–

Sad Trasporto Locale SpA vārdā – G. Greco un A. Sandulli, avvocati,

–

Provincia autonoma di Bolzano vārdā – L. Fadanelli, P. Mantini, P. Pignatta, L. Plancker un A. Roilo, avvocati,

–

Strutture Trasporto Alto Adige SpA A. G. vārdā – P. Mantini, avvocato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara, P. Messina un F. Tomat, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1370/2007 (2007. gada 23. oktobris) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70 (OV 2007, L 315, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. decembra Regulu (ES) 2016/2338 (OV 2016, L 354, 22. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1370/2007”), 1. panta 2. punktu, kā arī LESD 107. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Sad Trasporto Locale SpA un Provincia autonoma di Bolzano (Bolcāno autonomā province, Itālija) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu tiešu piešķiršanu koncesijas ceļā iekšējam pakalpojumu sniedzējam attiecībā uz noteiktām dzelzceļa un trošu ceļu iekārtām Strutture Trasporto Alto Adige SpA A. G. (turpmāk tekstā – “STA”).

3

Regulas Nr. 1370/2007 33. un 36. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

4

Šīs regulas 1. panta “Mērķis un piemērošanas joma” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Šīs regulas mērķis ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem noteikt, kā kompetentās iestādes var rīkoties sabiedriskā pasažieru transporta jomā, nodrošinot vispārējas nozīmes pakalpojumus, lai, cita starpā, to būtu vairāk, lai tie būtu drošāki, kvalitatīvāki vai ar mazākām izmaksām, nekā tas būtu panākams ar tirgus spēkiem vien.

Lai to nodrošinātu, šajā regulā ir definēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem kompetentās iestādes, kad tās uzliek saistības sniegt sabiedriskos pakalpojumus vai slēdz attiecīgus līgumus par šādiem pakalpojumiem, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem kompensē radušās izmaksas un/vai kā atlīdzību par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi piešķir ekskluzīvas tiesības.

2.   Šo regulu piemēro valsts un starptautiskā sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem pa dzelzceļiem un citu tipu pārvadājumiem pa sliežu ceļiem, kā arī autoceļiem, izņemot pakalpojum[us], ko sniedz galvenokārt to vēsturiskās vai tūrisma nozīmes dēļ. Dalībvalstis var piemērot šo regulu sabiedriskajam pasažieru transportam pa iekšējiem ūdensceļiem un – neskarot Padomes Regulu (EEK) Nr. 3577/92 (1992. gada 7. decembris), ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža) [(OV 1992, L 364, 7. lpp.),] – arī valsts jūras ūdeņos.

[..]”

5

Minētās regulas 2. panta “Definīcijas” a), e), h), i), j) un aa) punkts noteic:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

[..]

6

Šīs pašas regulas 5. panta “Pakalpojumu valsts līgumu [sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršana” 2. punktā ir paredzēts šādi:

“Ja vien tas nav aizliegts ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, jebkura kompetentā vietējā iestāde neatkarīgi no tā, vai tā ir individuāla iestāde vai iestāžu grupa, kas sniedz integrētus sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus, var pieņemt lēmumu pati sniegt sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus vai tieši piešķirt pakalpojumu valsts līgumus juridiski patstāvīgam subjektam, ko kompetentā vietējā iestāde – vai iestāžu grupas gadījumā vismaz viena kompetentā vietējā iestāde – kontrolē līdzīgi tam, kā tā kontrolē savas nodaļas.

[..]”

7

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/424 (2016. gada 9. marts) par trošu ceļu iekārtām un ar ko atceļ Direktīvu 2000/9/EK (OV 2016, L 81, 1. lpp.) 3. panta “Definīcijas” 1., 7. un 9. punktā ir paredzēts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

8

2016. gada 18. aprīļadecreto legislativo n. 50 – Codice dei contratti pubblici (Leģislatīvais dekrēts Nr. 50 – Publisko līgumu kodekss; 2016. gada 19. aprīļaGURI Nr. 91 – kārtējais pielikums Nr. 10), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, 192. panta 2. punktā ir noteikts:

“Lai līguma slēgšanas tiesības piešķirtu in house saistībā ar pakalpojumiem, kas ir pieejami konkurences tirgū, līgumslēdzējas iestādes, ņemot vērā pakalpojuma priekšmetu un vērtību, veic iepriekšēju izvērtējumu par in house struktūru piedāvājuma saimniecisko izdevīgumu un piešķiršanas lēmumā pamato iemeslus, kuru dēļ pakalpojums nav meklēts tirgū, kā arī priekšrocības, kādas sabiedrībai sniedz izvēlētais pārvaldības veids, tostarp atsaucoties uz universāluma, sociālajiem, efektivitātes, ekonomijas un pakalpojuma kvalitātes mērķiem, kā arī publisko līdzekļu optimālu izmantošanu.”

