1.

Saskaroties ar iespējamu likuma, ar ko Itālijas tiesību sistēmā ievieš Pamatlēmumu 2002/584/TI ( 2 ), noteiktu normu neatbilstību konstitūcijai un to, ka tās varētu neatbilst Itālijas konstitūcijas garantētajām tiesībām uz veselību, Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) vēršas pie Tiesas, lūdzot šī pamatlēmuma interpretāciju.

2.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu sniedz Tiesai iespēju atkal lemt par apcietināšanas ordera (turpmāk tekstā – “EAO”) izpildīšanas atteikuma pamatiem. Konkrētāk, ir jāprecizē, vai 2016. gada 5. aprīļa sprieduma Aranyosi un Căldăraru ( 3 ) judikatūra pēc analoģijas ir attiecināma uz EAO izpildīšanu, kas var radīt nopietnu apdraudējumu pieprasītās personas veselībai.

3.

Īsumā, – Tiesa lems, vai un ar kādiem nosacījumiem Pamatlēmuma 2002/584 3., 4. un 4.a. pantā paredzēto EAO neizpildīšanas pamatu katalogam ir pievienojams pamats, kas izriet no pienākuma ievērot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 3., 4. un 35. pantu.

4.

3. panta (“Tiesības uz personas neaizskaramību”) 1. punktā ir noteikts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz fiziskās un garīgās neaizskaramības ievērošanu.”

5.

4. pantā (“Spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums”) ir noteikts:

“Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem.”

6.

35. pantā (“Veselības aizsardzība”) ir paredzēts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz profilaktisko veselības aprūpi un ārstniecību saskaņā ar nosacījumiem, kuri paredzēti valstu tiesību aktos un praksē. Nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis.”

7.

10. apsvērumā ir noteikts:

“[EAO] mehānisma pamatā ir augsta dalībvalstu savstarpēja uzticība. Tā īstenošanu var apturēt tikai gadījumā, ja viena no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti 6. panta 1. punktā Līgumā par Eiropas Savienību [“LES”], ko konstatē Padome, ievērojot minētā līguma 7. panta 1. punktu, ar sekām, kas izklāstītas attiecīgā līguma 7. panta 2. punktā.”

8.

12. apsvērumā ir paredzēts:

“Šajā pamatlēmumā ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti [LES] 6. pantā un atspoguļoti [..] Hartā, īpaši tās VI nodaļā.”

9.

Saskaņā ar 13. apsvērumu

“Nevienai personai nevar likt izbraukt vai to izraidīt uz valsti vai izdot valstij, ja pastāv nopietns risks, ka tā tur varētu būt pakļauta nāves sodam, spīdzināšanai vai citādai necilvēcīgai vai degradējošai attieksmei vai sodam.”

10.

1. pants (“[EAO] definīcija un pienākums to izpildīt”) nosaka:

“1.   [EAO] ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu [EAO], pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šis pamatlēmums [ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”

11.

15. pantā (“Lēmums par nodošanu”) ir noteikts:

“1.   Izpildes tiesu iestāde termiņos un saskaņā ar šajā pamatlēmumā noteiktajiem nosacījumiem pieņem lēmumu par to, vai persona ir jānodod.

2.   Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas dalībvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami piegādā vajadzīgo papildu informāciju, konkrēti to, kas attiecas uz 3. līdz 5. pantu un 8. pantu, un tā var noteikt termiņu tās saņemšanai, ņemot vērā to, ka ir vajadzīgs ievērot termiņus, kas noteikti 17. pantā.

3.   Izsniegšanas tiesu iestāde var ikvienā brīdī pārsūtīt ikvienu papildu derīgu informāciju izpildes tiesu iestādei.”

12.

23. pants (“Personas nodošanas termiņi”) nosaka:

“1.   Pieprasīto personu nodod iespējami ātri dienā, par kuru vienojas iesaistītās iestādes.

2.   To nodod ne vēlāk kā 10 dienas pēc galīgā lēmuma pieņemšanas par [EAO] izpildi.

3.   Ja pieprasītās personas nodošanu 2. punktā minētajā termiņā traucē apstākļi, ko nekontrolē neviena dalībvalsts, tad izpildes un izsniegšanas tiesu iestādes nekavējoties savstarpēji sazinās un vienojas par jaunu nodošanas dienu. Šajā gadījumā nodošana notiek 10 dienu laikā no dienas, par kuru panākta jaunā vienošanās.

4.   Nodošanu izņēmuma gadījumā var uz laiku atlikt nopietnu humānu iemeslu dēļ, piemēram, ja ir pamatoti iemesli domāt, ka tas acīmredzami apdraudētu pieprasītās personas dzīvību vai veselību. [EAO] izpilde notiek iespējami drīz pēc tam, kad šie iemesli beidz pastāvēt. Izpildes tiesu iestāde par to nekavējoties informē izsniegšanas tiesu iestādi un vienojas par jaunu nodošanas dienu. Šajā gadījumā nodošana notiek 10 dienu laikā no dienas, par kuru panākta jaunā vienošanās.

5.   Beidzoties 2. līdz 4. punktā minētajiem termiņiem, ja persona joprojām atrodas apcietinājumā, to atbrīvo.”

13.

Legge 22 aprile 2005, n. 69 ( 4 ) 23. panta 3. punktā ir noteikts:

“Ja ir humāni vai nopietni iemesli uzskatīt, ka nodošana apdraudēs personas dzīvību vai veselību, Corte di appello [apelācijas instances tiesas] priekšsēdētājs vai tā deleģētais tiesnesis ar motivētu rīkojumu var apturēt nodošanas lēmuma izpildi, nekavējoties paziņojot Ministro della giustizia [Tieslietu ministram].”

14.

2019. gada 9. septembrīOpćinski sud u Zadru (Zadaras pilsētas tiesa, Horvātija) izsniedza EAO ar mērķi veikt kriminālvajāšanu pret E. D. L., kas ir apsūdzēts par narkotisko vielu glabāšanu izplatīšanas un pārdošanas nolūkā, kas izdarīta Horvātijā 2014. gadā.

15.

E. D. L. advokāti iesniedza Corte d’appello di Milano (Milānas apelācijas tiesa, Itālija) medicīnisko dokumentāciju, kas apliecināja nopietnus psihiskus traucējumus, kuri ir saistīti arī ar narkotiku lietošanu agrāk. Pēc psihiatriskās ekspertīzes tika konstatēts, ka E. D. L. ir psihotiski traucējumi, kuru dēļ bija nepieciešams turpināt terapiju, un ka ir spēcīgs pašnāvības risks, kas saistīts ar iespējamo ieslodzījumu.

16.

Pamatojoties uz minēto ekspertīzes atzinumu, Corte d’appello di Milano (Milānas apelācijas tiesa) konstatēja, ka E. D. L. pārvietošana uz Horvātiju, izpildot EAO, pārtrauktu ārstēšanas iespējas un tādējādi pasliktinātu viņa vispārējo veselības stāvokli un radītu konkrētu apdraudējumu viņa veselībai.

17.

Tomēr šī pati tiesa norādīja, ka pienākums izpildīt EAO var tikt ierobežots vienīgi ar atteikuma pamatiem, kuri ir izsmeļoši uzskaitīti 2005. gada Likuma Nr. 69 18. un 18.bis pantā, starp kuriem nav paredzēts pamats, kas būtu pamatots ar nepieciešamību novērst tādus pieprasītās personas pamattiesību pārkāpumus kā tiesības uz veselību. Tādējādi tika apturēta tiesvedība un tika uzdots jautājums Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) par atbilstību konstitūcijai.

18.

Šajos apstākļos Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) ir iesniegusi Tiesai šādu jautājumu:

“Vai Pamatlēmuma 2002/584 [..] 1. panta 3. punkts, to lasot kopā ar [Hartas] 3., 4. un 35. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes tiesu iestādei, ja tā uzskata, ka personas, kurai piemīt nopietnas hroniskas un potenciāli neatgriezeniskas patoloģijas, nodošana varētu pakļaut šo personu draudiem ciest nopietnu kaitējumu veselībai, ir jāpieprasa no izsniegšanas tiesu iestādes informācija, kas ļauj izslēgt šī riska esamību, un tai ir jāatsaka nodošana, ja saprātīgā termiņā tā nesaņem attiecīgās garantijas?”

19.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu reģistrēts Tiesā 2021. gada 22. novembrī. Tika lemts izskatīt šo lūgumu prioritārā kārtībā.

20.

Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši E. D. L., Horvātijas, Somijas, Itālijas, Nīderlandes, Polijas un Rumānijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

21.

2022. gada 27. septembra tiesas sēdē piedalījās E. D. L., Itālijas, Polijas un Rumānijas valdības un Komisija.

22.

Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) ir izklāstījusi situāciju, ar kuru tā saskaras kā Itālijas konstitūcijas augstākā interpretēšanas instance un vienlaikus dalībvalsts tiesa, kam ir saistoša Savienības tiesību interpretācija, šādi:

23.

Mērķis izvairīties no nevēlamas nesaskaņotības starp valsts konstitucionālo iekārtu un Savienības tiesībām liek iesniedzējtiesai lūgt Tiesu interpretēt Savienības tiesības, kas iesniedzējtiesai ļautu rīkoties atbilstoši Itālijas konstitūcijas prasībām un tādējādi īstenot savu jurisdikciju.

24.

Šādā sadarbības garā Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) ierosina, ka uz tās jautājumu varētu atbildēt, pēc analoģijas attiecinot Tiesas lemto par Pamatlēmumu 2002/584, ja, lai gan nav paredzēts konkrēts atteikuma pamats, EAO izpildes rezultātā notiek pieprasītās personas pamattiesību pārkāpums.

25.

Tā atsaucas tostarp uz spriedumu Aranyosi un Căldăraru saistībā ar risku, ka EAO izpilde varētu pakļaut attiecīgo personu: i) necilvēcīgiem un pazemojošiem apcietinājuma apstākļiem izsniegšanas valstī, jo tajā pastāv tādas apcietinājuma apstākļu nepilnības, kuras ir vai nu sistēmiskas un vispārīgas, vai skar noteiktas personu grupas vai arī atsevišķas brīvības atņemšanas iestādes ( 9 ); ii) riskam, ka lietas izskatīšanā netiks ievērotas Hartas 47. pantā paredzētās garantijas, jo pastāv sistēmiskas un vispārējas nepilnības saistībā ar izsniegšanas valsts tiesu varas neatkarību ( 10 ).

26.

Ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviešot vienkāršotu un efektīvāku sistēmu sodīto vai aizdomās par krimināllikuma pārkāpumu turēto personu nodošanai, ir paredzēts atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību. Tādējādi tas veicina Savienībai paredzētā mērķa kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu īstenošanu, balstoties uz augstu uzticības līmeni, kam jāpastāv starp dalībvalstīm ( 11 ).

27.

Šīs sistēmas stūrakmens ir savstarpējas atzīšanas princips, kas noteikts Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 2. punktā. Dalībvalstīm ir pienākums izpildīt EAO, pamatojoties uz šo principu, un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem ( 12 ). To tiesu iestādes principā var atteikties izpildīt EAO tikai atbilstoši izsmeļoši uzskaitītiem neizpildes pamatiem, kas paredzēti šajā pamatlēmumā ( 13 ).

28.

Tādējādi EAO izpilde ir princips, bet izpildīšanas atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri ( 14 ).

29.

Tomēr Tiesa atzīst, ka savstarpējas atzīšanas un savstarpējas uzticēšanās principus var ierobežot “ārkārtas apstākļos” ( 15 ). Tā atgādināja, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu tas “[ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības, kā tās ir nostiprinātas tostarp Hartā” ( 16 ).

30.

Šajā ziņā Tiesa “ar noteiktiem nosacījumiem ir apstiprinājusi izpildes tiesu iestādes pienākumu izbeigt ar Pamatlēmumu 2002/584 izveidoto nodošanas procedūru, ja ar šādu nodošanu pieprasītajai personai tiktu radīts necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risks Hartas 4. panta izpratnē” ( 17 ).

31.

Iemesls ir necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes aizlieguma absolūtais raksturs, kas nav atdalāms no cilvēka cieņas aizsardzības (Hartas 1. pants) ( 18 ) un tādējādi ir obligāts attiecībā uz tādiem mērķiem, kas ir tiesu sadarbības pamatā ( 19 ).

32.

Hartas 4. panta pārkāpuma risks var ārkārtas apstākļos pamatot pieprasītās personas nodošanas saskaņā ar EAO atlikšanu vai atteikumu. Pirms tam izpildes tiesu iestādei ir jāpārbauda šī apdraudējuma faktiskā pastāvēšana izskatāmajā lietā.

33.

Hartas 4. panta (tāpat kā tās 47. panta) ( 20 ) pārkāpums līdz šim ir radies sistēmisku un vispārēju nepilnību kontekstā izsniegšanas dalībvalstīs.

34.

Tiesa ir uzsvērusi, ka nav pietiekami konstatēt vispārēju un teorētisku apdraudējumu, lai atteiktos izpildīt EAO, nemaz nerunājot par ikreizēju atteikšanos izpildīt visus attiecīgās dalībvalsts izsniegtos EAO, kurā ir konstatējamas sistēmiskas un vispārējas nepilnības ( 21 ).

35.

Uzskatot, ka būtisks apdraudējums var būt tikai tāds, kas konkrēti attiecas uz pieprasīto personu, izpildes tiesu iestādei ir jāveic pārbaude divos posmos, lai ievērotu judikatūru Aranyosi un Căldăraru:

36.

Sistēmisku un vispārēju nepilnību konstatēšana ir vēl jo vairāk vajadzīga, jo, saskaroties ar ziņojumu par iespējamu tiesību pārkāpumu izsniegšanas valstī, principā darbojas prezumpcija, kas ir visas tiesu sadarbības krimināllietās sistēmas pamatā, proti, ka visas dalībvalstis ievēro pamattiesības.

37.

Saskaņā ar šo pieņēmumu ir aizliegts ne vien kādai citai dalībvalstij pieprasīt ievērot valstī noteikto pamattiesību aizsardzības līmeni, kas ir augstāks par Savienības tiesībās nodrošināto līmeni, bet arī, izņemot ārkārtas gadījumus, pārbaudīt, vai šī cita dalībvalsts konkrētā gadījumā patiešām ir ievērojusi Savienībā garantētās pamattiesības ( 22 ).

38.

Tādējādi attiecībā uz pārkāpumiem, kuru ticamībai pretrunā ir prezumpcija, ka visas dalībvalstis ievēro Hartā noteiktās tiesības, ir nepieciešams no paša sākuma pierādīt, ka EAO izsniegšanas valstī ir konstatētas sistēmiskas un vispārējas nepilnības, kas ļautu apšaubīt šīs prezumpcijas pamatu.

39.

Manuprāt, tā saucamā “divu posmu pārbaude” ir ļoti precīzi izveidota un kalpo tajā kontekstā, kuram tā ir paredzēta. Šī pārbaude ir pilnīgi pamatota, ja pieprasītās personas tiesību apdraudējuma pamatā ir vispārēji apstākļi, kas dalībvalstī ideālā gadījumā ir neiespējami: slikti apcietinājuma apstākļi vai tās tiesu neatkarības trūkums.

40.

Saskaroties ar apgalvojumu, ka šie apstākļi tomēr ir reāli pastāvoši izsniegšanas valstī, izpildes tiesu iestādes nevar palikt vienaldzīgas, bet tās arī nevar tos atzīt bez minimāla pamatojuma, proti, minimālas ticamības. Un, ņemot vērā norādīto apstākļu būtību, vispārēja nepilnību situācija būs jāpierāda kā konteksts, kurā šie apstākļi ietekmē konkrēto gadījumu, uz kuru attiecas EAO.

41.

Šajā gadījumā savukārt apdraudējums pieprasītās personas veselībai:

42.

Lai novērtētu šā riska apmēru un apjomu, uzskatu, ka nav nepieciešams pārbaudīt visu izsniegšanas dalībvalsts veselības aprūpes vai ieslodzījuma iestāžu sistēmu. Būtiski ir pārbaudīt, vai pieprasītajai personai tiks garantēta medicīniskā palīdzība, kas varētu būt vajadzīga. Un šīs pārbaudes veikšanai nav vajadzīgs ex ante izvērtēt veselības/ieslodzījuma sistēmu visā kopumā, bet gan tādas palīdzības iespējas, kādas saprātīgi var sagaidīt pieprasītajai personai.

43.

Uzsvēršu, ka nav jāizvērtē dalībvalsts veselības aprūpes sistēma, bet gan jāizpēta iespējas, ka konkrēta persona saņems pienācīgu palīdzību, pat ja tā tiek sniegta vairāk vai mazāk efektīvā sistēmā kā tādā.

44.

Protams, iespējama vispārēju un sistēmisku nepilnību esamība varētu būt svarīga: ja tādas ir, ir ticami, ka tās skar arī pieprasīto personu, uz ko attiecas metodes Aranyosi un Căldăraru otrais posms.

45.

Tomēr, ja neviens nav apgalvojis, ka pastāvētu šā veida nepilnības, ir lietderīgi novērtēt konkrēta apdraudējuma iestāšanos pieprasītajai personai (ņemot vērā tās situāciju, tās nodošanas grūtības izsniegšanas dalībvalstij un sanitāros apstākļus, kādos šai personai nāksies atrasties pēc nodošanas).

46.

Šis izvērtējums attiecas uz tā saucamās “divu posmu pārbaudes”otro posmu, nevis iepriekš un autonomi uz pirmo posmu, kura analīze man šeit šķiet pilnīgi nevajadzīga.

47.

Teorētiski nav neiespējami, ka Hartas 4. panta pārkāpumu varētu izraisīt sistēmiskas vai vispārējas nepilnības attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem, kurām var tikt pakļauta pieprasītā persona ( 23 ). Savukārt šos apstākļus nav nepieciešams izvērtēt, ja, kā ir atzīmējusi Komisija ( 24 ), tie nerada tiešu apdraudējumu pieprasītās personas veselībai.

48.

Šajā ziņā piebildīšu, ka:

49.

Ņemot to vērā, šajā lietā ir gan nevajadzīgi, gan nevietā pārbaudīt pirmo no abiem posmiem, kuri ir ierosināti spriedumā Aranyosi un Căldăraru.

50.

Atsaukšanās uz Hartas 4. pantu teorētiski varētu tikt pieņemta, ja pieprasītajai personai būtu īpaši izteikti slimības simptomi tādējādi, ka EAO izpildīšana nenovēršami izraisītu būtisku un neatgriezenisku nopietnu veselības pasliktināšanos ( 27 ), kas apdraudētu tās dzīvību.

51.

Šajā patiešām izņēmuma gadījumā nodošana varētu tikt uzskatīta par necilvēcīgu attieksmi atkarībā no slimās personas konkrētajiem apstākļiem ( 28 ) neatkarīgi no tā, vai izsniegšanas valstī ir sistēmiskas vai vispārīgas nepilnības ( 29 ).

52.

Izņēmuma apstākļi tādējādi neizrietētu no vispārējiem apcietinājuma apstākļiem vai medicīniskās palīdzības izsniegšanas dalībvalstī kā tādiem, bet gan no pašas nodošanas, jo tā varētu nenovēršami apdraudēt pieprasītās personas dzīvību vai veselību.

53.

Kā jau teicu, patiesībā problēmas, ko rada šajā lietā konstatētais veselības apdraudējums (iespējamais pašnāvības risks, kas saistīts ar ieslodzījumu), nav atkarīgas no tā, vai aizturēšana un iespējamais turpmākais apcietinājums saistībā ar EAO notiek vienā vai citā dalībvalstī. Man arī nešķiet, ka šīs lietas apstākļi ļautu kvalificēt nodošanu kā necilvēcīgu attieksmi, ņemot vērā, ka līdz šim nekas neliecina, ka pieprasītā persona nevarētu saņemt nepieciešamo veselības aprūpi EAO izsniegšanas valstī.

54.

Katrā ziņā būtu jāievēro liela piesardzība, lai piedāvātu risinājumu jautājumam par psihisko traucējumu riskiem, kas saistīti ar ieslodzījumu (kopīgu visām dalībvalstīm), kas nebūtu vienkārša vēršanās pie Hartas 4. panta ( 30 ).

55.

Pretējā gadījumā Tiesas atbilde varētu tikt interpretēta tādējādi, ka pašnāvības riskam pakļauto personu aizturēšana vai ilgstoša turēšana ieslodzījuma iestādē pati par sevi būtu necilvēcīga attieksme, proti, tā principā pārkāptu – ņemot vērā tā absolūto raksturu – Hartas 4. panta aizliegumu. Pašreizējā Savienības tiesību situācijā neuzskatu šo viedokli par pamatotu.

56.

Iesniedzējtiesa atsaucas ne tikai uz Hartas 4. pantu, bet arī uz tiesībām uz personas neaizskaramību (Hartas 3. pants) un tiesībām uz veselības aizsardzību (Hartas 35. pants). Daži no lietas dalībniekiem, piemēram, E. D. L. un Somijas, Polijas, Rumānijas un Itālijas valdības ir sniegušas savus argumentus, ņemot vērā šīs trīs tiesības. Nīderlandes valdība savukārt atsaucas tikai uz Hartas 4. pantu.

57.

Manuprāt, Hartas 35. pants šajā lietā nav piemērojams, jo šeit nav apdraudēta veselības profilaktiskās aprūpes un ārstniecības pieejamība saskaņā ar valsts tiesību aktos un praksē paredzētajiem nosacījumiem, kas garantē augstu cilvēka veselības aizsardzības līmeni.

58.

Attiecībā uz Hartas 3. pantu eventuāli varētu tikt skartas tiesības uz garīgo neaizskaramību, bet atkal ne tādēļ, ka izsniegšanas dalībvalstī būtu medicīnisko vai ieslodzījuma apstākļu nepilnības, par kurām neviens nav sūdzējies, bet gan, pamatojoties uz apgalvotu psihisko traucējumu, no kuriem saskaņā ar ekspertīzes atzinumu Itālijas apelācijas tiesā cieš pieprasītā persona, atbilstošas ārstēšanas iespēju neesamību.

59.

Manus iepriekš izklāstītos apsvērumus šajā kontekstā par Hartas 4. pantu var attiecināt uz tās 3. pantu.

60.

Tas, ko vienkāršošanas labad sauc par “Aranyosi un Căldăraru judikatūru”, ir piemērs Tiesas īstenotai tiesu iestāžu tiesību jaunradei, ko pamato vajadzība nodrošināt pamattiesību aizsardzību gadījumos, kurus nav skaidri paredzējis EAO valsts likumdevējs.

61.

Pamatlēmums 2002/584 ir kategorisks, nosakot 1. panta 3. punktā, ka “[ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā”. Tādējādi tas ievieš sistēmas pilnveidošanas mehānismu, kas pārklājas ar noteiktu pamattiesību, kuras gan ir atspoguļotas šajā pamatlēmumā, īpašu aizsardzību ( 31 ).

62.

Pieņemot, ka visas dalībvalstis ievēro pamattiesības, Savienības likumdevējs nevarēja paredzēt iespējamas sistēmiskas un vispārējas nepilnības, kuru rezultātā notiktu pieprasītās personas pamattiesību pārkāpums.

63.

No tā izriet, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu būtu nenovēršami izņēmuma gadījumā noteikt atteikuma pamatus, kas ir saistīti ar pārkāpumiem, kas varētu izrietēt no sistēmiskām un vispārējām nepilnībām.

64.

Tomēr “jauna” EAO izpildes atteikuma pamata pieņemšana veselības apsvērumu dēļ varētu radīt – kā tika norādīts tiesas sēdē – plaisu EAO sistēmā, kas izraisītu attiecīgo personu daudzas sūdzības, tādējādi traucējot izsniegšanas dalībvalsts nodošanas sistēmas darbību.

65.

Uzskatu, ka nav nepieciešama tiesas iejaukšanās, kas paplašina neizpildes pamatu katalogu, pievienojot tam pamatu, kas izriet no veselības apdraudējuma: EAO izpildes atteikums nav pamatots, ja ir pietiekami ar pieprasītās personas nodošanas atlikšanu. Atlikšana ir tieši Pamatlēmumā 2002/584 paredzētais mehānisms tādiem gadījumiem, kāds ir šajā lietā.

66.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 4. punktu pieprasītās personas nodošanu izņēmuma gadījumā var uz laiku atlikt“nopietnu humānu iemeslu dēļ, piemēram, ja ir pamatoti iemesli domāt, ka tas acīmredzami apdraudētu pieprasītās personas dzīvību vai veselību”.

67.

Kā norādīja iesniedzējtiesa un uzsvēra praktiski visi šīs lietas dalībnieki, šis formulējums rada grūtības. Tomēr, manuprāt, to nav tik daudz, lai tās nevarētu pārvarēt ar normas šauru, nevis radošu interpretāciju.

68.

Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) norāda, ka Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 4. punkts, tā kā tas paredz nodošanas atlikšanu tikai “izņēmuma gadījumā” pagaidu rakstura situācijās, nav piemērots nopietnu hronisku un nenosakāma ilguma patoloģiju gadījumā ( 32 ).

69.

Tā papildus norāda, ka pretējā gadījumā atlikšana varētu turpināties uz nenoteiktu laiku, atņemot jebkādu lietderīgo iedarbību nodošanas procedūrai: atlikšanas, pamatojoties uz hroniskiem veselības apsvērumiem, termiņu pagarināšana nostādītu attiecīgo personu nepārtrauktas nenoteiktības situācijā par savu likteni pretēji nepieciešamībai nodrošināt saprātīgu ilgumu jebkurā procesā, kas varētu ietekmēt tās personisko brīvību ( 33 ).

70.

Tāpat Horvātijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija uzsver, ka Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 4. punktā paredzētā atlikšana var tikt piemērota tikai pēc tam, kad ir pieņemts lēmums par EAO izpildi, bet ne brīdī, kad tiek lemts par pašu izpildi.

71.

Atzīstu, ka tie ir pārliecinoši iemesli. Bet, manuprāt, normas interpretācijas iespējas ir plašākas par to, ko tiesas sēdē ir ierosinājusi iesniedzējtiesa un lietas dalībnieki.

72.

Vadoties no pieņēmuma – tas, ka valsts tiesībās (vai Pamatlēmuma 2002/584 3. un 4. pantā) nav skaidri formulēta iemesla neizpildīt EAO, neizslēdz tā 1. panta 3. punkta obligāto prasību. Lai to ievērotu, (tiesas) interpretētājam, ja iespējams, ir jānodrošina faktiski līdzvērtīgs risinājums, izmantojot paša likumdevēja noteiktos normatīvos elementus.

73.

Manuprāt, Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 4. punkts nodrošina nepieciešamās sastāvdaļas šādam faktiski līdzvērtīgam risinājumam. Tā saturs pieļauj interpretāciju, kas, lai cik plaša un vērienīga tā arī nebūtu, vienmēr būs ar lielāku pietāti pret likumdevēju nekā jauns tiesas radīts EAO atteikuma pamats. Īsumā – ir vēlamāk pielāgot šīs pozitīvo tiesību normas nozīmi un tvērumu, nevis ārpus tās tiesai radīt jaunu normu.

74.

Interpretējot Pamatlēmuma 2002/584 kontekstā, tā 23. panta 4. punkts, kā jau teicu, tādos gadījumos kā šajā lietā var sniegt risinājumu, ko prasa tā 1. panta 3. punkts.

75.

Arguments par labu Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 4. punkta piemērotībai, lai izpildītu 1. panta 3. punkta prasību, ir tas, ka tajā ir skaidra norāde uz “nodošanu [..], [kas] acīmredzami apdraudētu pieprasītās personas dzīvību vai veselību”.

76.

Šī norāde ievieš būtisku atšķirību attiecībā uz Pamatlēmuma 2002/584 3., 4. un 4.a. pantu. Šajos pantos paredzētie gan obligātie, gan fakultatīvie neizpildīšanas pamati ir saistīti ar objektīviem elementiem, proti, ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir EAO izsniegšanas pamatā, vai ar kriminālprocesa posmiem, kuriem ir vai var būt pamatā šie noziedzīgie nodarījumi ( 34 ).

77.

Neizpildes (kam noteikti vajadzētu būt obligātai, ņemot vērā pamattiesību raksturu) papildu pamata ietveršana Pamatlēmuma 2002/584 3. panta uzskaitījumā, pamatojoties uz Hartas 3. vai 4. panta pārkāpuma risku, rada acīmredzamas grūtības neizpildes regulējumā, kas ieviests, pamatojoties uz visu dalībvalstu krimināltiesību sistēmu tiesisko regulējumu.

78.

Ja nebūtu cita tiesiskās aizsardzības līdzekļa, šīs grūtības, iespējams, nebūtu pietiekamas, lai aizliegtu jauna neizpildes pamata ieviešanu, ko veiktu tiesa, kā notika Aranyosi un Căldăraru gadījumos un kā iepriekš izklāstīju. Savukārt tādā gadījumā kā šajā lietā ir pieejams tāds tiesiskās aizsardzības līdzeklis kā Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 4. punkts. Un šis līdzeklis ir efektīvs tostarp, lai:

79.

Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 4. punkts, manuprāt, ir piemērots, lai kliedētu iesniedzējtiesas paustās bažas.

80.

Pirmkārt, tajā ir noteikts kritērijs, lai noteiktu apdraudējuma pakāpes (“dzīvības vai veselības apdraudējums”) “minimālo slieksni” saistībā ar Hartas 3. un 4. pantu ( 35 ).

81.

Otrkārt, tajā ir paredzēta saziņa starp EAO izsniegšanas un izpildes tiesu iestādēm, par kuras īstenošanu jautā iesniedzējtiesa.

82.

Lai gan saskaņā ar šo normu saziņa starp divām tiesu iestādēm nenotiek par neizpildes iemeslu esamību, bet gan par pieprasītās personas nodošanas datumu, manuprāt, nekas neliedz tai notikt pirms brīža, kurā izpildes iestādei ir jāizlemj, vai tā atliek nodošanu.

83.

Ar informācijas apmaiņu izpildes tiesu iestāde var no izsniegšanas tiesu iestādes iegūt paskaidrojumus attiecībā uz aizturēšanas vai ieslodzījuma iestādēs pieejamajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kas ir pielāgoti pieprasītās personas medicīniskajām vajadzībām.

84.

Arī šī dialoga iznākumā un, ņemot vērā pieprasītās personas veselības apstākļus, kas izsniegšanas tiesu iestādei nav zināmi līdz šim brīdim, var notikt tā, ka šī pēdējā minētā tiesa pēc savas ierosmes vai pēc izpildes tiesu iestādes uzaicinājuma pārvērtē EAO vajadzību, ja uzskata to par lietderīgu, ņemot vērā (jaunu) apstākli, kas ietekmē samērīguma izvērtēšanu ( 36 ).

85.

Tādējādi apstākļu izvērtējumam, saskaņā ar kuriem tiek spriests par samērīgumu (vai EAO ir izsniegts kriminālvajāšanas veikšanai vai soda izciešanai, un tostarp noziedzīgo nodarījumu smagums) tiktu pievienots apstāklis, kas attiecas uz pieprasītās personas veselību. No šīs izvērtēšanas varētu izrietēt EAO atsaukšana (uz laiku vai galīgi), bet arī tā saglabāšana, ja izsniegšanas iestāde nolemj, ka tomēr ir jāturpina nodošanas procedūra.

86.

Uzskatu, ka Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 4. punkts šiem gadījumiem pieļauj tiesu iestāžu savstarpējās saziņas sistēmu, kas ir līdzīga tai, kura saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 15. pantu var tikt izmantota, pirms tiek izlemts, vai EAO tiks izpildīts.

87.

Ir taisnība, ka būtiska informācija Pamatlēmuma 2002/584 15. panta izpratnē saskaņā ar tā formulējumu ir tā, kas ir nepieciešama, lai varētu “pieņemt lēmumu par nodošanu”, proti, par tās atbilstību, ņemot vērā paredzēto prasību izpildi, konkrētāk, Pamatlēmuma 2002/584 3.–5. pantā ( 37 ).

88.

Bet nekas, manuprāt, neliedz izmantot informācijas apmaiņu, ja tā ir piemērota, lai izvērtētu apdraudējumu, kas nosaka nodošanas atlikšanu, ja ir nopietni humāni iemesli, tostarp, ja par nodošanu jau ir pieņemts lēmums ( 38 ).

89.

Protams, pieprasītās personas tiesību labad, bet arī Savienības leģitīmo interešu cīņā pret nesodāmību labad, kas ir tostarp EAO mehānisma mērķis ( 39 ), izpildes tiesu iestādei ir jālemj par eventuālu nodošanas atlikšanu, tās rīcībā esot visai informācijai, kas ir nepieciešama, lai pieņemtu pilnībā pamatotu lēmumu.

90.

Ja šīs informācijas saņemšanai ir nepieciešama tūlītēja un efektīva saziņa ar izsniegšanas tiesu iestādi, atbilstoši būtu izmantot Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punkta mehānismu, pat ja tas jau ir ticis izmantots izpildē.

91.

Atlikšana būtu piemērojama izpildei, kas jau ir izlemta pēc tam, kad ir pārvarēts Pamatlēmuma 2002/584 3., 4. un 4.a. pantā paredzēto neizpildes pamatu “filtrs”. Nopietns apdraudējums veselībai tādējādi pārtop par pamatu, kas paredz EAO izpildes atļaušanu un pamato lēmumu to atlikt.

92.

Attiecībā uz pasākuma termiņa pagarināšanu Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 4. punktā ir runāts par atlikšanu “uz laiku” un paredzēts, ka EAO izpilde notiek “iespējami drīz pēc tam, kad šie [nopietnie humānie iemesli, kas bija tās pamatā] beidz pastāvēt”.

93.

Tādēļ atlikšanas pagaidu raksturam jābūt saistītam ar tās atlikšanas pamatā esošo humāno iemeslu saglabāšanos. Tie var izzust vai mainīties dažādu iemeslu dēļ (it īpaši pieprasītās personas situācijas izmaiņu dēļ).

94.

Katrā ziņā un, kā ir norādījusi iesniedzējtiesa ( 40 ), gadījumā, ja atlikšana ir jāpagarina, nekas neliedz, turpinot dialogu starp iesaistītajām tiesu iestādēm, rast citus konkrētus risinājumus ( 41 ).

95.

Tikai tad, ja, ņemot vērā visus apstākļus, atlikšana būtu jāpagarina ilgāk par laika periodu, kura pamatotība ir jāizvērtē dialogā ar izsniegšanas tiesu iestādi, izpildes tiesu iestāde ( 42 ) atceļ savu lēmumu par nodošanu.

96.

Īsumā, ierosinu, ka:

97.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai atbildēt Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) šādi:

Padomes Pamatlēmuma 2002/584 (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), 1. panta 3. punkts un 23. panta 4. punkts, tos aplūkojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 4. un 35. panta gaismā,

ir interpretējami tādējādi, ka

ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka tādas pieprasītās personas nodošana, kurai piemīt nopietnas hroniskas un potenciāli neatgriezeniskas patoloģijas, kas varētu nopietni apdraudēt šīs personu veselību, tai jāpieprasa izsniegšanas tiesu iestādei informācija, kura ļauj izslēgt šī apdraudējuma esamību, un, ja nepieciešams, izņēmuma gadījumā tā var uz laiku atlikt šīs personas nodošanu, kamēr nopietnais apdraudējums veselībai saglabājas.