–

LP vārdā – E. Abreu, advogada,

–

Portugāles valdības vārdā – P. Barros da Costa, L. Medeiros, A. Pimenta un A. Rodrigues, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – I. Melo Sampaio, I. Rubene un N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 3. panta 1. un 3. punktu, 4. panta 2. punktu un 5. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp apdrošināšanas sabiedrību Ocidental – Companhia Portuguesa de Seguros de Vida SA (turpmāk tekstā – “Ocidental”), kuras juridiskā adrese ir Portugālē, un patērētāju LP par pirmās minētās atteikumu veikt aizdevuma līgumā paredzētos kārtējos maksājumus pēc tam, kad iestājās otrās minētās kā apdrošinātās personas pastāvīga invaliditāte, starp Ocidental un LP noslēgtā apdrošināšanas līguma apgalvotās spēkā neesamības vai nepiemērojamības dēļ.

3

Atbilstoši Direktīvas 93/13 sešpadsmitajam un divdesmitajam apsvērumam:

“[..] tā kā, novērtējot godprātību, jāpievērš īpaša uzmanība pušu pozīcijām pie līguma slēgšanas attiecībā uz to, vai patērētājs kaut kādā veidā ticis mudināts piekrist noteikumiem un vai preces vai pakalpojumi tikuši pārdoti vai piegādāti pēc patērētāja īpaša pasūtījuma; tā kā pārdevēju vai piegādātāju var uzskatīt par godprātīgu, ja tas izturas godīgi un līdzvērtīgi pret otru līguma pusi, kuras likumīgās intereses tam jāņem vērā;

[..]

tā kā līgumus būtu jāsastāda vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, patērētājam būtu jādod iespēja faktiski izskatīt visus noteikumus un, ja rodas šaubas, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam”.

4

Šīs direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“1.   Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

[..]

3.   Pielikumā atrodas indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.”

5

Minētās direktīvas 4. pants ir formulēts šādi:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī [uz] cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

6

Šīs pašas direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Ja rodas šaubas par kāda noteikuma nozīmi, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam. Šos noteikumus par interpretāciju nepiemēro 7. panta 2. punktā noteikto procedūru kontekstā.”

7

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

8

Šīs direktīvas pielikums “3. panta 3. punktā minētie noteikumi” ir formulēts šādi:

“1.   Noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir šādas:

[..]

[..]

[..].”

9

1995. gada 26. jūlijaDecreto‑Lei no 176/95 (Estabelece regras de transparência para a actividade seguradora e disposições relativas ao regime jurídico do contrato de seguro) (Dekrētlikums Nr. 176/95, ar ko nosaka apdrošināšanas darījumu pārskatāmības noteikumus un normas par apdrošināšanas līgumu tiesisko režīmu; 1995. gada 26. jūlijaDiário da República I, I‑A sērija, Nr. 171, 4740. lpp.) 4. pantā “Grupas apdrošināšana” ir noteikts:

“1.   Grupu apdrošināšanā apdrošinājuma ņēmējam ir pienākums informēt apdrošinātos par nolīgto apdrošināšanas segumu un izslēgšanu no seguma, pienākumiem un tiesībām, iestājoties nelaimes gadījumam, un vēlākiem grozījumiem, kas var tikt veikti šajā jomā saskaņā ar apdrošinātāja izstrādāto paraugu.

2.   Apdrošinājuma ņēmējam ir jāpierāda, ka viņš ir iesniedzis iepriekšējā punktā minēto informāciju.

3.   Attiecībā uz grupu apdrošināšanu ar iemaksām, ja apdrošinājuma ņēmējs neizpilda 1. punktā noteikto pienākumu, tam līdz šī pienākuma izpildes brīdim no saviem līdzekļiem ir jāsedz izdevumi par to prēmijas sadaļu, kas attiecas uz apdrošināto, nezaudējot nekāda veida apdrošināšanas segumu.

4.   Līgumā var paredzēt, ka apdrošinātājs uzņemas pienākumu informēt apdrošinātos par 1. punktā paredzēto pienākumu.

5.   Attiecībā uz grupu apdrošināšanu apdrošinātājam pēc apdrošināto lūguma ir jāsniedz tiem jebkura noderīga informācija, lai līgums tiktu saprasts pareizi.”