9

2012. gada 18. oktobradecreto‑legge n. 179/2012 – Ulteriori misure urgenti per la crescita del Paese (Dekrētlikums Nr. 179 par citiem steidzamiem pasākumiem valsts izaugsmei; 2012. gada 19. oktobraGURI Nr. 245 – kārtējais pielikums Nr. 194), kas pārveidots par likumu, izdarot grozījumus ar 2012. gada 17. decembralegge n. 221 (Likums Nr. 221; 2012. gada 18. decembraGURI Nr. 294 – kārtējais pielikums Nr. 208), 34. panta 20. punktā ir paredzēts:

“Lai nodrošinātu Eiropas Savienības tiesību ievērošanu un vienlīdzību starp saimnieciskās darbības subjektiem un pārvaldības sistēmām un lai attiecīgajām struktūrām garantētu atbilstošu informāciju, par vietējiem tautsaimnieciskas nozīmes sabiedriskiem pakalpojumiem pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības piešķir, pamatojoties uz šim nolūkam sagatavotu ziņojumu, kas tiek publicēts par piešķiršanu atbildīgās struktūras interneta vietnē; šajā ziņojumā izklāsta pamatojumu un norāda, ka ir izpildīti Savienības tiesībās paredzētie izvēlētās piešķiršanas formas nosacījumi, un tajā tiek definēts precīzs sabiedriskā un universālā pakalpojuma saistību saturs, attiecīgā gadījumā norādot ekonomiskās kompensācijas.”

10

Ar 1991. gada 30. decembra un 2001. gada 15. jūnija lēmumiem, kuru spēkā esamība vairākkārt tika pagarināta – pēdējo reizi 2021. gada 19. martā –, atbildētāja pamatlietā Bolcāno autonomā province uzticēja prasītājai pamatlietā Sad Trasporto Locale SpA šajā provincē pārvaldīt vietējos sabiedriskā transporta pakalpojumus, kas ietver funikulieru, trošu vagonu un tramvaju iekārtas.

11

Ar 2021. gada 16. marta Lēmumu Nr. 243 atbildētāja pamatlietā saskaņā ar Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punktu piešķīra in house minētos sabiedriskā transporta pakalpojumus STA, sabiedrībai, kurā atbildētāja pamatlietā ir vienīgā akcionāre un kura tādējādi ir juridiski nošķirta, bet galvenokārt darbību veic atbildētājas labā un laikposmā no 2021. gada 19. maija līdz 2030. gada 30. aprīlim darbojas vienīgi Bolcāno autonomās provinces teritorijā.

12

Pārvadājumi ar funikulieri un tramvaju veido lielāko daļu no transporta pakalpojumiem, kuru pārvaldība tādējādi ir uzticēta, bet pārvadājumi ar trošu vagoniem veido 47 % no kopējā pakalpojuma, kas tieši piešķirts STA.

13

Ar minēto Lēmumu Nr. 243 atbildētāja pamatlietā apstiprināja gan sabiedrisko pakalpojumu līgumu, kurā paredzēts, ka atbildētāja pamatlietā maksā STA līgumā noteikto atlīdzību, gan arī ekonomisko un finanšu plānu par tās attiecībām ar STA, no kura izriet, ka ieņēmumi no biļešu cenām pieder atbildētājai pamatlietā, savukārt iespējamie ieņēmumi no citas komercdarbības, kas ir blakusdarbība attiecīgā pakalpojuma sniegšanai, pieder STA.

14

Ar Lēmumu Nr. 244, kas pieņemts tajā pašā dienā kā Lēmums Nr. 243, atbildētāja pamatlietā uzlika prasītājai pamatlietā pienākumu turpināt sniegt transporta pakalpojumus līdz brīdim, kad šie pakalpojumi tiks uzticēti STA.

15

Prasītāja pamatlietā, ceļot prasību Tribunale Regionale di Giustizia Amministrativa del Trentino Alto Adige, Sezione autonoma di Bolzano (Trentīno–Alto Adidžes Reģionālās administratīvās tiesas Bolcāno autonomā nodaļa, Itālija), lūdza atcelt Lēmumus Nr. 243 un Nr. 244, kā arī saistītos aktus, tostarp ziņojumu par in house līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, attiecīgo pakalpojumu līgumu, kā arī atbilstošo ekonomisko un finanšu plānu.

16

Šajā ziņā prasītāja pamatlietā apgalvoja, ka šie lēmumi esot prettiesiski, jo Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2.–6. punkts neesot piemērojams pamatlietā aplūkotajiem sabiedrisko pakalpojumu līgumiem, tāpēc ka šī tiesību norma attiecoties tikai uz koncesijas līgumiem par pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu vai pa citu tipu sliežu ceļiem un pa autoceļiem. Pamatlietas priekšmets esot pakalpojumu līgums, kuram, pirmkārt, nav koncesijas formas, un, otrkārt, tas attiecas uz pārvadājumu ar trošu vagoniem pakalpojumiem. Līdz ar to šis strīds esot jāatrisina atbilstoši Publisko līgumu kodeksam, it īpaši tā 192. panta 2. punktam, kurā in house līguma slēgšanas tiesību piešķiršana ir pakārtota īpašu nosacījumu esamībai, it īpaši pastiprinātam pamatojumam attiecībā uz neiespējamību izsludināt iepirkuma procedūru un šādas piešķiršanas priekšrocību sabiedrībai pierādīšanu, kuri šajā gadījumā neesot izpildīti.

17

Tiesvedības laikā prasītāja pamatlietā, atgādinot Regulas Nr. 1370/2007 33. apsvērumu, izvirzīja jautājumu par pamatlietā aplūkotā sabiedriskā pakalpojuma līguma ietvaros piešķirtās kompensācijas saderību ar LESD normām par valsts atbalstu, tostarp apgalvojot, ka STA piešķirtās kompensācijas apmērs neesot ticis noteikts, pamatojoties uz to izmaksu analīzi, kas rastos vidusmēra, labi pārvaldītam un ar transporta līdzekļiem atbilstoši aprīkotam uzņēmumam, izpildot tam noteiktās pakalpojumu sniegšanas saistības.

18

Tā kā Tribunale Regionale di Giustizia Amministrativa del Trentino Alto Adige, Sezione autonoma di Bolzano (Trentīno–Alto Adidžes Reģionālās administratīvās tiesas Bolcāno autonomā nodaļa) noraidīja prasītājas pamatlietā prasību, prasītāja vērsās Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija), kas ir iesniedzējtiesa, ar prasību grozīt nolēmumu. Šai tiesai ir šaubas par Regulas Nr. 1370/2007 un LESD noteikumu par valsts atbalstu interpretāciju.

19

It īpaši iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai pārvadājumi ar trošu vagoniem ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, kā tā ir definēta regulas 1. panta 2. punktā, un, otrkārt, vai, lai novērtētu, vai pamatlietā aplūkotajā sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu līgumā paredzētā kompensācija ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, uz kuru attiecas LESD 108. panta 3. punktā paredzētais iepriekšējas paziņošanas pienākums, metodoloģija, kas ļāva aprēķināt šo kompensāciju, atbilda ceturtajam nosacījumam, kas noteikts judikatūrā, kura izriet no 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415).

20

Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1370/2007 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā šīs regulas piemērošana jauktam multimodālā sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu līgumam, kurā ietilpst pārvadājumi, izmantojot tramvajus, funikulierus un trošu vagonus, pat tādā kontekstā, kad dzelzceļa transports veido lielāko daļu no transporta pakalpojumiem, kuri tiek uzticēti.

22

Vispirms jāatgādina, pirmām kārtām, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācijas rezultātā nedrīkst tikt pilnībā atņemta šīs tiesību normas skaidrā un precīzā formulējuma lietderīgā iedarbība. Tādējādi, tā kā Savienības tiesību normas jēga nepārprotami izriet no tās formulējuma, Tiesa nevar atkāpties no šī formulējuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. septembris, VD un SR, C‑339/20 un C‑397/20, EU:C:2022:703, 71. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23

Otrām kārtām, Regulas Nr. 1370/2007 9. pantā kompensācijas, kas izmaksātas saskaņā ar šo regulu, ir atbrīvotas no LESD 108. panta 3. punktā paredzētā iepriekšējas paziņošanas pienākuma. Turklāt, tā kā minētā regula un tajā paredzētie nosacījumi ir izņēmums no vispārējā noteikuma – paziņošanas pienākuma, tie ir jāinterpretē šauri (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. jūlijs, Dilly’s Wellnesshotel, C‑493/14, EU:C:2016:577, 37. punkts, un 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 60. punkts).

24

Regulas Nr. 1370/2007 1. panta 2. punkta formulējumā, kurā definēta tās piemērošanas joma, ir noteikts, ka šo regulu piemēro valsts un starptautiskā sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem pa dzelzceļiem un citu tipu pārvadājumiem pa sliežu ceļiem, kā arī autoceļiem, izņemot pakalpojumus, ko sniedz galvenokārt to vēsturiskās vai tūrisma nozīmes dēļ. Tajā ir arī precizēts, ka dalībvalstis var piemērot šo regulu sabiedriskajam pasažieru transportam pa iekšējiem ūdensceļiem.

25

Taču, pirmkārt, ir jākonstatē, ka Regulā Nr. 1370/2007 nav definēta vārdkopa “pasažieru pārvadājumi pa dzelzceļu un citu tipu pārvadājumi pa sliežu ceļiem”. Tomēr, ņemot vērā tās ierasto nozīmi ikdienas valodā, likumdevēja izvēle izmantot šo vārdkopu nozīmē, ka tas ir vēlējies aptvert transporta veidus, kuriem raksturīga transportlīdzekļu kustība pa sliežu ceļu, ko veido viena sliede vai vairākas paralēlas sliedes.

26

Līdz ar to minētā vārdkopa neattiecas uz tādu transporta veidu kā trošu vagoni. Proti, trošu vagons Regulas 2016/424 3. panta 7. punktā ir definēts kā trošu ceļu iekārta, kurā transportlīdzekļi ir iekārti vienā vai vairākās trosēs un šīs troses velk tos uz priekšu.

27

Otrkārt, šī paša iemesla dēļ šis transporta veids neietilpst arī pārvadājumos pa autoceļiem vai iekšējiem ūdensceļiem, kas arī ir paredzēti Regulas Nr. 1370/2007 1. panta 2. punktā.

28

Treškārt, Regulā Nr. 1370/2007 nav nevienas tiesību normas, kuras mērķis būtu to piemērot jauktiem līgumiem, kuros ietverti citi transporta veidi, kas nav minēti tās 1. panta 2. punktā, tostarp apstākļos, kad dzelzceļa transports veido vairāk nekā 50 % no attiecīgā līguma.

29

Ceturtkārt, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1370/2007 1. panta 2. punktā dalībvalstīm ir paredzēta iespēja piemērot šo regulu sabiedriskajam pasažieru transportam pa iekšējiem ūdensceļiem. Tādējādi, tā kā iespēja paplašināt minētās regulas piemērošanas jomu ir skaidri paredzēta tās 1. panta 2. punktā un šajā tiesību normā nav minēts transports ar trošu vagoniem, ir jāuzskata, ka šim transporta veidam šāda iespēja nav piemērojama.

30

Šī sprieduma 23. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šīs pašas regulas 1. panta 2. punkts, kurā ir noteikta tās piemērošanas joma, ir jāinterpretē šauri.

31

Tāpēc uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1370/2007 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī regula nav piemērojama jauktam multimodālā sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu līgumam, kurā ietilpst pārvadājumi, izmantojot tramvajus, funikulierus un trošu vagonus, pat tādā kontekstā, kad dzelzceļa transports veido lielāko daļu no transporta pakalpojumiem, kuru pārvaldība tiek uzticēta.

32

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro un trešo jautājumu nav jāatbild.

33

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 107. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par “valsts atbalstu” šīs tiesību normas izpratnē ir uzskatāma kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, kas tiek izmaksāta iekšējam pakalpojumu sniedzējam saistībā ar sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu līguma tiešu piešķiršanu, kuru veic kompetentā vietējā iestāde, un kas aprēķināta, pamatojoties uz apsaimniekošanas izmaksām, kuras, pirmkārt, ir veidotas, ņemot vērā darbību pārtraucošā saimnieciskās darbības subjekta agrākās izmaksas, un, otrkārt, ir saistītas ar izmaksām vai atlīdzību, kas arī ir saistīta ar iepriekšējo līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu vai katrā ziņā ar standarta tirgus rādītājiem, kuri attiecas uz visiem konkrētās nozares saimnieciskās darbības subjektiem.

34

Šis jautājums, kā izriet no iesniedzējtiesas paskaidrojumiem, ir uzdots kontekstā, kurā jaunajam saimnieciskās darbības subjektam maksājamās kompensācijas sistēma tika noteikta, it īpaši pamatojoties uz vienotiem nozaru atsauces rādītājiem un salīdzinājumu ar izmaksām, kas izriet no ekonomiskā un finanšu plāna attiecībā uz simulētu iepirkumu, kurš pats ir balstīts uz darbību pārtraucošā saimnieciskās darbības subjekta peļņas un zaudējumu pārskatiem par noteiktiem iepriekšējiem gadiem.

35

Vispirms jāatgādina, kā izriet no Regulas Nr. 1370/2007 36. apsvēruma, ka tad, ja tiek piešķirta kompensācija par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojuma sniegšanu, uz kuru šī regula neattiecas, ir jāpārbauda, vai šī kompensācija ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un tādā gadījumā uz minēto kompensāciju attiecas LESD 108. panta 3. punktā paredzētais paziņošanas pienākums.

36

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka par valsts atbalstu uzskata arī visu veidu intervences pasākumus, ar kuriem tieši vai netieši var tikt atbalstīti atsevišķi uzņēmumi vai kuri ir uzskatāmi par tādu ekonomisko priekšrocību, ko saņēmējs uzņēmums parastos tirgus apstākļos, proti, ja nebūtu valsts intervences pasākumu, nebūtu varējis gūt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 27. janvāris, Sātiņi‑S, C‑238/20, EU:C:2022:57, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tomēr saskaņā ar 2003. gada 24. jūlija spriedumu Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas kompensācija nav kvalificējama par valsts atbalstu, ja kumulatīvi ir izpildīti četri nosacījumi. Pirmkārt, kompensāciju, kura atbilst atlīdzībai par pakalpojumiem, kas sniegti, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu saistības, saņemošajam uzņēmumam faktiski ir jābūt uzticētai sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildei un šīm saistībām ir jābūt skaidri definētām. Otrkārt, rādītāji, uz kuriem pamatojoties aprēķina šo kompensāciju summu, ir jānosaka iepriekš, ievērojot objektivitāti un pārredzamību. Treškārt, minētā kompensācija nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai segtu visas vai daļu no izmaksām, ko ir radījusi sabiedrisko pakalpojumu saistību izpilde, ievērojot ar to saistītos ienākumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo saistību izpildi. Līdz ar to, ceturtkārt, ja uzņēmums sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildei nav izvēlēts publisko iepirkumu procedūrā, šī pati kompensācija ir nosakāma, pamatojoties uz to izdevumu analīzi, kādi, pildot šīs saistības, rastos tipiskam uzņēmumam, kas ir labi vadīts un pienācīgi aprīkots, lai spētu izpildīt attiecīgās sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas prasības, ņemot vērā ar to saistītos ieņēmumus, kā arī saprātīgu peļņu par minēto pienākumu izpildi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 24. jūlijs, Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 89., 90., 92. un 93. punkts).

38

Konkrētāk, ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tādas kompensācijas aprēķins, kura piešķirta saistībā ar sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu līgumu, atbilst šī sprieduma iepriekšējā punktā atgādinātajam ceturtajam nosacījumam, ja šis aprēķins tiek veikts, ņemot vērā darbību pārtraucošā saimnieciskās darbības subjekta izmaksas un atlīdzības, kā arī standarta tirgus rādītājus, kas attiecas uz visiem attiecīgās nozares saimnieciskās darbības subjektiem. Proti, iesniedzējtiesa šaubās, vai šie kritēriji ir atbilstošs pamats, lai aprēķinātu izmaksas tipiskam uzņēmumam, kas ir labi pārvaldīts un pietiekami aprīkots, lai varētu izpildīt attiecīgās sabiedrisko pakalpojumu prasības.

39

Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz “standarta tirgus rādītājiem” ir jāatzīmē, ka viena no pieejām, ko var izmantot, lai novērtētu, vai ceturtais kritērijs ir izpildīts, ir aprēķināt kompensāciju, kas nodrošināma uzņēmumam, kuram piešķirts sabiedrisko pakalpojumu līgums, pamatojoties uz vidējām izmaksām, kas radušās uzņēmumiem, kuri konkurences apstākļos atvērtā tirgū vairākus gadus ir snieguši pakalpojumu, kas visos aspektos ir salīdzināms ar pamata lietā aplūkoto sabiedrisko pakalpojumu, ieņēmumiem, ko šie uzņēmumi ir saņēmuši par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi, un attiecīgā gadījumā – peļņu, ko tie ir guvuši par šo pakalpojumu sniegšanu. Proti, var pieņemt, ka šāds aprēķins ļauj noteikt izmaksas, kādas šim nolūkam būtu radušās tipiskam uzņēmumam, kas ir labi pārvaldīts un pienācīgi aprīkots, lai varētu izpildīt sabiedrisko pakalpojumu prasības, ņemot vērā ar to saistītos ieņēmumus un saprātīgu peļņu, ko tas varētu gaidīt no šādas darbības veikšanas.

