktīvas 34. pants ietilpst trešajā kategorijā. Pakārtoti var nošķirt pozitīvus un negatīvus pienākumus.
28 Skat. arī 19. zemsvītras piezīmē minēto paskaidrojuma rakstu sākotnējam Priekšlikumam direktīvai 2004/83, kur Komisija atsaucas uz Nodarbinātības pamatnostādņu 2001. gadam 7. pamatnostādni (Padomes Lēmums 2001/63/EK (2001. gada 19. janvāris) par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm 2001. gadam (OV 2001, L 22, 18. lpp.)), saskaņā ar kuru “programmas, kas izstrādātas, lai veicinātu bēgļu integrāciju dalībvalsts sabiedrībā, varētu būt, piemēram,” “individuāli pielāgots rīcības plāns” attiecībā uz “nodarbinātību un izglītību”, “valodas kursi”, “pamatlīmeņa un padziļināti mācību kursi”, “pasākumi, kuru mērķis ir veicināt spēju sevi uzturēt”, “pasākumi, kas organizēti, lai sniegtu ieskatu par dalībvalsts vēsturi un kultūru”, un “pasākumi, kas organizēti kopā ar dalībvalsts iedzīvotājiem, lai veicinātu savstarpēju sapratni”. [Neoficiāls tulkojums.]
29 Skat. citastarp spriedumu, 2021. gada 9. novembris, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes vienotības saglabāšana) (C‑91/20, EU:C:2021:898, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. maijs, M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2019:403).
31 Commentary on the Refugee Convention 1951, Articles 2–11, 13‑37, publicējis UNHCR, Division of International Protection, 1997, 146. lpp.
32 Skat. 11. zemsvītras piezīmē minēto profesora Grahl‑Madsen komentāru.
33 Skat., UNHCR, Note on the Integration of Refugees in the European Union, 2007. gada maijs, pieejams: https://www.refworld.org/policy/legalguidance/unhcr/2007/en/41624.
34 Skat. Hartas 52. panta 7. punktu.
35 Lock, T. “Article 18 CFR”, no: Manuel Kellerbauer, Marcus Klamert un Jonathan Tomkin (red.), The EU Treaties and the Charter of Fundamental Rights: A Commentary, 2154. lpp.
36 Svarīgi atzīmēt, ka 16. apsvērumā ir norādīts – Kvalifikācijas direktīva cenšas “nodrošināt, ka pilnībā tiek respektēta cilvēka cieņa un patvēruma pieteikuma iesniedzēja un viņu pavadošo ģimenes locekļu tiesības uz patvērumu, un veicināt minētās Hartas 1., 7., 11., 14., 15., 16., 18., 21., 24., 34. un 35. panta piemērošanu, un tādēļ tā būtu attiecīgi jāīsteno”.
37 Spriedums, 2015. gada 24. jūnijs, T. (C‑373/13, EU:C:2015:413, 97. punkts).
38 Turpat, 95. punkts.
39 Turpat, 98. punkts.
40 Skat. šo secinājumu 44. punktu.
41 Skat. paskaidrojuma raksta 31. pantu, kas citēts 19. zemsvītras piezīmē.
42 Skat. šo secinājumu 44. punktu.
43 Skat. arī Kvalifikācijas direktīvas 41. apsvērumu.
44 Paskaidrojuma raksts Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu (SEC(2009) 1373) (SEC(2009) 1374)/(COM(2009) 551, galīgā redakcija – COD 2009/0164/“Priekšlikuma juridiskie aspekti”, 7. punkts.
45 Turpat.
46 Komisijas dienestu darba dokuments, kas pievienots Priekšlikumam Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu – Ietekmes novērtējums (COM(2009) 551) (SEC(2009) 1374), 33. lpp.
47 Turpat.
48 Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus lietā P un S (C‑579/13, EU:C:2015:39, 81. punkts).
49 Skat. šo secinājumu 44. punktu.
50 Skat. šo secinājumu 62. un 63. punktu.
51 Skat. 19. zemsvītras piezīmē minēto paskaidrojuma rakstu.
52 Pēc analoģijas skat. 9. panta 4. punktu Konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV 2005 L 124, 1. lpp.), kurā noteikts, ka valstī noteiktās pārskatīšanas procedūras nedrīkst būt saistītas ar pārmērīgām izmaksām (spriedums, 2018. gada 15. marts, North East Pylon Pressure Campaign un Sheehy, C‑470/16, EU:C:2018:185, 48. punkts).
53 Turklāt, tā kā tas ir izlīdzināšanas pasākums, būtu jāņem vērā līdzīgi izglītības kursi, kas tiek piedāvāti citiem uzņemošās dalībvalsts pilsoņiem vai trešo valstu valstspiederīgajiem (piemēram, darba ņēmējiem vai studentiem) un kas arī ir paredzēti šo sociālo grupu līmeņa izlīdzināšanai, lai novērstu bēgļu iespējamo diskrimināciju attiecībā pret šīm grupām.
54 2000. gada 28. septembrī Padome pieņēma Lēmumu 2000/596/EK, ar kuru tika izveidots Eiropas Bēgļu fonds kā solidārs pasākums, lai atvieglotu dalībvalstu pūliņus saistībā ar bēgļu un pārvietoto personu uzņemšanu un radušos seku pārvarēšanu.
55 Skat. 8. panta d) punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 516/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, groza Padomes Lēmumu 2008/381/EK un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumus Nr. 573/2007/EK un Nr. 575/2007/EK un Padomes Lēmumu 2007/435/EK (OV 2014, L 150, 168. lpp.), kurā noteikts, ka no šā fonda tiek atbalstīti “daudzpusīgi pilsoniskās ievirzes kursi un valodu mācīšana”.
56 Skat. šo secinājumu 44. punktu.
57 Konkrēti – jautājumā par lietderīgo iedarbību spriedumā P un S attiecībā uz pilsoniskās integrācijas pārbaudījumiem, kas noteikti saskaņā ar Direktīvu 2003/109, Tiesai bija jāspriež par maksimālo naudas sodu, ja šie pārbaudījumi netiek nokārtoti. Vērtējumā Tiesa analizēja maksas par reģistrāciju pārbaudījuma kārtošanai, iespējamās izmaksas sagatavošanās procesā un to, ka šīs izmaksas netika kompensētas, ja pārbaudījums netika nokārtots. Minētajā lietā Tiesa atzina, ka naudas sods, kas jāmaksā papildus ar pārbaudījumu kārtošanu saistīto izdevumu samaksai, var apdraudēt Direktīvas 2003/109 mērķu īstenošanu un tātad atņemt tai tās lietderīgo iedarbību. Skat. spriedumu, 2015. gada 4. jūnijs, P un S (C‑579/13, EU:C:2015:369, 54. punkts). 2015. gada 9. jūlija spriedumā K un A (C‑153/14, EU:C:2015:453) Tiesa izvērtēja Padomes Direktīvu 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV 2003, L 251, 12. lpp.) un Nīderlandes tiesību aktos noteikto pienākumu nokārtot integrācijas pamatpārbaudījumu ārvalstīs pirms ieceļošanas šīs dalībvalsts teritorijā. Konkrēti saistībā ar izmaksām Tiesa atzina, ka principā dalībvalstis drīkst pieprasīt, lai trešo valstu valstspiederīgie paši segtu izmaksas, kā arī noteikt šo izmaksu apmēru, taču izmaksu apmērs nedrīkst būt tāds, ka tā mērķis vai sekas būtu padarīt tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos īstenošanu neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu.
58 Pēc analoģijas skat. judikatūru attiecībā uz individuālo maksātspēju saistībā ar Hartas 47. pantā noteikto efektīvas tiesību aizsardzības principu. Kā norādījusi ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] secinājumos lietā Edwards (C‑260/11, EU:C:2012:645, 38. punkts), juridiskā palīdzība varētu būt pat obligāta, kad principā pieļaujamie izmaksu riski attiecīgajai personai tās ierobežotās maksātspējas dēļ rada nepārvaramu šķērsli tiesību īstenošanai. Skat. arī judikatūru, kas minēta spriedumā, 2010, gada 22. decembris, DEB (C‑279/09, EU:C:2010:811, 60. un 61. punkts), un rīkojumu, 2012. gada 13. jūnijs, GREP (C‑156/12, EU:C:2012:342, 40. un nākamie punkti).
59 Finansiālās spējas novērtēšana ex post arī varētu traucēt bēglim īstenot citas tiesības, piemēram, tiesības strādāt, jo, ņemot vērā bēgļa finansiālo stāvokli pēc integrācijas programmas pabeigšanas, var tikt traucēta viņa ekonomiskā un sociālā labklājība.
60 Skat. Kvalifikācijas direktīvas 16. apsvērumu.
61 19. zemsvītras piezīmē minētais paskaidrojuma raksts.
62 ECRI 2022. gada 3. marta secinājumi par Nīderlandi, (CRI(2022) 03), 4. lpp., pieejami: https://www.coe.int/en/web/european‑commission‑against‑racism‑and‑intolerance/netherlands.
63 Turpat.
64 Skat. šo secinājumu 49., 62., 63. un 65. punktu.
65 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 24. jūnijs, T. (C‑373/13, EU:C:2015:413, 47. un 48. punkts), kurā Tiesa atzina – tas, ka Direktīvas 2004/83 24. panta 1. punkta formulējums skaidri neizslēdz iespēju atcelt bēglim iepriekš izsniegtu uzturēšanās atļauju, ir viens no argumentiem, kuri atbalsta interpretāciju, kas dalībvalstīm ļauj veikt šādu pasākumu.
66 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 24. jūnijs, T. (C‑373/13, EU:C:2015:413, 98. punkts).
67 Spriedums, 2015. gada 4. jūnijs (C‑579/13, EU:C:2015:369).
68 Turpat, 47. punkts.
69 Turpat, 47., 48. un 50. punkts.
70 Spriedums, 2015. gada 9. jūlijs (C‑153/14, EU:C:2015:453).
71 Spriedums, 2015. gada 4. jūnijs (C‑579/13, EU:C:2015:369).
72 Spriedums, 2015. gada 9. jūlijs (C‑153/14, EU:C:2015:453).
73 Viņi pieteicās šim statusam laikposmā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 1. janvārim.
74 Spriedums, 2019. gada 14. maijs, M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2019:403, 79. punkts).
75 Skat. šo secinājumu 49., 62., 63. un 65. punktu.
76 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 4. jūnijs, P un S (C‑579/13, EU:C:2015:369, 48. punkts).
77 No lietas materiāliem faktiski izriet, ka pārbaudījuma maksa tiek maksāta katru reizi, kad tiek kārtots pārbaudījums.
78 Spriedums, 2015. gada 4. jūnijs (C‑579/13, EU:C:2015:369, 54. punkts).
79 Spriedums, 2015. gada 9. jūlijs (C‑153/14, EU:C:2015:453, 69. punkts.).
80 Skat. spriedumus, 2015. gada 4. jūnijs, P un S (C‑579/13, EU:C:2015:369, 54. punkts), un 2015. gada 9. jūlijs, K un A (C‑153/14, EU:C:2015:453, 69. punkts).
81 Turpat.
82 Note on the Integration of Refugees in the European Union, 2007. gada maijs, pieejams: https://www.refworld.org/policy/legalguidance/unhcr/2007/en/41624.
83 Skat. 11. zemsvītras piezīmē ietverto komentāru.
84 Skat. šo secinājumu 54. punktu.
85 Plašsaziņas līdzekļos ir ziņots, ka puse bēgļu un migrantu integrācijas prasības nenokārto laikus, tas ir, triju gadu laikā, kurā jānokārto integrācijas eksāmens; skat. https://nos.nl/artikel/2100445‑helft‑nieuwkomers‑haalt‑inburgeringsexamen‑niet.
86 Skat. šo secinājumu 80. punktu.
87 Spriedums, 2015. gada 4. jūnijs, P un S (C‑579/13, EU:C:2015:369, 51.–54. punkts).