10

1985. gada 25. oktobraDecreto‑Lei no  446/85 (Institui o regime jurídico das cláusulas contratuais gerais) (Dekrētlikums Nr. 446/85, ar ko nosaka vispārējo līguma noteikumu tiesisko režīmu; 1985. gada 25. oktobraDiário da República I, I‑A sērija, Nr. 246, 3533. lpp.) 5. pantā “Paziņošana” ir paredzēts:

“1.   Līguma slēdzējiem, kas līgumu tikai paraksta vai piekrīt tā noteikumiem, ir jāpaziņo pilns līguma vispārējo noteikumu teksts.

2.   Līguma vispārējos noteikumus ir jāpaziņo pienācīgi un pietiekami laikus, lai, ņemot vērā līguma nozīmīgumu, kā arī noteikumu apjomu un sarežģītību, ikviena samērā rūpīga persona varētu ar tiem pilnībā un efektīvi iepazīties.

3.   Līgumslēdzējai pusei, kura otrai pusei nodod līguma vispārējos noteikumus, ir pienākums pierādīt, ka tā tos ir paziņojusi piemēroti un efektīvi.”

11

Saskaņā ar šī dekrētlikuma 8. pantu:

“Uzskata par izslēgtiem no individuālajiem līgumiem:

[..].”

12

LP un viņas laulātais noslēdza aizdevuma līgumu ar Banco de Investimento Imobiliário SA (turpmāk tekstā – “banka”). Saistībā ar to viņi parakstīja grupas apdrošināšanas līgumu (turpmāk tekstā – “apdrošināšanas līgums”), par kuru šī banka kā apdrošinājuma ņēmēja bija vienojusies ar apdrošināšanas sabiedrību Ocidental un saskaņā ar kuru pēdējai minētajai bija jāmaksā šī aizdevuma līguma kārtējie maksājumi LP pastāvīgas darbnespējas gadījumā.

13

Minētā aizdevuma līguma izpildes laikā LP nonāca pastāvīgas darbnespējas situācijā. Ocidental tomēr atteicās izpildīt šo apdrošināšanas līgumu, pamatojoties uz to, ka tas nebija spēkā, jo minētā apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī tika sniegtas nepareizas un/vai nepilnīgas ziņas par LP veselības stāvokli. Ocidental arī norādīja, ka ir piemērojami šī līguma noteikumi, kuros ir paredzēts no riska seguma izslēgt apdrošinātās personas pastāvīgu darbnespēju, ko izraisījušas slimības, kuras radušās pirms šī apdrošināšanas līguma noslēgšanas.

14

LP būtībā cēla prasību piespriest Ocidental samaksāt bankai atlikušo aizdevuma summu kopš datuma, kurā tika konstatēta viņas pastāvīgā darbnespēja, kā arī samaksāt viņai aizdevuma kārtējos maksājumus, kas viņai un viņas laulātajam bija jāmaksā bankai kopš šī datuma. Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajām norādēm prasības pamatojumam LP apgalvoja, ka piedāvājumā par pievienošanos apdrošināšanas līgumam ietverto medicīnisko informāciju bija aizpildījis bankas darbinieks, kurš viņai bija devis šo līgumu parakstīšanai, ka viņa nav aizpildījusi nevienu anketu par savu veselības stāvokli un ka viņa ir parakstījusi šo pievienošanās piedāvājumu. Viņai neesot ne nolasīts, ne izskaidrots neviens noteikums par izslēgšanu no apdrošinātā riska seguma. Tādēļ būtu jāuzskata, ka izslēgšanas klauzulas nepastāv un tām nav tiesisku seku.

15

Bankai tika atļauts iestāties lietā LP prasījumu atbalstam.

16

Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka apdrošināšanas līgums nav spēkā, jo LP bija sniegusi nepareizas vai nepilnīgas ziņas, un noraidīja viņas prasību.

17

LP apelācijas sūdzību par šo atteikuma nolēmumu daļēji apmierināja Tribunal da Relação do Porto (Porto apelācijas tiesa, Portugāle), kura, piemērojot Dekrētlikumu Nr. 446/85, bet neizskatot jautājumu saistībā ar īpašo tiesisko regulējumu par grupas apdrošināšanu, kas noteikts ar Dekrētlikumu Nr. 176/95, būtībā uzskatīja, ka apdrošināšanas līgums ir spēkā, bet ka noteikumi par izslēgšanu no apdrošinātā riska seguma ir jāuzskata par spēkā neesošiem, jo tie nav tikuši paziņoti LP.

18

Ocidental par šo nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā – Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa, Portugāle).

19

Šī tiesa uzskata, ka galvenais jautājums pamatlietā ir par to, vai tādos apstākļos kā pamatlietā apdrošināšanas sabiedrībai ir jāpaziņo apdrošināšanas līguma pusei šī līguma noteikumi, tostarp noteikumi par tā spēkā neesamību, kā arī noteikumi par apdrošinātā riska seguma izslēgšanu vai ierobežošanu. Turklāt gadījumā, ja apdrošinājuma ņēmējam būtu šāds paziņošanas pienākums, būtu arī jānoskaidro, vai uz to, ka apdrošinājuma ņēmējs, šajā gadījumā – banka, nav izpildījusi šo pienākumu, var atsaukties, vēršoties pret apdrošināšanas sabiedrību.

20

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Portugāles judikatūra nav vienprātīga. Saskaņā ar vienu no pieejām tiesiskais regulējums par grupas apdrošināšanu, kas noteikts ar Dekrētlikumu Nr. 176/95, paredz īpašu režīmu, kas izslēdz vispārējā regulējuma piemērošanu attiecībā uz noteikumiem, par kuriem nav notikusi atsevišķa apspriešanās, kāda paredzēta Dekrētlikumā Nr. 446/85. No tā izrietot, ka apdrošinātājam neesot pienākums sniegt informāciju un paziņot grupas apdrošināšanas līguma vispārējos noteikumus – kas atbilstoši Dekrētlikuma Nr. 176/95 4. pantam ir saistoši apdrošinājuma ņēmējam – un ka tādējādi apdrošinātais nevarot uz tiem atsaukties, lai apgalvotu, ka apdrošinātājs nav izpildījis savus pienākumus.

21

Saskaņā ar citu judikatūras pieeju šis īpašais režīms izslēdzot Dekrētlikumā Nr. 446/85 paredzētā vispārējā tiesiskā regulējuma piemērošanu. Tajā esot noteikts pienākums paziņot līguma pusēm šī līguma vispārējos noteikumus un par to izslēgšanu šī pienākuma neizpildes gadījumā. Tādējādi iesniedzējtiesas ieskatā ir jāuzskata, ka vai nu minētie informēšanas un paziņošanas pienākumi ir saistoši apdrošinātājam, vai arī uz to, ka apdrošinājuma ņēmējs nav ievērojis šos pienākumus, var atsaukties, vēršoties pret apdrošinātāju.

22

Atsaucoties uz Tiesas judikatūru, iesniedzējtiesa pauž šaubas, vai šī sprieduma 20. punktā izklāstītā pirmā pieeja ir saderīga ar lietderīgo iedarbību, kāda valsts tiesai ir jāpiešķir Direktīvā 93/13 paredzētajai patērētāju aizsardzībai, it īpaši ņemot vērā tās pienākumu novērtēt līguma noteikumu pārskatāmību un negodīgumu.

23

Šādos apstākļos Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts un 5. pants kopsakarā ar šīs direktīvas divdesmito apsvērumu ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētājam pirms līguma noslēgšanas vienmēr ir jābūt iespējai iepazīties ar noteikumiem par šī līguma galveno priekšmetu un pat visiem minētā līguma noteikumiem.

25

Saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta pirmo teikumu ar patērētāju rakstveidā noslēgto līgumu noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Tiesa jau ir precizējusi, ka šādai prasībai ir tāds pats tvērums kā minētās direktīvas 4. panta 2. punktā paredzētajai prasībai, kurā šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētais izņēmums ir pakļauts valsts tiesas veiktas šo noteikumu un it īpaši to noteikumu pārbaudes mehānismam, kas attiecas uz līguma galveno priekšmetu, negodīguma pārbaudes mehānismam, ar nosacījumu, ka minētie noteikumi ir formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 69. punkts, kā arī 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 46. punkts).

26

Tiesa ir precizējusi, ka no šīm tiesību normām izrietošā prasība par līguma noteikumu pārskatāmību ir jāsaprot plaši un tā nevar attiekties tikai uz šo noteikumu saprotamību no formālā un gramatiskā viedokļa. Ar to tiek prasīts, lai samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs varētu saprast šāda noteikuma konkrēto darbību un tādējādi, pamatojoties uz precīziem un saprotamiem kritērijiem, novērtēt šī noteikuma iespējami nozīmīgās ekonomiskās sekas attiecībā uz viņa saistībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, C‑609/19, EU:C:2021:469, 42. un 43. punkts, kā arī 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 63. un 64. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

27

Attiecībā uz brīdi, kurā šī informācija ir jādara zināma patērētājam, Tiesa jau ir nospriedusi, ka informācijas sniegšana pirms līguma noslēgšanas par līguma noteikumiem un šī līguma noslēgšanas sekām patērētājam ir ļoti svarīga, jo tieši uz šādas informācijas pamata tas izlemj, vai viņš vēlas uzņemties pārdevēja vai piegādātāja iepriekš formulētās saistības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2023. gada 12. janvāris, D.V. (Advokāta honorāri – Stundas likmes princips), C‑395/21, EU:C:2023:14, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

28

Tādējādi tādā gadījumā kā pamatlietā, kad patērētājs, noslēgdams aizdevuma līgumu, bija pievienojies grupas apdrošināšanas līgumam, Tiesa uzskatīja, ka prasības par līguma noteikumu pārskatāmību ievērošanas mērķiem patērētājam ir būtiski, lai viņam pirms līguma noslēgšanas tiktu sniegta informācija par saistību noteikumiem, kā arī it īpaši izklāstītas aizdevējam atmaksājamo kārtējo maksājumu segšanas mehānisma īpatnības aizdevuma ņēmēja pilnīgas darbnespējas gadījumā, kā dēļ šis patērētājs, pamatojoties uz precīziem un saprotamiem kritērijiem, varētu novērtēt ekonomiskās sekas, kādas viņam no tā izriet. Proti, šī informācija un izklāsts ir nepieciešami, lai patērētājs saprastu attiecīgā noteikuma tvērumu, tāpēc, noslēdzot saistītus līgumus, no viņa nevar tikt prasīta tāda pati modrība attiecībā uz apdrošināšanas līgumā aptverto risku apmēru kā tad, ja viņš minēto līgumu un aizdevuma līgumu būtu noslēdzis atsevišķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 23. aprīlis, Van Hove, C‑96/14, EU:C:2015:262, 41. un 48. punkts).

29

Tā kā šādi Tiesas interpretētā prasība par līguma noteikumu pārskatāmību ietver pienākumu pirms līguma noslēgšanas sniegt patērētājam visu nepieciešamo informāciju, lai patērētājs varētu saprast šo noteikumu ekonomiskās sekas un, zinot visus apstākļus, izlemt uzņemties līgumiskas saistības, šī prasība noteikti nozīmē, ka patērētājs var iepazīties ar visiem līguma noteikumiem pirms tā noslēgšanas.

30

Apstāklim, vai šie noteikumi attiecas vai neattiecas uz šī līguma galveno priekšmetu, šajā ziņā nav nozīmes. Proti, lai patērētājs atbilstoši šīs pārskatāmības prasības mērķim varētu, zinot visus apstākļus, izlemt, vai viņš vēlas, lai tam būtu saistoši pārdevēja vai piegādātāja iepriekš formulētie nosacījumi, viņam pirms šāda lēmuma pieņemšanas noteikti ir jābūt iespējai iepazīties ar visu minēto līgumu, jo visi tā noteikumi tostarp noteiks patērētājam ar šo pašu līgumu uzliktās tiesības un pienākumus. Turklāt Tiesa jau ir precizējusi, ka šī pārskatāmības prasība ir piemērojama arī tad, ja noteikums attiecas uz līguma galveno priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 46. un 47. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

31

Šāda prasība iepriekš iepazīties ar visiem līguma noteikumiem turklāt ir skaidri uzsvērta Direktīvas 93/13 divdesmitajā apsvērumā, saskaņā ar kuru līgumi ne tikai jāsastāda vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, bet patērētājam ir jādod iespēja faktiski iepazīties ar visiem noteikumiem. Tādējādi Eiropas Savienības likumdevējs ir uzsvēris interesi iepriekš iepazīties ar visiem līguma noteikumiem, lai ļautu patērētājam, zinot visus apstākļus, izlemt, vai viņš vēlas, lai šie noteikumi viņam būtu saistoši.

32

Turklāt, ciktāl iesniedzējtiesa norāda, ka Portugāles tiesiskais regulējums par grupas apdrošināšanu atbilstoši zināmai judikatūrā veiktai interpretācijai ir lex specialis, kas izslēdz vispārējā tiesiskā regulējuma par noteikumiem, par kuriem nav notikusi atsevišķa apspriešanās, piemērošanu, ir jāatgādina, ka Direktīvā 93/13 paredzētā prasība par līguma noteikumu pārskatāmību nevar tikt izslēgta, pamatojoties uz to, ka pastāv īpašs tiesiskais režīms, kas piemērojams noteikta veida līgumiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru līgumi, kuriem Direktīva 93/13 ir piemērojama, šajā direktīvā ir definēti, atsaucoties uz līgumslēdzēju statusu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 21. marts, Pouvin un Dijoux, C‑590/17, EU:C:2019:232, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2021. gada 10. jūnijs, X Bank, C‑198/20, nav publicēts, EU:C:2021:481, 24. punkts).

33

Turklāt ir jāatgādina arī, ka atbilstīgas interpretācijas princips prasa, lai valsts tiesas, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, veiktu visas to kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnīgu efektivitāti un rastu risinājumu, kas atbilstu tās mērķim (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts un 5. pants kopsakarā ar šīs direktīvas divdesmito apsvērumu ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētājam pirms līguma noslēgšanas vienmēr ir jābūt iespējai iepazīties ar visiem tajā ietvertajiem noteikumiem.

35

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tajā izskatīšanā esošo strīdu. Šajā ziņā attiecīgā gadījumā Tiesai ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi un šādā kontekstā jāinterpretē visas Savienības tiesību normas, kas valsts tiesai ir vajadzīgas, lai tā varētu izskatīt attiecīgo lietu, pat ja šīs normas nav skaidri norādītas Tiesai iesniegtajos jautājumos (skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Kamenova, C‑105/17, EU:C:2018:808, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Šajā ziņā jākonstatē, pirmām kārtām, ka ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kā interpretēt Direktīvas 93/13 3. panta 1. un 3. punktu kopsakarā ar tās pielikuma 1. punkta i) apakšpunktu un kādas ir šīs interpretācijas sekas uz iespēju apdrošināšanas sabiedrībai saistībā ar grupas apdrošināšanas līgumu, vēršoties pret patērētāju, atsaukties uz noteikumu par apdrošinātā riska seguma izslēgšanu vai ierobežošanu, par kuru šim patērētājam nav bijusi iespēja uzzināt pirms šī līguma noslēgšanas. Lai gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šajā gadījumā patērētājs nav varējis iepazīties ar attiecīgajiem noteikumiem pirms pamatlietā aplūkotā apdrošināšanas līguma noslēgšanas, šī tiesa nenorāda, ka šajā līgumā ir ietverts noteikums, kura mērķis vai sekas, kā noteikts šī pielikuma 1. punkta i) apakšpunktā, ir “neatgriezeniski saistīt patērētāju ar noteikumiem, ar kuriem tam nav bijusi reāla iespēja iepazīties pirms līguma slēgšanas”. No tā izriet, ka šis jautājums nav jāizvērtē ne šīs direktīvas 3. panta 3. punkta, ne minētā pielikuma gaismā.

37

Otrām kārtām, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ar minēto jautājumu šī tiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, kādas sekas uz šo noteikumu negodīguma novērtējumu ir tam, ka pirms līguma noslēgšanas nav bijuši zināmi tādi noteikumi par līguma galveno priekšmetu kā noteikumi par apdrošinātā riska seguma izslēgšanu vai ierobežošanu, kā arī, otrkārt, vai uz šādiem noteikumiem, ja par tiem nav iepriekš paziņots patērētājam, var atsaukties, vēršoties pret viņu, ja viņš nav varējis ar tiem iepazīties, un vai tas, ka apdrošinājuma ņēmējs varētu tikt uzskatīts par atbildīgu par šo nezināšanu, ir faktors, kas jāņem vērā, veicot šo novērtējumu.

38

Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts un 4.–6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka uz apdrošināšanas līguma noteikumu par apdrošinātā riska seguma izslēgšanu vai ierobežošanu, ar kuru patērētājs nav varējis iepazīties pirms šī līguma noslēgšanas, var atsaukties, vēršoties pret šo patērētāju, pat tad, ja apdrošinājuma ņēmējs var tikt atzīts par atbildīgu par šādu nezināšanu un pat ja apdrošinājuma ņēmēja atbildība nenostāda minēto patērētāju tādā pašā situācijā, kādā viņš būtu atradies, ja viņš būtu guvis labumu no šī seguma.

39

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas kompetence izvērtēt līguma noteikuma iespējamo negodīgumu Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē attiecas uz to kritēriju interpretāciju, kurus valsts tiesa var piemērot vai kuri tai ir jāpiemēro, lai izvērtētu šo noteikumu atbilstoši šīs direktīvas normām. Taču minētās tiesas kompetencē, ņemot vērā šos kritērijus, ir pārbaudīt, vai konkrētais līguma noteikums attiecīgās lietas apstākļos ir negodīgs. No tā izriet, ka Tiesai ir vienīgi jāsniedz iesniedzējtiesai norādes, kas šai pēdējai ir jāņem vērā, lai novērtētu attiecīgā noteikuma negodīgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. septembris, Profi Credit Polska, C‑84/19, C‑222/19 un C‑252/19, EU:C:2020:631, 91. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40

Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka Tiesa attiecībā uz Direktīvas 93/13 5. pantu ir nospriedusi, ka līguma noteikuma pārskatāmība ir viens no elementiem, kas jāņem vērā, izvērtējot šī noteikuma negodīgumu, un tas ir jāveic valsts tiesai saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, D.V. (Advokāta honorāri – Stundas likmes princips), C‑395/21, EU:C:2023:14, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Lai gan līguma noteikuma nepārskatāmība tā skaidrības vai saprotamības trūkuma dēļ var būt elements, kas jāņem vērā, izvērtējot šī noteikuma negodīgumu, pārskatāmības trūkums tā dēļ, ka patērētājs nevarēja iepazīties ar minēto noteikumu pirms attiecīgā līguma noslēgšanas, vēl jo vairāk var būt šāds elements.

42

Otrkārt, līguma noteikuma negodīguma novērtējumā, kas valsts tiesai jāveic atbilstoši Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktam, tai ir jākonstatē, vai pastāv, pirmām kārtām, iespējama godprātības prasības neievērošana un, otrām kārtām, iespējama ievērojama nelīdzsvarotība par sliktu patērētājam šīs tiesību normas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu minētajai tiesai šis vērtējums ir jāveic, atsaucoties tostarp uz līguma noslēgšanas brīdi un visiem apstākļiem, kas ar to bijuši saistīti.

43

No vienas puses, attiecībā uz godprātības prasību ir jānorāda, kā tas izriet no Direktīvas 93/13 sešpadsmitā apsvēruma, ka, veicot godprātības novērtējumu, valsts tiesai tostarp ir jāņem vērā attiecīgo pušu sarunu pozīcijas spēks un tas, vai patērētājs kaut kādā veidā ticis mudināts piekrist attiecīgajam noteikumam.

44

Šajā gadījumā – neskarot pārbaudes, kas būs jāveic iesniedzējtiesai, – LP savos rakstveida apsvērumos šajā ziņā ir apgalvojusi, ka ir ticis “prasīts”, lai viņa pati un viņas laulātais paraksta apdrošināšanas līgumu, lai saņemtu attiecīgo bankas aizdevumu īpašuma iegādei. Šajā ziņā viņi esot vienīgi parakstījuši piedāvājumu pievienoties šim līgumam, kuru tiem bija iesniegusi banka, un viņi nekad nav tikuši informēti par visu tā saturu. Šo pievienošanās piedāvājumu esot aizpildījis bankas darbinieks, kurš viņiem bija devis minēto līgumu parakstīšanai. LP esot parakstījusi minēto piedāvājumu, lai gan viņai netika nolasīts neviens noteikums par pielīgtā apdrošinātā riska seguma izslēgšanu.

45

No otras puses, attiecībā uz jautājumu, vai, neraugoties uz godprātības prasību, līguma noteikums rada ievērojamu nelīdzsvarotību no šī līguma izrietošajās līguma pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam, valsts tiesai saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāpārbauda, vai pārdevējs vai piegādātājs, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis šim noteikumam arī tad, ja tas būtu ticis atsevišķi apspriests (skat. it īpaši spriedumus, 2020. gada 3. septembris, Profi Credit Polska, C‑84/19, C‑222/19 un C‑252/19, EU:C:2020:631, 93. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 98. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

46

Līdz ar to, lai novērtētu, vai tādi līguma noteikumi kā pamatlietā aplūkotie rada šādu nelīdzsvarotību par sliktu patērētājam, ir jāņem vērā visi apstākļi, par kuriem komersants vai viņa pārstāvis varēja zināt šī līguma noslēgšanas brīdī un kuri varēja ietekmēt minētā līguma vēlāku izpildi. Tādējādi valsts tiesai būs jānosaka, vai patērētājs ir ieguvis visu informāciju, kas var ietekmēt viņa saistību apjomu saskaņā ar šo pašu līgumu un ļaut viņam novērtēt it īpaši no šī līguma izrietošās sekas.

47

Šajā ziņā apstāklis, ka patērētājs pirms konkrētā līguma noslēgšanas nav varējis iepazīties ar kādu līguma noteikumu, ir būtisks elements šī noteikuma iespējamā negodīguma vērtējumā, jo šis apstāklis var izraisīt to, ka patērētājs uzņemas saistības, kuras viņš citkārt nebūtu uzņēmies, tāpēc tas var radīt ievērojamu nelīdzsvarotību starp šī līguma pušu savstarpējām saistībām.

48

Šajā gadījumā LP šī līguma noslēgšanas brīdī neesot bijusi iespēja nedz iepazīties ar apdrošināšanas līguma noteikumiem par apdrošinātā riska seguma izslēgšanu vai ierobežošanu, nedz arī informēt Ocidental par savu veselības stāvokli, jo viņa, noslēdzot minēto līgumu, neesot aizpildījusi nevienu anketu par savu veselības stāvokli.

49

Šādos apstākļos, kuri ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, šādu noteikumu par apdrošinātā riska seguma izslēgšanu vai ierobežošanu piemērošanas sekas ir tādas, ka patērētājs vairs nevar gūt labumu no šī seguma riska iestāšanās gadījumā un ka principā viņam, sākot no datuma, kad ir konstatēta pastāvīga darbnespēja iepriekš pastāvošas veselības problēmas dēļ, par kuru viņam nav bijusi iespēja informēt apdrošinātāju, pašam ir jāmaksā atlikušie aizdevuma kārtējie maksājumi. Attiecīgā gadījumā viņam būtu jāsamaksā vismaz daļa no tiem, ja saskaņā ar tādu piemērojamu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā banka tiktu atzīta par atbildīgu par zaudējumiem, kas radušies šo noteikumu nepaziņošanas dēļ, tomēr nenostādot šo patērētāju tādā pašā situācijā, kādā viņš būtu, ja viņš būtu guvis labumu no minētā seguma. Tādējādi minētais patērētājs var saskarties ar situāciju, kurā, ņemot vērā ienākumu zudumu viņa pastāvīgas darbnespējas dēļ, viņam ir grūti vai pat neiespējami atmaksāt šos kārtējos maksājumus, lai gan tieši pret šo risku viņš ir vēlējies apdrošināties, noslēdzot tādu apdrošināšanas līgumu kā pamatlietā aplūkotais.

50

Tādējādi, neļaujot attiecīgajam patērētājam pirms šī līguma noslēgšanas iepazīties ar informāciju par minētajiem līguma noteikumiem un visām minētā līguma noslēgšanas sekām, komersants izraisa to, ka minētais risks, kas izriet no iespējamas pastāvīgas darbnespējas, pilnībā vai vismaz daļēji gulstas uz šo patērētāju.

51

Ja iesniedzējtiesa, izvērtējusi konkrētās lietas apstākļus, uzskatītu, ka šajā gadījumā, neraugoties uz godprātības prasību, Ocidental, ievērojot pārskatāmības prasību attiecībā uz LP, nevarēja saprātīgi sagaidīt, ka tā pēc atsevišķas apspriešanās piekristu attiecīgajiem līguma noteikumiem, šai tiesai būs jāsecina, ka šie noteikumi ir negodīgi.

52

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja noteikums ir atzīts par negodīgu un tātad spēkā neesošu, valsts tiesai atbilstoši Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam ir jāatturas piemērot šo noteikumu, lai tas vairs neradītu saistošas sekas patērētājam, izņemot gadījumu, kad patērētājs pret to iebilst (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578, 50. punkts).

53

Šajā gadījumā no tā izrietētu, ka uz noteikumu par apdrošinātā riska seguma izslēgšanu vai ierobežošanu nevarēs atsaukties pret LP. Šo secinājumu nevar atspēkot tāds valsts tiesiskais regulējums kā iesniedzējtiesas minētais, saskaņā ar kuru apdrošinājuma ņēmējam, kas nav izpildījis pienākumu paziņot viņai atbilstoši šim tiesiskajam regulējumam saistošos līguma noteikumus, var būt jāatlīdzina zaudējumi, kuri radušies šādas nepaziņošanas dēļ, tomēr neļaujot atjaunot tiesisko un faktisko situāciju, kādā būtu patērētājs, ja viņš būtu guvis labumu no šī seguma. Minētais tiesiskais regulējums, kas attiecas uz šādas nepaziņošanas sekām civiltiesiskās atbildības jomā, nevar ietekmēt līguma noteikuma, kurš saskaņā ar Direktīvu 93/13 kvalificēts kā negodīgs, neattiecināmību uz patērētāju.

54

Turklāt, kā norādīts Tiesas pastāvīgajā judikatūrā, līguma noteikuma negodīguma konstatēšanai ir jāļauj atjaunot tiesisko un faktisko situāciju, kāda būtu bijusi patērētājam, ja šāda negodīga noteikuma nebūtu bijis (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, D.V. (Advokāta honorāri – Stundas likmes princips), C‑395/21, EU:C:2023:14, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Šāda par negodīgu kvalificēta līguma noteikuma neattiecināmība uz patērētāju tomēr neietekmē iespējamās sekas, kādas civiltiesiskās atbildības jomā apdrošinājuma ņēmējam ir attiecībā pret apdrošinātāju, ja šo noteikumu apdrošinājuma ņēmējs nav paziņojis patērētājam.

56

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts un 4.–6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja valsts tiesa kā negodīgu ir kvalificējusi tādu apdrošināšanas līguma noteikumu par apdrošinātā riska seguma izslēgšanu vai ierobežošanu, ar kuru attiecīgais patērētājs nav varējis iepazīties pirms šī līguma noslēgšanas, šai tiesai šī noteikuma piemērošana ir jāizslēdz, lai tas neradītu saistošas sekas šim patērētājam.

57

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: