–

ZG vārdā – C. Sarli, avocate,

–

Beobank SA vārdā – D. Bracke, advocaat,

–

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, C. Pochet un L. Van den Broeck, pārstāves,

–

Čehijas valdības vārdā – J. Očková, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – T. Scharf un H. Tserepa‑Lacombe, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/64/EK (2007. gada 13. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK (OV 2007, L 319, 1. lpp.), 38. panta a) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, kurā ZG vēršas pret Beobank SA – Beļģijas bankas iestādi, kurā prasītājam pamatlietā ir bankas konts, par diviem maksājumu darījumiem, kas veikti, izmantojot šī prasītāja debetkarti, un ko viņš uzskata par neatļautiem darījumiem.

3

Direktīvas 2007/64 1., 21., 23., 27., 40., 43. un 46. apsvērumā bija paredzēts:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 4. pantā “Definīcijas” noteikts:

“Šajā direktīvā izmanto šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..].”

5

Minētās direktīvas III sadaļā “Maksājumu pakalpojumu nosacījumu pārskatāmība un informēšanas prasības” bija ietverta 2. nodaļa “Vienreizēj[i] maksājumu darījumi”.

6

Šīs direktīvas 38. panta “Informācija maksātājam pēc maksājuma uzdevuma saņemšanas” a) punktā bija noteikts:

“Uzreiz pēc maksājuma uzdevuma saņemšanas maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs tādā pašā veidā, kā noteikts 36. panta 1. punktā, sniedz vai dara pieejamu maksājuma saņēmējam [maksātājam] šādu informāciju:

7

Direktīvas 2007/64 III sadaļas 3. nodaļas “Pamatlīgumi” 41. panta “Iepriekšēja vispārējā informācija” 1. punktā bija paredzēts:

“[..] Informāciju un nosacījumus izklāsta viegli saprotamā formulējumā un skaidri saprotamā veidā tās dalībvalsts oficiālajā valodā, kurā piedāvā maksājumu pakalpojumu, vai kādā citā valodā, par kuru puses vienojušās.”

8

Šīs direktīvas 47. panta “Informācija maksātājam par atsevišķiem maksājumu darījumiem” 1. un 2. punktā bija noteikts:

“1.   “Pēc tam, kad atsevišķa maksājumu darījuma summa ir noņemta no maksātāja konta, vai ja maksātājs pēc maksājuma uzdevuma saņemšanas neizmanto maksāšanas kontu [ja maksātājs neizmanto maksāšanas kontu – pēc maksājuma uzdevuma saņemšanas], maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs bez liekas kavēšanās sniedz maksātājam šādu informāciju tādā pašā veidā, kā noteikts 41. panta 1. punktā:

2.   Pamatlīgumā var būt iekļauts nosacījums, ka 1. punktā minētā informācija ir jāsniedz vai jādara pieejama periodiski vismaz reizi mēnesī un veidā, par kādu panākta vienošanās, kas ļauj maksātājam informāciju saglabāt un pavairot nemainītu.”

9

Minētās direktīvas 58. pants “Paziņojums par [n]eatļautie[m] vai [n]epareiziem maksājumu dar[ī]jumie[m]” bija izteikts šādā redakcijā:

“Maksājumu pakalpojumu lietotājs no maksājumu pakalpojumu sniedzēja saņem kļūdas labojumu tikai tad, ja viņš ir informējis savu pakalpojumu sniedzēju bez liekas kavēšanās, tiklīdz viņš ir uzzinājis par jebkādu neautorizētu vai nepareizu maksājumu darījumu, [kas dod tiesības uz prasījumu,] ieskaitot 75. pantā minēto, un ne vēlāk par 13 mēnešiem pēc debitēšanas dienas, izņemot gadījumus, ja attiecīgā gadījumā maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav sniedzis vai darījis pieejamu informāciju par šo maksājumu darījumu atbilstīgi III sadaļai.”

10

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 59. pantu “Pierādījumi par maksājuma darījumu autentiskuma noteikšanu un izpildi”:

“1.   Dalībvalstis nosaka, ka tad, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs noliedz, ka viņš ir atļāvis izpildītu maksājuma darījumu, vai ja viņš apgalvo, ka maksājuma darījums ir izpildīts kļūdaini, maksājumu pakalpojumu sniedzējam jāpierāda, ka maksājumu darījumam tika noteikts autentiskums, tas tika precīzi reģistrēts un iegrāmatots un tajā nav notikušas tehniskas kļūmes vai citi trūkumi.

2.   Ja maksājumu pakalpojumu lietotājs noliedz, ka viņš ir atļāvis kādu izpildītu maksājuma darījumu, pats par sevi nav pietiekams tikai ar to, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir reģistrējis maksājumu instrumenta lietojumu [maksājumu pakalpojumu sniedzēja reģistrēta maksājumu instrumenta lietošana pati par sevi nav pietiekama], lai pierādītu, vai nu ka maksātājs bija autorizējis maksājumu darījumu, vai ka maksātājs ir rīkojies krāpnieciski, [vai rupjas] nolaidības dēļ vai tīši nav pildījis vienu vai vairākus savus 56. pantā paredzētos pienākumus.”

11

Direktīvas 2007/64 60. pantā “Maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildība par neatļautiem maksājumu darījumiem” bija paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka, neskarot 58. pantu, neatļauta maksājumu darījuma gadījumā maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nekavējoties atlīdzina maksātajam neatļautā maksājumu darījuma summu un attiecīgā gadījumā atjauno tā maksājuma konta stāvokli, no kura tika noņemta šī summa, līdz stāvoklim, kādā tas būtu bijis, ja nebūtu noticis neatļautais maksājumu darījums.

2.   Var noteikt papildu finansiālo kompensāciju saskaņā ar tiem tiesību aktiem, ko piemēro līgumam starp maksātāju un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzēju.”

12

Šīs direktīvas 61. panta “Maksājuma maksātāja atbildība par neatļautiem maksājumu darījumiem” 1.–3. punktā bija paredzēts:

“1.   Atkāpjoties no 60. panta, maksātājs sedz zaudējumus maksimāli līdz EUR 150 saistībā ar jebkādiem neatļautiem maksājumu darījumiem, kas rodas no pazaudēta vai nozagta maksājumu instrumenta, vai ja maksātājs nav nodrošinājis personalizētos drošības elementus pret maksājumu instrumenta nelikumīgu piesavināšanos.

2.   Maksātājs sedz visus zaudējumus saistībā ar jebkādiem neatļautiem maksājumu darījumiem, ja tādi radušies, viņam rīkojoties krāpnieciski vai [rupjas] nolaidības dēļ, vai tīši nepildot vienu vai vairākus savus 56. pantā noteiktos pienākumus. Šādos gadījumos nav spēkā šā panta 1. punktā minētais summas limits.

3.   Gadījumos, kad maksātājs nav rīkojies krāpnieciski vai ar nolūku neizpildījis savus pienākumus saskaņā ar 56. pantu, dalībvalstis var samazināt šā panta 1. un 2. punktā noteiktās atbildības apmēru, jo īpaši ņemot vērā maksājumu instrumenta personalizētu drošības elementu būtību un apstākļus, kādos tas ir nozaudēts, nozagts vai nelikumīgi atsavināts.”

13

Minētās direktīvas 86. panta “Pilnīga saskaņošana” 1. punktā ir paredzēts, ka “neskarot [..] 61. panta 3. punktu, [..] ciktāl šajā direktīvā ir saskaņoti noteikumi, dalībvalstis nepatur spēkā un neievieš citus noteikumus kā vien tos, kas ir ietverti šajā direktīvā”.

14

Code de droit économique (Komerctiesību kodekss) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Komerctiesību kodekss”), VII.18. panta 1. punktā bija noteikts:

“Pēc tam, kad atsevišķa maksājumu darījuma summa ir debitēta no maksātāja konta vai, ja maksātājs neizmanto maksājumu kontu, pēc maksājuma uzdevuma saņemšanas maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs bez liekas kavēšanās un VII.12. panta [1. punktā] paredzētajā kārtībā sniedz maksātājam šādu informāciju:

15

Komerctiesību kodeksa VII.35. pantā bija paredzēts:

“Neskarot VII.33. panta piemērošanu, neatļauta maksājumu darījuma gadījumā maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam pēc prima facie pārbaudes par maksātāja veiktu krāpšanu ir nekavējoties jāatmaksā maksātajam šī neatļautā darījuma summa un attiecīgā gadījumā jāatjauno tā maksājumu konta stāvoklis, no kura tika noņemta šī summa, līdz stāvoklim, kādā tas būtu bijis, ja nebūtu noticis neatļautais maksājumu darījums, attiecīgā gadījumā pieskaitot procentus šai summai.

Turklāt maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir jāatlīdzina citas iespējamās finanšu sekas, tostarp to izdevumu summa, kas radušies konta turētājam, lai noteiktu atlīdzināmo kaitējumu.”

16

Beļģijas rezidentam ZG bankā Beobank Beļģijā ir bankas konts, kam ir piesaistīta debetkarte.

17

Naktī no 2017. gada 20. aprīļa uz 21. aprīli ZG atradās Valensijā (Spānija). Pirmais 100 EUR maksājums ar viņa debetkarti tika veikts plkst. 0.35 uzņēmumā, par kura precīzu raksturu pamatlietas pusēm ir domstarpības. Pēc tam ar šo karti, izmantojot vienu un to pašu mobilo maksājumu termināli, tika veikti divi citi maksājumi par summām attiecīgi 991 EUR plkst. 1.35 un 993 EUR plkst. 2.06. Ceturtais darījums par summu 994 EUR tika veikts plkst. 2.35, bet tas tika atteikts.

18

ZG neapstrīd pirmo maksājumu 100 EUR apmērā, bet apstrīd otro un trešo maksājumu (turpmāk tekstā – “pamatlietā aplūkojamie maksājumi”). Iesniedzējtiesā viņš paskaidro, ka neatceroties notikumus pēc attiecīgajā uzņēmumā izdzertā dzēriena. Tāpat viņš neatceroties nedz šī uzņēmuma nosaukumu, nedz tā adresi un apgalvo, ka esot cietušais krāpšanā, kas veikta ar narkotiskas vielas izmantošanu.

19

2017. gada 23. aprīlī ZG iesniedza iebildumus par savas bankas kartes [izmantošanu] un 29. aprīlī iesniedza sūdzību Briseles (Beļģija) policijā par šīs bankas kartes zādzību un krāpniecisku izmantošanu.

20

Justice de paix du canton de Forest (Forē kantona miertiesa, Beļģija), kas ir iesniedzējtiesa, prasītājs pamatlietā papildus 500 EUR zaudējumu atlīdzībai prasa atmaksāt pamatlietā aplūkojamos maksājumus, proti, naudas summu 1984 EUR, ko viņš uzskata par “neatļautu” Komerctiesību kodeksa VII.35. panta izpratnē.

21

Beobank apstrīd faktus, kā tos ir aprakstījis ZG, un atsakās veikt šo atmaksu, uzskatot, ka šie maksājumi ir tikuši atļauti vai ka – vismaz – ZG ir pieļāvis “rupju nolaidību”.

22

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ir svarīgi noskaidrot, kas ir minēto maksājumu saņēmējs. Parasti krāpšana, ko veic trešā persona, izmantojot cietušā debetkarti, dod krāpniekam iespēju veikt pirkumus vai izņemt skaidru naudu. Tomēr šajā gadījumā saskaņā ar ZG apgalvojumiem krāpšana esot notikusi par labu trešās personas bankas kontam.

23

Iesniedzējtiesa norāda, ka pēc ZG advokāta pieprasījuma Beobank esot sniegusi tikai attiecīgā maksājuma termināļa atsauces numuru un tā ģeogrāfisko lokāciju, nenorādot pamatlietā aplūkojamo maksājumu saņēmēja identitāti, bet tikai sniedzot par to šādu norādi: “COM SU VALENCIA ESP”. Šī tiesa precizē, ka pēc mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanas pamatlieta esot tikusi atlikta, lai ļautu Beobank sniegt precizējumus šajā ziņā, bet pēdējā minētā tos galu galā nav sniegusi, norādot, ka tā nav saņēmusi papildu norādes no ATOS – šī maksājumu termināļa pārvaldītāja. Beobank uzskata, ka tieši šo maksājumu saņēmēja Spānijas banka Sabadell atsakoties paziņot attiecīgā uzņēmēja identifikācijas informāciju.

24

Atsaucoties uz Komerctiesību kodeksa VII.18. pantu, iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jānosaka, vai saskaņā ar šo tiesību normu attiecībā uz šīs informācijas sniegšanu bankai ir noteikts pienākums rīkoties, pieliekot nepieciešamās pūles, vai pienākums sasniegt rezultātu. Ja Tiesas interpretācija ļautu secināt, ka Beobank nav izpildījusi savu pienākumu, iesniedzējtiesas ieskatā no tā izrietētu, ka pēdējā minētā “no tā var izdarīt secinājumus par [bankas pienākumu] atmaksāt strīdīgo darījumu summas un/vai par prasību atlīdzināt zaudējumus sakarā ar neiespējamību atgūt naudas līdzekļus no trešās personas”.

25

Iesniedzējtiesā Beobank apgalvo, ka Komerctiesību kodeksa VII.18. pantā konkrētai bankas iestādei ir tikai noteikts pienākums rīkoties, pieliekot nepieciešamās pūles, ka tai ir noteikts vienīgi pienākumu sniegt informāciju, ko tai ir nosūtījusi tās korespondentbanka, un ka patērētājam ir jāuzņemas rūpes par vēršanos pie minētās korespondentbankas, ja šī informācija nav pietiekama. Šajā lietā Beobank aicina šo tiesu, ja nepieciešams, izsniegt Sabadell“tiesas uzaicinājumu”, lai pēdējā minētā sniegtu dokumentus, kas ļauj identificēt konkrētā darījuma summas saņēmēju. Ja netiktu saņemta apmierinoša atbilde, Beobank uzskata, ka esot jāuzdod veikt izmeklēšanu, izdodot tiesiskās palīdzības lūgumu, lai uzklausītu Sabadell locekļus. Lai pamatotu savu viedokli, Beobank atsaucas uz aplūkotajā tiesību normā lietoto vārdu salikumu “attiecīgā gadījumā”. Turpretim ZG uzskata, ka Beobank ir jāatzīst par atbildīgu par to, ka Sabadell nav paziņojusi datus.

26

Šādos apstākļos justice de paix du canton de Forest (Forē kantona miertiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Direktīvas 2007/64 38. panta a) punktu un tātad tiesību normu, kas ietilpa šīs direktīvas 2. nodaļā, kura – šīs direktīvas III sadaļā “Maksājumu pakalpojumu nosacījumu pārskatāmība un informēšanas prasības” – regulēja “vienreizēj[us] maksājuma darījum[us]”.

28

Kā tas bija norādīts Direktīvas 2007/64 35. panta 1. punktā, 2. nodaļa bija piemērojama “vienreizējiem maksājuma darījumiem, uz kuriem neattiecas pamatlīgums”.

29

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ZG bankā Beobank ir maksājumu konts, kam ir piesaistīta debetkarte, ar kuras palīdzību ir veikti pamatlietā aplūkojamie maksājumi.

30

Šajos apstākļos, kā apgalvo Beobank, Čehijas valdība un Eiropas Komisija, šķiet, ka pamatlietā aplūkojamie maksājumi ir nevis “vienreizējie darījumi” Direktīvas 2007/64 III sadaļas 2. nodaļas izpratnē, bet gan tādi, kas ietilpst šīs direktīvas III sadaļas 3. nodaļas “Pamatlīgumi” piemērošanas jomā.

31

Saskaņā ar minētās direktīvas 40. pantu šī 3. nodaļa bija piemērojama maksājumu darījumiem, uz kuriem attiecas pamatlīgums. Šīs direktīvas 4. panta 12. punktā “pamatlīgums” bija definēts kā “maksājumu pakalpojumu līgums, ar kuru reglamentē atsevišķu un secīgu maksājumu darījumu veikšanu nākotnē un kurā var būt iekļautas saistības un nosacījumi maksājumu konta atvēršanai”.

32

Līdz ar to ir jāpamatojas uz premisu, saskaņā ar kuru Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunkts bija piemērojams pamatlietā aplūkotajiem maksājumiem.

33

No tā izriet, ka, lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, šie jautājumi ir jāsaprot kā tādi, kas attiecas uz Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, nevis uz šīs direktīvas 38. panta a) punkta interpretāciju.

34

Otrām kārtām, ir jānorāda, ka pēc tam, kad Beobank bija noraidījusi tai iesniegtu pieteikumu veikt šo atmaksu, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar šīs bankas viedokli ZG tos bija faktiski atļāvis vai vismaz ir pieļāvis “rupju nolaidību”, ZG iesniedzējtiesā tostarp lūdz atmaksāt pamatlietā aplūkojamos maksājumus, kurus viņš uzskata par “neatļautiem”.

35

Kā apstiprināts atbildēs uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem, ZG celtās prasības pamatā ir Komerctiesību kodeksa VII.35. pants. Ar šo pantu Beļģijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2007/64 60. pants, saskaņā ar kuru neatļauta maksājumu darījuma gadījumā attiecīga maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nekavējoties šim maksātajam atlīdzina šī maksājumu darījuma summu un attiecīgā gadījumā atjauno tā maksājuma konta stāvokli, no kura tika noņemta šī summa, līdz stāvoklim, kādā tas būtu bijis, ja nebūtu noticis minētais maksājumu darījums. Tomēr saskaņā ar šīs direktīvas 61. panta 2. punktu minētais maksātājs sedz visus zaudējumus saistībā ar neatļautiem maksājumu darījumiem, ja tādi radušies, viņam rīkojoties krāpnieciski, vai tādēļ, ka šis maksātājs tīši vai “[rupjas] nolaidības” dēļ nav pildījis vienu vai vairākus savus minētās direktīvas 56. pantā noteiktos pienākumus.

36

Šķiet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka tad, ja tiktu noskaidrots, ka, ņemot vērā Tiesas sniegtās atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, Beobank nav izpildījusi savu pienākumu sniegt ZG Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto informāciju, tā no šī apstākļa var izdarīt secinājumus tostarp par Beobank pienākumu atmaksāt pamatlietā aplūkojamos maksājumus.

37

Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēju atbildības sistēma, kas paredzēta Direktīvas 2007/64 60. panta 1. punktā, kā arī šīs direktīvas 58. un 59. pantā, ir tikusi pilnībā saskaņota. No tā izriet, ka ar minēto direktīvu nav saderīga nedz paralēla atbildības sistēma saistībā ar to pašu atbildības iestāšanās gadījumu, nedz arī konkurējoša atbildības sistēma, kas ļautu maksājumu pakalpojumu lietotājam izvirzīt šo atbildību, pamatojoties uz citiem atbildības iestāšanās gadījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, C‑337/20, CRCAM, EU:C:2021:671, 42. un 46. punkts).

38

Proti, ar Direktīvu 2007/64 izveidotā saskaņotā atbildības par neatļautiem vai nepareizi veiktiem darījumiem sistēma var pastāvēt vienlaikus ar konkurējošu valsts tiesībās paredzētu alternatīvu atbildības sistēmu, kas balstīta uz tiem pašiem faktiem un pamatiem, tikai tad, ja netiek kaitēts šādi saskaņotajai sistēmai un netiek apdraudēti šīs direktīvas mērķi un lietderīgā iedarbība (spriedums, 2021. gada 2. septembris, C‑337/20, CRCAM, EU:C:2021:671, 45. punkts).

39

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 53. un 60. punktā, valsts tiesa nevar neņemt vērā minētajā direktīvā paredzēto nošķīrumu attiecībā uz maksājumu darījumiem atkarībā no tā, vai tie ir vai nav atļauti, un tātad nevar lemt par lūgumu atmaksāt tādus maksājumus kā pamatlietā aplūkojamie maksājumi, iepriekš šos maksājumus nekvalificējot kā atļautus vai neatļautus darījumus. Proti, šīs pašas direktīvas 60. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 86. panta 1. punktu, nepieļauj, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs var izvirzīt šo pakalpojumu sniedzēja atbildību tādēļ, ka šis pakalpojumu sniedzējs nav izpildījis savu Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto informēšanas pienākumu, ciktāl šī atbildība attiecas uz maksājumu darījumu atlīdzināšanu.

40

No tā izriet, ka pretēji tam, ko, šķiet, uzskata iesniedzējtiesa, tas, ka Beobank, iespējams, nav izpildījusi savu pienākumu sniegt Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto informāciju, uz ko attiecas prejudiciālie jautājumi, pats par sevi nevar būt pamatlietā aplūkoto maksājumu atmaksas pienākuma pamats.

41

Tomēr no iesniedzējtiesas norādēm izriet – tā uzskata, ka ZG apmeklētā uzņēmuma un šajā uzņēmumā sniegto pakalpojumu raksturs var ietekmēt vērtējumu par to, vai pamatlietā aplūkojamie maksājumi bija vai nebija atļauti. Tātad starp lietas dalībniekiem šajā jautājumā pastāvošais strīds varētu tikt atrisināts, ja būtu zināma šo maksājumu saņēmēja identitāte, un tas nozīmē, ka ir jānosaka, kam galu galā ir pienākums sniegt šajā ziņā nepieciešamo informāciju. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu arī izriet, ka iesniedzējtiesai ir iesniegts Beobank lūgums veikt procesa organizatoriskos pasākumus, lai pieprasītu no šo maksājumu saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēja noteiktu informāciju par minēto saņēmēju.

42

Šajā ziņā jāatgādina, ka valstu tiesām ir visplašākās tiesības vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka tajās izskatāmā lieta rada jautājumus par Savienības tiesību normu interpretāciju vai to spēkā esamības vērtējumu, atbildes uz kuriem ir vajadzīgas to izskatāmās lietas risinājumam, un ka tās it īpaši ir brīvas izmantot šo iespēju ikvienā tiesvedības brīdī, kuru tās uzskata par piemērotu (spriedums, 2018. gada 14. novembris, Memoria un Dall’Antonia, C‑342/17, EU:C:2018:906, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tikai valsts tiesai, kura izskata strīdu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā pamatlietas īpatnības, ir jāizvērtē jautājuma, ko tā uzdod Tiesai, nozīmīgums. Tādēļ, ja uzdotais jautājums attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir par to jālemj. No tā izriet, ka uz prejudiciālo jautājumu par Savienības tiesībām attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par šādu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2022. gada 7. septembris, Cilevičs u.c., C‑391/20, EU:C:2022:638, 41. un 42. punkts).

44

Saskaņā ar šo judikatūru, tā kā iesniedzējtiesa, izvērtējot pamatlietā aplūkojamo maksājumu atļauto vai neatļauto raksturu, tostarp šajā kontekstā, iespējams, veicamos procesa organizatoriskos pasākumus, uzskata par nepieciešamu zināt tās informācijas raksturu un apjomu, kas attiecīga maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz šim maksātājam saskaņā ar Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktu, prejudiciālo jautājumu nozīmīgums pamatlietas izspriešanā nevar tikt apstrīdēts.

45

Ar jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz šim maksātājam informācija, kas ļauj identificēt fizisku vai juridisku personu, kura ir saņēmēja tādā maksājuma darījumā, kas ticis debitēts no šī maksātāja konta, nevis tikai informācija, kura šim pakalpojumu sniedzējam par šo maksājumu ir zināma pēc tam, kad tas ir pielicis labākās pūles.

46

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, Nemzeti Adatvédelmi és Információszabadság Hatóság, C‑132/21, EU:C:2023:2, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

47

Attiecībā uz Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta formulējumu ir jānorāda, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka pēc tam, kad atsevišķa maksājumu darījuma summa ir noņemta no maksātāja konta vai, ja šis maksātājs neizmanto maksājumu kontu, pēc maksājuma uzdevuma saņemšanas, minētā maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs bez liekas kavēšanās sniedz šim maksātājam noteiktu informāciju šīs direktīvas 41. panta 1. punktā paredzētajā kārtībā.

48

Lai izpildītu šo prasību, attiecīgā maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam saskaņā ar Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir pienākums paziņot atsauci, kas ļauj šim maksātājam identificēt katru maksājuma darījumu, un “attiecīgā gadījumā informāciju par maksājuma saņēmēju”.

49

Ir jākonstatē, ka, lai gan šajā tiesību normā ietvertais jēdziens “maksājuma saņēmējs” Direktīvas 2007/64 4. panta 8. punktā ir definēts kā fiziska vai juridiska persona, kas ir pārskaitāmo naudas līdzekļu iecerētais saņēmējs, tomēr “informācija”, kura, piemērojot 47. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir jāsniedz attiecībā uz saņēmēju konkrētā maksājuma darījumā, šajā direktīvā nav precizēta.

50

It īpaši, kā norāda iesniedzējtiesa, šīs pēdējās minētās tiesību normas formulējums neļauj noteikt, vai pienākums sniegt šo informāciju ir pienākums rīkoties, pieliekot nepieciešamās pūles, vai pienākums sasniegt rezultātu, un tas tā ir it īpaši tajā ietvertās vārdkopas “attiecīgā gadījumā” dēļ.

51

Šādos apstākļos saskaņā ar šī sprieduma 46. punktā atgādināto judikatūru ir jāpārbauda konteksts, kādā iekļaujas Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kā arī šīs direktīvas mērķi.

52

Šajā ziņā par atbilstošo kontekstu jāatgādina, kā tas izriet no Direktīvas 2007/64 86. panta 1. punkta, ka ar šo direktīvu, kā norādīts šī sprieduma 37. punktā, ir veikta pilnīga saskaņošana, un tas liedz dalībvalstīm paturēt spēkā vai ieviest tādus noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, ja vien šajā direktīvā nav noteikts citādi, tomēr attiecībā uz 47. panta 1. punktā paredzēto informēšanas pienākumu tas tā nav. Tādējādi šīs direktīvas 21. apsvērumā ir precizēts, ka dalībvalstis nedrīkst pieņemt noteikumus informēšanas jomā, kas atšķiras no tiem, kuri ir paredzēti minētajā direktīvā.

53

Ņemot vērā šādu pilnīgu saskaņošanu, ir jāuzskata, ka Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punktā paredzētie informēšanas pienākumi noteikti ir pienākumi, kas dalībvalstīm jāīsteno bez tiesībām no tiem atkāpties un pat bez tiesībām tos mīkstināt, kvalificējot tos kā pienākumu rīkoties, pieliekot nepieciešamās pūles, nevis kā pienākumu sasniegt rezultātu. Turklāt nekas šī 47. panta sistēmā neļauj uzskatīt, ka, paredzot pienākumus, ar kuriem precīzi ir norādītas veicamās darbības, Savienības likumdevējs vēlētos vienīgi panākt, lai šajā ziņā tiktu ieguldītas pūles, nevis noteikt konkrētus sasniedzamos rezultātus.

54

Šo secinājumu apstiprina tas, ka dažas citas Direktīvas 2007/64 tiesību normas ir formulētas tādējādi, ka no tām skaidri izriet, ka pūļu pielikšana ir pietiekama, lai izpildītu šajās tiesību normās noteiktās prasības. Tā tas ir it īpaši šīs direktīvas 74. panta 2. punkta otrās daļas vai tās 75. panta 1. punkta ceturtās daļas gadījumā, kas ir tiesību normas, saskaņā ar kurām maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir “jāpieliek pūles” atgūt naudas līdzekļus vai izsekot maksājumu darījumu, kas nav izpildīts vai ir izpildīts nepareizi. Līdz ar to var loģiski pieņemt, ka likumdevējs būtu izmantojis analogus formulējumus minētās direktīvas 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ja vienkārša pūļu pielikšana, lai sniegtu maksātājam informāciju par maksājuma saņēmēju, būtu pietiekama, lai izpildītu šajā tiesību normā paredzēto pienākumu.

55

Attiecībā uz Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietverto vārdkopu “attiecīgā gadījumā” un ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, šis iestarpinājums nevar tikt saprasts tādējādi, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz maksātājam informācija, kas ļauj identificēt saņēmēju maksājuma darījumā, tikai tad, ja maksājumu pakalpojumu sniedzēja, kas šajā ziņā pielicis pūles, paša rīcībā ir šī informācija.

56

Tieši pretēji, minētā vārdkopa ir jāsaprot kā tāda, kas šajā kontekstā nozīmē, ka informācija par saņēmēju maksājuma darījumā – kura šī maksājuma pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz attiecīgajam maksātājam pēc tam, kad maksājuma darījuma summa ir tikusi debitēta no šī maksātāja konta vai brīdī, par ko panākta vienošanās saskaņā ar šīs direktīvas 47. panta 2. punktu, – ietver informāciju, kura šī maksājumu pakalpojumu sniedzēja rīcībā ir vai kurai būtu jābūt tā rīcībā saskaņā ar Savienības tiesībām.

57

Šo interpretāciju apstiprina Direktīvas 2007/64 mērķis, kā tas izriet no tās 1., 21., 23., 40. un 43. apsvēruma un kas, lai nodrošinātu maksājumu pakalpojumu vienotā tirgus pareizu darbību, it īpaši ir garantēt, ka šo pakalpojumu lietotāji var viegli identificēt maksājumu darījumus, izmantojot “vienādi augstvērtīgu, skaidru” informāciju, kura vienlaikus ir vajadzīga un pietiekama attiecībā gan uz maksājumu pakalpojumu līgumu, gan arī pašiem maksājumu darījumiem, un ir samērīga ar šo lietotāju vajadzībām, kā arī tiek paziņota standartizētā veidā ar mērķi, pirmkārt, nodrošināt pilnībā integrētu un automatizētu attiecīgo darījumu apstrādi un, otrkārt, uzlabot maksājumu efektivitāti un ātrumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 21. marts, Tecnoservice Int., C‑245/18, EU:C:2019:242, 28. punkts).

58

No tā izriet, ka ar Direktīvu 2007/64 bija paredzēts noteikt augstu “standartu” informācijai, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir jāsniedz lietotājiem.

59

Lai informācija, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējam saskaņā ar Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktu bija jāsniedz attiecīgajam maksātājam, atbilstu šī sprieduma 57. punktā atgādinātajām prasībām, tai bija jābūt pietiekami precīzai un nozīmīgai. Proti, šādu īpašību neesamības gadījumā šis maksātājs, izmantojot šo informāciju, nevarētu droši identificēt attiecīgo maksājuma darījumu. Turklāt citas šīs direktīvas 47. panta 1. punktā prasītās informācijas, tādas kā attiecīgā darījuma summa, tās valutēšanas vai saņemšanas datums, kā arī – atkarībā no konkrētā gadījuma – piemērotie izdevumi un valūtas maiņas kurss, sniegšana minētajam maksātājam nebūtu tam nozīmīga, jo pēdējais minētais nespētu piesaistīt šo informāciju konkrētam maksājumu darījumam.

60

Tā kā Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā daļā minēto “atsauci, kas ļauj maksātājam identificēt katru maksājuma darījumu”, veido burtu un/vai ciparu kombinācija, kuras izvēle atbilst galvenokārt informācijas tehnoloģiju vajadzībām, un tādējādi šī atsauce, lai gan tā ir piemērota integrētai un automatizētai apstrādei, neļauj attiecīgajam maksātājam sasaistīt to ar noteiktu maksājumu darījumu, attiecīgā maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam 47. panta 1. punkta a) apakšpunkta teikuma otrajā daļā minētā papildu elementa, proti, “informācijas par maksājuma saņēmēju” kontekstā bija obligāti jāsniedz maksātājam informācija, kas nepieciešama, lai pilnībā izpildītu no šīs tiesību normas izrietošās prasības.

61

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2007/64 27. apsvērumu veidā, kādā maksājumu pakalpojumu sniedzējam bija jāsniedz pieprasītā informācija šo pakalpojumu lietotājam, bija jāņem vērā tostarp lietotāja vajadzības.

62

Turklāt, kā norādīts Direktīvas 2007/64 46. apsvērumā, tieši maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina maksājumu sistēmu, veic vajadzīgos pasākumus, lai atsauktu nepareizi vai kļūdaini izvietotus līdzekļus, un vairumā gadījumu lemj par darījuma izpildē iesaistītajiem starpniekiem. Šī kontrole, ko tas veic dažādu maksājuma darījuma izpildes posmu gaitā, ļauj tam arī lūgt starpniekiem sniegt tam atbilstošu informāciju par attiecīgo saņēmēju, it īpaši tad, ja, kā tas ir šajā lietā, šis maksājuma darījums ir īstenots ar šādam starpniekam piederošās tehniskās infrastruktūras palīdzību.

63

Turklāt, kā arī ir norādīts Direktīvas 2007/64 46. apsvērumā, var pieņemt, ka starpniekiestāde, parasti – “neitrāla” iestāde, piemēram, centrālā banka vai tīrvērtes asociācija, nosūtot maksājamo summu no maksājumu pakalpojuma sniedzēja, kas atbild par nosūtīšanu, tam, kurš atbild par maksājuma saņemšanu, saglabā attiecīgā konta datus un vajadzības gadījumā tos var darīt zināmus.

64

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz šim maksātājam informācija, kas ļauj identificēt fizisku vai juridisku personu, kura ir saņēmēja tāda maksājuma darījumā, kas ticis debitēts no šī maksātāja konta, nevis tikai informācija, kura šim pakalpojumu sniedzējam par šo maksājuma darījumu ir zināma pēc tam, kad tas ir pielicis labākās pūles.

65

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/64/EK (2007. gada 13. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK, 47. panta 1. punkta a) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz šim maksātājam informācija, kas ļauj identificēt fizisku vai juridisku personu, kura ir saņēmēja tāda maksājuma darījumā, kas ticis debitēts no šī maksātāja konta, nevis tikai informācija, kas šim pakalpojumu sniedzējam par šo maksājuma darījumu ir zināma pēc tam, kad tas ir pielicis labākās pūles.