Access to European Union law
<a href="https://eur-lex.europa.eu/content/help/eurlex-content/experimental-features.html" target="_blank">More about the experimental features corner</a>
Choose the experimental features you want to try
EUR-Lex
Access to European Union law

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

You are here
Use quotation marks to search for an "exact phrase". Append an asterisk (*) to a search term to find variations of it (transp*, 32019R*). Use a question mark (?) instead of a single character in your search term to find variations of it (ca?e finds case, cane, care).
Search tips
Need more search options? Use the Advanced search

Document 62022CJ0207

    Tiesas spriedums (pirmā palāta), 2023. gada 26. oktobris.
    Lineas - Concessões de Transportes SGPS S.A. u.c. pret Autoridade Tributária e Aduaneira.
    Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa - CAAD) un Supremo Tribunal Administrativo lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu.
    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Ekonomikas un monetārā politika – Eiropas Savienības finanšu nozares uzraudzība – Direktīva 2013/36/ES – Regula (ES) Nr. 575/2013 – Finanšu iestāde – Jēdziens – Uzņēmums, kura darbību veido līdzdalības iegūšana.
    Apvienotās lietas C-207/22, C-267/22 un C-290/22.

    Court reports – general – 'Information on unpublished decisions' section

    ECLI identifier: ECLI:EU:C:2023:810

     TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

    2023. gada 26. oktobrī ( *1 )

    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Ekonomikas un monetārā politika – Eiropas Savienības finanšu nozares uzraudzība – Direktīva 2013/36/ES – Regula (ES) Nr. 575/2013 – Finanšu iestāde – Jēdziens – Uzņēmums, kura darbību veido līdzdalības iegūšana

    Apvienotajās lietās C‑207/22, C‑267/22 un C‑290/22

    par trim lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko iesniegusi Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD) (Šķīrējtiesa nodokļu lietās (Administratīvo šķīrējtiesu centrs), Portugāle) (C‑207/22 un C‑267/22) ar 2022. gada 24. februāra un 12. aprīļa lēmumiem, kuri Tiesā reģistrēti 2022. gada 17. martā un 20. aprīlī, kā arī Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle) (C‑290/22) ar 2022. gada 23. marta lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 3. maijā, tiesvedībās

    Lineas – Concessões de Transportes SGPS   SA (C‑207/22),

    Global Roads Investimentos SGPS Lda (C‑267/22),

    NOS‑SGPS SA (C‑290/22)

    pret

    Autoridade Tributária e Aduaneira,

    TIESA (pirmā palāta)

    šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], Tiesas priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents), tiesneši P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], A. Kumins [A. Kumin] un I. Ziemele,

    ģenerāladvokāte: L. Medina,

    sekretāre: L. Karasko Marko [L. Carrasco Marco], administratore,

    ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 19. aprīļa tiesas sēdi,

    ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

    –

    Lineas – Concessões de Transportes SGPS SA, Global Roads Investimentos SGPS Lda un NOS‑SGPS SA vārdā – A. Fernandes de Oliveira, advogado,

    –

    Portugāles valdības vārdā – P. Barros da Costa, H. Gomes Magno un A. Rodrigues, pārstāves,

    –

    Eiropas Komisijas vārdā – I. Melo Sampaio, A. Nijenhuis, L. Santiago de Albuquerque un D. Triantafyllou, pārstāvji,

    noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2023. gada 29. jūnija tiesas sēdē,

    pasludina šo spriedumu.

    Spriedums

    1

    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), 3. panta 1. punkta 22. apakšpunktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.), 4. panta 1. punkta 26. apakšpunktu.

    2

    Šie lūgumi ir iesniegti tiesvedībās starp Lineas – Concessões de Transportes SGPS SA, Global Roads Investimentos SGPS Lda un NOS‑SGPS SA, no vienas puses, un Autoridade Tributária e Aduaneira (Nodokļu un muitas iestāde, Portugāle), no otras puses, par zīmognodevas piemērošanu kredīta darījumiem.

    Atbilstošās tiesību normas

    Savienības tiesības

    Direktīva 2002/87/EK

    3

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/87/EK (2002. gada 16. decembris) par papildu uzraudzību kredītiestādēm, apdrošināšanas uzņēmumiem un ieguldījumu sabiedrībām finanšu konglomerātos un par grozījumiem Padomes Direktīvās 73/239/EEK, 79/267/EEK, 92/49/EEK, 92/96/EEK, 93/6/EEK un 93/22/EEK, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 98/78/EK un 2000/12/EK (OV 2003, L 35, 1. lpp.) 2. panta 15. punktā ir noteikts:

    “Šajā direktīvā:

    [..]

    15)

    “jaukta finanšu kontrolakciju sabiedrība” ir mātesuzņēmums, kas nav regulēta vienība un kas kopā ar saviem meitasuzņēmumiem, no kuriem vismaz viens ir regulēta vienība ar galveno biroju Kopienā, un citām vienībām veido finanšu konglomerātu.”

    Direktīva 2013/36

    4

    Direktīvas 2013/36 5. un 20. apsvērums ir formulēti šādi:

    “(5)

    Šai direktīvai vajadzētu būt iekšējā tirgus izveides būtiskam instrumentam gan attiecībā uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību, gan attiecībā uz finanšu pakalpojumu sniegšanas brīvību kredītiestāžu darbības jomā.

    [..]

    (20)

    Ir lietderīgi savstarpēju atzīšanu attiecināt uz minētajām darbībām, ko veic finanšu iestādes, kuras ir kredītiestāžu meitasuzņēmumi, ja uz šādiem meitasuzņēmumiem attiecas konsolidētā uzraudzība, ko īsteno attiecībā uz to mātesuzņēmumiem, un tās ievēro noteiktus stingrus nosacījumus.”

    5

    Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

    “Ar šo direktīvu paredz noteikumus, kas attiecas uz:

    a)

    piekļuvi kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību (kopā “iestādes”) darbībai;

    b)

    uzraudzības pilnvarām un instrumentiem iestāžu prudenciālajai uzraudzībai, ko īsteno kompetentās iestādes;

    c)

    iestāžu prudenciālo uzraudzību, ko īsteno kompetentās iestādes veidā, kas ir saskanīgs ar noteikumiem, kuri paredzēti Regulā (ES) Nr. 575/2013;

    d)

    kompetento iestāžu publicēšanas prasībām iestāžu prudenciālā regulējuma un uzraudzības jomā.”

    6

    Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 1. punkta 22. apakšpunktu:

    “Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

    [..]

    22)

    “finanšu iestāde” ir finanšu iestāde, kā tā definēta Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26) apakšpunktā.”

    7

    Šīs pašas direktīvas 5. pantā ir precizēts:

    “Ja dalībvalstī ir vairāk nekā viena kompetentā iestāde, kas atbild par kredītiestāžu, ieguldījumu brokeru sabiedrību un finanšu iestāžu prudenciālo uzraudzību, dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai šādas iestādes darbotos koordinēti.”

    8

    Direktīvas 2013/36 34. pantā ir paredzēts:

    “1.   Dalībvalstis nosaka, ka ikviena citas dalībvalsts finanšu iestāde, kura ir kredītiestādes meitasuzņēmums vai divu vai vairāk kredītiestāžu kopīgs meitasuzņēmums, var, izveidojot filiāles vai sniedzot pakalpojumus, to teritorijā veikt I pielikumā uzskaitītās darbības [..], ja tās dibināšanas dokumenti un statūti ļauj veikt šādas darbības un ja tā atbilst visiem turpmāk minētajiem nosacījumiem:

    a)

    mātesuzņēmums vai mātesuzņēmumi ir saņēmuši atļauju kā kredītiestādes dalībvalstī, kuras tiesību akti reglamentē attiecīgo finanšu iestādi;

    b)

    konkrētās darbības faktiski tiek veiktas tās pašas dalībvalsts teritorijā;

    c)

    mātesuzņēmumam vai mātesuzņēmumiem ir vismaz 90 % no balsstiesībām, kas nostiprinātas finanšu iestādes akcijās vai daļās;

    d)

    mātesuzņēmums vai mātesuzņēmumi ir kompetentajām iestādēm pierādījuši finanšu iestādes piesardzīgu vadību un ar attiecīgās piederības dalībvalsts kompetento iestāžu piekrišanu deklarējuši, ka tie solidāri un atsevišķi garantē saistības, ko uzņēmusies attiecīgā finanšu iestāde;

    e)

    finanšu iestāde, jo īpaši attiecībā uz konkrētajām darbībām, faktiski ir iekļauta mātesuzņēmuma vai visu mātesuzņēmumu konsolidētajā uzraudzībā [..].

    Piederības dalībvalsts kompetentās iestādes pārbauda atbilstību pirmajā daļā noteiktajiem nosacījumiem un piešķir attiecīgajai finanšu iestādei atbilstības apliecību [..].

    2.   Ja 1. punkta pirmajā daļā minētā finanšu iestāde vairs neizpilda kādu no paredzētajiem nosacījumiem, piederības dalībvalsts kompetentās iestādes to paziņo uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm, un tad darbībām, ko šī finanšu iestāde veic uzņēmējā dalībvalstī, piemēro attiecīgās uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktus.

    3.   Šā panta 1. un 2. punktu attiecīgi piemēro 1. punkta pirmajā daļā minēto finanšu iestāžu meitasuzņēmumiem.”

    9

    Šīs direktīvas 117. panta 1. punktā ir noteikts:

    “Kompetentās iestādes cieši sadarbojas savā starpā. Tās sniedz vienai otrai jebkādu informāciju, kas ir būtiska vai noderīga pārējo iestāžu uzraudzības uzdevumu veikšanai saskaņā ar šo direktīvu un Regulu (ES) Nr. 575/2013. Šajā sakarā kompetentās iestādes pēc pieprasījuma sniedz visu noderīgo informāciju un pēc savas iniciatīvas sniedz visu būtisko informāciju.

    [..]

    Šā punkta pirmajā daļā minēto informāciju uzskata par būtisku, ja tā varētu praktiski ietekmēt iestādes vai finanšu iestādes finansiālās uzticamības vērtējumu citā dalībvalstī.

    [..]”

    10

    Minētās direktīvas 118. pants ir izteikts šādā redakcijā:

    “Ja, piemērojot šo direktīvu un Regulu (ES) Nr. 575/2013, kādas dalībvalsts kompetentās iestādes īpašos gadījumos vēlas verificēt informāciju par kādu iestādi, finanšu pārvaldītājsabiedrību, jauktu finanšu pārvaldītājsabiedrību, finanšu iestādi, palīgpakalpojumu uzņēmumu, jauktas darbības pārvaldītājsabiedrību [..], kas atrodas kādā citā dalībvalstī, tad tās lūdz šīs citas dalībvalsts kompetentās iestādes veikt šādu pārbaudi. [..]”

    11

    Šīs pašas direktīvas I pielikumā ir uzskaitītas darbības, uz kurām attiecas savstarpēja atzīšana.

    Regula Nr. 575/2013

    12

    Regulas Nr. 575/2013 14. apsvērumā ir noteikts:

    “[..] Ar vienoto noteikumu kopumu tiek nodrošināts stabils un vienots normatīvais regulējums, kas atvieglo iekšējā tirgus darbību un novērš regulējuma arbitrāžas iespējas. [..]”

    13

    Saskaņā ar šīs regulas 1. pantu:

    “Šajā regulā ir paredzēti vienoti noteikumi par vispārīgām prudenciālajām prasībām, kādām atbilst iestādes, ko uzrauga saskaņā ar Direktīvu 2013/36/ES, un šī atbilstība attiecas uz šādiem aspektiem:

    a)

    pašu kapitāla prasībām, kas attiecas uz pilnībā kvantificējamiem, vienotiem un standartizētiem kredītriska, tirgus riska, operacionālā riska un norēķinu riska elementiem;

    b)

    prasībām, kas ierobežo lielos riska darījumus;

    c)

    pēc tam, kad stājies spēkā 460. pantā minētais deleģētais akts – likviditātes prasībām, kas attiecas uz pilnībā kvantificējamiem, vienotiem un standartizētiem likviditātes riska elementiem;

    d)

    pārskatu sniegšanas prasībām, kas saistītas ar a), b) un c) apakšpunktu un sviras rādītāju;

    e)

    informācijas publiskas atklāšanas prasībām[.]

    [..]”

    14

    Minētās regulas 4. panta 1. punkta 3., 20., 21., 26. un 27. apakšpunktā ir precizēts:

    “Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

    [..]

    3)

    “iestāde” ir kredītiestāde vai ieguldījumu brokeru sabiedrība;

    [..]

    20)

    “finanšu pārvaldītājsabiedrība” ir finanšu iestāde, kuras meitasuzņēmumi ir vienīgi vai galvenokārt iestādes vai finanšu iestādes, turklāt vismaz viens no šiem meitasuzņēmumiem ir iestāde, un kura nav jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība;

    21)

    “jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība” ir jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība kā tā definēta Direktīvas 2002/87/EK 2. panta 15. punktā;

    [..]

    26)

    “finanšu iestāde” ir uzņēmums, kas nav iestāde, kuras galvenā darbība ir līdzdalības iegāde vai viena vai vairākas no Direktīvas 2013/36/ES I pielikuma 2. līdz 12. punktā un 15. punktā uzskaitītajām darbībām; tostarp finanšu pārvaldītājsabiedrība, jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība, maksājumu iestāde [..] un aktīvu pārvaldīšanas sabiedrība, bet neietverot apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrības un jauktas darbības apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrības [..];

    27)

    “finanšu sektora sabiedrība” ir jebkura no turpmāk nosauktajām:

    a)

    iestāde;

    b)

    finanšu iestāde;

    [..]

    d)

    apdrošināšanas sabiedrība;

    [..].”

    15

    Šīs pašas regulas 18. panta 1. punktā ir paredzēts:

    “Iestādes, kam ir jāpilda 1. iedaļas prasības, pamatojoties uz to konsolidēto finanšu stāvokli, pilnībā konsolidē visas iestādes un finanšu iestādes, kuras ir to meitasuzņēmumi vai – attiecīgā gadījumā – tās pašas mātes finanšu pārvaldītājsabiedrības vai tās pašas mātes jauktas finanšu pārvaldītājsabiedrības meitasuzņēmumi. [..]”

    16

    Regulas Nr. 575/2013 36. panta 1. punkta g), h), i) un k) apakšpunktā ir noteikts:

    “Iestādes no pirmā līmeņa pamata kapitāla posteņiem atskaita:

    [..]

    g)

    tiešu, netiešu un sintētisku līdzdalību finanšu sektora sabiedrību pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentos, ja šīm sabiedrībām ar iestādi ir savstarpēja līdzdalība, kas, pēc kompetentās iestādes domām, ir izveidota, lai mākslīgi palielinātu iestādes pašu kapitālu;

    h)

    iestādes tiešu, netiešu un sintētisku līdzdalību attiecībā uz finanšu sektora sabiedrību pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentiem attiecīgo summu, ja iestādei nav būtiska ieguldījuma šajās sabiedrībās;

    i)

    iestādes tiešu, netiešu un sintētisku līdzdalību attiecībā uz finanšu sektora sabiedrību pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentiem attiecīgo summu, ja iestādei ir būtisks ieguldījums šajās sabiedrībās;

    [..]

    k)

    riska darījumu vērtību šādiem posteņiem, kuri atbilst riska pakāpei 1250 % apmērā, ja iestāde kā alternatīvu 1250 % riska pakāpes piemērošanai šo riska summu atskaita no pirmā līmeņa pamata kapitāla summas:

    i)

    būtiska līdzdalība ārpus finanšu sektora,

    [..].”

    17

    Šīs regulas 56. panta c) un d) punkts ir formulēts šādi:

    “Iestādes no pirmā līmeņa papildu kapitāla posteņiem atskaita:

    [..]

    c)

    tiešas, netiešas un sintētiskas līdzdalības finanšu sektora sabiedrību pirmā līmeņa papildu kapitāla instrumentos attiecīgo summu [..], ja iestādei šajās sabiedrībās nav būtisku ieguldījumu;

    d)

    iestādes tiešu, netiešu un sintētisku līdzdalību finanšu sektora sabiedrību pirmā līmeņa papildu kapitāla instrumentos, ja iestādei šajās sabiedrībās ir būtiski ieguldījumi, izņemot sākotnējās izvietošanas pozīcijas, kas tiek turētas piecas vai mazāk darbdienas.”

    18

    Minētās regulas 66. panta b)–d) punktā ir noteikts:

    “No otrā līmeņa kapitāla posteņiem atskaita:

    [..]

    b)

    tiešu, netiešu un sintētisku līdzdalību finanšu sektora sabiedrību otrā līmeņa kapitāla instrumentos, ja iestādei ir savstarpēja līdzdalība, kas, pēc kompetentās iestādes domām, ir izveidota, lai mākslīgi palielinātu iestādes pašu kapitālu;

    c)

    tiešās, netiešās un sintētiskās līdzdalības finanšu sektora sabiedrību otrā līmeņa kapitāla instrumentos attiecīgo summu [..], ja iestādei šajās sabiedrībās nav būtisku ieguldījumu;

    d)

    iestādes tiešu, netiešu un sintētisku līdzdalību finanšu sektora sabiedrību otrā līmeņa kapitāla instrumentos, ja iestādei šajās sabiedrībās ir būtiski ieguldījumi, izņemot sākotnējās izvietošanas pozīcijas, kas tiek turētas mazāk par piecām darbdienām.”

    19

    Saskaņā ar šīs pašas regulas 89. panta 1.–3. punktu:

    “1.   Būtiskai līdzdalībai, kuras apmērs pārsniedz 15 % no iestādes atbilstošā kapitāla, uzņēmumā, kas nav viens no turpmāk nosauktajiem uzņēmumiem, piemēro 3. punkta noteikumus:

    a)

    finanšu sektora sabiedrība;

    b)

    uzņēmums, kas nav finanšu sektora sabiedrība un kas veic darbības, kuras kompetentā iestāde uzskata par jebkuru no:

    i)

    darbībām, kas tieši izriet no banku darbības,

    ii)

    ar banku darbību saistītām palīgdarbībām,

    iii)

    nomu, faktūrkreditēšanu, kopīgo ieguldījumu fondu pārvaldīšanu, datu apstrādes pakalpojumu pārvaldību vai citu līdzīgu darbību.

    2.   Iestādes kopējam būtiskas līdzdalības apmēram attiecībā uz uzņēmumiem, kas nav 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētie uzņēmumi, ja šāda būtiska līdzdalība pārsniedz 60 % no iestādes atbilstošā kapitāla, piemēro 3. punktā paredzētos noteikumus.

    3.   Kompetentās iestādes attiecībā uz 1. un 2. punktā minēto iestāžu būtisko līdzdalību piemēro a) vai b) apakšpunktā noteiktās prasības:

    a)

    lai saskaņā ar Trešo daļu aprēķinātu kapitāla prasības, iestādes piemēro riska pakāpi 1250 % apmērā lielākajam no šādiem elementiem:

    i)

    šā panta 1. punktā minētās būtiskās līdzdalības apmēram, kas pārsniedz 15 % no atbilstošā kapitāla,

    ii)

    šā panta 2. punktā minētās būtiskās līdzdalības kopējam apmēram, kas pārsniedz 60 % no iestādes atbilstošā kapitāla;

    b)

    kompetentās iestādes aizliedz iestādēm tādu 1. un 2. punktā minēto būtisko līdzdalību, kuras apmērs pārsniedz šajos punktos noteiktās atbilstošā kapitāla procentuālās attiecības.

    Kompetentās iestādes publicē informāciju par izvēli, ko tās izdarījušas saskaņā ar a) vai b) apakšpunktu.”

    20

    Regulas Nr. 575/2013 90. pantā ir paredzēts:

    “Kā alternatīvu 1250 % riska pakāpes piemērošanai attiecībā uz summām, kas pārsniedz 89. panta 1. un 2. punktā noteiktos limitus, iestādes var šīs summas atskaitīt no pirmā līmeņa pamata kapitāla posteņiem saskaņā ar 36. panta 1. punkta k) apakšpunktu.”

    Regula (ES) 2019/876

    21

    Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/876 (2019. gada 20. maijs), ar ko groza Regulu (ES) Nr. 575/2013 attiecībā uz sviras rādītāju, neto stabila finansējuma rādītāju, prasībām pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, darījuma partnera kredītrisku, tirgus risku, riska darījumiem ar centrālajiem darījumu partneriem, riska darījumiem ar kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem, lieliem riska darījumiem, pārskatu sniegšanas un informācijas atklāšanas prasībām un Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2019, L 150, 1. lpp.), 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta iii) punktā ir noteikts:

    “4. pantu groza šādi:

    a)

    panta 1. punktu groza šādi:

    [..]

    iii)

    punkta 26) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

    “26)

    “finanšu iestāde” ir uzņēmums, kas nav iestāde un kas nav tikai rūpniecības līdzdalības sabiedrība, kuras galvenā darbība ir līdzdalības iegāde vai viena vai vairākas no Direktīvas 2013/36/ES I pielikuma 2. līdz 12. punktā un 15. punktā uzskaitītajām darbībām; tostarp finanšu pārvaldītājsabiedrība, jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība, maksājumu iestāde [..] un aktīvu pārvaldīšanas sabiedrība, bet neietverot apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrības un jauktas darbības apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrības [..].”

    22

    Regulas 2019/876 3. panta 3. punkta b) apakšpunkts ir formulēts šādi:

    “Šādus šīs regulas 1. panta punktus piemēro no 2019. gada 27. jūnija:

    [..]

    b)

    panta 2) punkts, kas satur definīcijas, izņemot, ja tās ir saistītas tikai ar tiem noteikumiem, ko saskaņā ar šo pantu piemēro no citas dienas, un šādā gadījumā tās piemēro no šādas citas dienas.”

    Portugāles tiesības

    23

    Código do Imposto do Selo (Zīmognodevas kodekss) 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts:

    “No nodevas ir atbrīvoti arī:

    [..]

    e)

    iekasētie procenti un komisijas maksas, sniegtie galvojumi un tāda kredīta izmantojums, ko kredītiestādes, finanšu sabiedrības un finanšu iestādes ir piešķīrušas [..] sabiedrībām vai iestādēm, kuru forma vai darbība atbilst Kopienas tiesiskajā regulējumā paredzētajiem kredītiestāžu, finanšu sabiedrību un finanšu iestāžu veidiem, kur gan vienām, gan otrām juridiskā adrese ir Eiropas Savienības dalībvalstīs vai kādā citā valstī [..].”

    Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

    Lieta C‑207/22

    24

    Lineas – Concessões de Transportes SGPS ir Portugālē reģistrēta pārvaldītājsabiedrība, kuras darbības mērķis ir pārvaldīt kapitāldaļas citos uzņēmumos. Tai pieder daļas uzņēmumos, kas pārvalda transporta infrastruktūru.

    25

    Savā darbībā šī pārvaldītājsabiedrība izmantoja finansējumu no kredītiestādēm. Kredītiestādes samaksāja zīmognodevu par kredīta darījumiem un pārnesa šo zīmognodevu uz minēto pārvaldītājsabiedrību.

    26

    Apstrīdot minētās zīmognodevas samaksu, minētā pārvaldītājsabiedrība pēc savas ierosmes iesniedza pieteikumu veikt pārskatīšanu attiecībā uz laikposmiem no 2015. gada aprīļa līdz 2016. gada janvārim un iesniedza administratīvu sūdzību par laikposmiem no 2017. gada jūnija līdz 2017. gada decembrim.

    27

    Tā kā šis pieteikums un šī sūdzība tika noraidīti ar nodokļu iestādes lēmumiem, Lineas – Concessões de Transportes SGPS par tiem iesniedza iesniegumus par administratīvā akta apstrīdēšanu, kuri tika noraidīti ar 2020. gada 17. jūlija rīkojumiem.

    28

    2020. gada 21. oktobrī šī sabiedrība Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD (Administratīvo šķīrējtiesu centrs, Portugāle) iesniedza pieteikumu par šķīrējtiesas izveidošanu un cēla prasību par šo rīkojumu atcelšanu.

    29

    Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD) (Šķīrējtiesa nodokļu lietās (Administratīvo šķīrējtiesu centrs), Portugāle), kas ir iesniedzējtiesa lietā C‑207/22, konstatē, ka no Portugāles tiesību aktiem izriet, ka zīmognodeva par kredīta darījumiem nav piemērojama finanšu iestādēm Savienības tiesību izpratnē.

    30

    Tomēr valsts judikatūrā pastāv atšķirīgas jēdziena “finanšu iestāde” interpretācijas. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jānosaka, vai šis jēdziens ir piemērojams visām pārvaldītājsabiedrībām, kas neietilpst apdrošināšanas nozarē, vai arī tas attiecas tikai uz pārvaldītājsabiedrībām, kurām pieder kapitāldaļas uzņēmumos, kam ir piemērojama uzraudzība un prudenciālās prasības saistībā ar banku darbībām.

    31

    Šajos apstākļos Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD) (Šķīrējtiesa nodokļu lietās (Administratīvais šķīrējtiesu centrs)) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

    “Vai par “finanšu iestādi” [Direktīvas 2013/36] un [Regulas Nr. 575/2013] izpratnē var uzskatīt pārvaldītājsabiedrību (SGPS), kuras vienīgais darbības mērķis ir, netieši veicot saimniecisko darbību, pārvaldīt citu sabiedrību – kas nodarbojas ar transporta infrastruktūru pārvaldību, t.sk. autoceļu un/vai automaģistrāļu projektēšanu, būvniecību un apsaimniekošanu – kapitāldaļas un kura šīs darbības ietvaros iegādājas un ilgstoši īpašumā tur šīs kapitāldaļas, kas parasti nav mazākas par 10 % no to sabiedrību pamatkapitāla, kurās tai ir dalība?”

    Lieta C‑267/22

    32

    Global Roads Investimentos SGPS ir Portugālē reģistrēta pārvaldītājsabiedrība.

    33

    Savā darbībā šī pārvaldītājsabiedrība izmantoja finansējumu no kredītiestādēm. Kredītiestādes samaksāja zīmognodevu par kredīta darījumiem un pārnesa šo zīmognodevu uz minēto pārvaldītājsabiedrību.

    34

    Šī pati pārvaldītājsabiedrība 2018. gada 28. decembrī iesniedza lūgumu pēc savas ierosmes pārskatīt minēto zīmognodevu.

    35

    Ar nodokļu iestādes 2019. gada 21. novembra lēmumu šī sūdzība tika noraidīta. Global Roads Investimentos SGPS par šo lēmumu iesniedza iesniegumu par administratīvā akta apstrīdēšanu, kurš ar 2021. gada 5. augusta rīkojumu tika noraidīts.

    36

    2022. gada 20. janvārī šī sabiedrība Administratīvo šķīrējtiesu centrā – CAAD iesniedza pieteikumu par šķīrējtiesas izveidošanu un cēla prasību par šā rīkojuma atcelšanu.

    37

    Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD) (Šķīrējtiesa nodokļu lietās (Administratīvais šķīrējtiesu centrs)), kas ir iesniedzējtiesa lietā C‑267/22, uzskata, ka šā sprieduma 29. un 30. punktā minēto iemeslu dēļ strīda pamatlietā atrisināšana ir atkarīga no tā, vai sabiedrība, kura pārvalda kapitāldaļas, var tikt kvalificēta par “finanšu iestādi” Direktīvas 2013/36 un Regulas Nr. 575/2013 izpratnē.

    38

    Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD) (Šķīrējtiesa nodokļu lietās (Administratīvo šķīrējtiesu centrs) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

    “Vai finanšu iestādes jēdzienā [Direktīvas 2013/36] 3. panta 1. punkta 22. apakšpunkta un [Regulas Nr. 575/2013] 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkta izpratnē ietilpst Portugālē reģistrēta pārvaldītājsabiedrība (SGPS) [..], kuras vienīgais darbības mērķis ir, netieši veicot saimniecisko darbību, pārvaldīt citu sabiedrību – kas nedarbojas nedz apdrošināšanas nozarē, nedz finanšu nozarē – kapitāldaļas un kura šīs darbības ietvaros iegādājas un ilgstoši īpašumā tur šīs kapitāldaļas apjomā, kas parasti nav mazāks par 10 % no to sabiedrību pamatkapitāla, kurās tai ir dalība?”

    Lieta C‑290/22

    39

    NOS‑SGPS ir Portugālē reģistrēta pārvaldītājsabiedrība.

    40

    Savā darbībā šī pārvaldītājsabiedrība izmantoja finansējumu no kredītiestādēm. Kredītiestādes samaksāja zīmognodevu par kredīta darījumiem un pārnesa šo zīmognodevu uz minēto pārvaldītājsabiedrību.

    41

    Apstrīdot minētās zīmognodevas samaksu, šī sabiedrība 2019. gada 22. janvārī iesniedza pieteikumu par pārskatīšanu pēc savas ierosmes un 2019. gada 23. janvārī – administratīvas sūdzības attiecīgi par laikposmiem no 2015. gada janvāra līdz 2016. gada oktobrim un no 2017. gada marta līdz 2018. gada oktobrim.

    42

    Šīs sūdzības tika noraidītas ar nodokļu iestādes 2019. gada 27. septembra lēmumu.

    43

    NOS‑SGPS iesniedza prasības pieteikumu Administratīvo šķīrējtiesu centram – CAAD, kurš ar 2021. gada 6. janvāra lēmumu tās prasījumus noraidīja.

    44

    Uzskatot, ka šis šķīrējtiesas nolēmums ir pretrunā galīgam šķīrējtiesas nolēmumam par šo pašu būtisko tiesību jautājumu, šī pārvaldītājsabiedrība iesniedza pieteikumu tiesu prakses vienādošanai Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle), kas ir iesniedzējtiesa lietā C‑290/22.

    45

    Šī tiesa konstatē, ka Portugāles likumdevējs, nosakot atbrīvojumu no zīmognodevas, ar ko apliek tādus kredīta darījumus kā pamatlietās aplūkotie, ir izvēlējies ietvert skaidru atsauci uz “Kopienas tiesību aktos” paredzēto finanšu iestādes veidu un formu.

    46

    Šādos apstākļos Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

    “Vai jēdzienā “finanšu iestāde” [Direktīvas 2013/36] 3. panta 1. punkta 22. apakšpunkta un [Regulas Nr. 575/2013] 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkta izpratnē ietilpst pārvaldītājsabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Portugālē [..] un kuras vienīgais darbības mērķis ir, netieši veicot saimniecisko darbību, pārvaldīt citu sabiedrību – kas nedarbojas apdrošināšanas nozarē, kapitāldaļas?”

    Par Tiesas kompetenci

    47

    No lēmumiem lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietas attiecas uz tāda valsts nodokļu tiesiskā regulējuma piemērošanu, kas neietilpst ne Direktīvas 2013/36, ne Regulas Nr. 575/2013 piemērošanas jomā.

    48

    Kā noteikts LESD 267. pantā, Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Līgumu, kā arī Savienības iestāžu pieņemto tiesību aktu interpretāciju. Šajā pantā noteiktās sadarbības starp Tiesu un dalībvalstu tiesām ietvaros vienīgi valsts tiesa, ņemot vērā katras lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt nolēmumu, un cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai. Tādēļ, ja valstu tiesu uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt lēmumu (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, I.G.I., C‑394/18, EU:C:2020:56, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

    49

    Saskaņā ar minēto judikatūru Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka tās kompetencē ir lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesību normām situācijās, kurās, lai arī pamatlietas fakti neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, tomēr šo tiesību normas ir padarītas piemērojamas ar valsts tiesību aktiem, kuros Savienības tiesību piemērošanas jomā neietilpstošas situācijas tiek risinātas tāpat, kā tas tiek darīts Savienības tiesībās (spriedumi, 2017. gada 19. oktobris, Europamur Alimentación, C‑295/16, EU:C:2017:782, 29. punkts, un 2020. gada 30. janvāris, I.G.I., C‑394/18, EU:C:2020:56, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

    50

    Iesniedzējtiesas ir precizējušas, ka saskaņā ar pamatlietā aplūkoto Portugāles tiesisko regulējumu prasītāju pamatlietā norādītais atbrīvojums no nodokļa ir piemērojams tikai “finanšu iestādēm” un ka šajā tiesiskajā regulējumā šis jēdziens ir definēts, tieši un bez nosacījumiem atsaucoties uz Savienības tiesībām.

    51

    Tādēļ Tiesai ir kompetence atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem.

    Par prejudiciālajiem jautājumiem

    52

    Ar šiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesas būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/36 3. panta 1. punkta 22. apakšpunkts un Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz uzņēmumu, kura darbība ir līdzdalības iegūšana sabiedrībās, kas neveic darbību finanšu nozarē, attiecas jēdziens “finanšu iestāde” minētās direktīvas un regulas izpratnē.

    53

    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās saturu un tvērumu, visā Savienībā parasti ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā ne vien šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 30. marts, М. Ya. M. (Līdzmantinieka paziņojums par mantojuma atraidīšanu) (C‑651/21, EU:C:2023:277, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

    54

    Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 2013/36 3. panta 1. punkta 22. apakšpunkta formulējumu it jānorāda, ka šajā direktīvā ar “finanšu iestādi” saprot finanšu iestādi Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkta izpratnē.

    55

    Šīs regulas 4. panta 1. punkta 26. apakšpunktā, lasot to kopsakarā ar tās 4. panta 1. punkta 3. apakšpunktu, ir noteikts, ka minētās regulas izpratnē “finanšu iestāde” ir uzņēmums, kurš nav kredītiestāde vai ieguldījumu brokeru sabiedrība un kura galvenā darbība ir līdzdalības iegūšana vai vienas vai vairāku Direktīvas 2013/36 I pielikuma 2.–12. punktā un 15. punktā minēto darbību veikšana, tostarp finanšu pārvaldītājsabiedrība, jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība, maksājumu iestāde un aktīvu pārvaldīšanas sabiedrība. Savukārt 4. panta 1. punkta 26. apakšpunktā no jēdziena “finanšu iestāde” ir izslēgtas apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrības un jauktas darbības apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrības.

    56

    Tātad šajā tiesību normā ir vispārīgi minēti uzņēmumi, kuru pamatdarbība ir līdzdalības iegūšana, uz ko attiecas jēdziens “finanšu iestāde” šīs regulas izpratnē, un redakcijā, kas piemērojama pamatlietās nozīmīgajos datumos, no šī jēdziena ir izslēgtas tikai kredītiestādes, ieguldījumu brokeru sabiedrības un atsevišķas pārvaldītājsabiedrības, kuras ietilpst apdrošināšanas nozarē.

    57

    Šajā ziņā jāprecizē, ka, lai gan Regulas 2019/876 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta iii) punktā ir paredzēta jauna Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkta redakcija, kurā no jēdziena “finanšu iestāde” šīs regulas izpratnē ir izslēgtas arī pilnīgi rūpnieciskas pārvaldītājsabiedrības, no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑290/22 izriet, ka šī jaunā redakcija pamatlietās nav piemērojama ratione temporis.

    58

    Turklāt, lai gan Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkta formulējums attiecas uz uzņēmumiem, kuru pamatdarbība ir vienas vai vairāku Direktīvas 2013/36 I pielikumā ietvertā saraksta 2.–12. punktā un 15. punktā minēto darbību veikšana, kas ietilpst finanšu nozarē, saikļa “vai” izmantošana norāda, ka Savienības likumdevējs nav paredzējis tiešu vienas vai vairāku šo darbību veikšanu padarīt par jēdziena “finanšu iestāde” definīcijas kritēriju Regulas Nr. 575/2013 izpratnē.

    59

    To paturot prātā, tomēr ir arī jāuzsver, ka no Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkta formulējuma izriet, ka finanšu pārvaldītājsabiedrības un jauktas finanšu pārvaldītājsabiedrības ir jāuzskata par “finanšu iestādēm” šīs regulas izpratnē.

    60

    Pirmām kārtām, minētās regulas 4. panta 1. punkta 20. apakšpunktā ir noteikts, ka šīs regulas izpratnē “finanšu pārvaldītājsabiedrība” ir finanšu iestāde, kura nav jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība un kuras meitasuzņēmumi ir vienīgi vai galvenokārt kredītiestādes, ieguldījumu brokeru sabiedrības vai finanšu iestādes, turklāt vismaz viens no šiem meitasuzņēmumiem ir kredītiestāde vai ieguldījumu brokeru sabiedrība.

    61

    Otrām kārtām, no Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 21. apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 2002/87 2. panta 15. punktu, izriet, ka par “jauktu finanšu pārvaldītājsabiedrību” šīs regulas izpratnē ir uzskatāms mātesuzņēmums, kas nav kredītiestāde, apdrošināšanas sabiedrība vai ieguldījumu brokeru sabiedrība un kas kopā ar saviem meitasuzņēmumiem, no kuriem vismaz viens ir kredītiestāde, apdrošināšanas sabiedrība vai ieguldījumu brokeru sabiedrība, un citām vienībām veido finanšu konglomerātu.

    62

    Tādējādi šķiet, ka finanšu pārvaldītājsabiedrības un jauktas finanšu pārvaldītājsabiedrības ir precīzi definēti sabiedrību veidi, kurus raksturo gan tas, ka to pamatdarbība ir līdzdalības iegūšana, gan tas, ka pastāv īpaša saikne ar kredītiestādi, apdrošināšanas sabiedrību vai ieguldījumu brokeru sabiedrību.

    63

    No tā izriet, ka tiešai norādei Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunktā uz finanšu pārvaldītājsabiedrībām un jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām nebūtu nekādas nozīmes, ja šī tiesību norma – tikai tādēļ, ka tā attiecas uz uzņēmumiem, kuru pamatdarbība ir līdzdalības iegūšana, – būtu jāsaprot kā tāda, ar kuru jēdzienā “finanšu iestāde” šīs regulas izpratnē sistemātiski tiek iekļautas visas sabiedrības, kas veic šādu pamatdarbību.

    64

    Tomēr, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 41. punktā, no Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkta formulējuma izriet, ka šajā tiesību normā ietvertais finanšu iestāžu saraksts nav izsmeļošs. Līdz ar to no norādes šajā tiesību normā uz finanšu pārvaldītājsabiedrībām un jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām nevar secināt, ka noteiktas īpašas saiknes ar kredītiestādi, apdrošināšanas sabiedrību vai ieguldījumu brokeru sabiedrību neesamība noteikti būtu šķērslis kvalificēšanai par “finanšu iestādi” šīs regulas izpratnē.

    65

    Otrkārt, Direktīvas 2013/36 3. panta 1. punkta 22. apakšpunkta un Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkta konteksts liecina, ka Savienības likumdevējs finanšu iestādēm piemērojamo režīmu ir definējis, pamatojoties uz to, ka pastāv saikne starp šīm iestādēm un noteiktu darbību veikšanu finanšu nozarē.

    66

    Vispirms Direktīvā 2013/36 noteiktā finanšu iestādēm piemērojamā režīma galvenais elements ir to iespēja, izmantojot brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, veikt darbības finanšu nozarē citā dalībvalstī.

    67

    Šīs direktīvas 34. pantā “Finanšu iestādes” – kas ir vienīgais minētās direktīvas pants, kurš attiecas vienīgi uz finanšu iestādēm, – šādām iestādēm ar zināmiem nosacījumiem ir atļauts veikt minētās direktīvas I pielikumā norādītās darbības citā dalībvalstī. Tādējādi šajā pantā ir konkretizēts šīs pašas direktīvas 20. apsvērumā minētais princips, saskaņā ar kuru, izpildot noteiktus nosacījumus, ir jāpaplašina konkrētu finanšu darbību savstarpēja atzīšana, ja tās veic finanšu iestāde, kas ir kredītiestādes meitasuzņēmums.

    68

    Tāpēc tam, ka uzņēmums tiek kvalificēts par “finanšu iestādi” Direktīvas 2013/36 izpratnē, šīs direktīvas 34. panta piemērošanas vajadzībām nav nozīmes, ja šis uzņēmums nevēlas veikt darbības finanšu nozarē.

    69

    Turpinot – Regulā Nr. 575/2013, lai piemērotu šajā regulā noteiktās prudenciālās prasības, ir paredzēta virkne seku attiecībā uz to, ka konkrēts uzņēmums tiek kvalificēts par “finanšu iestādi”.

    70

    Precīzāk, no minētās regulas 18. panta 1. punkta izriet, ka kredītiestādes un ieguldījumu brokeru sabiedrības, kurām, pamatojoties uz savu konsolidēto finanšu stāvokli, ir jāizpilda šīs pašas regulas prasības, principā veic pilnīgu konsolidāciju tostarp attiecībā uz visām finanšu iestādēm, kas ir to meitasuzņēmumi, vai, attiecīgā gadījumā, vienas un tās pašas mātes finanšu pārvaldītājsabiedrības vai jauktas mātes finanšu pārvaldītājsabiedrības meitasuzņēmumi.

    71

    Savukārt šajā tiesību normā nav noteikts pienākums veikt prudenciālo konsolidāciju, kas ietvertu visus iestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību meitasuzņēmumus.

    72

    Turklāt no Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 27. apakšpunkta izriet, ka finanšu iestādes, tāpat kā kredītiestādes, ieguldījumu brokeru sabiedrības un apdrošināšanas sabiedrības, ir “finanšu sektora sabiedrības”.

    73

    No šīs regulas 36. panta 1. punkta g)–i) apakšpunkta, 56. panta c) un d) punkta, kā arī 66. panta b)–d) punkta izriet, ka uz kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību veiktiem ieguldījumiem finanšu sektora sabiedrībās attiecas īpašs režīms, kas ietver it īpaši noteiktus atskaitījumus, aprēķinot šo iestāžu un šo sabiedrību pašu kapitālu.

    74

    Savukārt uz kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību ārpus finanšu sektora būtisku līdzdalību attiecas atšķirīgi noteikumi, kas tostarp paredzēti minētās regulas 36. panta 1. punkta k) apakšpunktā, kā arī 89. un 90. pantā un jo īpaši var ietvert šādas līdzdalības svēršanu kapitāla prasību aprēķināšanai vai aizliegumu šādai līdzdalībai, ja tā pārsniedz noteiktu procentuālo daļu no attiecīgās kredītiestādes vai ieguldījumu brokeru sabiedrības pašu kapitāla.

    75

    No iepriekš minētā izriet, ka Regulā Nr. 575/2013 ir paredzēti noteikumi par kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību konsolidāciju un prudenciālajām prasībām, kuri, tā kā tie attiecas uz līdzdalību finanšu iestādēs vai citās finanšu sektora sabiedrībās un atšķiras no noteikumiem, kas piemērojami līdzdalībai ārpus finanšu nozares, var tikt uzskatīti par tādiem, kuri balstīti uz šīs nozares darbības īpatnību ņemšanu vērā.

    76

    Šāda loģika tiktu apšaubīta gadījumā, ja noteikumi par līdzdalību finanšu nozares sabiedrībās tiktu piemēroti kredītiestādes vai ieguldījumu brokeru sabiedrības līdzdalībai ārpus šīs nozares tikai tādēļ, ka šī pēdējā minētā līdzdalība tiek veikta ar šīs iestādes vai šīs sabiedrības, kuras darbība ir līdzdalību iegūšana, meitasuzņēmuma starpniecību.

    77

    Visbeidzot, Direktīvas 2013/36 5. pantā ir paredzēta to iestāžu darbību iekšēja koordinēšana, kuru kompetencē ir uzraudzīt ne tikai kredītiestādes un ieguldījumu brokeru sabiedrības, bet arī finanšu iestādes, tādējādi izveidojot saikni starp finanšu sektora prudenciālo uzraudzību, no vienas puses, un finanšu iestāžu uzraudzību, no otras puses.

    78

    Tāpat šīs direktīvas 117. panta 1. punktā un 118. pantā ir noteikti dalībvalstu kompetento iestāžu sadarbības pienākumi, kas ir piemērojami finanšu iestādēm, kurās kredītiestādei vai ieguldījumu brokeru sabiedrībai ir līdzdalība, bet šo režīmu neattiecinot uz sabiedrībām, kas neietilpst finanšu nozarē.

    79

    Treškārt, no Direktīvas 2013/36 1. panta un Regulas Nr. 575/2013 1. panta izriet, ka šo aktu mērķis ir paredzēt noteikumus par piekļuvi darbībai, uzraudzību un dažādām prasībām, kas piemērojamas kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām. Tāpat no šīs direktīvas 5. apsvēruma un šīs regulas 14. apsvēruma izriet, ka minēto aktu mērķis tostarp ir veicināt iekšējā tirgus izveidi kredītiestāžu nozarē.

    80

    No visa iepriekš minētā izriet, ka uzņēmums, kura pamatdarbība nav saistīta ar finanšu sektoru, jo tas nedz tieši, nedz ar līdzdalības starpniecību neveic vienu vai vairākas Direktīvas 2013/36 I pielikumā minētās darbības, nevar tikt uzskatīts par finanšu iestādi Direktīvas 2013/36 un Regulas Nr. 575/2013 izpratnē.

    81

    Tādēļ uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2013/36 3. panta 1. punkta 22. apakšpunkts un Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz uzņēmumu, kura darbība ir līdzdalības iegūšana sabiedrībās, kas neveic darbību finanšu nozarē, neattiecas jēdziens “finanšu iestāde” minētās direktīvas un regulas izpratnē.

    Par tiesāšanās izdevumiem

    82

    Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
     

    Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
     

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK, 3. panta 1. punkta 22. apakšpunkts, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012, 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkts

     

    ir jāinterpretē tādējādi, ka

     

    uz uzņēmumu, kura darbība ir līdzdalības iegūšana sabiedrībās, kas neveic darbību finanšu nozarē, neattiecas jēdziens “finanšu iestāde” minētās direktīvas un regulas izpratnē.

     

    [Paraksti]

    ( *1 ) Tiesvedības valoda – portugāļu.

    Top