EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62022CJ0364

Tiesas spriedums (septītā palāta), 2023. gada 25. maijs.
J.B. u.c. pret Bundesrepublik Deutschland.
Verwaltungsgericht Minden lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patvēruma politika – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32/ES – 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts – Pieteikuma izskatīšanas procedūra – Nepieņemami pieteikumi – Turpmāki pieteikumi – Brīvprātīga atgriešanās un izraidīšana.
Lieta C-364/22.

Court reports – general – 'Information on unpublished decisions' section

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2023:429

 TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2023. gada 25. maijā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patvēruma politika – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32/ES – 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts – Pieteikuma izskatīšanas procedūra – Nepieņemami pieteikumi – Turpmāki pieteikumi – Brīvprātīga atgriešanās un izraidīšana

Lietā C‑364/22

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Verwaltungsgericht Minden (Mindenes administratīvā tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 2. marta lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 7. jūnijā, tiesvedībā

J.B.,

S.B.,

F.B., kuru juridiski pārstāv J.B. un S.B.,

pret

Vācijas Federatīvo Republiku,

TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún], tiesneši N. Vāls [N. Wahl] un J. Pasers [J. Passer] (referents),

ģenerāladvokāts: N. Emiliu [N. Emiliou],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

Vācijas valdības vārdā – JMöller un AHoesch, pārstāvji,

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

Eiropas Komisijas vārdā – JHottiaux un HLeupold, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp J.B., S.B. un viņu meitu F.B., no vienas puses, un Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika), no otras puses, par viņu patvēruma pieteikumu noraidīšanu kā nepieņemamu.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīva 2004/83/EK

3

Padomes Direktīvas 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2004, L 304, 12. lpp.), V nodaļā “Pretendēšana uz alternatīvo aizsardzību” ietvertajā 15. pantā “Smags kaitējums” bija noteikts:

“Smagu kaitējumu veido:

a)

nāves sods vai tā izpilde vai

b)

pieteikuma iesniedzēja spīdzināšana vai necilvēcīga pazemojoša izturēšanās pret viņu, vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana izcelsmes valstī; vai

c)

smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā.”

4

Minētās direktīvas 17. pantā “Izslēgšana” bija paredzēti iemesli, kas ļauj izslēgt trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku no to personu skaita, kuras ir tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību.

5

Šīs pašas direktīvas 18. pantā “Alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršana” bija noteikts:

“Dalībvalstis piešķir alternatīvās aizsardzības statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiesīgs uz alternatīvo aizsardzību saskaņā ar II un V nodaļu.”

6

Direktīva 2004/83 tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.).

Direktīva 2013/32

7

Direktīvas 2013/32 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

b)

“starptautiskās aizsardzības pieteikums” jeb “pieteikums” ir pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, lai saņemtu bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu un kas nepārprotami nepieprasa cita veida aizsardzību, kura ir ārpus Direktīvas [2011/95] darbības jomas, un par kuru var iesniegt atsevišķu pieteikumu;

[..]

e)

“galīgais lēmums” ir lēmums par to, vai trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam var tikt piešķirts bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statuss saskaņā ar Direktīvu [2011/95] un kas vairs nav pakļauts tiesiskajai aizsardzībai [pārsūdzams] atbilstīgi šīs direktīvas V nodaļai, neatkarīgi no tā, vai šāda tiesiskā aizsardzība paredz pieteikuma iesniedzēja palikšanu attiecīgajās dalībvalstīs līdz tās iznākumam;

[..]

q)

“turpmāks pieteikums” ir starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas ir sagatavots pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par iepriekšēju pieteikumu, tostarp gadījumos, kad pieteikuma iesniedzējs ir skaidri atsaucis savu pieteikumu, un gadījumos, kad atbildīgā iestāde ir noraidījusi pieteikumu pēc tā netiešas atsaukšanas saskaņā ar 28. panta 1. punktu.”

8

Direktīvas 2013/32 33. panta “Nepieņemami pieteikumi” 2. punkta d) apakšpunktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tikai tad, ja:

[..]

d)

pieteikums ir turpmāks pieteikums, kurā nav ietverti jauni elementi vai konstatējumi, kas saistīti ar izvērtēšanu, vai pieteikuma iesniedzējs ir kvalificējams kā bēglis vai persona, kas ir tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību atbilstīgi Direktīvai [2011/95], vai tādus nav iesniedzis pieteikuma iesniedzējs.”

9

Direktīvas 2013/32 40. pants “Turpmāks pieteikums” ir formulēts šādi:

“1.   Ja persona, kas ir pieteikusies uz starptautisko aizsardzību dalībvalstī, sniedz papildu paziņojumus vai turpmāku pieteikumu tajā pašā dalībvalstī, minētā dalībvalsts pārbauda šos turpmākos paziņojumus vai turpmākā pieteikuma elementus saskaņā ar iepriekšējā pieteikuma izskatīšanu vai saskaņā ar tāda lēmuma izskatīšanu, kas atrodas pārskatīšanas vai pārsūdzības procesā, ciktāl kompetentās iestādes var ņemt vērā un apsvērt visus elementus, kas ir pamatā turpmākajiem paziņojumiem vai turpmākajam pieteikumam.

2.   Lai pieņemtu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību saskaņā ar 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu, turpmākais starptautiskās aizsardzības pieteikums tiek vispirms pakļauts sākotnējai izskatīšanai attiecībā uz to, vai ir konstatēti vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas attiecas uz pārbaudi, vai viņš ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs saskaņā ar Direktīvu [2011/95].

3.   Ja sākotnējā izskatīšanā, kas minēta 2. punktā, tiek konstatēti vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas ievērojami palielina iespēju pieteikuma iesniedzējam tikt kvalificētam kā starptautiskās aizsardzības saņēmējam saskaņā ar Direktīvu [2011/95], pieteikumu turpina izskatīt saskaņā ar II nodaļu. Dalībvalstis var paredzēt arī citus iemeslus, kuru dēļ turpināt izskatīt turpmāku pieteikumu.

[..]”

Dublinas III regula

10

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”), 19. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Šīs regulas 18. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktā noteiktās saistības izbeidzas, ja atbildīgā dalībvalsts, kad tai pieprasa uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju vai citu personu, kas minēta 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā, var konstatēt, ka attiecīgā persona ir atstājusi dalībvalstu teritoriju atbilstīgi atgriešanas lēmumam vai izraidīšanas rīkojumam, kas izdots pēc pieteikuma atsaukšanas vai noraidīšanas.

Pieteikumu, kas iesniegts pēc tam, kad notikusi efektīva izraidīšana, uzskata par jaunu pieteikumu, kas ir pamatā jaunai procedūrai, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti.”

Vācijas tiesības

Patvēruma likums

11

Asylgesetz (Patvēruma likums) (BGBl. 2008 I, 1798. lpp.) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 29. panta 1. punkta 5. apakšpunktā ir noteikts:

“Patvēruma pieteikums nav pieņemams, ja:

5.

Turpmāka pieteikuma gadījumā saskaņā ar 71. pantu vai atkārtota pieteikuma gadījumā saskaņā ar 71.a pantu nav jāpiemēro vēl viena patvēruma procedūra.”

12

Šī likuma 71. panta “Turpmāks pieteikums” 1. punktā ir noteikts:

“Ja ārvalstnieks pēc agrāka patvēruma pieteikuma atsaukšanas vai neapstrīdamas noraidīšanas atkārtoti iesniedz patvēruma pieteikumu (turpmāks pieteikums), jauna patvēruma procedūra ir īstenojama tikai tad, ja ir izpildīti Verwaltungsverfahrensgesetz [(Administratīvā procesa likums; BGBl. 2013 I, 102. lpp.)] 51. panta 1.–3. punktā paredzētie nosacījumi; pienākums to pārbaudīt ir Bundesamt [für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde, Vācija)]. [..]”

Administratīvā procesa likums

13

Administratīvā procesa likuma, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 51. panta “Procedūras pārskatīšana” 1. punktā bija paredzēts:

“Pēc ieinteresētās personas lūguma iestāde lemj par galīga administratīvā akta atcelšanu vai tā grozīšanu, ja:

1.

pēc akta pieņemšanas ieinteresētajai personai par labu ir mainījušies faktiskie vai tiesiskie apstākļi, pamatojoties uz kuriem akts ir pieņemts;

2.

ir jauni pierādījumi, kuri būtu par pamatu ieinteresētai personai labvēlīgāka lēmuma pieņemšanai;

[..].”

Likums par ārvalstnieku uzturēšanos

14

Aufenthaltsgesetz (Likums par uzturēšanos; BGBl. 2008 I, 162. lpp.), redakcijas, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums par uzturēšanos”), 60. panta “Piespiedu izraidīšanas aizliegums” 2., 3., 5. un 7. punktā ir noteikts:

“(2)   Ārvalstnieku nevar izraidīt uz valsti, kurā pastāv konkrēts risks šim ārvalstniekam tikt pakļautam spīdzināšanai vai necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei, vai sodīšanai.

(3)   Ārvalstnieku nevar izraidīt uz valsti, ja šī valsts meklē ārvalstnieku par noziedzīgu nodarījumu un pastāv nāvessoda piespriešanas vai izpildes risks. [..]

[..]

(5)   Ārvalstnieku nevar izraidīt, ja no [1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas] piemērošanas izriet, ka izraidīšana nav atļauta.

[..]

(7)   Ārvalstnieku vispār nedrīkst izraidīt uz citu valsti, ja tur šim ārvalstniekam draud konkrēts un būtisks risks veselībai, dzīvībai vai brīvībai. Ārvalstnieku nedrīkst izraidīt uz citu valsti, ja viņš tur kā civiliedzīvotājs ir pakļauts būtiskam un individuālam apdraudējumam attiecībā uz veselību vai dzīvību saistībā ar starptautisku vai iekšēju vai bruņotu konfliktu. Rīkojumos saskaņā ar 60.a panta 1. punkta pirmo teikumu ir jāņem vērā pirmajā un otrajā teikumā minētie draudi, kuriem parasti ir pakļauti iedzīvotāji vai iedzīvotāju grupa, pie kuras pieder ārvalstnieks.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

15

Prasītāji pamatlietā ir Libānas valstspiederīgie. J.B. ieceļoja Vācijā 2000. gada novembrī un 2000. gada 29. novembrī iesniedza patvēruma pieteikumu. 2000. gada 13. decembrī kompetentā iestāde noraidīja šo pieteikumu kā acīmredzami nepamatotu un konstatēja, ka nav pamata, kas aizliegtu viņa izraidīšanu. 2001. gada 13. augustā J.B. tika izraidīts uz Libānu.

16

2010. gada martā prasītāji pamatlietā ieradās Vācijā un 2010. gada 29. martā iesniedza patvēruma pieteikumus. Ar 2010. gada 18. maija lēmumu kompetentais birojs noraidīja S.B. un F.B. pieteikumus, konstatējot, ka nav izpildīti nosacījumi bēgļa statusa piešķiršanai un ka nav pamata, kas aizliegtu viņu izraidīšanu. Ar 2010. gada 4. oktobra lēmumu kompetentā iestāde noraidīja J.B. pieteikumu par jaunas patvēruma procedūras uzsākšanu. 2011. gada 17. martā prasītāji pamatlietā brīvprātīgi atstāja Vāciju un atgriezās Libānā.

17

2021. gada janvārī prasītāji pamatlietā no jauna ieradās Vācijā. 2021. gada 11. februārī viņi iesniedza patvēruma pieteikumus, kuru pamatā būtībā bija tas, ka viņu situācija Libānā ir nedroša. Ar 2021. gada 11. augusta lēmumu kompetentā iestāde šos pieteikumus atzina par nepieņemamiem. Šī pārvalde noraidīja arī lūgumus grozīt iepriekšējā punktā minētos lēmumus, uzdeva prasītājiem pamatlietā atstāt Vācijas teritoriju, pretējā gadījumā paredzot izraidīšanu uz Libānu, un noteica ieceļošanas un uzturēšanās aizliegumu uz 30 mēnešiem, sākot no šīs izraidīšanas dienas.

18

2021. gada 18. augustā prasītāji pamatlietā cēla prasību pret šo lēmumu, apgalvojot, ka viņi ir pavadījuši Libānā vairāk nekā desmit gadus un ka pēc viņu atgriešanās situācija šajā valstī ir mainījusies.

19

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka prasītāji pamatlietā līdz šim nav iesnieguši jaunus faktus vai pierādījumus, kas pamatotu citas patvēruma procedūras uzsākšanu.

20

Atbildētāja pamatlietā uzskata, ka 2021. gada 11. februāra patvēruma pieteikumi esot jāatzīst par “turpmākiem pieteikumiem” it īpaši Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta un 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Atgriešanās izcelsmes valstī neesot pietiekama, lai konstatētu, ka pastāv jauns elements vai fakts pēdējās minētās normas izpratnē.

21

Iesniedzējtiesa pieņēma rīkojumu, ka prasītāju pamatlietā prasībai ir apturoša iedarbība attiecībā uz 2021. gada 11. augusta lēmumā minēto rīkojumu atstāt Vācijas teritoriju.

22

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Minden (Mindenes administratīvā tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai direktīvas [2013/32] 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru turpmāks starptautiskās aizsardzības pieteikums ir noraidāms kā nepieņemams neatkarīgi no tā, vai attiecīgais pieteikuma iesniedzējs pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas un pirms turpmāka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas ir atgriezies savā izcelsmes valstī?

2)

Vai, atbildot uz pirmo jautājumu, ir nozīme tam, vai attiecīgais pieteikuma iesniedzējs tika izraidīts uz savu izcelsmes valsti vai arī viņš tur ir atgriezies brīvprātīgi?

3)

Vai Direktīvas [2013/32] 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstij tiek liegts noraidīt kā nepieņemamu turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ja ar lēmumu par iepriekšējo pieteikumu gan netika lemts par alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanu, taču tika vērtēti piespiedu izraidīšanas aizliegumi un šis vērtējums pēc būtības ir pielīdzināms vērtējumam par alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanu?

4)

Vai vērtējums par piespiedu izraidīšanas aizliegumiem un vērtējums par alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanu ir salīdzināmi, ja, vērtējot piespiedu izraidīšanas aizliegumus, kumulatīvi bija jāpārbauda, vai attiecīgajam pieteikuma iesniedzējam valstī, uz kuru viņu ir jāizraida, draud:

a)

konkrēts spīdzināšanas vai necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas risks,

b)

nāves soda piemērošana vai tā izpilde,

c)

[Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas] Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpums,

d)

nopietns un konkrēts apdraudējums veselībai, dzīvībai vai brīvībai,

vai viņš

e)

kā civiliedzīvotājs ir pakļauts nopietnam un individuālam apdraudējumam attiecībā uz veselību vai dzīvību saistībā ar starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo un otro jautājumu

23

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, pirmkārt, Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka turpmāks starptautiskās aizsardzības pieteikums tiek noraidīts kā nepieņemams neatkarīgi no tā, vai pieteikuma iesniedzējs ir atgriezies savā izcelsmes valstī pēc tam, kad ir noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, un pirms viņš ir sagatavojis šo turpmāko starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un, otrkārt, vai šajā ziņā ir nozīme apstāklim, ka minētais pieteikuma iesniedzējs ir ticis izraidīts vai brīvprātīgi atgriezies šajā valstī.

24

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punktā ir izsmeļoši uzskaitītas situācijas, kurās dalībvalstis starptautiskās aizsardzības pieteikumu var uzskatīt par nepieņemamu (spriedums, 2020. gada 19. marts, Bevándorlási és Menekültügyi Hivatal (Tompa), C‑564/18, EU:C:2020:218, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Viena no šādām situācijām ir šī 33. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētā situācija, kurā attiecīgais pieteikums ir turpmāks pieteikums, kurā nav ietverti nekādi jauni elementi vai fakti, lai izvērtētu, vai pieteikuma iesniedzējs atbilst paredzētajiem nosacījumiem, lai pieprasītu starptautisku aizsardzības saņēmēja statusu saskaņā ar Direktīvu 2011/95.

26

Jēdziens “turpmāks pieteikums” Direktīvas 2013/32 2. panta q) punktā ir definēts kā jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas ir sagatavots pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par iepriekšēju pieteikumu.

27

Tādējādi šajā definīcijā ir pārņemti jēdzieni “starptautiskās aizsardzības pieteikums” un “galīgais lēmums”, kas ir definēti arī šīs direktīvas 2. pantā – attiecīgi tā b) un e) punktā (spriedums, 2022. gada 22. septembris, Bundesrepublik Deutschland (Dānijas noraidīts patvēruma pieteikums), C‑497/21, EU:C:2022:721, 41. punkts).

28

Pirmām kārtām, runājot par jēdzienu “starptautiskās aizsardzības pieteikums” jeb “pieteikums” – tas minētās direktīvas 2. panta b) punktā ir definēts kā aizsardzības pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, lai saņemtu bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu Direktīvas 2011/95 izpratnē.

29

Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumā ietverto informāciju prasītāji pamatlietā vairākkārt ir iesnieguši šādus pieprasījumus.

30

Otrām kārtām, runājot par jēdzienu “galīgais lēmums” – Direktīvas 2013/32 2. panta e) punktā tas definēts kā jebkurš lēmums par to, vai trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam var tikt piešķirts bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statuss saskaņā ar Direktīvu 2011/95 un kas vairs nav pārsūdzams atbilstīgi Direktīvas 2013/32 V nodaļai.

31

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šādu galīgo lēmumu attiecībā uz visiem prasītājiem pamatlietā ir pieņēmusi kompetentā valsts iestāde.

32

Turklāt ir jākonstatē, ka patvēruma meklētāja pagaidu atgriešanās viņa izcelsmes valstī pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas neietekmē jauna patvēruma pieteikuma kvalificēšanu par “turpmāku pieteikumu” Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta izpratnē.

33

Proti, šīs direktīvas 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 2. panta q) punkta formulējumā šāda atgriešanās nav minēta kā atbilstošs kritērijs, lai noteiktu, vai jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums ir turpmāks pieteikums, un vai tas kā tāds var tikt noraidīts kā nepieņemams.

34

Protams, ja ir konstatēti jauni elementi vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 40. panta 2. un 3. punkta izpratnē, kas attiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir jāveic jauna izskatīšana pēc būtības. Šajā ziņā tas, ka pirms šī turpmākā pieteikuma iesniegšanas šis pieteikuma iesniedzējs ir uzturējies savā izcelsmes valstī, var ietekmēt veicamā apdraudējuma izvērtējumu un tātad lēmumu par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu, piemēram, ja minētais pieteikuma iesniedzējs tur ir bijis pakļauts vajāšanas riskam. Tomēr tikai atgriešanās izcelsmes valstī vien neesot pietiekama, lai konstatētu, ka pastāv “jauns elements vai fakts” pēdējās minētās normas izpratnē.

35

Konstatējusi to lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesa paskaidro, ka pirmais un otrais jautājums ir iesniegti to apsvērumu dēļ, kas ietverti ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [HSaugmandsgaard Øe] secinājumu lietā L.R. (Norvēģijas noraidīts patvēruma pieteikums) (C‑8/20, EU:C:2021:221) 34. un nākamajos punktos, atbilstoši kuriem Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 2. panta q) apakšpunktu, būtu jāinterpretē tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu nevar atzīt par nepieņemamu kā “turpmāku pieteikumu”, ja tā iesniedzējs pirms tā iesniegšanas ir ticis izraidīts uz viņa izcelsmes valsti. Tāpat iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesa neesot spriedusi par šiem apsvērumiem savā 2021. gada 20. maija spriedumā L.R. (Norvēģijas noraidīts patvēruma pieteikums) (C‑8/20, EU:C:2021:404).

36

Šajā ziņā ir jānorāda, ka minētie apsvērumi galvenokārt bija balstīti uz Dublinas III regulas 19. panta 3. punkta otro daļu, kā tas it īpaši izriet no šo secinājumu 38. un 47. punkta. Saskaņā ar šo tiesību normu pieteikums, ko pieteikuma iesniedzējs iesniedz pēc tam, kad viņa faktiska izraidīšana ir notikusi, ir jāuzskata par jaunu pieteikumu, kas ir jaunas procedūras pamatā atbildīgās dalībvalsts noteikšanai.

37

Taču jautājums par to, vai patvēruma pieteikums uzskatāms par “jaunu pieteikumu” Dublinas III regulas izpratnē, ir jānošķir no jautājuma, vai šis pieteikums kvalificējams kā “turpmāks pieteikums” Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta un 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Proti, gadījumā, kad pieteikuma iesniedzējs atkārtoti ieceļo Eiropas Savienības teritorijā, “jauna pieteikuma” šīs regulas 19. panta 3. punkta izpratnē kvalifikācijas apjoms minētās regulas ietvaros ir ierobežots līdz procedūrai, ar kuru nosaka atbildīgo dalībvalsti par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas ir paredzēta šajā pašā regulā.

38

Turklāt, ja uzskatītu, ka, neatkarīgi no tā, vai pastāv jauni elementi vai fakti saistībā ar aizsardzības nepieciešamību, pieteikuma iesniedzēja atgriešanās tā izcelsmes valstī laikā no viņa pirmā starptautiskās aizsardzības pieteikuma līdz jaunajam nozīmē, ka ir sistemātiski jāizskata viņa turpmākais pieteikums pēc būtības, būtu jāpievieno īpašs iemesls, kurš šādā gadījumā neļautu pieņemt lēmumu par nepieņemamību, jo Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir noteikts pienākums izskatīt lietu pēc būtības tikai tad, ja pastāv jauni elementi vai fakti, proti, katrā konkrētajā gadījumā.

39

Turklāt, tā kā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pagaidu atgriešanās viņa izcelsmes valstī neietekmē Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta interpretāciju un piemērošanu, apstāklim, ka viņš ir brīvprātīgi atstājis attiecīgās dalībvalsts teritoriju vai ir ticis izraidīts, šajā ziņā noteikti nav nozīmes.

40

No iepriekš minētajiem elementiem izriet, ka uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz noraidīt turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu neatkarīgi no tā, vai, pirmkārt, pieteikuma iesniedzējs ir atgriezies savā izcelsmes valstī pēc tam, kad ir noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, un pirms viņš ir iesniedzis šo turpmāko starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un vai, otrkārt, šī atgriešanās ir bijusi brīvprātīga vai piespiedu.

Par trešo un ceturto jautājumu

41

Ar trešo un ceturto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstij noraidīt turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu, ja lēmums par iepriekšējo pieteikumu neattiecās uz alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanu, bet tika pieņemts pēc pārbaudes par izraidīšanas aizlieguma pamatu esamību, ja šī pārbaude būtībā atbilst pārbaudei, kas veikta šī statusa piešķiršanas nolūkā. Ja atbilde ir noliedzoša, šī tiesa vēlas noskaidrot, vai šādas pārbaudes var uzskatīt par salīdzināmām.

42

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šie jautājumi ir jāanalizē, ņemot vērā, ka Vācijas likumdevējs autonomu alternatīvās aizsardzības statusu ir izveidojis tikai no 2013. gada 1. decembra. Pirms šī datuma, ja Direktīvas 2004/83 15. pantā paredzētie nosacījumi bija izpildīti, par patvēruma jomu kompetentā valsts iestāde, pamatojoties uz Likuma par uzturēšanos 60. panta 2. un 3. punktu, kā arī 7. punkta otro teikumu, konstatēja, ka pastāv iemesli, kas aizliedz izraidīšanu. Neskarot izslēgšanas iemeslu pārbaudi saskaņā ar Direktīvas 2004/83 17. pantu, šāds konstatējums vēlāk radīja pamatu tam, lai alternatīvās aizsardzības saņēmējiem tiktu piešķirtas uzturēšanās tiesības. Tā kā šajā ziņā šī iestāde piemēroja to pašu “pārbaudes skalu”, kas prasīta Direktīvas 2004/83 15. un 18. pantā, lai pārbaudītu, vai ir jāpiešķir alternatīvā aizsardzība, no tā izrietēja, ka tā lēmuma sekas, ar kuru ir atteikts noteikt izraidīšanas aizliegumu, ir tādas pašas kā tā lēmuma sekas, ar kuru ir atteikts piešķirt alternatīvās aizsardzības statusu.

43

Šajā ziņā ir jānorāda, pirmām kārtām, ka iesniedzējtiesas aprakstītā pārbaude par to, vai pastāv iemesli, kas aizliedz izraidīšanu saskaņā ar Likuma par uzturēšanos 60. panta 2. un 3. punktu, kā arī 7. punkta otro teikumu, pēc būtības šķiet esam salīdzināma ar Direktīvas 2004/83 15. pantā paredzēto pārbaudi, un ar to pieteikuma iesniedzējiem piešķir līdzvērtīgu aizsardzības līmeni.

44

Tomēr jānorāda, otrām kārtām, ka Likuma par uzturēšanos 60. panta 7. punkta otrajā teikumā nav pieminēts Direktīvas 2004/83 15. panta c) punktā minētais kritērijs par “plaši izplatītas vardarbības” draudiem. To ievērojot, no iesniedzējtiesas skaidrojumiem izriet, ka šī valsts tiesību norma ir jāinterpretē, pamatojoties uz šo 15. panta c) punktu, kuru tā nepārprotami transponēja Vācijas tiesību sistēmā. It īpaši saskaņā ar Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) 2008. gada 24. jūnija spriedumu šis 60. panta 7. punkta otrais teikums bija jāinterpretē kā šo kritēriju ietverošs. Saskaņā ar Vācijas tiesu un administratīvo praksi, lai interpretētu minētajā 60. panta 7. punkta otrajā teikumā paredzēto iemeslu, kas aizliedz izraidīšanu, ir jāņem vērā visi 15. panta c) punktā minētie kritēriji.

45

Kā būtībā izriet no šī sprieduma 25.–27. un 30. punkta, jēdziens “turpmāks pieteikums” Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē norāda uz agrāka galīga lēmuma esamību, kurā tostarp ir noteikts, vai pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz alternatīvās aizsardzības statusu.

46

Taču, lai gan šajā lietā lēmumi par prasītāju pamatlietā iepriekšējiem pieteikumiem neattiecās uz alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanu, tie tika pieņemti pēc pārbaudes par to, vai pastāv iemesli, kas aizliedz izraidīšanu atbilstoši Likuma par uzturēšanos 60. panta 2. un 3. punktam, kā arī 7. punkta otrajam teikumam, kas – saskaņā ar iesniedzējtiesas paskaidrojumiem – pēc būtības ir salīdzināms ar pārbaudi, kas veikta šī statusa piešķiršanas nolūkā.

47

No iepriekš minētajiem elementiem izriet, ka uz trešo un ceturto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz dalībvalstij noraidīt turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu, ja lēmums par iepriekšējo pieteikumu neattiecās uz alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanu, bet tika pieņemts pēc pārbaudes par izraidīšanas aizlieguma pamatu esamību, ja šī pārbaude pēc būtības atbilst pārbaudei, kas veikta šī statusa piešķiršanas nolūkā.

Par tiesāšanās izdevumiem

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

 

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tas neliedz noraidīt turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu neatkarīgi no tā, vai, pirmkārt, pieteikuma iesniedzējs ir atgriezies savā izcelsmes valstī pēc tam, kad ir noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, un pirms viņš ir iesniedzis šo turpmāko starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un, otrkārt, vai šī atgriešanās ir bijusi brīvprātīga vai piespiedu.

 

2)

Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tas neliedz dalībvalstij noraidīt turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu, ja lēmums par iepriekšējo pieteikumu neattiecās uz alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanu, bet tika pieņemts pēc pārbaudes par izraidīšanas aizlieguma pamatu esamību, ja šī pārbaude pēc būtības atbilst pārbaudei, kas veikta šī statusa piešķiršanas nolūkā.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.

Top