40

Tomēr, lai šāda pieeja būtu atbilstoša, vispirms ir jāpārliecinās, ka vērā ņemtais to uzņēmumu skaits, kas darbojas tirgū, ir pietiekami nozīmīgs, līdz ar to, tā kā konkrēta uzņēmuma īpašajai situācijai nedrīkst piešķirt nesamērīgu nozīmi, šādu vidējo rādītāju varētu uzskatīt par statistiski pamatotu un tādējādi reprezentatīvu attiecībā uz ceturto kritēriju, kurš paredzēts 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415).

41

Turpinājumā, veicot šādu aprēķinu, var tikt ņemti vērā tikai tādi uzņēmumi, kas spēj nekavējoties izpildīt attiecīgās sabiedrisko pakalpojumu saistības un tātad var tikt uzskatīti par tādiem, kuriem ir nepieciešamais aprīkojums, lai izpildītu attiecīgās sabiedrisko pakalpojumu prasības.

42

Visbeidzot, lai gan šo uzņēmumu piedāvātajam pakalpojumam ir jābūt salīdzināmam ar attiecīgo sabiedrisko pakalpojumu saistībā ar multimodālā sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojuma uzticēšanu, šāda prasība neizslēdz, ka vispirms izmaksas, kas radušās tipiskam uzņēmumam, kurš ir labi pārvaldīts un pienācīgi aprīkots, par katru šī multimodālā transporta pakalpojuma elementu tiek aprēķinātas atsevišķi un pēc tam šīs izmaksas tiek saskaitītas ar nosacījumu, ka attiecīgā gadījumā tiek pienācīgi ņemta vērā iespējamā skaidri identificējamā sinerģija, kas izriet no šo elementu integrētas pārvaldības.

43

Līdz ar to iesniedzējtiesai, ņemot vērā šos elementus, būs jānosaka, vai šajā gadījumā izmantotie standarta tirgus rādītāji atbilst šai metodoloģijai.

44

Otrkārt, attiecībā uz jautājumu, vai var ņemt vērā darbību pārtraucošā uzņēmuma sniegtā pakalpojuma izmaksas, jānorāda, ka “tipiska uzņēmuma, kas ir labi pārvaldīts un pienācīgi aprīkots”, kritērijs pats par sevi neizslēdz aprēķinu, kas balstīts uz iepriekšējām izmaksām par pakalpojumu, kuru sniedzis darbību pārtraucošais saimnieciskās darbības subjekts, vai kas ir saistīts ar iepriekšējo līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, tomēr ar nosacījumu, ka darbību pārtraucošo saimnieciskās darbības subjektu, ņemot vērā grāmatvedības un finanšu analīzes metodes, ko parasti izmanto šim nolūkam, var uzskatīt par tipisku un labi pārvaldītu uzņēmumu.

45

Tāpēc uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 107. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par “valsts atbalstu” šīs tiesību normas izpratnē nav uzskatāma kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu saistībām, kas izmaksāta iekšējam pakalpojumu sniedzējam saistībā ar sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu līguma tiešu piešķiršanu, kuru veic kompetentā vietējā iestāde, un kas aprēķināta, pamatojoties uz darbības izmaksām, kuras, pirmkārt, ir noteiktas, ņemot vērā iepriekšējā pakalpojuma izmaksas, ko sniedzis darbību pārtraucošais saimnieciskās darbības subjekts, un, otrkārt, ir saistītas ar izmaksām vai atlīdzību, kas arī ir saistīta ar iepriekšējo līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu vai katrā ziņā ar standarta tirgus rādītājiem, kuri attiecas uz visiem konkrētās nozares saimnieciskās darbības subjektiem, ciktāl, izmantojot šādus elementus, tiek noteiktas izmaksas, kas atspoguļo izmaksas, kuras rastos tipiskam uzņēmumam, kas ir labi pārvaldīts un pienācīgi aprīkots, lai varētu izpildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas prasības, kuras rastos, izpildot šos pienākumus.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: