1.

“Bēgļiem un tiem, kuri cenšas viņus aizsargāt, tiesības uz ģimenes vienotību nozīmē tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos patvēruma valstī, jo bēgļi nevar droši atgriezties savā izcelsmes valstī, lai tur izmantotu tiesības uz ģimenes dzīvi. Bēgļa ģimenes integritāte vienlaikus ir tiesības un humanitārais princips; tā ir arī būtisks aizsardzības satvars un svarīgs nosacījums veiksmīgiem ilgtspējīgiem bēgļu jautājuma risinājumiem, šādi veicinot to, ka viņos atgriežas normālas dzīves izjūta.” ( 2 ) Viens no galvenajiem jautājumiem šajā lietā ir – vai šādu tiesību izmantošanu iespējams ierobežot tikai ar bēgļu ģimenēm, kas dibinātas izcelsmes valstī?

2.

Jautājums ir jutīgs vairākos aspektos. Vispirms tāpēc, ka šāds ierobežojums, šķiet, izriet no skaidras Savienības likumdevēja izvēles. Arī tāpēc, ka Savienības regulējums, ko piemēro bēgļiem, pastāvīgi svārstās starp bēgļiem, kas ir īpaši neaizsargāti veiktā migrācijas ceļa dēļ, nodrošināmo pamatgarantiju definīciju un dalībvalstu vēlmi ierobežot migrācijas plūsmas ( 3 ). Visbeidzot arī tāpēc, ka pamatlietas īpatnību dēļ varētu tikt pārrauta par nesaraujamu uzskatītā saikne starp pārvietošanu un bēgļa statusu, jo bērni, kam piešķirts šis statuss, ir dzimuši Beļģijā vecākiem, kuri satikušies šajā dalībvalstī.

3.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu ( 4 ) 18. un 19. apsvērums ir formulēts šādi:

4.

Direktīvas 2011/95 38. apsvērumā precizēts, ka, “pieņemot lēmumu par tiesībām uz šajā direktīvā paredzētajiem pabalstiem [priekšrocībām], dalībvalstīm būtu pienācīgi jāņem vērā bērna intereses, kā arī īpašie apstākļi, kuros no starptautiski aizsargājamās personas ir atkarīgi tās tuvi radinieki, kuri jau atrodas dalībvalstī un kuri nav minētās starptautiski aizsargājamās personas ģimenes locekļi. Ārkārtas apstākļos, kuros starptautiski aizsargājamās personas tuvs radinieks ir laulāts nepilngadīgais, ko nepavada viņa laulātais, nepilngadīgā intereses var tikt saistītas ar viņa izcelsmes ģimeni”.

5.

Direktīvas 2011/95 2. panta “Definīcijas” j) punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

6.

Direktīvas 2011/95 3. pantā “Labvēlīgāki standarti” ir noteikts, ka “dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus standartus, lai noteiktu, kas kvalificējams kā bēglis vai persona, kura tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ciktāl šādi standarti ir saderīgi ar šo direktīvu”.

7.

Direktīvas 2011/95 VII nodaļas “Starptautiskās aizsardzības saturs” 20. panta 5. punktā ir precizēts, ka, “īstenojot šīs nodaļas noteikumus attiecībā uz nepilngadīgajiem, dalībvalstis, pirmkārt, ņem vērā bērna intereses”.

8.

Šīs direktīvas 23. pants “Ģimenes vienotības saglabāšana” arī ietilpst VII nodaļā. Tas ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai varētu tikt saglabāta ģimenes vienotība.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, kas atsevišķi nekvalificējas šādas aizsardzības saņemšanai, ir tiesīgi pieprasīt pabalstus [priekšrocības], kas minēti [minētas] 24. līdz 35. pantā, saskaņā ar valstī noteiktajām procedūrām un ciktāl tie [tās] ir savienojami [savienojamas] ar ģimenes locekļa personīgo tiesisko statusu.

3.   Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ja ģimenes loceklis ir vai būtu izslēgts no starptautiskās aizsardzības atbilstoši III un V nodaļai.

4.   Neatkarīgi no 1. un 2. punkta dalībvalstis var atteikt, samazināt vai atsaukt tajos minētos pabalstus [priekšrocības] valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ.

5.   Dalībvalstis var izlemt, ka šo pantu piemēro arī citiem tuviem radiniekiem, kas dzīvojuši kopā kā ģimenes locekļi izcelsmes valsts atstāšanas laikā un kas tajā laikā pilnīgi vai galvenokārt bija atkarīgi no starptautiskās aizsardzības saņēmēja.”

9.

Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā uzskaitītas priekšrocības, kas saistītas ar uzturēšanās tiesībām, pieeju darbam, piekļuvi izglītībai un kvalifikāciju atzīšanas procedūrām, sociālo aizsardzību, veselības aprūpi, nepavadītajiem nepilngadīgajiem, mājokļa pieejamību, pārvietošanās brīvību dalībvalstī, integrācijas iespēju pieejamību un, visbeidzot, ar repatriāciju.

10.

1980. gada 15. decembraloi sur l’accès au territoire, le séjour, l’établissement et l’éloignement des étrangers (Likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu) ( 5 ), kurā grozījumi ir izdarīti it īpaši ar 2011. gada 8. jūlija likumu (turpmāk tekstā – “1980. gada likums ar grozījumiem”), I sadaļas (“Vispārīgi noteikumi”) III nodaļas (“Uzturēšanās ilgāk par trim mēnešiem”) 9.bis pantā ir noteikts:

“1.   Ārkārtas apstākļos un ar nosacījumu, ka ārvalstniekam ir personu apliecinošs dokuments, ārvalstnieks uzturēšanās atļauju var lūgt savas uzturēšanās vietas birģermeistaram, kurš par to informēs ministru vai tā pārstāvi. Kad ministrs vai tā pārstāvis piešķir uzturēšanās atļauju, tā tiks izsniegta Beļģijā.

Nosacījumu, lai ārvalstniekam ir personu apliecinošs dokuments, nepiemēro:

2.   Neskarot citus pieteikuma elementus, par ārkārtas apstākļiem nevar atzīt un tiek atzīti par nepieņemamiem:

3.   Pieteikumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai Karalistē izskata, balstoties tikai uz pēdējo iesniegto pieteikumu, ko birģermeistars vai tā pārstāvis nodevis ministram vai tā pārstāvim. Tiek uzskatīts, ka ārvalstnieks, kurš iesniedz jaunu pieteikumu, atsauc izskatīšanas stadijā esošos agrāk iesniegtos pieteikumus.”

11.

1980. gada likuma ar grozījumiem I sadaļas III nodaļas 10. panta 1. punkta 7. apakšpunktā ir noteikts:

“Ievērojot 9. un 12. panta noteikumus, tiesības uzturēties Karalistē ilgāk par trim mēnešiem ir:

[..]

12.

XXX ir Gvinejas pilsonis. 2007. gadā viņš ieradās Beļģijā. Viņš iesniedza pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas tika noraidīts, tam 2010. un 2011. gadā sekoja divi citi pieteikumi, ko Beļģijas iestādes atteicās ņemt vērā. 2019. gada 29. janvārī XXX iesniedza ceturto starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kurā viņš šoreiz atsaucās uz to, ka ir tēvs diviem Beļģijā 2016. un 2018. gadā dzimušiem bērniem, no kuriem vismaz viens atzīts par bēgli ( 6 ), tāpat kā viņu māte ( 7 ). Šis ceturtais pieteikums 2019. gada 2. oktobrī tika noraidīts kā nepieņemams. 2019. gada 15. oktobrī XXX par šo lēmumu cēla prasību Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija), kas to noraidīja 2020. gada 17. aprīlī.

13.

Tad XXX iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Šajā tiesā viņš būtībā apgalvo, ka viņš kā tēvs bērnam bēglim būtu uzskatāms par “ģimenes locekli” Direktīvas 2011/95 nozīmē un viņam būtu jāpiešķir starptautiskā aizsardzība. Atbildētāja pamatlietā savukārt apgalvo, ka Direktīva 2011/95 neparedzot pienākumu piešķirt starptautisko aizsardzību ģimenes locekļiem, kuri atsevišķi neatbilst tās nosacījumiem. Direktīvas 2011/95 23. pantā dalībvalstīm vienīgi esot noteikta prasība nodrošināt piekļuvi šīs direktīvas 24.–35. pantā paredzētajām priekšrocībām, bet šī piekļuve attiecoties tikai uz konkrētiem ģimenes locekļiem ar nosacījumu, ka ģimene nodibināta izcelsmes valstī, bet XXX ģimenes gadījumā tas tā nav.

14.

Iesniedzējtiesai ir šaubas, vai Direktīvā 2011/95 paredzēts dalībvalstu pienākums atzīt starptautiskās aizsardzības saņēmēja statusu bēgļa ģimenes locekļiem tikai tāpēc, ka viņi ir šīs ģimenes locekļi. Tā vēlas noskaidrot arī, vai prasītājam pamatlietā ir piemērojams Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punkts, kaut gan no šī panta formulējuma, šķiet, izriet, ka šī tiesību norma būtu piemērojama tikai starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļiem, kuri definēti šīs direktīvas 2. panta j) punktā. Taču XXX neatbilstot šai definīcijai, ņemot vērā, ka, lai gan viņš, protams, ir tēvs vismaz vienam bērnam, kurš atzīts par bēgli, prasītājs pamatlietā neapstrīd to, ka ģimene, pie kuras šis bērns pieder, nav izveidota izcelsmes valstī, bet gan Beļģijā. Tomēr XXX apgalvo, ka bērna interešu prioritāte prasa, lai jēdzienu “ģimenes locekļi” interpretētu plaši, a fortiori tādā atkarības situācijā, kāda raksturojot attiecības starp XXX un viņa bērniem. Proti, viņš savā ceturtajā starptautiskās aizsardzības pieteikumā ir atsaucies uz to, ka bērnu mātei esot nopietnas psiholoģiskas problēmas un ka viņam tādējādi esot jārūpējas par saviem bērniem.

15.

Ja Tiesai būtu jālemj, ka Direktīvas 2011/95 23. pants ir piemērojams situācijai pamatlietā, XXX apgalvo, ka šī tiesību norma nav transponēta Beļģijas tiesībās un kā tiesību norma ar tiešu iedarbību tā liekot viņam piešķirt starptautisko aizsardzību. Iesniedzējtiesa savukārt uzskata – pat ja būtu tieša iedarbība, nešķiet, ka Direktīvas 2011/95 23. pants liktu piešķirt XXX starptautisko aizsardzību, ja viņš neatbilst nepieciešamajiem nosacījumiem tās saņemšanai. Konkrētāk, Direktīvas 2011/95 23. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 24. pantu vienīgi ļaujot XXX prasīt uzturēšanās atļaujas piešķiršanu. Tādēļ iesniedzējtiesai šķiet nepieciešams uzdot Tiesai jautājumus par iespējamu Direktīvas 2011/95 23. panta tiešo iedarbību un no tās izrietošajām sekām. Turklāt iesniedzējtiesa min prasītāja pamatlietā argumentu, ka Direktīvas 2011/95 20. pantā paredzētā bērna interešu prioritāte, kā arī ģimenes dzīves neaizskaramība liekot Direktīvas 2011/95 23. pantu interpretēt tādējādi, ka tas prasot, lai bērnu, kuri Beļģijā atzīti par bēgļiem un kuri tur dzimuši, tēvam piešķirtu starptautisko aizsardzību, pat ja viņš pats neatbilst nosacījumiem šīs aizsardzības saņemšanai.

16.

Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17.

Prejudiciālie jautājumi Tiesai tiek uzdoti tādā faktisko apstākļu kontekstā, kurā ir runa par tēvu Beļģijā dzimušiem bērniem, no kuriem vismaz viens ir saņēmis bēgļa statusu un kuri uzturas Beļģijas teritorijā kopā ar savu māti, kas arī ir bēgle, turklāt netiek apstrīdēts, ka, pirmkārt, šāda ģimene nav izveidota izcelsmes valstī, bet gan uzņemošajā valstī un, otrkārt, šķiet, ka tēvs pats neatbilst nosacījumiem, lai saņemtu starptautisko aizsardzību. Pamatlieta attiecas uz to, ka tēvs apstrīd Beļģijas iestāžu atteikumu piešķirt viņam šādu aizsardzību, pat atvasinātā veidā.

18.

Turklāt no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, it īpaši no XXX rakstveida apsvērumiem, izriet, ka māte esot atzīta par bēgli, balstoties tieši uz nepieciešamību pasargāt viņas meitu no ekscīzijas, un ka viņai esot smagas garīgās veselības problēmas.

19.

Tātad šī lieta liek uzdot jautājumu, vai Direktīva 2011/95 sniedz minētajam ģimenes tēvam jebkādu aizsardzību vai jebkādas priekšrocības, kas varētu viņam ļaut likumīgi uzturēties Beļģijā kopā ar saviem bērniem bēgļiem. Šis jautājums rodas mainīgā valsts kontekstā. Proti, šķiet, ka Commissariat général aux réfugiés et aux apatrides (Ģenerālkomisariāts bēgļu un bezvalstnieku jautājumos) līdz 2018. gadam bērna bēgļa vecākam automātiski piešķīra atvasinātu statusu, kas līdzīgs bērna statusam, neatkarīgi no jebkādiem apsvērumiem par to, lai šī vecāka gadījumā būtu izpildīti starptautiskās aizsardzības piešķiršanai nepieciešamie nosacījumi. 2019. gadā Ģenerālkomisariāts bēgļu un bezvalstnieku jautājumos šādu praksi izbeidza. Bēgļa vecākam, kuram atsaka starptautisko aizsardzību, jo viņš neatbilst tās nosacījumiem, tagad jāiesniedz pieteikums legalizācijai humānu apsvērumu dēļ, balstoties uz 1980. gada likuma ar grozījumiem 9.bis pantu. Prasītājs pamatlietā uzskata, ka šī vispārpiemērojamo tiesību procedūra esot pakļauta saviem pieņemamības nosacījumiem un dodot maz garantiju, it īpaši termiņu ziņā.

20.

Prejudiciālo jautājumu formulējums svārstās starp norādi uz starptautiskās aizsardzības atzīšanu ģimenes locekļiem XXX situācijā un norādi uz piekļuvi Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā paredzētajām priekšrocībām.

21.

Šajā ziņā uzreiz vajadzīgs precizējums. Kā ir nospriedusi Tiesa, Direktīvā 2011/95 nav paredzēta bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa attiecināšana atvasinātā kārtā, to attiecinot uz personas, kam tas ir piešķirts, ģimenes locekļiem, kuri katrs atsevišķi neatbilst minētā statusa piešķiršanas nosacījumiem, ņemot vērā, ka šīs direktīvas 23. pants vienīgi uzliek dalībvalstīm pienākumu pielāgot savu tiesisko regulējumu tā, lai ģimenes locekļi varētu – atbilstoši valsts kārtībai un tad, kad tas ir saderīgi ar šo ģimenes locekļu personīgo tiesisko statusu, – pieprasīt noteiktas priekšrocības, tostarp uzturēšanās atļauju, pieeju darbam vai izglītībai ( 8 ).

22.

Ciktāl Direktīvas 2011/95 3. pants paver dalībvalstīm iespēju pieņemt labvēlīgākas tiesību normas, lai lemtu, kuras personas atbilst bēgļa vai personas, kas var saņemt alternatīvo aizsardzību, statusa piešķiršanas nosacījumiem, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ja vien šīs tiesību normas ir saderīgas ar Direktīvu 2011/95, Tiesa pēc rūpīgas izskatīšanas tostarp ir nospriedusi, ka šai direktīvai nav pretrunā tas, ka dalībvalsts saskaņā ar labvēlīgākiem valsts standartiem nolūkā saglabāt ģimenes vienotību atvasinātā kārtā piešķir bēgļa statusu trešās valsts pilsoņa, kuram pašam šāds statuss ir piešķirts, nepilngadīgam bērnam, piemērojot ar minēto direktīvu izveidoto sistēmu, tostarp tad, ja šis bērns ir dzimis minētās dalībvalsts teritorijā un ar otra vecāka starpniecību tam ir tādas citas trešās valsts pilsonība, kurā tas nesastaptos ar risku tikt vajātam, ja vien uz minēto bērnu neattiecas kāds no Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punktā paredzētajiem izslēgšanas iemesliem un ja tam viņa pilsonības vai cita viņa personīgo tiesisko statusu raksturojoša elementa dēļ minētajā dalībvalstī nepienākas labāka attieksme par to, kas izriet no bēgļa statusa ( 9 ). Tādējādi atvasinātas starptautiskās aizsardzības piešķiršana kā labvēlīgāks pasākums saskaņā ar Direktīvu 2011/95 ir iespējama ar diviem nosacījumiem: tai jāizriet no attiecīgās dalībvalsts izvēles, un tai ir jābūt saderīgai ar Direktīvas 2011/95 normām, kā arī – it īpaši – tai vienmēr ir jābūt saiknei ar starptautiskās aizsardzības loģiku.

23.

Tomēr no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pašlaik Beļģijā attiecībā uz tādām situācijām kā XXX gadījumā netiek piemērotas nekādas tiesību normas vai prakse, kas būtu labvēlīgāka nekā Direktīvā 2011/95 paredzētā. Gluži pretēji, šķiet, ka Ģenerālkomisariāts bēgļu un bezvalstnieku jautājumos ir vēlējies izbeigt savu iepriekšējo labvēlīgāko praksi.

24.

Šajos apstākļos, trūkstot attiecīgās dalībvalsts gribai ieviest labvēlīgāku režīmu, nebūs iespējams atvasinātā kārtā atzīt XXX bēgļa statusu, lai kā arī tiktu interpretētas šīs lietas pamatā esošās Direktīvas 2011/95 normas.

25.

Tomēr, kā norādījusi Tiesa, šāda statusa piešķiršana nav vienīgā Direktīvas 2011/95 sniegtā aizsardzības forma, jo tā garantē arī starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļu piekļuvi priekšrocībām. Tāpēc Tiesai uzdotie prejudiciālie jautājumi jāsaprot tādējādi, ka to mērķis ir noskaidrot, vai XXX var saņemt vienu vai vairākas no Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā paredzētajām priekšrocībām.

26.

Turpinot argumentāciju, papildus vēlos atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Direktīvas 2011/95 normas jāinterpretē, ne tikai ņemot vērā tās vispārējo struktūru un mērķi, saskaņā ar Ženēvas konvenciju un citiem atbilstošiem līgumiem, kas paredzēti LESD 78. panta 1. punktā, bet arī, kā izriet no šīs direktīvas 16. apsvēruma, – ievērojot tiesības, kas atzītas Hartā ( 10 ) un it īpaši tās 7., 18. un 24. pantā.

27.

Un tagad, pastāvīgi paturot prātā šo prasību, sākšu analizēt prejudiciālos jautājumus.

28.

Tāpat kā Komisija, aplūkošu kopā pirmos divus prejudiciālos jautājumus, ar kuriem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/95 2. panta j) punktu un 23. pantu var interpretēt tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgais, tēvs Beļģijā dzimušiem bērniem, kuriem ir bēgļa statuss, šajā valstī izveidotā ģimenē ir jāuzskata par “ģimenes locekli” šīs direktīvas nozīmē. Iesniedzējtiesa jautā, kā jēdziena “ģimenes locekļi” interpretāciju šīs direktīvas nozīmē varētu ietekmēt bērna atkarība no tēva, kā arī Direktīvas 2011/95 18., 19. un 38. apsvēruma teksts.

29.

Saskaņā ar atkārtotu Tiesas judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet: lai noteiktu šīs tiesību normas, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, saturu un piemērošanas jomu, tā visā Eiropas Savienībā parasti ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā it īpaši tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi ( 11 ).

30.

Raugoties no gramatiskā viedokļa, Direktīvas 2011/95 23. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, lai varētu tikt saglabāta ģimenes vienotība. Direktīvas 23. panta 2. punktā precizēts, ka šīs valstis “nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, kas atsevišķi nekvalificējas šādas aizsardzības saņemšanai, ir tiesīgi pieprasīt pabalstus [priekšrocības], kas minēti [minētas] 24. līdz 35. pantā, saskaņā ar valstī noteiktajām procedūrām un ciktāl tie [tās] ir savienojami [savienojamas] ar ģimenes locekļa personīgo tiesisko statusu”. Tātad, lai noteiktu minētā 23. panta 2. punkta piemērošanas jomu, jāizmanto šīs direktīvas 2. panta j) punkts, saskaņā ar kuru “šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas: [..] “ģimenes locekļi”, ciktāl šāda ģimene jau pastāvējusi izcelsmes valstī, ir šādi starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu: [..] tēvs, māte vai cits pieaugušais, kas saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi ir atbildīgs par starptautiskās aizsardzības saņēmēju, ja minētais starptautiskās aizsardzības saņēmējs ir nepilngadīgs vai neprecējies”.

31.

Tādējādi no Direktīvas 2011/95 2. panta j) punkta formulējuma nepārprotami izriet, ka šīs direktīvas nozīmē ģimenes locekļus par tādiem uzskata tikai tad, ja ģimene jau bija izveidota izcelsmes valstī.

32.

To, šķiet, apstiprina kontekstuālā analīze, ņemot vērā, ka Direktīvas 2011/95 23. panta 5. punktā dalībvalstīm tiek dota iespēja lemt, ka 23. pantu piemēro arī tuviem radiniekiem, “kas dzīvojuši kopā kā ģimenes locekļi izcelsmes valsts atstāšanas laikā” ( 12 ). Šīs direktīvas 16. apsvērumā arī minēti patvēruma pieteikuma iesniedzēju “pavadošie” ģimenes locekļi ( 13 ).

33.

Šo gramatisko analīzi apstiprina teleoloģiskā analīze, kaut arī ģimenes vienotības saglabāšana nav Direktīvas 2011/95 galvenais mērķis ( 14 ). Tā, Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2011/95 23. panta jēga ir “ļaut starptautiskās aizsardzības saņēmējam izmantot tiesības, ko viņam šī aizsardzība sniedz, vienlaikus saglabājot viņa ģimenes vienotību uzņemošajā dalībvalstī” ( 15 ). Tā kā runa ir tieši par ģimenes vienotības saglabāšanu, ģimene tātad pastāv pirms ieceļošanas uzņemošajā dalībvalstī ( 16 ) un Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā paredzētās priekšrocības vajadzības gadījumā saņems jau izveidotās ģimenes locekļi ( 17 ). Šīs lietas sarežģītība saistīta ar to, ka bērni bēgļi nav pārvietoti.

34.

Ņemot vērā šīs ļoti skaidrās interpretācijas norādes, ne atkarības saiknes piesaukšana starp bērniem, kuri atzīti par bēgļiem, un viņu tēvu, ne Direktīvas 2011/95 18., 19. un 38. apsvēruma teksts, kam pašam nav saistoša spēka, nevar ietekmēt šo interpretāciju.

35.

Pirmkārt, bērnu atkarība no viņu tēva šajā analīzes posmā nevar grozīt to, ko skaidri noteicis Savienības likumdevējs, proti, lai tās locekļus varētu uzskatīt par ģimenes locekļiem Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punkta nozīmē, papildus citiem nosacījumiem šai ģimenei jābūt nodibinātai izcelsmes valstī. Atkarība savā būtībā ir tas, kas vistiešāk raksturo ikviena bērna attiecības ar saviem vecākiem, un tomēr tas neliedza Savienības likumdevējam aizsargāt šīs attiecības, balstoties uz Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punktu, tikai tad, ja tās ir izveidotas jau pirms ierašanās uzņemošajā dalībvalstī. Pat ja Tiesas judikatūrā ir prasīts atvasināto tiesību normas, kuru mērķis ir sekmēt pamattiesību īstenošanu, interpretēt plaši, prasība par plašu interpretāciju nevar pamatot interpretāciju, kas būtu pretrunā šo tiesību normu tekstam ( 18 ).

36.

Otrkārt, Direktīvas 2011/95 18. apsvērumā atgādināts, ka bērna interešu prioritāte ir primārs dalībvalstu apsvērums, kam jāvada dalībvalstis atsevišķu lēmumu pieņemšanas procesā. Tomēr šīs intereses jāņem vērā Savienības likumdevēja Direktīvas 2011/95 2. panta j) punktā noteiktajās robežās.

37.

Savukārt šīs direktīvas 19. apsvērumā atsauce uz nepieciešamību paplašināt “ģimenes locekļu” jēdzienu jāskata Direktīvas 2011/95 pieņemšanas vēsturiskajā kontekstā. Proti, ar šo direktīvu tika pārstrādāta Padomes Direktīva 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par minimālajiem standartiem un statusu, lai trešo valstu pilsoņus vai bezvalstniekus atzītu par bēgļiem vai personām, kam kādā citā veidā vajadzīga starptautiska aizsardzība, un par sniegtās aizsardzības apjomu ( 19 ). Arī šajā direktīvā ģimenes locekļi definēti, atsaucoties uz ģimeni, kas nodibināta jau izcelsmes valstī ( 20 ). Direktīvas 2011/95 19. apsvērums jāsaprot vienkārši kā skaidrojums trešajam ievilkumam, kas pievienots normā, kurā definēti ģimenes locekļi ( 21 ); pievienojums paplašina jēdzienu “ģimenes locekļi”, uz ko atsaucas šis apsvērums.

38.

Savukārt Direktīvas 2011/95 38. apsvērums, kā man šķiet, pirmām kārtām attiecas uz situācijām, kad tuvinieki ir atkarīgi no starptautiskās aizsardzības saņēmēja. Līdz ar to man ir grūti saprast, kā atsaukšanās uz šo apsvērumu varētu pamatot XXX nostāju, jo viņš apgalvo, ka situāciju pamatlietā raksturo tieši viņa bērnu bēgļu atkarība no viņa, nevis otrādi. Neapšaubāmi, šajā apsvērumā ir ietverts arī atgādinājums par dalībvalstu pienākumu ņemt vērā bērna interešu prioritāti, tomēr šāds atgādinājums nevar pamatot interpretāciju, kas atkāptos no ļoti skaidrā šīs direktīvas 2. panta j) punkta formulējuma.

39.

Visbeidzot, šo secinājumu 31. punktā piedāvātā interpretācija saskan arī ar Tiesas judikatūru. Tā, Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā paredzēto priekšrocību piešķiršanā starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļiem “ir jābūt izpildītiem trim nosacījumiem, kuri attiecas, pirmkārt, uz ģimenes locekļa statusu šīs direktīvas 2. panta j) punkta izpratnē, otrkārt, uz to, ka individuāli nav izpildīti starptautiskās aizsardzības saņemšanai nepieciešamie nosacījumi, un, treškārt, uz saderību ar attiecīgā ģimenes locekļa personīgo juridisko statusu” ( 22 ), tādējādi skaidri apliecinot saikni starp Direktīvas 2011/95 23. pantā paredzēto “ģimenes locekļu” jēdzienu un šīs direktīvas 2. panta j) punktu, kura mērķis tieši ir definēt šo jēdzienu. Dažus mēnešus pirms tam Tiesa vēl skaidrāk nosprieda, ka no abu tiesību normu kombinācijas izriet, ka “dalībvalstu pienākums paredzēt piekļuvi [Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punktā paredzētajām priekšrocībām] neattiecas uz starptautiskās aizsardzības saņēmēja bērniem, kas dzimuši uzņemošajā dalībvalstī, ģimenē, kura ir tikusi tajā dibināta” ( 23 ).

40.

Tātad Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punkts kopsakarā ar šīs direktīvas 2. panta j) punktu jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “ģimenes locekļi” principā paredz, ka ģimene ir izveidota jau izcelsmes valstī.

41.

Trešais prejudiciālais jautājums tiek uzdots tikai gadījumā, ja atbilde uz pirmajiem diviem jautājumiem ir apstiprinoša. Gadījumam, ja Tiesa nospriestu šādi, šobrīd ir jānosaka, vai Direktīvas 2011/95 23. pantam var būt tieša iedarbība, ņemot vērā, ka iesniedzējtiesa ar savu atbildību ir norādījusi, ka šī tiesību norma nav transponēta Beļģijas tiesībās.

42.

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka visos gadījumos, kad direktīvas noteikumi pēc to satura ir beznosacījumu un pietiekami precīzi, privātpersonām ir tiesības uz tiem atsaukties valsts tiesās pret valsti, ja tā vai nu noteiktajā termiņā nav transponējusi šo direktīvu valsts tiesībās, vai arī tā ir to transponējusi nepareizi ( 24 ). Šajā ziņā jāizskata attiecīgās normas veids, sistēmiskā uzbūve un redakcija. Savienības tiesību norma, pirmkārt, ir beznosacījumu, ja tajā ir noteikts pienākums, kas nav nedz saistīts ar kādu nosacījumu, nedz arī tā izpildes vai seku ziņā ir pakārtots kādam Savienības iestāžu vai dalībvalstu aktam, un, otrkārt, ir pietiekami precīza, lai uz to varētu atsaukties privātpersona un tiesa to piemērotu, ja tajā nepārprotami ir noteikts pienākums ( 25 ). Pat ja direktīva atstāj dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, nosakot tās īstenošanas kārtību, šīs direktīvas norma var tikt uzskatīta par tādu, kurai ir beznosacījumu un precīzs raksturs, ja ar to dalībvalstīm nepārprotami ir noteikts pienākums sasniegt precīzu rezultātu un nav paredzēts neviens nosacījums attiecībā uz tajā paredzētā noteikuma piemērošanu ( 26 ).

43.

Tātad tagad jāizvērtē, vai Direktīvas 2011/95 23. pants no tā satura viedokļa šķiet beznosacījumu un pietiekami precīzs, lai privātpersona varētu uz to atsaukties, vēršoties pret dalībvalsti tās tiesās.

44.

Trešā jautājuma formulējums attiecas uz visu Direktīvas 2011/95 23. pantu, nenošķirot atsevišķas tā sastāvdaļas. Tā kā uz XXX situāciju neattiecas Direktīvas 2011/95 23. panta 5. punkts, šo punktu uzreiz izslēgšu no šīs analīzes tvēruma.

45.

Attiecībā uz 23. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, lai varētu tikt saglabāta ģimenes vienotība”, man nešķiet, ka tam piemīt nepieciešamās īpašības, lai atzītu tiešu iedarbību. Tāpat kā Komisija ( 27 ), domāju, ka tas formulēts pārāk vispārīgi, lai to uzskatītu par “pietiekami precīzu” šo secinājumu 42. punktā atgādinātās judikatūras nozīmē ( 28 ).

46.

No Direktīvas 2011/95 23. panta iekšējās loģikas izriet, ka šī panta 2. punktā izdarīts precizējums, kas tiek gaidīts no dalībvalstīm attiecībā uz ģimenes vienotības aizsardzību starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ar viņu ģimenes locekļiem, kuri definēti šajā direktīvā. Šajā punktā paredzēts, ka šie ģimenes locekli, “kas atsevišķi nekvalificējas šādas aizsardzības saņemšanai, ir tiesīgi pieprasīt pabalstus [priekšrocības], kas minēti [minētas] 24. līdz 35. pantā, saskaņā ar valstī noteiktajām procedūrām un ciktāl tie [tās] ir savienojami [savienojamas] ar ģimenes locekļa personīgo tiesisko statusu”.

47.

Minētais 2. punkts, manuprāt, skaidri nosaka dalībvalstu pienākumu nodrošināt ģimenes locekļu piekļuvi Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā paredzētajām priekšrocībām. Ģimenes locekļiem, uz kuriem attiecas šīs direktīvas 23. panta 2. punkts, tādējādi jābūt iespējai atbilstoši šajā nolūkā organizētām valsts procedūrām pieprasīt uzturēšanās atļauju (24. pants), ceļošanas dokumentus (25. pants), pieeju darbam (26. pants), pieeju izglītībai (27. pants), pieeju kvalifikāciju atzīšanas procedūrām (28. pants), sociālo aizsardzību (29. pants), veselības aprūpi (30. pants), aizsardzības pasākumus nepavadītajiem nepilngadīgajiem (31. pants), mājokļa pieejamību (32. pants), brīvu pārvietošanos uzņemošajā dalībvalstī (33. pants), integrācijas iespēju pieejamību (34. pants) un palīdzību repatriācijā (35. pants).

48.

Varētu iebilst, pirmkārt, ka Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punktā noteiktie pienākumi neizriet tikai no tā teksta, jo šīs tiesību normas teksts būtu jāskata kopsakarā ar vienām no šīs direktīvas 24.–35. pantā minētajām tiesībām, un, otrkārt, ka pats šis teksts, ciktāl tas nosaka vairākus ierobežojumus tā piemērojamībai ratione personae, minētajai tiesību normai atņemtu beznosacījumu raksturu, kas nepieciešams, lai atzītu tiešu iedarbību.

49.

Attiecībā uz pirmo iebildumu Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punkts nenosaka automātisku piekļuvi šīs direktīvas 24.–35. pantā uzskaitītajām priekšrocībām, bet prasa, lai šāda iespēja tiktu dota ģimenes locekļiem, kuri kvalificējas zināmu priekšrocību pieprasīšanai. Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punkts ir autonoma tiesību norma, kas veido priekšnosacījumu šīs direktīvas 24.–35. pantā noteikto priekšrocību izmantošanas atzīšanai.

50.

Par otro iebildumu – iepriekš jau esmu atgādinājis, ka pat tiesību normai, kas atstāj dalībvalstīm novērtējuma brīvību, lai definētu tās īstenošanas noteikumus, var atzīt tiešu iedarbību, ja vien tā nepārprotami uzliek dalībvalstīm pienākumu sasniegt konkrētu rezultātu, ko nepapildina nekāds nosacījums attiecībā uz noteiktās normas piemērošanu. Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punktā faktiski paredzēta rīcības brīvība dalībvalstīm, kurām jāpielāgo vai jāievieš savas procedūras (līdzekļu izvēles brīvība), lai dotu attiecīgajām personām iespēju pieprasīt (prasītais rezultāts) šīs direktīvas 24.–35. pantā minētās priekšrocības ( 29 ). Jau tikai no šī viedokļa minētās direktīvas 23. panta 2. punkts man nešķiet ar nosacījumiem.

51.

Turklāt precizējumus par tā materiālo piemērošanas jomu nevar interpretēt kā nosacījumus minētās normas piemērošanai iepriekš norādītās judikatūras nozīmē. Netiek apšaubīts – lai varētu pieprasīt šīs priekšrocības, personai, pirmkārt, jābūt starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes loceklim Direktīvas 2011/95 2. panta j) punkta nozīmē, kurš, otrkārt, atsevišķi nekvalificējas šādas aizsardzības saņemšanai, un, treškārt, piekļuve minētajām priekšrocībām viņam tiek dota, tikai ciktāl tas ir saderīgi ar viņa personīgo tiesisko statusu. Attiecībā uz pēdējo precizējumu Tiesa runā par “atrunu”, nevis par nosacījumu ( 30 ). Tomēr, pirmām kārtām, atrunas pastāvēšana pati par sevi neizslēdz tiešu iedarbību ( 31 ). Otrām kārtām, šī “atruna” attiecas uz Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punkta piemērojamību ratione personae, kura vēl precizēta šīs direktīvas 23. panta 3. punktā ( 32 ). Manuprāt, jautājumu par tiesību normas piemērojamības personām noteikšanu nevar jaukt ar jautājumu par tās tiešu iedarbību ( 33 ).

52.

Visbeidzot, Direktīvas 2011/95 23. panta 4. punkts dod dalībvalstīm iespēju atteikt, samazināt vai atsaukt šīs direktīvas 24.–35. pantā minētās priekšrocības valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ. Te ir runa par atrunu, ko var pārbaudīt tiesā, un iespēja uz to atsaukties, kāda būtu dalībvalstij, netraucē uzskatīt, ka Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punkts piešķir privātpersonām tiesības, kuras tās var piesaukt tiesā un kuras valsts tiesām ir jāaizsargā ( 34 ).

53.

Galu galā tiešas iedarbības nosacījumi tagad ir labi noteikti judikatūrā un jautājums, kas mums šeit uzdots, ir par to, vai Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punkts ir pietiekami darbotiesspējīgs ( 35 ), lai to varētu piemērot valsts tiesa. Un tieši tas ir svarīgi: “Noteikuma skaidrība, precizitāte, beznosacījumu raksturs, pilnīgums vai pilnība un tā neatkarība no rīcības brīvības īstenošanas pasākumiem šajā ziņā ir tikai vienas un tās pašas šim noteikumam piemītošas raksturīgās pazīmes aspekts, proti, tam ir jābūt tādam, lai tiesa to varētu piemērot konkrētās lietas apstākļiem.” ( 36 ) No manas analīzes izriet, ka Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punkts, manuprāt, ir pietiekami darbotiesspējīgs, lai to varētu tieši izmantot valsts tiesā, kas spēj saprast, ko Savienības likumdevējs ir vēlējies noteikt kā pienākumus dalībvalstīm.

54.

Tātad no manas analīzes izriet, ka Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punktam, ciktāl tajā ir paredzēts pienākums dalībvalstīm nodrošināt piekļuvi šīs direktīvas 24.–35. pantā noteiktajām priekšrocībām, piemīt tieša iedarbība un uz to var atsaukties privātpersonas valsts tiesās, vēršoties pret dalībvalsti, kura to transponējusi nepareizi vai nav transponējusi.

55.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motīvu daļas ( 37 ) izriet, ka šis jautājums vērsts nevis uz to, lai Tiesa atgādinātu savu klasisko judikatūru par tiesību normas tiešas iedarbības atzīšanas sekām valsts tiesību sistēmā ( 38 ), bet gan tas rodas no domstarpībām starp prasītāju pamatlietā un Beļģijas valsti par Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punkta materiālo tvērumu, jo XXX apgalvo, ka 1980. gada likums ar grozījumiem jāinterpretē atbilstoši šīs direktīvas 23. pantam un ka līdz ar to Beļģijas iestādēm būtu vajadzējis viņam piešķirt starptautisko aizsardzību. Iesniedzējtiesa savukārt uzskata, ka tas nav šīs tiesību normas priekšmets un ka turklāt atbilstīga valsts tiesību normas interpretācija novestu pie interpretācijas contra legem.

56.

Šo secinājumu 21. un nākamajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ jāatgādina, pirmkārt, ka Direktīvā 2011/95 nav paredzēts paplašināt bēgļa statusu atvasinātā kārtā, attiecinot to uz personas, kurai ir šis statuss, ģimenes locekļiem, ja šie locekļi individuāli neizpilda nepieciešamos nosacījumus, lai saņemtu minēto statusu, un, otrkārt, ka šīs direktīvas 23. panta 2. punkts ļauj personām, kuras ietilpst tā piemērošanas jomā, pieprasīt piekļuvi minētās direktīvas 24.–35. pantā paredzētajām priekšrocībām ( 39 ).

57.

Ar LESD 267. pantu iedibinātajā procedūrā valstu tiesu sadarbībai ar Tiesu pēdējās minētās uzdevums ir sniegt valsts tiesai lietderīgu atbildi, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Tālab Tiesai dažkārt jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi ( 40 ). Ņemot vērā formulējumu, kāds ir piektajam un sestajam prejudiciālajam jautājumam, un to savstarpējo saistību, man šķiet, ka pārformulēšana nāktu tiem par labu. Šie jautājumi, manuprāt, jāsaprot tādējādi, ka iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/95 23. pants kopsakarā ar Hartas 7., 18. un 24. pantu jāinterpretē tādējādi, ka, lai saglabātu ģimenes vienotību un garantētu bērnam atzītā bēgļa statusa efektivitāti, tajā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums atzīt bērna tēvam piekļuvi šīs direktīvas 24.–35. pantā paredzētajām priekšrocībām, kaut gan tēvs nedz atbilst nosacījumiem, lai viņam piešķirtu starptautisko aizsardzību, nedz arī var tikt uzskatīts par “ģimenes locekli” Direktīvas 2011/95 2. panta j) punkta un 23. panta 2. punkta nozīmē.

58.

Šajā analīzes posmā atgādināšu, ka esmu piedāvājis Tiesai nospriest, ka Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punkts kopsakarā ar šīs direktīvas 2. panta j) punktu jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “ģimenes locekļi” šo tiesību normu nozīmē paredz, ka ģimene jau ir izveidota izcelsmes valstī. Tādējādi XXX – pēc Beļģijas iestāžu veiktā vērtējuma – neatbilst ne nosacījumiem, lai saņemtu pašu starptautisko aizsardzību, ne nosacījumiem, lai prasītu piekļuvi priekšrocībām, kas Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punktā paredzētas vien starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļiem. Papildus, kā jau esmu atgādinājis ( 41 ), Direktīva 2011/95 turklāt neparedz starptautiskās aizsardzības piešķiršanu atvasinātā kārtā ( 42 ).

59.

Lietderības labad vēl precizēšu – šķiet izslēgts, ka XXX varētu izmantot tiesības, kas izriet no Direktīvas 2003/86. Neapšaubāmi, tajā paredzēti bēgļiem labvēlīgāki nosacījumi attiecībā uz atkalapvienošanos ar viņu ģimenes locekļiem ( 43 ), taču dalībvalstis var paredzēt šīs direktīvas V nodaļas noteikumu – tie veltīti tieši bēgļu ģimeņu atkalapvienošanai – piemērošanu tikai bēgļiem, kuru ģimenes attiecības sāktas pirms ieceļošanas ( 44 ). Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 radinieku taisnā augšupējā līnijā ieceļošana un uzturēšanās ir iespēja, kas atstāta dalībvalstu rīcības brīvības ziņā, un uz to attiecas nosacījums, ka attiecīgais augšupējais radinieks ir atkarīgs no apgādnieka ( 45 ), ja vien runa nav par nepavadītu nepilngadīgo ( 46 ), un šādā gadījumā atkalapvienošanās vairs nav pakļauta ne dalībvalstu rīcības brīvības īstenošanai, ne arī kādam nosacījumam par atrašanos nepilngadīgā aprūpē ( 47 ). Tomēr XXX bērni nav nepavadīti nepilngadīgie. Principā pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos iesniedz, ja ģimenes locekļi uzturas ārpus dalībvalsts, kurā uzturas apgādātājs, pat ja ir iespējama atkāpe ( 48 ). XXX jau atrodas Beļģijā. Ar savu un savas ģimenes netipisko situāciju XXX neietilpst nevienā no “lauciņiem”, kuri varētu leģitimēt viņa atrašanos Savienības teritorijā pie saviem bērniem.

60.

Ir divi būtiski iemesli, kuru dēļ uz XXX kā viņa nepilngadīgās meitas bēgles ģimenes locekļa situāciju neattiecas Direktīva 2011/95 un/vai Savienības atvasināto tiesību normas, kas konkretizē bēgļu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos. Pirmkārt, ģimene, kurā dzimis nepilngadīgais bērns bēglis, nav nodibināta izcelsmes valstī; otrkārt, šis bērns un viņa ģimene pēc viņa piedzimšanas nav pārvietoti.

61.

Es tomēr gribētu atgriezties pie faktiskajiem elementiem, kas, manuprāt, pelnījuši sīkāku analīzi. Tādējādi, neskarot eventuālu iesniedzējtiesas apstiprinājumu vai pārbaudi, no tā, kā saprotu lietas materiālus, izriet, ka XXX meitai tika atzīts bēgļa statuss, ņemot vērā dzimumorgānu kropļošanas ( 49 ) risku, ar ko viņa saskartos, ja viņai būtu jādodas uz savu vecāku pilsonības valsti – kuras pilsonība arī viņai ir, bet kurā viņa nekad nav dzīvojusi, jo ir dzimusi Beļģijā, – un tādēļ, ka mātei, kurai arī ir bēgļa statuss, ir smagi psiholoģiski traucējumi. Protams, šis pēdējais elements ir pelnījis padziļinātu izskatīšanu kompetentajās valsts iestādēs, bet nevar izslēgt, ka pār šī bērna nākotni kritīs bažu ēna, ja māte nebūs spējīga viena pati rūpēties par saviem bērniem ( 50 ). Tieši šādā nozīmē saprotu sestajā prejudiciālajā jautājumā ietverto atsauci uz “bēgļa statusa efektivitāti”. Proti, būtu jāpiebilst, ka tēvs Savienības teritorijā 16 gadus uzturas nelikumīgi, tātad ir izraidāms ( 51 ).

62.

Līdz ar to ir jāmaina skatpunkts un tagad jāparaugās no bērnu bēgļu, un it īpaši no meitas, viedokļa, par kuru mums ir vairāk informācijas, un Savienības tiesībās viņai sniegto garantiju viedokļa attiecībā uz viņas pamattiesībām, jo Savienības atvasināto tiesību normas jāinterpretē un jāpiemēro, ievērojot Hartā garantētās pamattiesības ( 52 ).

63.

Šis bērns, kuram tagad varētu būt septiņi gadi, principā nav spējīgs dzīvot neatkarīgi no savas ģimenes locekļiem ( 53 ).

64.

Lai gan Direktīvai 2011/95, kā esmu atgādinājis šīs lietas analīzes sākumā ( 54 ), vispirmām kārtām jānodrošina kopīgu kritēriju piemērošana, lai identificētu personas, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, kā arī minimāls priekšrocību līmenis šīm personām visās dalībvalstīs, kopēja Eiropas patvēruma sistēma, kurā ietilpst šī direktīva, kā to atgādina tās 3. apsvērums, ir balstīta uz pilnīgu un visaptverošu Ženēvas konvencijas un protokola piemērošanu un pārliecību, ka neviena persona netiks nosūtīta uz vietu, kur pastāv risks, ka tā no jauna tiks vajāta ( 55 ). Oficiāla bēgļa statusa atzīšana rada tādas sekas, ka attiecīgajam bēglim pienākas starptautiska aizsardzība Direktīvas 2011/95 izpratnē, un tādēļ bēglim tiek piešķirtas visas šīs direktīvas VII nodaļā paredzētās tiesības un priekšrocības, kas ietver Ženēvas konvencijā iekļautajām tiesībām līdzvērtīgas tiesības un plašākas aizsardzības tiesības, kurām šajā konvencijā nav ekvivalentu ( 56 ). Tas, ka dalībvalstīm, transponējot Direktīvu 2011/95, vispirms jāņem vērā bērna interešu prioritāte, ir šīs direktīvas 20. panta 5. punktā paredzēts vispārējs noteikums, kas attiecas uz VII nodaļu. Šajā ziņā atgādināšu, ka Direktīvas 2011/95 23. pants ir piederīgs šai VII nodaļai un ka tā 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, lai varētu tikt saglabāta ģimenes vienotība ( 57 ). Tāpat kā Komisija, norādīšu, ka šīs tiesību normas formulējums neaprobežojas ar Direktīvas 2011/95 2. panta j) punktā definētajiem ģimenes locekļiem.

65.

Turklāt Tiesai, tāpat kā visām bēgļu aizsardzībā iesaistītajām starptautiskajām struktūrām, jau ir bijusi iespēja uzsvērt ģimenes vienotības fundamentālo nozīmi, kas ir būtiskas bēgļa tiesības. Tā ir atzinusi arī saikni, kas pastāv starp bēgļa ģimenes aizsardzības pasākumiem un starptautiskās aizsardzības loģiku ( 58 ). Šīs tiesības ir vēl jo būtiskākas, ja bēglis ir nepilngadīgs, ņemot vērā viņa īpašo neaizsargātību. Turklāt Tiesa jau ir atgādinājusi, cik svarīga ir it īpaši Konvencija par bērna tiesībām ( 59 ), kuras 9. panta 1. punktā paredzēts, ka “dalībvalstis gādā par to, lai bērns netiktu šķirts no saviem vecākiem pretēji viņu gribai” ( 60 ).

66.

Tādējādi arī Direktīvas 2011/95 mērķis atbilstoši Hartas 24. panta 2. punktam ir nodrošināt, lai dalībvalstu primārais apsvērums, piemērojot šo direktīvu, būtu bērna interešu prioritāte ( 61 ). Kā prasīts Direktīvas 2011/95 20. panta 5. punktā, īstenojot šīs direktīvas VII nodaļas noteikumus, dalībvalstis primāru nozīmi piešķir šīm interesēm ( 62 ). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Hartas 7. pants jālasa kopsakarā ar Hartas 24. panta 2. punktā paredzēto pienākumu ņemt vērā bērna interešu prioritāti un ievērojot tās 24. panta 3. punktā pausto bērna vajadzību regulāri uzturēt personiskas attiecības ar abiem vecākiem ( 63 ). Konkrēti, Hartas 7. pantā un 24. panta 2. punktā prasīts, lai “visos aktos, kas attiecas uz bērniem, it īpaši tajos, ko dalībvalsts veic, piemērojot minēto direktīvu, bērna intereses būtu prioritāras” ( 64 ). Šo aktu adresāts ne vienmēr ir nepilngadīgais, bet tie viņam var radīt nopietnas sekas ( 65 ). No tā izriet, ka Direktīvas 2011/95 normas ir jāinterpretē un jāpiemēro, it īpaši ņemot vērā Hartas 7. pantu un 24. panta 2. un 3. punktu. No tiem secināms dalībvalstu pienākums, īstenojot Direktīvu 2011/95, pienācīgi ņemt vērā tostarp ģimenes vienotības principu, nepilngadīgā labklājību un sociālo attīstību ( 66 ).

67.

Lai cik svarīgas arī būtu pamattiesības uz bēgļa ģimenes dzīves neaizskaramību, tās – pretēji Hartas 4. pantā paredzētajam necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegumam ( 67 ) – nav absolūtas tiesības un tātad var tikt ierobežotas atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem ( 68 ).

68.

Tomēr, manuprāt, prasītājam un viņa meitai ( 69 ) jābūt iespējai norādīt uz Direktīvas 2011/95 23. panta 1. punktu, atsaucoties uz ģimenes dzīves vienotību, jo pretējā gadījumā var parādīties zināma spriedze starp minēto 23. pantu un Hartas 7. pantu kopsakarā ar tās 24. pantu. Tūlīt paskaidrošu.

69.

Ja XXX nevar pieprasīt piekļuvi Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā minētajām priekšrocībām jēdziena “ģimenes locekļi” ierobežojošās definīcijas dēļ šīs direktīvas 23. panta 2. punkta nozīmē kopsakarā ar tās 2. panta j) punktu, galu galā, nevarēdams legalizēt savu uzturēšanos Beļģijā, viņš būs spiests pamest Savienības teritoriju. Labākajā gadījumā viņš atstās aiz sevis ģimeni, ko veido viņa bērnu māte un viņa bērni, tostarp meita bēgle, un tas aizskars viņas pamattiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību ( 70 ), ko aizsargā Hartas 7. pants ( 71 ). Netiek apšaubīts, ka šāds Direktīvā 2011/95 definēts ierobežojums, attiecinot piekļuvi priekšrocībām tikai uz izcelsmes valstī nodibinātās ģimenes locekļiem, ir paredzēts likumā. Grūtāk būtu uzskatīt, ka šis ierobežojums ievēro šo tiesību būtību, ciktāl tikai šī iemesla dēļ tas izslēdz bēgļu ģimenes, kas izveidotas pēc bēgšanas vai pārvietošanas. Tomēr, ja bēgļa statusu var atzīt bērnam, kurš dzimis Savienības teritorijā, man grūti izprast iemeslus, kādēļ viņa ģimene būtu mazāk pelnījusi aizsardzību tikai tādēļ, ka tā nodibināta pēc dažu tās locekļu aizbraukšanas no izcelsmes valsts vai pat pēc viņu ierašanās uzņemošajā valstī, kaut arī nepilngadīgā neaizsargātība un bērna bēgļa vajadzības pēc viņa ģimenes dzīves aizsardzības ir tikpat lielas kā bērnam, kurš ir tādā pašā situācijā, bet kura ģimene ir pārvietota.

70.

Te mēs nonākam pie jautājuma par ierobežojuma samērīgumu. Es, protams, varu saprast, ka ierobežojumu piekļuvei Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā paredzētajām priekšrocībām nosaka apsvērumi, kas saistīti ar Savienības politiku migrācijas un patvēruma jomā, un ka šī iemesla dēļ vien tas atbilst Savienības vispārējas nozīmes mērķim. Tomēr šajā gadījumā šāds ierobežojums var radīt pilnīgi nesamērīgu ietekmi, jo tas izraisa vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un nopietnu apdraudējumu citu tiesību, proti, patvēruma tiesību, būtībai, kuras arī garantē Hartas 18. pants.

71.

Attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu atgādināšu, ka ir pausta nožēla par “ģimenes locekļu” definīcijas attiecināšanu tikai uz ģimeni, kas izveidota pirms izbraukšanas no izcelsmes valsts ( 72 ). Pēc cilvēktiesību komisāra domām, nešķiet, ka šāds ierobežojums spēj “ņemt vērā realitāti, ar kuru saskaras bēgļi. Daudzi no viņiem bēg un ilgu laiku pavada trimdā, un izveido ģimeni pārvietošanas laikā vai dzīvojot nestabilos apstākļos savā izcelsmes reģionā pirms ierašanās Eiropā. [..] Dažos gadījumos nošķīrums starp ģimenēm, kas nodibinātas pirms vai pēc aizbraukšanas no izcelsmes valsts, ir pretrunā [Romā 1950. gada 4. novembrī noslēgtās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”)] 14. pantam un, ļoti iespējams, citām vienlīdzības garantijām, tai skaitā [Savienības] tiesībās paredzētajām” ( 73 ).

72.

Sliecos piekrist cilvēktiesību komisāra izteiktajām šaubām.

73.

Šajā ziņā īpaša uzmanība būtu jāpievērš Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) spriedumam Hode un Abdi pret Apvienoto Karalisti ( 74 ). Šajā lietā prasītājs 2004. gadā ieradās Apvienotajā Karalistē, un kopš 2006. gada marta viņam bija bēgļa statuss. Tā paša gada jūnijā viņš iepazinās ar savu nākamo sievu, ar kuru apprecējās 2007. gadā. Pārim piedzima divi bērni, attiecīgi 2008. un 2011. gadā. Sieva, trešās valsts valstspiederīgā, kurai nav starptautiskās aizsardzības, 2007. gadā iesniedza vīzas pieteikumu, lai pievienotos vīram Apvienotajā Karalistē. Viņš, kaut arī bija bēglis, tomēr nevarēja izmantot valsts tiesību normas par bēgļu ģimenes atkalapvienošanos, jo tās bija piemērojamas tikai laulātajiem, kuri bijuši ģimenes locekļi pirms bēgļa aizbraukšanas no izcelsmes valsts. Tad sieva lūdza piešķirt viņai uzturēšanās atļauju kā rezidenta, kurš atrodas un ir apmeties uz dzīvi Apvienotajā Karalistē, sievai, bet to viņai arī atteica, jo viņas vīrs, kurš atrodas Apvienotajā Karalistē, balstoties uz uzturēšanās atļauju ar ierobežotu piecu gadu termiņu, valsts tiesību aktu nozīmē netika uzskatīts par tādu, kurš šajā valstī “atrodas un ir apmeties”.

74.

Atgādinājusi, ka saskaņā ar ECPAK 8. pantu nevienai valstij nav pienākuma ievērot precētu pāru izdarīto viņu ģimenes dzīvesvietas valsts izvēli, ECT nosprieda, ka tad, ja valsts tiesību aktos noteiktām migrantu kategorijām piešķirtas tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, tas jādara veidā, kas ir saderīgs ar ECPAK 14. pantu. Ievaddaļā, kas nepieciešama izvērtējumam saskaņā ar ECPAK 14. pantu, ECT konstatēja, ka bēgļu ģimeņu atkalapvienošanās noteikumi ir acīmredzami ietekmējuši prasītāju un viņu bērnu ģimenes dzīvi, tādējādi izskatāmās lietas fakti patiešām ietilpst ECPAK 8. panta piemērošanas jomā ( 75 ). ECT arī atgādināja, ka diskrimināciju ECPAK 14. panta nozīmē var radīt tikai tāda atšķirīga attieksme, kas balstās uz identificējamu īpašību jeb “kvalitāti” ( 76 ). Turklāt, lai rastos jautājums par šo tiesību normu, jābūt atšķirīgai attieksmei pret personām, kas ir līdzīgā vai atbilstošā situācijā. Šāda atšķirīga attieksme ir diskriminējoša, ja tai nav objektīva un saprātīga pamatojuma, proti, ja tai nav likumīga mērķa vai ja nepastāv saprātīgs samērīgums starp izmantotajiem līdzekļiem un sasniedzamajiem mērķiem ( 77 ). Lai gan ECT atzīst, ka līgumslēdzējai valstij ir novērtējuma brīvība, tās tvērums būs atkarīgs no apstākļiem, jomas un konteksta ( 78 ).

75.

ECT tādējādi ir nospriedusi, ka prasītāju situācija, ciktāl tā attiecas uz bēgli, kurš apprecējies pēc izcelsmes valsts atstāšanas, un šī bēgļa sievu, var tikt pielīdzināta “jebkuram citam stāvoklim” ECPAK 14. panta nozīmē un tātad attiecas uz tā piemērošanas jomu ( 79 ). Turklāt attiecīgā līgumslēdzēja valsts neapstrīd, ka saskaņā ar tās tiesību aktiem attieksme, pirmkārt, pret studentiem un darba ņēmējiem un, otrkārt, bēgļiem, kuri noslēguši laulību pirms aizbraukšanas no izcelsmes valsts, atšķiras no attieksmes pret bēgļiem un to laulātajiem, kuru laulība noslēgta pēc aizbraukšanas no izcelsmes valsts ( 80 ). ECT ir nospriedusi, ka bēgļi, kuri apprecējušies pirms izcelsmes valsts atstāšanas, ir līdzīgā situācijā, jo arī viņiem ir bēgļa statuss un arī viņiem atļauts Apvienotajā Karalistē uzturēties ierobežotu laiku, un ka vienīgā būtiskā atšķirība ir laulības noslēgšanas datums ( 81 ). Lai gan Apvienotā Karaliste šādu atšķirīgu attieksmi centās pamatot ar to, ka tai jāpilda savas starptautiskās saistības, vienlaikus neapgalvojot, ka sniedz vairāk priekšrocību, kuru dēļ bēgļi izvēlētos šo valsti kā uzņemošo valsti, un lai gan tā norādīja, ka runa ir par politisku lēmumu, kas atbilst tās plašajai novērtējuma brīvībai, kas atzīta šajā jomā ( 82 ), ECT nosprieda, ka nav nekāda iemesla atšķirīgai attieksmei pret bēgļiem, kuri apprecējušies pēc pārvietošanas, un bēgļiem, kuri apprecējušies pirms tam, un, lai gan Apvienotā Karaliste, atļaujot ģimenes atkalapvienošanos bēgļu laulātajiem, kuri apprecējušies pirms pārceļošanas, ir ievērojusi savas starptautiskās saistības, ja kāds pasākums noved pie atšķirīgas attieksmes pret personām līdzīgās situācijās, atšķirīgu attieksmi nevar pamatot tas, ka ir ievērotas līgumslēdzējas valsts starptautiskās saistības ( 83 ). Tādējādi ECT secināja, ka pārkāpts ECPAK 14. pants kopsakarā ar šīs konvencijas 8. pantu ( 84 ).

76.

Tātad tas, ka XXX bērni bēgļi nevar izmantot Direktīvas 2011/95 23. pantā garantētās tiesības uz ģimenes vienotības saglabāšanu tikai tāpēc, ka nav piederīgi izcelsmes valstī nodibinātai ģimenei, arī varētu radīt zināmas grūtības, ņemot vērā Hartas 20. pantu ( 85 ).

77.

Visbeidzot, runājot par nopietno apdraudējumu patvēruma tiesību būtībai, tas, ka XXX nav iespējas savā labā atsaukties uz Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā paredzētajām priekšrocībām, pagarina viņa nelikumīgo uzturēšanos Beļģijā. Neskarot pārbaudes, kas būs jāveic iesniedzējtiesai, pieņēmumā par nepilngadīgā bērna bēgļa mātes nespēju ir iespējams, ka atkarības saikne starp šo bērnu un viņa tēvu būs tāda, ka tad, ja tēvam būtu jāatstāj valsts, bērnam būtu jādodas viņam līdzi ( 86 ). Tādā gadījumā – protams, hipotētiskā, bet nebūt ne neticamā gadījumā, ņemot vērā Tiesai iesniegto materiālu saturu, – šoreiz tas būtu frontāls apdraudējums bērna patvēruma tiesībām, kas aizsargātas Hartas 18. pantā ( 87 ), traucējot viņam efektīvi izmantot šīs tiesības ( 88 ).

78.

Tādējādi Direktīvas 2011/95 23. panta 1. punktam, ņemot vērā tā vispārīgo formulējumu, iespējama interpretācija, ka tas nepilngadīga bērna bēgļa tēvam, kurš nevar saņemt starptautisko aizsardzību, nedz arī atsaukties uz šīs direktīvas 23. panta 2. punktu tikai tādēļ, ka šī bērna ģimene nav nodibināta izcelsmes valstī, garantē piekļuvi minētās direktīvas 24.–35. pantā paredzētajām priekšrocībām. Šādu interpretāciju nostiprina secinājums, pie kāda Tiesa ir nonākusi, nospriežot, ka “Direktīvas [2011/95] 23. panta jēga ir ļaut starptautiskās aizsardzības saņēmējam izmantot tiesības, ko viņam šī aizsardzība sniedz, vienlaikus saglabājot viņa ģimenes vienotību uzņemošajā dalībvalstī” ( 89 ).

79.

Tomēr šai piekļuvei būs nepieciešamas dažas iepriekšējas pārbaudes. Tā, pirmkārt, vajadzēs pārliecināties par reālām un faktiskām ģimenes saitēm, kas vieno tēvu ar viņa bērnu, kuram ir bēgļa statuss ( 90 ), un par atkarības saiknes intensitāti. Nepilngadīgo klātbūtnē būs jāpārliecinās, ka šādu saišu saglabāšana ar attiecīgo ģimenes locekli, ņemot vērā attiecīgajai ģimenei raksturīgo situāciju, sakrīt ar bērna interešu prioritāti. Otrkārt, Direktīvas 2011/95 23. panta 3. un 4. punktā paredzētos ierobežojumus nepārprotami turpina piemērot, tādējādi piekļuve priekšrocībām, balstoties uz šīs direktīvas 23. panta 1. punktu, vairs nebūs garantēta, ja tēvs ir vai varētu tikt izslēgts no starptautiskās aizsardzības saņemšanas, piemērojot Direktīvas 2011/95 III un V nodaļu, vai ja dalībvalsts uzskatīs, ka šāda piekļuve apdraud valsts drošību vai tās sabiedrisko kārtību.

80.

Tādējādi visu iepriekš minēto iemeslu dēļ Direktīvas 2011/95 23. panta 1. punkts kopsakarā ar šīs direktīvas 20. panta 5. punktu un Hartas 7. un 18. pantu, kā arī 24. panta 2. un 3. punktu jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgajam, bērnu bēgļu, kuri dzimuši uzņemošās valsts teritorijā ģimenē, kas nodibināta šajā teritorijā, tēvam, kurš pats neatbilst starptautiskās aizsardzības saņemšanas nosacījumiem, jābūt iespējai piekļūt Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā paredzētajām priekšrocībām, ja tas ir nepieciešams, ņemot vērā visus īpašos apstākļus, kas raksturīgi attiecīgās ģimenes situācijai, pirmkārt, lai garantētu tiesību uz ģimenes dzīvi ievērošanu viņa bērniem bēgļiem un, otrkārt, lai viņa bērni varētu turpināt izmantot visas tiesības, kas saistītas ar viņu bēgļa statusu, ja vien uz tēvu neattiecas Direktīvas 2011/95 III un V nodaļas izslēgšanas iemesli vai ja viņš rada draudus uzņemošās dalībvalsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai.

81.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: